Galerija
90909x5_stewart_b-gr_05 011 arrives at the 82nd Annual Academy Awards held at Kodak Theatre on March 7, 2010 in Hollywood, California. 32 gallery_enlarged kris_tay_sweden_15 arrives at the The 28th Annual MTV Video Music Awards at Nokia Theatre L.A. LIVE on August 28, 2011 in Los Angeles, California. photo551 robertpattinsonvanityfair111

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Saules atspīdums (Marcha) visi raksti

Saules atspīdums. 7. daļa

            Tas bija zināms, ka tas kaut kad notiks, bet ne jau tik ātri. Čārlijs bija stiprs un veselīgs. Viņš ļoti reti slimoja.

            Es nevarēju pacelt telefonu aiz šoka. Pie manis pieskrēja Edvards un Renezme. Edvards pacēla telefonu augšā, bet neviens viņam neatbildēja, jo Alise jau laikam bija nolikusi telefonu. Nesija iekāpa man klēpī un prasīja kas ir noticis. Edvards arī man jautāja kas ir noticis, bet es vienkārši aiz šoka neko nevarēju pateikt. Edvards mani nocēla no koka uz kura es sēdēju un nolika zemē atsēsties.

-         Bella, kas ir noticis?

-         Jā mammīt kas ir noticis? Tu esi vēl bālāka. – meitiņa secināja.

-         Čārlijs…. – es nevarēju neko pateikt. Nesija man pieskārās pie sejas un jautāja „Mammīt, kas ir noticis? Kas ir noticis ar vectētiņu?”

-         Viņš ir…viņš ir…

-         Bella, kas ir noticis ar Čārliju? – Edvards jau uzstājīgāk jautāja.

-         Miris. Tētis ir miris. – ja es varētu es tagad raudātu no tā ko es tikko pateicu.

-         Ko? Vectētiņš ir miris? – Nesijai no pārsteiguma pār vaidziņu nolija asara.

-         Kas? Kas tev to teica?

-         Alise tikko zvanīja un kad es atbildēju viņa pati knapi varēja man to pateikt.

Renezme iekāpa man klēpī un es viņu stingri samīļoju. Nesija raudāja klusiņām bez nevienas skaņas.

-         Mums ir jābrauc mājās. – Edvards nosvērti pateica.

-         Labi. – piekritu viņam.

Tā mēs jau krāmējām mūsu koferus. Šajā salā pavadītais laiks bija brīnišķīgs. Es cerēju, ka mēs pavisam drīz vēlreiz šeit atbrauksim. Mūsu koferi jau bija sakravāti, bet kad iegājām pie Nesijas istabā viņa šņukstēja tur pat gultā un ar koferiem nekur nebija tikusi. Es piegāju viņai klāt iecēlu klēpī un samīļoju.

-         Mammu es gribu pie vectētiņa. – viņa piespieda savu sejiņu pie manis un turpināja raudāt.

-         Tāpēc mēs jau arī krāmējam koferus. Protams, es arī gribu pie tēta. – apskāvu viņu vēlreiz un palīdzēju meitiņai sakrāmēt koferus.

Mēs jau sēdējām lidmašīnā. Nesija visu ceļa laiku neko neteica. Tas man lika uztraukties, bet viņa uzreiz pagriezās pret mani un vārgi pasmaidīja. Nolaižoties Sietlas lidostā mūs sagaidīja tikai Kārlails ar Ezmi. Ezme pieskrēja man klāt un samīļoja.

-         Bella man tik ļoti žēl. – Kārlails teica.

-         Labāk dosimies. – ierosināju. Tikmēr noliku meitiņu zemē, bet viņa negribēja būt zemē un stiepa savas rociņas atpakaļ pie manis, bet Edvards jau bija viņu paņēmis uz rokām.

Kad mēs bijām jau atgriezušies mūsu namiņā es jautāju Edvardam.

-         Es gribu aizbraukt uz Čārlija māju. Bet vispirms es gribu zināt kas notika tētim. Lūdzu, pasaki. – es viņam sekojot uz lielo māju prasīju.

-         Kārlails teica, ka viņu esot notriekusi mašīna.

