Tēmas Sākums (Twilightfane) visi raksti

Bella

Pārsteigums

             Visu mēnesi Roza bija jūsmīga, bet arī satraukta ,vismaz tāda bija viņas sejas izteiksme. Tāpat bija ar Emetu, es brīnījos, ka viņš šī mēneša laikā nevienu reizi nebija izspēris, kādu nejauku joku, jo tas viņam patika. Bet galvenais ,kad Edvards bija viņiem tuvumā ,viņi domas koncentrēja uz kaut ko citu. Piemēram ,vakar ,kad Edvards runāja par kaut kādām leģendām, Rozālija tulkoja ,kādu no Kārlaila grāmatām ķīniešu valodā bet Emets bija ‘’iezīdies’’ televīzorā un skatījās gan trīs futbola mačus, gan divas beisbola izšķirošās spēles, kā vareja saprast ,pēc tam palīdzēja Rozai tulkot. Viņi kaut ko slēpa.

            Renezme ar Džeikobu bija pie viņa mājās, vismaz solījās tur būt. Es visu laiku uztraucos par viņu. Turklāt es zināju, ka tas ir muļķīgi, bet vienalga uztraucos. Tiesa ,Džeikobs bija ar viņu ļoti uzmanīgs un es par to pārliecinājos. Vakar ,kad Nesija bija aizmigusi, es sēdēju pie gultas un skatījos uz viņu. Es nevarēju iedomāties skaistāku radību par viņu. Pat tumsā redzēju Renezmes iesārtos vaigus. Viņas mati jau bija izauguši pāri mugurai, lokojās, viņai ejot lokas lēkāja, kā mazas atsperītes. Tad man ienāca prātā doma paskatīties par ko viņa sapņo. Lēnām paņemu viņas plaukstu un pieliku pie sejas. Redzēju ainu. Viņa runāja ar Džeikobu. Nesija gribēja, lai Džeikobs viņu … noskūpsta. Man klusām aizrāvās elpa. Viņš viņu nenoskūpstīja. Tagad biju mierīga. Labi ,ka viņam sava dzīvība bija dārga. Es jau nu noteikti negribētu, lai viņi savas attiecības sasteidz. Varbūt tikai es nevarēju samierināties ar to ,ka viņa tik ātri izaug un negribēju viņu atdot Džeikam. Nezinu, kā patiesībā ir.

 - Bella? – Edvards mani atsauca realitātē. – Ā. Es tikai domāju. –  Es pasmaidīju. – Rozālija un Emets grib kaut ko mums paziņot. – Pēc viņa sejas izteiksmes ,izskatījās ,ka viņš ir pārsteigts bet zina ,ko viņi grib paziņot. – Ko tad viņi grib sacīt ? – Es jautāju Edvardam. – Labāk, ļaušu viņiem pašiem pateikt. – Tad Edvarda zeltainās acis iemirdzējās un viņa sejā parādījās viņa iešķībais smaids. Viņš zina, ka jau cilvēka dzīvē nespēju tam pretoties. – Ejam. – Viņš satvēra manu plaukstu un mēs rokrokā gājām lejā ,kur visi bija sapulcējušies. Ieskatījos manu mīļo ģimenes locekļu sejās. Alise jau zināja un viņa staroja. Diez, kas viņu tik ļoti iepriecināja ,iepirkšanās ? Edvards viegli paspieda manu roku, piespiezdams pievērst uzmanību Rozai un Emetam. – Tā mēs gribam jums paziņot ,ko svarīgu. – Emets iesāka. – Mēs precamies! – Pabeidza Rozālija un plati pasmaidīja ģimenei pēc tam Emetam. O, tas bija pārsteigums, liels. Un tad es atcerējos, ka Edvards cilvēka dzīvē bija ko līdzīgu teicis. Tad visa ģimene devās apsveikt saderināto pāri. Turklāt es apskāvu Edvardu. Vismaz kādam dzīve nokārtojas ,es nodomāju.

