Galerija
rob02 xavier2 nov21a romerob-dreamysim2 happy-vday-scribble kelan3 robertpattinsonmqmtvmovieawards5 christianserratoscatchingflightvancouversmyihvcbskkl mq012

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Sākums (Twilightfane) visi raksti

Sākums. 16. nodaļa

Bella

Neizprotamais

 

            – Kur ir Alise ? – Es jautāju Edvardam, jo Alise joprojām nebija atgriezusies no savas ‘’pastaigas’’. Bija pagājušas vismaz piecas sešas stundas, kopš viņa devās prom.  – Patiešām, dīvaini. – Edvards apjuka. – Džasper? – Džaspers stāvēja pie stikla sienas un raudzījās pa logu. Viņš uztraucās. – Viņai kaut kur jābūt, viņai kaut kur jābūt. – Džaspers murmināja. – Varbūt sameklējam viņu? – Es gribēju zināt, ka mana māsa – mana draudzene ir drošībā. – Jā, man šķiet ,ka tā ir laba doma. – Ierunājās Kārlails. Es ,Edvards, Džaspers un Kārlails devāmies meklēt Alises pēdas.

             Alises pēdas bija iekšā mežā. Mēs sekojām viņas smaržai cauri visam mežam līdz ceļam. Tur nekas nebija jūtams. Galu galā te bija pilsēta. – Ko mēs darīsim? – Es jautāju, kad stāvējām pie trotuāra. – Varbūt viņa gribēja pabūt viena. – Edvards minēja. Manuprāt, tas nebija loģiski. Kā tajā dienā viņa ar mani runāja. Viņa steidzās. Kur ? Man nebija ne jausmas. – Mēs neko tagad neuziesim, varbūt dodamies mājās? – Edvards ierosināja. Pārējie piekrita.

             – Nu, ko? Jūs atradāt kaut ko? –  Atskanēja jautājums, kad ienācām iekšā mājā.  Tas bija Emets. – Nē, viņas pēdas pazuda pie lidostas. – Edvards paskaidroja. Ezme devās apsēsties uz dīvāna. – Džasper, vai viņa kaut ko pirms tam teica?– Kārlails jautāja. – Nē… viņa bija nomākta un tad uzgāja bēniņos. Nolēmu, ka viņa grib apdomāties un viņu netraucēju. – Džaspers domīgi sacīja. – Ko viņa domāja ? – Tagad skatiens bija vērsts uz Edvardu. – Viņa domāja par … – Edvards koncentrējās. – Tevi. – Ā. Vai viņa varēja kaut kā noslēpt no tevis savas domas? – Džaspers prātoja. – Tajā brīdī… tas būtu samērā viegli, jo es koncentrējos uz Džeikoba domām. – Edvards palūkojās uz guļošo Džeiku. Es nemaz nebiju viņu pamanījusi. Sarkanbrūnais vilks bija ievēlies otrā dīvānā un mana meita glaudīja milzīgā vilka galvu. Bet Nesijas skatiens bija uz mūsu ģimeni. – Tātad ,viņa varēja? – Džaspers pārjautāja. – Tas būtu iespējams. – Edvards piekrita. Tā visa diena pagāja diskusījās par Alises atrašanās vietu. Renezme palika pie Džeika pa nakti, tas mani mazliet uztrauca ,bet tagad bija citas problēmas.

             – Alise taču nedevās pie… – Es vilcinājos ,vakarā ,kad mēs bijām gultā. – Voltūriem ? – Nē, noteikti ,nē. – Edvards noliedza. – Ko viņai no viņiem vajadzētu ? Es neatbildēju, bet nomierinājos. Tas būtu briesmīgi, mani murgi – Alise ar assinsarkanām acīm, blakus Āro. Es noskurinājos no tādas šausminošas domas. Tad nolēmu labāk izbaudīt nakti. Tas ,protams, novērsa visas manas domas un arī saprātu. Iespurdzos un sāku izpildīt savas domas.