-         Bet kā? Šeit tak ir ļoti mierīga pilsēta. Kurš to varēja izdarīt? – jautāju.

-         Pilnīgi piekrītu par to, ka pilsēta ir mierīga, bet Kārlails ir jutis kāda vampīra smaržu, bet tā pati bija ļoti knapa. Var redzēt, ka vampīrs viņam nav uzbrucis, bet gan notriekusi mašīna, jo policijas mašīna ir vienās lupatās.

-         Ak, dievs! Cik, šausmīgi! Edvard varbūt paņemam Nesiju līdzi?

-         Labi ņemam.

Tā mēs aizbraucām uz Čārlija māju. Tur bija tik tukšs. Tur bija tik tumšs un auksts, ka izskatījās, ka šeit nebūtu neviens dzīvojis vairākus gadus. Tik briesmīgi. Mani apskāva no mugurpuses pazīstamās rokas. Atspiedos pret Edvardu.

Mēs piegājām pie dīvāna un apsēdāmies. Pēkšņi no manas istabas nāca vampīra smarža.

 Turpinājums sekos…

Saules atspīdums. 6. daļa

            Kā no zila gaisa parādījās Nesija. Paskatoties uz Edvardu, ievēroju, ka viņš smaidīja, bet pēkšņi viņa smaids pazuda. Meitiņa ielēca manās rokās un iedeva buču uz vaiga. Es paskatījos uz Edvardu un pēkšņi kāds uzsauca Edvardam:

-         Kā iet, vecīt? Bella tev nav nodarījusi pāri? – Nu jā. Tas bija Emets. Kā tad viņš neiztiks bez savām dzēlībām. Rozālija tikai ieķiķinājās. No kurienes viņi visi trīs uzradās?

-         No kurienes jūs uzradāties? Pārējie arī ir atbraukuši? – mēs ar Edvardu reizē jautājām.

-         Nē tikai mēs. Nesija gribēja pie tevis kaut vai zināja, ka jūs būsiet prom uz ilgāku laiciņu. – Roza teica.

Es nolaidu Nesiju lejā un viņa sāka spēlēties smiltiņās. Edvards bija arī notupies lejā un spēlējās ar Nesiju.

-         Varbūt iesim uz māju, lai varat nolikt Nesijas mantas? – ierosināju.

-         Mēs jau tur bijām. Tur ir ļoti skaisti. Būs Ezmei jāpaprasa, lai arī mums ar Emetu tādu uztaisa. – Roza teica.

Renezme piecēlās kājās un paņēma mani aiz rokas un sāka vilkt mani uz mājas pusi. Visi nāca mums pakaļ.

Tikmēr aiz mums Emets prasīja Edvardam:

-         Vecīt, mēs te varam ar Rozu palikt kādas pāris dienas? Baigi forši te ir! Varēšu pie viena Bellu pakacināt…! – viņš pilnībā staroja.

-         Bella? – Edvards man jautāja. – Ko tu saki?

-         Labi. Pāris dieniņas. – tieši tēmēju uz Emetu.

-         Labi. Bella ejam. – Emets teica. To jau varēja saprast ko viņš gribēja. Laušanos.

-         Labāk Emet nedaudz vēlāk. Man liekas Nesija gribēs Bellai parādīt visu ko Alise viņai salikusi līdzi un lai palīdz iekārtoties viņas istabā.

-         Nu labi. – Emets skābi novilka. – Bet Bella no sava pienākuma neaizbēgs.

Pasmaidīju un mēs ar meitiņu devāmies augšā uz istabu. Ieejot istabā un ieraugot ko Alise ir meitiņai sagādājusi tas bija kaut kas traks. Tur bija Armani Junior, D&G, Baby Dior, DKNY tas bija vājprāts. Alise ir traka. Bet nu labi Nesijai jau ļoti patika, ka Alise viņai pirka visādas drēbes. Galvenais bija Nesijai nevilkt vienas drēbes nākamajā dienā atkal. Alise to viņai bija pateikusi un meitiņa uzreiz paklausīja. Es visas drēbes saliku atvilktnēs. Tur bija daudz kleitas, svārki, krekli, peldkostīmi. ŠAUSMAS! Man būs Alise nedaudz jāsarāj par šito. Nu viņa tak nedaudz pārspīlē.