5.nodaļa

Bella

No jauna

- Kur ir Džeiks? Jautāju Edvardam, jo uztraucos par Renezmi. – Es nezinu. Viņš bija tik pat satraukts, kā es. Un tad pa durvīm ienāca Džeiks, cilvēka ķermenī, aiz viņa Nesija, viņas seja bija vienās asarās, un vēl aiz viņas Lea. Momentā nostājos blakus Nesijai. – Kas noticis? Neizpratnē prasīju. – Mammu … Seta vairs nav. Viņa sāka raudāt un apskāva Džeiku. Uz viņa krekla sāka birt neskaitāmas asaras. Tad pagriezos. Edvarda seja bija sastingusi un tad tajā parādījās sāpes. – Edvard…Es gribēju viņu mierināt. -  Lūdzu Bella, nenāc. Viņš nočukstēja un zibens ātrumā izšāvās no mājas. – Lea, kas notika ? Es jautāju un viņa negribīgi pagriezās pret mani. – Pols saķērās ar Fēliksu. Man aizrāvās elpa. Fēlikss bija cīnītājs un neviens no vilkiem viņu neuzvarētu. – Un Sets…gribēja palīdzēt bet ,kad viņš gribēja lekt virsū Fēliksam, tad viņu ,viņu nogalināja Demetri. Un tad Leu izskrēja no mājās mazliet šņukstēdama. Es ļoti labi sapratu Leu, kaut viņa bija cietsirdīga, brālis viņai bija ļoti svarīgs. Es negrasījos iet un saukt Edvardu, viņam tagad ļoti sāpēja un viņš noteikti negrib ,lai es tajā visā noraudzītos. Tādēļ es uzgāju uz otro stāvu ,jo kājas neklausīja skriet, kad biju augšā, apsēdos uz dīvāna ,apdomādama visu ko Lea pastāstīja. Tā es sēdēju un domāju, kamēr atnāca pārējie no medībām.

Dzirdēju, kā Džeiks visiem izskaidro Nesijas raudāšanu un dzirdēju, ka mana meita ik pa brīdim iešņukstas. Tad es izdzirdēju, ka kāds kāpj pa kāpnēm. Kārlails. – Bella, es zinu tev arī sāp. Viņš teica un apsēdās man blakus. -  Edvards vēl nav atgriezies? Es jautāju ,jo es nebiju dzirdējusi viņa balsi. – Nē, kur viņš ir? Kārlails jautāja un viņa sejā iezagās raizes. – Es nezinu. Viņš teica, lai viņu netraucējot. Es zinu, ka viņam sāp par Setu. – Tad netraucēsim, lai viņš var apdomāties. Tas ir briesmīgi, tas kas notika ar Setu un Polu. – Kāpēc viņiem vienmēr jānogalina ? Kāpēc? Es jautāju Kārlailam. – Es nezinu, varbūt viņiem ir apsēstība. Ja nebūtu šis notikums, es būtu pasmaidījusi. – Tagad viņi vairs taču nav mūsu ‘’draugi’’? – Protams ne ,Bella. Un lūdzu tagad izbeidzam šo tēmu, ejam lejā. Es domās viņam piekritu, jo vairāk domāšu, jo vairāk sajukšu prātā. Tad mēs nogājām lejā. Edvards bija tikko atgriezies. Viņa matos mirdzēja ūdens pērlītes, laikam ārā lija. Es piegāju klāt un apskāvu viņu. – Es mīlu tevi. Es iečukstēju viņam ausī ,kad viņš mani apskāva. – Es arī. Es nodomāju un sapratu ,ka laiks visu sākt no jauna. – No jauna. Es viņam piekritu un noskūpstīju viņu. Un tad viņa sejā parādījās smaids. – No jauna. Skanēja manā galvā un man radās pārliecība ,ka tā arī notiks.

