Galerija
bobo1 165 kristen_cannes_02 ppsl21_coverlook0811 a2 xxxneclipse017 pattinson-d-0912-12 MTV Video Music Awards Arrivals 60867154

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Sapņi, Laime un Sāpes… (Aut. kolektīvs) visi raksti

Krēslas sērijas sestā grāmata: Sapņi, Laime un Sāpes… 14. daļa

“Džeiks ir pie ciltīm. Tagad viņam jāuzņemas abu cilšu vadība. ” Billijs sāka ” Ar Semu notika tā. Vienu dienu viņš devās kārtējā patruļa. Tur viņu jau sagaidīja Voltūru bijušie pakalpiņi. Izrādās visi no Volterras nebija atbraukuši šeit uz lielo cīņu. Bija daži palikuši. Viņi uzbruka Semam, bet paveicās, ka Pols un Kils bija netālu. Viņi vampīrus iznīcināja, bet Sems bija gandrīz pieveikts. Viņš tagad guļ slimnīcā un es būtu loti pateicīgs, ja tu, Kārlail, viņu apskatītu.”
Es biju šokā. „Es zināju, ka viņi neliksies mierā! Zināju, ka viņi to tā neatstās!” Es nikni iesaucos.
“Mēs to tā nevaram atstāt!”
“Kārlail, varbūt tu dodies pie Sema, bet mēs ar Bellu un Kārliju dosimies pie Džeikoba?” Edvards klusām sacīja.
Par laimi, Kārlija bija nomierinājusies un iemigusi. Viņai tas bija smags trieciens.
šoreiz, mēs nesteidzāmies ar skriešanu. Mums ar Edvardu vajadzēja izrunāties.
“Voltūri mani jau sāk biedēt.” Es skumji sacīju.
“Viņi jūtas iebiedēti atrodoties mazākumā.” Edvards sacīja.
“Es ilgāk vairs to necietīšu. Man jau ir apnikušas viņu spēlītes. Es gribu pilnībā izbaudīt savu dzīvi.” Es jau atkal biju noskaņota kareivīgi.
Viņi visi atradās pie Emīlijas. Viņai šobrīd klājās ļoti smagi. Mūsu ierašanās viņus nepārsteidza.
” Emīlij, man ļoti žēl!” Es piegāju klāt un apskavu viņu. „Kārlails jau ir pie Sema, viņš par Semu parūpēsies labi, ar viņu viss būs kārtībā.”
“Paldies, tev Bella, mēs visi tā ceram.” Emīlija ar asarām acīs teica.
Pa to laiku Edvards runāja ar Džeikobu. Džeikobs rokās turēja aizmigušo Kārliju. viņa sejā jau varēja redzēt atplaukstam cerību. Kārlija miegā pasmaidīja.
Edvards pienāca man klāt un sacīja: „Izskatās, ka vilkiem ir jauns Alfa. Un uz ilgu laiku. Tagad Džeikobam būs jāiemācās uzņemties atbildību arī par citiem.”
“Tas nebūs viegli.” Es apsēdos blakus Džeikam uz dīvāna un klusā balsī izdvesu: „Ja vien tu zinātu, kā tu mani pārbiedēji!”
“Piedod, bet es savādāk nevarēju, man tas bija jādara.” Viņš skumji sacīja.
“Kārlija vai lūza uz pusēm aiz bēdām, viņai tas bija smags trieciens.”
Pēc stundas ieradās Kārlails.

Kārlails teica: „Tie vampīri, kas gribēja nogalināt Semu bija pēdējie 3 no Voltūru senās dzimtas. Viņi vēlējās atriebties par to, ka mēs nogalinājām Āro, Kaijusu, Marku un visus pārējos. Viņi tagad ir ļoti nobijušies, un ir devušies bēgļu gaitās uz Austrāliju.”
“Kāpēc viņi īsti bēguļo?” Es nesapratu.
“Bella, mēs tagad skaitāmies jaunie Voltūri, jo nogalinājām vecos, un tie 3 saprot, ka tiks sodīti, jo, kad viņi centās nogalināt Semu, nezināja, ja viņš ir draugos ar mums. Viņiem ir bail!”
“Mēs viņus taču neliksim mierā?” Es iesaucos.
“Tu vēlies viņus piebeigt?” Edvards neticīgi, skatoties uz manis, jautāja.
“Viņi gribēja nogalināja Semu. Voltūri pēc likuma tagad esam mēs. Mums ir jānokārto visas lietas līdz galam, savādāk rādīsim sliktu piemēru pārējiem vampīriem.” Es strikti noteicu.
“Labi,” teica Kārlails, “tad dodamies uz Austrāliju, un piebeidzams šo lietu pa visam.”
“Bez mums jūs nekur nedosieties” Teica Džeikobs, nu jau Alfa.
“Mammīt, es arī varu doties uz Austrāliju? Es negribu būt tik tālu prom no Džeika.” Kārlija ar skumjām teica.
Es nezināju, ko iesākt. Vampīri pret 3 vampīriem izklausījās normālāk, kā visi vilkači pret 3 vampīriem. It īpaši pēc tā, kas notika ar Semu.
Bet Edvards paspēja ierunāties vēl pirms manis.

Mēs dosimies visi arī Karlija, bet Kārliju kāds tur pieskatīs, tur kur būsim mēs.”
”Labi, es ceru ka izdosies.” Es satraukti teicu.
”Bella mēs tikām galā ar jaunuļu armiju, ar Voltūru lielāko daļu tu domā ka netiksim ar 3 vampīriem galā?” Edvards nopietni jautāja un noskūpstīja mani.
”Edvard tikai atceries – es tevi mīlu un man liekas ka tev ļoti sen nebiju to teikusi.” Es noteicu un piegāju pie viņa. Mums bija vismaz 5 minūšu ilgs skūpsts līdz Karlija ar Džeiku kopā iesaucās ”PIETIKS, mums jādodas.”
”Mēs to varēsim.” Kālrlails sacīja. ”Lai gan jūs zinat, ka man nepatīk nevienu nogalināt.”
Tad mēs dēvāmies ceļā. Austrālijā bija ļoti saulains un karsts, tāpēc mums vajadzēja nedaudz nomaskēties.
Bija jāvelk krekls ar garajām rokām, garās bikses un saulesbrilles, kuras nopirkām dodoties ceļā.
“Tagad tikai mums viņi ir jāatrod.” Es smagi nopūtos.
“Tas nebūs nemaz tik grūti”, Pols beidzot ierunājās. „Es pat ļoti labi atceros viņu smaržu. Viņi smird trakāk par jums, pie tam, man ir auduma gabals no viena apmetņa.”
“Tas bija mierinājums, paldies par komplimentu.” Rozālija novilka.
“Alis, tagad tava kārta!” Edvards sacīja.
“Viņiem būs darīšana arī ar mani!” Kārlija dusmīgā balsī runāja.
Es cieši apskāvu metiņu un sacīju: „Gan jau pienāks arī tava kārta.”
“Es redzu viņus. Tur ir daudz sēdekļu, skatuve, daudz prožektoru šķiet, ka tā ir, ir.”
“Sidnejas opera.” Džeikobs vienaldzīgi noteica.
“No tevis to nebiju gaidījis kucēn.” Emets jokoja. Tā nu mēs viņus atradām. Viņi bija turpat kur Alise viņus redzēja.
Viņi vēl īsti nenojauta, ka tie esam mēs.
Es noskūpstīju Edvardu un teicu: „Mums izdosies.”
Kārlija sēdēja Ezmes klēpī un viņas atradās nostāk no mums. 
‘”Mēs nenākam ar mieru!” Kārlails iesaucās.
Tā nu mēs viņus pieveicām neļāvām viņiem neko teikt un darīt vienkārši pieveicām bez piepūles es gandrīz vispār nepieskaros šiem vampīriem. Tad mēs devāmies uz Austrālijas labāko bērna kafejnīcu, lai pabarotu Kārliju.
Tad Edvards sacīja: „Mums ir problēma. Mēs esam atpazīti. Mums jādodas. Tagad!”
Neviens neko nejautāja. Nav laika. Bija vakars un saule jau bija norietējusi. Mēs varējām brīvi pārvietoties. Mēs izgājām no kafejnīcas un sekojām Edvardam. Viņš mūs aizveda uz kādu parku.
„Kafejnīcā bija kāda sieviete. Viņa bija bijusi Volterrā un saskārusies ar vampīriem. Viņu gandrīz izsūca kāds jaundzimušais, bet Voltūri viņu apturēja. Jūs jau atcerieties cik loti viņiem nepatika slepkavības viņu pilsētā. Viņai tika pieteikts visu aizmirst un viņu nenogalināja, jo viņā saskatīja potenciālo vampīru. Viņa saprata, kas mēs esam.”
„Pagaidi. Tātad Voltūri bija pārkāpuši savus likumus?” Es sāku smieties.
„Mammīt, kas tur tik smieklīgs?” Kārlija jautāja.
„Atceries kā mēs baidījāmies no Voltūru briesmīgajiem likumiem? Neviens nedrīkstēja tos pārkāpt. Un viņi paši to izdarīja!” Es turpināju smieties.
„Es vienalga nesaprotu.” Kārlija nomurmināja.
„Tiešām. Ja paskatās uz visu no šāda viedokla. Hmm. Mums, kā karaliskajai ģimenei, ir jāmaina visi priekšstati.” Džaspers ierunājās.
“Bet kā?” Roza jautāja.
Tajā brīdī Alise redzēja vīziju.
„Jā tieši tā mēs visu mainīsim. Mēs to izdarīsim. Bez vardarbības.” „Alis ko tu redzēji?” Piecas balsis reizē jautāja.

