Galerija
bqcdaaaaa Taylor Lautner 04 edward bliss 0007h0zh kelan5 dzeksons_last2 kris_tay_berlin_7

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Saulriets (Puucinja) visi raksti

Saulriets. 4. nodaļa

4. nodaļa. Saskriešanās ar Adrianu

 

Mēs ar Kaleniem un vilkiem sākām plānot, kā varētu uzveikt Adrianu. Nekādas spožās idejas nenāca prātā. Tikai tādas, ka varētu kaut kā neitralizēt Adriana spējas. Bet kā? To neviens vēl nav izdomājis. Jau ilgu laiku neesam jutuši Adriana smaržu Forksas mežā. Vai viņš būtu padevies? Diez vai. Viņā bija pārāk stipras dusmas un naids pret Kaleniem, lielākoties pret mani. Gaidot un domājot pagāja nedēļa. Nekādu jaunumu. Tikai bija atbraukuši ciemos vampīri no Denali klana. Māsas bija pārdzīvojušas Irīnas nāvi un izskatījās laimīgas. Vai vismaz centās izskatīties laimīgas! Bet iekšēji viņām, tāpat kā mums bija naids pret Voltūriem. Viņi bija meklējuši ieganstu lai mūs iznīcinātu un pakļautu. Kādu dienu medījot es atkal sajutu Adriana smaržu. Šoreiz medīju viena pati. Es nezināju vai paspēšu aizskriet līdz mājai. Bet varbūt stāties pretī vienai pašai? Lai nebūtu jānolemj nāvei Kaleni un vilki. Labi, sākumā mēģināšu aprunāties. “Sveiks Adrian!“ – iesaucos diezgan skaļi. “Sveika Bella.“ – viltīgi skanēja atbilde. “Redzu esi viena pati.“ – Adrians turpināja runāt. “Kur tad ir tavs mīļais Edvardiņš?“ – viņš izsmējīgi pajautāja. “Vari darīt ko gribi, bet neaiztiec Edvardu vai kādu no pārējiem!“ – kliedzu uz Adriana pusi. Es nospriedu, ka tomēr viena galā laikam netikšu. Vai tagad es spētu paspēt aizskriet līdz mājai? Ir jāmēģina. Lai tur vai kas. Un es skrēju. Es jutu vēja plūsmu ietriecamies sejā. Pēkšņi no zilām debesīm sāka snigt biezas sniega vērpetes. Adrians man seko. Tas nekas. Vairs nav tālu. Ieskrienot Kalenu mājā redzēju, ka pārējie vēl nav atgriezušies no medībām. “Labi.“ – nodomāju. “Skriešu pie vilkiem. Bet varbūt Adrians mani novēro? Vai būtu prātīgi skriet uz Lapušu?“ “Drīzāk palikšu mājā un gai…“ – apslāpēts kritiena troksnis neļāva man pabeigt domu. Laikam no medībām pārradās pārējie. Dzīvojamajā istabā ienāca Kārlails, Ezme, Džaspers, Alise, Emets ar Rozāliju un Edvards. “Bella? Kas noticis? Kāpēc tu tik agri esi pārnākusi?“ – Edvards jautāja. “Nekas īpašs. Ātrāk atgriezos dēļ sastapšanās ar Adrianu netālu no mājām.“ – atbildēju. “Adrians atkal siro pa mūsu teritoriju?“ – Emets vaicāja. “Jā, Emet.“ – es atteicu. “Tad jau mums jāatsauc vilki.“ – Edvards iegrimis domās pateica. “Bet kurš ies saukt vilkus, kamēr te klaiņo Adrians?“ – jautāju. “Mēs nebaidāmies no Adriana. Esam tikuši galā arī ar lielākām nepatikšanām.“ – Edvards man atbildēja. “Bella, ja tu uztraucies tad iešu es.“ – viņš turpināja. “Nē!“ – iesaucos. “Es iešu tev līdzi.“ – pateicu. Mēs abi skrējām vienādā ātrumā. Lapušā nonācām aptuveni pēc 2 minūtēm. Ieskrējām pie Emīlijas jo tur visbiežāk var sastapt vilkus. “Emīlij, kur ir vilki?“ – jautāju. “Viņi uzgāja tā vampīra smaržu un devās viņam pa pēdām.“ – atteica Emīlija. Varēja just, ka viņa ir satraukusies. Noņēmu vairogu un domāju: “Mums ir jāatrod vilki, pirms viņi uzskrien virsū Adrianam.

Uzliku atpakaļ vairogu. “Tev taisnība.“ – Edvards vienaldzīgi noteica. “Labi, atā, Emīlij.“ – noteicu un pagriezos uz promiešanu. Edvards laikam jau bija aizskrējis. Devos skriet. Nonācu atpakaļ mājās un vēl jo projām nekur neredzēju Edvardu. Nopūtos un skrēju atpakaļ sekojot Edvarda smaržai.