Saliekot visu pa vietām Nesija uzvilka peldkostīmu un kleitu. Viņa man pielika plaukstiņu pie sejas un domās parādīja, ka viņa un es ejam peldēties un spēlēties smiltīs. Viņai vēl aizvien negribējās runāt. Viņa labāk „runāja” savā veidā.

Es aizgāju uz savu istabu un paskatījos kas ir koferī. Izskatījās, ka to ir krāmējuši gan Edvards, gan Alise. Es koferī atradu pāris knapus peldkostīmus. Atradu normālu peldkostīmu laikam to būs ielicis Edvards un garu vasaras kleitu. Uzvilku to un atsēju matus, kuri bija sasieti astē.

Mēs aizgājām uz pludmali un tur spēlējāmies pa smiltīm, gājām peldēt. Nesijai jau nu ļoti patika. Mēs kopīgi bijām uztaisījušas milzīgu smilšu pili, kuru vēlāk izjauca ūdens. Peldējāmies. Meitiņai tas ļoti patika. Tālāk ūdenī peldēja kaijas.

Vēlāk mums piebiedrojās arī pārējie. Kamēr Emets ar Rozu izklaidēja Nesiju mēs ar Edvardu tikmēr bijām atsēdušies uz segas, kura bija izklāta ēnā. Es tik ļoti priecājos, ka meitiņa bija atbraukusi pie mums.

-         Par ko tu domā? – jautāja Edvards.

-         Par to cik es esmu priecīga, ka ir atbraukusi Nesija un mēs visi trīs esam šeit. Nu labi pieci. Bet Roza jau ar Emetu drīz brauks prom vai ne? – priecīga jautāju.

-         Viņi šeit nedaudz uzkavēsies un tad dosies prom. – Edvards mani apskāva un noskūpstīja.

  ***

Tā jau bija pagājušas pāris nedēļas kopš meitiņas bija atbraukusi pie mums. Kamēr viņa negulēja mēs ar Edvardu viņu izklaidējām, bet kad viņa gulēja mēs ar Edvardu baidījām viens otra klātbūtni. Tās bija apburošas un skaistas 2 nedēļas, kamēr man nepiezvanīja Alise!

Tā bija diena, kad tieši uz salas bija nedaudz apmācies laiks. Es sēdēju kokā, kamēr Edvards ar Nesiju spēlēja paslēpes. Man kabatā bija Edvarda telefons un tas sāka zvanīt. Es paskatījos uz numuru. Tas bija Alises! Es pacēlu:

-         Edvard? – Alise jautāja.

-         Nē te Bella. Kas noticis? – es jautāju jo Alisei bija nedaudz uztraukusies.

-         Bella… Čārlijs! Viņš ir miris! – un man izkrita telefons no rokām.

 Turpinājums sekos…

Saules atspīdums. 5. daļa

            Paskatoties uz augšu es ieraudzīju no zvaigznēm izveidojušos sirdi. Tas bija tik brīnišķīgi. Es paskatījos uz Edvardu un noskūpstīju viņu. Tas bija kaut kas kolosāls. Man dāvanā uzdāvina māju un vēl tik brīnišķīgu skatu, ko es nekad neesmu redzējusi – sirdi no zvaigznēm. Mēs gājām uz māju atpakaļ un Edvardam jautāju:

-         Edvard, lūdzu, atļauj man pazvanīt uz mājām un pateikties Ezmei. – es viņam lūdzos.

-         Labi ņem un pazvani! Es tikai ātri uziešu augšā. – viņš man iedeva telefonu un uzgāja augšā.

Pēc otrā signāla uzreiz telefonu pacēla Alise.

-         Čau, Bella! Nu kā māja tev patīk? – viņa lēkāja uz vietas to jau varēja nojaust.

-         Sveika! Iedod man, lūdzu, Ezmi! Ā un māja ir vienkārši lieliska. – es sakot pasmaidīju.

-         Ā tas gan ir labi, ja kas tavs skapis ir pilns ar drēbēm. Ja nevari kaut ko atrast tad zvani man. – viņa pilnīgi staroja. – Re kur nāk arī Ezme.