„Mēs visi atrodamies lielā greznā telpā. Šajā telpā atrodas simtiem, nē tūkstošiem vampīru. Viņi klanās mūsu priekšā. Mēs visi sēžām tādos kā troņos, tu ir arī daži no vilkiem, redzu Semu un Džeikobu. Mēs esam sasaukuši sēdi, kurā paziņojam jaunos likumus un noteikumus. Tajā brīdī mēs kļūstam par pilntiesīgi karalisko ģimeni.” Alise atkārtoja vīzijā redzēto.

„Mēs esam pietiekoši spēcīgi, lai novērstu jebkādu pretošanos, Džaspers parūpējās par to, lai neviens neiebilstu.”
„Mammīt, es būšu princese,” Kārlija prieka pilnā balsī iesaucās, „Un man būs skaista, kupla kleita.”
„Mīļā, tu jau tā pat esi mūsu ģimenes princesīte, arī bez tilula.” Ezme mīļa balsī sacīja.
„Mums vajadzētu to nokārtot, pavisam drīz, savādāk radīsies nemieri vampīru starpā!” Kārlais ierunājās.
Es vēl aiz vien nevarēju beigt smieties par Voltūriem. Mēs visu vērsīsim par labu, visa vampīru pasaule beidzot sapratīs kādiem patiešām ir jābūt Karaliskajiem vampīriem. „Kārlail, tu būsi visu vampīru vampīrs, tu visu noteiksi. Mēs tev palīdzēsim!” Es priecīgi ierunājos.
“Man tas būs liels gods Bella.” Kārlails sacīja. Tad mēs braucām atpakaļ uz mūsu salu, lai visu apspriestu tuvāk. Mēs visi sapulcējāmies vienā no mājām un sākām izdalīt uzdevumus. Kārlails, Ezme un Rozālija dosies pavēstīt sēdi visiem vampīriem. Džeikobam būs tas jāpaziņo viņa ciltij. Man ar Alisi tika uzdots atrast vietu kur tas notiks. Kad Kārlails to pateica Alise man uzsmaidīja, jo viņa jau sen gribēja ar mani parunāties zem 4 acīm. Kārlija paliks ar Džeikobu. Edvards un Emets brauks uz Voltēru lai pārbaudītu vai kāds vel nav palicis. Kad visi tika izrunāts mēs ar Edvardu un Kārliju devāmies sakravāt mantas, kas ir vajadzīgas ceļam. Kārlija bija iemigusi pa ceļam Edvarda klēpī. Kad nolikām Kārliju gulēt Edvards man jautāja: „Vai esi droša, ka tiksi bez manis galā? Es par tevi uztraukšos.” Es viņu noskūpstīju.

„Man būs grūti bez tevis, jo nebūs manas sirds. Es arī par tevi uztraukšos. Bet tu būsi ar mani kopā bet tikai domās. Ar mani viss būs labi.” Edvards mani apskāva.

„Es tevi ļoti mīlu. Saudzē sevi.” Viņš man čukstēja ausī. Tad atnāca Džeiks.

„Es visu pateicu Semam. Viņš brauc šurp.” Viņš teica. „Paldies.” Mēs ar Edvardu kopā pateicām. Tad mums bija jāiet prom. Es noskūpstīju Kārliju uz atvadām. Tad es piegāju pie Džeika „Lūdzu parūpējies par viņu Džeik.” Viņš atbildēja.

„Protams. Par to neuztraucies.”
Edvards mani pavadīja līdz Alisei un tad noskūpstīja un iečukstēja man ausī: „Saudzē sevi.”
„Tu sevi arī.” Tā nu viņš aizgāja. Tiklīdz viņš bija prom Alise man ieķērās elkonī.

„Bella, man jau sen tev ir kas sakāms. Tas ir saistīts ar tevi un Edvardu. Tātad. Brīdi pēc tam, kad mēs tiksim galā ar visu jauno kārtību vampīru pasaulē, būs tava un Edvarda iepazīšanās gadadiena. Es redzēju, ja rīkošu ballīti bez tavas ziņas. Man klāsies plāni. Tātad. Es gribu rīkot grandiozu ballīti, jo ar tavu ienākšanu mūsu ģimenē, kas manuprāt notika pirmajā sekundē, kad viņš tevi ieraudzīja, viss ir mainījies. Uz labo pusi protams. Mēs esam ieguvuši uzticamus biedrus vilkus, tikuši vaļā no Voltūru tirānijas un pats svarīgākais – mans brālis beidzot ir laimīgs.” Alise gribēja turpināt, bet es viņu pārtraucu. Arī es biju mainījusies.
„Alise! Droši rīko ballīti. Grandiozu, iespaidīgu, neaizmirstamu! Es esmu ar mieru, bet labi, ka tu man pateici. Tik lieli pārsteigumi man nepatīk.”
„Tiešām? Tiešām, tiešām, tiešām?” Alise neticīgi jautāja.
„Jā tiešām. Kā es varu aizliegt darīt tev to, kas tev patīk vislabāk?! Bez tam. Man vairs nav paniskas bailes no uzmanības centra.” Es viņu nomierināju.
Alise man metās ap kaklu. „Es tevi tik loti mīlu!”
„Labi, Alise. Es tevi arī. Bet vai mums nav tagad jāgatavo tūkstošgades vampīru sanāksme?” Es noteicu, lai novērstu viņas domas. Hmm. Ko lai es dāvinu Edvardam uz mūsu gadadienu?
“Neuztraucies. Tu izdomāsi lielisku dāvanu. Un viņš arī nebūs aizmirsis.” Alise jau redzēja manu lēmumu.