Sākums. 15. nodaļa

Alise

Atvieglojums

           Āro strauji piecēlās no samta apvilktā krēsla. – Alise! – Viņš steidzās man pretī. Es vienmērīgi liku soļus uz Āro pusi. Tad nenokurienes man priekšā – plecu pie pleca – nostājās Fēlikss un Demetri. – Mieru, ļaujiet viņai nākt. – Āro nokomandēja. Abi sargi stīvi aizsoļoja uz savām vietām. Tagasd Āro jau bija gandrīz metra attālumā. – Alise, kas šeit tevi atvedis, mīļā ? – Āro balss šalca kā zīds. – Es tev paskaidrošu, tikai vienatnē. Dzirdēju klusus šņācienus. Džeina un Renāta. Es pasmīnēju. – Nē, tās ir lam… – Kaijus sāka protestēt, bet Āro neļāva pabeigt. – Brāl, diez vai viņa man melotu. Un ko viņa varētu iesākt pret mums visiem ? – Āro sacīja. Tad Āro saņēma manu roku. – Es zinu, kur mēs parunāsimies. – Es ļāvu sevi vilkt pa cietokšņa ejām ,līdz kādai istabai.

             – Alise, ko tu vēlējies ? – Āro gandrīz aizgrābti jautāja. – Tu vēl plāno apciemot manu ģimeni ? – Es gluži mierīgi jautāju. – Ē… – Āro jutās neērti. – Saproti mani, Alise, man jūs vajag. Jūs ģimene ir tik …talantīga. – Āro stāstīja. – Dosi man atbildi uz vienu jautājumu ? – Es jautāju. – Protams. – Ja es jums pievienošos ,jūs liksiet mierā manu ģimeni ? – Tu to prasi nopietni ? – Āro pirmoreiz bija apjucis. – Jā, pavisam. – Tu grasies mums pievienoties ? Man likas ,ka tas ir … neticami. – Āro konstatēja. – Pieņemsim, ka jā ? Kāda ir tava atbilde ? – Es prašņāju. Āro klusēja ,bet es gaidīju. – Es viņus vairs nekad neapciemošu. – Viņš pēc brīža nosolījās. – Kas būs likts uz spēles, ja tu nepildīsi savu solijumu ? – Tas izklausījās tik… jocīgi. – Mmm… – Āro domāja. Bet atbilde ilgi nebija jāmeklē. – Tevi. – Viņš nočukstēja. – Lieliski. – Es zināju ,cik daudz viņam nozīmēju. – Bet man būs savi noteikumi. – Es brīdināju, kad gājām atpakaļ uz lielo zāli. – Protams, tev izpildīšu jebkurus. – Viņš klusi iesmējās. Atkal nočīkstēja zāles durvis.

             Kaijus pielēca kājās. – lise ir pievienojusies mums! – Āro svinīgi noteica un devās uz savu vietu. Džeina iešānācās bezspēcīgās dusmās. Tagad varēšu kaitināt Džeinu. Bet ,ja gribēju izdzīvot ,labāk būs ,ja to nedarīšu. Žēl, tas būtu interesanti.

             Tad es sāku domāt par savu ģimeni. Tagad vairs viņus neredzēšu. Bella būs visbēdīgākā no viesiem,. Bet viņai bija Edvards, viņa manu aiziešanu pārdzīvos. Bet ,protams, viņi mani meklēs.

Sākums. 14. nodaļa

Alise

Aiziešana

 

          Viņi bija prom. Bet ne uz ilgu laiku. Es zinu ,tagad draudzība neko viņiem nenozīmē.

                   Es zināju kādēļ viņi atnāca. Nonāvēšana ,pakļaušana. Viņi gribēja iegūt ,kādu no mums ,tikai Āro ‘’noraustījās’’. Viņš zināja ko grib. Mani, Bellu, Edvardu un… Nesiju. Par citiem viņiem bija vienalga. Bet viņi nāks un nāks līdz ar daudzām nāvēm piespiedīs mums kļūt par viņa galvenajiem eksponātiem. Bet ja viņi dabūs ko gribēs ? Viņi atstās mierā pārējo ģimeni ? Man atbildes nebija. Tas bija jānoskaidro. Vienīgais kā noskaidrot ? Būt Volterrā. Es nodrebēju. Labi ,ka biju bēniņos. Citādi Edvards mani dzirdētu, varbūt, ka varētu dzirdēt ,bet viņš koncentrējās uz Džeika domām. Viņš bija aizgājis ar Semu, Leu un Polu izskriet robežu.