Saulriets. 2. un 3. nodaļas

2. nodaļa. Beidzot zināms

Meklējot Džeiku es varēju brīvi domāt. Ja nu nezināmais vampīrs ko nodarīs Edvardam, Renezmei vai kādam citam no ģimenes locekļiem? Nē, viņš to nedarīs jo viņam vajag mani. Kā savādāk viņš mani piespiestu doties sev līdzi? Nonācu meža biezoknī. Tālumā redzēju pazibam sarkanbrūnu spalvu. Džeik! Tad redz kur tu esi. Pieskrēju viņam klāt un sāku bužināt viņa spalvu. Viņš aši pagriezās un nozuda. Laikam grib pārvērsties par cilvēku. Pagāja dažas minūtes un Džeiks bija atpakaļ. “Ko tu velējies?“ – viņš vaicāja. “Neko īpašu, tikai pateikt, ka Renezmei un pārējiem draud lielas brie….“Tu teici Renezmei?? Kas noticis ar viņu“ – Džeiks neļāva man pabeigt teikumu. “Briesmas“ – nobeidzu pirms Džeiks atkal sāka ko teikt. “Džeik, Renezmei draud briesmas no nepazīstamā vam…….“ – iesāku teikumu. “Pīra.“ – manā vietā teikumu nobeidza viņš. “Mēs viņu dzenājam jau visu dienu“ – Džeiks sāka stāstīt. “Bet tā arī nevarat noķert?“ – mēģināju nobeigt teikumu Džeika vietā. “Neuzminēji….“ – viņš noteica. “Vai kas noticis?“ – jautāju. “Mūsuprāt tam vampīram ir labas īpašās spējas“ – atteica Džeiks. “Kādas?“ – neizpratnē vaicāju. “Mēs īsti nezinām kā tās nosaukt.“ – Džeiks sāka visu teikt. “Bet tas ir kā kaut kāds vairogs, kas neļauj viņam pieskarties. Viņš mūs vienmēr atsit.“ – Džeiks izklāstīja savas bažas. “Fiziskais vairogs“ – ierunājos skaļāk kā gribētos. “Kas?“ – pārjaut — pārjautāja Džeikobs. “Fiziskais vairogs – kas attur mūs no pieskaršanās viņam. Tāpat kā man ir garīgais vairogs, viņam ir fiziskais“. – jau mierīgāk pavēstīju. “Bet Bella, ko tu man iesāki teikt?“ – Džeiks atguvies pajautāja. “Ak, jā. To, ka Renezmei un pārējiem Kaleniem draud briesmas no nepazīstamā vampīra.“ – teicu, un jutu, ka manī atkal ceļas satraukums. “Tam vampīram vajag mani. Tikai es nezinu kāpēc.“ – stāstīju. “Varbūt……..“ – Džeiks iesāka teikumu, bet nepabeidza to un pēkšņi strauji pārvērtās par vilku un lēca pāri manai galvai. Pagriezos un ieraudzīju atkal blondo vampīru ar koši sarkanām acīm. Džeiks leca tam virsū, vampīrs Džeikam nekādi nepieskārās, bet Džeiks kā saņēmis milzīgu triecienu aizlidoja 5 metrus atpakaļ. “Kā tevi sauc“ – jūtot dusmas jautāju. “Uzmini nu! Vai tiešām nepazīsti senu draugu?“ – vampīrs noteica. “Senu draugu? Kādu senu draugu?“ – satraukta vaicāju. “Nu labi, varbūt tu mani nepazini, bet Edvards gan.“ – atteica tā pati balss. “Pateikšu – mani sauc Adrians.“ – beidzot pavēstīja Adrians. “Beidzot, es uzzināju kā tevi sauc!“ – nodomāju. Domājot es nemanīju apkārtni…..3. nodaļa