Krēslas sērijas sestā grāmata: Sapņi, Laimes un Sāpes… 13. daļa

“Tas ne pa visam neizklausījās it kā ar viņu viss būtu kārtībā!” Džaspers satrauks sacīja” Viņā plosās tik daudz izjūtu!”
Šoreiz man bija vienalga, es metos iekšā tumšajā meža, tas bija mans labākais draugs, mans Džeikobs! Ak es nevarēju pabeigt teikumu līdz galam, jo kaut kas no mugurpuses parāva mani. Tas ļoti mani nobiedēja.! Sajūtas, bija ļoti asas. Tā bija Kate.
“Ļauj viņam mazliet nomierināties. Viņam viss ir kārtībā. Kaut kas ir noticis ar viņa cilti. Semu, ja nemaldos. Viņš negrib, lai viņu traucē. Viņam jānomierinās. Dod viņam laiku. Nepaies ne pāris stundu, kad viss būs labi.”
“Paldies.” Es nočukstēju. Mēs bijām vienas mežā un es gribēju uzdot tieši viņai pāris jautājumu.” Vai pastaigāsies ar mani?”
“Protams. Jautā droši.” Kate teica.
“Man ir arī visai mulsinoši jautājumi, ja neiebilsti ar tiem arī vēlos sākt.”
“Protams. Es sapratīšu. Sieviešu darīšanas.” Amanda man uzsmaidīja.
“Tātad. Tu jau dzirdēji ko jautāja Kārlija. Par kāzām. Vai viņa, vai jūs pus vampīri varat palikt stāvoklī?” Es nedaudz nokaunējusies vaicāju.
“Hmm. Man šķiet, ka jā. Bet es vēl neesmu nevienu atradusi. Kā jau redzi vienīgais manas dzimtas vīrietis ir mans brālis. Bet jā. Man šķiet, ka varam. Un no dažādiem cilvēkveidīgajiem. Man šķiet, ka Kārlija varētu palikt stāvoklī gan no cita pus vampīra, gan vampīra, gan cilvēka, gan no vilkača. Bet vampīra un vilkača savienojums. Es nezinu, kas no tā varētu iznākt. Jācer, ka ja viņā paliks stāvoklī no Džeikoba tad mazulis mantos Kārlijas cilvēciskās īpašības.”
“Tātad. Iespēja ir. Es pat nebiju domājusi par pārējo. No cilvēka. Viņai ir plašas iespējas. Bet viņa grib visneskaidrāko nākotni.” Es teicu.
“Neuztraucies Bella. Viņi ir lemti viens otram. Tas tā nenotiktu, ja tas būtu bīstami vai neiespējami.”
“Paldies Kate. Tu mani nomierināji. Vēl viens jautājums. Cik cilvēciska viņa būs?”
“Nu paskaties uz mums. Tas vampīrs ir mūsu visu radītājs. Es brīnos, kā tu esi izdzīvojusi, jo neviena no mūsu mātēm nav izdzīvojusi. Bet mēs esam cilvēciskas. Varam raudāt, asiņot, arī mēnešreizes mums ir. Bet tās ir tikai vienreiz gadā. Kāpēc es nezinu. Nemirstīgajam laiks ir izstieptāks. Bet mūs var nogalināt. Ar lodi sirdī, kā cilvēkam, nepietiks, bet ievainojums būs. Rētas pazūd pilnībā. Tad kad viņa būs lielāka varēs skriet gandrīz tik ātri kā vampīri. Spēks arī būs līdzīgs.” Viņa bez mulsuma paskaidroja
“Paldies Kate. Tu mani nomierināji. Un daudz kam sagatavoji. Bet kā tas nākas, ka nekad nevienu neesi atradusi?”
“Es biju iemīlējusies cilvēkā, bet vienā dienā viņš pazuda. Es viņu vairs nemeklēju, jo domāju ka viņš vienkārši mani vairs nevēlas. Viņai acīs sariesās asaras.
”Labi, labāk pastāsti vai jūs ejat skolā, kas man būtu jādara ar Kārliju lai viņai būtu vairāk cilvēciska dzīve, un vai viņa jau tagad apzinās to kas viņa ir?”
Pēkšņi pieskrēja Edvards un Kate pat nepaspēja iesākt teikumu kad Edvards teica: „Bella, Kārlija vēlas ar Tevi aprunāties.”
„Labi, es jau skrienu.” Es atskrēju, un tad Ieraudzīju Kārliju. Viņa smējās.
“Ko gribēji meitiņ?”
Viņa neatbildēja. Turpināja smieties.
“Edvard? Kas ar viņu ir?” Es satraukti jautāju.
“Viņa atklāja savas spējas.” Edvards paskaidroja.
“Kā? Viņai ir spējas? Kādas?” Es jautāju. Es ieraudzīju Kārliju pie Džeikoba vilka ķermeņa. Džeikobs smilkstēja. Kārlija atskrēja pie manis un apskāva. “Mammīt, kas ir ar Džeiku?”
“Es nezinu mīlulīt.” Es atbildēju. “Edvard?”

”Bella viņas spējas ir tādas kā Džeinai, tikai otram vampīram mazāk sāp.”
”Kāpēc? Es negribu lai viņa ir ļauna.” Es bļāvu.
”Mammīt es gribu gulēt un man vajag uzēst.”
”Labi meitiņ.”
Tad ierunājas Karlails ar Alisi reizē. “Es viņu paņemšu.” Viņi reizē noteica un iesmējās.
“Paņemiet viņu kāds! Es cenšoties savaldīties.” Klusi novilku.
“Nāc Kārlij! Pamedīsim pumas. Tas būs interesanti un neko tādu tu vēl neesi ēdusi.” Alise teica. Viņas aizskrēja.
“Un tagad kāds paskaidrojiet no kurienes viņai tādas spējas!” Es jau kliedzu.
“Viņa pieskārās man un tad iesita Emetam.” Iesāka viena no māsām. Pati mazākā. “Man ir tādas spējas, kā Džeinai, par ko jūs runājāt. Starp citu es esmu Laila.”
“Pagaidiet. Viņai ir tādas spējas kā tev Laila? Tieši tādas pašas?” Kārlails noteica. Labi, ka viņš ir te.
“Jā. Tieši. Un viņa tās atklāja uzreiz pēc pieskaršanās man.” Laila teica. Es uz viņu tā paskatījos, ka viņa piebilda, ” Protams, es Kārlijai nesitu!”
“Tad varbūt viņai nav tādas spējas kā tev. Man ir teorija.” Viņš paņēma telefonu un zvanīja Alisei.
“Bet protams!” Edvards atviegloti novilka.
Es jau gribēju jautāt, bet Alise ar Kārliju bija atpakaļ.
“Kārlij? Vai vēlies veikt eksperimentu?” Kārlails jautāja.
“Jā!” Viņa teica un sasita plaukstas.
“Pieskaries tētim labi? Un tad koncentrējies uz mani.”
Kārlija pieskrēja pie Edvarda un pieskārās viņa rokai.
“Saldējums? Kur?” Viņa teica.
“Kārlija tiko nolasīja manas domas. Tu vēl ko dzirdi?” Kārlails teica
“Nē. Bet es varu dabūt saldējumu?”
“Viņa pēc saskares ar apdāvinātu vampīru vai pus vampīru var atdarināt tā spējas. Bet ne ilgu laiku. Domāju, ja viņa trenētos tad viņa varētu spējas atdarināt ilgāk.”
“Mammīt es arī esmu apdāvināta?” Kārlija jautāja man. Taču manu uzmanību piesaistīja maza saburzīta lapiņa, kas bija nolikta koridorā uz maza ozolkoka galdiņa. Uz tās ātrumā pavirši kaut kas bija uzrakstīts. Tā bija vēstule, adresēta man. Es paņēmu mazo, trauslo lapiņu savās rokas un uzmanīgi lasīju:
“Mīļā Bella. Piedod, ka es jūs tā vienkārši pametu, pat neatvadoties. Man ir ļoti smagi neredzēt Kārliju, smagi, ka nevaru viņu uzraudzīt un pasargāt.
Taču mani sauc pienākumi, es nevaru visu laiku būt kopā ar jums, man ir jāpalīdz saviem brāļiem. Vēlāk, kad būs laiks es jums paskaidrošu visu sīkāk. Vēlu veiksmi ar atbilžu gūšanu uz jums svarīgajiem jautājumiem. Lūdzu sargiet Kārliju. Noskūpsti viņu no manis.
Ar mīlestību.
Džeiks.”
Džeiks ir prom, pat neatvadījās. Es pie sevis nodomāju.

„Mammīt, kas noticis? Kas tajā zīmītē ir rakstīts?” Kārlija izrāva mazo, saburzīto lapiņu no manām rokām Viņa, protams, jau prata lasīt.
Tik satriektu bērnu es vēl nebiju redzējusi.
“Mammīt. Džeiks ir prom? Kapēc? Kapēc viņš pat neatvadījās? Kapēc?” Viņa jau kliedza.
“Es.. es .. nezinu. Kaut kas ir noticis Forksā.” Es noteicu.
Kārlija izplūda asarās. Nevis maza bērna asarās, bet tādās asarās, kas seko lauztai sirdij.
“Kate? Kur tu esi?” Es iebļāvos.
Viņa atskrēja.
“Tu redzi vilkačus. Tu teici, ka kaut kas ir noticis ar Semu. Kas ir noticis, ja Džeikam vajadzēja doties prom?”
“Bet es redzu tikai. Es varu mēģināt. Labi. Tad kad viņš viens aizskrēja mežā. Kaut kas bija noticis ar Semu. Cik sarežģīti redzēt kādu, kas nekad nav satikts! Tā. Melns vilks. Krits. Tas ir Sems?”
“Melns un liels? Jā, Sems. Kritis?” Es sāku kliegt Edvards, protams jau bija sadzirdējis manus un Kārlijas kliedzienus un atsteidzās šurp. „Edvard, mums steigšus ir jādodas uz Forksu.” Es elsojot runāju.
“Kas? Kāpēc?” Edvards nesaprata.
“Ak Dievs. Sems ir kritis. Džeikobam. ir. jāpalīdz.” Es knapi varēju pateikt teikumu.
Šajā brīdī man tik ļoti gribējās raudāt, gribējās visu smagumu no sevis noņemt nost.
“Sems? Kā tas varēja notikt! Bez šubām, mēs dodamies prom.” Edvards jau steidzās kravāt mantas. Alise jau bija redzējusi mūsu sarunu un visu izstāstīja pārējiem, viņi gaidīja ārpusē.
“Kārlij, mīļa, mēs šodien pat dosimies mājās” Edvards viņu mierināja. Šobrīd vienīgais, kas viņu spētu mierināt bija Džeikobs. Pēc pāris minūtēm mēs jau lidojām mājup” Ak Dievs. Sems ir kritis. Džeikobam. ir. jāpalīdz.” Es knapi varēju pateit teikumu.

