Uzmanība nekad nenāk par labu – to zina katrs, kuru vajā neveiksmes. Neviens nevēlas atrasties uzmanības centrā, ja, visticamāk, tūlīt nogāzīsies uz deguna. (Bella, 23)

Bet kā gan es varēju viņam ļaut man kaut ko dot, ja nespēju neko sniegt pretī? Viņš kāda neizprotama iemesla dēļ gribēja būt ar mani kopā. Jebkas, kas nāktu vēl papildus, tikai vēl vairāk sašķobītu līdzsvaru. (Bella par Edvardu, 24)

Kaut arī es visnotaļ respektēju nepieciešamību ievērot attālumu starp manu ādu un viņa asajiem kā žilete zobiem, mēdzu piemirst ikdienišķākas lietas, piemēram, skūpstus. (Bella par Edvardu, 26)

Doma par to, ka Edvards vairs neeksistētu, pat tad, ja es pati būtu mirusi, bija neciešami sāpīga. (Bella, 30)

-Tu ļoti nopūlies izpirkt kaut ko, kas ne brīdi nav bijusi tava vaina, – es ierunājos; pa to laiku brūces malas bija sākušas savilkties – es to jutu. – Tas ir, es gribu teikt – tu taču to nevēlējies. Tu neizvēlējies savu tagadējo dzīvi un tomēr tik smagi strādā, lai būtu labs. (Bella par Kārlailu, 43)

-Bella, tu sagriezies ar papīru – diez vai par to pienākas nāvessods. (Edvards, 51)

Viņš izskatījās pēc dieva. Es likos ļoti viduvēja, pat pēc cilvēku mērauklām – gandrīz apkaunojoši parasta. (Bella, 69)

-Labi, – es sacīju. – Es iešu tev līdzi.

-Tu to nevari, Bella. Tur, kur mēs dosimies… Tev tā nav īstā vieta.

-Mana vieta ir tur, kur esi tu.

-Tev nenāk par labu tas, ka esi kopā ar mani, Bella.

-Nekļūsti smieklīgs. – Es gribēju būt dusmīga, bet izklausījās, ka ubagoju. – Tu esi manas dzīves labākā daļa.

-Mana pasaule nav tavējā, – viņš drūmi iebilda. (Bella un Edvards, 72)

Tu vari ņemt manu dvēseli! Bez tevis man to nevajag – tā jau tāpat ir tavējā! (Bella Edvardam, 73)

-Un es tev arī kaut ko apsolīšu, – viņš turpināja. – Apsolu, ka tu mani vairs nekad neredzēsi. Es neatgriezīšos. Es vairs nelikšu tev izciest neko tamlīdzīgu. Tu vari turpināt savu dzīvi, es tajā neiejaukšos. Būs tā, it kā mani nekad nebūtu bijis.” (Edvards Bellai, 74)

Laiks aizrit. Pat tad, kad tas šķiet neiespējami. Pat tad, kad ik sekunde sāpīgi atbalsojas ķermenī kā asiņu duna sasitumā. Laiks rit nevienmērīgi – brīžiem tas steidzas ar savādiem, straujiem pārlēcieniem un brīžiem velkas tik neizturami gausi, tomēr tas rit. Pat man. (Bella, 86)

Laika izjūtas zudums bija tas, ko es vēlējos no dzīves. (Bella, 93)

Neredzēju nekādu iemeslu baidīties. Nespēju iztēloties neko visā pasaulē, no kā vēl varētu baidīties, – vismaz fiziski. Viena no nedaudzajās priekšrocībām tad, kad ir zaudēts viss. (Bella, 100)

Man nebija apnicis dzīvot. Pat pašā sākumā, kad nāve noteikti būtu nākusi kā atvieglojums, es to neapsvēru. Pārāk daudz biju parādā Čārlijam. Jutos atbildīga par renē. Bija jādomā par viņiem.

Un es biju apsolījusi nedarīt neko muļķīgu vai neapdomīgu. Visu šo iemeslu dēļ es vēl elpoju. (Bella, 100)

Man nebija ļauts domāt par viņu. Šajā jautājumā es mēģināju būt ļoti stingra. Protams, gadījās, ka paslīd kāja – es biju tikai cilvēks. Bet pamazām veicās arvien labāk, un nu es jau spēju izvairīties no sāpēm pat vairākas dienas pēc kārtas. Taču nācās pieciest mūžīgo nejūtīgumu. Izvēlē starp sāpēm un tukšumu es biju izlēmusi par labu tukšumam. (Bella par Edvardu, 102)

Lai gan pūlējos par viņu nedomāt, es nepūlējos aizmirst. Es raizējos – dziļi naktī, kad bezmiega pārgurums noārdīja manus aizsargvaļņus, – ka viss tiešām pagaist. Ka manas atmiņas ir gaistošas un kādu dienu es vairs neatcerēšos, kādā krāsā bija viņa acis, kāda bija sajūta, pieskaroties aukstajai ādai, vai kā izklausījās viņa balss. Es nedrīkstēju par to domāt, bet man vajadzēja atcerēties.

