Galerija
taylorjacketbd anna7 kresla7 water_for_elephants_056 tumblr_mbui3exdg81ralwkvo1_1280 el08-wlashley-006 Taylor Lautner l1050595 premieresummitentertainmenttwilightsagacvrw3lclak8l

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Saullēkts (Rosamy) visi raksti

Saullēkts. 4. nodaļa

4. Viena ceturtā daļa

 Mēs visi sēdējām Ezmes un Kārlaila viesistabā. Visur bija drūms noskaņojums. Čārlijs un Renezme, kā arī Džeiks sēdēja dīvānā un žāvājās. Renezmes rokās kūpēja krūze ar piparmētru tēju. Tās smarža man šķebināja un jutu rīklē sakāpjam kamolu, bet tad nomierinājos. Tējas smarža izplatījās pa visu istabu, un man atkal kaklā sakāpa kamols, bet šoreiz bēdu, jo atcerējos, ka Fīniksā, aukstākajos „ziemas” vakaros kopā ar Renē un Filu vienmēr dzērām piparmētru tēju. Džaspers juta manu noskaņojumu, un pamāja Edvardam. Mīļotais mani uzreiz paņēma klēpī un mierināja. Es gribēju raudāt, par Filu, par Čārliju, kurš sēdēja pie Džeika, un knapi valdījās, lai neraudātu, pie Džeika arī bija vissiltāk.

Pēkšņi man ienāca prāta jautājums, kurš manu prātu jau bija nodarbinājis mašīnā.

-         Kārlail, kāpēc, kāpēc Čārlijs smaržo pēc cilvēka ja, nu tu jau saproti, ja viņš ir pusvampīrs? – Es jautāju. Visi pievērsās man. Džekiņš pamodās no snaudas.

-         Ē, Bella, tu zini kāda ir Nesija vai ne? Viņa ir dzimusi no vampīra, tas ir pilnīga vampīra un no cilvēka…. Viņā ir puse no vampīra un puse no cilvēka, tātad viņa ir pusvampīrs. – Visi uzmanīgi klausījās Kārlailā. – Bet, kāds ir Čārlzs. Iedomājies matemātiku. Ja Renezmē ir puse no vampīra, tad Čārlijā ir viena ceturtā daļa no vampīra, jo ē, Fils izrādās ir tāds pats kā Nessa… Tātad saliekot kopā pusvampīru un cilvēku, sanāk viena ceturtā daļa vampīra un trīs ceturtdaļas cilvēka.

Čārlijs saviebās. Viņam nepatika, ka runā par viņu tā it kā viņš būtu kaut kāds priekšmets. Edvards iespurdzās, bet kad jautājoši palūkojos uz viņu, viņš papurināja galvu.

-         Kā tas īsti ir Kārlail? – Rozālija ievaicājās. Mani arī šis jautājums sāka ieinteresēt.

-         Zini, Roza, tā kā viņā ir vairāk cilvēks nekā vampīrs, tad viņā cilvēka gēni pāraug vampīra gēniem. Viņš neaug tik ātri… – Kārlails ieraudzīja manu sejas izteiksmi – ē, līdz šim brīdim… Un šis brīdis pārspēj pat Renezmes augšanas ātrumu.

Čārlijs sabozās. Es iesmējos.

-         Labi, mums jāiet gulēt, daļai no mums… – Es pamāju visiem. – Labi, Čārlij, Renezme ejam.

-         Un es? – Džeiks veltīja man aizdomīgu skatienu, bet viņa lūpu kaktiņi jau raustījās smieklos. – Negribu palikt kopā ar dēlēm.

Gribēju atgādināt Džeikobam, ka esmu tāda pati „dēle” kā visi pārējie, bet pamanīju, ka iestājās kapa klusums. Pēkšņi Rozas dzidrie smiekli pārtrauca klusumu. Visi pievienojās, bet viņa nevarēja norimt.

-         Tu, smirdīgais kranci, mūs te sauc par dēlēm? Es tev sadošu! – Viņa krita vai gar zemi.

-         Gaidīšu to dienu – Džeiks no smiekliem vai smaka nost.

Ezme iejaucās ieklepojoties.

-         Džeik, mums jums ar Nesiju ir kas īpašs padomā. Nāc ārā.

Mēs visi izgājām ārā, apgājām aiz mājas stūra un tur stāvēja mīlīga būdiņa.

