-Bella? – viņa balsij nevajadzētu būt man tik pazīstamai, it kā es to būtu dzirdējusi jau visu dzīvi, nevis tikai dažas nedēļas. (Bella un Edvards, 73. lpp.)

 

Interesants… un spožs… un noslēpumains… un perfekts… un skaists… un, iespējams, spēja ar vienu roku pacelt mikroautobusu. (Bella par Edvardu, 78. lpp)

 

-Esmu noguris turēties no tevis pa gabalu, Bella. (Edvards, 83. lpp)

 

Bija grūti noticēt, ka tik skaists cilvēks ir īsts. (Bella par Edvardu, 85. lpp)

 

… – Es izlēmu – ja jau man tāpat jānonāk ellē, lai vismaz tas notiek ar mūziku. (Edvards, 86. lpp)

 

… – Man negribējās pieminēt, ka vēders jau ir pilns – ar taureņiem… (Bella, 89. lpp)

 

Edvards Kalens pavisam noteikti nebija cilvēks. Viņš bija kaut kas vairāk. (130. lpp)

 

Stulbais, neuzticamais vampīrs, es sevī nodomāju. (Bella, 147. lpp)

 

… Edvards ir tāds cilvēks, pie kura nekad nepierod. (166. lpp)

 

… – Man labāk patīk, ja zinu, ko tu domā – pat tad, ja šīs domas ir neprātīgas. (Edvards Bellai, 172. lpp)

 

-Cik tev ir gadu?

-Septiņpadsmit, – viņš žigli attrauca.

-Un cik ilgi tev jau ir septiņpadsmit?

Viņam noraustījās lūpas. – Kādu laiku, – viņš beidzot atzinās. (Bella un Edvards, l72. lpp)

 

… Jau teicu: nav svarīgi, kas tu esi. Ir jau par vēlu. (Bella Edvardam, 177. lpp)

 

Ja nu viņš gribēs, lai turos no viņa pa gabalu? Tādu solījumu es nespētu izpildīt. (Bella par Edvardu, 179. lpp)

 

-Viņa grib zināt, vai mēs slepus satiekamies. Un ko tu pret mani jūti, – viņš beidzot sacīja.

-Vēe! Ko lai es saku? – Nopūlējos izskatīties gluži nevainīgi. Pa ceļam uz klasi mums garām gāja skolēni un droši vien blenza, bet es viņus tik tikko manīju.

-Hmm. – Viņš satvēra manu matu šķipsnu, kas bija atirusi no mezgla uz skausta, un sakārtoja to. Mana sirds sitās kā negudra.- Laikam jau uz pirmo tu varētu atbildēt, jā… ja tev nav iebildumu, – tas būs vienkāršāk nekā jebkurš cits izskaidrojums.

- Man nav iebildumu, – es vārgā balsī atteicu.

-Un, kas attiecas uz otro jautājumu… nu tur nu es pats paklausīšos, ko tu atbildēsi. – Lūpu kaktiņi pacēlās izveidojot man tik mīļo greizo smaidu. Es nevarēju gana ātri atgūt elpu, lai reaģētu uz šo piezīmi. Viņš pagriezās un aizgāja. (Bella un Edvards, 186. lpp)

 

Bet aiz klases durvīm, atspiedies pret sienu – un izskatīdamies vairāk pēc grieķu dieva, nekā drīkstētu, – mani gaidīja Edvards. (Bella, 191. lpp)

 

-Tici man tikai šo vienu reizi – tu esi parastā pretstats. (Edvards Bellai, 195. lpp)

 

Nespēju iztēloties, ka eņģelis varētu izskatīties vēl satriecošāk. Edvardā nebija nekā, ko varētu uzlabot. (223. lpp)

 

Ar sāpīgu izmisuma dūrienu aptvēru, ka viņš ir pārāk perfekts. Nebija iespējams, ka šī Dievam līdzīgā radība būtu domāta man. (Bella par Edvardu, 236. lpp)

 

-… – Kopā ar tevi ir tik viegli būt tādam, kāds esi. (Edvards Bellai, 241. lpp)

 

-Jā, tu esi tieši mana heroīna marka. (Edvards, 247. lpp)

 

-Izabella. – Viņš uzmanīgi izrunāja manu vārdu un tad ar brīvo roku sabužināja manus matus. No vieglā pieskāriena manam ķermenim ir kā izskrēja cauri elektriskā strāva. – Bella, es nespētu sadzīvot pats ar sevi, ja jebkad nodarītu tev pāri. Tu nezini, kādas mokas es tāpēc esmu pārcietis. – Viņš atkal nokaunējies novērsās. – Domāt par tevi nekustīgu, bālu, aukstu… nekad vairs neredzēt tevi koši pietvīkstam, nekad vairs neredzēt intuīcijas uzplaiksnījumu tavās acīs, kad tu redzi cauri maniem meliem… tas būtu neciešami. – Viņa brīnišķīgās, sāpju pilnās acis ielūkojās manējās. – Tagad tu man esi vissvarīgākais. Svarīgākais visā pasaulē. (Edvards Bellai, 252. lpp)

 

-Un lauva iemīlējās jērā… – Edvards nomurmināja. Es novērsos, slēpdama acis un iekšēji satraukta par lietoto vārdu.

-Cik glups jērs, – es nopūtos.

