Galerija
25 img_0247 dec1-18 viktorija_05 robertpattinsonew 102_rob_album robertpattinsononeclipseset09232-55 pattinsonlife-87-9 troix1

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Zvaigžņu putekļi (ZT) visi raksti

Zvaigžņu putekļi. Fragments “Dzīres mēra laikā”

dzires_mera_laika

Pie Grand Opera  darbinieku ieejas Renezmi gaidīja spoži melns limuzīns un daži uzticīgākie fani – izstīdzējušas, gludi sasukātas baleta akadēmijas audzēknes ar rokās sažņaugtām izrādes programmiņām un uzkrītoši izsmalcināti saposušies, nenosakāma  dzimuma, autogrāfu kāri baletomāni. Renezme, ignorēdama jūsmīgo pūlīti, veikli noslēpās aiz limuzīna tumši tonētajiem stikliem. Pašreiz nebija īstais brīdis aplaimot ar dāsniem autogrāfiem gaidošo publiku.

-Es zinu, ka mēs jau krietni kavējam, bet vai jūs nevarētu vienkārši izbraukt dažus liekus apļus pa pilsētu? Silvuple! – Renezme vāri uzsmaidīja šoferim un, ieritinājusies aizmugurējā sēdekļa stūrī, ciešāk  savilka ap sevi pūkaino kažokādas apmetni. Kaut gan laiks bija pavasarīgi silts, nepatīkami, vēsi drebuļi pārskrēja trauslajam augumam. Tikai ģimenes dēļ, Renezme pēdējiem spēkiem bija piespiedusi sevi braukt uz grezno pieņemšanu Krievijas vēstniecībā.

Gar logiem slīdēja Elizejas lauku spožās ugunis un nebeidzamā auto straume, kas pat šajā vēlajā nakts stundā nebija mazinājusies. Eifeļa  zilā neonā izgaismotā augstā smaile caurdūra naksnīgās debesis. Renezme izmisīgi centās koncentrēties aiz loga garām slīdošajai krāšņajai ainavai.

-Nedomāšu par to šodien, domāšu rīt!- meitene kā pēdējam salmiņam pieķērās šiem  Skārletas O’Haras maģiskajiem vārdiem, kurus kādreiz bija lasījusi mātes grāmatplauktā atrastā, nobružātā „Vējiem līdz” sējumā.  Limuzīns, apmetis slaidu loku ap Triumfa arku, beidzot devās vēstniecības virzienā.

 Zālē bija dzirdama skaļa un saviesīga balsu murdoņa. Publika jau bija krietni iesilusi, tik ilgi un pacietīgi gaidot šo svinību galveno vaininieci. Arī Renezmei neprātīgi sagribējās iedzert. Vēl priekštelpā pārtvērusi pārsteigtu oficiantu ar dzērienu paplāti, viņa vienu pēc otras iztukšoja divas šampanieša glāzes. Profesionāli uzlikusi žilbinošu smaidu, meitene ieslīdēja galvenajā zālē. Melnā, askētiskā Šaneles vakarkleita, papildināta ar 69 karātu briljantu rotām no Chopard, ideāli atbilda Renezmes pašreizējam noskaņojumam.

-Beidzot, mīļā! Mēs ar tēti jau sākām uztraukties un arī Alise neko konkrētu pateikt nevarēja – viņas vīzijas haotiski mainījās. Es pēdējiem spēkiem noturēju Edvardu, lai viņš neskrietu tevi meklēt, – Bella satraukti noglāstīja meitas vaigu.

-Viss ir kartībā, mamma!- Renezme nepārliecinoši apgalvoja un ar acīm meklēja vēl kādu oficiantu ar Moet paplāti.

-Es jau biju pilnīgi pārliecināts, ka tu vakariņām esi izvēlējusies kādu nesmalkjūtīgu žurnālistu vai treknāku paparacī un ar mums nemaz nepadalīsies!- Emeta dārdošie smiekli pievērsa apkārtējo uzmanību.

-Ну наконец то, дарагуша! Mēs jūs tā gaidījām!- Krievijas vēstnieks izskatījās patiesi priecīgs un atvieglots.

- Madam un misjē, atļausiet jums stādīt priekšā- наша неповтаримая и божественная  Renezme Kārlija Kalena!

Viesu apbrīnas un sajūsmas pilnie skatieni pievērsās prīmai un atskanēja atzinības aplausi.

Vakara turpinājums bija tik paredzams un ierasti garlaicīgs: jūsmīgas pateicības runas, nebeidzami tosti, līdz kāds pārlieku apskurbis viesis izdarīs ko nepieļaujami nepiedienīgu, lai nākamā dienā dzeltenajai presei būtu, par ko rakstīt, un parastiem mirstīgiem, par ko patrīt mēles.

Kalenu ģimene bija izklīdusi, kur kurais. Renē un Kārlails iegrimuši nopietnās debatēs ar Parīzes mēru mesjē Dilano par dizaina un modernās arhitektūras integrēšanu vēsturiskajā pilsētvidē. Alise, Džaspera pavadīta, kaismīgi diskutēja par jaunākajām modes tendencēm pēdējā pavasara- vasaras hot couture skatē un apsprieda modes pasaules lielā zaudējuma, Makvīna pēkšņās pašnāvības sīkākās detaļas ar kādu, ļoti slavena modes nama vadošo dizaineru. Roza ar Emetu, iespējams, kā vienmēr, nodarbojās ar savas īpašās kolekcijas papildināšanu, jo kādu laiku jau nebija manīti viesu vidū. Arī mammu ar tēti  pirms brīža Renezme bija pamanījusi uz vaļējās terases nepiedienīgi kaislīgi skūpstāmies Parīzes nakts aizsegā. Smalkjūtīgi atstājusi savus mūžīgi nepiesātināmos vecākus divvientulībā, Renezme garlaikoti vērās viesu pūli. Viņas skatienu piesaistīja vientuļš, ļoti izskatīgs, apmēram četrdesmit gadus vecs vīrietis, kurš stāvēja atspiedies pret bāra leti, runājot pa jaunākā modeļa Vertu Signature telefonu, kura zvana melodiju bija sacerējis kāds Renezmes paziņa, „Oskara” balvas ieguvējs, komponists Dario Marianelli, bet atskaņoja pasaulē slavens flautists Griminelli. Beidzis sarunu vīrietis strauji iztukšoja balti apsarmojušo vodkas glāzi. Abu tumšās acis nejauši sastapās. Pēkšņi samulsusi Renezme nosarka un kautrīgi novērsās.

 Traģiskais šī  vakara iesākums joprojām plosīja  meitenes dvēseli. Šeit bija ieradusies tikai viņas brīnumskaistā, ārējā čaula, bet sirds joprojām  asiņoja sabradātajās rozēs. Tikai pusvampīres spēcīgais raksturs un iedzimtais lepnums bija viņu atturējis pārgalvīgi mesties Parīzes naktī Roba meklējumos. Ar lieliskajām maņām un ātrumu tas nebūtu prasījis īpaši daudz laika. Tikai kāda tam tagad nozīme? Kaut pati būdama mītiskas pasaules daļa, Renezme tomēr nespēja cīnīties ar nereālu, mirušo valstības rēgu. Viņas sabiedrotie turpmāk būs vienīgi laiks un  klusa cerība. Renezme atcerējās reiz tēva stāstītu leģendu par kādu mākslinieku, kuram bija pasūtīta skulptūra „Sapņi un cerības”. Talantīgais skulptors izveidoja divus pilnīgi identiskus  tēlus, tikai materiāli atšķīrās.” Sapņi” tapa no trausla ģipša,  kas drīz vien sadrupa, bet „cerības” no izturīga un mūžīga marmora.

-Ak, kam man mūžība bez Roba!- Renezme smagi nopūtusies pacēla acis.

Viņas priekšā stāvēja pie bāra letes ievērotais svešinieks. Ideāli  pieguļošais Armani smokings sedza spēcīgu, trenētu augumu, bet nelielais sirmums ogļu melnajos matos, piedeva kopējam tēlam nopietnību  un stabilitāti.

- Atvainojiet, madmoasel! Es jūs jau kādu laiku vēroju un man liekas, ka jums šovakar steidzami ir nepieciešama kāda glāzīte vodkas, – viņa mazliet zobgalīgais, bet tomēr tik siltais un atklātais skatiens mirklī atbruņoja Renezmi. Tas patiešām bija tas, kas viņai šobrīd bija vajadzīgs, kaut  tā bija ne tikai vodka …

Zaudēt vairs nebija ko un, paņēmusi piedāvāto glāzi, Renezme to iztukšoja vienā paņēmienā.

