Galerija
twilightwomanoftheyear7r kristiana_troix_5 jac_02 Edi Gathegi db521101 Robert Pattinson, Kristen Stewart and Taylor Lautner put their hands in the cement <<attends the Darker Side of Green Climate Change Debate>> at Skylight West on March 30, 2010 in New York City. june-2010-seventeen-twilight-series-12361802-1472-2000 kristentaylorhov0621104

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Turpinājums (Aliala) visi raksti

Turpinājums. 3. daļa

turpinajums2

***

Visu ceļu uz lidostu mēs vienkārši klusējām, man tas nelikās dīvaini, bet saprotami, mēs abi bijām satraukti.

            Laimei, priekam laikam ir derīgu termiņš, pie manas ģimenes laime pieturās tikai mirkli. Bet laikam, lai mēs spētu novērtēt laimes un prieka brīžus nepieciešamas arī neveiksmes. Pasaulē ir nepieciešams līdzsvars, bet vai tiešām tiem vienmēr jābūt mums? Es tikko zaudēju māti, tagad meitu. Man vairs nav spēka cīnīties, kam šis miermīlīgā, eņģelim līdzīgā meitenīte ir ko nodarījusi. Vienīgais, kas mani turēja, lai neiekrītu izmisuma bezdibenī bija Edvarda plauksta, kas cieši turēja manējo.

            – Edvard, ja nu mēs atlidosim, kad būs jau par vēē… es nevarēju pabeigt teikumu, jo pēkšņi manas lūpas aizsedza Edvarda rādītājpirksts.

            – Bella, lūdzu, nedramatizēsim, vai tiešām mums jau nav pietiekami drāmas? – Edvards apskāva mani, es uzliku galvu uz viņa pleca, ķermeņa siltums lika man sajust mierinājumu, vārdi likās lieki.

             No lidostas mēs tieši devāmies uz mājām, tur mūs gaidīja visa ģimene un Džeiks. Mēs pat lāga nepaspējām sasveicināties, kad es vairāk izliedzu nekā jautāju – Kas notika?

            Neviens neatbildēja, septiņi acu pāri vērās manī, es atkārotu savu jautājumu vēlreiz, bet šoreiz mierīgāk – Kas notika?

            Kārlails savā mierīgajā balsī sāka runāt – Brīdī, kad Džeiks saprata, ka nezin, kur ir Nesija, viņš sauca palīga visus vilkus un lika Setam paziņot mums. Mēs kopā ar vilkiem pārmeklējām visu mežu un apkārtējo apkārtni, bet neko neatrada. Visā teritorijā bija viena un tā pati smarža, kas nelīdzinājās nekam, ko iepriekš bijām sajutuši. Nevarēja just ne meža, ne dzīvnieku smaržu, sajūta bija tāda it kā visas smaržas būtu izdzēstas. Mēs visi tikām atstāti bez mūsu svarīgākās maņas – ožas, tas visus šokēja. Es nezinu kā tas iespējams. Mēs neapjumām, meklējām kādas pēdas vai liecības, kas liktu nojaust uz kuru pusi nolaupītājs devies, bet mēs pat Renezmes pēdas nevarējām atrast. – Kārlaila sejā bija manāmas raizes, bet arī zinātkāre, kas viņu pārņem, kas sastopas ar kaut ko jaunu, nezināmu.

            – Kāpēc un kas to izdarīja? – es lēnām izteicu

            – Nomierinies, Bella, mēs viņu atradīsim – Kārlails mierināja, bet vārdi nesniedza mierinājumu, tai brīdī redzēju kā Kārlails paskatās uz Džasperu, sajutu kā miers mani ēnām pārņem. Lai gan nevēlējos nomierināties, tomēr tas bija nepieciešams savādāk es sajuktu prātā.

            – Bella, Edvard – Džeikobs vilcinājās, viņš stāvēja nomaļus pie paša loga – piedodiet – viņš kaunoties pavērsa skatu uz savām basajām pēdām.