Pēc 10 gadiem

4. nodaļa

Džeikobs

Atgriešanās

 Ir apritējuši tieši desmit gadi, kopš Voltūri aizveda Setu, Leu un Polu. Sems gribēja, lai Sets un Pols atgriežas, bet to pašu viņš nevar teikt par Leu. Viņš bija laimīgs, ka viņam nav vairs jāskatās uz Leu un jāredz apsūdzība viņas acīs. Bet es nespēju vairs just naidu pret Leu, viņai jau bija sods – viņa devās pie Voltūriem, tā bija liela uzupurēšanās, lai pasargātu cilti un Kalenus. Man bija jānoskatās ,kā Edvards mūždien ir drūms un Bella līdz ar viņu. Bet skumjas viņi izrādīja, kad Nesija nebija klāt par to esmu pateicīgs viņiem. Nesija…viņa mīlēja mani un mēs bijām kopā. Bella un Edvards piekrita, ka mana sabiedrība nāk Nesijai par labu. Vienīgi man bija bail, ka nesavainoju viņu. Pirmkārt, zinu, ka man sāpēs tikpat, otrkārt ,varbūt Bella nenovaldīsies un metīsies man noraut galvu. Ha, diez vai Edvards viņu apturēs, kas ,lai zin? Lai kā būtu, es ar Nesiju esmu uzmanīgs.

            Tad manas pārdomas pārtrauca kluss klauvējiens pie durvīm. – Džeikob, tu tur esi? Atskanēja Nesijas klusā balss. – Jā. Un tad pa durvīm ienāca mana ‘’likteņa iezīmētā’’ un mana draudzene. – Sveika, Nesij. Es smaidīdams sveicināju Nesiju un ļāvu viņai ierāpties man klēpī. – Džeik, esmu tā noilgojusies. Nesija sacīja un apskāva mani. – Tici man ,es vairāk. Apskāvu viņu. – Kad iesim medīt? Mamma un tētis jau bija un ļāva man kopā ar tevi vienatnē medīt. O, tā bija pirmā reize, kad viņas vecāki atļāva mums diviem medīt. – Kā tu to panāci? Izbrīnīts prasīju. – Hā, tu tiešām cerēji, ka es tev teikšu. Nesija smaidīdama parādīja mēli. – Atceries mūsu iepriekšējo sarunu? Mums nebūs nekādu noslēpumu, kad tu atkāpsies no savas ietiepības. – Nesij, tu…- Džeik, beidz to piesardzību, es neko saviem vecākiem nerādīšu, jeb mēģināšu nerādīt. Viņas lūpu kaktiņi mazliet noslīdēja uz leju. – Zini, ko Edvards sacīja? Ka, lai mēs nesasteidzam. Es negribu riskēt ar savu galvu. Uzsmaidīju Nesijai domādams atvēsināt viņas dedzību. – Zini, ko Džeik? Viņi nekad mani tā nesāpinātu. Nesija pasmaidīja par savu dzelžaino loģiku. – Viss, tēma beigta, ejam medīt! Pieslējos kājās kopā ar Nesiju. – Tu vēl neesi uzvarējis, mēs vēl pārrunāsim šo tēmu. Es nopūtos. Ar viņu bija bezjēdzīgi strīdēties. Izgājām no manas mājas un skrējām uz mežu ,es pārvērtos skrējienā. Nesija viegli turējās līdzi.

            Kad pēc medībām nonācām pie okeāna. Tur es ieraudzīju kādu stāvu. Es to pazinu, bet sen to noteikti būtu uzreiz atpazinis. – Lea. Mēs ar Nesiju skrējām cik ātri varējām līdz nonācām līdz Leu. – Sveiki, Nesij, Džeikob. Sveicināja Leu, bet tā nebija tā parasti skarbā balss ,ko biju pieradis dzirdēt, tā bija sāpju pilna, tāpat kā seja. – Kur Sets un Pols? Nesija jautāja. – Viņi…ir miruši. Lea nodūra galvu un uz zemes nokrita asara. – Kā, kas viņiem notika? Nesija satraukti vaicāja, zināju, ka viņa drīz sāks raudāt. – Pols saķērās ar Fēliksu ,bet Sets gribēja palīdzēt un viņu novāca Demetri, es arī būtu mirusi, ja vien es tajā brīdī netrenētos ar Santjago. Tas bija patiešām briesmīgi, mazais izstīdzējušais vilks vairs nav. Ak, dievs Edvards, viņam atkal sāpēs. Pie velna, kas tā par pasauli, kur uz katra soļa sāp. Labprāt izdarītu pašnāvību, ja vien man nebūtu Nesija, kura padarīja manu dzīvu skaistu.

