Galerija
ba04 railijs arrivinginvancouver28april20103 niki1 believed 065 robertpattinsonbd2premierehqgermany014 kstewartfans-005 Twilight Saga Eclipse Reshoots with Bella and Jacob

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Sirds gaviles (Lote) visi raksti

Sirds gaviles. 10. nodaļa

10. nodaļa

O-o!

 Pēc nedēļas

 Pa monopola laukumu ripoja metamie kauliņi. Sets bija panācis savu, tikai septiņas dienas vēlāk. Nespēju pretoties viņa suņa acīm tiešā nozīmē.

„Viens, divi, trīs četri, pieci! Lūdzu, divsimt dolārus, Pol!” Džeikobs dzēlīgi iesmējās. Es un viņš bijām viens kauliņš.

„Tagad mana kārta, kropli!” Pols atbildēja un pasvieda manam mīļotajam banknotes. Džeikobs tās saņēma ar spēles prieku acīs. Viņš man iečukstēja:

„Es jūtu uzvaras garšu, mīļā! Ja tā turpināsim, noteikti uzvarēsim!” Sets izdzirdējis Džeika čukstu piebilda:

„Jā, no otra gala uzvarēsiet!” pasmējos par viņa joku. Sets tiešām bija īsts jokdaris.

„Ha! Laipni lūdzu viesnīcā Leai klāsies plāni. Jūsu apmeklējums maksās tikai tūkstoš dolārus. Paldies!” ļauni mēdījās Ambrijs. Lea nošņācās:

„Saņem savu smirdīgo naudu! Es eju medīt!” bankrotējusi un auksti pacēlusi degunu Lea izgāja pa durvīm.

„Nu tā! Kurš būs nākamais?” Ambrijs laipni meta acis uz Kila pusi.

„Tu pats! Tu esi gaidīts viesis pie mums, Ņujorkā!” Džeikobs strupi izmeta.

„Vai tiešām? Laikam tas būs jāatliek uz vēlāku laiku, jo man pašlaik jābūvē jaunas ēkas, lai jūs izputinātu!” Ambrijs prata atbildēt.

„Ak tā! Nekas, gan jau atradīsies kādi divi tūkstoši dolāru… Klau, tēt, vai mums ir vēl kartupeļu plāksnītes?” Džeikobs vienmēr bija izsalcis. Šovakar vien viņš bija apēdis kādas piecas čipsu pakas. Vai varbūt sešas?

„Piedod, dēls, bet vairs nav. Toties mums ir šokolādes saldējums! Vai kāds vēlas?” Billijs nīgrā balsī atteica. Viņam nepatīk, ka visi izēd viņa ēdienu, bet, kad es esmu šeit, viņš cenšas būt laipnāks.

„Es!” atskanēja balsu koris. Es gan negribēju. Biju pārēdusies tā, ka man jau sāpēja vēders.

„Tad nāciet pakaļ!” Billijs izsmejoši iesaucās.

„Aiiiii! Es kaut kā vairs negribu… Nemaz negribas tik ļoti ēst… Gan jau pacietīšos…” ņurdieni nočabēja viens pēc otra.

„Es jau eju!” vienīgi Sets nebija tāds sliņķis, tāpēc atgriezās ar bļodu, kas ar kaudzi bija piekrauta ar brūnu saldējumu ar šokolādes gabaliņiem. Istabā bija ļoti sutīgs. Pēkšņi man sareiba galva no gaisa trūkuma. Sagrīļojos. Džeiks satraukts pieturēja mani:

„Kas ar tevi?”

„Es iziešu ieelpot svaigu gaisu,” atbildēju viņam.

„Es nākšu ar tevi!” mans mīļotais uzstāja.

„Nē, paliec vien. Es tūlīt būšu atpakaļ.”

„Esi droša?” viņš vēl pārliecinājās.

„Pilnīgi. Gaidi šeit, es būšu pēc dažām minūtēm.” Aizstreipuļoju līdz durvīm un izgāju ārā. Bija vēls vakars. Gaiss bija dzestrs. Es to ieelpoju caur muti. Tik patīkami sajust, kā svaigs gaiss piepilda tavas plaušas. Pēkšņi izdzirdēju lapu čaboņu. Tad atkal, tikai jau tuvāk man. Mani pārņēma šausminoša doma, ka tas man kaut ko nodarīs. Sāku lūgties:

„Lūdzu, nevajag! Apžēlojaties! Nē! Lūdzu!” Tam bija vienalga. Piepeši atskārtu, ka viss notiek tieši tāpat, kā manos murgos. Tad tas, lai kas tas arī būtu, zibens ātrumā ar milzīgu spēku iedūra kaut ko garu un asu man vēderā. Es nevarēju pakliegt, jo manas sāpes bija pārāk lielas, tās bija nepanesamas. Tas bija vampīrs. Viņš gribēja mani mocīt. Tas vilka garo priekšmetu ārā no manis lēnām, lēnām un lēnām. Tas ļauni iesmējās. Vampīrs pieliecās, un iekodās man kaklā. Tad tas sakustējās, it kā kaut ko sadzirdējis un aizskrēja prom, atstādams mani ārā. Durvis bija simt metru attālumā. Klupdama krizdama aizskrēju līdz tām. Piespiedu roku smeldzošajai brūcei. No tās tecēja asinis. Ar vieglu spērienu attaisīju durvis. Džeiks smējās par kādu joku. Kad viņš palūkojās uz mani, vienīgais ko spēju pateikt, kad viņš ieraudzīja asiņu straumi no mana vēdera, bija:

„O-o!”

Visi apklusa un Džeiks pieskrēja man klāt. Viņš bija… izbijies.

„Kas ar tevi noticis? Kas tev to izdarīja?!” viņš šausmās nočukstēja. Gribēju kaut ko teikt, bet manu vēderu sarāva milzīgas sāpes, it kā tas degtu. Iebļāvos:

„ĀAAA! Lūdzu, palīdziet! Ak, Džeik! Es nevaru izturēt!” Mans kauciens bija sāpju pilns un smeldzošs.

„Ko lai dara?” Džeiks izbijies iesaucās.

„Jāved viņa pie Kaleniem! Ātrāk!” Sems atbildēja. Džeiks paņēma mani uz rokām un zibens ātrumā skrēja uz mašīnu.

„Viss būs labi! Viss būs labi! Mēs pēc desmit minūtēm būsim klāt! Viņi zinās ko darīt! Pacieties vēl tikai mazliet!” viņš mani mierināja. Jutu, ka viņš ar šiem vārdiem mierina arī sevi. Straujā pagriezienā bijām ārā no garāžas. Džeiks uzspieda uz gāzes pedāļa. Ātruma rādītājs pacēlās virs simt kilometriem stundā. Gribēju nomirt, kaut gan labi zināju, ka to nespēju. Šāds ievainojums var likt tikai ļoti sāpēt, bet ne mirt.

„Viņa nemirs. Tu nemirsi. Mēs tūlīt būsim klāt,” Džeiks nervozi atkārtoja.

„Es nemaz nevaru nomirt, Džeik! Man nav noticis nekas dzīvībai bīstams. Ļaunāk būtu, ja man būtu iekodis vampīrs…” un tad es atsaucu atmiņā ainas, kad šis nezināmais vampīrs bija mani savainojis. Tas iedūra manī kaut ko, tad tas to izvilka, tad tas man iekoda…

„Vai dieniņ, vai dieniņ, vai dieniņ! Džeik, ir pavisam slikti! Man iekoda!” pēdējiem spēkiem iespiedzos. Vilkaci inde nogalina. Pusvmpīru inde ļoti stipri savaino. Var gadīties, ka iznākums ir letāls. Džeiks aiz panikas neatbildēja. Viņš tikai piespieda stiprāk gāzes pedāli. Es ievaidējos uz aizmugurējā sēdekļa, jo uznāca jauns sāpju vilnis. Tad mēs strauji apstājāmies. Likās, ka braucām stundām. Jutu, kā mani paņem stipras rokas. Tas laikam bija tētis. Dzirdēju balsis, bet skaidri visu nesapratu, jo nebiju pie pilnas sajēgas. Jutu, kā Džeiks tur manu roku. Tad vēlreiz iekliedzos, jo brūce atkal sāka smelgt, tikai daudz stiprāk. Pēkšņi biju pie pilnas apziņas un sāku kliegt:

„Lūdzu, ātrāk! Man briesmīgi sāp!”

„Ko darīsim, Kārlail!” vectēvam bažīgi jautāja tētis.

„Tas viņai ir iekodis. Mēs varam sašūt brūci, bet vispirms no tās ir jāizņem netīrumi un paliekas. Tad atliek vienīgi gaidīt – vai nu viņa nomirs, jo ievainojumi ir ļoti smagi, vai arī izdzīvos. Tas atkarīgs no gēniem. Mūsu vienīgā cerība, ka vampīriskā viņā ir vairāk nekā cilvēcīgā.”

„Kāpēc? Kas būs, ja viņā vairāk ir cilvēciskā?” Džeikobs iečukstējās ļoti klusu šūpodams manu roku.

„Ja viņā vairāk ir cilvēcīgā, tad vampīra inde viņu nogalinās. Tas ir ļoti sarežģīti. Inde vispirms nogalinās cilvēcīgo, jo, ja viņa būtu tikai cilvēks, inde viņu pārvērstu, bet tagad viņa ir pusvampīrs, un vampīriskais un cilvēcīgais ir sajaucies kopā. Tad viņa būs pārāk vāja, lai pretotos indei un nomirs. Ja viņā ir vairāk vampīriskā, Renezme uzveiks indi un būs tāda pati, kā iepriekš, tikai inde ļoti stipri palēninās atveseļošanos.” Kārlails bija ļoti nobažījies. Es arī biju nobijusies.

„Lai ko jūs darītu, dariet to ātrāk,” izspiedu. Kārlails bija ievadījis morfiju, bet sāpes vienalga bija milzīgas, jo morfijs vēl nebija paspējis iedarboties. Nākamās stundas es biju narkozes varā. Tad ieslīgu komā. Pēdējais, ko dzirdēju, bija no Kārlaila:

„Tagad viņa būs komā nezināmu laiku. Dienas, varbūt pat nedēļas. Mums atliek vienīgi gaidīt…” Es cīnījos ar kaut ko. Man likās, ka tā ir nāve. Redzēju, ka tālu priekšā ir gaisma. Tā laikam bija dzīvība. Es uz to skrēju, bet tuvāk nenonācu. Mani kaut kas vilka atpakaļ. Es skrēju un skrēju, bet visu laiku paliku turpat…

Sirds gaviles. 9. nodaļa

 

9.nodaļa

Renezme. Nostāja

„Ko jūs par to domājat?” es jautāju stāvot kā iemieta zemē. Biju uztraukusies par vecāku viedokli, bet manas domas tas tāpat nemainīs. Viegli paspiedu Džeikoba roku.

„Nu,” tētis pasmaidīja mammai tik ļoti mīļo smaidu ar samulsuma piejaukumu, „mēs neiebilstam. Ja tas būs labāk tev… Tā ir tava dzīve un tava izvēle. Es varu iebilst, bet tu esi pieaugusi un vari pati lemt par sevi.” Vai tas bija viss? Vai viņiem nav iebildumu? Pagaidiet, jāpārbauda. Varbūt tas viss ir viens ļauns joks.

„Tiešām? Jums nav pretenziju? Stop, man viss jāaptver…,” es biju priecīga, ka varēšu padzīvot kopā ar Džeiku. Galu galā – es taču esmu precējusies!

„Patiesībā, tev nevajadzētu lūgt mūsu atļauju – jūs ar Džeikobu esat precējušies,” mamma veltīja šķību skatienu manam vīram, „un es būšu tikai priecīgāka, ja tu būsi laimīga. Turklāt, mums ar Edvardu vairs nevajadzēs skriet tevi naktī modināt.” Visi iesmējās izņemot mani. Man murgošana bija personīga lieta.

„Ak, atvaino, saulīt,” mamma, aptverdama kā es jūtos, iekoda lūpā, „es negribēju tevi aizskart!” Uzreiz nonācu viņas apskāvienā.

„Tas nekas. Labi, mēs braucam jau šodien. Mīļais, pēc pusstundas esi gatavs.” Pabrīnījos par savu dedzību, jo bija nedaudz skumji atstāt vecākus. Varēja redzēt, ka arī viņu acīs iezogas skumja nots. Tas lika iedurties nelielai adatiņai manā sirdī, bet es adatiņu ignorēju. „Man ir jāatkopjas, man ir jāatpūšas” sev iegalvoju.

 

                                                                      ***

„Atpūties, mīļā!” mamma sauca mums nopakaļ.

„Mēs gaidīsim tevi atpakaļ,” tētis mīļi teica. Es iekāpu Džeika mašīnā un mēs aizbraucām. Manas bērnības mājas attālinājās. Beidzot tās vispār nebija redzamas.

„Tagad mēs būsim divi vien,” Džeiks noglaudīja manu roku.

„Vēl taču Billijs un pārējie vilkači…” es domīgi novilku.

„Nu ja! Viņa tiešām būs traucēklis… Nekas, es par to parūpēšos,” Džeikobs noskaldīja.

„Neuztraucies, ar viņiem būs jautri! Nespēju sagaidīt, kad atkal izdzirdēšu Kila dārdošos smieklus!” pati iesmējos. Man tie zēni bija labi draugi.

„Ja tu tā vēlies… Ko šodien darīsim?” viņa balsī bija zināma interese.

„Varbūt pastaigāsimies pa Lapušas rezervātu?” Es tiešām gribēju ieelpot svaigu gaisu.

„Super! ” atskanēja Džeika smiekli. Es tos mīlēju.

„Pa ceļam varbūt ieiesim Maķītī?” Džeikobs piemetināja. Es nesapratu viņa vilkaču žargonu. Sašķobījos. Džeiks to ieraudzīja un izlaboja:

„Tas ir Mc Donaldā. Man ellīgi gribas ēst.” Par apstiprinājumu skaļi ieburkšķējās viņa vēders. Atbildei ar skaļu burkšķi ierunājās arī manējais. Abi iesmējāmies.

„Mēs esam līdzīgi pat šajā ziņā!” Džeiks spurdza. Bijām jau Lapušā. Pēkšņi mašīnā ielēca kaut kas ļoti smags. Tas bija Sets.

„Ak, lūdzu, atšujies, Set! Tu te esi pilnīgi nevietā!” Džeiks ievaidējās. Atskanēja mani šķindošie smiekli, kas sabalsojās ar Seta izbrīnītajiem smiekliem.