Renezmes acīs sariesās asaras, Vismaz to viņa bija mantojusi no manis.

-         Ak, Dievs! Kārlail, Ezme, Alis, paldies! – viņa iesaucās. – Māja ir brīnišķīga!

-         Nu jā, vareni! – Džeikobs noelsās.

Edvards man pamāja un mēs skrējām prom. Visi pārējie vampīri un arī Čārlijs mums sekoja.

-         Ļausim viņiem palikt divatā. – Edvards iečukstēja man ausī. – Man būs jāpieņem, ka mūsu meitiņai tagad ir jau četrpadsmit…

-         Viņa ir jau tā izaugusi! – Nespēju noslēpt izbrīnu. – Ejam uz savu māju?

Paņēmu mīļoto aiz rokas un devos īsā skrējienā uz mūsu māju. Džekiņš mums sekoja.

Iegāju mājā un aptvēru, ka tā ir gandrīz tā pati māja, kas Forksā! Tur bija viss, viss pārvietots no Forksas uz šejieni, precīzi! Pat kamīnā līpinājās tās pašas zili zaļās liesmas. Pavēru tās durvis, kur vajadzētu būt Renezmes istabai un ieraudzīju tur glīti saklātu gultu. Čārlijs tur apgūlās un uzreiz aizmiga.

Mēs ar Edvardu uzreiz atgriezāmies lielajā mājā. Visi jau sēdēja.

 - Ko mēs darīsim? – Es prasīju ar paniku balsī. Man ļoti rūpēja Fils. Viņš man bija kā otrais tēvs, kurš pēdējā laikā palicis tuvs. Es vairs nevarēju izturēt un izmetos no mājas. Ieskrienot mežā uzreiz metos pakaļ kādam dzīvniekam. Šņukstot bez asarām sabruku uz asinīm notraipītā līķa.

Saullēkts. 3. nodaļa

Milzīgs Pāāldies jau varētu teikt fanēm (Māra x D) un protams, Niivei ;** ;)

 

 3. Izbrīns

 Džaspers noreaģēja acumirklīgi. Vampīri, kopā kādi desmit, uzreiz nomierinājās un atslāba. Džass nedaudz pārcentās – visi uzgaidāmajā telpā sēdošie arī atslāba un kļuva mierīgi. Alise iespurdzās, bet es viņu nedaudz apsaucu, lai gan tam nebija nozīmes. Izsalkušie vampīri paklanījās un klusi, mierīgi pienāca pie mums.

-         Es ļoti atvainojos, mazais ir ar jums vai ne tā? – Viens no viņiem, pēc skata galvenais, atturīgi pasmaidīja. Kārlails iznāca priekšā.

-         Jā, mazais ir ar mums, kā redzat, viņš nav gluži cilvēks. – Kārlaila vārdi piesaistīja arī manu uzmanību. Čārlijs neizskatījās pēc vampīra. Galvenais vampīrs no otra pulka, ar gariem, rūsganiem matiem, pievērsa skatu Džekiņam, kurš vēl joprojām bija nedaudz nobijies un pieķēries man pie rokas.

-         Hmmm… Tā ir taisnība. Viņa āda ir nedaudz gaišāka nekā cilvēkam, un acis ir metāliskākas… Dīvaini, kā mēs tā varējām sajaukt? Un nebūtu arī labi, ja mēs būtu šeit, kur tik daudz cilvēku, sarīkojuši asinspirti. – Kad viņš tā teica, es arī salīdzināju Džekiņa ādu ar kādu no lidostas bērniem. Tik tiešām – viņa āda bija mazliet bālāka un caurspīdīgāka, bet dzīvojot pie mums, vampīriem, to nebija iespējams pamanīt.

-         Labi, atvainojiet, mēs laikam iesim ieturēties – Vadonis paklanījās Kārlailam un devās prom savas „svītas” pavadībā.

-         Labu apetīti… – Kārlails nokliedza un iespurdzās. Nu jā, dīvains novēlējums zinot, ka viņi ieturas ar cilvēku asinīm.

-         Kārlail, vai nav dīvaini, ka viņu ir tik daudz? Neesmu redzējusi otru tik lielu viņējo „klanu” izņemot Voltūrus. – Alise sarauca uzacis.