3. nodaļa

Bella

Sāpes

 Un tā vienaldzīgi skatījāmies, kā aizved vilkus. Es zināju, ka neko nevarēsim darīt, jo Alise nebija neko paredzējusi. Tad pēkšņi manā sejā parādījās sāpes, kā raudot cilvēka dzīvē. – Bella, mīļā, viss ir beidzies.- Viņš mani apskāva un es paslēpu seju pie viņa krūtīm. Es zināju, ka viņš arī ir bēdīgs par vilkiem, visvairāk par Setu, jo viņi bija draugi un Edvards bija viņam ļoti pieķēries. Priecājos, ka Nesiju atstāju mājās, protams, ar Kārlailu un Ezmi, negribu, lai viņa redzētu skumjas manā un Edvarda sejā. Un tad iedomājos par Alisi, ka viņa sevi vaino, jo nav paredzējusi Voltūru atnākšanu. – Alise, tu taču nedomā, ka esi pie tā vainīga? – Es jautāju. – Nē, es esmu, es neredzēju neko, ja mēs būtu sagatavojušies, vilki nebūtu aizvesti prom.- Viņa dusmīgi kliedza uz mani, to es nebiju gaidījusi. Tad viņa apklusa. – Piedod ,Bella. Es vienkārši esmu satriekta. – Viņa satraukti vērās man sejā. – Alise, protams, es tev piedodu, bet tu patiešām neesi vainīga…Āro izmantoja savas zināšanas tavās vīzijās!- Protams, kā es to neiedomājos! Es pēkšņi atskārtu. – Nu, protams, kā man tas neienāca prātā! Alise vaimanāja. – Edvard, es gribu pie Renezmes. – Čukstus lūdzos Edvardam. Es gribēju zināt, vai viņa patiešām ir drošībā. – Protams. – Un mēs ar Edvardu sākām skriet uz Kalenu māju, es jutu, ka pārējie neseko.

Es atvēru durvis. Ezme un Kārlails satraukti vērās manī. – Edvard, kas notika? Kārlails vaicāja. – Voltūri…atnāca pēc vilkiem, trīs vilki ir prom. -  Ezmei aizrāvās elpa. Tad Renezme metās man rokās, es tās plaši atvēru un pacēlu meitiņu. Viņa ar savu mazo plaukstiņu pieskārās manai sejai. – Džeikobs, Džeikobs, Džeikobs. Manā galvā skanēja Džeika vārds. – Džeikobam viss ir labi. Es teicu meitiņai, bet nebiju droša par to, ko Džeikobs juta. – Kurus aizveda?- Drebošā balsī man jautāja Ezme. – Khem…- Nokremšļojos, jo kaklā bija sakāpis kamols. – Polu, Leu un…Setu.- Edvards nolieca galvu, Kārlails uzlika roku uz viņa pleca. – Man žēl.- Es teicu un tā bija tīra patiesība. Es viņu apskāvu un noskūpstīju. Nezinu, vai kādreiz spēšu noskatīties, kā viņam sāp.

• Lea

2.nodaļa.

Atnācējas piedāvājums

Es vienu minūti lūkojos pretī sievietei. Viņa bija vampīrs, pavisam noteikti. Kad šī minūte pagāja, ieradās bars un Kaleni, un Džeikobs. Džeikobsbija pārvērties jau sen, diez kāpēc es viņu tad nedzirdēju. – Kas tu esi? - Jautāja Bella. Es saprotu, kāpēc viņa jautāja. – Esmu Šārona, Bella. Viņas balss skanēja kā zvārguļi kā visiem vampīriem.- Šārona, tas nenotiks! – Edvards pēkšņi iešņācās. Visi, ieskaitot mani, palūkojās uz Edvardu, kura acīs dega uguns.- Kādēļ ne, Edvard? Drošība un cilts pirmajā vietā. Šārona viltīgi smaidīja.- Un tagad es visiem paskaidrošu, kāpēc esmu ieradusies. Kā jau sapratāt, esmu nākusi no Volterras pēc Āro pavēles… Āro teica, ka ir…nobijies, ka jūs kādu dienu varētu viņus izaicināt un nogalināt visus līdz pēdējam. Tādēļ viņš vēlas vilkus. – Manī pēkšņi ievēlās tik lielas dusmas, ka gandrīz nespēju tās novaldīt. Es ņurdēju un ne tikai es, Bella, Džeiks un viss bars. Bet klusi kā čuksti.