 Kas notiek, kad vienā organismā sajaucās divas indes, Kārlails vēl nebija izpētījis. Renezmes izmisušajai pārgalvībai sekas bija neizdibināmas. Visi pārējie Kaleni, lai neizceltos ar klaju atturību citu viesu vidū, baudīja savu īpašo „Bloody Mary” kokteili, kura krāsa praktiski neatšķīrās no oriģināla. Vienīgi garšas īpatnības bija ļoti specifiskas. Kārlails ticamības labad, visiem redzot, mēdza pievienot nedaudz piparus un tabasco mērci, bet Ezme vēl iesprauda citrona šķēlīti glāzes malā. Ģimene šo konspirācijas variantu daudzajos saviesīgajos pasākumos bija izkopusi līdz smalkākajām niansēm.

 

- Atļaujiet stādīties priekšā – Aleksejs, bet jums varu būt vienkārši Alex.

Renezme jau ievilka elpu, lai nosauktu savu vārdu, kad Aleksejs saņēmis viņas trauslo delnu, to maigi piespieda  savām lūpām.

-Nepūlieties mana dārgā, šeit jūs neatradīsiet nevienu, kas nezinātu, kas  jūs esat.

-Nu, ko … Alex, ļoti patīkami! Ar ko  Parīze ir piesaistījusi jūsu uzmanību?- Renezme centās sakoncentrēt izplūdušās domas un būt neatvairāmi šarmanta. Ar uzdevuma otro daļu viņai veicās daudz labāk.

- Parīze vienmēr ir bijusi krievu inteliģences patvērums un iedvesmas avots. Bet ja nopietni – jūs neticēsiet! Atlidoju tikai uz šo vakaru no Sanktpēterburgas, lai baudītu jūsu priekšnesumu. Es nebūšu oriģināls, bet tas patiešām bija satriecoši. Esmu fanātisks jūsu talanta apjūsmotājs.

-Un ar ko, jūs, Alex, vēl nodarbojaties, izņemot mana talanta pielūgšanu?

 Ieinteresētības izrādīšanai Renezmei nācās pielietot savas lieliskās aktrises dotības.

-Mana dzīve ir tik garlaicīga un neinteresanta, ka par to pat nav vērts runāt, it īpaši ar tik daiļu sievieti, bet nevēlos būt nepieklājīgs un apmierināšu jūsu ziņkāri- investīcijas, metalurģija, zelta ieguve … esmu kāda Krievijas koncerna direktoru padomes priekšsēdētājs.

Renezmes mākslinieces dvēselei šī sfēra bija absolūti vienaldzīga, tomēr viņa novērtēja, kādu pasakainu ienākumu un sabiedriskā stāvokļa cilvēks atrodas viņas priekšā.

- Jūs izskatāties mazliet izsalkusi! Vai varu jums piedāvāt klāt pie vodkas nobaudīt arī sterlet sudrabaini melnos ikrus?  Tikai  nepadomājiet, tas nebūs no kristāla bļodām ar zupas karotēm- es neesmu tipisks jauno krievu sugas pārstāvis. Mani senči nāk no senas krievu, Pēterburgā dzīvojušas, aristokrātu ģimenes. Liekas, esmu pat grāfs … tikai nesakiet to nevienam! Tas būs mūsu noslēpums.- Alex zīmīgi piemiedza vienu aci un eleganti piedāvāja Renezmei savu elkoni.

Jautrība banketā sita augstu vilni. Šampanietis tika piedāvāts tikai kā welcome drinks, bet visu pārējo vakaru lija neizsīkstošas vodkas upes.

Renezme ar Alexu bija iegrimuši sarunā par iespējām noorganizēt viesizrādes Krievijā, kad pie viņu galdiņa pienāca čigānu ansambļa vijolnieks  un, noslīdzis Renezmes priekšā uz viena ceļa, uzsāka spēlēt smeldzīgu krievu romanci. Kolorītais virtuozs izvilināja no sava instrumenta tik sirdi plosošas melodijas, ka daudzu acis piepildījās ar valgu spožumu, un biznesa pasaules haizivis kopā ar garlaikotiem aristokrātiskiem snobiem kā mazi, neaizsargāti bērni, raudāja līdzi čigāna vijolei.

  

А напоследок я скажу:
Прощай, любить не обязуйся.
С ума схожу. Иль восхожу
К высокой степени безумства.

Как ты любил?
Ты пригубил
Погибели. Не в этом дело.
Как ты любил? Ты погубил,
Но погубил так неумело.

И напоследок я скажу…
Работу малую висок еще вершит.
Но пали руки, и стайкою, наискосок,
Уходят запахи и звуки.

А напоследок я скажу:
Прощай! Любить не обязуйся.
С ума схожу. Иль восхожу
К высокой степени безумства.

Так напоследок я скажу…

 

-С извольте! Aplaimojiet mūs ar savu mākslu, Renezme! Просим!

Alex kā veikls burvju mākslinieks uzsedza meitenes trauslajiem, ziloņkaula toņa pleciem, nezin no kurienes pēkšņi uzradušos, satriecoši skaistu, bārkstainu čigānu lakatu un galanti pasniedza vīrišķīgu roku. Renezme samulsusi  vēl vilcinājās, bet melodija bija tik valdzinoša un romances vārdi tik zīmīgi, ka viss apkārtējais pagaisa un viņa pilnībā atdevās savas būtības spēcīgākajai stihijai – dejai.

 

Мохнатый шмель — на душистый хмель,
Цапля серая — в камыши,
А цыганская дочь – за любимым в ночь,
По родству бродяжьей души.

Так вперед — за цыганской звездой кочевой
На закат, где дрожат паруса,
И глаза глядят с бесприютной тоской
В багровеющие небеса.

И вдвоем по тропе — навстречу судьбе,
Не гадая, в ад или в рай.
Так и надо идти, не страшась пути,
Хоть на край земли, хоть за край.

 

  Čigānu ansamblim pievienojās daudzbalsīgs viesu koris un zāle pārvērtās raibā, trakojošā krāsainu svārku, īstu briljantu, puķotu lakatu, smalku kažokādu un vibrējošu ģitāras stīgu jūklī.

  Alex kā noburts, nenolaida tumšās acis no Renezmes, kura savu  fascinējošo deju beidza, noslīgstot viņa priekšā ceļos un atliecot muguru tālu atpakaļ. Grīdu klāja bārkstainais lakats viņas slaidajās rokās un pāri visam – vara spožumā mirdzošs, mežonīgu cirtu vēdeklis. Visas pieviltas un atraidītas sievietes sāpes, visa kaisle un svelošais niknums no pašiem dvēseles dziļumiem caurvija neprātīgo deju. Viesu pūli pāršalca aplausu vētra, ovācijas un sajūsmas saucieni. Čigānu ansamblis turpināja savu trakulīgo uzstāšanos, bet Alex ar Renezmi, raibajā cilvēku burzmā neviena nemanīti, pameta vēstniecību.

-Es tevi šonakt nozogu un, piedod, ja nejautāju, vai tu to vēlies!- viņš viegli kā pūku iecēla Renezmi savā Mazerrati kabrioletā un pats piesēdās pie stūres.- Šo saullēktu mēs sagaidīsim visskaistākajā pilsētā Ņevas krastos. Tad Alex bijīgi saņēma plaukstās Renezmes skaisto seju un, vērīgi ieskatījies brūno acu bezgalīgajās dzīlēs, saudzīgām, maigām lūpām sāka lēni skūpstīt savu šīs nakts nenovērtējami dārgo laupījumu. Meitene aizvēra smagos, kaistošos plakstus. Viņa atkal bija savā teātra grimētavā, atkal pār viņu noliecās mīļotā seja, bet tad notikumi, kā paātrinātā filmā sāka nekontrolējami sekot viens otram. Dedzinoša asara noritēja pār vaigu un Renezme spēji atrāvās no Alexa siltās mutes.

- Atvaino … šonakt visa ir bijis pārāk daudz.

 

Parīzes spožās ugunis palika tālu aiz muguras. Mežonīgā ātrumā traucoties, viņi tuvojās Šarla de Golla lidostai. Gar autostrādes malām kā mēms, skaudrs atgādinājums Renezmes acīs un sirdī nežēlīgi dūrās milzīgi melnbalti kino reklāmas plakāti ar asins sarkaniem uzrakstiem „Remember me”.

-Jā … jā, es atceros tevi …now and forever!- bezcerīgi raugoties tālajās, aukstajās zvaigznēs, caur sakostiem zobiem  izgrūda meitene..