Jo bija tikai viens, kam jātic, lai dzīvotu, – bija jābūt drošai, ka viņš eksistē. Un viss. Visu pārējo es varēju pārciet. Ja vien viņš eksistēja. (Bella par Edvardu, 105)

Aizliegts atcerēties, bailes aizmirst; tā bija balansēšana uz naža asmens. (Bella, 105)

It kā viņa nekad nebūtu bijis? Tas bija neprāts. Tādu solījumu viņš nevarēja turēt, tas bija lauzts jau tajā pašā brīdī, kad bija apsolīts. (Bella par Edvardu, 111)

Kā dzīva saule Džeikobs sildīja katru, kas nonāca viņa gravitācijas laukā. Tas bija dabiski – tāds nu viņš reiz bija. (Bella par Džeikobu, 128)

Puisis ievēroja manu ciešo skatienu.

-Kas noticis? – viņš sakautrējies pajautāja.

-Nekas. Es tikai iepriekš nebiju pamanījusi. Vai zini, ka esi savā ziņā smuks?

Kad vārdi bija izteikti, es uzreiz sāku raizēties, ka viņš impulsīvo novērojumu varētu pārprast.

Bet uzrunātais tikai iepleta acis. – Tu diezgan stipri sasiti galvu, ko?

-Es runāju nopietni!

-Nu ko, tad paldies – savā ziņā.

Es pasmaidīju. – Savā ziņā nav par ko. (Bella un Džeikobs, 169)

Puisis līksmi svilpoja kādu neapzīstamu melodiju, šūpoja rokas un vieglā gaitā soļoja uz priekšu biezajā pamežā. Ēnas šķita gaišākas nekā citām reizēm. Man taču līdzi bija pašai sava saule. (Bella par Džeikobu, 174)

Džeikobs zobgalīgās skumjās pašūpoja galvu. – Dažreiz tu tiešām lidinies mākoņos. Jā, šodien ir četrpadsmitais februāris. Vai būsi mans Valentīns? Tā kā tu man nepagādāji piecdesmit centus vērtu konfekšu kasti, tad varētu izdarīt vismaz tik daudz.

Es sāku justies neērti. Jautājums bija zobgalīgs, bet tikai šķietami.

-Ko tieši tas man nozīmēs?

-Nu ko jau parasti – tu visu mūžu būsi mana verdzene un tādā garā.

-Ā, nu labi, ja tik vien… – Es paņēmu konfektes, vienlaikus tomēr mēģinādama izdomāt veidu, kā skaidri novilkt robežu. Atkal. Ar Džeikobu robežai bieži gadījās izplūst. (Bella un Džeikobs, 178)

Ap stūri parādījās Maika busiņš. Es izvilku roku no Džeikoba plaukstas, un viņš saviebās, domādams, ka es to neredzu.

-Es to tipu atceros, – viņš klusi sacīja, kamēr Maiks nolika mašīnu ielas otrā pusē. – Tas ir tas, kurš domāja, ka esi viņa draudzene. Vai tur joprojām ir neskaidrības?

Es saraucu uzacis. – Daži tik viegli nepadodas.

-Protams, – Džeikobs domīgi novilka, – dažreiz neatlaidība atmaksājas.

-Bet lielākoties tā vienkārši krīt uz nerviem. (Bella un Džeikobs, 181)

-Ko tu gribi? – es nīgri noprasīju.

-Es taču tev patīku, vai ne?

-Tu zini, ka tā ir.

-labāk par to sprukstiņu, kas pašlaik tusē atejā? – Viņš pameta galvu uz tualetes durvīm.

-Jā, – es nopūtos.

-Labāk par visiem citiem puišiem, ko pazīsti? – viņš runāja pavisam mierīgi – it kā manai atbildei nebūtu nekādas nozīmes, it kā viņš to jau zinātu.

-Un labāk par visām meitenēm, – es piemetināju.

-Bet tas arī viss, – viņš noteica. Tas nebija jautājums. (Bella un Džeikobs, 186)

-Bet nedusmojies, ka esmu tuvumā, labi? – Džeikobs noglāstīja manu plaukstas virspusi. – Jo es nepadošos. Man ir daudz laika. (Džeikobs Bellai, 187)

-Es zinu, ka tu bieži esi nelaimīga. Un, kaut arī tas varbūt nepalīdz, es gribēju, lai tu zini, ka esmu tavā rīcībā. Es nekad tevi nepievilšu – apsolu, ka vari vienmēr paļauties uz mani. Bet to tu zini, vai ne? Ka es nekad, nekad tevi nesāpinātu?