-         Paldies tev Ezme. Tu esi vienkārši fascinējoša. – pilnīgi gribējās viņu tagad sabučot.

-         Man prieks, ka tev patīk mīļā! Es jau zināju, ka tev patiks, bet, protams, Emets jau gribēja pielikt vēl divus stāvus, bet es no tā atturējos. – par šo man jau bija jāsmaida. Protams, Emets nekad nevarēja iztikt bez gigantiskas mājas.

-         Nemaz nevajag vēl vairāk. Šī māja tagad jau ir apburoša.

Kāds no tālu kliedza: – Tikai nenodari pāri Edvardam! – man sanāca smiekli. – Ezme pasaki Emetam, ka viņš pēc manas atgriešanās dabūs roku laušanos un vēl arī pa ribām.

-         Kā tad, mazā māsiņ, kurš tad dabūs! Un pie viena pasveicini Edvardu! – atkal sāka mani ķircināt.

-         Labi, atā!

Pasmējos. Gāju jau augšā un pēkšņi sajutu rožu smaržu. Ieejot istabā visa istaba bija izklāta ar rožu ziedlapiņām un aizdedzinātas vairākas sveces un mūsu istabu padarot ļoti romantisku. Es piegāju pie gultas un tur bija atstāta zīmīte. Zīmītē bija rakstīts:

 

Misis Kalenai!

Es tevi gaidīšu pie okeāna, kad tu ieraudzīsi šo zīmīti!

Edvards

 

Es apgriezos apkārt uz vēlreiz paskatījos ko viņš ir šeit izdarījis. Šī istaba bija pilnīgi savādāka nekā kad mēs atbraucām. Visās iespējamajās vietās izbārstītas rožu lapiņas visos stūros aizdegtas sveces. Tas bija tik romantiski. Es izgāju no istabas ārā caur parādes durvīm un sekoju Edvarda smaržai. Pēc 300 metriem es viņu ieraudzīju skatoties mēnesī un sēžot zemē. Es viņam no aizmugures piegāju klāt un noskūpstīju. Edvards pēkšņi mani atlaida un lika apsēsties sev blakus. Viņš saņēma manu plaukstu savā rokā un turēja to cieši un nelaida vaļā. Tā mēs sēdējām apmēram 15 minūtes skatoties mēnesī un neko nesakot. Edvards pēkšņi pagriezās pret mani un noskūpstīja. Kad viņš pabeidza skūpstu kaut vai es to negribēju es viņam teicu:

-         Tev sveicieni no Emeta! – iesmejoties teicu.

-         Mhm! – mīļotais pēkšņi piecēlās kājās un uzvilka mani arī kājās.

-         Kur mēs ejam! – jautāju.

Mēs sākām skriet un jau bijām mājā. Mēs iegājām mūsu istabā un viņš sāka mani kaislīgi skūpstīt. Dzirdēju plīstam apģērbam un mēs turpinājām savu kāzu jubileju.

 

***

 Dzirdot ārā putniņu čivināšanu un jūtot kā logos lēnām sāk iespīdēt saule sapratu, ka ir jau rīts. Es gulēju Edvarda skavās un noskūpstīju viņa krūtis.

-         Ir jau rīts! – konstatēju un noskūpstīju viņu vēlreiz.

-         Zinu.

-         Ko mēs šodien darīsim? – jautāju, jo nezināju ko tiešām mēs varētu darīt.

-         Tad jau redzēsim. – viņš pasmaidīja.

-         Nu labi!

-         Varbūt ejam pabrokastot?

-         Nu labi… – pasmaidīju.

Kad bijām „paēduši” un rokrokā gājām pa pludmali es pēkšņi izdzirdēju:

-         Čau mammu un tēti! – pēkšņi Nesija parādījās no zila gaisa.

Es paskatījos uz Edvardu un viņš atkal smaidīja savu iešķību smaidu. Viņam atkal bija kaut kas padomā!