             Tā, lēmums ir pieņemts. Es došos uz Volterru. Labi, labi, jādomā par kaut ko citu. Mmm… Džaspers. Es piecēlos un devos lejā. Džaspers, Džaspers, Džaspers. Viņa – mana mīļotā vārds skanēja man galvā un centos domāt tikai par viņu. Tas izdevās, jo kad biju pie durvīm neviens nepateica ne vārda. – Alise ! – Dzirdēju Bellu. Nē, nē, nē. Viņa izjauks manas domas! – Alise, kur tu ej ? – Bella panākusi mani pagrieza otrādi. – Es tikai… gribēju pastaigāties. – Izdomāju. – Ā. Uz kurieni ? – Bella palika ziņkārīga. – Vēl nezinu. – Es atcirtu. – Nu, labi. – Es aizvainoju Bellu. Lieliski. Bet tagad man nebija laika.

 Sāku skriet uz lidostu. Labi, ka man līdzi bija somiņa. Nonākot pie lidostas noņēmu somiņu no pleca un izķeksēju sarkano ādas maku. Tur bija pitiekami naudas biļetei. Iegāju pa durvīm lidostā. Ar acīm meklēju ,kura kase ir brīvāka. Tad devos pie brīvās kases un nopirku biļeti. Mans reiss bija pēc piecām minūtēm. Es biju izvēlējusies ideālu laiku. Jau devos uz savu  iekāpšanas vietu.

 Nosēdos vienā no pēdējajām vietām lidmašīnā. Visi gandrīz jau bija apsēdušies ,izņemot kādu sievieti ar mazu bērnu. Lidmašīnā bija ļoti maz cilvēku, bet neviens nelaida mazo bērnu apsēsties. Sieviete lūdzās pēc kārtas daudziem cilvēkiem, bet vienmēr bija kāds iebildums. – Kur tad likšu drēbes? – Viņam noteikti paliks slikti. – Man neīpaši patīk sīki bērni. Visapkārt skanēja iebildes. Ja viņiem nekad nedrīkstētu būt bērni ,viņi saprastu, kā tas ir. Tad sieviete nonāca līdz manas sēdvietas. – Lūdzu, varat palaist apsēsties ? – Viņa lūdzās. Un tagad sapratu kāpēc neviens nebija viņu laidis. Sieviete bija nabadzīga. Kleita bija pilna ar ielāpiem. – Lūdzu, ja mēs neapsēdīsimies, mūs izsēdinās ārā. – Ā. Lūdzu, protams, sēdieties. – Es paņēmu savu somu. – Paldies. – Sieviete pateicās. Viņa uzcēla mazo bērnu uz sēdvietas ,bet sieviete apsēdās uz stūra. – Varbūt, varu paturēt bērnu ? – Iejautājos karinot savu somu uz āķa. – Vai ! Tas būtu ļoti laipni. – Viņa man uzsmaidīja. Es paņēmu mazo puiku klēpī. Viņš man uzsmaidīja.

 Viņš bija tik burvīgs. Viņam bija zaļas acis un sārti vaigi. Puika līdzinājās Renezmei bērnībā.

 Es biju ‘’iegrimusi’’ sarunā ar sievieti, nemaz nepamanīju, ka jau esam Itālijā. Kad izkāpu ārā ,mani ietina karsts gaiss. Tad nozagu Ferrari mašīnu, kāda bija Bellai un braucu uz Voltūru mājokli. Izkāpu no mašīnas, es biju satinusies šallēs. Devos uz lielo cietoksni.

 Līdz ko mani ietina ēna, man priekšā parādījās Džeina. – Ko tu gribi ? – Viņa man uzšņāca. – Man vajag satikt Āro. Džeina nosmēja klusu, sarkarstisku smiekliņu. – Nu ,labi. – Un ieveda iekšā cietoksnī. Tad mēs nonācām priekštelpā. Tur neviena nebija.

 Nočīkstēja lielās metāla durvis, kas veda iekšā lielajā zālē ,kur vienmēr sēdēja senie vampīri. Līdz ko skaņa nonāca līdz Āro, viņš strauji pacēla galvu. – Alise… – Viņš nočukstēja.

Sākums. 13. nodaļa

( Gribu pateikties manai iedvesmotājai Katrīnai C. Jeb Emetinai.