-         Hmmm… Tik tiešām dīvaini, būs jāpapēta – mēs visi iesmējāmies par Kārlaila „pētīšanas sindromu” un arī atvieglojumā par to, ka viss ir beidzies tik labi. Mēs visi uzlikām kapuci saviem bezroku krekliņiem – Alise bija parūpējusies par miesas krāsas krekliem ar garām piedurknēm, tie izskatījās pēc ādas, – un izgājām no lidostas.

Čārlijs bija atbraucis T-krekliņā ar Mančestras United simboliku. Viņš smaidīja un rotaļājās ar saules stariem sejā. Ieskatījos viņa ādā, neko dīvainu nevarēju pamanīt. Tad es sakoncentrēju redzi uz ādas struktūru, varēja redzēt maz mazītiņus mirdzumiņus, kas nedaudz vilinoši spīdēja. Parastam cilvēkam nekas, pilnīgi nekas nebūtu manāms. Atgriezāmies viesnīcas numuriņos un sakravājām koferus. Alise viltīgi lūkojās uz Čārliju un nespēja noslēpt satraukumu.

-         Džekiņ, tu pat nevari iedomāties, kas man priekš tevis ir sagādāts.

-         Alis, – Čārlijs teica lietišķā tonī. – Tik tiešām nesaprotu par ko tu runā.

Mēs visi iesmējāmies. Džekiņš vienmēr bija mācējis apvest Alisi ap stūri ar savu tēlot prasmi. Alise, Džass, Ezme un Kārlails iekāpa jaguārā.

-         Edvard, ar ko mēs brauksim? – Jautāju, jo jaguārā jau tā nebija vietas.

-         Es gribēju kaut ko neuzkrītošāku, kaut ko mums… – Viņš pasmaidīja man tik mīļo smaidu, un es kusu, man ļodzījās ceļi.

-         Bella, man jau likās, ka kaut kāds mīnuss tev būs no cilvēka dabas… – Viņš pasmaidīja un saņēma manu roku. – Nē, patiesībā, tev nav mīnusi, neviena… – Mans mīļotais piekļāva mani sev klāt un noskūpstīja, tas varēja ilgt mūžību, ja es tā vēlējos.

-         Khe, khem… – pēkšņi mūs iztraucēja kāda sīka balstiņa. – Es varu braukt ar metro? – Čārlijs mirdzošām acīm taujāja.

-         M-m, māja atrodas ārpus pilsētas, un vēl arī negribu Renē sagādāt vēl lielākas galvassāpes… – Edvards klusi iesmējās, bet tad palika nopietns.

Atcerējos par Renē. Mums bija jāatrod Fils.

-         Tu zini kur mēs dzīvosim? – Čārlijs nespēja noslēpt entuziasmu balsī. Es paskatījos uz savu nepelnīto mūža mīlestību. Mani iestūma mašīnā. Džekiņš ielēca mašīnā pats. Tā bija BMW.. BMW, BMW… kāpēc es mūžīgi nevarēju atcerēties mašīnu sērijas numurus.

-         Neteikšu… Tas būs pārsteigums! – Viņš iesmējās un ieraudzīja manu saraukto pieri. – Tā ir BMW M10, mīļā! Līdzīga kā bija Rozai. Tikai jaunāka.

Man bija tāda sajūta, ka negribēju zināt ar ko brauc Roza un Emets.

-         Ar ko brauc Rozālija un Emets? – Džekiņš prasīja. Novaidējos. Par laimi Edvards bija manā pusē.

-         Kad aizbrauksim – redzēsi, citādi tu nespētu nosēdēt mierā. – Viņš iekāpa pie stūres un mēs beidzot izbraucām no Manhetenas. Jā, hmmm…   Neteiktu, ka mašīna ir tīri neuzkrītoša, visi uz mums skatījās, bet es redzēju vēl vienu braucam pa ielu.