-Kā viņi var iedomāties, ka mēs viņiem pievienosimies, smirdīgie vampīri!

-Es gribu cīnīties, viņa ir tikai viena, tas būtu viegli!

-Nomierinieties! Mēs kaut ko izdomāsim. Solīja Sems.

- Vai kāds pats grib pieteikties? Mums vajag tikai trīs vilkus. – Šārona joprojām smaidīja. Un tad es sapratu. Viņa nekad nenāktu viena. Pie mums no visām pusēm nāca vampīri, manuprāt, tikai gvarde. Džeina smaidīja. – Tā nu tagad izvēlieties, vai ar labu vai sliktu? – Šārona jautāja. Un tad notika tas, no kā es baidījos. Sets lēnām panācās uz priekšu. – Nē, Set!- Iešņācās Edvards.

-Ja Sets ies, arī es neatstāšu vienu! Domāju un panācos uz priekšu. Es zināju, ka tagad, ja nedosimies, viņi nogalinās visu baru un Kalenus.- Tā divi ir, vēl vienu vajag. Man nepatika, ka Šārona joprojām smaidīja. Es skatījos uz vilku sejām, kuras laikam nekad vairs neredzēšu. Un tad uz priekšu panācās…Pols. – Ak, kāpēc tieši Pols! Vēl labāku sabiedrību laikam mans liktenis nevarēja izvēlēties. – Mēs esam savu padarījuši, dodamies prom. – Šārona sacīja un metās prom, un mēs trīs līdz ar viņu, jo citas izvēles nebija dotas. Gvarde bija aiz mums. – Ardievu, mājas! Es pēdējo reizi atskatījos uz savu baru un Lapušu, un Kaleniem.

Sākums

Lea

Pārdomas

 Man tiešām bija žēl Džeikoba. Viņš cieta no nākotnes, tā ir viņa vājā puse. Viņš uztraucas par Renezmi, Renezme ir viņa dzīves vissvarīgākā lieta. Viņš nevarēja pasargāt viņu no nezināmā un vēl vairāk no Voltūriem, ja viņi izlemtu ‘’apciemot’’ viņu un viņas ģimeni, arī Džeikobu. Džeiks baidījās. Bet man ir gandrīz gandarījums, ka viņam nesāp tik ļoti, kā sāpēja, kad Bella neizvēlējās viņu. Viņam sāpēja tik daudz, cik man, kad Sems iemīlējās Emīlijā. Tādēļ es viņu sapratu un zināju, kā viņš jūtas. Es negribēju pārvērsties par vilku, tad visi zinātu par manām pārdomām. Mēs visi uz kaut ko cerējām. Džeikobs cerēja, ka Voltūri nekad neatgriezīsies, bet uz to cerēja arī visa Renezmes ģimene. Bet es…es cerēju, ka spēšu savaldīties un vairs nepārvērsties, aiziet no bara, no Sema un dzīvot citu dzīvi. Es cerēju, ka iemīlēšos kādā, kurš arī mīl mani un nodzīvošu pilnvērtīgu dzīvi. Un ļaušu arī citiem to nodzīvot. Es aiziešu no Lapušas pavisam noteikti. Un negribu vairs nekad redzēt Semu tik laimīgu ar Emīliju. Iespējams, kādreiz apciemošu Džeiku un Kalenus, negribu atzīties, bet man viņi iepatikās, ja vien neskaita to riebīgo smaržu. Gribēju ieraudzīt Džeikobu laimīgu. Pēkšņi Sets izjauca manas domas.

-Leu, vampīrs! Gar Lapušas robežu, pārvērties! – Sets sauca.

Kopā ar brāli izskrējām uz mežu un pārvērtāmies.

-Leu, uz robežu, ātri! Tūlīt savākšu pārējos.- Sems teica un aizgāja.

Skrēju cik ātri varēju, brālis bija tālāk aiz muguras. Jau sajutu vampīru smaku, bet nepazinu. Pie meža malas stāvēja sieviete ar tumšiem, gariem matiem un acis… zeltainā tonī. Tā nebija neviena no Denali klana, tad kas viņa bija?