„Ha! Ha! Ha! Ha! Nu beidz, vecais! Mēs taču esam čomi! Klau, dzirdēju, ka Nesija pārvācās pie mums! Oki doki! Ko šovakar sadarīsim?” tas bija Sets. Viņš bija kā liels bērns.

„Vispār mēs bijām iecerējuši vakaru pavadīt divatā!” Džeikobs īpaši uzsvēra vārdu bijām. Sets draiski ierūcās.

„Lūdzu! Lūdzu, lūdzu, lūdzu! Nesij, uzspēlēsim monopolu! Man būs mašīnīte!” Džeikobs ierūcās. Pieturēju viņu.

„Nu… Ja jau es te esmu uz ilgāku laiku, mēs varētu…” nepaspēju pabeigt, kad atskanēja Pola prieka saucieni:

„Jēēēēē!!! Tad jau viss čikiniekā!” Sets kopā ar mani sāka locīties smieklos.

„No kurienes tad tu uzradies?!” Džeiks nikni ierūcās.

„Ņu kā, draugi taču jāsveic mājās! Šovakar būs tuss par godu jums!” Pols atkal sāka zviegt.

„Viss!” Džeikobs uzsprāga, „man pietiek! Šī ir mana sieva, mūsu atpūta un mums nav vajadzīgi nekādi tusiņi! Ļaujiet taču mums kādreiz arī pabūt vieniem!!!” Pols un Sets salēcās no pēkšņā Džeikoba uzliesmojuma. Katrs vēl paspurdza, tomēr izkāpa no mašīnas. Mēs iebraucām Džeika garāžā, kas bija speciāli iekārtota mūsu Ferrari automašīnai. Ja kāds šai mašīnai piedurtu kaut pirkstu nepareizā vietā, Džeikobs viņam apgrieztu sprandu. Pirms kāpu ārā, nedaudz aizdomājos par savu ģimeni, kas palika mums aiz muguras… ceru, ka viņi neskumst! Manas durvis atvērās. Tas bija Džeikobs. Ar vienu rāvienu es biju ārā no mašīnas. Un tad mans mīļais vīrs izdarīja kaut ko negaidītu. Viņš pacēla mani uz rokām tā, it kā es būtu viegla kā pūciņa. Tas man patika.

„Ooo!” es iesaucos. Vairs neko nepaspēju pateikt, jo mana mute bija aizņemta. Kad tā atkal bija brīva, sekoja vēl viens „Ooo!”. Tas bija no Seta puses.

„Āaaaa! Jūs vēl esat šeit?!” Džeikobs nikni ieņurdējās. Sets un Pols spurgdami aizlavījās prom.

„Nu, pie kā mēs palikām?” sekoja vēl viens skūpsts.

„Khe, khem,” Lea nokremšļojās stāvēdama garāžas durvīs.

„Sveicināta mājās!” Lea iesaucās. Metos viņas apskāvienos.

„Redzu, jūs te labi pavadāt laiku…” nezin kāpēc, viņa nesaviebās sāpēs kā parasti. Tūlīt arī nāca atbilde. Stalts vīrietis piegāja pie Leas un apkampa viņu. Vīrietim bija ogļu melni mati un milzīgi muskuļi. Varēja redzēt, ka tas ir vilkacis. Viņa mati bija rupji un īsi apgriezti.

„Sveika, Renezme. Mani sauc Endrjū,” svešais pieklājīgā balsī teica. Endrjū paspieda manu roku.

„Sveiki,” samulsusi atbildēju. Džeikobs bija aplicis roku ap manu vidukli.

„Tad jau vakarā tiksimies!” viņš vēl uzsauca un kopā ar Leu aizgāja.

„Tad ejam pastaigāties?” Džeikobs draiskulīgā balsī ieteica.

„Labi, bet gar jūras krastu,” es piemetināju.

„Tiks izdarīts!” Džeikobs smējās. Ak, kā es viņu mīlu! Un viņš tikpat stipri mīl mani. Katra sekunde, ko pavadu viņa sabiedrībā, man ir kā gaiss, ko elpoju. Katrs mīļotā pieskāriens man liek justies labāk. Es nemūžam nešķiršos no Džeika. Mūsu mīlestība būs mūžīga. Roku rokā izgājām no garāžas. Devāmies uz priekšu jūras virzienā.

„Ko darīsim rīt?” ar patiesu interesi jautāju.

„Nezinu… Varbūt romantisks vakars teltī kādā skaistā vietā?” Viņš bija brīnišķīgs!

„Tu mani pārāk lutini,” pa jokam nosodīju Džeiku.

„Vai tiešām?” saņēmu prettrieciena bučiņu.

„Labi, jau labi! Tu uzvarēji!” smiedamās spiedzu, kad viņš sāka mani kutināt.

„Ak, kā es tevi mīlu!” Džeiks pēkšņi iesaucās.

„Es tevi arī!” uzdāvināju viņam skūpstu.

„Klausies, man ir tāda doma. Es gribētu izmēģināt mācīties augstskolā. Protams, ja tu negribi, mēs to varam nedarīt.” Nezināju, vai Džeikam patiks šāda doma. Tomēr viņš ir brīvības gars.

„Ja tu tā vēlies. Kuru universitāti tu izvēlies? Bet man ir tikai viens nosacījums- lai tā nebūtu Hārvarda vai Dārtmūta. Man nepatiktu sēdēt tādās lielās zubrīšu skolās. Tad jau labāk kādu vietējo augstskolu.”

„Tu nopietni? Tas būtu brīnišķīgi! Es tevi mīlu!” ielēcu sava lāča apskāvienos. Tālāk viņš mani nesa uz rokām.

„Kādā fakultātē tu gribētu mācīties?” jautāju.

„Vēl neesmu izdomājis. Ko tu domā?”

„Es gribu kļūt par ārstu,” pārliecināti atbildēju. Beidzot bija redzama jūra. Vakars, saule riet.

„Džeik, tas ir tik skaisti!” nespēju pateikt neko vairāk. Biju ļoti jūtīga un nobirdināju kādu asariņu.

„Euu, mazā, kas noticis?” viņš uzreiz satraucās.

„Nekas, tikai saulriets ir tik skaists, ka man uznāca raudiens. Es vienkārši aizdomājos par mūsu mīlestību…” tālāk vairs neko pateikt nevarēju, jo Džeiks mani sāka dedzīgi skūpstīt.

Sirds gaviles. 8. nodaļa

8.nodaļa

Bella. Atgriešanās un sāpes

„Sākas nolaišanās Forksas lidostā. Lūdzu, piesprādzējieties un nestaigājiet pa lidmašīnu!” Atkal tā pati stjuarte. Veltīju viņai vienaldzīgu skatienu. Stjuartes sejas izteiksmē varēja lasīt, ka viņa saprot, ka man viņa nepatīk. Tas nebija tāpēc, ka man stjuarte nepatika kā persona, bet gan tāpēc, ka tā bija tā pati stjuarte, kas strādāja arī ceļā uz Itāliju. Novērsos. Lidojums bija pagājis ļoti ātri. Blakus sēdēja Edvards, cieši satvēris manu roku. Ar viņu laiks skrēja vēja ātrumā. Edvarda sejas izteiksme bija nepacietīga – viņš gribēja ātrāk tikt prom. No viņa parasti ko tādu nevarēja sagaidīt. Parasti Edvards bija mierīgs, ”vēss” gan pārnestā, gan tiešā nozīmē. Pasmējos par vārdu ”vēss”.

„Par ko tu smejies?” Edvards teica balsī, kas nevēstīja neko labu, vienīgi uztraukumu un ilgas.

„Neko. Tikai aizdomājos… Par ko tu domā?” mana balss nebija labāka. Tā bija nervoza.

„Es domāju par to, kā jūs visus sāpināju. Kā es varēju būt tāds muļķis? Es varēju izdomāt kaut ko labāku, nevis aiziet prom no jums un visus sāpināt. Jo īpaši tevi…” viņš mani noskūpstīja. Tas mani nedaudz nomierināja.

„Tu neesi vainīgs,” viņš uz mani paskatījās ar pārmetošu skatienu, „Nu tiešām! Ko tu varēji vēl darīt? Pateikt mums un pakļaut visus briesmām? Vai cīnīties un zaudēt? Edvard…” manas lūpas aizsedza pirksts. Kā man nepatika, kad man neļāva runāt!

„Bella, nevajag. Es zinu, ka esmu vainīgs. Jā, tieši tā. Tas ir ļoti slikti, ka ļauju tev sev piedot. To es neesmu pelnījis, bet daru to tikai tādēļ, lai tu būtu laimīga. Vēlreiz atkārtoju- ES NEESMU TO PELĪJIS!” Edvards izspļāva nosodošā balsī. Tipiski viņam- vainot sevi par kaut ko, kur viņš nebija vainīgs. Kārtējais pārspīlējums. Visu atlikušo laiku klusēju. Ko es varēju teikt? Negribēju viņam uzdzīt vēl lielāku vainas apziņu, bet, ja es runāšu par šo tēmu, tieši to arī izdarīšu. Turklāt par citām tēmām negribēju runāt. Nolaidāmies Forksas lidostā. Mūs sagaidīja daļa ģimenes- Emets, Džaspers, Rozālija un daži vilkači. Nespēju nopriecāties, atkal redzot kādu savas ģimenes locekli, tomēr man ļoti pietrūka Emeta jociņu, Džaspera viltīgā smaida un Pola zirdzisko smieklu. Visi bija noskumuši, sēroja un izsalkuši. Kā dēļ tas bija? Tiklīdz izkāpām no lidmašīnas, Edvards ar mani pie rokas steidzās uz mašīnu. Visa ceļa garumā ilga klusums. Jutu kā visi, izņemot Edvardu, skatās uz mani. Kā dunča dūrienus jutu viņu skatienus sev mugurā. Tas nebija patīkami. Iebraucām man jau tik ļoti pazīstamajā sānieliņā. Džaspers sakustējās. Laikam sajuta pārējo emocijas. Mašīna apstājās garāžā. Pēc sekundes es un Edvards bijām mājās. Ezme mums paskrēja pretī.

„Ak, Edvard! Vairs nekad tā nedari! Vairs nekad nesāpini mani tā!” Ezme apkampa Edvardu. Šajā brīdī viņa bija laimīga par sava dēla atgriešanos, bet tā bija tikai virskārtiņa viņas lielajām sērām. Par ko visi tā sēroja?

„Dēls, man ir ļoti žēl,” Kārlails bija ļoti bēdīgs. Sekoju viņa skatienam un ieraudzīju Renezmi. Viņa vārga gulēja gultā un raudāja. Džeikobs turpat blakus viņu mierināja. Kas ar viņu…

„Renezme, manu meitiņ!” iesaucos, „ kas ar tevi noticis? Kas…Kurš…Kas, pie velna, ir noticis, Kārlail?” Ezme un Edvards uz mani žēlsirdīgi skatījās. Biju izmisumā.

„Mammu, neuztraucies,” caur šņukstiem izgrūda Renezme ”ma-a-an ž-ž-ž-ž-ē-l.” Džeikobs uzreiz viņu apkampa. Nevienam nebija man jāskaidro kas ir noticis. Renezmes vēderam vajadzēja pacelties virs viņas, bet tā nebija. Vai tas nozīmētu…

„Nē!!!”es iekliedzos. „Nē, nē, nē! Lūdzu, sakiet, ka tā nav! Edvard, saki, ka tā nav! Ak, lūdzu! Nē!” es kliedzu. Visi skatījās uz mani ar izmisušu skatienu. Visiem bija manis žēl.

„Renezme, kā…?” nespēju pabeigt jautājumu. Edvards pieskrēja man klāt un apkampa mani. Viņa apskāviens pauda mīlestību, taču arī viņam sāpēja.

„Kā tu jūties? Viss ir labi, meitiņ, viss ir kārtībā!” pēkšņi pieskrēju pie Renezmes gultas un sāku dūdot viņai pie auss. Pēkšņi manī pamodās niknums. Kaut kas manī teica, ka kāds ir vainīgs pie tā.

„Kurš to izdarīja?” nošņācos. Atcerējos, ka Čārlijs bija viens no variantiem. Jutu, ka tas kā nazis ieduras man sirdī.

„Nē, Bella, tas nebija viņš, tas ir, tas nebija Čārlijs, vismaz garīgi. Viens vampīrs ar savām spējām izmantoja Čārliju, lai sazāļotu Nesiju.” Pēdējos vārdus viņš ar grūtībām pateica. Edvards juta, ka no informācijas smaguma, sāpēm un izmisuma iekšēji saplīstu mazos gabaliņos. Nespēju pakustēties. Vai man vajadzēja meklēt to, kurš to izdarīja? Vai tas ko līdzētu, ja es atriebtos? Es negribēju, es nespēju pakustēties.

„Edvard, ķer viņu!” Alise paspēja iesaukties. Jutu nelielu vēsmu. Tagad mēs jau atradāmies mūsu namiņā. Sajutu nelielu dūrienu atceroties iepriekšējos mēnešus. Gulēju gultā, nebiju pie pilnas saprašanas. Biju tādā kā transā. Edvards man gulēja blakus. Viņš dungoja manu šūpuļdziesmu un glāstīja mani. Mīļotā pieskārieni bija maigi un mierinoši. Redzēju, ka viņam rokās ir mana dienasgrāmata. Viņš to lasīja…

 

***

pēc mēneša

 

„Edvard, viņa atkal murgo. Es raizējos par Renezmi.” No blakus istabas skanēja drausmu kliedzieni. Viņa bļāva „Nē! Nē, lūdzu, apžēlojieties! ĀAAAA!” Abi ieskrējām Renezmes istabā.

„Renezme, mosties! Mosties! Viss ir kārtībā! Tas ir tikai sapnis!” Edvards viegli kratīja Renezmes plecu. Renezme strauji uzrāvās sēdus, šausmās iepletusi acis. Viņa elsoja. Es apkampu savu meitu. Viņa bija nosvīdusi un stīva.

„Tas bija tikai sapnis. Ak…” Renezme nopūtās. Pēdējā laikā viņa katru nakti murgoja. Viņa kliedza un sauca visu laiku ”Nē! Lūdzu, nevajag!”. Mani tas ļoti biedēja. Laikam svaidīšanos pa visu gultu un kliegšanu sapņos viņa mantojusi no manis. Nabaga Renezme! Viņa nevar aizmirst to, kā zaudēja bērniņu. Es un Edvards paliekam pie viņas visu nakti. Edvards dungo šūpuļdziesmu, ko sacerēja speciāli Renezmei, bet es glāstu viņu, vai vienkārši esmu klāt. Šonakt Renezme bija kliegusi īpaši skaļi. Mums nevajadzēja palikt pie viņas, jo tur bija arī Džeikobs. Aizgājām uz savu istabu. Es nervozi nobēru:

„Edvard, tas vairs nav normāli. Tas vispār nav normāli. Mums kaut ko vajag iesākt. Es ļoti par viņu uztraucos.” Edvards arī nebija mierīgāks.