Kā minūtes nemirstīgajam var likties tik garas?
“Alise. Jaunumu nav?” Es nepacietīgi jautāju.
“Bella. Tu taču zini, ka es neredzu viņu!” Alise jau aizkaitināti atbildēja. Biju viņai jautājusi jau vismaz desmit reizes.
Beidzot mēs nosēdāmies. Tagad vēl tikai stundas brauciens.
Varbūt…
“Jā. Bellai taisnība. Ja skriesim būs ātrāk.” Alise jau redzēja manu lēmumu skriet.
Tā nu mēs aizskrējām uz Forksu. Nolikām mantas un devāmies uz La Pušu. Cik labi, ka aizliegums pāriet robežu vairs nebija spēkā.
“Mums jādodas pie Billija. Tā būs vislabāk.” Edvards noteica.
Mēs nonācām pie Billija. Piezvanījām. Viņš atvēra durvis un viņa mājā ienāca 8 vampīri un viens pus vampīrs. Ņemot vērā apstākļus Billijs bija jau pieradis.
“Kas ir noticis?” Es jautāju “Vai Semam viss ir kārtībā?”
“Nē. Nav. Viņš guļ reanimācijā. Un sajūta, ka dienas viņam ir skaitītas.” Billijs teica. Viņa skumjais acu skats man atgādināja Džeiku.
“Kas notika? Kur ir Džeiks?”

Krēslas sērijas sestā grāmata: Sapņi, Laime un Sāpes… 12. daļa

No rīta mēs pagatavojām brokastiem tiem, kuri gribēja, un mums ar Alisi izdevās lieliska saruna, kamēr Edvards un pārējie vīrieši par  kaut ko smējās.
Diena bija tiešām izdevusies. Es jutos kā cilvēks ar savu draudzeni un man bija lielisks vīrs,  kurš ik pa laikam nāca mani noskūpstīt. Nevienam nebija tik labs vīrs kā man!
Edvards nāca mani noskūpstīt un apjautāties. Tad mēs aizgājām uz pludmali.

Sēdējām naksnīgajā pludmalē un es pēkšņi aizdomājos, vai tiešām beidzot mēs – Kaleni, Čārlijs ar Elizabeti un, protams, arī Džeiks – būsim laimīgi?!
Vai vairs nebūs nekādu naidīgo Volturu uzbrukumu!
Skatījos uz tālāk esošiem Kārliju un Džeiku kuri smējās un es biju priecīga, ka Džeiks atkal ir laimīgs! Ka Edvards un Džeiks vairs nevēlās viens otru nogalināt un ka man ir tik skaista meita!
Bija jau pagājis gads kopš es jau biju nemirstīga un, ja godīgi man tas patika, jo tas bija kas jauns kas aizraujošs. Pats interesantākais bija tas, ka es atcerējos ļoti daudz lietu no manas cilvēka dzīves!
Gribat dzirdēt ko jaunu? Andžela un Bens  arī bija apprecējušies!
Es sēdēju jūras krastā un domāju par to, cik man ir lieliska dzīve, ģimene, draugi, mans neatvairāmais vīrs un vienkārši mīļa meita!
Pēkšņi sajutu roku uz sava vidukļa… tas bija Edvards.
„Par ko tu tik ļoti domāji?” Viņš jautāja.
„Par dzīvi un visu, kas man pašlaik ir.” Es noteicu.
Viņš mani noskūpstīja tā, kā vēl nekad nebija to darījis, man pat likās, ka viņa lūpas ir karstas. Pirmo reizi viņš mani skūpstīja tik kaislīgi un ilgi.
Mūs pārtrauca Kārlija, kura stāvēja pie mums un bužināja Edvarda matus.
„Tēt, ļauj viņai elpot!” Viņa teica un Edvards beidza skūpstu.
Es biju tik aizelsusies, ka mēs visi sākām skaļi smieties.

Kad Kārliju nolikām gulēt, mēs turpinājām. Naktī gājām peldēt, medīt un pavadīt laiku divatā.  Man ar Alisi bija vēl tuvākas attiecības.
Es tiešām jutos kā ģimenē. Mana vīra brāļi kā labākie draugi un mana vīra māsa mana labākā draudzene.
Čārlijam ir draudzene. Un Čārlijs ar Kārlailu arī bija labi draugi.
Es mīlēju visu savu ģimeni. Edvards mani šodien vedīs ekskursijā, tas ir, mani un Kārliju. Es domāju, ka tas būs lieliski.
Kad devāmies ceļā, Edvards man sacīja: „Bella, tu nespēj iedomāties, cik laimīgu tu mani dari, es nekad savos gandrīz 100 gados neesmu bijis tik laimīgs. Man ir meita, par kuru mūžam esmu sapņojis un tu. Mēs esam laimīga ģimene.”
”Edvard, tu neesi vienīgais, kurš ir laimīgs, visi mani sapņi ir piepildījušies. Man ir mazliet bēdīgi par Renē un Filu, viņi ir tādi mazliet atstumti no mūsu ģimenes, jo viņi neko nezina.” Es klāstīju.