Alex, ja  kaut ko dīvainu arī nojauta, tad viņa dzīves pieredze un sirdsgudrība lika smalkjūtīgi klusēt.

 VIP zonā, gatavas izlidošanai, viena otrai līdzās stāvēja divas privātās lidmašīnas. Kāpjot pa trapu, Renezme instinktīvi atskatījās – arī pie otrās lidmašīnas pustumsā bija samanāmi divi pasažieri. Spēja vēja brāzma apreibināja jau tā apskurbušo prātu.

 TĀ SMARŽA  …

 Renezme visiem spēkiem centās neko nejust un atslēgt savu apziņu, lai neizplūstu histēriskās asarās un nesajuktu prātā. Spītējot savai  mīlestībā asiņojošai sirdij, spītējot nesaudzīgajam liktenim un, galvenais, Robam, viņa, par sekām nedomājot, izmisīgi metās galvu reibinošā piedzīvojumā.

Divi gaisa kuģi aiztraucās pretējos virzienos – Losandželosa un Sanktpēterburga – divas nesavienojamas pasaules.

Zvaigžņu putekļi. Fragments “Rēgs”

regs

Vienā mirklī pagaisa garie ilgu, vientulības un bezcerīgas, nepiepildītas mīlestības aizēnotie gadi. Liktenis bija atlīdzinājis neskaitāmās izmisuma stundas, kuras Renezme bija pavadījusi nemanāmi iezagdamās Kārlaila valstībā, stāvot pie bezsamaņā guļošā jaunekļa gultas. Viņas acis bija glāstijušas katru Roberta savainotā auguma milimetru un lūpas nedzirdami raidijušas  lūgšanas pret debesīm par viņa drīzu izveseļošanos. Lai  arī cik bezcerīgi tas toreiz liktos, Renezme simtiem reižu, savā pratā bija izsapņojusi šo ilgoto tikšanos. Arī tad, kad notika gandrīz neiespējamais un jaunais vīrietis, pateicoties Kārlaila milzīgajai ārsta pieredzei un augstajai profesionalitātei , beidzot izveseļojās  un bezgala pateicīgs, uz neatgriešanos pameta  Kalenu rezidenci, Renezme vēl sirds dziļumos klusi cerēja, varbūt kādreiz sagaidīt atbildes jūtas no sava sapņu prinča. Viņu ceļi bija šķīrušies , tā īsti vēl nekrustojoties. Tikai reizēm, kad Renezme viesojās Londonas Kovengardena operā, viņai pēc izrādes tika atsūtīts anonīms, reibinoši smaržojošu lilliju klēpis. Robertu pašu, gan nekad nebija izdevies satikt. Vienīgi apceļojot ar viesizrādēm neskaitāmas pasaules valstis, viņai,  no kino reklāmas plakātiem allaž  pretī raudzijās tik ilgotie, pazīstamie vaibsti. Dzeltenās preses slejas vai lūza no jaunā elka fotogrāfijām un safabricētām, sensacionālām baumām. Pat biezākie un nopietnākie žurnāli, sava reitinga paaugstināsanai, centās uz pirmā, spoži glancētā vāka  uzdabūt Roberta portretu, vēl klāt pievienojot pilnīgi banālu, kā uz konveijera štancētu, bezpersonisku interviju. Renezme gan bija saņēmusi dažus ielūgumus uz jauno filmu pirmizradēm un pēc tam sekojošajiem after party pasākumiem, bet allaž tos izmeta pat neattaisītus, jo viņai  Holivuda riebās jau savā visdziļākajā butībā. Viņa neuzskatīja par vajadzīgu pamest baleta mākslas noslēgto pasauli, lai pagodinātu masu kultūras sapņu fabriku ar savu klātbūtni.

 Pēc smagā zaudējuma Roberts, acīmredzot, glābiņu un dzīves piepildījumu bija atradis fanātiskā darbā. Filmas ar apskaužamiem panākumiem sekoja viena otrai un karjera turpināja attīstīties galvu reibinošā ātrumā. Daudzie veiksmīgie projekti bija vairojuši vienīgi naudu un slavu, bet nesniedza tik kāroto sirdsmieru un laimi. Avārijā gūtie fiziskie savainojumi sen jau bija aizmirsti, bet dziļi ievainotās dvēseles tālākajos nostūros vēl joprojām mājoja krēsla. Viņu bija sākusi vajāt dīvaina paranoja. Roberts neieredzēja milzīgos, visur sekojošos cilvēku pūļus un bieži, gluži nepamatoti, baidijās lidot. Arī kopš tā  liktenīgā vakara, viņs izvairijās pats sēsties pie automašīnas stūres. Šīs savas fobijas  un uzmācīgās pagātnes atmiņas Robs bija pasācis slīcināt alkaholā un reizēm niekojās arī ar kolēģu  uzcienāto kokčiku, kas situāciju tikai vēl vairāk pasliktināja. Paģirainajos rītos, pat, ja izrādijās, ka gultā viņs nav gluži viens, bailes un vientulība atgriezās ar dubultu spēku.Arī maģiskā baltā pulverīša efekts bija īslaicīgs , bet  parasti labi palīdzēja pēc garajiem, nogurdinošajiem pārlidojumiem uz sarkanā paklāja, fotogrāfu un fanu priekšā, vienmēr izskatīties valdzinoši šarmantam un žilbinoši smaidīt.

Vienīgā vieta, kur viņs varēja aizmirsties un kaut uz mirkli būt laimīgs, bija prožektoru un kameru  ielenktais filmēšanas laukums, bet arī kārtējā filma reiz beidzās un atkal pārbrauciens, sveša pilsēta aiz limozīna tonētajiem stikliem,  viesnīca, kliedzošu fanu pūļi … vientulība.

 Un nu viņs bija šeit- visu Renezmes ilgu piepildījums, kā mūžīgi pasaulē klīstošais  Pērs Gints , kas beidzot bija atgriezies pie savas uzticīgās Solveigas.

 

 

  Gaiss nelielajā telpā kļuva elektrizēts. Renezme nespēdama noticēt notiekošajam, kā noburta raudzijās netveramajā brīnumā, kas tik neverīgi atspiedies, stāvēja atvērtajās durvīs. Robs, sperot ļoti lēnus un nepārliecinātus soļus tuvojās puskailajai meitenei. Renezmes augums saspringa, cīnoties ar nevaldāmu vampīrisku vēlmi apmierināt mežonīgās slāpes. Tomēr viņas cilvēciskā,mīlestības spārnotā, gaišā dvēseles puse guva virsroku. Augums atslāba un ļavās kārotajiem pieskārieniem.

 Robs pastiepa roku un divos slaidajos pirkstos saņemdams gaisīgo spalvu boa, to viegli pavilka, atklādams centimetru pa centimetram, brīnumdaiļo augumu. Maigās dūnas viegli kņudināja, jau tā saldkaislās priekšnojautās kaistošo, perlamutrīgi mirdzošo bālo ādu. Renezmes vienīgais apģērbs bija Ives saint  Laurenta  „Cinema” zeltainais aromāts. Rudo matu nepaklausīgās sprogas apvija vēl no izrādes atlikušo īsto dimantu diadēmu.

-Kāds necilvēcīgs, pārpasaulīgs skaistums!- Robs meitenes izskata apburts, pusčukstus izdvesa.

-Tev taisnība, daļa no manis tiešām nav cilvēks.

Viņa trauslajos pirkstos satvēra savu dārgo matu rotu un bez mazākās piepūles pārvērta to mirdzošos dimanta putekļos. Kupls vara krāsas matu vilnis izplūda pār pleciem.

-Es vienmēr esmu nojautis, ka tu esi īpaša. Es nebaidos un ticu, ka mīlestība ir spēcīgāka par visu šai pasaulē. Esmu izsāpējis un atstājis nebūtība savu pagātni. Esmu beidzot sapratis, ka vēlos būt kopā ar tevi. Bet … varbūt jau viss ir nokavēts un es nāku par vēlu?

Renezme nespēja neko atbildēt. Pat visskaistākie vārdi, vistalantīgāgo dzejnieku vārsmas vairs nespēja izteikt tās galvureibinošās sajūtas, kas viņu pārņēma.

Ideāli saderīgie augumi cieši piekļavās viens otram. Pēkšņo jūtu apskurbuši, reibstot no kaislīgajiem skūpstiem viņi haotiski streipuļoja pa grimmētavu, sagāzdami visu sava ceļā. Pēc mikļa telpas grīdu sedza dārgie dizaineru vakartērpi, krāšņie baleta izrādes kostīmi un visam pāri klājās smaržojošu ziedu paklājs.