-Jā, Džeik. Zinu. Un es jau tagad uz tevi paļaujos, droši vien vairāk, nekā tu spēj iztēloties. (Džeikobs un Bella, 191)

Vienu zināju pavisam droši – zināju domās un jutu kaulos, zināju to no kāju pirkstiem līdz matu galiņiem, zināju dziļi tukšajās krūtīs -, ka mīlestība dod varu pār otru.

Es biju izpostīta tā, ka mani vairs nevarēja salabot.

Bet tagad man Džeikobs bija vajadzīgs kā narkotika. Jau pārāk ilgi izmantoju viņu kā balstu un biju iestigusi dziļāk, nekā jebkad būtu plānojusi. Es nespēju paciest, ka viņam sāp, bet nespēju arī nesāpināt viņu. Viņš domāja, ka laiks un pacietība mani mainīs, un es, saprazdama, ka tas ir pilnīgi nepareizi, zināju arī, ka tomēr ļaušu mēģināt.

Džeikobs bija mans labākais draugs. Es viņu vienmēr mīlēšu, un ar to nekad, nekad nepietiks. (Bella par Džeikobu, 192)



Tukšums krūtīs smeldza ļaunāk nekā jebkad agrāk. Man bija licies, ka pamazām sāku atgūt dvēseles mieru, bet tagad dienu pēc dienas savilkos kamolā, tverdama pēc elpas.

Es viena netiku galā. (Bella, 199)

Džeikobam ir labāk, bet ne tik labi, lai man piezvanītu. Viņš ir izbraucis ar draugiem. Es sēdēju mājās un ilgojos pēc viņa ar katru stundu vairāk… Jutos vientuļa, noraizējusies, nogarlaikojusies… tukša – un tagad arī izmisusi, apjaušot, ka nedēļu ilgā atšķirtība tāpat nav iedarbojusies uz viņu. (Bella, 200)

Džeikobs laikam bija pārdomājis – kā jau biju baidījusies. Viņš bija pieņēmis manu padomu un vairs neizniekos savu laiku cilvēkam, kas nespēj atbildēt uz viņa jūtām. Es jutu, ka nobālēju. (Bella, 201)

-Tu pēdējā laikā tik daudz laika pavadi kopā ar Džeikobu, pārējie draugi vēl nodomās, ka esi viņus aizmirsusi.

Es pasmaidīju un pamāju – it kā man nebūtu gluži vienalga, ko domā pārējie draugi. (Čārlijs un Bella, 201)

Varbūt šodien varētu pārbaudīt vēl divas līnijas un pavirzīt darbu uz priekšu nākamajai reizei, kad nu Džeikobs izlems mani pagodināt ar savu sabiedrību. Es nespēju domāt par to, pēc cik ilga laika tas varētu būt. Vai arī par to, ka tāds brīdis nepienāks vispār. (Bella, 203)

Tā bija tā pati vieta… bet tur nebija tā, ko meklēju.

Vilšanos es jutu gandrīz vienlaikus ar šo apjausmu. Noslīgu ceļos izcirtuma malā un gārdzot sāku cīnīties pēc elpas. (Bella, 204)

Tukšajā pļavā bija pārāk daudz sāpju – es tikšu projām, pat ja būtu jālien līšus. (Bella, 205)

Jā, just bailes būtu bijis loģiskāk, taču es jutu tikai dziļu apmierinājumu. Te nu bija manis meklētā saikne. Pierādījums, ka kaut kur tajā pašā pasaulē, kurā dzīvoju es… eksistē arī viņš. (Bella, 206)

Pat tagad, uz nāves sliekšņa, viņa vārda pieminēšana bija kā sāls manās vēl neaizdzijušajās brūcēs. (Bella, 209)

Edvarda dusmu pilnais rūciens atbalsojās man pakausī. Viņa vārds sagrāva visas sienas, kurās biju centusies to iesprostot. (Bella, 211)

Es neko nevarēju darīt. Nekādi nevarēju piesargāties. Nekur nevarēju paslēpties. Nebija neviena, kas spētu man palīdzēt. (Bella, 217)

Būt vienai bija gana ļauni jau tad, kad vēl nebiju pārbijusies līdz nāvei. Un tagad man vairāk nekā jebkad agrāk trūka Džeika bezrūpīgo smieklu un smaida, kas neviļus lika smaidīt pretī. Man vajadzēja viņa paša iekārtotās garāžas drošo patvērumu un silto plaukstu ap maniem aukstajiem pirkstiem. (Bella, 219)

Raizes mani grauza kā tārps. Drīz manī noteiktu jau būs caurumi. (Bella, 220).