 „Nekas, Bella, visam savs laiks. Es tevi mīlu.” Tad viņš mani noskūpstīja un Kārlija atkal iejaucās.
Es šodien biju uzvilkusi peldkostīmu un virsū skaistu kleitu. Tieši tādu kā Kārlijai.
Šeit saules ir maz, bet te vienalga ir karsti.
Es biju tik izmisīgi laimīga. Edvards mani skūpstīja un skūpstīja, un neko jaukāku par viņa skūpstiem nekad neesmu jutusi. Mēs aizvedām Kārliju uz bērnu laukumu un atkal skūpstījāmies. Nu bija pienācis vakars. Katrs bijām savā mājiņā.
Ar Edvardu pavadījām nakti, kas līdzinājās naktīm, ko pavadījām uz salas. No rīta mums bija grūti vienam no otra atrauties, bet, par cik Kārlija jau bija pamodusies, tad arī mums vajadzēja “celties”.
Bija pienākusi diena, kad dosimies meklēt pus vampīrus. Īstenībā es biju ļoti uztraukusies.
“Edvard. Tu taču zināsi, vai viņi ir civilizēti?” Es jautāju.
Viņš smējās. “Ēm. Gan jau! Kāpēc šāds jautājums? ”
“Es nezinu. Nervozēju.”
Mēs metāmies skriet. Beidzot nonācām līdz vietai, kur Alise savā vīzijā redzēja pus vampīrus. Pareizāk sakot – neredzēja. Es biju pārnervozējusies. Viņa jau sāka atpazīt dabas skatus, aiz kuriem bija viens liels tukšums.
“Vai vēl ilgi, mammīt?” Kārlija man jautāja. Viņa man bija uzkāpusi kukaragā, jo bija jau par lielu, lai es nestu viņu rokās. Protams, es to varēju, bet viņai tā nepatika.
“Es nezinu. Alise?”
“Mēs drīz būsim klāt. Pagaidiet. Mēs esam viņu teritorijā. Es vairs neko neredzu. Džeik, tu varētu?” Alise teica,
“Viņš saka, ka smaržu vēl nav uztvēris, bet viņš redz pēdas, ko atstāj vampīri. Ja mēs viņam sekosim drīz atradīsim smaržu un redzēsim viņus. Cik interesanti. Es vēl joprojām dzirdu Leiju. Viņi visi skatās un gaida. Pat tik lielā attālumā!” Edvards teica. Pie viņa vērsās Kārlails.
“Tiešām? Tikpat skaidri?”
Viņi sāka par to diskutēt. Es centos neklausīties. Džeiks izdvesa tādu skaņu, kas varēja nozīmēt tikai vienu – smieklus.
“Jā, Džeik. Tu viņus fascinē. Vilkacis fascinē vampīrus.”
Viņš apklusa un skatījās taisni uz priekšu.
“Edvard?” visi reizē noteica.
“Viņš uztvēra smaržu. Mēs tūliņ to jutīsim.”
Un tiešām. Gandrīz tieši tāda pati kā Kārlijai. Tikai ne tik salda un smaržoja pēc lietus meža. Hmm. Smarža ir atkarīga arī no apkārtnes. Ak Dievs! Arī mani tas viss fascinē. Es iesmējos. Dažas galvas pret mani pagriezās ziņkārē, bet es atmetu ar roku. “Vēlāk.”
Mēs devāmies pa šo smaržas taku. Un tad mēs viņus arī izdzirdējām. Pareizāk, Edvards izdzirdēja.
“Viņi ir miermīlīgi. Bet mums jāpalēnina gaita. Viņi ir stipri. Viens vampīrs. Viens pus vampīrs. Pus vampīrs domā par citiem pus vampīriem. Viņa māsām.” Mēs darījām tā kā Edvards teica.
“Džeik, būtu labāk, ja tu pagaidām paliktu te pat. Viņi var arī no tevis nobīties. To mēs nevēlamies.” Edvards klusām runāja.
Džeikobs tikai paskatījās ar tādu izteiksmi, ka man viņa palika žēl.
“Tur neko nevar darīt!” Edvards apslāpēdams smieklus sacīja.
“Ko viņš teica, Edvard?” Es ziņkārīgi jautāju.
“Tēt es arī gribu zināt!” Kārlija neatkāpās.
“Viņš tikai neapmierinātā balsī norūca. Kā jau vienmēr. Visa jautrība man jāpalaiž garām!”
Es piegāju pie sava vismīļākā dzīvnieciskā radījuma, apliku rokas tam ap kaklu un sacīju: „Mēs tevi gribam pasargāt. Es tevi mīlu, lūdzu paliec. Kad mēs būsim ar viņiem iepazinušies, mēs pastāstīsim arī par tevi, un tad būs tava kārta stādīties priekšā.”
Mēs lēnā garā gājām pie nezināmās ģimenes. Es viņus beidzot ieraudzīju. Viņiem visiem bija kafijas melnuma acu krāsa ar zeltainiem lāsumiņiem. Vampīrs bija gara auguma ar tumšiem matiem, kas sniedzās viņam līdz pleciem. Paldies dievam, viņš bija pieklājīgi apģērbies. Rūtainā pludmales kreklā un džinsa šortos. Pus vampīrs bija jauns, varbūt nedaudz vecāks par mani ar īsiem gaiši brūniem, čirkainiem matiem. Ja viņš būtu blonds viņu varētu arī noturēt par Railiju, jo līdzība bija tik liela.
Tad mans skatiens pievērsās māsām.Viņas bija skaistas, bet savādākas kaut kādā ziņā. Tas bija vairāk cilvēciskais skaistums. Viņas bija dažāda vecuma. Bet trīs no viņām izskatījās vienā vecumā. Pārējās divas bija mazākas. Bet arī skaistas. Tad viņi mūs pamanīja.
“Kas jūs esat? Ko gribat?” Jocīgi viņš runāja angļu valodā. Ierunājās Railijam līdzīgais vampīrs. “Ā, Sapratu. Varbūt iepazīsimies? Es esmu Ričards. Kā redzu jums arī ir pus vampīrs. Un kas tur tālumā gaida?”
Kārlails iesāka: „Mēs esam Kaleni. Es esmu Kārlails. Šie ir Ezme, Alise, Roza, Bella, Edvards, Džaspers un Emets. Un Tā ir Kārlija.”
“Ā. Skaidrs. Bellas un Edvarda meita.” Ričards novilka ar interesi.
“Kā tu zini?” Es jautāju.
“Man ir spējas redzēt saistības. Es arī redzu, ka tas kas tālumā sēž un gaida ir kāds loti tuvs Kārlijai.”
“Cik interesasnti. Kā tas darbojas?” Kārlails jautāja.
“Nāciet iekšā. Parunāsimies tur. Un pasauciet to, kas gaida. Lai nāk tik iekšā.” Viņš veda mūs uz mazu mājiņu, kas bija paslēpta starp kokiem. Edvards aizskrēja pēc Džeika.
Mēs visi iegājām iekšā. Viņa māsas un vampīrs arī ienāca.
Mēs apsēdāmies.
“Lūdzu, uzdodiet jautājumus. Kate, mana vecākā māsa, teica, ka jums tādu būs daudz.”
“Viņai arī ir spējas?” Kārlails vaicāja.
“Jā. Viņa redz nākotni, kas skar viņu. Tātad. Pirmais jautājums?” Ričards sacīja. Viņas miers mani mazliet biedēja.
“Es ceru, ka mēs visi jūsu ģimeni neapgrūtinām.” Kārlails laipnā balsi iesāka.
“Nekādā ziņā, mums pašiem ir ļoti interesanti uzzināt, kā dzīvo citi pus vampīri pus cilvēki. Tātad jautājumi?” Ričards tiešām izskatījās ļoti ieinteresēts un tad Edvards iesāka: „Pirmais jautājums: No kā jūs pārtiekat? Kārlijai mēs esam centušies dot bērnu putriņas un dārzeņus, taču viņa priekšroku dod Vampīru veģetāriskajam dzīvesveidam-dzīvnieku asinīm.”
” Kā jūsu konsultants varu teikt, ka ļoti jauns, teikšu” jauktenis”, pārtiks tikai no asinīm, taču ar laiku tas pieradīs arī pie cilvēku pārtikās. Sākat mazajai dot augļus: banānus, ābolus, ķiršus utt. Pēc tam jau kaut ko vairāk.”
“Banāni, kas tie tādi?” Kārlija ziņkārīgā nesaprašanā skatījās uz mani.
Džeiks ne soli neatkāpās no Kārlijas, ļoti uzmanīgi vērojot svešo ģimenīti.
“Vai Kārlija visu laiku tik strauji augs? Vai viņa spēs dzīvot mūžīgi kopā ar mums?”
“Augšana jaukteņiem ir ļoti sarežģīti izskaidrojama, bet tie strauji aug apmēram līdz divu gadu vecumam. Pēc tam augšana norisinās lēnām. Par dzīvošanu. Kārlija dzīvos ar jums tik ilgi, cik viņa to spēs. Es domāju, ka ja viņai nekas nenotiks, ja ne viens necentīsies viņu nogalināt, viņa ar jums dzīvos mūžīgi. šī ir viena īpašība, ko jaukteņi manto no vampīriem.”
“Paldies Dievam.” Es smagi nopūtos. Un cik gados viņa beigs augt, viņa taču arī izskatīsies tik pat jauna un skaista kā Rozālija un Alise?” Es vaicāju.
“Augšana notiek apmēram līdz 20 gadiem, pēc vampīru skalas. Kārlais jums to izskaidros sīkāk.”
“Man arī ir jautājums!” Kārlija maigā balsī iejautājās. Viņa piegāja pie Rūsganā vilka, nobučoja tam purniņu un vaicāja: „Vai es drīkstēšu precēties ar Džeikobu?”
Visi mazliet pasmējāmies. Tad viņš turpināja.
“Vai Kārlija var apdraudēt cilvēkus?” Rozālija iejautājās.
“Nedomāju viss, viņa ir pārāk civilizēta un jau ir pieradusi pie sabiedrības.” Pēkšņi ierunājās vien no māsām. Starp citu es esmu Amanda.”
“Es jūs apbrīnoju,” Kārlails iespraucās. „Jums ir tik daudz pieredzes, jūs tik daudz zināt, ka varētu pat sarakstīt grāmatu par jaukteņiem!”
“Džeiks, kur palika Džeiks?” Es satrauktā balsī jautāju Edvardam.” Tikko viņš vēl bija te.”
“Džeikob. Džeik!” Es viņu saucu, taču ne kā. Arī Edvards nezināja kur viņš palicis. Nevar taču būt, ka viņš pēkšņi ir nobijies no mūsu jaunajiem draugiem. Viņš ir stājies pretī Lorēnam, Viktorijai un veselai jaundzimušo vampīru armijai, kā ari Voltūriem!
“Mums jādodas viņu meklēt!” Ierunājās Railijam līdzīgais vampīrs.” Šajā apkaimē visi nav tik draudzīgi kā mēs. Viņš var iekulties pamatīgās briesmās!”
Pār manu ķermeni pārskrēja aukstas trīsas.
“Laikam jautājumu vairs nebūs.” Kārlails klusā balsī novilka.
Pēkšņi no āra atskanēja gari stieptas gaudas.
“Džeiks! Vai tas bija Džeikobs?” Es satraukti jautāju.
“Mammu, kur viņš palika?” Karlija bēdīgā balsī jautāja.
“Viņam viss ir kārtībā, viņš tikai vēlas pabūt viens. bet mums viņš ir jāatrod, ja nu viņš aiziet pat tālu!”
“Es eju viņu meklēt!” Stingrā balsī noteicu.
Pēc brīža gaudas kļuva vēl griezīgāka un nepanesamākas, it kā viņam kaut kas sāpētu, it kā viņš būtu ievainots.
“Tas neizklausījās labi!” Emets novilka.