            Mani pārņēma dusmas vēl lielākas, tagad pat nelīdzēja Džaspera spējas. Visas savas dusmas, kas manī bija sakrājušās es izgāzu uz Džeiku. Viņā nepārtrauktā atvainošanās man nelika justies labāk, es sekundē pieskrēju pie viņa un ar savām dūrēm situ viņam pa krūtīm – kā Tu varēji? Tu esi vainīgs, ka mana meita ir pazudusi. – Es nepaspēju vēl izkliegt visu ko vēlējos, vārdi paši plūda pār lūpām, kad Edvards jau atradās man aiz muguras un saķēra rokas un vilka ārā pa durvīm, pēdējais, ko redzēju kā Džeiks paskrēja man garām.

 

***

            Renezmes pazušana sāpēja ne tikai man ar Edvardu un pārējai Kalenu ģimenei, bet arī Džeikam, iespējams, ka viņam sāpēja vēl vairāk, viņš tobrīd bija kopā ar Renezmi mežā, kad viņa pazuda.

            Ir pagājušas divas dienas kopš Renezmes pazušanas, es nevaru atrast sev vietu, mūsu namiņš nekad nav bijis tīrāks kā tagad, es nespēju vienkārši sēdēt un neko nedarīt, vai nu es skraidīšu pa mežu vai atradīšu kur nodarbināt rokas un prātu mājā.

            Par mani vairāk cieta Džeiks, es viņu nebiju satikusi kopš dienas, kad atgriezāmies no Floridas, dienas, kad es sakliedzu uz viņu. Tagad es nožēloju pateikto, bet es nespēju tagad par to domāt, es atvainošos, bet vajag, lai paiet laiks, jo neesmu pārliecināta, ka atkal viņu ieraugot nesakliegšu uz viņu vēlreiz. Bezspēcība mani darīja traku.

            Visi zināja cik ļoti Bilijam nepatika Kaleni, viņš nebija diez ko lielā sajūsmā par radušos savienību. Bet kad šorīt pie Kalenu nama durvīm bija Bilijs, tas pārsteidz ikvienu. Kārlails atvēra durvis pirms viesis paspēja pieklauvēt, Bilijam blakus stāvēja Sets, kurš gan cits, viņš bija viens no retajiem vilkiem, kas uzskatīja Kalenus par draugiem, Bilijs nebūtu ticis uz šejieni ar saviem spēkiem.

            Bilijs iebrauca iekšā un palika pie durvīm nevēloties doties dziļāk – Būs, jau labi Set. – Viņa acis meklēja mani. Man tas nepatika, lika justies neērti, ja es vēl spētu es noteikti nosarktu. Edvards pienāca un saņēma manu plaukstu savā. Bilijs skatījās man tieši acīs – Bella, Tu mani tagad saproti labāk kā nekad. Bērna zaudējuma sāpes ir neaprakstāmas. Es nevēlos zaudēt Džeikobu. Kopš liktenīgās dienas viņš ir ieslēdzies garāžā, atsakās no ēdiena, ne ar vienu nerunā, nepārvēršas, vienīgie vārdi, ko viņš saka ir lieciet man mieru. Sev zem deguna murmina, kāpēc viņam jābūt vilkam, ja viņš nevarot pasargāt savas pasaules sauli.

            Es redzēju sāpes Bilija sejā, viņš nebūtu nācis šurp, ja domātu, ka ir cita iespēja.

            – Kā mēs varam palīdzēt? – Edvards jautāja, bet viņš zināja atbildi, jautājumu viņš uzdeva tikai tāpēc, ka bija iestājies klusuma mirklis, Bilijs vilcinājās runāt tālāk.

            – Es nācu pie Bellas – Bilijs lēnām izteica, nenovēršot no manis acu skatu. Bet, ko es viņam varu palīdzēt, ja pat pašas meitu nevaru atrast, man palika kauns no viņa acu skatiena, es novērsos. Skatījos ārā pa logu, šodien bija saulaina diena, saules staros uz lapām esošās rasas lāses vizuļoja, Renezmei šī diena būtu patikusi. Bilijs turpināja savu sakāmo – Bella, – es atkal paskatījos uz viņu – Tu esi vienīgā, kas spēj viņu atgriezt pie saprāta. Lūdzu parunā ar viņu. Palīdzi vecam vīram, man nav neviena cita kam lūgt, jūs vienmēr saistījusi kāda īpaša saikne.