Izbraucām no Ņujorkas centrālajiem apgabaliem, un izrādījās, ka Ņujorkā arī ir mežs. Es visu mūžu biju domājusi, ka NY ir tikai debesskrāpju pilsēta… Mežs bija gaišs un mājīgs, varēja pa atvērto logu just meža dzīvnieku smaržu. Pašlaik nebiju izsalkusi, bet mani nodarbināja kāds jautājums. Beidzot ieraudzījām māju. Mājas, būtu jāsaka. Tur bija blakus uzbūvēti četri nami. Visi kā viens bija bālā krēmkrāsā un ar lieliem logiem. Sapratu, ka Alise, Kārlails un Ezme gribēja ieviest Forksu šeit, jo šī bija pirmā vieta uz, kuru pārcēlos. Sapratu, mājas bija katram pārim pa vienai. Pat smiedamās varēju atšķirt kura māja kuram. Rozai un Emam tā ar kolonnām un krāšņiem griezumiem, Ezmei un Kārlailam – vienkāršākā, būvēta veco laiku stilā, Alisei un Džasam bija moderna, ar vintage piesitienu. Tad ieraudzīju mūsu māju un sāku smaidīt. Tā bija mazāka, nekā pārējiem, krēmkrāsā un ar niedru jumtiņu. Mājas sienā, bija ik pa brīdim ievietoti ķieģeļi, tādā mazā gabaliņā. Radās iespaids, ka mājai būtu nokritis apmetums. Es izkāpu no mašīnas un ieskrēju „kopējā mājā” jeb pie Ezmes un Kārlaila. Tur visi bija sapulcējušies ap kādu apģērba drisku. Man uzreiz nāsīs iesitās Fila smarža. Ar vampīru piejaukumu. Un uz driskas bija zīmīte „Dabūjāt ko gribējāt. G.” 

 

Saullēkts. 2. nodaļa

Paldies lasītājām par labajiem vārdiem un, protams, Niivei, par to, ka viņa izveidoja šo brīnišķīgo portālu!!! ;**

 2. Džekiņš

 Es pacēlu un dzirdēju satraukto Renē balsi. Viņa panikā stāstīja kaut ko nesakarīgu.

-         Kas noticis mammu? Kā tu vispār uzzināji mūsu viesnīcas telefona numuru? – Es jautāju. Tad liku viņai ieelpot un nomierināties. Mamma paklausīja manam padomam.

-         Alise. – Pat par spīti satraukumam Renē balsī ieskanējās smaids.

-         Bet, protams. – Iespurdzos. – Kas par lietu? Kāpēc tu tik agri zvani?

-         Fils ir pazudis… – Mamma iešņukstējās un sāka elsot.

-         Nomierinies, kā pazudis?

-         Vakar vakarā Fils man teica, ka viņam jāaizbrauc, un ka viņš pēc pusstundas būs atpakaļ. Pagāja stunda un es sāku uztraukties, bet nodomāju, ka no rīta viņš noteikti būs gultā, bet nav! Ko lai es saku Džekiņam?

Edvards bija man blakus. Viņš ar lūpām izveidoja vārdus: „pasaki lai atved Džekiņu pie mums.” Es piekritu.

-         Mamm, atved Čārliju pie mums, kamēr savāksies. Kārlails sameklēs Filu.

-         Nu varbūt tev taisnība. Es ļoti uztraucos.

-         Atsūti Džekiņu ar nākamo reisu uz Ņujorku. Mantas vari nekravāt – Alise visu sapirks.

-         Labi Bello, mēģināšu savākties. Čārlijs būs pēc stundas.

-         Atā mamm!

Es noliku klausuli un Edvards mani apskāva.

-         Mēs atradīsim Filu, nekas nenotiks… Ar Džekiņu būs jautri! – Viņš iesmējās.

-         Gan jau. – Es arī pasmaidīju. Tad mēs piezvanījām uz blakus numuriņu.

-         Alis, vai tu varētu visus savākt pie mums? – Edvards prasīja.

-         Tūlīt! – Alise nopietni sacīja.

Es noskūpstīju Edvardu un viņš iesmējās norādot uz drēbju skapi. Es sapratu. Vajadzēja apģērbties pirms ieradās Džeiks un Renezme. Mēs paspējām tieši laikā pirms mūsu istabiņā iebruka „pūlis.” Neviens no tiem nebija cilvēks – seši vampīri, viens pusvampīrs, un viens vilkacis. Visi no mums kaut ko gaidīja. Vienīgi Alise nelikās pārsteigta.

-         Ko tu zini Alise? – Edvarda balss bija skarba un pavēloša.

-         Es? Neko, diemžēl… Lai arī kur Fils būtu viņa nolaupītājs nav neko man rādījis – Alises balss bija skumīga.

-         Paga, paga, viņš ir nolaupīts? – Mēs ar Renezmi reizēm iesaucāmies. – Edvard, kāpēc tu neteici? – Es turpināju jau viena.