Esmu jau viņai pateikusies par iedvesmu un varu to izdarīt vēlreiz. :)

Liels, liels paldies tev! Šī nodaļa īpaši tev. :* )

 

Bella

Ciemiņi

           Viņi apstājās piecu metru attālumā no mūsu ģimenes. Pārskatīju viņu sejas ,kuras daļēji sedza kapuces. Viņi bija sastājušies trīstūrī. Pašā priekšā atradās Āro, Markus un Kaijus. Āro sejā bija viegls pārsteigums. Tādu pavērsienu viņš nebija gaidījis. Markusa seja bija neizteiksmīga. Tā pauda garlaicību, biju pie šīs izteiksmes pieradusi. Kaijus riebīgi smaidīja. Tāds smaids viņam bija ,kad viņam bija lemts ko nogalināt. Tas bija tik riebīgi. Tālāk vienā rindā bija trīs vampīri. Aleks un Džeina. Viņi izskatījās pēc eņģeļiem. Brālis un māsa bija sadevušies rokās. Aleka seja bija vienaldzīga. Džeinas izteiksme gan bija citāda. Viņa ļauni glūnēja uz mani. Tas kaut ko man atgādināja. Izpletu vairogu ap savu lielo ģimeni. Tas bija viegli. Tā bija piesardzība, man tā likās ,jo es domāju, ka viņi izmantos fizisku spēku. Blakus dvīņiem stāvēja kāda vampīre, kuru varbūt biju redzējusi, varbūt ne. Manuprāt tā ir… Renāta. Viņai bija melni ,taisni mati ,kas krita pāri mugurai. Viņas acis bija spilgti sarkanas. Bet viņa bija skaista. Pēc viņiem pazinu tikai dažas sejas. Tālāk bija Fēlikss, kurš man viltīgi uzsmaidīja, Demetri, Šārona tikai viņai bija… sarkanas acis. Tad es sapratu, ka viņa bija vai nu uzvilkusi kontaktlēcas ,kad mēs satikāmies, vai arī bija dzērusi dzīvnieka asinis, mazliet tālāk stāvēja Haidi, atcerējos viņu gan no cilvēka atmiņām ,kas tagad bija mazliet skaidrākas un arī no vampīra atmiņām. Bet laukumā es viņai nepievērsu uzmanību. Pēc izskata Haidi izskatījās pēc Renātas dvīņu māsas.

 

            – Sveiks, mans draugs – Kārlail. – Āro sveicināja. Tagad viņa seja bija labsirdīga. – Āro. – Kārlails noteica. – Ko tu šeit meklē ? – Kārlaila balss skanēja rupji. Tādu nebiju viņu dzirdējusi. – Mēs tikai … nolēmām jūs apciemot. – Āro neveiksmīgi meloja. – Tikai tas ? – Kārlails aizdomīgi jautāja. – Nu, protams! – Āro apstiprināja. Varbūt man tikai likās ,ka Āro neveiksmīgi melo. – Tad laikam viss… ir kārtībā. – Bet Kārlaila sejas izteiksmes to nevarēja secināt. – Kā iet … Renezmei? – Āro ziņkārīgi pajautāja. – Viņai iet labi. – Edvards ledaini atbildēja. – Kad jūs dosieties prom ? –  Edvards jautāja. – Nedzen tik ātri mūs prom ! – Āro māksloti ievaidējās. Bet tad palika nopietns. – Mēs drīz dosimies prom. – Ā. – Es kļuvu priecīgāka. – Renezme tu esi tik skaista ! – Āro mēģināja ar glaimiem tikt ārā no neērtās situācijas. Iestājās ledains klusums. Vienu mirkli dzirdēju šņācienu. Tā noteikti bija Džeina. Es viņai viltīgi uzsmaidīju. – Mēs dosiemies prom. – Āro neviens nedeva iespēju tikt ārā no šīs situācijas. – Labi. Un kā vienmēr atturi savu gvardi no medībām šajā apgabalā. – Jā. Kā vienmēr Kārlail. Uz redzēšanos ! – Āro devās prom ar savu gvardi.

 

            Tikai tagad sapratu, ka biju aizturējusi elpu. Tagad mierīgi ieelpoju. – Viss ir galā ? – Es jautāju Edvardam. – Jā. – Ko viņi gribēja ? – Es laikam zināju atbildi. – Labāk neteikšu. – Edvards noskurinājās. Tad visa ģimene devās iekšā mājā. Viņi bija prom ,es biju izlabojusi savas kļūdas. Jutos atvieglota.