Viņi smiedamies noslīga zemē.  Zem Renezmes veiklajiem pirkstiem, pakļavīgi izira Roba apģērba vīles, atklājot tik kārdinošo, vīrišķīgo augumu. Paņēmis sārtu rozes ziedu, viņš to maigi saberza plaukstā. Pār Renezmes slaido augumu klājās smaržīgu ziedlapiņu putenis. Neviens no viņas pārdrošākajiem sapņiem nespēja līdzināties pašreizējiem svētlaimes mirkļiem.

-Rob … Rob…,meitenes dzidrā balss pārvertās baudpilnā čukstā.

Roba elpa maigi glāstīja baudā trīsošo augumu. Samtainās ziedlapas slīdēja, viegli skarot baltās krūšu dūjas, vēderu, trauslos porcelāna gurnus.

-Es tevi dievinu Rob!Es tik ļoti vēlos ievīt savus pirkstus tavos mūžīgi izpūrušajos matos.Es tik ļoti vēlos izkust, izjūtot sev pievērstu tavu iekāŗē degošo  acu skatienu. Es tik ļoti vēlos veldzēt savas mūžīgās slāpes pie tavām jutekliskajām lūpām. Es tik ļoti vēlos klausīties tavos bezbēdīgajos smieklos un atbildēt tavam apburošajam smaidam. Es tik ļoti vēlos katru vakaru iemigt tavu sargājošo roku ieskauta un katru rītu pamostoties, sajust sev blakus tavu iekārojamo augumu. Es tik ļoti tevi mīlu- mans  talantigais  kritušais enģeli.

Robs ar maigu skūpstu apturēja Renezmes vārdu  un emociju plūdus.

-Es esmu tikai parasts aktierītis, kuram vienkārši mazliet vairāk ir paveicies ar karjeru. Vienīgi tavs tuvums man liek aizmirsties un justies kā izredzētajam, kuram ir ļauts pieskarties īstam brīnumam. Paldies tev par to.

Renezmes smalkie pirksti maigi slīdēja caur Roba nekartīgo ērkuli, pieskārās skropstu biezajiem vēdekļiem, tad iezīmējot lūpu kontūru ,turpināja savu ceļu gar kaklu, pār vīrišķigajām krūtīm, plakano vēderu, līdz sasniedza lielo, pulsējošo noslēpumu. Lūpas saudzīgi aptvēra kārdinošo dārgumu, kura skurbinošo nektāru, Renezme tik ļoti alka izbaudīt.

-Mmm … Renezmē, apžēlojies par mani …Es esmu tikai vājš cilvēks …

-Mīļais, mēs stāvam paradīzes vārtu priekšā un tev vienīgajam pieder

šo vārtu īstā atslēga.

 Cenšoties vēl attālināt baudas kulmināciju, Robs negaidot piecēlās .

-Šeit ir tik neiedomajami karsts.-viņs strauji atrāva logu un telpā, kopā ar dzestro gaisu ieplūda Parīzes naktsdzīves murdoņa.

Tālumā varēja dzirdēt automobīļu uzstajīgos skaņu signālus, ar ieslēgtām sirēnām aiztraucās žandarmērijas patruļmašīna. No kādas tuvejās kafeinīcas plūda no akardiona izvilinātas franču šansona smeldzīgās melodijas, kas sajaucās ar dārdošiem naktskluba tehno ritmiem. Kāds pārmēru uz krūts ieņēmis amerikāņu tūrists nebalsī gaudoja ”Flightless Bird, American Mouth” , bet viņa talantu centās pārspēt spiedzoši skuķēni ar Lady Gaga jaunāko hītu „Telephone”.

Robs strauji atravās no loga. Lieka piesardzība, viņa neiedomājamās popularitātes gadījumā, nekad nebija lieka. Nekad nevarēja paredzēt, kurā mirklī viņu pārsteigs, histēriski spiedzošu meiteņu pūlis vai nekaunīgi uzmacīgs paparaci. Šādiem gadījumiem aiz muguras vienmēr bija uzticamais miesassargs, kurš arī šobrīd, sēžot aiz durvīm, saņēma ļoti pieklājīgu kompensāciju par kurlumu, aklumu un galvenais- apsalūtu mēmumu  attiecībā uz Roba privato dzīvi.

 Renezme, vēl laiski vārtoties izsmalcinātajā vakartērpu, kostīmu un ziedu juklī ar kvēlojošām acīm vēlreiz izbaudīja sava mīļotā nevainojamo augumu.

-Nāc!-Robs samtainā balsī aicināja un pastiepis roku nepacietīgi pievilka meiteni sev klāt. No maiguma vairs nebija ne vēsts. Izslāpušas ,alkainas mutes sakļavās mežonīgā skūpstā. Roba rokas cieši satverot Renezmes sniegbaltos gurnus, veikli uzcēla meiteni uz marmora palodzes. Kopējam telpas haosam pievienojās vēl krokotu aizkaru lavīna.Renezmes vara rudo matu liesmas plīvoja vieglajā, pavasarīgajā vējā. Slaidās kājas , aptverot Roba gurnus pievilka viņu cieši klāt .Satverot meitenes graciozo potīti, viņš ar mēles galiņu pārslīdeja kājas iekšpuses īpaši  jūtīgajai, samtainajai ādai. Renezmes augums baudā padevīgi atliecās un rokas, sasniedza arējo akmens palodzi. Cietais materiāls saplaisāja sikās drumslās un pār vientuļa garāmgājēja galvu, pārlija akmens šķembu krusa. Viņš izbrinīts paverās augšup- atvērtajā logā ritmiski plīvoja rudas matu cirtas.

 Kaisles spēks vairs nebija kontrolējams. Renezmes kājas atbalstijās uz Roba spēcīgajiem pleciem un baudā puspievērtās acis raudzijās naksnīgajās debesīs, pateikdamās par šo svētlaimes mirkli.  Viņu saraustītās elsas un sirdspukstu sraujais ritms pievienojās Parīzes nakts skaņu simfonijai. Zvaigznes virs galvas sagriezās nevaldāmā virpulī un divas bezgalīgas galaktikas saplūda vienā vesalā.

- Jā … KRIS … jā – Parīzes naktī izskanēja baudpilns vaids.

Renezme, mīlestības  un baudas skurbuma apmāta, nedzirdēja nodevīgo patiesību.

 

 

 Robs atkrizdams zvilnī , nervozi aizdedzināja cigareti. Renezme graciozi notraususies no palodzes , klusi pieslīdēja klāt un maigi sabužināja mīļotā matus. Tad, notupusies blakus ar veiklu mēles galiņu uzlasīja sīkās sviedru lasītes no mīļotā sejas un krūtīm.

-Mmm… Cik tu esi apburoši cilvecīgs!-Renezme apmierināta murrāja.

Robs, ar tālu atsvešinātu skatienu, domīgi pūta griestos baltus dūmu gredzenus. Renezmē nesekmīgi centās notvert mīļotā skatienu. Robs negribīgi izvairijās, bet tad saņēma plaukstās Renezmes seju. Viņa ieraudzīja skaistajās, pelēkzilajās acīs  neremdināmas bezgalīgas skumjas.

-Vai tu man kādreiz spēsi piedot, Renezme. Man ļoti žēl, bet es neesmu tavas mīlestības vērts.-viņs paslēpa seju rokās un pēc garas pauzes tomēr turpināja lēnām runāt, izmocīdams no sevis katru, skaudrās patiesības vārdu.

-Es neesmu vēl spējis atbrīvoties no savas pagātnes. Es tiešām biju pārliecināts, ka viss ir izsāpēts, pagājis un aizmirsts, bet diemžēl realitāte izrādijās citāda. Kristenas rēgs mani nav pametis un vajā joprojām. Tādu mani nav pelnījusi nedz viņa, nedz ari tu , mīļā, skaistā Renezme. Tādēļ ļauj man tagad iet un varbū kadreiz- pēc gadiem …

Piesmakusī balss aizlūza un viņš ievilcis pēdējo dūmu malku , nodzēsa cigareti turpat līdzās , kādā sārtā rozes pumpurā.

 Renezme sastingusi klusēja. Viņas lūpas, kuras tikko vēl bija klājuši miļotā kaislīgie skūpsti, tagad bija mēmas. Sirds līdzinājās tam maigajam rozes ziedam, kura Robs tik nežēlīgi bija nodzēsis savu cigareti.

 

   Renezme saņēmās, iztaisnoja balerīnas stalto muguru un notrausa nodevīgo miklumu brūnajās acīs.