„Vai tev ir kādi varianti?”

„Varbūt psihologs?”

„Ko viņa psihologam varētu teikt? ”Es zaudēju bērnu, jo vampīrs izmantoja manu tēti ar savām īpašajām spējām un viņš mani sazāļoja, tagad nespēju to pārdzīvot.”?”

„Nu nevajag jau teikt tos faktus par pārcilvēciskumu. Vienkārši pastāstīt visu kā bija bez pārcilvēciskā.”

„Nesija tāpat to nemūžam nedarītu. Viņa uzskata, ka ir tikusi tam pāri. Viņa apgalvo, ka ir pilnīgi vesela un ka ar viņu viss ir kārtībā. ”

„Njā…Varbūt varētu abi ar Džeiku aizbraukt uz kādu nomaļu vietu atpūsties?” tā bija laba ideja no manas puses.

„Tā ir unikāla doma. Es par to ar viņu un Džeikobu parunāšu. Bet tagad…” mīļotais mani noskūpstīja.

 

***

Renezme. Lēmums

„Mammu, tēti, man jums ir kas sakāms.” Es pienācu viņiem klāt un saņēmu viņu rokas. Džeikobs mani cieši turēja.

„Vispār mums arī ir tev kas sakāms, bet saki tu pirmā,” tētis mani iedrošināja.

„Es tā padomāju, un, lai atgūtos no visiem šiem notikumiem, es aizbraukšu padzīvot pie Džeikoba.” Maniem vecākiem atkārās žoklis. Viņi nebija priecīgi, bet nebija arī dusmīgi. Viņi bija samulsuši.

Sirds gaviles. 7. nodaļa

           

Sveikas manas foršās fanītes! Ceru, ka mans darbiņš nepaliek garlaicīgāks un, ja tomēr kaut kas nav kārtībā, lūdzu, sakiet! Man ir ļoti liels prieks, ka jums patīk! Končas visām! Šī nodaļa ir veltīta jums!

 

7.nodaļa.

Edvards. Patiesības gaisma

 

Iepriekšējā dienā.

„ Esiet gatavi cīņai!” Hleondre uzmundrinoši teica. Mums bija savākta piecpadsmit vampīru armija. Man vistuvākie bija Leonardo no Īrijas, Treisija Malgrīna no Aļaskas, Jonga no Ķīnas un Irīna no Denali klana. Nabaga Tanja. Viņa noteikti ir ļoti noraizējusies par Irīnu un Gerets tā pat. Leonardo spējas nav īpašas, tomēr tās ļoti labi noderēja. Viņa spējas bija cīnīšanās. Kaujās viņš vienmēr ir stiprāks, protams, izņemot ar Hleondri. Treisijai Magrīnai ir spējas redzēt cauri sienām. Tāda kā rentgena redze. Jonga ir īsta dabas stihija. Viņa valda pār četriem elementiem- ūdeni, gaisu, uguni un zemi. Irīnai ir aizsardzība, kas neļauj viņai pieskarties. Pretējā gadījumā mēģinātājs saņem elektrošoku. Mēs esam jau Itālijā. Tagad atliek sasniegt Volterru. Hleondre domā uzbrukt uzreiz, kad nokļūsim pilsētā. Tikai vispirms nedaudz pamedīsim. Manuprāt, Hleondrem ir kaut kas aiz ādas. Lai gan viņa spējas ir stipras, tās viņu nogurdina. Ja viņš tās ilgstoši lieto uz daudzām personām, sāk parādīties šķirbas un dažiem var paveikties uz brīdi atgūt maņas un spējas. Es esmu izdzirdējis dažus Hleondres domu pavedienus, un tie nudien ir aizdomīgi. Vienu dienu viņš par Voltūriem domāja un saistīja viņus ar algu. Man vajadzīgs vēl nedaudz laika, un es būšu viņu atšifrējis. Devāmies medībās. Atteicos dzert cilvēku asinis. Ieskrēju mežā. Nomedīju trīs lielus dzīvniekus, pat neskatīdamies kas tie tādi ir.

Bija pienācis laiks iebrukt. Hleondre lavījās pa pazemes eju. Tā nezin kāpēc bija tukša. Pārāk tukša… Pēkšņi neko vairs nevarēju saskatīt. Neatcerējos, kas esmu, kur dodos. Neko nedzirdēju. Šīs sajūtas nebija ilgas. Pēc dažām sekundēm pamodos lielā zālē. Mani turēja Demetri.  Āro runāja ar Hleondri. Kāpēc? Tāds ir jautājums. Viņi kaut ko apsprieda itāliski. Nedaudz paklausījies viņu sarunā visu sapratu.

„Tu, nodevējs! Es zināju, ka tev kaut kas ir aiz ādas! Vēl nedaudz, un es būtu tevi atklājis! Ak, tu! Tu riebeklīgais, nekrietnais meli! Mana ģimene mokās cerēdami, ka es atgriezīšos, bet tu mums visiem smērē smadzenes ar kaut kādu sagudrotu atriebību! Tu nepaliksi nesodīts! Pienāks diena, pienāks diena, kad tu lūgsies manā priekšā ceļos lai es tevi apžēloju, bet es to nedarīšu! Vai dzirdi? Nedarīšu!” Pēdējos vārdus burtiski iespļāvu viņam sejā. Viņš pienāca pie manis.

„Tevi, Edvard bija tik viegli piemuļķot! Un zini kāpēc? Jo tu domā TIKAI par savu Bellu un pārējām muļķībām. Pienācis laiks attapties! Mūžīgi tu viņus nenosargāsi. Tagad tu esi bezspēcīgs, un vai zini kas ir pats labākais? Ak, pareizi, tu nezini, jo esmu tev atņēmis tavas spējas. Pats labākais ir tas, ka es tūlīt došos pie viņiem un pabeigšu izpostīt tavu ģimeni. Tas man rada prieku, vai zini.” Viņam uz lūpām bija ļauns smīns. Es nespēju to vairs izturēt. Viņš teica pabeigt. Vai tas nozīmētu, ka manai ģimenei jau kaut kas ir nodarīts? Pēkšņi sajutu sevī milzīgus spēku un naidu. Sakoncentrējos un izrāvos no Demetri rokām:

„KO TU VIŅIEM ESI NODARĪJIS?!” Metos Hleondrem virsū. Nošņakstināju zobus tieši pie viņa kakla. Man nebija daudz laika un tagad tas iztecēja. Džeina sāka savu iedarbību. Sajutu briesmīgās sāpes.

 

                                                                       

                                                                       ***

 

Mani nosēdināja krēslā. Nogurušu, izmisušu, dusmīgu, sāpēs mokošos gan fiziski, gan garīgi. Mani uzmanīja Džeina. Liekas, ka Hleondre speciāli ļāva man dzirdēt viņa domas. Es uzzināju, ka viņi izmantoja Čārliju, lai nodarītu pāri Renezmei…

 

Tu ziedo visu- mīlestību, dzīvi, cerību, sapņus, nākotni, pats sevi, lai ģimene būtu laimīga. Tu ļauj sevi mocīt, ļauj darīt sev pāri, ļauj sev mocīties sāpēs, lai viņi nedarītu pāri tavai ģimenei. Bet, kad tas viss izrādās veltīgi, viss sagrūst. Viss kam bijusi jēga izkūp tavās sāpēs. Nekam vairs nav jēgas. Tava kvēlā mīlestība tevi ir pievīlusi.

 

                                                                      ***

 

Bella. Nāves dvesma

Atvērās durvis un viņi ieveda… Edvardu. Viņa galva bija nodurta, it kā viņš nožēlotu ko ir darījis, it kā viņš būtu zaudējis jebkādas cerības. Sapratu, ka Edvarda dzīvība atkarīga no manas rīcības. Atkal sajutu sāpes, bet tās nebija tādas kā agrāk. Tās bija sāpes par mīļotā ciešanām. Sajutu bailes un drošsirdību.

„Ak, Edvard! Edvard! Kur tu biji? Es esmu tā pēc tevis noilgojusies! Es tev visu piedodu! Es tevi mīlu!” Ilgāk vairs nenoturēju kliedzienu pie sevis. Pieskrēju pie viņa un saņēmu viņa seju savās aukstajās rokās. Viņš paskatījās uz mani:

„Piedod man, Bella! Es mēģināju jūs visus glābt, bet manas pūles bija veltas! Piedod, ka pakļauju tevi briesmām! Man tik ļoti ž…” Neļāvu Edvardam vairs ilgāk runāt. Piespiedu savas lūpas viņējām. Skūpsts mūs atkal apvienoja. Mēs vairs nebijām divas puses, mēs bijām viens vesels. Aizmirsu, ka stāvam Voltūru midzeņa vidū, aizmirsu par mokošajiem  pieciem mēnešiem, aizmirsu par visu pasauli. Bijām tikai Edvards un es.

Oh che bello l’amore tra lei, Edward e Bella fuso!” Āro iesaucās. Biju spiesta pamosties.

„Palaidiet Edvardu pie Bellas. Lai vēl izbauda savas pēdējās minūtes.” Pēdējās minūtes?

„Es palikšu pie jums, tikai ļaujiet Edvardam iet!”              izmisīgi iesaucos. Cerēju, ka viņi mani uzklausīs.

„Nu, Bella. Godīgi sakot jums abiem būtu jāmirst.” Āro jūsmoja. 

„Te būtu jāmirst pēc tā, ko tu nodarīji mums, mūsu ģimenei un jo īpaši Renezmei!” Edvards riebumā nošņācās. Šķiet, viņš atguva spēkus.

„Kas ir ar Renezmi?” es uztraukta čukstēju.

„Tas ir briesmīgi…” Edvards nepabeidza, jo Āro iesmējās histēriskus smieklus.

„Mani māc zināma vainas apziņa. Labi, pievienojieties mums. Un es apsolu, ka vairs nekad netraucēšu jūsu ģimeni. Par Renezmi- piedodiet.” Šķiet nebija izejas- būs jāpaliek šajā asinskāro vampīru midzenī mūžīgi. Vismaz te būs arī Edvards.

„Es pal…” Edvards iesāka, bet pēkšņi Āro nāves bailēs iebļāvās:

„Dio ci aiuti qui! Abbiamo davvero il destino decide di incontrare di nuovo con loro? Chi la vita caro a piedi da questo luogo inferno in bambini provenienti per la luna! [1]” Visi panikā skraidīja pa zāli. Bija viena lieta, kas lika Voltūriem nāves bailēs drebēt. Tie bija mēness bērni. Tādi, ka vilkači, bet uz viņiem iedarbojas mēness un viņi ir daudz bīstamāki. Pēc pus minūtes zālē bijām tikai mēs ar Edvardu. Pirmā mana doma bija Mēs esam izglābušies? Vai viss ir galā? Apkampu Edvardu. Viņš arī mani samīļoja un noskūpstīja. Tas bija uzvaras skūpsts. Nespēju tam noticēt.

„Ak, Edvard! Mēs esam brīvi! Tas ir galā! Bet Renezme…” aprāvos pus teikumā

„Mums steidzami jādodas mājās,” viņš ar izbailēm balsī iesaucās. Sadevāmies rokās un devāmies, jā, beidzot mājās. Mums līdzi lidoja arī pārējie sagūstītie vampīri. Jutu, ka man ir nepieciešams Edvards. Jutu, ka mājās noticis kaut kas briesmīgs.

[1] Lai Dievs stāv mums klāt! Vai tiešām liktenis mums lēmis vēlreiz viņus satikt? Kam dārga dzīvība, ejiet prom no šīs elles vietas, jo mēness bērni tuvojas! 

 

 


Sirds gaviles. 6. nodaļa

       

6.nodaļa.

Bella. Slazds

 

Es nevarēju parunāt, jo mana mute bija aizspiesta. Kāds gara auguma vīrietis bija mani sagrābis no aizmugures. Viņš bija muskuļots, līdzīgi kā Emets. Es nezināju kas viņš bija, jo smaržu nekad nebiju jutusi.

“Nu tā, saldumiņ. Tu man ieskrēji kā putniņš būrīti. Nebūs nemaz tik ļoti jācenšas. Ja kas, tu esi ļoti skaista,” svešinieks aizsmakušā balsī teica. Šī intonācija… es to kaut kur biju dzirdējusi. Nevarēju neko pateikt pretī, jo mana mute vēl joprojām bija aizspiesta. Ja es varētu runāt teiktu:

Nemaz neceri. Esmu precēta un turklāt ar daudz pieklājīgāku vīrieti. Iedomājos kāda varētu būt mana balss. Es censtos runāt skarbi un nicinoši.

“Nekas, es varu pārkāpt robežas. Man tas ir atļauts,” svešinieks gandarītā balsī novilka.

Bet kā tu zini ko es domāju?! Tagad vairs nedomāju tik atklāti. Man taču bija vairogs. Ak jā pareizi, ātrumā tas nejauši bija noņēmies.

“Man ir tādas spējas dārgā. Es dzirdu ko kāds domā, ja viņam ir kādas jūtas pret mani. Un šajā gadījumā tas ir naids.” Atkal šis akcents. Kur es to biju dzirdējusi? Vai tik tā nerunāja Āro? Nu protams! Kurš gan cits? Uz mirkli noņēmu vairogu un nodomāju Es zināju, ka jūs, augstprātīgie smerdeļi kādreiz nāksiet atpakaļ. Un ja kas, tas tikai pierāda, ka jums no  mums ir bail. Ha! Ja miršu, tad miršu ar domu, ka Voltūri baidījās no manas ģimenes un darīja visu iespējamo , lai negodīgos ceļos mūs nogalinātu. Tā ir TIKAI un vienīgi baiļu pazīme! Ha, ha, ha, ha! Vēl nicinoši pasmējos un noslēdzu vairogu. Varēja sajust, ka pretinieku tas aizvaino. Viņa ķermenis saspringa un elpa paātrinājās. Kad viņš ierunājās balss tonis bija citādāks:

“Ak tad tu tā, lellīt! To mēs vēl redzēsim, kurš smiesies pēdējais.” Atkal tas pats karaliskais akcents. Uz brīdi pavēru vairogu Jā, redzēsim. Saņēmu grūdienu mugurā. Šādā veidā mani aizveda līdz lidostai un iesēdināja lidmašīnā. Man atņēma visu- telefonu, maku un pat mp3! Arī pase pēc uzrādīšanas nonāca viņa rokās.