Sākums. 12. nodaļa

Bella

Izdzīvotā dzīve

             Mēs gatavojāmies kāzām ,bet es visu darīju ,kā iepriekš. Tā paša smarža, kas Rozai patika, frizūra un rotājumi apkārt baznīcai, kur Roza precēsies. Bet es izlaboju savas kļūdas. Es neļāvu savai meitai vilkt kedas, tā vietā nopērkot vieglas, gaumīgas bezpapēžu kurpītes. Tas Alisi apmierinās. Vēl es neļaušu Rozai kavēt ,kā iepriekš. Alisei pateicu, ka ,lai labāk turās pa gabalu no Emeta. Viņa jautāja kādēļ. Paskaidroju ,ka paredzu mazu kaitināšanu, jo redzēju kā kāzās Emets aizsita māsai elpu. Māsa pasmējās, ka varbūt man ir vēl vienas spējas. Bet tā nebija. Par balsi nevienam nestāstīju, jo zināju ,ka mani uzskatīs par traku. Un Edvards smiesies. Bet bija viena nopietnāka problēma, kas noteica manu dzīvi.

 

            Dzīvība vai Nāve ?

 

            Jo bez savas mīļās meitiņas – Nesijas ,es dzīvi negribēju, tāpat, kā kādreiz nevarēju izdzīvot bez Edvarda. Protams ,viņš man bija svarīgs, bet tikai otrajā vietā pēc Nesijas. Viņa bija manas dzīves jēga. Viņas prieki bija mani prieki, viņas bēdas bija manas, tāpat ,kā kādreiz Renē. Bet tagad tas bija citādāk. Svarīgāk. Viņa bija tikai cilvēks un viņa mainās visu laiku. Bet es ne.

 

            Es izlaboju savas sīkās kļūdas, tas patiešām bija viegli. Biju taču to izdzīvojusi, es pasmējos, cik dīvaini tas skan. Edvards pārsteigts uz mani paskatījās. Man bija grūti apspiest spurdzienu, bet to izdarīju.

 

            Tad pienāca brīdis pēc kāzām. Es uzmanīgi vēroju savu meitu, zināju, ka viņa kaut kad nāks pateikt, ka ies uz Kalenu namu. Un tad tas pienāca. – Mammu! – Mana meita iesaucās un izlauzās cauri pūlim, kas devās apsveikt jauno ,precēto pāri. – Jā? – Es atbildēju ikdienišķi, jo negribēju, ka mana balss būtu citādāka. – Es gribu uz Kārlaila māju. – Nesija paziņoja, kad tika līdz manīm. – Es iešu līdz. Edvard? – Gribēju, lai viņš nāk līdz. Viena es to neizcietīšu. Turēju īkšķus, vai drīzāk lūdzos kaut Voltūri nebūtu sākuši medīt. Man pār muguru pārskrēja tirpas. – Es iešu līdz. – Viņš saņēma manu plaukstu.

 

            Mēs visi skrējām uz māju. Es biju īpaši neuzmanīga ,visu laiku ostīju gaisu vai nevar just asiņu smaržu. Kad bijām jau pie mājas, ja tur būtu nogalināti cilvēki, šeit būtu spēcīga asiņu smarža. Bet tā nebiju. Es atvieglota nopūtos. – Bella, kas novērš tavu uzmanību? – Edvards jautāja, jo ceļa laikā gandrīz ietriecos lielā priedē. Es nebaidījos, ka savainošos, cietējs būtu koks. – Nekas. Es vienkārši biju iegrimusi domās. – Es pasmaidīju, bet smaids bišku sašķiebās. Edvards mani noskūpstīja un ieveda mājā. Es devos apsēsties blakus Nesijai un Džeikam. Viņi par kaut ko runāja, bet nepievērsu viņiem uzmanību. Visu laiku lūkojos uz koka durvīm. Edvards bija apsēdies uz dīvāna malas un izklaidīgi virpināja manu matu šķipsnu. Pēkšņi durvis atrāvās vaļā. Es pārstāju elpot.