-Es tomēr, galu galā, esmu prīma un vēl pie tam varena vampīiru klana atvase!- viņa draudoši iešņācās atsegdama balti mirdzošu, nāvējoši asu zobu rindu un graciozais dejotājas augums ieņēma dzīvnieciski mežonīgu uzbrukuma pozu.

Roberts steigā uzraudams saplēstos džinsus, neticīgi vērās vēl tikko tik maigajā , mīlošajā butnē un tad strauji atkāpās uz durvīm.

 Renezme aukstasinīgi valdīdama pār savām pretrunīgajām jūtām, ļāva viņam aiziet, jo Robs taču bija tikai un vienīgi parasts cilvēks. Mirklī, kad durvis aiz viņa smagi aizcirtās , Renezme nevaldāmi elsojot sabruka sabradātajos rožu ziedos, kuri vēl glabāja mīļotā reibinošo smaržu.

Zvaigžņu putekļi. Fragments “Prīma”

prima

Pēc šīvakara grandiozās pirmizrādes, Parīzes Grand Opera priekškars vērās septiņpadsmit reizes. Skatuves virzienā lija nebeidzams ziedu lietus. Izsmalcinātā un izlutinātā Parīzes publika, kājās stāvot sajūsmā izkliedza savus „bis” un „bravo Renezmē”.  Kalenu klans pilnā sastāvā, izskatīdamies kā tikko no Milānas modes mesas, bija ieradušies novērtēt, Edvarda jauno baletu, kuru viņs bija veltījis savai talantīgajai meitai. Alises sajūsmai nebija gala, par iespēju sapost ģimeni šim īpašajam notikumam. Mūžīgo meiteņu vakarkleitas, izsmalcinātās dārglietas un bagatīgie kažokādu manto, piesaistīja pat vietējās aristokrātijas skaudīgos skatienus. Dāmas, neuzkrītoši centās, savus apzeltītos monokļus, vērst Kalenu privatās ložas virzienā, lai vēlāk varētu redzēto kaismīgi apspriest un pieprasīt saviem vīriem un mīļākajiem kaut ko, vismaz attāli līdzīgu.

  -Emet, tev ir jāskatās skatuves virzienā un jābauda māksla, nevis jāknakstās gar manas kleitas šķēlumu!-  Roza mākslotā sašutumā, nepieklājīgi skaļi čukstēja.

Ložas pustumsā atskaņēja apspiesti smiekli.

-Jūs, abi esat nelabojami!- Ezme bezspēcīgi nopūtās un aizlidināja skatuves virzienā asinssarkanu rožu pušķi.

Renezme, ar žilbinošu smaidu klanīdamās sajūsminātajai publikai, zibenīgā, cilvēka acij netveramā kustībā, notvēra krašņos ziedus. Viņas partneris, galanti nolaidies uz viena ceļa,  ar apbrīnas un dievināšanas pilnu skatienu, pateicībā skūpstija Renezmes slaido roku. Šīm acīm, pat varētu noticēt, ja vien viņa nezinātu, ka burvīgais princis šo pašu nakti pavadīs sava šarmantā sirdsdrauga vīrišķīgajās skavās.

-Smaidi, dārgā! Publika taču ir muļķe, bet rīt laikrakstos būs satriecoši labas kritikas!

Renezmei, tā vien gribējās ar ērkšķainajiem rožu kātiem „noglāstīt” rozīgi pūderēto vaigu. Bet tad viņa savaldījusi savu pusvampīres straujo temperamentu nolēma, ka māksla, tomēr stāv pāri visam un dejotājs, viņs tiešām bija izcili talantīgs un virtiozs. Izrāvusi no pūšķa košu rozes ziedu, viņa to noskūpstīja un sniedza savam partnerim. Skatītāju zāle sajūsmā noelsās un aplausi atskanēja ar jaunu sparu.

Bella, laimē starodama, pastiepās pirksgalos un saņēma trauslajās plaukstās Edvarda seju.

  -Kā es ar jums abiem lepojos!

  -Tas viss tika radīts pateicoties tavai bezgalīgajai mīlestībai, mana dāsnā, saldā iedvesmas mūza!

Atkal un atkal vēlēdamās izgaršotot Edvarda skūpstu skurbinošo saldumu, viņa ar maigām lūpam skāra kārdinošo muti. Viņas mēles galiņš maigi iezīmēja mīļotā juteklisko lūpu kontūru. Edvards ievija savus slaidos pirkstus Bellas matos, mirklī izjaukdams rūpīgi veidoto vakara frizūru. Kupls, kastāņbrūnu matu vilnis izlija pār pērļu bālajiem peciem. Turpinot kaislīgo priekšspēli, otra roka, lēni glāstot, slīdeja pār kailo muguru. Beidzot atrazdama drosmīgā izgriezuma nobeigumu, veikli iezagās aiz  tā. Bellas augums, atbildot satraucošajiem pieskārieniem, vīra rokās kusa kā vasks. Viņa nepacietīgi atrāva mīļotā kreklu, izkaisīdama tumsā veselu pogu lietu. Baudā trīsošie pirksti  iezīmēja katru perfektā auguma līniju. Sācies, ar gandrīz nevainīgu pateicības skūpstu, tālākais jau draudēja pārkāpt visas veselā saprāta un pieklājības robežas.

- Nu vismaz jūs, taču varētu cienīt mākslu!- Pat Karlaila neizmērojamā pacietība beidzot bija galā un viņš caur zobiem, neapmierināts uzrūca mūžīgi, vienam pēc otra izsalkušajiem mīlniekiem.

Zālē jau lēnam sāka iedegties centrālā grand lustra, izgaismodama modernā stilā veidotos Šagāla griestu gleznojumus, kas savādi disonēja ar kopējo, jaunā baroka smagās greznības stilu. No saviem augstumiem, izrādē un skatītājos bezkaislīgi noraudzijās zeltītie ķerubi un sengrieķu nimfas.  

- Eh …žēl gan, ka nepaguvām! Operas skatītāju loža, būtu izcils papildinājums mūsu īpašo, eksotisko vietu kolekcijai, vai tu man nepiekrīt, Roz?- Emets jautāja, nevērīgi virpinādams pirkstos, kādu sīku, bet visnotaļ svarīgu, Rozālijas smalkās apakšveļas detaļu.    

- Iespējams, mēs pārāk ilgi, tomēr esam dzīvojuši, civilizacijas mazskartos mežos.- Ezme ar nožēlu konstatēja. Tad eleganti ieķerdamās Kārlaila elkonī, vēl reizi uzmeta apbrīnās un mīlestības pilnu skatienu mazmeitai, kura vēl joprojām ar savu klatbūtni aplaimoja skatītājus.

 - Jā … fiziskais nogurums viņai ir svešs, kā jau mums visiem, bet mani, gan vairāk satrauc Renezmes dvēseles stāvoklis. Viņa tik dāsni sevi visu atdod skatuvei, bet kas notiek pēc tam … Nu bet, lai paliek. Pašreiz nav īstais brīdis. Mūs gaida svinīgajā banketā, kuru par godu pirmizrādei rīko Krievijas vēstniecība. Konsuls Genādijs Nikolajevičs, ir sens baletomāns un dāsns mākslas mecenāts.Viņš dievina mūsu Renezmi un vēlas pasūtīt, tev, Edvard, vēl vienu baletu .

-Ezme, tu taču zini, ka es neradu uz pasūtījuma. Viss ir atkarīgs tikai no manas mūzas labvēlības un meitas iedvesmojošā talanta.-Edvards galanti aplika ap Bellas pleciem ūdeļādas apmetni un pievilcis maigi sev klāt noskūpstija viņas matus.

-Iesim, prīma mums pievienosies vēlāk. Viņai vēl jātiek galā ar žurnālistiem, mūžīgi neapmierinātajiem, kaprīzajiem baleta kritiķiem un uzmacīgajiem paparazzi, bet esmu pārliecināts, ka viņai tas izdosies lieliski.

 Dāsni izdāļādama histēriskajiem pielūdzējiem savus autografus un beidzot izlauzusies cauri  preses pārstāvju un fotoreportieru pūlim, Renezme paglābās savā teātra grimmētavā. Nelielā buduāram līdzīgā majīga telpa slīka ziedu jūrā. Viņa atkrita antikvārajā, ar samtu tapsētajā Lui XIV laika zvilnī. Uzlikusi uz spoguļgaldiņa pulētās virsmas savas slaidās , skaistās kājas, viņa beidzot pamanija, ka vēl nemaz nav novilkusi puantes. Raisīdama  no potītēm atlasa lentītes, Renezme domīgi vērās spogulī.