 

Turpinājums sekos…

 

 

Saules atspīdums. 4. daļa

Saules atspīdums

4. daļa

 Ak, mans Dievs! Edvards mani bija atvedis uz kādu salu, kur atradās viena vienīga mājiņa. Tur uz salas, kur bija viens vienīgs koku biezoknis tur pašā maliņā atradās maza divstāvu mājiņa. Piebraucot tuvāk salai un nokāpjot no jahtas Edvards paņēma mani uz rokām, bet es to nemaz neievēroju jo skatījos uz mājiņu. Cik tā bija skaista! Neko tādu nebiju iedomājusies, ka varētu būt vēl skaistāka vieta aiz Ezmes salas. Mājas ārpuse bija vienkārši apburoša. No ārpuses māja izskatījās ļoti liela un gaiša. Logiem priekšā bija žalūzijas un nevarēja ieskatīties kas ir mājas iekšienē. No mājas skursteņa nāca ārā dūmi. Laikam kamīnu kāds bija iekūris. Edvards mani bija jau nolicis zemē un apskāvis no aizmugures, bet es nevarēju novērst acis no skaistās mājas. Es gribēju kaut ko pateikti Edvardam, bet es nezināju ko lai saku par tik brīnišķīgu vietu. Es nedaudz pagāju uz priekšu un pagriezos pret Edvardu, bet viņš tik smaidīja. Viņš nāca man līdzi un viņš ielika kaut ko man rokā. Tā bija atslēga! Es pagāju vēl uz priekšu un atslēdzu durvis. Tas tik bija kaut kas! Manā priekšā pavērās kaut kas ļoti apburošs. Gaitenis bija tik plašs un gaišs tāpat kā Kalenu māja Forksā. Es iegāju tālāk mājā un tur viss bija tik ļoti gaišs un viss tik skaisti izkārtos. Viesistaba bija gaiši zaļā ar lielu baltu dīvānu un lielu kamīnu. Tur bija pie sienas pieliktas pāris bildes. Tie bijām mēs ar Edvardu! Bet kā? Visi taču bija ar mums visu laiku kopā! Es ar jautājošu skatu pavēros uz Edvardu un viņš tik smaidīja.

-         Kā tev patīk mana dāvana Tev? – viņš smaidot jautāja.

Es vēl neko nevarēju pateikt es visu rūpīgi gāju aplūkot. Tur bija ļoti maza virtuvīte. Laikam priekš Nesijas. Edvards mani kaut kur vilka. Tikai es nesapratu uz kurieni. Mēs kāpām augšā uz 2. stāvu. Ejot pa gaiteni tur bija tikai 2 durvis. Ieejot istabām kura bija labajā pusē tur bija milzīgs logs. Viena gulta vienai personai. Laikam Nesijai. Tur bija ļoti gaiši. Liels skapis. Noteikti Alises rokas darbs. Negribējās pat ieskatīties kas tur iekšā. Pie sienām visur bija saliktas manas, Edvarda un Renezmes bildes. Tas bija tik skaisti!

-         Kā tev patīk Renezmes istaba? – Edvards jautāja.

-         Ļoti…ļoti…skaisti. – es knapi varēju kaut ko pateikt, jo šī vieta bija pārāk skaista.

-         Man prieks, ka tev patīk! – Edvards starodams teica. – Tagad es tev gribu parādīt mūsu istabu.

Tagad man bija nedaudz bail par to ko es tur ieraudzīšu. Ejot ārā no meitiņas istabas mēs pa gaiteni pagājām uz priekšu nelielu gabaliņu. Atverot manas istabas durvis es gandrīz nokritu. Tā bija divreiz, ja ne trīs reizes lielāka par Nesijas istabu. Istabas vidū atradās milzīga gulta ar baldahīnu, lielu kamīnu (vēl lielāku nekā viesistabā). Tur bija vēl milzīgs grāmatu plaukts, kuru pusi aizņēma grāmatas un pusi mūzikas centrs ar ļoti daudz diskiem. Es piegāju pie plaukta un paskatījos kāds disks ir ielikts mūzikas centrā. Tur bija ieliks Selīnas Dionas (Celine Dion) disks. Nospiedu pogu PLAY un tur skanēja dziesma All by myself. Lieliska dziesma. Turpināju aplūkot mūsu istabu. Viena siena bija pilnīgi no stikla. Tur atklājās skaists skats uz ūdenskritumu. Tik skaisti! Paskatījos atpakaļ uz kamīnu un virs tā bija novietota skaista glezna. Tur bija attēlots puķu lauks, kurā atradās maziņa mājiņa. Tik vienreizējs skats… Tur tālāk bija liels skapis. Es no tā uzreiz novērsos jo zināju, ka tur nekas labs nav gaidāms. Es paskatījos uz Edvardu. Viņš tik smaidīja savu iešķībo smaidu.