 

            Tā bija… Alise. Es atviegloti izlaidu gaisu no sava ķermeņa. – Bella, Voltūri! – Alise iespiedzās. – Kādēļ? – Edvards jautāja, kamēr pa durvīm ienāca Kārlails, Ezme, Džaspers un jaunais pāris. – Es nezinu. – Alise papurināja galvu. – Tas bija tik negaidīti. – Cik mums ir laika? – Tas bija Emets. Alise sakoncentrējās un ieskatījās nākotnē. Edvardam aizrāvās elpa. Es zināju ko tas nozīmē. Laika bija maz. – Divas minūtes. – Alise atbildēja. – Ejam ārā. – Es ierosināju. – Jā. Man šķiet, ka tā būtu labāk. – Edvards piekrita. Visi klusām izgājām no mājas. Gaidījām pēdējo minūti, kas aizritēja tālumā. Viņi tuvojās. Es to redzēju. Paspiedu Edvarda roku un viņš mani maigi noskūpstīja. Tagad mēs gaidījām pēdējās sekundes.

Sākums. 11. nodaļa

Bella

Brīnums

             Es pilnā ātrumā izdrāzos no mājas. Man likās, ka mana galva pārplīsīs un es būtu laimīga par to. Nekad vairs neredzēt asiņainos līķus apkārt, mirušās meitas seju un citu sev mīļo cilvēku nedzīvās sejas un… zīmīti. Kur rakstīts glītajā rokrakstā par manas meitas garšu un Džeika – labākā drauga nāvi. Es gribēju mirt, tikai es nezināju ,kā. Es apstājos. Man neviens nesekoja. Metos iekšā manā namiņā. Man bija plāns kā mirt. Es došos uz Volterru, atklāšu sevi. Bet vispirms nogalināšu Džeinu. Pašas rokām, ja vien pirms tam es nebūšu nolaktēta.

                   Es ieskrēju savā un Edvarda istabā. Iekritu gultā, gulta viegli sakustējās. Mēģināju aizdzīt briesmīgās domas, aizliku acīm priekšā rokas. Man izlauzās vampīru raudiens, jo ar asarām vairs jau nevarēju raudāt. Tad es iekļuvu sapnī, nē transā , jo sapņot taču nevarēju. Ilgi manā priekšā bija viens vienīgs klusums. Pēc kāda laika ieskanējās zema, uzstājoša balss. Tā bija līdzīga Džeika balsij, bet biju pārliecināta, ka tā nav viņa balss.

 - Izabella, neiznieko savu dzīvi. – Balss lūdzās. – Es negribu dzīvot! – Domās iekliedzos. – Tas neko nemainīs. Bet varu tev palīdzēt. – Balss piedāvājās. – Kā tad. Neviens to nevar. – Es nošņaukājos. – Bet es varu. – Balss strīdējās. – Kā tad? – Iespurdzos. Kā es varēju spurgt ,ja mani mīļie ir miruši? Es esmu tik dīvaina! – Es varu pagriezt tavu dzīvi  atpakaļ. Bet tāda iespēja tev dota vienreiz. Tev jāizlabo kļūdas. – Balss paskaidroja man. – Ahā. Nu labi. – Es iesmējos domās. Bet neticēju. Neticēju balsij, kas solīja man labāku dzīvi. Tas nav iespējams.

              Iespējams ?

             Bet ,kas tad šajā pasaulē nav iespējams? Atbildes nebija, bet nedevu sev cerību. Cerību ,ka mana dzīve nokārtosies. Es tam neticēju. Noņēmu plaukstas no savas sejas un atvēru acis. Blakus sēdēja Edvards.

             – Bella, kāpēc tu esi gultā? – Mīļtais lūkojās man acīs. – Es … īsti nezinu. – Es papurināju galvu. – Mīļā, neaizmirsti šodien ir Rozālijas kāzas, tev jāpalīdz viņai sagatavoties. – Edvards sacīja. – Šo-odien? – Es viņam jautāju. – Nu ,protams. Kad tad? – Edvards pasmējās. Balsij bija patiesība dzīve bija apgriezusies uz atpakaļu ,tikai tapēc ,lai es varētu izlabot savas kļūdas. – Ak, Edvard! – Es apskāvu Edvardu. – Bella, tev viss kārtībā? – Jā. Tikai esmu laimīga. – Es viņam uzsmaidīju. – Ā. Tad varbūt dodamies palīdzēt? – Edvards jautāja. – Jā.