            Bilijs nezināja, viņš nezināja, ko es Džeikam atgriešanās dienā biju sarunājusi. Man bija žēl Bilija, es nevēlos skatīties viņa ciešanās. Džeikobs vienmēr bija man palīdzējis, viņš ir kā mans brālis, ko vienmēr esmu vēlējusies. Es tik ļoti esmu nogrēkojusies viņa priekšā, man nebija tiesības viņu visā vainot, es zinu cik ļoti viņš mīl Renezmi, savu Nesiju. Ir pienācis brīdis doties izlūgties piedošanu viņam par sāpēm, ko atkal viņam nodaru.

            Es pavēros Edvarda acīs, tajās es redzēju mudinājumu, viņš vienmēr teicis, ka es nespēju ilgi dusmoties. Šoreiz vainīgā biju es. Saspiedu Edvarda plaukstu un sacīju Bilijam – Protams, Billij, es došos pie Džeika, es viņa priekša esmu ļoti vainīga, man sen jau tas bija jādara, bez tava aicinājuma.

Turpinājums. 2. daļa

***

            Laiks, ko pavadījām uz salas, paskrēja nemanot, liekas, ka tikko atbraucām, bet tagad es jau kravāju mantas, lai dotos mājās. 

            Šoreiz pavadītais laiks uz salas bija vēl satriecošāks nekā tas, ko pavadījām Ezmes salā. Es laikam uz pirkstiem varu saskaitīt minūtes, ko nepavadīju Edvarda skavās. Mēs salai devām vārdu – BERma, tā ir tikai mūsu, mana un Edvarda …

            Edvards aizvēra logu slēģus un jau nāca uz manu pusi, es tieši liku pēdējās mantas ceļasomās. Edvards paņēma abas somas un saņēma manu roku savā un mēs devāmies ārā no mājas, izejot pa durvīm, nonākot satriecošajā pļavā, Edvards atlaida manu roku un nolika somas, aizvēra durvis un cieši jo cieši apskāva mani – Ir grūti atvadīties no Bermas, bet negaidīsim veselu gadu, līdz nākamreiz atbrauktu uz šejieni.

Lasīt tālāk »

Turpinājums

(Jaunumi Krēslas fanu darbos turpinās! Arī Aliala, kuru uzcītīgākie lapas lasītāji noteikti pamanījuši starp komentētājiem, piedāvā savu Rītausmas turpinājumu. Niive)

gr2

Ir pagājuši daži mēneši.

Vārdam jeb jēdzienam „mūžība” bez ģimenes un mīļotā cilvēka blakus nav nozīmes.

Pagājuši tikai daži mēneši kopš dienas, kad domāju, ka zaudēšu visu – Edvardu, Renezmi, Džeikobu, Alisi, Ezmi, Kārlailu, Džasperu, Rozu un Emetu, mēs bijām tik tuvu tam, bet augstāki spēki bija kopā ar mums. Kā var neticēt kaut kam augstākam, ja pati esmu daļa no mitoloģiskās pasaules, kas kādreiz likās tikai kā šausmu filmu personāžs.

Kad tu dzīvo mūžīgi, laiks zaudē nozīmi, tu neskaiti dienas, kas aizrit nemanot, diena pie dienas veido nedēļas, tad mēnešus. Manā dzīvē par laika ritējumu tikai atgādināja mana un Edvarda brīnišķīgā meitiņa, kas turpina pieaugt, lai gan augšanas tempi samazinās ar katru dienu, bet izmaiņas tomēr ir manāmas. Mēs visi cenšamies, lai Renezme paspēj izbaudīt savu bērnību.

Lasīt tālāk »