-         Pa kuru laiku viss šitas tapa? Un bildes? Visi taču bija ar mums kopā! Tas nav iespējams. – es nelielā šokā teicu.

-         Tu laikam aizmirsi, ka Kārlailam ir daudz draugu un Ezme nedaudz viņus pakoriģēja kur katrai lietai ir jāstāv. Tu laikam nebiji arī ievērojusi, ka viņa bija uz pāris dienām pazudusi un iekārtoja visu kā viņa bija paredzējusi. – viņš pienāca man klāt uz samīļoja un noskūpstīja uz lūpām.

-         Jā laikam nebiju ievērojusi! – pasmaidīju un noskūpstīju viņu vēlreiz.

Viņš mani kaut kur vilka un kad es nostājos es sajutu zāli un akmentiņus zem kājām. Es palūkojos apkārt un šokēta teicu:

-         Edvard, skaties!

 Turpinājums sekos…

Saules atspīdums. 3. daļa

Saules atspīdums

3. daļa  

Edvards mani kaut kur veda, bet neteica kurp. Es viņam biju pāris reizes prasījusi kurp viņš mani ved, bet viņš tikai smaidīja savu iešķībo smaidu. Mēs iekāpām lidmašīnā, kura lidoja uz Spāniju. Manī bija neliels satraukums par to uz kurieni viņš mani ved. Visa lidojuma laiku Edvards turēja manu roku. Es visu laiku gribēju viņam prasīt kurp mēs dodamies, bet zināju, ka nav jēgas, jo tas jau bija VIŅA pārsteigums. Beidzot kad nolaidāmies Madrides lidostās un saņēmām koferus, mēs paņēmām taksi un braucot gar okeāna malu apstājāmies piestātnē. Tā kā bija ļoti vēla pēcpusdiena un saule gandrīz bija aiz horizonta, ejot pa piestātni un iesēžoties kādā jahtā skats bija vienkārši apburošs. Kamēr Edvards salika koferus jahtā es tikmēr noskatījos skaistajā skatā un nemaz neievēroju, ka mēs jau esam atstājuši ostu un Edvards tur manu roku.

-         Bella!?

-         MMM… – es nedaudz izbijusies atbildēju.

-         Par ko tu domā? – mīļotais jautāja saspiežot nedaudz manu roku.

-         Par Tevi un šo brīnišķīgo skatu.

-         Jā, ļoti skaisti ja blakus Tu man atrodies! – viņš mani noskūpstīja un nebeidza skūpstu kādas 5 minūtes.

Es jau biju rokas ielaidusi viņa bronzas krāsas matos, bet pēkšņi viņš no manis atrāvās un teica:

-         Mums tam būs ļoti ilgs laiks. – Viņš sakot smaidīja manu mīļo smaidu.

Es visu saprotot pasmaidīju viņam pretī. Viņš no aizmugures mani apskāva un turēja tā mani visu ceļu skatoties skaistajā saulrietā. Pēc kādām 15 minūtēm viņš mani apskāva ciešāk un teica:

-         Mēs gandrīz esam klāt! – viņš noskūpstīja manu pieri.

-         Labi!

-         Bella, paskaties turp!

-         Kur?

Edvards nedaudz iesmējās un pagrieza manu galvu uz to pusi kur man bija jāskatās. Ieraugot to salu okeāna vidū es vienkārši apstulbu. Man nebija ko teikt!

-         Edvard…tas ir tik….ļoti skaisti…! – es apstulbusi teicu.

 

Turpinājums sekos…

Saules atspīdums. 2. daļa

Saules atspīdums

  2. daļa

      Es paskatījos uz Edvardu un viņš ļoti aizdomīgi smaidīja. Viņam bija kaut kas aiz ādas.

-         Edvard? – es viņam jautāju. – Kas tev ir padomā?