“Un kā tad tevi sauc, staltais jaunekli?” Beidzot biju atguvusi runāt spēju.

“Gideons. Prieks iepazīties. Tu man tiešām patīc. Varbūt Āro man atļaus…”

“ Beidz uzmākties. Āro te nevar neko atļaut vai aizliegt. Viņam nav PĪLNĪGI nekādas varas pār mani, ” runāju augstprātīgi.

“To mēs arī vēl redzēsim.” Laikam viņam galīgi nebija nekāda kauna! Nekas, ja Āro nolems mani nenogalināt, bet tikai paturēt,  es viņam vēl parādīšu savu slikto pusi. Par laimi viņš nedzirdēja manas domas. Nebūs laika sagatavoties. Ļauni pasmīnēju.

“Par ko tev tāds prieks?” Gideons bija uzjautrināts.

“Gan redzēsi. Jā, redzēsi.”

 

Kārlails.Pasliktināšanās

Pēc sekundes biju atpakaļ ar vajadzīgajiem instrumentiem. Atcerējies, ka esam vampīri ieteicu:

“Tie kuri sen nav bijuši medībās, vai vienkārši nespēj atturēties, labāk aizejiet prom un nododieties medībām.” Neviens negāja prom.

“Alise, tu sen neesi ēdusi. Labāk aizej,” Džaspers pačukstēja.

“Viss kārtībā, Džas. Es izturēšu.” Izklausījās, ka viņa ir pārliecināta.  Iedūru adatu Renezmes pirkstā. Džeikobs saviebās. Nopilināju dažas piles trauciņa, un uzreiz to aizvēru, lai citiem nav kārdinājums. Uzliku uz dūriena vietas plāksteri un gāju augšā, lai nonāktu skaidrībā. Nepagāja pat piecas minūtes, kad augšā uzlidoja Alise:

“Kārlail! Bella! Viņa ir pazudusi!” Alise bija ļoti satraukta.

“Tu neko neredzi?” neizpratnē jautāju. Lai noskaidrotu nebivolola daudzumu asinīs būs vajadzīgas vēl tikai dažas minūtes.

“Nē, pilnīgi neko. Džaspers izskraidīja visu mežu. Tur nav jūtama  pat viņas smarža.” Alisei nemaz nepatika, ja viņa nespēja neko pateikt, jo īpaši, ja runa bija par Bellu. Izņēmu trauciņu no aparāta. Tas uzrādīja pozitīvu atbildi…

“Kārlail! Alise! Ātri skrieniet šurp!” Izdzirdējis viņa balsi sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Noskrēju lejā. Džeikobs stāvēja pie Renezmes gultas un nezināja, ko darīt. Viņas gultas kājgalis strauji piepildījās ar asinīm. Sirds monitors nerādīja nekādu pulsu, bet istabā stāvēja četri izsalkuši vampīri, kas tik tikko turējās. Uzreiz rīkojos.

“Visi ejiet ārā! Būs daudz asiņu! Tas, kurš var, paliek! Man būs vajadzīga palīdzība! Tagad jārīkojas ātri” nokomandēju. Neatlika nekas cits, kā veikt sirds masāžu. Tā arī darīju. Vienreiz…Otrreiz…Trešoreiz…Džeikobs gandrīz vai raudādams stāvēja pie gultas malas stipri saspiedis Nesijas roku.

“Nesij, lūdzu nepamet mani! Lūdzu, paliec ar mums! Tev izdosies! Ja redzi gaismu tuneļa galā, neej uz to!” Laikam Džeiks bija pārāk uztraucies, lai loģiski domātu.  Beidzot sirds atkal sāka strādāt, bet asinis vēl joprojām bija turpat…

 

                                                                            ***

Alise. Bēdas,.

“Kā viņai ir?” es jautāju Kārlailam. Lai gan vīzijas neredzēju, zināju, ka nav labi.

“Viņa ir zaudējusi bērniņu.” Kārleila sejā bija sāpes. Viņš bija ļoti bēdīgs un arī dusmīgs uz sevi, ka nespēja bērniņu glābt.  Nespēju noticēt. Pirms es nokritu Džaspers mani uztvēra.  Renezme gulēja gultā. Kas būs kad viņa pamodīsies? Kā viņa to pārdzīvos? Kā viņai to pateit? Ja man tas bija milzīgs trieciens, kā jutīsies viņa? Vēlreiz paskatījos uz viņu. Stāvoklis nebija stabils. Džeikobs sēdēja uz dīvāna nodūris galvu. Viņš šo bērniņu ļoti mīlēja. Kad viņš ar mani saskatījās redzēju, ka viņam pār vaigu rit liela asara. Vēl bez manis, Kārlaila un Džeikoba bija arī Ezme. Viņa arī šausmīgi cieta. Mēs visi cietām, tomēr, lai cik mokoši tas ir, Renezmei tas būs mokošāk. Lai cik bēdīgi mēs būtu, Renezme būs bēdīgāka. Lai cik satriekti mēs būtu, Renezme būs satriektāka. Un kā to uztvers Bella un Edvards? Ak jā, pareizi, Edavrds ir pazudis. Paga, Bella arī ir pazudusi! Tas taču bija iemesls, kādēļ nācu pirms tam augšā pie Kārlaila! Tā arī neuzzinājām, vai Renezme ir vai nav sazāļota. Nē, uzzinājām! Ja Čārlijs būs vainīgs, es, es… Sāku jau trīcēt. Tomēr tagad šīs domas novirzīju nost. Bija jāatrod Bella. Piegāju pie Džeika. Samīļoju viņu. Džeikam bija grūti. Pasaucu Kārlailu malā. Mēs uzgājām augšā.

“Ko tu gribēji?” Viņš jau bija aizmirsis. Nedaudz pabrīnījos un nobēru vārdus kā pupas:

“Bella ir pazudusi. Es nezinu, es viņu neredzu. Arī viņas smaržu es nejūtu. Lai gan viņu neredzu, jūtu, ka ar viņu notiks kas slikts. Tas pats bija ar Edvardu, tikai es tev to neteicu, jo domāju, ka tās ir tikai manas iedomas, bet kad tas pats notika ar Bellu sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Saproti, es domāju, ka viņu nākotne kaut kādā veidā ir saistīta. Neredzu kā tieši, bet viņi satiksies, drīz. ” Huuu. Ieelpoju pēc tik garas runas, kurā ne reizi nebiju ievilkusi elpu. Kārlaila seja sašķobījās. It kā katra nelaime kā nasta uzgultu viņam- ģimenes galvai.

“Tas tiešām ir nopietni. Mums būs jāizlemj ko darīt, ātri. Būs arī jāsadalās, jo vieniem būs jāpaliek pie Renezmes un Džeikoba, otriem būs jāmeklē Bella.” Viņa seja savilkās rūgtumā. Nespēju noticēt, ka vienlaikus notika tik daudzas nelaimes. Tas bija grūti.

“Mums ir jānoskaidro, vai Čārlijs ir vainīgs…” norūcu. Ja viņš būs vainīgs es pati savām rociņām viņu nogalināšu. Tas būs grūti, jo viņš tomēr ir ģimenes loceklis.

“Alise, lūdzu savaldies,” it kā sapratis ko es domāju piekodināja Kārlails, “mēs noskaidrosim, kurš ir vainīgs.” Vēl kaut ko noburkšķēju un gāju lejā. Bija atnākuši visi vilkači. Viņi juta līdzi. Sems bija uzlicis roku uz pleca Džeikobam. Viņš morāli Džeikobu atbalstīja, bet izskatījās, ka Sems viņu atbalsta, lai nenokristu. Aiz viņiem skumji stāvēja arī Emīlija. Viņa piegāja pie Renezmes gultas un nobučoju Renezmi uz pieres. Sets sēdēja uz dīvāna blakus Džeikam. Viņam Renezme bija kā māsa, tāpat kā Leai. Pēkšņi apjautu, ka Džaspera nav telpā. Iegāju mūsu istabā. Viņš sēdēja uz gultas galvu paslēpis rokās.

“Tev ir grūti. Man arī, bet mums ir jāsakož zobi un jālaužas cauri nelaimēm. Bella…” nezināju kā to pateikt.

“Kas ir ar Bellu?” viņš pacēla acis it kā nespēdams noticēt, ka klāt nākusi vēl viena nelaime.

“Viņa ir pazudusi. Bez pēdām. Tu dosies līdzi Emetam, Kārlailam un daļai vilkaču lai viņu meklētu,” klusi pabeidzu.

Pēc stundas Emets, Kārlails, Sems, Pols un vēl daži vilkači devās meklējumos. Visi viņus gaidīja atpakaļ.

 

                                                                                            ***

Bella. Volterra

“Tūlīt nolaidīsimies Volterrā. Lūdzu piesprādzējieties, un nestaigājiet pa lidmašīnu.” Stjuartes balss bija mīļa, bet kaitinoša. Man blakus sēdēja mans nolaupītājs, bet nāve man tuvojās ar katru metru tuvāk. Tas nebija labi, nepavisam nebija labi. Sajutu nelielu gaisa spiedienu uz ausīm. Mēs nolaidāmies. Kad bija izkāpšana Gideons mani paņēma pie rokas, lai neaizbēgtu.

“Kā pārim patika lidojums?” jautāja viena no stjuartēm.

“Mēs neesam…”

“Tas bija ļoti kvalitatīvi. Citreiz lidošu ar šo pašu aviolīniju,” Gideons mani pārtrauca. Izgājām uz ielas. Ceļa malā stāvēja Volvo. Uzreiz sajutu smeldzošās sāpes. Atcerējos, kā Edvards man veda uz skolu… No manām atmiņām mani uzmodināja Gideons.

“Tā tev.” Viņš man pasniedza aploksni.

                                                                       

                                                                                        Bella!

 

Nevaru vien sagaidīt, kad atkal satikšu Tevi. Ceru, ka Gideons pret Tevi izturējās labi. Ja Tu uz mani dusmojies, labāk to kārtīgi apdomā, jo vēlāk Tu man teiksi paldies.

                                                                                                                                                               Āro

 

“Jā, noteikti!” noburkšķēju pietiekami skaļi, lai to sadzirdētu Gideons. Viņš tikai pasmējās. Man bija sajūta, ka viņš zina, ko Āro ir izplānojis darīt. Ieraudzīju lielo pulksteni. Tas brīdis ir klāt. Brīdis, kurā izšķirsies mans liktenis- dzīvība, vai nāve. Gideons mani veda pa pazemes ejām līdz pavērās lielas durvis un es stāvēju lielā zālē.

Bella, Benvenuti a casa!” Āro balss bija viltīga. Jau atkal tā itāļu valoda. Neko daudz nezināju, bet sapratu, ko viņš teica.

“Šīs nav manas mājas. Manas mājas ir Forksā, Olimpijas pussalā,” īgni uzšņācu.

“Vai tiešām nu tā domā?” Viņš iebilda.

“Saki uzreiz, kāpēc tu mani esi atvedis šurp.” Negribēju vilkt garumā.

“Nu, gribu, lai tu pievienojies mums.”

“Un kas man par to būs?”

“Nu teiksim, es tevi atstāšu dzīvu.”

“Bet ja es esmu gatava mirt, nevis tupēt pie jums kā piepe?”

“Nu tad ar tevi kopā mirs arī viņš!” Āro ļauni iesmējās. Atvērās durvis, un viņi zālē ieveda…

 

Turpinājums sekos…

Sirds gaviles. 5. nodaļa

5.nodaļa

Bella. Prieks

 

“Renezme, meitiņ, vai tu negribi man kaut ko pateikt?” tik tikko spēju noturēties lai aiz prieka nedejotu. Viņa bija nokaunējusies. Pašas meita no manis slēpa manu mazbērnu.

“Nu, saproti, mammu. Tu biji pārāk satraukta un es negribēju tevi uztraukt vēl vairāk. Lūdzu piedod.” Renezme tiešām nožēloja. Es nespēju viņai nepiedot.

“Tu esi mana meita. Es tevi mīlēšu lai kas arī notiks. Un tev vienmēr piedošu lai ko tu arī izdarītu. Cik jau ilgi?” Tagad biju nedaudz satraukta. Vai Renezmes bērns būs normāls, vai arī augs tikpat ātri kā viņa pati?

“Jau vienu mēnesi,” varēja redzēt, ka viņa ir laimīga. Tas mani priecēja.

“Bet vai…” es nepabeidzu jautājumu. Kārlails sapratis ko es jautāju paskaidroja:

“Grūtniecība ir nedaudz paātrināta. Tagad viņa ir apmēram ap kādu otro mēnesi.”

“Tātad viņa dzemdēs…?” atkal nepabeidzu jautājumu.

“Tam vajadzētu notikt ap astoto mēnesi. Pagaidām viss norit normāli. Šoreiz nav tā kā ar tevi. Mēs esam gatavi un zinām dažas lietas ko uzzinājām tavas grūtnecības laikā.” Es biju pārsteigta un uztraukta. Man būs mazbērns. Atkārtoju šo teikumu galvā kādas piecas reizes. Renezme pārprata manu sejas izteiksmi un ierunājās:

“Mammu lūdzu piedod man vaj…” neļāvu viņai pabeigt. Uzreiz iejaucos:

“Nekas, kā jau teicu es tev piedodu. Ak manu meitiņ es esmu tik priecīga!” Apkampu Renezmi.

“Neesmu viņu redzējusi tik laimīgu kopš aizbrauca Edvards,” Alise nočukstēja Kārlailam.

“Vai tas biji tu, Džasper?” Kārlails tomēr šaubpilni painteresējās.

“Nē, goda vārds.” Džaspers apzvērēja.

 

Nezinu, bet šī labā ziņa mani izvilka no bezdibeņa. Beidzot aizgāju pamedīt kopā ar Alisi. Viņa jau plāno kārtējo iepirkšanās tūri. Sāpes vēl joprojām mani moka, bet tagad vismaz esmu atradusi veidu kā tās apspiest.

 

                                                                   ***

Edvards. Ilgas

Pēc trim mēnešiem

 

Ja esi vampīrs, tu nemainies. Mainās pasaule kas ir tev apkārt. Mainās skats uz dzīvi, mainās draugi, tuvinieki, pazūd sāpes. Bet ir viena lieta, kas nemainās. Tās ir ilgas pēc mīļotās.