Krēslas sērijas sestā grāmata: Sapņi, Laime un Sāpes… 11. daļa

Piepeši Edvards skaļā balsī iesaucās: ” NĒ!”
”Kas notiek?” es jautāju, kad jau visa māja bija pilna ar Kaleniem un es staigāju apakšveļā..
Edvarda bļāviens bija viltus trauksme, tāpēc mēs turpinājām, bet Kārlails gribēja zināt, kas par lietu.
Edvards tomēr pateica: ” Džeiks domāja, ka grib ar visiem vilkiem braukt uz Volterru un stāties pret Voltūriem vieni, lai visi šeit būtu drošībā. Bet viņš pārdomāja, jo lielākas izredzes ir kopā ar mums. ”
“Fūū…” es novilku.
Edvards vērsās pie Alises: ” Vai ir kādi jaunumi? ”
“Vispār, jā. ” Alise atbildēja ” Viņi nāks nākamā mēneša pirmās nedēļas beigās. Dienā, kad saule sāks spīdēt.”
“Tad mums ir mēnesis laika, lai sagatavotos. Jāatsāk treniņi. Jāpaziņo vilkiem. Šoreiz viņiem vajadzēs trenēties, ne tikai skatīties. ” Džaspers negribīgi teica.
“Mēs pateiksim vilkiem. ” Es teicu un paskatījos uz Edvardu. ” Kārlijai vajag pavadīt laiku ar Džeiku.”
Mēs aizskrējām. Mierīgi ieskrējām La Pušā, jo robeža nebija vairs spēkā. Tagad mēs
varējām pārvietoties brīvi.
Nonācām pie Billija mājas. Sākam treniņus.
Ii kā viss mēnesis pagāja labi – treniņi un ģimenes būšana..
Ar katru dienu Alise uzzināja kaut ko vairāk un vairāk..
Tā nu pienāca nedēļa, kuras beigās būtu jānāk Voltūriem …
”Edvard, apsoli man vienu – nekad un nemūžam tu mani nepametīsi arī cīņā!” es satraukti klāstīju.
”Bella, kā es to vispār varētu ? Tu man esi viss! Viena diena bez tevis ir nejēdzīga. ” Tad viņš mani noskūpstīja..
Mēs bijām gatavi…  Un Voltūri arī. Cik dīvaina deja vu sajūta! Jau otro reizi tiekamies ar Voltūriem beisbola laukumā ar sajūtu, ka mēs zaudēsim. Bet mēs bijām gatavi. Es biju gatava. Mēs bijām sasaukuši lieciniekus, kuri jau iepriekšējā reizē bija gatavi cīnīties. Bet ziņa par Volūru gāšanu bija izplatījies un palīgu bija vēl vairāk. Čārlijs bija atradis savu dvēseles radniecīgo vampīru. Tagad viņa mācījās dzīvot uz dzīvnieku diētas. Viņu sauca Elizabete un viņa bija no Anglijas. Tieši pateicoties viņai mums palīgā nāca vēl desmit vampīri. Viņai piemīt kaut kas līdzīgs Džaspera spējām – Elizabete tikai mīļi palūdz un vampīrs nevar atteikties no palīdzēšanas. Tagad mūsu rindās bija ap trīsdesmit labi trenētiem vampīriem un vēl aptuveni piecpadsmit vilkačiem. Viņi visi atradās zem mana vairoga jau tagad. Es nepaguru.
Un tad mēs viņus ieraudzījām. Tāpat kā iepriekšējo reizi. Daudz, trenēti un pakļāvīgi.
Edvards jau izlasīja viņu domas. un iesmējās: ” Viņi zināja, ka mēs viņus aizstāvēsim, bet nezināja, ka būsim tik daudz. Mēs esam vienādā skaitā. Bet viņiem nav vilku. Viņi nav pat izdomājuši ieganstu, ko pavēstīt citiem, kad mūsu vairs nebūs. Viņiem bail par savu varu. Tāpēc šoreiz nav liecinieku. Viņiem ir bail. ”
Nu arī es nevarēju apvaldīt smieklus. ” Ha! Viņi kritīs. Šodien. Te. Tagad. ”
Es jutos stipra. Un man nebija jāraizējas par Kārliju. Viņa bija pie Renē, Fila un Džona.
Tagad viņi bija tik tuvu, ka mēs varējām dzirdēt viens otru.
Kārlails dusmīgi jautāja: ” Kāds tad šoreiz ir iemesls mūs iznicināt? ” Āro atbildēja lēni un pārliecinoši. bet ļoti naidīgi – ” Tā! Karlail, jūsu ir par daudz un jūs sadarbojaties ar vilkačiem, mēs domājām ka varam jums uzticēties”
”Jūs varat,” Karlails sacīja.
Neizskatās..
Es ievēroju, ka viens no Voltūru vampīriem visu laiku riņķoja ap mums… Ja neieskatītos vērīgāk, tad viņu nemaz neredzētu .. man tas likās aizdomīgi. Edvards man iečukstēja ausī: ” Viņš vienkārši ir jaundzimušais.”
Tad Āro teica: „Kārlail, mēs esam spiesti to darīt. Vilkaci ir mūsu ienaidnieki, un mēs nevēlamies, lai jūs ar viņiem cīnītos plecu pie pleca. Jums jaut pretiniekiem.”

Kārlails mierīgi atbildēja: ” Tad darīsim to.”
Cīņa sākās.
Voltūri bija ļoti viltīgi, bet mēs tam bijām gatavi, tikai daži no mums guva ievainojumus. Bet vilkačiem gāja plānāk – ievainoto bija daudz, bet vismaz nebija ievainojumu, kas apdraudētu dzīvību..
Cīņa beidzās – mēs uzvarējām. Un skaidrs jau bija viens, ja mēs pieveicām šo ģimeni, tad tagad mēs esam karaliskā vampīru ģimene.
Bet bija ari skaidrs tas, ka tagad kāds tieši mūs gribēs nogalināt… Par to, kas esam.
Viss bija iegājis vecajās sliedēs. Bet nu mēs visi, visa lielā ģimene gribējām aizbraukt uz salu, kur katram pārim (ģimenei) būtu sava māja, taču mēs visi būtu kopā .. mēs tikai nevārējam izdomāt, uz kurieni doties…
Edvards man pēc Voltūru iznīcināšanas uzdāvināja automašīnu, ko viņš vienmēr, vēl kad biju cilvēks, bija gribējis man uzdāvināt – Audi Coupe. Es pieņēmu dāvanu, jo lieliski sapratu, ka man vajag jaunu auto. Un negribēju sāpināt Edvardu…
Pie mums ar Edvardu bija sanākuši visi Kaleni un Čārlijs. Mēs prātojām par vietu, kurp mēs visi varētu aizbraukt.
Tad Kārlails sacīja:  

” Es zinu ļoti jauku vietiņu Amazones džungļos pie mūsu trim draudzenēm Zafrinas, Sennas un Kačiri. Varu derēt, ka jums tur patiks. Neviens no Kaleniem, izņemot mani, tur nav bijis.”
” Mammu, braucam, es gribu satikt Zafrinu, viņa atkal man rādīs tās jaukās bildītes!” Kārlija lūdza.
” Kāpēc gan nē, mums tāpat vajag kādu klusāku vietiņu, kur pabūt kopā. Es esmu par, un tu, Edvard?” Ziņkārīgi jautāju.
Edvards nedaudz vilcinājās: “Es arī esmu par!” Kārlija priekā sasita plaukstas un skrēja mani samīļot. “Jūs esat vislabākie vecāki pasaulē, es jūs tik ļoti mīlu!!”
” Kārlij, mēs tevi arī!” Es maigi noskūpstīju viņas pieri.
” Mēs ar Emetu arī brauksim”, iesaucās Rozālija.
” Mēs ar Alisi noteikti brauksim. Vienmēr esmu gribējis aizceļot uz kādu mežonīgu vietu.” Džaspers apmierināts murmināja.
” Nu ko, tātad viss ir nokārtots! Bella paķers līdzi arī Čārliju un viņa draudzeni. Parīt mēs izlidojam ar vakara reisu. Tur būs arī katram pa viesnīcai. ” Kārlails smējās.