Viņš tikai smaidīja un palaida mani vaļā. No augšstāva lejā noskrēja Nesija un ieleca man rokās. Viņa mani samīļoja un teica:

-         Atā, mammīt, es tevi mīlu! – meitiņa teica.

-         Es tevi arī mīlu, mīļumiņ, bet es nekur nedodos.

-         Dodies gan! – Alise teica.

-         Ko? Uz kurieni? – es pārsteigumā jautāju.

Man no rokām Nesija izlēca ārā un no aizmugures mani apskāva mīļotā rokas un čukstēja ausī:

-         Apsveicu gadadienā! – Un Edvards mani noskūpstīja uz lūpām.

-         Es tevi arī varu apsveikt ar to pašu! Tā kā tagad manas dāvanas nav šeit, bet vēl veikala noliktavā tad ir sarunāts, ka mums šodien ir tai jābrauc pakaļ. – skaidroju Edvardam.

-         Pēc dāvanas aizbrauks Alise ar Džasperu, jo mums ir jāpaspēj uz lidmašīnu. – Edvards smaidot teica.

-         Bet tu negribi zināt, kas ir tā dāvana?

-         Uzzināšu, kad atbrauksim atpakaļ no ceļojuma. – Mīļotais noskūpstīja pieri.

-         Nu labi, bet kur mēs braucam? – prasīju.

-         Noslēpums! – Edvards tik smīkņāja.

Pēkšņi Edvarda rokās ieleca Nesija un arī stingri samīļoja un pateica to pašu ko man:

-         Atā, tēti, es tevi mīlu! – meitiņa teica.

-         Es tevi arī, mīļumiņ!

Tā no mums visi lēnām atvadījās – Alise stingri samīļoja un smaidīja tikai, Džaspers tikmēr piebrauca mašīnu un paspieda Edvardam roku.

-         Alise, tu tikai nesabojā pārsteigumu! Dāvanai ir līdzi 13.00 jābūt izņemtai! – es viņai skaidroju.

-         Bella, nomierinies. Es visu izdarīšu! – Alise mierīgi teica.

Es mierīga piegāju pie Emeta un viņš man teica:

-         Nenodari Edvardam pāri! – viņš atkal mani ķircinot pie viena samīļoja savā lāča tvērienā!

Roza mūs samīļoja, Kārlails mani noskūpstīja uz pieres un Edvardam paspieda roku, un Ezme mūs mīļi samīļoja. Kamēr Edvards mašīnā lika koferus tikmēr es meitiņai teicu:

-         Klausi tantes un onkuļus! Un, protams, arī vecvecākus! – es smaidot viņai čukstēju.

-         Labi mammīt!

-         Bella, mēs par viņu parūpēsimies, neuztraucies! – Ezme mīļi sacīja.

-         Nu labi!

-         Bella, ir laiks! Tev ir jābrauc savādāk nokavēsi lidmašīnu! – Alise velkot mani uz mašīnu teica.

-         Labi, jau labi, Alise!

Iesēdos mašīnā un visiem māju kad Edvards jau brauca prom uz lidostu.

-         Es tevi mīlu! – viņš man čukstēja…

-         Es tevi vēl vairāk. – saņēmu viņa roku un turpinājām braukt.

 

Turpinājums sekos…

Saules atspīdums. 1. daļa

Saules atspīdums

 (Cerams, ka jums mans stāstiņš patiks un jūs to lasīsiet ar prieku. Šis ir mans pirmais stāstiņš un, cerams, jūs izjutīsiet to pašu mīlestību, ko es ieliku, rakstot šo stāstu. Paldies. Marcha. )