3. nodaļa. Dusmas

Domājot es nemanīju apkārtni. Adrians bija strauji pret mani pagriezies uz atkal metās virsū. Es sapratu, ka nevarēšu cīnīties ja viņam ir vairogs. Tāpēc vienkārši skrēju uz taciņu pusi. Nedomājot iegriezos pirmajā taciņā. Tur bija jūtama Edvarda smarža. Tātad būs labi. Pieskrēju pie Edvarda un sāku uzdot savus jautājumus “Kas ir Adrians?“ “Ko viņam vajag no mums vai manis?“ “Kas viņš īsti ir?“ – Šos jautājumus es uzdevu pa trim sekundēm. Edvards pacēla acis. Es ieraudzīju, ka viņš veras pretim ar nomocītu skatienu. “Adrians bija viens no jaundzimušajiem.“ – stāstu iesāka Edvards. “Atceries…. Pirms 21 gada tev, tas ir mums, uzbruka jaundzimušo armija. Viņš bija ļoti uzmanīgs un viņam bija izdevies noslēpties no mums. Viņš grib atriebties mums, visvairāk tev, jo dēļ tevis jau mēs iznīcinājām pārējos jaundzimušos viena no viņiem bija viņa draudzene. Viņš ir vampīrs. Tāpat kā mēs. Tikai viņš ir īpašs ar to, ka viņam kā vampīram vai nu vispār nav spēju, vai ir tikai viena, bet viņam ir 2 īpašās spējas. Fiziskais vairogs un viņš ļoti efektīgi var ietekmēt laika apstākļus. Tas viņam palīdzēja izdzīvot.“ – Edvards vienā minūtē pabeidza stāstu. “Uzmanies! Tev aiz muguras!“ – Edvards iesaucās. Es aši pagriezos un redzēju Adrianu. Viņam acīs dega mežonīga uguns. Viņš izskatījās dusmīgs. Pēkšņi visapkārt sāka sniegs snigt tik necaurredzami, ka es kā vampīrs ļoti slikti redzēju Adrianu. Edvards iesaucās “Bēdz, Bella!“ Es neklausījos Edvardā. Man bija jāaptur Adrians. Es metos viņam virsū. Bet neveiksmīgi. Viņa vairogs mani atsita kā lupatu lelli. Adrians tik tiešām bija sadusmojies ne pa jokam. “Bella. Saki ardievas sev un saviem mīļajiem. Tevis dēļ nogalināja manu draudzeni. Tagad es nogalināšu tevi.“ – viņš to teica stiprās dusmās. Es redzēju, ka viņš metas man virsū. Bet pēkšņi ne no kurienes uzradās Džeiks. Viņš leca starpā. Adriana vairogs Džeiku atkal atsita. Šoreiz tik tālu, ka es redzēju tikai sarkanbrūno spalvu. Es jutu pārējo Kalenu smaržu. Viņi bija netālu. Edvards bija atbrīvojies no gūsta. Vārgs, bet atbrīvojies. Emets piesteidzās man klāt un piecēla mani augšā. Mēs visi astoņi nostājāmies ielokā, gaidot Adriana reakciju. Džeikobs ar Renezmi mugurā bija devies uz Lapušu. Adrians dusmās ierūcās. Viņš metās mums virsū. Es atkal tiku nogrūsta zemē. Cauri sniegam redzēju tikai to, ka pārējie turpina cīnīties ar Adrianu. Piecēlos kājās un metos Adrianam virsū no aizmugures. To viņš nebija gaidījis tāpēc nepaspēja mani atsist ar vairogu. Viņš reaģēja ātri. Šoreiz viņš vairogu uzlika tādā ātrumā, ka es nenoreaģēju un biju gar zemi ļoti dziļi mežā. Es jutos vāja un pagurusi. Tā bija dīvaina sajūta. Dzirdēju kādu kas skrien uz šo pusi. Domāju, ka tas ir Adrians, kas skrien pabeigt savu iesākto. Bet nē tas bija Edvards. Viņš mani uzcēla kājās un pateica vienu vārdu – Skrienam! Es nesapratu kur ir pārējie un vaicāju to Edvardam. Viņš atbildēja, ka viņi jau skrien uz mājām. Tikai pa citu ceļu. Skrējām uz Kalenu namu. Gaismas nedega, bet tas neko nenozīmēja. Ieskrējām iekšā un ieraudzījām Kalenus. Nogurušus tomēr citādā ziņā sveikus un veselus. “Edvard, kas notika ar Adrianu?“ – Kārlails klusi vaicāja. “Nezinu. Es skrēju pakaļ Bellai. Pēdējoreiz kad viņu redzēju viņš ‘gulēja’ zemē uz muguras“ – Edvards atteica. Mums jāgatavojas cīņai. Tā būs grūti izcīnāma uzvara, bet tomēr iespējama.

Saulriets. 1. nodaļa

Saulriets

Ievads

Pagājuši 20 gadi, kopš es esmu vampīrs. Bija skaista diena. Mēs ar Kaleniem atkal dzīvojam Forksā. Maiks ir apprecējies ar Džesiku un viņiem ir dvīņi. Andžela ar Benu vēl tikai precēsies. Kāzas gaidāmas nākamajā otrdienā. Es nesaprotu, kāpēc Ēriks apprecēja Lorenu? Viņiem nav nekā kopīga.