Mana misija bija glābt draugu. Es runāšu ar Džeikobu – nolaupīšu viņu, ja tas būs nepieciešams. Reiz biju redzējusi raidījumu par to, kā apskaidrot prātu tādiem, kam izskalotas smadzenes. Bija jābūt kādam pretlīdzeklim. (Bella, 222)

Džeikoba sejā bija pilnīgi nepazīstama izteiksme. Atklātais, draudzīgais smaids bija pazudis tāpat kā mati, tumšās acis vairs nebija siltas, bet drūmas un pārmetošas un raisīja nemieru. Viņā bija tumsa. It kā mana saule būtu izdegusi. (Bella, 228)

Vairāk par visu es vēlējos būt nežēlīga un nāvējoša. Tāda, kas spētu nobiedēt Semu Aliju līdz nāvei.

Es gribēju būt vampīrs. (Bella, 228)

-Man likās mēs bijām draugi.

-Bijām. – Viņš viegli uzsvēra pagātnes formu. (Bella un Džeikobs, 230)

-Ja meklē vainīgos, kāpēc neiedomājies par tiem pretīgajiem, smirdīgajiem asinssūcējiem, kas tev tik ļoti iet pie sirds? (Džeikobs Bellai, 231)

Kā viņš to zināja? Un kāds tam bija sakars ar Sema kultu? Vai tā bija kāda vampīru nīdēju banda? (Bella, 232)

-Vai tu mani pamet?

-Diez vai. Ja tā būtu, es varētu sacīt: „Paliksim draugi.” Tagad es nevaru teikt pat to. (Džeikobs un Bella, 234)

Mani piepeši pārskaloja dzīves pilnīgais tukšums – tāds kā pirms tam, kad Džeikobs bija devis tai kādu jēgu. Mani aizžņaudza vientulība. (Bella, 235)

Man bija licies, ka Džeiks ir kā zāles caurumam manās krūtīs – vai vismaz viņš to kaut kā aizpilda, neļaujot sāpēm tās plosīt. Es biju kļūdījusies. Viņš bija tikai izrāvis vēl vienu – pats savu caurumu, tā ka tagad es līdzinājos Šveices sieram. Interesanti, kāpēc es nesabirzu gabalos. (Bella, 237)

Viņa ierašanās bija skaļa un neveikla, tomēr tā atgādināja, ka Edvards reiz mēdza naktīs ielavīties pa logu; šāds atgādinājums bija kā sāls manās nesadzijušajās brūcēs. (Bella, 243)

Viņš bija trāpījis precīzi – man bija noslēpums, kas nebija mans, tomēr es jutu, ka to vajag paturēt sevī. Noslēpums, par kuru viņš, šķiet, piepeši zināja. (Bella, 245)

Kas tā vispār bija par pasauli? Vai tiešām pasaule var eksistēt, ja gar mazpilsētu robežām klīst senas leģendas un mītiski briesmoņi? Vai tas nozīmē, ka ikvienas neiespējamas pasakas pamatā ir patiesība? Vai vispār pastāv kaut kas prātam aptverams un normāls, vai arī viss ir viena vienīga maģija un spoku stāsti? (Bella, 254)

Tas liecināja, ka ar mani kaut kas tiešām nav kārtībā. Vai tad citādi manu dzīvi piepildītu šausmu filmu tēli? Bija jāsatiek Džeikobs, lai viņš pateiktu, ka neesmu neatgriezeniski zaudējusi prātu. (Bella, 255)

Kad cilvēki pārāk satraucas, notiek negadījumi. (Čārlijs, 256)

Izlēmu, ka mīlestībai ir citi likumi. Ja kāds ir kļuvis nozīmīgs, vairs nav iespējams domāt loģiski. (Bella, 262)

Vai tu… nu, vai tu nevarētu mēģināt nebūt… vilkacis? – es čukstus ierosināju. (Bella, 263)

-Tu esi īsta liekule, Bella, – te nu tu sēdi, nobijusies no manis! Vai tas, lūdzu, ir godīgi? – Viņa rokas dusmās drebēja.

-Liekule? Kādā veidā bailes no briesmoņa mani padara par liekuli?

-Āa! – viņš iesaucās, piespiezdams drebošās dūres deniņiem un aizmiegdams acis. – Vai tu vispār pati dzirdi, ko saki?

-Ko tad?

Viņš paspēra divus soļus uz manu pusi un pieliecies nikni blenza. – Nu ko, man ļoti žēl, ka nevaru būt īstais briesmonis tev, Bella. (Džeikobs un Bella, 264)

Pat balss manā galvā šodien nerunāja prātīgi. Bet es tajā ieklausījos; tās dēļ es darītu jebko. (Bella, 264)

Nav runas par to, ka tu esi.. vilks. Tas nekas, – es apsolīju un brīdī, kad to pateicu, aptvēru, ka tā ir tiesa. (Bella, 265)

-Tu zini ļoti daudz kā tāda, kas mums varētu palīdzēt. Tu neesi vienkārši nezinošs cilvēks. Tu esi kā… nu, varbūt kā spiegs. Tu esi bijusi ienaidnieka ierakumos.