1. daļa

 Bella

           No pēdējās tikšanās ar Voltūriem bija pagājuši 2 gadi. Mūsu ģimene bija tikpat laimīga, kā agrāk! Es biju aizvien labāk iemācījusies tālāk projicēt manu vairogu un pasargāt aizvien vairāk. Dažreiz biju atļāvusi Edvardam ieskatīties manās domās, lai viņš zinātu, par ko es domāju. Mēs ar Edvardu bijām ļoti laimīgi un dzīvojām mūsu mazajā mājiņā jeb namiņā! Renezme bija jau izaugusi un izskatījās kā 18 gadus jauna jaunkundze. Alise ar Rozāliju pirka Nesijai daudz dažādas stilīgas drēbes. Protams, neko pārlieku traku, savādāk Edvards uzreiz lasīja morāli un saplēsa visas tās pārlieku atkailinātās drēbes. Emets kā jau vienmēr mēģināja mani un Edvardu ķircināt un, kad man apnika, es Emetu vienmēr nedaudz iedunkāju. Viņš dažreiz ar tiem saviem jociņiem nebija izturams! Kārlails aizvien strādāja slimnīcā, jo viņš vienkārši dievināja šo darbu. Ezme bija uzsākusi veidot savu biznesu. Viņa turpināja savu lielisko darbu – iekārtot vecas un jaunas mājvietas. Čārlijs tagad bija kopā ar Sjū un bija ļoti laimīgi. Viņa pat bija pārvākusies pie mana tēta! Es priecājos, ka tētim arī tagad ir sava otra pusīte. Vilkiem arī bija viss kārtībā, bet tagad viņu skaits jau bija 20, jo šeit aizvien bija vampīri – mēs! Paldies Dievam, Voltūri pagaidām šeit nebija iegriezušies un, cerams, ka arī vairs šeit nebūs.

Drīz tuvojās mana un Edvarda 3. gadadiena, kopš mēs jau esam precējušies. Man jau bija padomā viņam ļoti laba dāvana. Es biju izdomājusi Edvardam uzdāvināt 1889. gada klavieres, lai viņš man varētu spēlēt manu šūpuļdziesmu mūsu namiņā. Nesija jau arī bija šo šūpuļdziesmu iemācījusies no galvas. Edvards pēdējo mēnesi bija ļoti kluss, visu laiku par kaut ko domāja. Man liekas, viņam bija kaut kas padomā īpaši mūsu gadadienai.

Kādu vakaru, guļot mīļotā apskāvienos, es viņu uzrunāju:

-         Par ko tu domā?

-         Par to, kā tevi mīlu Tevi, Nesiju un visu mūsu ģimeni. Par šo brīdi, – Edvards mani noskūpstīja uz pieres un turpināja: – Es domāju par visu reizē!

-         Ja kas, es Tevi arī ļoti, ļoti mīlu!

-         Zinu!

Es noskūpstīju Edvardu uz lūpām un viņš sāka lēnām ģērbties, jo Renezmei bija laiks celties augšā. Kad bijām saģērbušies un Nesija bija saģērbusies, mēs visi trīs devāmies uz galveno māju. Ieejot iekšā, ievērojām, ka Alise kārtoja ziedus un Emets ar Rozu sēdēja uz dīvāna. Laikam pārējie bija medībās, jo nekur nejuta viņu smaržu. Alisei pēkšņi parādījās vīzija, tāpēc, mani ieraugot, viņa uzreiz sāka šausmīgi smaidīt un lēkāt uz vietas. Emets palika ieintriģēts un prasīja:

-         Kas Tev, Alise, noticis? Ko tad atkal mazā māšele ir izdarījusi? – Emets paskatījās uz Alisi, bet neaizmirsa paķircināt arī mani:

-         Nu, Bella, kā pagāja Tava nakts ar Edvardu, skaitot valsts parādu?

Es viņam nedaudz uzrūcu un parādīju mēli.

-         Neko, vienkārši ieraugot šodien Bellu man ļoti gribas lēkāt un smaidīt! – Alise sacīja.

-         Alise, tev ir kaut kas aiz ādas. – es sacīju.

-         Kas to teica, vienkārši šodien man ir ļoti labs garastāvoklis un NEVIENS šodien man nespēs to sagandēt. – viņa to pateica un sakot neviens tieši paskatījās es Edvardu.

-         Nu labi, Alise, kaut tā būtu.

Edvards mani no aizmugures samīļoja un noskūpstīja uz lūpām. Pēkšņi atskanēja kliedziens no augšstāva. Tā bija Renezme.

-         Āaaaa… Mammu? Tu kaut kur brauksi? – Nesija kliedzot no augšstāva prasīja.

Es paskatījos uz Edvardu un viņš ļoti aizdomīgi smaidīja.

 

Turpinājums sekos…