-         Nav vēl īsti skaidrs, bet mums, tas ir Alisei un man ir tāda nojauta… – Edvards vainīgs nokāra galvu.

-         Tas nav iemesls klusēšanai. Vai arī jūs visu zinājāt? – Pagriezos uz pārējo Kalenu pusi un klusi ierēcos, Tad es pagriezu muguru un izskatījās, ka saruna ir izbeigta. Uzgriezu Renē numuru, lai paprasītu cikos pienāk Čārlija lidmašīna, bet tad Alise drūmi iespurdzās.

-         Pēc pusstundas Bella, aizmirsi par manām spējām? – Alise nomurmināja.

-         Mēs ar Nesiju aiziesim paēst – Džeiks ierunājās. Viņi aizgāja. Alise pagriezās un ejot prom nomurmināja kaut ko par drēbju pirkšanu Čārlijam. Džaspers, Ezme un Kārlails viņai sekoja ar nokārtām galvām, nesakot ne vārda. Nabaga Džaspers – viņam visu mūsu bēdas par Filu dubultojās, jo klāt nāca arī paša jūtas. Rozālija sēdēja dīvānā un neko neredzošām acīm raudzījās televizora ekrānā. Emets jau tēloja, ka guļ. Es pat nepasmaidīju par šo joku un uzrēcu viņiem – Ārā!! – Roza paklausīja, bet Emets ieņurdējās. Te viņš dabūs savu laušanos.

Pierāvu viņu kājās un viņš apsēdās pie galda. Es priecājos par laušanos, jo man vajadzēja veidu kā izlādēties. Drūmi iesmējos un pieņēmu Emeta plaukstu. Viņš sāka radīt spiedienu, bet es nereaģēju un koncentrējos uz spiedienu kam tūliņ bija jānāk pār Emeta roku un jāsadragā skaistais galds. Pēkšņi sajutu vajadzīgo dusmu uzliesmojumu un triecu Emeta roku pret sarkankoka galdu. Tad sašķīda šķēpelēs un es attapos uz grīdas, jo biju salauzusi arī savu krēslu. Dusmas pagaisa tikpat ātri kā uznākušas un es pilnā kaklā iesmējos. Emets pamanīja manas garastāvokļa maiņas un arī sāka smieties pa visu istabiņu. Edvards stāvēja istabas stūrī un ar mīlestības pilnu skatienu vērās manī, it kā es būtu mazs bērnelis, kas izdarījis muļķības tagad par tām smejas. Es tēloti ieņurdējos un metos viņam virsū. Edvards satvēra mani savās rokās un mēs iemetāmies gultā, kamēr Emets saslaucīja galda atlūzas un izmeta uz ielas. Pašā Ņujorkas centrā. Jauki.

Pēkšņi atcerējos par Džekiņu. Aizgājām uz blakus numuriņiem un redzējām, ka visi gaida mūs.

-         Alise, tu vari neņemt lūdzu to maisu ar drēbēm līdzi uz lidostu? – Es saraucu uzacis un negribēti iesmējos. Sīkā māšele.

-         Nu, bet… – Alise paskatījās uz mani ar aizvainotu skatienu, un nometa drēbes uz gultas.

-         Paldies – Pasmaidīju un paķēru aiz vienas rokas Edvardu, aiz otras Renezmi metos lejā pa kāpnēm. Pēkšņi jutu, ka kāds mani pagrūž, un nākamajā mirklī jau lidoju sienas virzienā. Pēdējā brīdī apstājos, lai neietriektos. Tas mūs uz krietnu laiciņu aizturētu, ja siena sagrūtu. Iesmējos un nozibināju zobus uz Alises pusi. Viņa pēdējā laikā bija palikusi atriebīga.

Izgājām ārā un iesēdāmies Alises jaguārā, kurš pat Manhetenas ielās izraisīja interesi.

-         Kas šī ir par mašīnu? – Prasīju Edvardam. Būs jāuzlabo manas zināšanas par mašīnām.

-         Tas ir jaunais Jaguar XJ uzlabotais modelis, runā, ka tāds esot tikai 3 cilvēkiem.

-         Nu jau četriem – Es izlaboju un Edvards mani noskūpstīja.