Jau tagad viņa teiktais lika man justies kā nodevējai. (Džeikobs un Bella, 275)

-Tātad tu esi vampīru meitene.

Es sastingu. – Jā. Vai tu esi vilku meitene?

Viņa iesmējās. Sejas kreisā puse atmaiga.

-Jā, laikam jau. (Emīlija un Bella, 286)

Nē, Edvards nebija slepkava. Pat savas pagātnes tumšākajās dienās viņš nebija slepkavojis nevainīgos.

Bet ja nu tā būtu bijis? Ja nu laikā, kad viņu pazinu, viņš būtu tāds pats kā jebkurš cits vampīrs? Vai tas man liktu turēties no viņa pa gabalu?

Skumji papurināju galvu. Mīlestība ir iracionāla, es sev atgādināju. (Bella, 293)

Forksā atkal bija sācies pavasaris. Arī pērnā pavasara sākumā mani bija vajājis vampīrs. Cerams, ka neveidojās tradīcija. (Bella, 295)

-Nemāni pati sevi, Bella. tas tips tevī ir samīlējies līdz ausīm.

-Zinu, – es nopūtos. –Dzīve ir sarežģīta.

-Un meitenes ir nežēlīgas, -Maiks klusi nomurmināja. (Maiks un Bella, 296)

-Ir sāpīgi domāt par viņiem, – es nočukstēju. –It kā es nespētu elpot… it kā es varētu saplīst tūkstoš gabalos… –Savādi, cik daudz es tagad spēju Džeikobam pateikt. Mūsu starpā vairs nebija noslēpumu. (Bella, 301)

Ar Emīliju nebija grūti būt kopā – galu galā tagad mēs abas bijām vilku meitenes.

Bet pēc dažām stundām iegriezās Sems. Tad man bija jābēg. Mīlestības un apmierinājums atmosfēru, kas iekļāva abus, lielās devās bija grūtāk paciest, kad tuvumā nebija neviena cita, kas to atšķaidītu. (Bella, 302)

-Es rīt no rīta būšu brīvs. Pārējie var paskraidīt bez manis. Mēs pasāksim kaut ko jautru.

Manā pašreizējā dzīvē tāds vārds šķita neiederīgs, gandrīz nesaprotams un savāds. (Džeikobs un Bella, 303)

Randiņš ar Džeikobu, randiņš ar Edvardu… es drūmi sevī pasmējos. Džeiks varēja teikt, ko gribēja, par to, ka esam sarežģīts pāris, – patiesībā sarežģīta biju tikai es. Uz mana fona vilkacis izskatījās pilnīgi normāls. (Bella, 304)

Bet varbūt es biju pārkāpusi kādu nezināmu likumu, pārgājusi pāri kādai neredzamai robežai un nu biju nolādēta. Varbūt nebija pareizi tā saistīties ar mītiem un leģendām, uzgriežot muguru cilvēku pasaulei. (Bella, 306)

-„Cīnies”! Edvards kliedza. „Nolādēts, Bella, nepadodies!”

Kāpēc?

Es vairs negribēju cīnīties. (Bella, 311)

Pavisam īsu mirkli domāju par klišejām – esot tā, it kā vienā mirklī gar acīm pazibētu visa dzīve. Man bija paveicies. Neviens taču negribētu redzēt tādu atkārtojumu, vai ne? (Bella, 311)

Tagad nespēju iztēloties savu dzīvi bez Džeikoba – es sarāvos, jau par to iedomājoties vien. Kaut kādā veidā viņš bija kļuvis ļoti nozīmīgs manai izdzīvošanai. Džeikobs bija mana drošā osta. (Bella, 321)

Vai būtu ļoti nepareizi mēģināt darīt Džeikobu laimīgu? Pat tad, ja mīlestība, ko jutu pret viņu, ir tikai vārga atbalss no tā, uz ko esmu spējīga. (Bella, 322)

Viņš bija muļķis, domājot, ka tu spēj izdzīvot viena. Neesmu vēl redzējusi nevienu, kas tik ļoti tiektos pēc dzīvību apdraudošām vājprātībām. (Alise, 331)

Vai tad tev nevajadzēja vismaz pamēģināt neiekulties nepatikšanās? (Alise, 332)

-Tu izskaties pavisam nelāgi, Bella.

-Es šodien slīku, – atgādināju.

-Tam ir dziļākas saknes. Tu esi grausts.

Es sarāvos. –Paklau, es daru, ko varu.