-Cik slims, mazohistisks lauva. – Viņš ilgi lūkojās ēnainajā mežā, un es prātoju, kurp gan viņu ir aizvedušas viņa domas. (Bella un Edvards, 252.-253. lpp)

 

-Pavisam mierīgi, – viņš čukstēja, it kā es jau tāpat nesēdētu kā sasalusi.

Lēnām, nenovērsdams skatienu no manām acīm, viņš paliecās man pretī. Tad spēji, bet ļoti maigi viņš pielika vēso vaigu manam kakla izliekumam. Es nebūtu spējusi pakustēties, pat ja to gribētu. Ieklausījos viņa rāmajā elpā, vērodama saules un vēja rotaļu viņa iesarkanajos matos, kas bija cilvēciskāki par visu citu viņā.

Apzināti lēni Edvards pārlaida plaukstas mana kakla sāniem. Es nodrebēju un dzirdēju, kā viņam aizraujas elpa. Taču rokas neapstājās – tās maigi noslīdēja uz maniem pleciem un norima tur.

Viņš piešķieba galvu, un viņa deguns pārslīdēja manam atslēgas kaulam. Tad viņš apstājās, nolicis galvu uz manām krūtīm.

Ieklausīdamies manos sirdspukstos.

-Ak, – viņš nopūtās. (Bella un Edvards, 254. lpp)

 

… – Ja es vispār spētu sapņot, es sapņotu par tevi. Un es par to nekaunos. (Edvards Bellai, 270. lpp)

 

… – Tu drīksti man uzlikt ķēdes – es esmu tavs cietumnieks. …. (Edvards Bellai, 277. lpp)

 

-Gandrīz deviņdesmit gadus esmu dzīvojis starp savējiem un tavējiem… visu laiku domādams, ka esmu pašpietiekams, nesaprazdams, ko patiesībā meklēju. Un neko neatrazdams, jo tu vēl nebiji dzimusi. (Edvards Bellai, 280. lpp)

 

-Tas, ka es atturos nobaudīt vīnu, nenozīmē, ka nespēju novērtēt buķeti, – viņš čukstēja, – Tev ir ziedu smarža – kā lavandai… vai frēzijai, – viņš pētīja. – No tās siekalas saskrien mutē. (Edvards Bellai, 281. lpp)

 

….Bet redzi, tikai tas, ka mēs esam… ka mums ir iedalīta noteikta loma.. tas nenozīmē, ka mēs nevaram izvēlēties pacelties tai pāri – uzvarēt likteni, kuru neviens no mums nav vēlējies. Cik iespējams, mēģināt saglabāt cilvēciskuma atliekas. (Edvards, 282. lpp)

 

-Tagad tu esi visa mana dzīve, – viņš vienkārši atbildēja. (Edvards Bellai, 289. lpp)

 

-Tu lietū tik labi smaržo, – viņš paskaidroja.

-Labā vai sliktā nozīmē? – es piesardzīgi apvaicājos.

Atskanēja nopūta. – Abējādi, kā allaž abējādi. (Bella un Edvards, 331. lpp)

 

-Bella, viss būs labi.

-Bet ne jau tad, kad nebūšu ar tevi, – es nočukstēju. (Bella un Edvards, 363. lpp)

 

-… man ir tāda sajūta, it kā puse manis būtu palikusi pie tevis.

-Tad atnāc un paņem to, – es izaicināju. (Edvards un Bella, 382. lpp)

 

-… vīrietim un sievietei ir kaut kā jābūt vienādiem… nu nevar būt tā, ka viens no viņiem visu laiku uzrodas un izglābj otru. Viņiem ir vienlīdzīgi jāglābj vienam otru. (Bella Edvardam, 430. lpp)

 

-Diez vai es esmu loterijas laimests, – viņš ieņurdējās.

-Tieši tā. Tu esi kas labāks. (Edvards un Bella, 432. lpp)

 

-Es palikšu, – Edvards apsolīja. Viņa balss bija skaista kā šūpuļdziesma. – Kā jau teicu, kamēr vien tas dara tevi laimīgu… kamēr vien tas tev nāk par labu. (Edvards Bellai, 434. lpp)

 

Viņš nopūtās. – Kad tevi grib nogalināt, tu esi drosmīga kā lauva, bet, kad kāds ieminas par dejošanu… – Viņš pašūpoja galvu. (Edvards Bellai, 440. lpp)

 

-Bella, es nepieļaušu, ka tev kaut kas notiek – pat ja vainīga būtu tu pati. Es ne uz mirkli tevi neatstāšu, apsolu. (Edvards Bellai, 440. lpp)

 

-Viņš nosauca tevi par skaistu, – viņš beidzot turpināja, vēl vairāk saviebdamies. – Ņemot vērā, kā tu izskaties, tas ir gandrīz vai apvainojums. Tu esi daudz vairāk nekā tikai skaista. (Edvards Bellai, 447. lpp)

 

-Jau atkal krēsla, – viņš nomurmināja. – Vēlreiz beigas. Lai cik nevainojama būtu kāda diena, tai vienalga ir jābeidzas. (Edvards, 448. lpp)

 

Es pieskāros viņa sejai. – Paklau, es mīlu tevi vairāk nekā visu citu pasaulē, kopā ņemtu. Vai ar to nepietiek?

-Jā, pietiek. Pietiek uz mūžu, – viņš smaidot atbildēja. (Bella un Edvards, 451. lpp)