“Neaizmirstiet Džeiku! ” Kārlija jau dusmīgi noteica.
“Protams. Kā gan bez Džeika?! ” Edvards nedaudz greizsirdīgi noteica.
“Mēs varētu pameklēt kādu, kas kaut ko zina par pusvampīriem. ” Alise.
Par to jau biju aizmirsusi. Kārlijas augšanas ātrums. Man sagriezās galva. Ja viņa turpinās tik ātri augt, viņa drīz jau būs veca. Jau tagad viņai ir tikai 6 mēneši, bet izskatās, ka būtu 7 gadi. Un garīgi viņa ir attīstīta vēl labāk.
“Tu teici, ka kāds Brazīlijā kaut ko varētu zināt. Mums ir jāmeklē…” manā balsī skaidri ieskanējās panika.
“Jā. Es kaut ko redzēju. Pareizāk sakot, neredzēju, tāpēc varbūt mēs varētu atrast, bet … tas nebūs viegli. ” Alise nopūtās.
“Man vienalga! Mums ir jāatrod. ” es teicu.
“Bella, mīļā, mierīgi. Mēs atradīsim. Un sāksim meklēt jau rīt vakarā. Nomierinies un elpo dziļi. ” Edvards mani mierināja.
Pienāca nākamā diena. Mēs visi bijām lidmašīnā. Es jautāju Edvardam: ” Kā tu domā, kas notiks ar Kārliju? ” Edvards cītīgi domāja: „Man liekas, ka viņa neaugs visu laiku, jo viņa ir pusvampirs un tad jau kādreiz ari jāapstājas.” Es atvēru muti atbildei, bet tad Kārlija sauca: „Mammmuu ! Kad mēs būsim galā?
„Drīz, Kārlija, pacieties!” Es uzsaucu.
Lidmašīna nosēdās.
Edvards man un Karlijai teica: „Nu tā, mani mīļākie cilvēki uz pasaules! ESAM KLĀT! Šeit mēs varēsim padzīvot mierīgi un, protams, visi kopā.”
- Protams, tēti!”- Kārlija piekrita.
Bet tad mūs pārtrauca Alise: ” Es koncentrējos saskatīt kādu, kas būtu līdzīgs Kārlijai. Manuprāt, mums ir jādodas uz kādu nomaļāku vietu.”
“Vai tu spēj saskatīt kādu konkrētāku vietu?” Kārlails iejautājās.
” Man būs vēl nedaudz jākoncentrējas.” Alise sacīja
” Tev ir dots viss pasaules laiks.” es sacīju, ” Galvenais, lai mēs kaut ko vairāk uzzinātu par tādu kā mana mazā meitiņa.”
” Kad Alise būs uzzinājusi kaut ko vairāk, es varētu mēģināt viņu sameklēt pēc smaržas. Esmu pietiekoši trenējis savu ožu.” Džeikobs ierunājās.
Mēs apmetāmies viesnīcā, lai nākamajā rītā varētu doties nostāk no apdzīvotajām vietām, meklēt puscilvēku-pusvampīru. Kamēr Kārlija gulēja, mēs visa ģimene noskaidrojām aptuveno vietu, kur varētu dzīvot Kārlijas līdzinieks.
” Es redzu kādu mazu ciematiņu lielas upes krastā. Tas ir kādus 120 kilometrus no šīs viesnīcas.” Alise stāstīja.
” Vēl es redzu…” pēkšņi Alise aptrūkās. „Vēl es redzu veselu ģimeni ar puscilveku un pusvampiru.”
”Mums ir paveicies!” es sacīju.
” Rīt no rīta dosimies meklēt, tagad pavadīsim šo vakaru katrs savā ģimenē,” teica Edvards.
Mēs aizgājām uz savu numuriņu. Kārlija gribēja gulēt vienā istabā ar Džeiku, tāpēc mēs ar Edvardu palikām divatā. Mēs aizgājām pamedīt, un pēc tam visu nakti skūpstījāmies.
Nakts bija lieliska.

Krēslas sērijas sestā grāmata: Sapņi, Laime un Sāpes… 10. daļa

Mēs skūpstījāmies un tad Edvards man jautāja.. .
„.. vēlos, vēlos… ” Edvards vilka garumā un beigās arī nepateica, ko viņš ievēlējas..
”Edvard?” jautāju viņam..
”Kāda ir tava teorija par Kārliju? ” noraizējusies jautāju.
”Mana teorija ir tāda, ka, piemēram par ēšanu runājot, viņa var ēst cilvēku ēdienu, bet viņai arī garšos asinis, tas nozīmē, viņa tik ļoti nejutīs cilvēka asiņu smaržu kā mēs, jo viņā ir arī cilvēciskā puse. Bet tagad, Bella, mums par to nav jĀdomā, mums ir medusmēneša pēdējas dienas! Šodien jau Ezme zvanīja un jautāja, kur kavējamies… Es tevi ļoti mīlu, mīļā bella ..”
”Edvard, tu man esi viss uz šīs pasaules. mums ir māja, bērns, labākais medusmēnesis pasaulē… un mēs esam viens otram.”
Viņš man neļāva turpināt. Viņš jau mani skūpstīja un pa starpai teica:

„Pēdējais vakars, Bella, šajā salā… Pabeigsim to tā, kā iesākam…”
Tad nu mēs tiešām to pabeidzām tā, kā iesākam – skūpstoties, tikai šoreiz pludmalē…
Bija rīts un mēs kravājam mantas – jokodami, skūpstīdamies un juzdamies vienreizēji.
Pametām mūsu salu ap 4 pēcpusdienā un ap 8 mēs būsim Forksā.
Kad atgriezāmies mūs mājās sagaidīja Kārlija , Ezme un Kārlails, bet pārējie bija palikuši mājas uz vakara sarunām.
Bija tik jauki redzēt Kārliju! Viņa bija paaugusies… Mēs ar Edvardu viņu noskūpstījām un Edvards tālāk viņu nesa uz rokām.  
Kārlijai jau atkal bija jauna gulta, jaunas drēbes un jauna istabas krāsa. Vainīga, protams, bija Alise! Bija tik jauki redzēt visus tuvos un mīļos!
Mēs ar Edvardu apsolījāmies tādos izbraucienos doties reizi gadā.. Un apsolījāmies pavadīt arī kādu reizi tā kā uz salas pirmajās dienas…
Kad bija vakars un mēs sēdējam mājas pie televizora, sākām ar Edvardu runāt par tālākajiem dzīves plāniem, jo sēdēt mājas dienu dienām jau nav diez ko interesanti, kaut gan neko vairāk par viņu man nevajag.
Tad Edvards teica: “Man šķiet, ka ir pienācis laiks doties meklēt kādu, kas kaut ko zinātu par pusvampīriem. Manuprāt, tas tagad ir vissteidzamākais. ”
“Piekrītu. Es jau esmu sarunājis palīdzību Brazīlijā, Austrālijā, Īrijā un Anglijā. Mani paziņas jau meklē kādu informāciju, kas varētu būt noderīga…” Kārlails sāka, kad Edvards iekliedzās :
“Alise! ”
Visu acu skatieni uzreiz bija pavērsti pret Alises tukšo, tālumā koncentrēto skatienu. Viņa izskatījās saspringta. Alise vēl skatījās vīziju, kad es jau jautāju Edvardam :
“Kas ir Edvard? Kas noticis? ”
“Kaut kas mainās. Tiek pārdomāti ļoti daudzi lēmumi. Viņa neredz… Vilki? Nē. Tie nav vilki. Citi, tādi paši kā Kārlija? Nevaru saprast. Voltūri? Ko viņi atkal grib? Es nesaprotu…”
Neviens nesaprata. Tad Alise bija atkal pie mums.
“Kas noticis? Ko tu redzēji? ” Džaspers noraizējies jautāja.
“Tikko daudz kas ir mainījies. Pat nezinu, ar ko sākt. Bet kāpēc tieši tagad? Labi. Klausieties. Tavas paziņas Brazīlijā uzgāja pēdas pusvampīriem. Bet mums ir jādodas palīgā meklēt, jo vampīru nav viegli atrast. Kur nu vēl pusvampīru, kas nezina, ka viņu meklē. Mums jādodas drīz. Kačiri jau zina, ka es to redzēju, bet viņa trāpīja reizē ar vēl citu lēmumu. Par to vēl nekas nav skaidrs. Voltūri kaut ko ir nolēmuši. Tas ir saistīts ar vilkiem. Vēl nezinu. ”
“Vilkiem?” Kārlija jautāja ” Kas būs ar manu Džeiku?!”
“Nezinu. Bet mums jādodas uz Brazīliju. Un jābrīdina vilki. Viņiem jāuzmanās. Es turpināšu skatīties. ”
Tieši tajā brīdī ieradās Džeiks. ” Jābrīdina no kā? ”