-Ko tu ar to gribi teikt?

-Man nav bijis viegli. Es cenšos.

Alise sarauca uzacis. – Es jau viņam teicu, – viņa klusi nomurmināja.

-Alise, – es nopūtos. –Un ko tu domāji ieraudzīt? Vai gaidīji, ka es lēkāšu apkārt svilpodama? Tu mani pazīsti.

-Jā, bet es cerēju.

-Tad jau laikam plānprātībā neesmu visizcilākā. (Alise un Bella, 334)

Tas nav normāli, Alise, un tas… mani biedē. Tas nav tā, it kā viņu kāds būtu… pametis, tas ir tā, it kā kāds būtu nomiris. (Čārlijs par Bellu, 341)

-Jā, es vienmēr būšu tavs draugs, – viņš norūca. –Lai ko arī tu mīlētu.

-Apsoli?

-Apsolu. (Džeikobs un Bella, 351)

Varbūt tas būs viegli – tāpat kā turēt viņa roku vai ļaut sevi apskaut. Varbūt es jutīšos labi un nebūt ne – kā nodevēja. Un vispār – ko tad es varētu nodot? Tikai pati sevi.

Joprojām lūkodamies man acīs, Džeikobs pieliecās. Un es joprojām nebiju izlēmusi. (Bella, 353)

-Bella, – Alise čukstēja. – Edvards vairs nezvanīs. Viņš noticēja.

-Es. Nesaprotu. –Manas lūpas mēmi veidoja vārdus. Nespēju ievilkt gaisu, lai to pateiktu skaļi, lai viņa paskaidrotu, ko nozīmē „noticēja”.

-Viņš brauc uz Itāliju.

Bija vajadzīgs tikai mirklis, īss kā sirdspuksts, kad es jau sapratu. (Alise un Bella, 358)

-Bet viņš… viņš aizbrauca! Viņš mani vairs negribēja! Kāda tagad starpība? Viņš zināja, ka kādreiz miršu!

-Nedomāju, ka viņš kaut brīdi būtu plānojis tevi ilgi pārdzīvot, -Alise klusi sacīja. (Bella un Alise, 359)

-Baidos tikai, ka tevi nogalinās.

Es nepatikā nošņaukājos. –Mani gandrīz nogalina katru dienu. (Alise un Bella, 360)

-Džeik, man ir…

-Nav vis. Tev tiešām nav. Tu varētu palikt te – pie manis. Tu varētu palikt dzīva. Čārlijam. Man. (Bella un Džeikobs, 361)

Tagad bija apbrīnojami viegli izrunāt viņa vārdu. Es nesapratu, kāpēc tik pēkšņi tas vairs nesagādā grūtības. Varbūt tāpēc, ka es vairs neplānoju ilgi dzīvot, viņu neredzot. Vai arī vispār nedzīvot, ja mēs nokavēsim. (Bella, 370)

-Patiesībā man liekas, ka tas jau vairs nav smieklīgi. Es prātoju, vai man nevajadzētu vienkārši pašai tevi pārvērst.

-Jā! –es izdvesu. –Ak, Alise, izdari to tūlīt!. Es tev tik ļoti varētu palīdzēt un tad es tevi nekavētu. Iekod man! (Alise un Bella, 374)

Mēģini nepaklupt, – viņa piebilda. –Šodien mums tam nav laika.

Es ievaidējos. Tas būtu tik tipiski man – visu sabojāt, iznīcināt pasauli ar savu neveiklību. (Alise un Bella, 378)

Kaut arī es visiem spēkiem cīnījos uz priekšu, zināju, ka nāku par vēlu. Es vēl nebiju pat pusceļā. Es nepaspēšu. Esmu dumja un lēna un esmu cilvēks, un tāpēc mēs visi mirsim. (Bella, 384)

Es nekad nebiju redzējusi kaut ko tik skaistu – pat skrējienā aizelsusies un kliegdama, es to sapratu. Un pēdējiem septiņiem mēnešiem nebija nekādas nozīmes. Un viņa vārdiem mežā nebija nekādas nozīmes. Un nebija nekādas nozīmes tam, ka viņš mani negrib. Es nekad negribēšu neko citu, tikai viņu – līdz pēdējam elpas vilcienam. (Bella, 387)

Likās, ka man krūtīs nekad nebūtu bijis nekāda tukšuma. es biju vesela – nevis izārstēta, bet tāda, it kā nekad nebūtu bijusi ievainota. (Bella, 388)

Vismaz pirms nāves vēl varēšu būt ar viņu. Tas likās daudz labāk par garu mūžu. (Bella, 394)

-Bet tomēr –la tua cantante! Kāda izšķērdība!

Edvards skumji pasmējās. – Es to drīzāk uztveru kā cenu.