Mani pārņēma lielāks prieks nekā pēdējās 10 minūtēs, un nesapratu kā tas ir iespējams, jo, manuprāt, tik laimīga es nekad nebiju bijusi. Iegājām lidostā un ieraudzījām Džekiņu.

-         Tas nav iespējams – Nočukstēja Kārlails. Mēs visi bijām šokēti. Džekiņš bija izaudzis par pāris gadiem nedēļas laikā. Pirms nedēļas Forksā mazais Čārlijs bija apmēram četrus gadus vecs. Tagad viņš izskatījās pēc pirmklasnieka.

-         Renē bija vampīrs? – Rozālija man prasīja.

-         Protams, nē – mēs ar Edvardu vienlaicīgi izdvesām.

-         Tad, tas nozīmē, ka Fils bija pusvampīrs… – Kārlails pirmais attapās un pieskrēja pie Džekiņa. Viņš laimīgi pasmaidīja un metās viņa un pēc tam arī manos apskāvienos.

-         Māsa Bella, māsa Bella – mīlīgais šļupstošais akcentiņš bija pazudis un es neviļus pasmaidīju.

Zāles galā pamanīju kustību. Tur sēdēja pulks vampīru ar melnām acīm. Nu nebija labi… Viņi visi sajuta Čārlija smaržu, kurš smaržoja tikpat labi kā savulaik es.

Nu nebija labi…

Saullēkts. 1. nodaļa

Saullēkts

 Atvadas

 Atvēru acis no tēlotā snaudiena, kurš bija pilns pārdomu. Pavēros apkārt un ieraudzīju, ka nekas nav mainījies. Protams. Es neko nevarētu palaist garām ar savu „fenomenālo” dzirdi, kā teica Renezme. Tās pašas personas, kas pirms dažām stundām iekāpa lidmašīnā „Portandželosa – Ņujorka.”

Vēl joprojām nespēju attapties no piedzīvotā. Negribēju šķirties no Forksas, bet tas bija nepieciešams. Jau 3 gadus biju mierīgi nodzīvojusi Forksā kā vampīrs. Nu jau sāka kļūt aizdomīga mūsu nemainīšanās. Katru nedēļu Nesija un Džeiks devās pie Čārlija. Katru dienu Kārlails devās uz darbu Forksas slimnīcā. Katru minūti mēs ar Edvardu izbaudījām savu neierobežoto mīlestību.

Visgrūtāk no stingrās patrulēšanas bija atradināties Setam. Viņš vēl pirms Voltūru atnākšanas bija atbildīgs par jauno vilkaču uztrenēšanu un pēc aiziešanas negribēja sagraut savu labo iespaidu uz „jauniņajiem.” Nabaga Sets. Nopūtos un paskatījos griestos. Edvards pacēla uzaci un jautājoši uz mani pavērās. Es papurināju galvu un viņš man uzsmaidīja savu man tik mīļo, greizo smaidu.

 - Kā man ir ar tevi veicies… – nočukstēju un noskūpstīju mīļoto.

 - Par tevi varētu teikt vēl vairāk… – Edvards pasmaidīja un ievija roku manos matos.

 - Khe khem… – pēkšņi atskanēja no aizmugurējā sēdekļa. Mēs ar Edvardu sinhroni iesmējāmies.

 - Emet, kad jūs ar Rozu ieslēdzaties tualetē mēs neko nesakām. – Nespēju neizteikt savas domas. Tas bija smieklīgi, bet sāka jau mazliet kaitināt. Emets, protams, piedāvāja citu izlīguma variantu.

 - Laušanās. Tu. Es. Pēc ierašanās viesnīcā. – Es nevarēju nepiekrist.

 - Nu labi… Tikai jāatrod kāda izturīgāka vietiņa… – Emets nespēja pārdzīvot, ka vēl joprojām biju spēcīgāka par viņu. Pārējiem tas likās tik smieklīgi. No priekšējā sēdekļa atskanēja ķiķināšana kam pievienojās balss.

- Bella, tikai pārvelc citas drēbes! – Alise iesaucās. Renezme nevarēja vien beigt ķiķināt. Viņu ļoti uzjautrināja mana un Emeta laušanās, kā arī Alises apspriedes modes jautājumos. Paskatījos ārā pa logu un centos neklausīties Džeika krākšanā. Viņš, protams, nevarēja nedoties mums līdzi. Ņujorka rietošās saules staros izskatījās noslēpumaina. Vēl joprojām nespēju aptvert to, ka mēs dodamies tieši uz Ņujorku. Un kā mēs vispār to izlēmām! To vakaru es gribētu izslēgt no savas „fenomenālās” atmiņas.