             Es biju laimīga ,ka man tika dota iespēja – labot kļūdas. Un es to darīšu. Un visi būs dzīvi. Es būšu pateicīga visu dzīvi. Par to ,ka tika dota iespēja.

Sākums. 10. nodaļa

Bella

Šausmas

             – Bella, tu zini, kas Nesijai ir kājās? Alise man uzšņāca. – Āam… Man šķiet, ka kedas. Bet neesmu pārliecināta. – Es atbildēju. – Tu zināji ,ka viņa uz kāzām nāks ar kedām un neko neteici? – Vārdu kedas Alise nevarēja izrunāt ,jo to sakot viņas miniatūras lūpiņas sasķiebās un tad viņa izgrūda vārdu caur zobiem. – Es nedomāju, ka tas ir kaut kas svarīgs. – Es paraustīju plecus. – Nav svarīgs? Bella, atjēdzies! Uz kāzām ar kedām? – Man likās neviens neko nepamanīs. Un tu zini, ka Nesijai nepatīk augspapēžu kurpes. – Es viņai atgādināju un tad pie manis pienāca Edvards. – Alise, lūdzu neuzbrūc Bellai. Viņa neko nevarēja darīt. – Edvards mani aizstāvēja. Es piecēlos un apskāvu Edvardu un parādīju mēli Alisei. Viņa izskatījās briesmīgi aizvainota. – Alise, nedusmojies. Es tev nākošreiz brīdināšu. – Es sacīju ,bet māsas seja joprojām bija aizvainota. – Kur Nesija? – Pamanīju ,ka meita nav baznīcā. – Vai! Es aizmirsu tev pateikt, ka Nesija gribēja ātrāk uz Kārlaila māju un Džeikobs viņu aizveda ar motociklu. – Ā. Varbūt arī mēs varētu doties turp? – Jautāju savam vīram. – Es uztraucos par viņu. – Es iestarpināju. – Protams ,es arī uztraucos, bet tas drošvien ir mazliet muļķīgi. – Edvards man uzsmaidīja. – Es zinu. – Es nopūtos. Viņu bija tik grūti palaist vaļā. Es negribēju, lai viņa mani nostāda otrajā vietā. Pēc…pēc Džeika. Negribēju viņu atdot, gribēju, lai viņa visu mūžu ir mana mīļā meitiņa. Protams, tas tā jau tagad nav tā. Es vēlreiz nopūtos. – Lūdzu, dodamies uz māju. – Es lūdzos Edvardu un pacēlos pirkstgalos, lai viņu noskūpstītu. Viņš mani noskūpstīja un palaida vaļā no sava apskāviena. – Ah, nu labi. – Viņš nopūtās. Mēs aizgājām līdz Kārlailam un Ezmei. – Kārlail, mēs ar Bellu iesim… apraudzīt Nesiju. – Edvards sacīja. – Labi. Mēs būsim pēc dažām minūtēm mājās. – Kāralils sacīja un atsāka runāt ar Ezmi. Tā mēs devāmies uz Kalenu mājokli.

             Puskilometru no mājas es sajutu asins smaržu. Cilvēka. – Edvard, tu jūti? Es jautāju. – Jā. – Edvards sacīja un palēlināja gaitu. Pie mājas smarža bija daudzreiz spēcīgāka. Un klāt jaucās vampīru smarža. – Edvard, kas te notiek? Es baiļu pilnā jautāju. Man nebija jālasa viņa domas ,lai zinātu par ko viņš domā. Renezme. – Es nezinu. – Tad mēs nonācām līdz mājai. Pie sliekšņa bija asinis. Man aizrāvās elpa. Edvards vieglītēm atvēra durvis. Un manām acīm pavērās briesmīgākais skats ,ko biju redzējusi. Uz Kalenu mājas grīdas mētājās noasiņojuši līķi. Tad ieraudzīju sejas. Maika, Džesas, Andželas, Leas, Čārlija, Renē , Džeika un…Renezmes. Es metos pie manas meitas mirušā līķa. – Nē, nē ,nē, tā nav patiesība! Tā ir tikai ilūzija! Es kliedzu. – Edvard, pasaki ,ka tas nav tiesa! Pasaki! Es bļāvu. – Bella, man ir žēl. – Es palūkojos viņa sejā. Viņa seja bija… izkropļota sāpēs. Tas bija tik briesmīgi. Es pacēlu mirušās meitas galvu. Tā nebija izkropļta sāpēs, tas bija smaids. – Ak, dievs! – Iesaucās pa durvīm ienākušais Kārlails. Tad viesistabā ienāca visa ģimene. – Ak, nē! – Roza baltajā kleita metās pie Nesijas. – Nesij, Nesij, Nesij. – Viņa dūdoja. – Tu neesi mirusi, tev tikai jāpieceļas. – Roza čukstēja. Tad palūkojās uz ģimenes sejām ,meklējot kādu izteiksmi, kura būtu ticība. Visu sejās bija lielas sāpes. – Viņa taču ir dzīva? – Roza jautāja. – Diemžēl nav. – Edvards sāpīgi teica. Es paslēpu seju pie Edvarda krūtīm. Šī bija manas dzīves briesmīgākā diena. Diena, kurā zaudēju visdārgākos ; savu meitu, labāko draugu, vecākus. Es nogalināšu visus ,kas bija to izdaījuši – izpostījuši manu dzīvi. Visus līdz pēdējam. Es priecāšos ,ja varēšu viņus saraut gabalos. Es būšu apmierināta. Tad es piecēlos augšā.