 

Ir pagājuši jau trīs mēneši, kopš neesmu pie savas ģimenes. Hleondre jau ir savācis pietiekami lielu armiju. Voltūri nenojauš pīlnīgi neko, jo Hleondre ietekmē arī viņus. Pēdējās dienās esmu neizmantojams. Es vairs nespēju izturēt ilgas pēc savas ģimenes un Bellas.

“Vecīt, labāk saņemies. Ja nebūsi labā formā, vari arī neizdzīvot cīņā ar Voltūriem. Un vai tad tava sieviņa gribēs tavus pīšļus? Es tev apsolu- ja tu mirsi es tos viņai aizgādāšu papīra tūtā,” viņš ņirgājās par mani, jo nebiju viņam derīgs. Bet viņš vienalga mani nelaidīs pat tad, ja nevarēšu pakustēties. Viņš negrib, lai izjaucu viņa velnišķīgo plānu.

“Klausies. Ja mēs uzvarēsim, tāda iespēja gan ir ļoti maza, bet ja tomēr uzvarēsim, tu mani palaidīsi pie manas ģimenes?” es riebumā jautāju. Cerība bija maza, bet tomēr bija.

“Nu es nezinu. Ir dažas lietas, kas traucē tevi laist. Tu saproti mani- ja es tevi palaidīšu, tu aiziesi pie savas ģimenes. Tu viņiem pastāstīsi par mani un jūs varat sadomāt mani vēl iznīcināt… Tāpēc labāk jau ne.” To viņš pateica ar ļaunu smīnu sejā .Viņš zināja, ka tas man būs smags trieciens. Jutu, ka manī kaut kas eksplodēja. Sajutu ieplūstam rokās un kājās spēku. Man viņa ņirgāšanās bija apnikusi. Metos viņam pie rīkles:

“Tu bezjūtīgais, egoistiskais briesmoni!” To Hleondre nebija gaidījis, bet viņš tomēr bija pārāks par mani. Kad bijām jau gandrīz saskrējušies viņš metās man virsū, saņēra manu roku, aizlika to aiz muguras, piespieda mani zemei un teica tā, it kā viņš jau būtu karalis:

“Un tagad paklausies mani. Tu darīsi ko es likšu. Ja tu man vairs nebūsi derīgs, es tevi pats nogalināšu. Ja būs vēl kāds šāds izgājiens- tiksimies ellē.” Es nejutu bailes, bet riebumu un dusmas. Es neko nevarēju darīt. Biju bezspēcīgs gūsteknis. Turklāt Hleondre ir paralizējis visas manas maņas izņemot redzi. Esmu pīlnīgi atkarīgs no viņa. Hleondre vēl nošņācās lai parādītu, kurš te ir galvenais un palaida mani. Šī nebija mūsu vienīgā saķeršanās. Es varu kaut ko iebilst, bet uzveikt viņu nespēju. Hleondre ir atņēmis man spēku. Viņš to atdos tikai tad, kad sāksies cīņa. Esmu domājis, par iespēju aizbēgt tajā brīdī, bet tas stulbenis par visu jau ir padomājis. Pat ja es mēģiinātu bēgt man būtu divas iespējas no kura rokas mirt. a)No Voltūriem, jo ja viņi uzvarēs viņi mani atradīs un nogalinās. Turklāt Voltūriem uz to būtu visas tiesības, jo gribot, negribot es arī būtu piedalījies Hleondres atriebībā. b) No paša Hleondres, jo ja viņš uzvarētu, protams pirmais ko viņš darītu- nogalinātu nodevēju, tātad mani. Vēl trešā iespēja ir, ka Voltūri ja uzvarēs apžēlosies. Jebkurā gadījumā mans liktenis ir bēdīgs – mirsti, vai dzīvo piesiets. Es negribēju izvēlēties nevienu, bet bedre kurā esmu iekritis ir pārāk dziļa. Izskatās, ka palikšu tur uz mūžu, nomiršu tajā bedrē vai ierakšos vēl dziļāk. Ta ir bezceris.

 

                                                                   ***

Bella. Negaidītais

21. novembrī

Pamazām es sāku dzīvot. Protams man sāp un es ilgojos pēc Edvarda, bet vismaz spēju notēlot pa dienu, ka esmu daudz maz atkopusies. Naktīs atgriežas sāpes un atkal mani moka.Vistrakāk bija mūsu kāzu gadadienā. Jau gaidīju to dienu ar šausmām par to, cik ļoti mocīšos. Es visu dienu biju namiņā un raudāju bez asarām. Alise saka, ka man ir jātic un Edvards atgriezīsies. Arī Kārlails domā, ka galvenais ir nezuadēt ticību. Ceru, ka viņiem taisnība.

 

“Bella! Ātri skrien šurp Renezmei palika slikti!”  Alise iebruka manā namiņā.

“Kas? Ko? Renezmei slikti?” Man bija šoks.

“Viņai strauji palēninājās sirdsdarbība. Visi ir šausmīgi uztraukušies. Man bail, Bella!” Alise pati arī nebija labākā stāvoklī. Pēc piecām sekundēm bijām lielajā mājā. Renezme bezsamaņā gulēja pie sistēmas. Džeikobs turēja viņas roku. Tajā vietā kur bija Renezmes vēders pacēlās paliels uzkalniņš. Džeiks ar izmocītu skatienu paskatījās uz mani. Džaspera nebija istabā. Viņš laikam nevarēja paciest mūsu emocijas. Alise uzreiz uzskrēja augšā pie viņa. Minūti stāvēju durvīs aptverdama situāciju. Piegāju pie Džeika un uzliku roku uz viņa pleca. Sķiet, ka tas palīdzēja. Gultas otrā pusē ar noraizējušos skatienu manu meitu uzlūkoja Kārlails.

“Tam tā nevajadzētu būt. Es nesprotu. Džeik, pastāsti kas notika pirms Nesijai palika slikti,” mēģinādams izdibināt iemeslu lēnām runāja Kārlails.

“Nu tātad, no paša rīta mēs pastaigājāmies pa pļavu. Tad mēs aizbraucām uz Emīlijas māju un tur pavadījām kādas dažas stundas ar Semu un pārējiem. Tad mēs aizbraucām pie Čārlija. Mēs paēdām pustdienas un tad Nesija sākas sūdzēties, ka nejūtas īpāši labi. Tad…”

“Paga, jūs paēdāt un viņa jau tad sāka justices nelabi?”Ar neizprotamu balsi vaicāja Kārlails.

“Jā un kas tad ir?”

“Man tikai iešāvās prātā kada doma. Cik minūtes pēc ēšanas apmēram viņai palika slikti?”

“Kādas piecas, desmit minūtes pēc ēšanas” neko nesaprazdams atbildēja Džikobs.

“Iespējams, ka viņa ir sazāļota. Mums jānoskaidro, vai viņas asinīs nav nebivolols. Es tūlīt nākšu. Tikai paņemšu instrumentus analīžu paņemšanai.” Kārlaila balsī skanēja izbīlis. Kuš gan gribētu noindēt Renezmi?

“Nebi- kas? Tu domā, ka Čārlijs sazāļoja Nesiju?! Tas nav iespējams! Tu taču to nedomā nopietni, vai ne? Čārlijs NEKAD nedarītu pāri Renezmei! Pie velna, viņš taču Nesiju mīl!” Galīgi sašutis iebrēcās Džeiks. Es arī neko nesapratu. Čārlijs? Sazāļoja Renezmi? Kāpēc?

“Es zinu, ka tas neskan loģiski, bet tas pašlaik ir visticamākais izskaidrojums. Džeikob, pirms mēz vainosim Čārliju, mēs aiziesim pie viņa un noskaidrosim kas īsti notiek.” Kārlails nekad neapsūdzētu kādu pirms nav pārliecinājies, ka viņš patiešām ir vainīgs. Un pīlnīgi noteikti viņš to nedarītu savam tuviniekam.

“Man ir jāaiziet ieelpot svaigu gaisu,” pēkšņi runāt sāku es. Nemaz negaidīdama atbildi skrēju iekšā mežā. Nespēju sakoncentrēties, lai kaut ko nomedītu. Nolēmu vispirms nopeldēties. Nostājos upes malā, aši novilku drēbes un metos iekšā īdenī. Tas bija tik atsvaidzinošs un valdzinošs! Tagad es mierīgi varēju padomāt. Kādēļ Čārlijam būtu jānodara pāri Renezmei? Atkal un atkal uzdevu sev šo jautājumu. Kad biju peldējusi jau kādu stundu vai divas kāpu ārā. Uzrāvu drēbes un mēģināju sajust medījuma smaržu. Es sajutu kaut kādu smaržu, bet tās nebija asinis. Pēkšņi mani apķēra stipras rokas.

Sirds gaviles. 4. nodaļa

  

4. nodaļa. Tukšums

 17. augustā

 Es esmu tukša. Neizmantojama. Vairs neskaitīju dienas, stundas, minūtes, sekundes. Vienkrārši eksistēju. Neko vairāk. Ģimene par mani uztraucas, jo īpaši Renezme. Viņa man katru dienu rāda dažādas ainas, cenšas mani atdzīvināt, bet neizdodas. Mani nekas vairs nespēs glābt. Es esmu mirusi dvēsele. Tās nemēdz atgriezties. Mans prāts ir noslēdzies un es neizjūtu nekādas emocijas. Tā ir kā pašaizsargāšanās, jo es baidos izjust vēl kādas izjūtas. Baidos izjust sāpes, ka ir manī. Dienas rit. Tās rit, bet mana lēnā garīgā miršana neapstājas. Dažreiz pāršķirstu šo dienasgrāmatu un atceros, cik laimīga biju. Taču tā es nodaru  vēl lielāku ļaunumu sev, jo atceros par Edvardu un manī no jauna sāk smelgt jau vecais tukšums. Tomēr es ticu, ka Edvards mani vēl joprojām mīl. Es ticu, ka viņš par mani domā. Tas man liek justies nedaudz labāk. Jau mēnesi neesmu bijusi ārā no mūsu namiņa. Man ir lieli, violeti plankumi zem acīm un gan Ezme, gan Alise, gan Renezme un visi pārējie ir nākuši un lūgušies lai aizeju pamedīt. Viņi lūdzās, lai mēs to visu izrunājam un tad būs vieglāk. Tomēr es vienmēr lūdzu piedošanu un saku, ka es neiešu ārā no šī namiņa. No turienes, kur bija manas vienīgās piemiņas par Edvardu.

 “Bella, lūdzu,” gandrīz uz ceļiem lūdzās Alise, “To visu var izrunāt. Mēs tev palīdzēsim tikt tam pāri. Lūdzu, vismaz aizej pamedīt! Tu izskaties briesmīgi!” Viņa raudāja bez asarām. Man bija Alises žel tik pat ļoti, kā Renezmes. Renezme tiešām bija noraudājusies. Pat Džeiks nespēja viņu mierināt. Tiklīdz viņa uzzināja kas noticis uzreiz devās mājās  no medusmēneša lai mani atbalstītu. Džeiks viņu bija aizvedis ar privātlidmašīnu uz Austrāliju. Tur viņeim pieder māja. Tā bija Alises, Ezmes un Kārlaila dāvana. Es uzdāvināju viņai klavieres, lai meitiņa varētu spēlēt kad vien grib.

“Mammu, lūdzu saņemies!” Renezme caur asarām teica. Džeiks bija turpat blakus, lai viņu atbalstītu. Viņa acīs bija bailes. It kā viņš gribētu dabūt Renezmi prom. Tas bija aizdomīgi, bet es neko neteicu.

“Ja tu tomēr pārdomā zini, ka vienmēr vari atnākt un mēs tev palīdzēsim,” Kārlails skumji nočukstēja.

“Paldies, bet tas ir bezcerīgi. Labāk ejiet prom. Negribu sāpināt vēl jūs,” mana balss bija klusa un nomocīta. Varēja redzēt, ka Renezme ļoti bēdājas. Pēkšņi viņa ieteicās:

“Varbūt pateikt…?” Džeikobs uzreiz sakustējās.

“Nē,” viņš protestēja, “tagad nav īstais brīdis.” Visi pagriezās un lēnām aizgāja. Pēc trim sekundēm izdzirdēju, kā Renezme palaiž vaļā lielo raudienu, bet Džeiks viņu mierina:

“Kuš, kuš. Tu taču negribi nodarīt pāri bērniņam?” Bērniņam?! Renezme bija stāvoklī?! Un man neviens neko neteica?! Es sēdēju sastingusi no šoka. Es būšu vecmmamiņa! Tātad to man Renezme gribēja teikt.

“Nē, negribu, bet lūdzu nevaino Bellu. Viņa nav vainīga. Tu zini, ka viņa to nespēj pārdzīvot, vai ne?”

“Protams, ka es viņu nevainoju. Tu nemaz nezini ko Bella ir pārdzīvojusi pirms tu piedzimi.”

“Pastāsti!”

 

Džeikobs. Dzīvesstāsts

“Nu viņa ar tavu tēvu iepazinās skolā. Viņi iemīlējās un Bella uzzināja, ka Kaleni ir vampīri. Kādu dienu Bella bija spēlēt beisbolu ar Kaleniem kopā un atnāca viens vampīru klans. Tie nebija “veģetārieši” un viens no tiem Džeimss gribēja Bellu nogalināt. Tas viņam gandrīz izdevās ja ne Kaleni. Pēc šī atgadījuma Edvards un Bella saprata, ka viens otram ir īstie. Pienāca Bellas 18 dzimšanas diena. Viņa to svinēja Kalenu mājā. Tu jau zini, ka Bella pievelk nelaimes un viņa nejauši iegrieza pirkstā ar papīru… Tu jau saproti kas notika tālāk. Viens no viņiem nenoturējās un uzbruka Bellai. Par laimi Edvards paspēja Bellu izglābt, bet tas viņu rosināja uz pārdomām, ka viņi ir pārāk bīstami un ka būtu jādodas prom no Bellas dzīves. Tā viņš arī izdarīja, bet nenojauta, kādu ļaunumu ar to Bellai nodarīs. Viņa pārdzīvoja tik pat stipri kā tagad, bet par laimi atrada patvērumu pie manis. Tā mūsu likteņi sasaistījās ar Bellu uz mūžu…   ”

“Jūs iemīlējāties?!” Renezme pārsteigumā salēcās.