Kārlails atnāca mājās no kārtējās dienas slimnīcā ar neuzmundrinošām ziņām.

 - Lai arī kā man negribētos šos vārdus teikt, bet mums laikam jādodas prom. – Visu skatieni pavērsās pret viņu.

- Šodien dakteris Snovs pārrunāja ar medmāsu Annu mūsu dīvaino izskatu. -

 - Ja jau Anna par to sāka runāt, tad jau viss ciems tūlīt tenkos. – Alise iesmējās. Visi saprata šo joku, un arī to, cik tas bija nopietns. Tajā brīdī ieradās Džeikobs.

 - Kas jauns ļautiņi? – Viņš pajautāja lūkodamies uz mūsu drūmajām sejām. – Kaut kas slikts? – Renezme ātri paskaidroja viņam situāciju. Viņš pašūpoja galvu. – Jā, nekas labs tas nav. Man būs jādodas jums līdzi. Nemaz nemēģini mani atrunāt Bello, nekas neizdosies. –

Es paskatījos uz viņu uz padevos. Nav nekādas jēgas atturēt Džeiku no savas likteņa iezīmētās. Tad man prātā iešāvās drausmīga doma.

-         Kādam būs jāpasaka Čārlijam. – Es skumji nopūtos.

-         Mēs to izdarīsim – .Džeiks un Nesija pacēla galvu un reizē iesaucās.

Kārlails iesmējās un piekrita – Labi jau labi, izdarīsiet… Rīt brauksiet pie viņa un pateiksiet. – Es saviebu seju un iedomājos skatu kā Renē brauks ciemos uz Ņujorku. Viņiem ar Filu bija bērns. Mazais Čārlijs jeb Džekiņš lepojās ar brūnu matu ērkuli un brūnām acīm. Mēs viņu dievinājām un aicinājām ciemos kad vien varējām.

Nākamajā dienā, mēs sakravājām koferus un Kārlails padeva ziņu, ka mēs dodamies prom. Pa to laiku Renezme un Džeikobs devās pie Čārlija. Viņš, protams, bija ļoti noskumis un prasīja vai var braukt ciemos. Saņēmis apstiprinošu atbildi viņš prasīja kāpēc jābrauc prom. Uz to Džeiks atbildēja: tev nav jāzina vairāk nekā nepieciešams. Nabaga Čārlijs.

Lidmašīna nosēdās un es aplūkoju savu jauno dzīvesvietu. Ņujorka pilnīgi atšķīrās no klusās no miermīlīgās Forksas. Šo pilsētu izvēlējās Alise. Izkāpām no lidmašīnas un jutu, ka Nesija priekā notrīs. Viņai noteikti patiks, nodomāju. Paķērām savu milzīgo bagāžu un es gaidīju kad piebrauks taksis. Pēkšņi Alise pieskrēja pie vienas no mašīnām, kas stāvēja lidostas priekšā un iekāpa.

-         Kas tas, Alis? – noprasīju.

-         Mana jaunā mašīna – viņa parādīja mēli. Sīkā kaitinošā māsiņa. Sakāpām viņas jaunajā Jaguārā un devāmies uz viesnīcu. Māja jau bija nopirkta, bet nebija iekārtota, tāpēc mums nācās nakšņot viesnīcā.

Mums ar Edvardu bija atsevišķa istaba, tāpat kā Alisei un Džasperam, Emetam un Rozai, Kārlailam un Ezmei, Džeikam un Nessai. Džeiks un Renezme aizgāja vakariņās, bet mēs devāmies aplūkot numuriņus. Viss bija luksuss klasē, protams, Alise jau nevar izvēlēties neko citu. Apkārt mums bija Manhetena un pa logu redzējām Ņujorkas centrālparku. Kad Džeikobs un Nesija atnāca mēs visi devāmies gulēt. Vismaz daļa no mums. Personīgi, mēs ar Edvardu uzreiz ieslīdējām gultā.

No rīta, beidzot atrāvos no Edvarda un piegāju pie loga. Tur modās Ņujorka. Vēl viens saullēkts manā dzīvē.

Pēkšņi iezvanījās telefons.