-Jauna, skaista, slavena, talantīga, bagāta un … neiedomajami vientuļa. Viņai pretī raudzijās divas pasakaini skaistas, bet  bezgalīgi skumjas brūnas acis.

-Kā es esmu nogurusi būt viena! Nu bet, show must go on! Mani taču vēl gaida banketā, bet tas jau, tikpat kā izrādes ceturtais cēliens- tikai dekorācijas un kostīmi jānomaina, bet smaidu gan var atstāt to pašu.

Renezme negribīgi piecelās, noslidināja no perfekti veidotā balerīnas auguma izrādes grezno kostīmu un sāka izvelēties Alises sarūpetās dizaineru vakarkleitas.

Kāds ļoti klusi pieklauvēja pie grimmētavas durvīm.

-Es nevienu ne … Tā smarža … Tas nav iespējams …

Renezme apjukumā piesedzās vienīgi ar kuplu gaisīgu spalvu boa, kas bija pagadījies pa rokai.

Durvis lēnam atverās un tur stāveja VIŅŠ- mazliet saburzīts, mazliet izpūris, mazliet nekoptiem bārdas rugājiem,  mazliet novalkāta Tkreklā, mazliet piemiegtām, biezu skropstu ieskautām pelēkzilām acīm un mazliet vainīgi, apburoši iešķībī smaidīdams, lūpu kaktiņā nevērīgi kūpināja cigareti.

-Piedod, ka es liku tev tik ilgi gaidīt …

Zvaigžņu putekļi. Fragments “Smarža”

smarza

Renezme skrēja ilgi. Basās pēdas gandrīz neskāra mitro zemi un vējš jauca, jau tā  nepakļāvīgās matu cirtas. Sīkas lietus lasītes sitās sejā, aizmiglodamas aso skatienu. Renezme pamanīja, ka tām ir dīvaini sāļa garša. No greznās kāzu kleitas pāri vien palikušas bija tikai zaļgani pelēkas skrandas ar dažiem ļoti izteiksmīgiem svaigu asiņu  plankumiem. Pieklājīgas ēšanas manieres, Edvards tomēr, tā arī nebija spējis viņai iemacīt.

-Tas man no mammas iedzimts!-Renezme parasti stūrgalvīgi atrunajās, kad tēvs centās viņai aizradīt.

No kāzu mielasta, gan viņa nebija gatava atteikties. Renezme visas savas aizturetās emocijas un straujo temperamentu, bija izgāzusi pār nabaga nevainīgo pumu.Tas palīdzēja. Remdējusi izsalkumu un nedaudz nomierinajusi sakāpinatās emocijas, viņa nolēma, tomēr atgriezties muižā.

Jau tuvojoties majām, viņas smalko ožu pārsteidza savādi satraucoša, bezgala kārdinoša smarža. Renezme, pilnīgi neapzinati, sāka sekot gardajam aromātam. Kā maniakāls slepkava, sekojot savam upurim viņa, neviena nemanīta, šķērsoja seno bibliotēku, mājīgo kamīnzāli un tad, līdzinoties baisam spokam, nedzirdami izslīdēja caur otrā stāva galeriju, nonākot talākajā muižas sparnā, kur Kārlails bija iekārtojis savu medicīnisko pētijumu laboratoriju.

Aiz caurspīdīgām stikla durvīm , sarežģītas medicīniskas aparatūras ielenkumā, kura kā milzīgi murrājoši kaķi, pustumsā spīdināja savas diožu acis,  stāvēja balti klāta gulta. Smarža kļuva neizturami spēcīga. Caur saprātu mulsinošu slāpju miglu, Renezme sadzirdēja vājus, neritmiskus sirdspukstus. Aizturot elpu, viņa ziņkarīgi tuvojās  vadu un pārsēju jūklim.

- Cilvēks!- Renezme  pārsteigta izdvesa.

Gultā, pilnīgi nekustīgi gulēja jauns vīrietis. Viņa seju klāja asiņaini nobrāzumi un dziļas brūces. Pār drudzī norasojušo pieri, krita izpūrušu matu ērkulis, bet slaido ķermeni kopā saturēja neskaitāmi pārsēji. Visa iespējamā, jaunākā medicīnas tehnika bija piesaistīta dzīvības funkciju uzturesanai. Bet tas viss, nespēja mazināt viņa neiespējamo pievilcību. Renezme kā brīnumam, pieskarās vēsajai delnai, kas bezspēcīgi gulēja uz vīrieša krūtīm. Slaidie, mazliet sievišķīgie mākslinieka pirksti tik ļoti atgādināja viņas tēva rokas. Ar viegliem, kā tauriņa spārni, pirkstu galiem, viņa iezīmeja nevainojamo profilu, neparasti vīrisķīgo zoda līniju un bezgala kārdinošās, jutekliskās lūpas. Kaklu svilināja neapturama uguns svelme.

-La tua cantante- laikam par šo neiespējamo sajūtu, man bija stāstijis tētis.

Pilnīgi neapzināti, Renezmes mute ar nāvējoši asajiem zobiem, tuvojās vīrieša bālajam kaklam, uz kura neritmiski pulsēja sīka zilgana artērija.

Kāds strauji satvēra viņas roku.

-Piekrītu, viņš ir ļoti kārdinošs bet … nesabojā savu nākotni, mīļā.

Alises acis pēkšni iepletās un caur zobiem izlauzās neapmierināts šņāciens.

- Par ko tu esi pārvērtusi savu pasakaino līgavas kleitu! Pašlaik, tā vairāk gan līdzinās, medību dievietes Diānas ietērpam.

Nepievērsdama uzmanību Alises neslēptajam sašutumam, par tik nenozīmīgu lietu kā apģērbs, Renezme joprojām kā hipnotizēta vērās neparasti skaistajā jaunekļa sejā. Viņa lavandas krāsas plakstiņi aiz biezajiem spuraino skropstu vēdekļiem gandrīz nemanāmi notrīsēja un acis negaidot atverās.

 Viņu skatieni uz mirkli sastapās. Renezmes augumam pārskrēja savādas, agrāk nekad neizjustas saldkaislas trīsas.

 Jaunā vīrieša bezgala skumjajās, pelēkzilajās acīs, atspoguļojās neizturamas sāpes un bezcerība. Viņš klusi ievaidēdamies, pievēra smagos plakstus un novērsa savainoto, bet tomēr tik nevainojamo seju.

-Kas … kas viņs ir?- Renezme apjukusi jautāja.

-Patiesībā, viņi biji divi- vēl arī ļoti jauna, glīta meitene. Kārlails viņus atrada avarējušā  automasīnā aiz kāda strauja un bīstama ceļa pagrieziena. Tādēļ arī nokavēja … khm… nu … tavas kāzas . Diemžēl meiteni glābt neizdevās. Viņas sirds apstājās, jau pa ceļam uz muižu un tad pat vampīru brīnumaini dziedējošā inde bija bezspēcīga.

- Vai viņs to zin?- Renezme strauji pārtrauca Alisi.

- Ispējams, ka nojauš. Viņus, acīmredzot,  saistīja romantiskas attiecības, jo puisis, pat guļot bezsamaņā sauc tikai viņas vārdu- Kris… Kristen.

Renezmes sirdī, negaidot iezagās, nenovīdīgs greizsirdības velniņš.

- Dīvaini, es taču viņa vārdu pat nezinu!

- Robs… Roberts, tā vismaz viņs bija stādijies priekšā Kārlailam, īsajos samaņas mirkļos, bet uzvārds, ja nemaldos, bija saistīts ar kādu dārzeni. Viņi abi ir Holivudas jaunās paaudzes zvaigznes. Bet nu jau, diemžēl – bija. Jo arī par jaunekļa veselību, Kārlails īpaši optimistiskas prognozes nelolo.

- Bet kritiskā bezizejas situācijā, mēs varbūt varētu, viņu parvērst par vienu no mums?

 Renezme, ar cerību pilnām acīm, paverās Alisē.

- Nedomāju viss. Tu taču zini Karlaila attieksmi pret šo, sarezģīto jautājumu.

- Paskaties, lūdzu!  Ko tu redzi savās nākotnes vīzijās?

 Renezme izmisīgi centās ieraudzīt kādu cerības stariņu, Alises talumā vērstajā, stingajā skatienā.

- Tiešām nezinu, -viņa šaubijās.- Viss ir tik miglains un neskaidrs.

Ar mīlestības pilnām acīm, Renezme gandrīz bezcerīgi, noraudzijās jaunajā vīrietī.