Āro izskatījās skeptisks. –Ļoti augstu cenu.

-Iespējas ir dārgas. (Āro un Edvards, 403)

Vai tā tiešām bija tik neciešama doma? Vai viņš labprātāk mirtu, nevis mani pārvērstu? Man bija sajūta, kā saņemot sitienu pa vēderu. (Bella, 410)

-Mums ir daudz iemeslu būt laimīgiem. Mēs taču esam dzīvi.

-Jā, -es piekritu. –Tas ir labs iemesls.

-Un kopā, – viņš izdvesa.

Es tikai pamāju, pārliecināta, ka viņam šāds iemesls nav tik svarīgs kā man. (Edvards un Bella, 419)

Cieši lūkojos viņā, vairāk par visu vēlēdamās, lai nākotne nekad nepienāktu. Lai šis mirklis turpinātos mūžīgi vai arī, ja tas nebūtu iespējams, lai es pārstātu eksistēt brīdī, kad tas beigsies. (Bella, 419)

Laiku pa laikam, runādamies ar Alisi, viņš piepeši pieliecās un mani noskūpstīja – gludās kā stikls lūpas noglāstīja man matus, pieri, degungalu…

Tās bija debesis – pašā elles vidū. (Bella, 421)

Man bija piemirsies, ka varu dabūt zobu birsti. Tas padarīja nākotnes izredzes krietni gaišākas. (Bella, 422)

-Es negribu gulēt, – es atgādināju. Un izdomāju ieganstu, kas izklausījās ticams, jo bija patiess. – Ja es tagad aizvēršu acis, tad redzēšu to, ko nevēlos redzēt. Man rādīsies murgi. (Bella, 424)

Viņš skūpstīja manus matus, pieri un roku locītavas… bet ne lūpas, un tas bija labi. Galu galā cik var mocīt vienu pašu sirdi un tomēr cerēt, ka tā turpinās pukstēt? (Bella, 424)

Piepeši šķita, ka negulētā nakts mani uzveiks. Mana galva likās atvienota no ķermeņa. (Bella, 425)

-Tu neesi mirusi.

-Tad kāpēc es nemostos? (Edvards un Bella, 431)

Ja es būtu ellē, tu nebūtu kopā ar mani. (Bella, 431)

Kāda starpība, ar ko vajadzēs tikt galā vēlāk? Ik sekunde, kamēr viņš ir te – pavisam tuvu, tik skaistajai sejai atmirdzot mana modinātāja ciparnīcas nespodrajā gaismā, – bija dārga, un to nedrīkstēja izšķiest. (Bella, 433)

Nevēlējos būt vainas apziņas un raižu cēlonis viņa dzīvē. Viņam jābūt laimīgam, lai ko tas man maksātu. Sajutu tukšuma ēnu, kas gaidīja, lai tajā pašā mirklī, kad viņš pazudīs, atkal saplosītu mani. Nepavisam nebija skaidrs, kā šoreiz izdosies izdzīvot. (Bella,435)

Liktenis allaž nostājas mums ceļā. Kļūda pēc kļūdas. Es vairs nekad nesmiešos par Romeo. (Edvards, 436)

Man šķiet, es jau agrāk izteicos skaidri. Bella, es nespēju dzīvot pasaulē, kurā nav tevis. (Edvards, 436)

-Tu netaisījies padoties, -viņš čukstēja. –Es to redzēju. Es negribēju tā darīt – bija sajūta, ka tā es nogalināšu pats sevi -, bet es zināju: ja nespēšu tevi pārliecināt par to, ka tevi vairs nemīlu, tev vajadzēs vēl daudz vairāk laika, lai atgūtu spēju dzīvot tālāk.

-Tīrs lūzums, – es nekustīgām lūpām nočukstēju. (Edvards un Bella, 437)

-Es meloju, un man ir ļoti žēl – žēl par to, ka tevi sāpināju, žēl par to, ka tam nebija jēgas. Žēl, ka nespēju tevi pasargāt no tā, kas esmu. Es meloju, lai tevi glābtu, un tas nelīdzēja. Man ļoti žēl. (Edvards, 437)

-Bet kā tu spēji man noticēt? Pēc tūkstošiem reižu, kad sacīju, ka tevi mīlu… kā tu varēji ļaut vienam vienīgam vārdam lauzt savu ticību? Es redzēju tavās acīs, ka tu tiešām tici tam, ka es tevi vairs negribu. Cik absurdi, cik smieklīgi! It kā es spētu eksistēt jebkādā veidā, tevi atraidot. (Edvards, 437)

Kā lai es to pasaku tā, lai tu man noticētu? Tu neesi aizmigusi un neesi mirusi. Es esmu te, un es tevi mīlu. Es vienmēr esmu tevi mīlējis un vienmēr mīlēšu. Es domāju par tevi un domās redzēju tavu seju ik sekundi, kad biju prom. Kad es tev pateicu, ka tevi nemīlu, tie bija šaušalīgākie zaimi. (Edvards, 438)