“Nu, tu pat nezini, cik tas var būt sarežģīti! Tātad viņa bieži nāca pie manis un tad, kad viņa bija pie manis, tad jutās labāk. Bella uz brīdi aizmirsa sāpes.  Nu savā ziņā tev ir taisnība- es iemīlējos. Viņai arī bija kaut kādas jūtas pret mani. Un tad es atklāju, ka esmu vilkacis. Bella vairs nedrīkstēja  nākt pie manis, bet mēs atradām iespēju tikties un viņa saprata kas esmu. Tā viss nokārtojās. Kādu dienu es patrulēju un viņa izdomāja ienirt no klintīm. Viss bija labi, bet tad sākās vētra. Viņa gandrīz noslīka, bet es Bellu izglābu. Šo notikumu redzēja Alise vīzijā un nodomāja, ka Bella izdarījusi pašnāvību. Viņa atbrauca uz Forksu atbalstīt Čārliju. Satikusi Bellu nevis viņas tēvu Alise visu saprata un Bella bija ļoti laimīga. Taču Rozālija pateica Edvardam, ka Bella it kā izdarījusi pašnāvību un Edvards brauca pie Voltūriem lai tie viņu nogalina. Voltūri to negribēja darīt, jo Kārlails bija viņu sens paziņa un Edvards nolēma parādīties cilvēkiem mirdzot. Pa to laiku Alise un Bella devās viņu apstādināt. Viņām tas tik tiko izdevās. Voltūri palaida viņus, bet ar nosacījumu, ka Bella kļūs par vampīru. Edvards atgriezās ar visu savu ģimeni. Viņš bija ļoti neapmierināts ar to, ka Bellai jākļūst par vampīru, bet viņam nebija izejas. Tā viņš bildināja Bellu un abi mīlnieki apprecējās. Vēl pirms tam uzbruka viena no tā klana pašā sākumā Viktorija, kas gribēja atriebt Džeimsa nāvi. Viņa radīja jaundzimušo armiju, bet arī to mēs uzvarējām. Tikai pēc šī kautiņa Bella apprecējās.  Medusmēnesī Bella palika stāvoklī…”

“Gluži kā mēs!” Nesija pasmaidīja un nosarka.

“Jā… Es tevi ļoti mīlu,” teicu un iedevu Renezmei mazu bučiņu, “bet man turpināt?”

“Es arī tevi mīlu Džeikob Blek,” šoreiz viņa mani noskūpstīja, “Un lūdzu turpini.”

“Bella palika stāvoklī. Tas nebija vienīgais gadījums vēsturē. Leģendas arī kaut ko par to vēstīja, bet mātes nekad neizdzīvoja. Bella atbrauca mājās un gaidīja savu nāvi. Tas bija briesmīgs laiks mums visiem,” nestāstīju par to, ka kādreiz ienīdu Renezmi, kad viņa vēl bija mātes miesās, jo viņas dēļ Bella mira. Nestāstīju arī, ka vilkači gribēja visu Kalenu ģimeni nogalināt dēļ Renezmes,”tomēr Edvards atrada izeju un pēc tavas piedzimšanas pirms Bella paspēja nomirt viņš viņu pārvērta par vampīru. Kad Rozālija tevi auklēja es nonācu lejā no istabas kurā gulēja Bella un ieraudzīju tevi…”

“Ahh, mamma gan ir daudz pārcietusi. Man viņas tiešām žēl,”  Nesijas balss bja žēlabaina. Lēnā garā bijām atnākuši līdz Kalenu mājai. Kad nonācu pie mājas durvīm tur stāvēja Bella…

Sirds gaviles. 3. nodaļa

           

3.nodaļa

Vēstule

                                                      

                                                         Bella!

 

Es tevi ļoti mīlu, bet tevis un visu pārējo drošības dēļ man ir jādodas prom. Necenties mani atrast, jo tev tas neizdosies. Nesāpini mani jo pakļaujot sevi briesmām tu mani sāpināsi. Iespējāms, ka tu mani vairs nekad neredzēsi. Es zinu, ka tas tev ļoti sāp, bet tā visiem būs labāk. Man sāp vēl vairāk, ka tevi jāpamet, bet es vienmēr domāšu par tevi. Tu vēl arvien esi mana saule, manas debesis un mans visums. Nedomā, ka es tevi nemīlu, jo tu kļūdīsies – es tevi mīlu un vienmēr esmu mīlējis, mīlēšu mūžīgi. Tev ir jāsaprot, ka labāk ir nest vienu mazu upuri lai aizsargātu pārējos. Es nespētu izturēt, ja ar tevi, Renezmi vai kādu citu kaut kas notiktu. Paldies par to, ka padarīji manu dzīvi tik krāsainu. Paldies, ka mīlēji mani. Paldies, ka piešķīri manai eksisteincei jēgu. Es sapratīšu, ja mani vairs nemīlēsi. Tu izturēsi. Esi stipra. Pārējie tev palīdzēs. Un atceries- mēs būsim viens vesels lai kas arī notiktu.

 

Mūžigi tavs Edvards.

 

Aptaustīju lapiņu. Tā bija samīcīta. Edvards laikam steidzās. Tas bija viņa skaistais rokraksts. Nespēju tam noticēt. Vai tiešām tās ir beigas? Vai tiesām manas laimīgās dienas bija beigušās? Es biju dusmīga uz likteni. Kāpēc es? Vai tas nevar izvēlēties kādu citu ko mocīt? Jutos kā skudra skudru pūznī, kuru bērns bombardē un smejoties spiež nost skudras kas nāk ārā. Es biju tukša. Atkal tā pati tukšuma sajūta, kas toreiz kad viņs mani pameta mežā. Tagad sāpes bija dubultotas. Tas bija tieši tāpat kā toreiz, tikai divreiz stiprāk. Nē, tomēr bija kāda atšķirība. Šoreiz nav neviena, kas mani glābtu no mana sāpju bezdibeņa. Šoreiz man būs jāmokās vienai pašai. Nē! Šīs ir beigas. Es nespēju dzīvot bez Edvarda. Kāda man ir jēga, ja man blakus nav viņa? Ja es spētu mirt es nomirtu.

Manas domas šaudījās mēģinot atrast atbildes uz to miljonu jautājumu, kas lauzās manā galvā. Galvenais jautājums bija ”Ko tagad darīt?” Mana nolemtība ar nelaimēm jau ir aizgājusi par tālu. Viss. Es stāšos pretī liktenim. Varbūt viņš grib mani vēl pamocīt pirms nomirstu? Ha! Neizdosies. Es pirmā speršu soli uz priekšu. Es pati izlemšu kas būs tālāk.  Es pati došos nāvē. Kur lai dodas? Radīt vampīru bērnu- pārāk ilgi. Jauniņo armija- tas pats. Varbūt sākt slaktēt visu pilsētu- nē. Citiem nav jācieš manis dēļ. Es došos pie Voltūriem un lūgšu lai mani nogalina. Es izdarīšu kaut ko tādu, ko viņi negribēs pieļaut…

Pēkšņi mani apķēra stipras rokas. Tas bija Emets. Es spirinājos:

„Laid mani vaļā! Laid! Man jāmirst! Es vairs nespēju dzīvot!” Pēkšņi mani pārņēma mīlzīgs izmisums un sāpes. Es bezspēkā noslīgu zemē.

 

Mīlestība ir saldāka par medu, mīkstāka par dūnām un bagātāka par jebkuru. Mīlestībai nav nevienas robežas- ne sāpju, ne izmisuma, ne baiļu. Vienīgā robeža ir laimei. Kad mīļotais cilvēks aiziet viņš līdzi paņem pusi no tevis. Ja man blakus nav mana otra puse es nevaru dzīvot pilnvērtīgi, jo puse sirds ir pazudusi. Kad zud visas cerības, kad liekas, ka veiksme mūs ir pametusi nežēlīgā likteņa varā, kad viss, kas kādreiz bijis dārgs ir palicis vienaldzīgs – tā ir īsta mīlestība bez robežām.

                                                                 

 

                                                                       ***

 

Pēc mēneša

 

 

Edvards. Sāpes

Es biju briesmonis. Mana mīļotā sāpēs mocījās. Es zināju, ka viņa neizturēs. Es zināju, ka no viņas nekas nepaliks pāri. Pat ja kādreiz varēšu atgriezties, tā vairs nebūs tā pati Bella ko mīlēju. Tā būs pelēka ēna no manas Bellas. Tomēr man ir jācer. Man ir jālolo veltas cerības, ka viņa to pārdzīvos un mani aizmirsīs. Man bija jācer, ka viņa spēs man piedot. Šī veltīgā cerība mani noturēja pie dzīvības..

„Nu, Edvard. Nerādi tādu ģīmi. Skaties uz to no citas puses. Tu varēsi man kalpot un es nenogalināšu tevi un tavu ģimeni.” To teica Hleondre. Viņš bija vampīrs no Francijas. Hleondre mani nolaupīja. Viņam ir spēja manipulēt ar visu kas ir ķermenī un dvēselē. Ar pašu personu. Viņš spēj radīt jeb kādas jūtas un emocijas un tik pat labi tās pazudināt. Viņš var runāt caur citu cilvēku un radīt viņam sāpes, nejūtīgumu. Viņš spēj ietekmēt visus uzreiz. Hleondres spējas ir ļoti varenas. Toreiz, kad tajā dienā gājām uz operu Hleondre mēģināja ietekmēt Bellu. Viņš mēģināja caur viņu pateikt to, ko man pateica Alise. Bellai ir vairogs, tomēr tajā dienā vairogā bija kāda šķirba un Hleondres spējas izpaudās uz Bellu kā īgnums. Hleondre bija klejotājs. Pašreiz mēs atradāmies kaut kur Argentīnā. Bijām atraduši kādu pamestu ēku.

„Tu esi riebīgs, egoistisks, mantkārs stulbenis!” Es viņam atbildēju. Sekas jau varēja paredzēt. Pār manu ķermeni izplūda mīlzīgas sāpes. Tās bija neizturamas. Likās, ka tūkstošiem uguns mēles ložņā pa manu ādu un lien manī iekšā. Nespēdams vairs izturēt neciešamās sapes, iebļāvos. Hleondrem patika mani bļāvieni. Viņš bija nežēlīgs sadists. Pār mani pārvēlās vēl viens uguns vilnis un tad sāpes izbeidzās.

„Tagad zināsi, kā jārunā ar karali. Tomēr galīgi tevi neizmocīšu. Tu man ēl esi vajadzīgs, bet ja slikti uzvedīsies…” Viņš draudēja. Pēkšņi man visapkārt bija lava. Nabaga dvēseles dega apakšā zem manis un es karājos tievā zariņā. Pēkšņi zariņš nolūza… Es kritu lejā pie tām dvēselēm. Pēkšņi es ieraudzīju Bellu…

„Ja tu viņai kaut ko nodarīsi…es atradīšu tavu vājo vietu. Visiem tāda ir. Un kad es to atradīšu… ” es dusmās draudēju. Tas nebija labi darīts. Tagad es atrados pie mūsu mājas loga. Biju kā piesaitēts. Nevarēju ne pakustēties, tikai vērot. Tur iekšā bija Bella un Hleondre. Hleondre mocīja Bellu. Es zināju, ka tā nav patiesība, bet mana mīlestība lika man rīkoties, un es to nespēju. Sāku bļaut:

„Izbeidz! Izbeidz! Es darīšu visu, ko tu liksi, tikai izbeidz!” Viss acu mirklī pazuda un es atkal atrados vecajā ēkā.

„Tā jau ir labāk,” viņš teica, „turklāt tavas Bellas un pārējo liktenis ir tavās paša rokās! Tā kā…” Es klusēju. Zināju, ka Hleondrem nav vājās vietas. Zināju, ka no viņa nekad netikšu prom. Zināju, ka nekad vairs neredzēšu Bellu… Hleondre spēja lasīt arī domas, jo viņš spēja valdīt pār prātu. Izlasījis manas domas viņš kaut ko izdarīja. Nezinu kādēļ. Varbūt lai es galīgi nesajuktu prātā no ilgām pēc Bellas? Es atrados mūsu pļavā. Bella nāca man pretī. Bija tik patīkami viņu redzēt laimīgu. Zināju, ka tās ir tikai manas atmiņas, bet tas bija vienīgais, kas man ir palicis. Viņa pienāca man klāt, apskāva mani un es viņu noskūpstīju. Tā Hleondre man rādīja manis paša atmiņas vairākas stundas. Viņam pašam arī bija interesanti. Lai gan man nepatika, ka viņš ”noskatījās” manas atmiņas par mīļoto Bellu, man nebija citas izejas. Tā bija vienīgā lieta, kas man bija dārga, kad mana eksistence bija pilnīgi bezcerīga. Tās bija kā narkotikas. Es nevarēju iztikt bez šīm atmiņām. Katru dienu es vēlreiz un vēlreiz izdzīvoju ik katru sekundi, ka pavadīju kopā ar Bellu.

 

 

 

                                                                        ***

 

Edvards. Stāsts

„Ja jau esi mani sagūstījis pastāsti par sevi,” es aiz gara laika teicu Hleondrem.