1. nodaļa Nezināms ienaidnieks

Bija pienākusi Andželas un Bena kāzu diena. Es gribēju doties apsveikt viņus, bet nezināju, kā to izdarīt. Edvards ieteica aiziet un iedot ziedu pušķi. Tā arī nolēmu darīt. Otrdien, kad es nevarēju izlemt, ko vilkt mugurā[tas bija jāizdara ātri], Alise pieteicās palīdzēt. Es gribēju atteikties, bet Alise atkal sāka savu dziesmu: “Ļauj man tevi saģērbt!“ “Tā tu pierādīsi, ka mani mīli kā māsu un draudzeni!“ Alise! Viņa māk šantažēt. “Nu labi!“ – negribīgi atļāvos sevi saģērbt kā tādu lelli. “Alis, tikai nepārspīlē ar violetu krāsu labi?“ – vaicāju Alisei. “Bella! Sēdi klusu!“ – Alise atcirta. Ja viņa tiek pie ģērbšanas, viņu nedrīkst traucēt, es nodomāju. Kad Alise beidza mani kaitināt, es bez Edvarda devos uz kāzām. Cerēju, ka neviens mani neatpazīs. Kāzās apsēdos pēdējā rindā. Kad gāju sveikt jauno pāri, sajutu nevaldāmas slāpes. “Ak vai! Es taču nepamedīju pirms nācu uz kāzām“ – atcerējos. “Turies, Bella!“ – cītīgi domāju par ko citu ejot apsveikt Andželu un Benu. Kad biju diezgan tuvu, sajutu asiņu smaržu. Bet kaut kas nebija kārtībā. Tā asiņu smarža nebija pazīstama. Turklāt asiņu smarža jaucās kopā ar vampīra aromātu. Es jau gribēju doties prom, lai brīdinātu pārējos, bet mani apturēja kāds garš stāvs pie vārtiem ar dvīņu ratiņiem. “Maiks!“ – nodomāju. Jā, tas bija Maiks. “Atvainojiet!“ – viņš kautrīgi sacīja. “Vai es jūs pazīstu?“ – centos tēlot. Es vēljoprojām to neprotu. “Man jūs liekaties pazīstama.“ – atbild jau drošāk Maiks. “Jūs esat līdzīga manai vidusskolas draudzenei Izabellai Svonai.“ “Vai pazīstat viņu?“ – Maiks, kā izskatās, grib saņemt detalizētu atbildi. Ak, vai! Vampīra smārds ir jūtams spēcīgi, pat ļoti. “Atvainojiet, jūs mani ar kādu jaucat“ – atteicu un devos ārā pa vārtiņiem. Ejot uz Kalenu jauno māju, pa ceļam atkal spēcīgi jutu nepazīstama vampīra smārdu ar asiņu smaržu. Kaut kas nav lāgā. Forksā atkal kā pirms dažiem gadiem klejo vampīrs. Spriežot pēc asiņu smakas – tāds, kas medī cilvēkus. Iesteidzos mājās un skrēju meklēt Edvardu. Nekā! Māja tukša kā izslaucīta. Kur viņi visi ir? Devos uz garāžu – mašīnas stāv. Ieskrēju mežā – nekādas Kalenu smaržas. “Kas noticis?“ – kāda balss ļoti tuvu vaicāja. Tā nebija pazīstama. “Kas tu esi?“ – vaicāju nepazīstamajai balsij. “Tev labāk nezināt!“ – atsaucās balss. Nu jau pavisam tuvu. “Tu zini, kur ir Kaleni?“ – vaicāju. “Jā, es zinu.“ – atteica balss un nu jau ne vairāk kā 5 soļu attālumā. “Bella! Nāc man līdz. Un neviens no Kaleniem necietīs.“ – balss čukstēja aiz muguras. “K-kā t-tu z-zini m-manu v-v-vārdu?“ – sāku stomīties, jo mani nobaidīja runātāja balss intonācija. Likās, ka viņš jebkurā brīdī varētu ko nodarīt kādam. It īpaši Edvardam. “Es tevi jau sen vēroju“ – atbildēja balss. Es aši apgriezos apkārt – neviena nebija. Kad pagriezu galvu atpakaļ, vampīrs ar koši sarkanām acīm un blondiem matiem jau metās man virsū. Pēdējā brīdi palēcu nost un vampīrs ietriecās egles stumbrā, un koks krita gandrīz trāpot man virsū, bet es atkal palēcu malā. Centos saost Edvarda vai kāda cita Kalenu ģimenes locekļa aromātu. Jūtot smaržu devos uz priekšu. Tur atklājās 8 dažādi celiņi. Katra vampīra un pusvampīra smarža bija savā taciņā. Glābjot vienu, bojā var aiziet citi. Ko darīt? Saukt palīgā vilkus? Jāpamēģina. Es vēljoprojām varu ātri skriet. Es skrēju līdz nonācu pie Lapušas. Ieskrēju Džeikoba mājā, bet viņa tur nebija. “Sasodīts! Viņš patrulē!“ – nodomāju. Būs vien jāskrien viņš uzmeklēt.