Tikai tu varēji būt svarīgāka par to, ko es vēlējos… par to, kas man bija vajadzīgs. Tas, ko es vēlos un kas man ir vajadzīgs, ir būt kopā ar tevi, un es zinu, ka nekad nebūšu tik stiprs, lai atkal aizietu. (Edvards, 440)

-Nesoli man neko, – es čukstēju. Ja ļaušos cerībai un tā nepiepildīsies… tas mani nogalinās. To, ko nebija iespējuši visi žēlastību nepazīstošie vampīri, spēs cerība. (Bella, 440)

-Tu taču saproti, ka es kaut kad nomiršu, vai ne? –es noprasīju.

Arī par to viņš bija domājis. – Es tev sekošu, cik vien ātri varēšu.

-Tas ir tiešām… –Es meklēju īsto vārdu – ….slimi. (Bella un Edvards)

-Man nav pārliecības, ka tev ar mani… varētu pietikt. Es vēlētos, lai būtu pelnījusi tevi. Manī nav nekā, kas varētu tevi noturēt.

-Tavs tvēriens ir mūžīgs un nesalaužams, nekad par to nešaubies. (Bella un Edvards, 449)

Saikne starp mums ir pārāk spēcīga, lai to pārrautu prombūtne, attālums vai laiks. Un, lai cik īpašs vai skaists, vai brīnišķīgs, vai perfekts viņš būtu salīdzinājumā ar mani, viņš tomēr bija tikpat nenovēršami mainījies kā es pati. Tāpat, kā es vienmēr piederēšu viņam, viņš mūžam būs mans. (Bella, 452)

Viņš tiešām mani gribēja tāpat kā es viņu – uz visiem laikiem. Tās bija tikai bailes par manu dvēseli, par cilvēciskās dzīves notikumiem, kurus viņš nevēlējās man atņemt, kuru dēļ viņš izmisīgi gribēja, lai palieku cilvēks. (Bella, 453)

Kad nedzinu pēdas, es biju galīgi… nelietojams. Nespēju būt kopā ar savu ģimeni – nespēju būt kopā ne ar vienu. Ar kaunu jāatzīst, ka es vairāk vai mazāk vienkārši ierāvos kaktiņā un ļāvu skumjām sevi pārņemt. (Edvards, 453)

-Ja tev nekas nav pretī, man labāk patiktu, ja tu neslēptu seju. To neredzot, es jau esmu dzīvojis tik ilgi, ka vairs nevarēju izturēt. (Edvards, 462)

Būt par cilvēku ir pārāk bīstami – vismaz man. (Bella, 463)

-Vispirms apprecies ar mani.

Es blenzu viņā, gaidīdama ko vairāk… – Nu labi. Kur bija jāsmejas? (Edvards un Bella, 464)

-Man ir tikai 18 gadu!

-Nu, man toties ir gandrīz 110. Ir laiks vīt ģimenes ligzdu. (Bella un Edvards, 469)

Ja tu paliec, man debesis nav vajadzīgas. (Bella, 470)

Pasaka turpinājās. Princis bija atgriezies, ļaunā burvestība bija lauzta. Nevarēju īsti saprast, ko lai dara ar pārpalikumiem, ar nepabeigto stāstu. Kur tad bija Džeikoba „Viņi dzīvoja laimīgi mūžīgi mūžos”? (Bella, 472)

-Tas nav manos spēkos.

-Kura tad? –Džeikobs ierūcās.

Edvards palūkojās lejup uz mani. –Viņas. Es ātri mācos, Džeikob Blek, un es nepieļaušu to pašu kļūdu divas reizes. Es palikšu tepat, līdz viņa mani aizraidīs. (Edvards un Džeikobs, 479)

-Tu gribēji sagādāt man nepatikšanas – tas tev ir izdevies. Čārlijs varbūt aizsūtīs mani uz armijas skolu. Bet tas mani nešķirs no Edvarda. To nespēj nekas. (Bella Džikobam, 479)

Manī atbalsojās viņa sāpes, it kā mēs būtu viens vesels. Viņa sāpes, manas sāpes. (Bella par Džeikobu, 482)

Es zināju, ka pēdējais skats uz drauga seju mani vajās, līdz atkal ieraudzīšu viņu smaidām. Un turpat uz vietas nosolījos, ka redzēšu viņu smaidām – un drīz. Es atradīšu veidu, kā nezaudēt savu draugu. (Bella par Džeikobu, 483)

Edvards bija te, un viņa rokas bija ap mani.

Kamēr vien bija tā, es varēju stāties pretī jebkam. (Bella, 483)