„Labi, pastāstīšu. Tātad es piedzimu 1823. gada 16. janvārī. Manu māti sauca Anastasija, bet tēvu Frīdrihs. Mans pilnais vārds ir Hleondre Klerno. Dzīvoju vidējā franču ģimenē ar diviem brāļiem- Stefanu un Gustavo. Man bija arī māsa Antonija. Viņa bija vecāku mīlule, tomēr es viņu ļoti mīlēju. Mums skolā bija kāda skolotāja. Viņa bija citādāka, proti, vampīrs. Taču es to nezināju. Kādu dienu viņa pēc skolas piegāja man klāt, ievilka dziļu elpu, noraustījās, it kā turēdamās lai kaut ko neizdarītu un aicināja mani paieties uz priekšu. Kad bijām jau pietiekami tālu viņa mani sagrāba un aizsvieda kādus piecpadsmit metrus uz priekšu. Es biju pārbijies. Kliedzu, jo biju salauzis kāju. Pēc sekundes viņa bija pie manis. Nezināju kā. Skolotāja pieliecās pie manis un bez liekām ceremonijām iedūra zobus man kaklā. Tās bija briesmīgas sāpes. Pēc kāda brīža viņa piecēlās un visa vienās asinīs aizgāja. Es tur paliku un mocījos sāpēs trīs dienas. Degu kā ugunī. Vienu brīdi likās, ka esmu nonācis ellē, jo nebiju nekāds paipuisītis. Un tad sāpes izbeidzās. Es piecēlos kājās un sajutu spēku sevī, sajutu savu cieto ādu un slāpes. Pirmais cilvēks, ko saodu bija  mana māsa. Tas bija briesmīgākais ko jebkad esmu izdarījis. Es zināju, ka to negribu, bet mans ķermenis darīja ko citu. Es nogalināju visu savu ģimeni. Mēģināju saprast, kas esmu. Zināju, ka nogalināt cilvēkus nav labi, bet nespēju pretoties. Tā nodzīvoju pāris mēnešus, līdz ieradās Voltūri. Viņi man paskaidroja kas esmu un aicināja pievienoties viņu pulkam dēļ manu spēju. Es atteicu. Tā es mierīgi dzīvoju. Barojos no cilvēkiem,bet viņi mani nekad neatklāja. Tad sākās karš starp vampīriem par apdzīvotākajām vietām. Es nepiedalījos, tikai vēroju. Vēlāk atnāca Voltūri un visus karā iesaistītos noslaucīja no zemes virsas. Tas bija briesmīgākais slaktiņš, kādu biju redzējis. Pats ļaunākais bija tas, ka karā bija iesaistīta arī mana mīļā Amanda. Viņa to negribēja, bet Voltūri viņu nolaupīja, un piespieda būt par liecinieci. Kad slaktiņš beidzās visus lieciniekus gribēja nogalināt. Tos, kuriem bija īpašās spējas aicināja pievienoties Voltūriem un dzīvot. Amandai bija spējas sevi parādīt tā kā viņa pati to vēlas. Piemēram kā lauveni. Pati sevi viņa redzēja kā parasti, bet pārējie viņu redzēja kā lauveni. Amanda bija brīva sieviete. Viņa nespēja dzivot ”cietumā” pie Volūriem. Tā viņi Amandu nogalināja. Kopš tās dienas es alkstu atriebības. Visus šos gadus domāju kā lai viņiem atriebjas. Beidzot izstrādājis plānu izdzirdēju par tevi un tavu cīņu ar Voltūriem. Nu pārējo tu jau zini- sameklēju tevi, caur Alisi pateicu to, ko gribēju un nu tu esi šeit.”

„Bet kāpēc tieši es? Ir taču daudz vampīru, kam ir labākas spējas,” noklausījies stāstu jautāju.

„Tu esi stiprs, labs cīnītājs, proti lasīt domas, esi ātrs, ticies ar Voltūriem. Tas ir viss ko man vajag. Tici man, nav neviena piemērotāka palīga par tevi,” viņš runāja kā draugs.

„Es neesmu tev nekāds palīgs. Esmu tavs gūsteknis un esmu šeit pret paša gribu. Kāpēc tu nesagūstīji visu mūsu ģimeni? Tas taču būtu izdevīgāk,”biju nolēmis iztaujāt Hleondri par viņa nežēlīgo rīcību.

„Bella ir pārāk spēcīga. Es nespētu viņu ietekmēt. Viņa jūs visus izglābtu. Redzi, es varu viņā radīt tikai emocijas neko vairāk.”

„Man ir vēl viens jautājums. Kāpec tu operā teici Divcīņa? ” tas šajā situācijā neiderējās. Pārējo- atriebību, draudus maniem mīļajiem un to, ka man neviens nedrīkst palīdzēt Hleondre man jau paskaidroja.

„Tas bija vienkārši tāpat lai tev uzdzītu nervus.”

„Aha…”  biju pārsteigts. Hleondre un joki nesaderēja kopā. Varbūt galu galā viņš nav nemaz tik ļauns kā es domāju? Varbūt viņš vienkārši grib atriebt savas mīļotās Amandas nāvi? Ja kāds kaut ko nodarītu Bellai vai es rīkotos tāpat? Man to bija grūti atdzīt, bet uz visiem jautājumiem atbilde bija pozitīva.

Sirds gaviles. 2. nodaļa

          

2.nodaļa

Atbilde

Pēc izrādes visi atbraucām mājās. Alise burtiski staroja, jo viņai izrāde ļoti patika. Arī Kārlails, Ezme un Edvards bija apmierināti. Džeiks un Emets kā vienmēr ķiķināja, bet Rozālija un Ezme abus valdīja. Vienīgi es biju nervoza. Izrāde man nebija ne prātā. Kas notika izrādes laikā? Kas tas varētu būt? Vai kādam draud briesmas? Vai briesmas draud Edvardam, Renezmei, vai citai man mīļai personai? Jautājumi kā graudi dzirnavās malās manā galvā. Es nezināju nevienu atbildi. Es uzzināšu. Ja nu Edvards man neko neteiks? Tas ir pīlnīgi iespējams. Man pašai būs jānoskaidro.

„Kā patika izrāde, mīļum?” Edvards jautāja. Mēs jau bijām mūsu namiņā! Laikam nemanīju kā atskrējām šurp, jo biju dziļi iegrimusi pārdomās.

„Bija laba, pat ļoti laba,” es meloju. Īstenībā neatceros pīlnīgi neko no izrādes. Mani interesēja tas, kas notika ar Alisi.

„Tad ir labi,” viņš teica un noskūpstīja mani. Tā tas būtu turpinājies ja es neiejauktos:

„Bet kas tas bija, kas notika ar Alisi?” Edvards zināja par ko es runāju. Mans mīļotais pāris sekundes vilcinājās domādams ko atbildēt. Tad viņš klusā balsī sacīja:

„Kāds vampīrs izmantoja Alisi lai kaut ko pateiktu. Es par to pajautāju Kārlailam.Viņš teica, ka tam vampīram laikam ir tādas spējas- pateikt kaut ko caur citu ķermeni. Turklāt Kārlails teica, ka iespējams tas ir viens no viņa draugiem. Kārlails kādreiz pazina tādu vampīru Lenstonu, kuram bija līdzīgas spējas.” Man nebija taisnība. Viņš man pateica kas tur notika.

„Bet ko tas teica? Nu tas Lenstons.” Es vēljoprojām nebiju saņēmusi skaidru atbildi.

„Kaut ko nesakarīgu. Ņemot vērā manas franču valodas zināšanas pat es nesapratu ko viņš runāja.” Nezinu kādēl, bet es viņam ticēju. Daļa manis teica, ka tā nav taisnība, jo Edvards bija labs melis, bet daļa manis uzticējās viņam, un tā bija lielākā daļa.

„Labi, es tev ticu.”

„Es tevi mīlu, Izabella Kalena. Es tevi nespētu sāpināt. Es vienmēr tevi aizsargāšu lai kas arī notiktu. Tu esi visa mana mūžība. Pat zvaigznes nav skaistākas par tevi. Es nekad neesmu saticis nevienu, kas būtu skaistāks par tevi gan iekšēji, gan ārēji. Jau kopš pirmās dienas kad tevi ieraudzīju jutu, ka mēs kaut kādā veidā esam saistīti. Bez tevis nav arī manis. Mēs esam viens vesels.” Tik brīnišķīgi varēja pateikt tikai Edvards.

„Es arī tevi mīlu,” es atbildēju. Nakts bija skaista. Pa logu varēja redzēt kādas miljons zvaigznes. Kādu dienu es viņas visas saskaitīšu. Jā, tiešām, kad man nebūs ko darīt es tās visas saskaitīšu. Tomēr es domāju, ka man vienmēr būs ko darīt, jo man vienmēr blakus būs Edvards. Es esmu tik laimīga! It kā dzirdējis manas domas Edvards pēkšņi iečukstēja man ausī:

„Mums abiem ir vesela mūžība.” Pēc šī teikuma viņš sāka mani skūpstīt…

 

                                                                     

                                                                        ***

Kāzas

15.jūlijā.

Atgadījums operā jau ir sen aizmirsts. Mani tas vairs neuztrauc. Tagad nav laika pat uztraukties. Jādomā tikai par Renezmi. Viņai šodien būs kāzas! Esmu tikusi pāri tam, ka Renezme mīl Džeiku un pieaug. Alise, protams, parūpējās par Nesijas kleitu un Džeika uzvalku. Renezmes kleita ir brīnumskaista. Tā ir ļoti līdzīga manai kleitai kad es precējos ar Edvardu. Džeikam Alise pagādāja Versace uzvalku. Šoreiz es nedusmojos uz Alisi par viņas vēlmi visus apģērbt. Kādam taču bija jāsagādā Džeikobam pieklājīgas drēbes. Cerams, ka Džeiks svinību laikā nepārvērtīsies, bet par to Alise arī ir padomājusi. Viņa nopirka divus uzvalkus.

Esmu ļoti lepna par savu meitiņu. Renezme ir ļoti uztraukusies. Viņa man parādija vismaz desmit versijas par to, uz kurieni Džeiks varētu vest viņu medusmēnesī. To nezin pīlnīgi neviens, tikai Džeiks.Viņam ir izdevies noslēpt savas domas pat no Edvarda un pārējiem vilkačiem. Arī Alise neko nezin, jo viņa taču neredz ne vilkačus, ne pusvampīrus. Ceremonija sāksies pēc trīs stundām. Alise jau ir paņēmusi Renezmi uz pucēšanos. Manās acīs gan Renezme vienēr paliks bērns. Nedaudz skumji, ka neredzēšu savu meitiņu tik bieži, un viņai būs arī privātā dzīve, bet Renezme ir pieaugusi un viņai ir visas tiesības lemt pašai par sevi.

 

 

                                                                      ***

„Tūlīt sāksies ceremonija!” Alise un Renezme spiedza.

„Neuztraucies,” mierināja Edvards, „viss būs perfekti.”

„Tu saki, ka Džeiks tevi vispār nav redzējis kāzu kleitā?” es izbrīnīta jautāju.

„Nu, protams, ka nav! Mēs neļāvām nevienam no vilkačiem tevi ieraudzīt,” Alise sašutusi par tik stulbu jautājumu man teica, „viss noritēs kā vajag.”

„Ir laiks!” Rozālija ieskrēja istabā un uzsauca. Varēja redzēt, ka Nesijai uzreiz uznāk mīlzīgs uztraukuma un sajūsmas vilnis. Viņa izskatījās ļoti satraukusies, bet laimīga. Es aizgāju uz savu vietu un gaidīju, kad nāks Renezme pie rokas savam tētim, manam vīram- Edvardam. Sāka skanēt kāzu maršs. Džeiks- mīlzīgs un mīļš stāvēja pie altāra. Un tad viņi ienāca.

Es ilgu laiku domāju par savu meitiņu un to, kā man ir paveicies.

„Šodien mēs esam sapulcējušies lai ar svētajām laulības saitēm savienotu Džeikobu Bleku un Renezmi Kalenu…”

 Es dzirdēju tikai to un tad iegrimu pārdomās par savu gimeni.Edvards katru brīdi ir klāt un piepilda mūsu sirdis ar mīlestību. Mana ģimene- Ezme un Kārlails, Rozālija un Emets, Alise un Džaspers, Čārlijs,Džeikobs un Renezme,  mama un Fils, vilkači mani mīl un ir vienmēr gatavi uzklausīt un palīdzēt.

 „Vai jūs Dzeikob Blek ņemat Renezmi Kalenu par savu likumīgo sievu, kuru mīlēsiet un godāsiet, turēsiet cieņā lai kas arī notiks, līdz nāve jūs šķirs?”

„Jā, līdz nāve mūs šķirs.”

„Vai jūs, Renezme Kalena ņemat Džeikobu Bleku par savu likumīgo vīru, kuru mīlēsiet un godāsiet, turēsiet cieņā lai kas arī notiks līdz nāve jūs šķirs?”

„Jā, ņemu.”

„Pasludinu jus par vīru un sievu. Varat noskūpstīt līgavu.” Džeikobs apķēra Renezmi un kaislīgi viņu noskūpstīja. Ja es būtu cilvēks, būtu raudājusi. Tagad es raudāju ar dvēseli tāpat, kā to darīja Alise, Ezme, Rozālija. Renezme apskāva savu vīru un viņš teica:

„Ak Nesij, manu Nesij!” Renezme aši pieskārās Džeika sejai un parādīja kaut ko. Abi mīlnieki devās uz izeju. Nolija rīsu lietus. Pie baznīcas durvīm stāvēja melns limuzīns.

„Alise!” Es pārsteigumā iesaucos.

„Piedod, Bella. Ja tāda nebija tavās kāzās, tad būs vismaz Renezmes kāzās.” Es apkampu savu meitiņu un viņa kopā ar Džeiku iekāpa melnajā mašīnā, kas bija vismaz septiņus metrus gara. Alise nelikās ne zinis par manu dusmīgo skatienu un devās uz savu mašīnu.

„Vēl taču ballīte!” Alise iesaucās pa ceļam uz mašīnu.

 

 

                                                                         ***

Ballīte         

Māja izskatījās burvīgi. Alise jau atkal bija pacentusies. Visur bija baloni sirds veidā. Pa visu māju izplatījās liliju un rožu smarža- Renezmes mīļākās puķes. Visos stūros bija galdi ar ēdieniem, bet virs durvīm liels uzraksts „Daudz laimes jaunajam pārim!”

„To izdomāja Alise,” Ezme man teica.

„Man ļoti patīk,” es atbildēju. Renezme palaida klusu spiedzieu no sajūsmas. Atnākuši bija visi vilkači,pat Lea. Ieradās arī daudzi, kas bija mums palīdzējuši cīņā ar Voltūriem. Čārlijs laimīgs stāvēja istabas stūrī. Mamma un Fils domāja, ka Renezme ir Edvarda māsa. Par laimi viņi neinteresējās par Renezmes acu krāsu kā to savulaik darīja Čārlijs.

„Paldies, Alise! Es nezinu ko bez tevis darītu! Šī ir mana laimīgākā diena mūžā!” Renezme sajūsmā iesaucās.

„Es tev vienmēr palīdzēšu! Tu taču esi mana mīļā māsas meita!” Alise ar lepnumu atbildēja.

„Protams, ka šī ir laimīgākā diena tavā mūžā! Es taču esmu kopā ar tevi!” Džeikobs iečukstēja Renezmei ausī.

Pēc brīža visi ķērās pie trīsstāvīgas tortes (atkal Alises roku darbs, viņa visu dara tā pa riktīgam) ar Renezmes un Džeika figūriņām augšā. Visi pēc kārtas dejoja ar līgavu tāpat, kā manās kāzās. Visi apsveica Renezmi. Vēlāk bija arī tēva un meitas deja.  Fonā skanēja kāds no J. Štrausa valšiem, kad…

Alise pēkšņi uzkāpa uz skatuves un iesaucās:

„Lūdzu visu uzmanību! TAGAD MĒS PA ĪSTAM NOSVINĒSIM MŪSU MĪĻO- RENEZMES UN DŽEIKA KĀZAS!!!” Sāka skanēt Renezmes mīļākā dziesma Lady GaGa Poker Face. Visi sāka smieties. Nu tik sākās ballīte. Renezme aizvilka Džeikobu uz deju laukumu. Kur viņa bija iemācījusies tik labi dejot? Laikam kārtējais Alises  pārsteigums. Arī pārējie pamazām pievienojās viņiem. Pēkšņi Edvards sāka mani vilkt uz deju laukumu.