- Nē … es neļaušu nāvei viņu man atņemt. Un vienalga- cilvēks vai nemirstīgais, bet viņs būs mans!- Apņēmīgi paziņoja Renezme un kāri ievilka plaušās,  Roba asiņu reibinošo aromātu.

Alises vīzijas mirklī noskaidrojās un viņa noslēpumaini smaidot, klusi aizslīdēja krēslā.

Zvaigžņu putekļi. Fragments “Kāzas”

kazas

-Kur Kārlails vēl tik ilgi kavējās? Viņš parasti ir tik punktuāls un atbildīgs, bet šoreiz nav pat piezvanījis.

Bella bažīgā satraukumā pie sevis prātoja, piekārtodama vēl pēdējos lilliju un jasmīnu ziedus uz improvizētā altāra senajā muižas parkā. Turpat līdzās pie koncertflīģeļa sēdeja Edvards un slaidos pirkstus bezrūpīgi viegli slidinādams pār ziloņkaula taustiņiem, improvizēja par Masnē „Meditācijas” tēmu. Bella, nemanāmi piezagusies un apvīdama rokas mīļotajam ap kaklu, klusi čukstēja,

-Es esmu laimīgākā nemirstīgā visā mūžībā- man pieder iekārojamākais vampīrs pasaulē un mums abiem ir izaugusi visneparastākā meita.

Edvards, nepārtraucot spēlēt, lēni, kustībām pilnībā saplūstot ar sapņaino melodiju, bezgala maigām  lūpām glāstīja Bellas seju, liegi skarot pieri, tad baudā pievērtos plakstus, līdz pieplaka gaidās pavertajām lūpām kaislīgā skūpstā.

Desmit gadu garumā ieilgušais medusmēnesis, likās, vēl tik drīz nebeigsies.

Melodijas vieglo plūdumu negaidot pārtrauca kakofonisks akords. Bellas gurni, Edvarda spēcīgo roku ieskauti, smalkajā, gandrīz caurspīdīgajā Valentino mežģīņu kleitā, vienlaikus nospiežot vairāku oktāvu taustiņus, mirklī atradās uz klaviatūras.

-Mīļais, māja ir pilna ar viesiem! Varbūt nedaudz pacietības! Šī, galu galā, būs tavas meitas, bet ne mūsu pirmā kāzu nakts.

-Es tevi joprojām vēlos, tik pat neiedomājami spēcīgi kā pirmajā reizē. Varbūt varu piedavāt nelielu pastaigu kādā klusākā parka nostūrī?- Edvards kārdinoši murmināja, ar lūpām pārbaudīdams Bellas kleitas dekoltē dziļumu.

-Esi taču beidzot pieaudzis! Tev drīzumā ir visas iespējas kļūt par vectēvu!- Bellas dzidrie smiekli uzspurdza ozolu kuplajā lapotnē.

-Nu … man nav arī nekādu pretenziju pret tik kārdinošu vecmāmiņu!

 Viņu vijīgie augumi jau atradās cieši līdzās uz smalkā instrumenta pulētās virsmas. Edvarda pirksti rotaļājās ap Bellas zeķes mežģīņoto maliņu, bet mute kāri veldzēja nebeidzamās slāpes pie mīļotās lūpām.  Nevainīgā rotaļa draudēja beigties ar pamatīgu kaisles viesuļvētru.

-Khm, khm …tā jau ir mākslas zaimošana!- nezin no kurienes uzradies Emets, patraucoties garām abiem tik ļoti aizņemtajiem mīlniekiem, smīnēdams uzsvērti skaļi aizrādīja.

-Piekrītu, piekrītu … mēs ar Bellu šoreiz atļavāmies mazliet vaļības, bet …

Emeta virzienā negaidot lidoja klavieru krēsls. Nepagriežoties un pat neapstājoties viņš tikai pacēla spēcīgo, muskuļoto roku un pārtvēra pasmago mēbeli vēl lidojumā.

-Bet,- nevainīgi turpināja Edvards.

-Pārspēt jūs abus ar Rozu  „piemērotu” vietu izvēlē ir praktiski neiespējami. Varbūt atgādināt strūklakas baseinu muižas priekšā vai Bellas jaunā Ferrari motora pārsegu?

Nu jau krēsls lidoja pretejā virzienā un, atsitoties pret Bellas graciozi gaisā izstiepto slaido kāju, izšķīda sīku skaidu putekļos.

Bella negribīgi izlocijās no vīra skavām un, kārtodama grezno tērpu,  noslīdēja no klavierēm.

-Dargais, manuprāt, tev ir laiks iet pēc mūsu Renezmes un vest viņu pie altāra.

  

Krēsloja un līdz laulību cermonijas sākumam bija atlikusi mazāk nekā stunda. Šoreiz, Alise svinīgajam brīdim bija izvēlējusies patiešām neparastu diennakts stundu, bet ņemot vēra viņas neapšaubāmo profesionalitāti un Kalenu ģimenes bagātīgo pieredzi kāzu svinību organizēšanā, nevienam neradās nekadas šaubas par to, ka viss izdosies pilnīgi perfekti.

 Renezme saposta, kā no pēdējā augstās modes žurnāla vāka izkāpusi, stāvēja uz savas guļamistabas vīnstīgām noaugušā balkona un domīgi noraudzījās pasakaini sapostajā, senatnīgajā muižas parkā. Tūkstošiem īpašu, vējā nedziestošu sveču, laistījās speciāli no Venēcijas pasūtītās Murano stikla lustrās, kuras, pēc Alises vēlmes, bija iekārtas tieši augsto koku kuplajos zaru vainagos un izlēja savu pieklusināto gaismu pār mauriņā stāvošajiem viesiem. Ar baltu audumu apvilktās krēslu rindas ielokā stāvēja ap bagātīgām ziedu vijām izrotāto altāra paaugstinājumu. Ceļu no muižas ēkas līdz norises vietai rotāja dzīvu ziedu arkas, veidojot garu, smaržojošu aleju. Reibinošs lilliju, rožu un jasmīnu aromāts piepildīja tveicīgo vasaras vakara gaisu. Dāsnais svinību galds tika klāts uz muižas terases. Sveču gaismā mirdzošais, gadsimtu vecais dzimtas porcelāns bija nevainojami saglabājies, jo praktiski netika lietots. Vienīgais, par ko Alise nebija pārliecināta,- vai izsalkušu vilku bars spēs pienācīgi novērtēt viņas izsmalcinātās franču virtuves delikateses- īpašo zosu aknu pastēti foie gras ar svaigu aveņu mērci un truša gaļas frikasē. Bet četrstāvīgo, dzīvām rozēm rotāto torti bija pat nepieklājīgi salīdzināt ar kaut kādiem tur mufiniem. Par vampīru svētku mielastu bija pienācīgi parūpējies Emets un tuvējā mežā izlaidis šiem platuma grādiem visai eksotiskus gardumus-  pāris nopietnus grizli lāčus, trīs kalnu lauvas un kādas piecas pumas vieglākām uzkodām.  Viss bija tik nevainojami perfekts. Tomēr  Renezmes šaubas un neziņa vēl pēc atklatās, sirsnīgās sarunas ar mammu, bija tikai pastiprinājušās. Kaut kur taču bija jābūt atrisinājumam un izejai no šīs mokošās situacijas?

-Nāc, mana mīļā … ir laiks. Visi jau ar nepacietību gaida vakara karalienes uznācienu!

Edvards maigi apņēma meitas trauslos plecus. Renezme satrūkās, pēkšņi iztraucēta no smagajām pārdomām.

-Jā, es … varbūt vēl mirkli … ,- Renezme nesakarīgi stomijās , cenšoties vēl bezcerīgi novilcināt laiku.

Atpakaļceļa vairs nebija. Kaut kur tālu, apziņas  nostūros, uzplaiksnīja vārga cerība.

-Es pie altāra jāvārda vietā vēl varu pateikt –NĒ!

Pieķērusies šai domai kā slīcējs pēdējam salmiņam un rūpīgi slēpdama savu prātu aiz pārmantotā mātes vairoga, Renezme apķērās tēvam ap kaklu kā mazs nobijies skuķēns. Skaistās brūnās acis pildijās karstām izmisuma asarām.

-Viss būs kartībā, mīļā! Džeiks tevi mīl bezgalīgi! Jūs būsiet ideāls pāris un es ceru, ka drīzumā, padarīsiet mūs abus ar mammu par vecvecākiem. Esmu tā noilgojies paganīt pa Forksas pielijušajiem mežiem mazus spalvainus vampīrēnus.