„Es tikai gribēju pateikt, lai tu uzmanies,” es asi nobēru. „Vairāk neko.” Džeiks ierūcās un atvēra muti, lai ko teiktu, kad…
Kārlija sāka kliegt.. Centos viņu nomierināt, bet es pati biju ļoti satraukusies..
Edvards mani mierināja sakot: “Nekas vēl nav noteikts. Mēs visu noskaidrosim un būsim gatavi. Bella, neuztraucies! ” Viņš apskāva mani un Kārliju. Tas palīdzēja.
“Alise, vai tu varētu paskaidrot Džeikam, kas notiek? Tu redzēji vislabāk. Mēs pārējie tā īsti nesaprotam,” es teicu.”Labi, Bella. ” Alise atbildēja. Tad viņa pievērsās Džeikam : ” Es redzēju vīziju. Tā bija neskaidra, jo tu jau zini, ka es tevi nevaru redzēt. Tie, kas pieņēma lēmumu, bija Voltūri. Viņiem ir kaut kādas problēmas ar jūsu cilti. Varbūt viņi jūtas apdraudēti, jo, ja mēs cīnāmies kopā, mēs varam viņus pieveikt. Viņi ir nolēmuši sākt ar jums. Ko īsti, es vēl neredzu, bet kaut ko viņi pasāks. Iesaku brīdināt pārējos. ” Džeiks nebija pārtraucis Alisi.
“Labi. Tā arī darīšu. ” Viņš teica Alisei. ” Cik gan dīvaini ir uzticēties vampīram!” Viņš pie sevis nomurmināja, bet visi to dzirdēja.
“Jā. Un brīdināt uzticamos biedrus vilkačus nav dīvaini? ” Alise teica un sāka smieties.
“Nu, jā… Labi es pārvērtīšos un brīdināšu Semu. ” Džeiks pateica un izgāja pa durvīm.
Es jau gribēju jautāt, kad Edvards teica : ” Viņš tūliņ būs atpakaļ. Alise, Sems grib zināt laiku. ”
“Ļauj man pameklēt…” Alise pateica un viņas skatiens raudzījās tālumā.
Es vēl joprojām biju Edvarda apskāvienos bet Kārlija tagad bija pie Ezmes.
Es biju tik uztraukta jo Džeiks man arī ir ļoti svarīgs.
Atgriezās Džeiks. ” Varēja jau paredzēt, ka pārējie, dzirdot jaunās ziņas, nebūs īpaši laimīgi. Alise, tu uzzināji laiku?” Džeiks nelaimīgs jautāja.
” Tas nav tik viegli, kā izskatās, viņi plāno kaut ko ap mēneša pēdējo nedēļu, bet nekas nav nolemts.” Alise vēl joprojām raudzījās tālumā.
” Džeikob, tu paliksi pie manis?” Kārlija maigā balsī ierunājās.
” Protams, ka palikšu.” Džeiks noteica, taču viņa sejā varēja redzēt rūgtumu. Tātad viņš nebija pārliecināts. Viņš pienāca klāt un jautāja: ” Vai varam aiziet aprunāties kādā klusāka vietā?”
” Ejam uz mežu pāri upei, tur neviens mūs netraucēs. Arī Edvards nevarēs skaidri saklausīt tavas domas.”
Bijām nokļuvuši plānotajā vietā, kad Džeikobs iesāka : ” Lūdzu, Bella, lai kas ar mani notiktu, pasargā Kārliju un pasaki, ka es viņu ļoti mīlu. Es darīšu visu, kas manos spēkos, bet nezinu, vai esam pietiekoši spēcīgi. Sems negrib nevienu zaudēt.”
” Džeik, neviens negrib izliet asinis! Un tevi zaudēt, tas būtu… Kārlijas pasaules gals. Daļa no viņas sirds jau pieder tev, viņa neizturēs tevis zaudējumu un es arī nē. Tu esi ģimene. Un ģimenes dēļ mēs cīnīsimies un beidzot pār visām reizēm Voltūri tiks iznīcināti!” Manā sejā pavīdēja nikni piedējošs skatiens.

Džeiks bija noskumis.
Kad mēs atgriezāmies, es noskūpstīju Edvardu un teicu: ”Ejam uz mūsu māju! Ģribu pabūt kādu brīdi ar tevi un Kārliju trijatā.. ”
Edvards piekrītoši pamāja un mēs jau bijām mājās..
” Bella, vai ar Džeiku viss ir kārtībā? Viņš izskatījās dīvains.” Edvards satraukti jautāja.
” Viņš baidās par Kārliju un pārējiem vilkiem. Bet varbūt tagad nerunāsim par Džeiku, bet gan par mums? Es neciešu, ka Voltūri vienmēr atrod kādu ieganstu, lai mūs traucētu. šoreiz es esmu gatava viņus aizslaucīt no zemes virsas uz visiem laikiem! ” Es neslēpu savu niknumu un manās acīs iedegās liesma.
” Bella, mīļā, es zinu, ka negribēji, lai noklausos tavu un Džeikoba sarunu, taču, raizējoties par jums abiem, es to izdarīju. Piedod!”
” Es zinu, ka tu tikai uztraucies, bet šoreiz es vairāk uztraucos par Kārliju. Es negribu, lai viņa zaudē savu labāko draugu, lai viņa zaudē Džeikobu… Es tevi mīlu vairāk par visu pasaulē, gribu beidzot izbaudīt savu dzīvi! Man ir apnicis nemitīgi uztraukties!”
Edvards pasmaidīja: „Es apsolu – mums būs tāds brīdis… Nopirksim salu un ne par ko neuztrauksimies! Tikai baudīsim mūsu dzīvi.”
Es pateicībā viņu noskūpstīju, jo viņa vārdi man deva mierinājumu ..

Krēslas sērijas sestā grāmata: Sapņi, Laime un Sāpes… 9. daļa

Tā mēs veselu dienu nodzīvojām kā īsta ģimene mājā. Tikai netaisījām ēst kā visi cilvēki. Tā pagāja dienas – bieži braucām pie Čārlija, tomēr vairāk laika pavadījām paši savās mājās.
Lēnām tuvojās diena, kad man būs jāprecas.. Man bija nopirkta visskaistākā kleita… Un, kad es to piemērīju, man pat sagribējās precēties! Viss bija lieliski…
Kārlija auga, bet par viņas vajadzībām (drēbēm utt. ) man nebija jādomā, jo Alise par visu bija parūpējusies. Kārlija bija sajūsmā par saviem vecvecākiem un radiem!
Es arī kā vampīrs biju pieradusi pie cilvēku smaržas un iziet ārā, cilvēkos, man nesagādāja nekādas problēmas.

Lasīt tālāk »

Krēslas sērijas sestā grāmata: Sapņi, Laime un Sāpes… 8. daļa

“Manuprāt, tagad vajadzētu pārbaudīt, cik tālu sniedzās mans vairogs, un vai es varu tajā iekļaut vairāk par diviem cilvēkiem.”
” Es tev pilnīgi piekrītu, mums ir jāpārliecinās un jāpalīdz tev nostiprināt vairogu. Jo varbūt tieši tu…”
” Kas Tanja? Ko tu gribēji teikt? Lūdzu, turpini!”
” Man liekas, ka varbūt tu un tavs vairogs būsit vienīgie, kas varēs apturēt Voltūrus un pasargāt tev mīļos.”
” Bella… Vai tiešam tu, Tanja, domā, ka Bella būs tā, kas mūs visus spēs paglābt no iznīcības? ”
” Viņa ir vienīgā, kuras spējas ir pietiekami spēcīgas, lai cīnītos pret Voltūriem. Protams, tas nemaina faktu, ka mums vajadzēs lieciniekus un palīgus. Šoreiz bēgšana nederēs, mums visiem plecu pie pleca pūs jāturas pretī Voltūriem. Tāpēc nav daudz laika pļāpāt, ir jātrenējas ! ”

Lasīt tālāk »

Krēslas sērijas sestā grāmata: Sapņi, Laime un Sāpes… 7. daļa

Mēs aizskrējām uz beisbola laukumu. Tur viņš sāka skaidrot man cīņas pamatus.  „Vispirms tev jāiemācās aizstāvēties. Mēģini no manis izvairīties!” Viņš skrēja man virsū. Man izdevās – es izvairojos. “Malacis. Un tagad jau nedaudz sarežģītāk.”

Mēs abi bijām tā aizrāvušies ar manis trenēšanu, ka nepamanījām, ka  jau ir pienācis vakars.
“Mums ir jādodas mājās. Jābrīdina Fils un Renē. Viņi kaut kā ir jādabū projām no Forksas!” Es saucu pakaļ jau ātrumu uzņēmušajam Edvardam.
“Pareizi, tāpēc šodienai pietiks. Skrienam!” Edvards aizelsies sacīja.

Lasīt tālāk »

Krēslas sērijas sestā grāmata: Sapņi, Laime un Sāpes… 6. daļa

Kamēr Edvards turēja manu roku, Kārlails bija ķēries pie darba. Viņam bija taisnība - manu ādu bija grūti atplēst, bet es gandrīz nemaz neko nejutu. Tomēr tik dīvaini ir būt vampīram! Pagāja vēl daži nejūtības mirkļi, kad es sajutu, ka mana āda velkas ciet. Tātad viss bija beidzies.
“Kārlail, kas notiek? Kas ir ar bērnu?” Es satraukti jautāju.

Lasīt tālāk »

Krēslas sērijas sestā grāmata: Sapņi, Laime un Sāpes… 5. daļa

„Bet es tikko stāstīju Renē, ka tu nekad neesi palicis pie manis pa nakti! Un ko teiks Čārlijs? Kas tagad notiks?”
Edvards ar maigumu manī paskatījās un teica: ”Bella, viss būs labi, mūsu bērns augs tāpat kā citi, un viss būs kārtībā! Dzīve gan būs savādāka niekā agrāk, taču mēs tiksim galā!” Viņš mani maigi apskava un noskūpstīja. Par laimi, tagad vismaz man nebija jādomā par elpošanu.

„Kārlails vēlas ar tevi aprunāties. Patiesībā, ar mums abiem. Cik vien drīz iespējams.” Edvards ar dompilnām acīm un mulsumu skatījās man acīs. Mēs abi bijām apjukuši, apmulsuši, pārsteigti.

Lasīt tālāk »