„Nē! Es nevaru! Es taču neprotu dejot valsi! Kur nu vēl modernās dejas!” Es iebildu.

„Tev sanāks! Es taču būšu tev blakus.” Ļāvos lai viņš mani aizvelk uz deju laukumu un mēs sākām dejot.

 

 

                                                                               ***

Atvadas

„Atā visiem! Novēliet man veiksmi!” Renezme atvadījās. Džeiks jau gaidīja mašīnā ko viņam uz kāzām bija uzdāvinājis Edvards. Tas bija Ferrari 599 GTO.  Džeiks par to bija ļoti priecīgs. Viņš aiz sajūsmas vai kliedza. Pēkšņi Nesija iesaucās:

„Sagatavojaties, dāmas! Es metu pušķi!” To noķēra Lea. Viņa kopā ar Renezmi iesmējās.

„Es tev novēlu vislielāko laimi un veiksmi, un prieku, meitiņ! Tu zini, ka es tevi mīlu un vēlu visu to labāko!” Es iekšēji raudāju prieka asaras.

„Renezme, būtu tā kā jābrauc! Mūs gaida!” Džeikobs ieminējās.

„Kas gaida?” Renezme izbrīnījusies iesaucās.

„To tu redzēsi, ” Džeiks viltīgi teica.

„Es tevi mīlu tēt un mammu un jūs visus!” Renezme iesaucās.

„Izpriecājies meitiņ! Es arī tevi mīlu!”Edvards viņu apskāva. Atskanēja dažādi ”Atā, Renzme!” vai ”Paliec sveika, Nesij!” un arī ”Saldu medusmēnesi!” vēl Emets pateica kādu piezīmi, Rozālija viņu iebukņīja un laimīgais pāris prom bija.

 

 

                                                                             ***

Vakarā

Kad visi bija prom es un Edvards devāmies uz savu namiņu. Es biju neizsakāmi laimīga tapat, kā viņš. Mēs iegājām iekšā un iekritam gultā. Viņš mani maigi noskūpstīja un teica:

„Cik gan mums ir skaista meita! Džeiks viņai būs labs vīrs,”Edvards iesāka.

„Es arī domāju tāpat. Tas viss bija tik skaisti! Man trūkst vārdu! Liekas tikai vakar apprecējāmies mēs un…”

„Jā, mums tas bija tik pat skaisti.Vienīgais Alise nebija sagādājusi limuzīnu un trīsstāvīgu torti.” Mēs abi reizē iesmējāmies. Ta mēs pārrunājam kāzas un citas lietas visu nakti.

                                                                       ***

Nepatīkamais pārsteigums

 „Mīļā, es tūlīt nākšu. Man tev ir pārsteigums.” Edvards pēkšņi ieminējās pēc trīsdesmit minūšu ilga skūpsta.

„Labi, bet tikai neesi ilgi!” Edvards izgāja no mājas. Tikmēr es domāju ko viņš man dāvinās vienkārši tāpat. Varbūt gleznu ar mums abiem kopā, bet varbūt Renezmes bilžu albūmu. Vēl ļoti iespējams, ka viņš būs sagādājis kaut ko no rotām. Visas šīs versijas ir ļoti iespējamas. Pagāja minūte. Vēl minūte. Es jau sāku palikt nemierīga. Varbūt viņš aizgāja pamedīt? Nē, viņš būtu pateicis un gājis ar mani  kopā. Pēc vēl divām minūtēm es nolēmu iet viņ meklēt. Galu galā- Edvardam būtu vajadzējis desmit sekundes, lai aizskrietu uz māju, paņemtu manu dāvanu un atskrietu atpakaļ! Jutu ka kaut kas nav kārtībā. Nevarēju sajust Edvarda smaržu. Tas nevēstija labu. Pa ceļam uz Kārlaila māju mani apstādināja kāda zīmīte, kas bija piesprausta pie koka. Ta bija adresēta man…

Sirds gaviles. 1. nodaļa

Sveiki visiem! Esmu jaunpienācēja rakstnieču pulciņā, tāpēc ceru, ka pieņemsiet manu stāstiņu. Es ļoti centos un pati izdzīvoju varoņu emocijas. Izbaudiet, kā runā mana dvēsele…

1.nodaļa. Izrāde

 15. jūnijā

 Ir pagājuši pieci gadi kopš dzīvojam laimīgi kā viena ģimene. Mana dzive, jeb kā es un Edvards to saucam- mūžība ir brīnišķīgāka kā jebkad agrāk. Dienas es pavadu ar savu brīnišķīgo ģimeni. Naktis ar Edvardu. Renezme ir gandrīz pieaugusi. Džeiks viņu ir bildinājis. Ja Renezme būtu cilvēks, viņai būtu apmēram divdesmit divi gadi. Čārlijs bieži tiekas ar Renezmi un abi divi par to ļoti priecājas. Mammai Floridā kopā ar Filu klājas ļoti labi. Abi nesen bija kāzu gadadienā uz Havaju salām. Viss rit mierīgi. Vilkači patrulē, bet neviens bīstams vampīrs šeit cauri neskrien. Ja nu pa retam kāds Kārlaila draugs- klejotājs. Ir arī trīs vilkači – jaunpienācēji. Kila brālēns Riko, Leas attāla radiniece Laila un viens jauns pusis Luidži, kas atbrauca no Itālijas. Runājot par jaunpienācējiem ir noticis vēl viens dabas brīnums- Laila ir kļuvusi par vilkati. Laila par sevi nestāsta daudz. Viņa saka, ka gribot aizmirst savu pagātni un kļūt par vilkaci ir labākais, kas noticis viņas dzīvē. Tā esot kā jauna piedzimšana. Laila un Lea ir sadraudzējušās. Viņas, var teikt, ir labākās draudzenes. Lea tiešām uzticas Lailai. Tagad viņa ir laimīga un viņu vairs nemoka tās sāpes. Man gan Laila šķiet nedaudz aizdomīga. Manuprāt viņa kaut ko slēpj un tas viņai labi izdodas. Par savām aizdomām gan nevienam nestāstu, lai tas pārējos neuztrauktu. Gan jau tās ir tikai manas iedomas. Edvards man nopirka jaunu…

 

„Bella!” Kāds skaļā un pazīstamā balsī iesaucās. Ta bija Alise.

„Atkal tu raksti to muļķīgo dienasgrāmatu!” Viņa nedaudz dusmīgi iesaucās.

„Jā rakstu,” es atbildēju, „tā nav tava darīšana. Ja negribi lai rakstu tad neskaties! Tev jau nu tiešām nav teikšanas par to ko es rakstu vai nerakstu! Un mums bija noruna…”

„Jā, zinu jau zinu. Ja es tev visu laiku neuzbāzīšos, tad tu man atļausi rīkot ballīti tavā dzimšanas dienā. Labi!” Viņa parādīja žestu, ar kuru „aizslēdza” savu muti.

 „ĀAA! Un Bella! Es tikai..”

 „Mēs sarunājām, Alise!” Es biju īgna.

„Tas būs ātri!” Viņa lūdzās.

„Labi, tad saki!” Es vēl joprijām biju sapīkusi.

„Pēc stundas mēs izbraucam!” Un viņa bija prom saprasdama, ka ja vēl kaut ko teiks tad klāsies plāni. Tur jau nāca arī Edvards. Kā vienmēr skaists. Ieraudzījis neizpratni manā sejā viņš uzreiz teica:

„Mēs šovakar ejam uz Metropolitan operu „Karmena”. Vai atceries, mīļumiņ?” Viņš mani cieši apskāva un noskūpstīja. Pēkšņi man prātā viss uzausa kā skaidra diena. Pareizi! Mēs taču šodien ejam uz to operu, uz kuru Alise tik ilgi gribēja aiziet. Pēkšņi es kļuvu priecīga, jo apzinājos, ka tur taču būs arī Edvards. Nu es biju mierīga. Ja man blakus bija Edvards es varēju atrasties ugunskurā un justies laimīga. Pēkšņi manas pārdomas pārtrauca Alises kliedziens. Visi zibenīgi bija lejā. Alise redzēja vīziju.

„Nē!!!” Viņa kliedza. Visi bija pārbijušies.

„Mīļā! Kas noticis?” Džaspers jautāja savai mīļotajai. Pēkšņi Edvards sāka ķiķināt. Es viņam piebukņīju. Kas gan varētu būt tik smieklīgs šādā situācijā?

„Kas noticis, Alise?” Kārlails noraizējies vaicāja. Visi bija pārbijušies, jo parasti Alise nekliedz bez iemesla. Vismaz tā es domāju, tomēr tā ir Alise. Ar viņu nekad neko nevar zināt.

„Es ieraudzīju, ka mēs nokavēsim izrādi, jo sēdēsim sastrēgumā! Braucam tūlīt! Es jums dodu piecas minūtes laika lai sataisītos!” Viņa jau dusmīgi teica. Alisi labāk nesaduzsmot.

Visi sāka smieties.

„Ko jūs vēl smejaties?! Tūlīt jābrauc ārā, bet jūs vēl neesat uzvilkuši savus tērpus!” Alise spiedza.

„Nu vai zini, māšel,” Emets caur spurdzieniem izspieda, „citreiz pirms pārbiedē ģimeni līdz nāvei par sēdēšanu sastrēgumā, pabrīdini!” Edvards nenoturējās un sāka locīties smieklos. Tur pat blakus stāvošais Džeiks nevarēja paelpot no smiekliem:

„Sīkā! Tu nu gan proti bojāt visiem nervus, ja vien jums, dēlēm tādi ir!” Neviens neapvainojās par to , kā Džeiks bija mūs nosaucis, tikai Renezme viegli viņam iebukņīja sānos. Beidzot Kārlails pārtrauca lielo jautrību:

„Labi, nu jau pietiks. Neizvainosim Alisi. Tātad pēc piecām minūtēm mums jābut gataviem.” Visi izklīda kur nu kurais uz savām iztabām. Tikai Alise gatava sēdēja viesistabā uz balta ādas dīvāna un nervozi sita kāju pret zemi. Ja mēs pēc minūtes nebūtu gatavi, viņa izsistu grīdā caurumu, tomēr to būtu novērsis Džaspers.

                                                                     

                                                                              ***

Vīzija

„Tūlīt sāksies! Es jau sen to gaidīju! Redz, ka tomēr nenokavējām! Pat atbraucām stundu agrāk! Nu tā jau arī ir labāk.” Alise kā parasti pārspīlēja.

„Tā ir Alise.” Džeikobs un Emets kopā noteica un sāka spurgt.

„Tā kā lieli bērni!” Rozālija pukojās un mēģināja savaldīt savu vīru.

„Nu jau pietiks, Džeik!” Renezme aizrādīja. Džeiks, protams paklausīja. Ja viņam kaut ko teica Renezme, viņš uzreiz klausīja.

„Liekas, ka tiem abiem dauzoņām- Emetam un Džeikobam viņu sievas ir vienīgās, kas spēj abus apvaldīt!” Ezme maigā balsī noteica.

„Paga, paga! Viņi vēl nav precējušies!” Man nepatika, ka Renezme jau bija pieaugusi un tūlīt būs precēta sieviete. Edvards mani nomierināja iečukstot ausī:

„Es zinu, ka tev ir grūti, bet tomērmēģini samierināties. Tev taču vienmēr būšu es…” Viņš man iedeva mazu bučiņu.

„Bet tūlīt būsim precēti!” Iesaucās Džeikobs. Viņš sirsnīgi noskūpstīja Renezmi. Edvards tik tiko mani noturēja krēslā. Kas man šodien bija noticis? Es visu dienu biju īgna. Laikam kaut kas mani uztrauc.  Alise atmodusies kā no dziļa miega nokaunināja abus:

„Šeit nevajadzētu… Tūlīt sāksies! Jūs vismaz zināt par ko būs stāsts? Tātad …” Tā Alise izplūda libreta pārstāstīšanā līdz pat trešajam zvanam. Tad izrāde sākās. Īstenībā nebija nemaz tik garlaicīgi. Man pat ļoti patika. Tagad bijām vietā, kur Karmena domā kuru mīl: Donu Hozē vai toreadoru Eskamiljo. Pēkšņi Alisei aizšāvās elpa. Edvards nemierīgi sakustējās. Laikam kaut ko bija izlasījis kāda domās. Visi pārējie arī paskatījās uz mūsu pusi. Alise skatījās uz skatuvi. Nē, viņas acis bija tukšas, tā, it kā viņa neko neredzētu. Edvards vēl reiz sakustējās. Nu jau viņš bija pārāk nervozs. Pēkšņi Alise pieliecās pie Edvarda un iečukstēja viņam ausī kaut ko franču valodā:

 

Biathlon. Juste toi et moi. Il est grand temps pour le remboursement. Si vous ne voulez pas que quiconque à souffrir, en particulier votre belle épouse ou fille, vous n’avez personne pour aider.”

 Kā tas ir iespējams? Es neko nesaprotu! Alise neprot franču valodu. Mūzika bija pārāk skaļa lai to dzirdētu pārējie ģimenes locekļi , kas sēdēja trīs rindas zem mums. Edvards bija nobijies tikai uz sekundi, tad viņa sejā pavīdēja drosme un tad, viņš visas savas emocijas noslēpa no manis. Ko viņš uzzināja? Viņš vienīgais saprata ko Alise teica. Vienīgie, kas redzēja šo notikumu bijām mēs trīs un Džaspers. Viņš juta Edvarda emocijas. Alise atguvās.  Es jautāju:

„Kas notika? Ko tu redzēji?” Es biju tuvu izmisumam.

„Vai tad kau kas notika? Es te visu laiku sēžu un skatos izrādi.” Viņa nemeloja.  Kas šī ir par putru? Es neko nesprotu. Edvarda seja tikai apstiprināja, ka viņa nemelo. Nu es jautāju Edvardam:

„Ko Alise redzēja?” Atbilde bija īsa un neko nepaskaidroja:

„Es paskaidrošu vēlāk. Tagad nav īstā vieta.” Edvarda sejā varēja redzēt, ka viņš nepaskaidros vis. Es apņēmos izspiest no viņa patiesību.

 

Turpinājums sekos…