Lai kaut nedaudz kliedētu saspringto atmosfēru, Edvards centās neveikli jokot.

   Nedaudzie kāzu viesi, svinīgā rituāla gaidās  jau pulcējās muižas parkā. Tur stāvēja Kalenu klans, izskatīdamies kā tikko no mēles nokāpuši supermodeļi, Bellas vecāki- Renē ar Čārliju, kas bija ieradušies apsveikt savu mīļoto mazmeitu, kā arī Džeikoba tēvs ar gandrīz visu uzticamo vilkaču baru, izņemot Setu un Lea, kuri neieradās, aizbildinoties ar nepieciešamību pieskatīt Lappušu.

  Džeikobs kā krātiņā sagūstīts dzīvnieks nervozi soļoja  turp un atpakaļ gar grezno, ziedos slīkstošo altāru. Jaunais smokings, kā viņam likās, bija izvēlēts pilnīgi neatbilstoša izmēra. Perfekti pieguļošais apģērba gabals neizturami ierobežoja pierasti brīvās, dabiskās kustības un gatavojās drīzumā izirt pa vīlēm. Krekla apkaklīte ar smalko zīda kaklasaiti mokoši smacēja, draudēdama teju, teju nožņaugt nelaimīgo līgavaini.

 Zemapziņā iznira Lea tēls saules pielietajā meža klajumā un muti piepildīja salda zemeņu garša. Bija neiespējami sevi tālāk mānīt un slēpties no patiesības. Tās izjūtas, ko viņā bija modinājusi šī, tik neiegrožoto dabas spēku pilnā meitene, nebija salīdzināmas ar tēvišķajām, rotaļu biedru attiecībām ar Nesiju. Vai tiešām toreizējais mirkļa vājums, liktenīgā kļūda spēs ietekmēt nākotni? Bet varbūt tā nemaz nebija kļūda? Kaut kas smeldzīgi iedūrās Džeikoba krūtīs sirds rajonā.

 Nespēdams pacelt acis un uzlūkot savu nākamo sievu, kura lēni liekot soli pa solītim, cieši ieķērusies Edvarda elkonī, kā nereāla, brīnumdaiļa paradība slīdēja caur viesu rindām, Džeiks pētīja savu eleganto laka kurpju purngalus. Renezmes vēsais skaistums un trauslā elegance vienmēr bija viņu mazliet biedējusi.  Sažņaudzis milzīgās plaukstas ciešās dūrēs un sakopojis visu savu gribasspēku, Džeiks pakļāvās  likteņa noteiktajam  lēmumam.

  Laulību cermoniju, kā pie Kaleniem ierasts, bija paredzēts vadīt Kārlailam, bet ņemot verā viņa neparasti pēkšņo aizkavēšanos, Alise pēdējā brīdī bija pierunājusi  Ezmi uzņemties godpilno pienākumu. Kāzas Kiluetu senajās tradīcijās bija paredzētas velāk, pēc atgriešanās Lappušā. Džeikoba tēvs bija stingri uzstājis respektēt visus indiāņu cilts likumus un veikt sarežģīto laulību noslēgšanas procedūru, ievērojot visus senos rituālus, un tikai pēc tam piekrita atzīt šo savienību par likumīgu.

  Renezmei ziedlapiņām kaisītais ceļš līdz altāram caur ziediem un atlasa lentēm rotātajām arkām, likās bezgalīgi garš. Skatienu aizmigloja asaru plīvurs un ceļi ejot nedroši trisēja. Viņa neveikli centās noslēpt valgās acis līgavas pušķa maigajos ziedos. Edvards, sajūtot meitas satraukumu un nedrošību, pirms viņu atstāt līdzās nākamajam vīram,  aizkustinājumā maigi noskūpstīja bālo pieri un cieši ieskatijās meitas acīs.

-Atceries, lai kas arī notikti, mēs tevi mīlam …

 Edvards nostajās blakus savai Bellai un satraukumā ciesi sažņaudza viņas delnu.

-Viņš joprojām ir tik sentimentāls un konservatīvs attiecībā uz tradīciju ievērosanu.-Bella nodomāja pieglauzdama galvu mīļotā plecam.

Ezme mātišķi smaidot uzlūkoja abus jauniešus.

-Viņi nav vairs divi, bet viena miesa, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs sķirt.

Vai tu Džeikob Blek …

Tālāko Džeiks vairs nedzirdēja. Brīdi, kad sakopojis pēdējās savas apņēmības drumslas, viņš centās pār lupām izdabūt liktenīgo “Jā” vārdu, svinīgo noskaņu pēkšņi pārtrauca griezīga motocikla motora rēkoņa. Aizslidinot vēl  darbojušos, dūmojošo spēkratu pār perfekti kopto angļu mauriņu, kur tas aiz sevis atstāja melnas, dziļi uzraktas vagas, Lea, izgrūstīdama apmulsušos kāzu viesus un klupdama pār krēslu rindām, skrēja uz altāra pusi.

-Nē… nē… Pagaidiet! Viņš ir mans!

Iemetusies Džeika skavās, viņa pārklāja drudžainiem skūpstiem apstulbušā līgavaiņa seju.

 Pārsteigt vilkačus un vampīrus ir gandrīz neiespējami, un kur nu vēl stāties pretī likteņa lēmumam, bet šai pargalvīgi drosmīgajai meitenei tas tiešām bija izdevies. Apjukušie viesi  nesaprašanā vēroja notiekošo. Vienīgi Alises sejas izteiksme pauda absolūtu mieru un pārliecību.

  Renezmes galvā pēkšņi uzplaiksnīja kāda negaidīta atklāsme.

-Alise taču man toreiz ģērbistabā teica- „Es redzēju, ka tev viss izdosies!”

Ja tam būtu lemts notikt kopā ar Džeiku, viņa to nebūtu varejusi ieraudzīt. Tatad … Dzeikobs nav manas laimes atslēga un likteņa nolemtais!

Pēkšņš atvieglojums pārņema meitenes nomākto sirdi. Veikli aizlidinot pāri galvai krāšņo līgavas pušķi un greznās Manolo Blahnic kurpes, sacēlusi līdz padusēm kuplo kleitu, Renezme metās pārgalvīgā skrējienā. Viņas dvēsele traucās kā no būra izlauzies putns bezgalīgās brīvības alkās.

kazas1

Zvaigžņu putekļi. Fragments “Fauna diendusa”

Fauna_diendusa

- Beidzot atkal mājās!

Džeikoba tumšo acu  asais skatiens saimnieka vērībā pārslīdēja smaragdzaļā Forksas meža ielokam. Simtgadīgo koku apsūnojušie zari, liecoties zem pielijušās lapotnes smaguma, veidoja gotiskas velves. Viņš dziļi ievilka dzestro rīta gaisu spēcīgajās krūtīs.

Lasīt tālāk »

Zvaigžņu putekļi. Fragments “Vissaldākās atmiņas”

(Neesmu gan nekāds cenzors, lai noteiktu jelkādus vecuma ierobežojumus, tomēr šajā darbiņā ir nedaudz vairāk  nedaudz niansētākas erotikas kā pašas Stefanijas Meieres tekstos, tāpēc – ja nejūties tam gatava, labāk nelasi :) Niive) 

Zvaigznu_putekli_1

Vissaldākās atmiņas.

 - Tikai vēl mazliet  pacietības!- vīteroja Alise, aiztaisīdama  četrdesmit septīto āķīti uz Renezmes trauslā vidukļa savilktās korsetes.

- Šis būs īsts pārbaudījums Džeika savaldībai!- meiteņu sudrabainie smiekli atbalsojās senatnīgās muižas augstajās griestu velvēs.

Īpaši pie Vivjenas Vestvudas pasūtītās kāzu kleitas mežonīgie volāni  kā putojošs ūdenskritums, pārpludināja plašās ģērbistabas grīdu.

Lasīt tālāk »

Zvaigžņu putekļi

(Urrā!! Vēl viens drosminieks tomēr ir, un varam lasīt vēl vienu Krēslas sestās grāmatas variāciju. Šoreiz autore ir savu stāstnieces talantu jau šeit, mūsu pašu Twilight Town konkursā, pierādījusī ZT. Stāstu varētu nosaukt par Krēslas sestās grāmatas aprakstu…. Niive)

Zvaigžņu putekļi

Desmit gadi ir pagājuši kā viens vienīgs mūžības mirklis, kā sīks zvaigžņu puteklis bezgalīgajos visuma plašumos. Jaunu, pārsteidzošu sajūtu, nebijušu iespaidu un visaptverošas mīlestības laiks.

Lasīt tālāk »