 

            Uz mazā galdiņa stāvēja lapiņa. Uzmanīgi apkāpu līķus. Kad tiku līdz galdiņam ieraudzīju, ka lapiņa ir apšļakstīta ar asinīm. Paņēmu rokās lapiņu ,uz tās bija rakstīts :

 

Kaleniem!

             Piedodiet ,nespējām nenogalināt šos garšīgos cilvēkus. Ceru, ka nedusmojieties par mūsu pēkšņo ierašanos. Mēs iemetām aci Bellas svarīgāko cilvēku sarakstā. Nolēmām panašķoties. Gardi, gardi ,to nudien nevaru noliegt. Ceru, ka tiksiet tam pāri. Āro.

            Džeina arī gribēja ko pateikt Bellai : Bella, tava meita dievīgi garšo priekš jaukteņa, bet viņas suns nē. Tam es vienkārši pārlauzu sprandu.

            Ar cieņu, Džeina.

Sākums. 9. nodaļa

(Šī nodaļa tapusi dēļ tiem, kuriem patīk mani

darbiņi. Pateicos visiem ,kuri mani

atbalsta. Twilightfane.)

 

Rozālija

Laime

           Tā es paspēru soli uz priekšu. Alise un Bella sinhroni slīdēja uz priekšu. Pēkšņi biju satrauksusies, bet kad sajutu brīnišķīgo smaržu, es uzreiz nomierinājos. Mani apņēma medus,rožu un lilliju smarža. Šeit tā bija spēcīgāka nekā ārā. Tad pavēros uz rotājumiem. Te bija garas lentes ,kuras vijās gar baznīcas sijām. Pēc tam meklēju ar acīm manu gaidāmo vīru. Un tur viņš stāveja gaiši pelēkā uzvalkā un pārliecinoši smaidīja man. Mēs jau bijām pie altāra. Kārlails maigi ielika man roku Emeta un pagāja divu soļu attālumā. Es ielūkojos mīļotā acīs. Tās mirdzēja un laistījās. Es viņam uzsmaidīju. Viņš man atbildēja ar smaidu. Tad mācītājs sāka runāt to, ko saka visās kāzu ceremonijās. Es neklausījos mācītajā ,es lūkojos Emeta acīs. Nespēju, ka šis, tas, kas smaidīja man būs mans ,tikai mans.

           

            – Vai tu Rozālija Heila ņem Emetu Makārniju Kalenu par savu vīru? Mācītājs vaicāja. Es biju tik aizrāvusies lūkojoties Emeta sejā. – Jā. Es nočukstēju. Mācītājs pagriezās pret Emetu. – Vai tu Emet Makārtnij Kalen, ņem Rozāliju Heilu par savu sievu? – Jā. – Emets pārliecinoši paziņoja. – Es jūs … – Es jau vairāk neko nedzirdēju ,amnas domas fokusējās ap Emetu. Kad mācītājs beidza runāt, Emets viegli pacēla manu galvu augstāk un dedzīgi noskūpstīja. Tas bija brīnišķīgi. Atskanēja aplausi. Es sapratu ,ka tagad mēs esam viens vesels un mums nekas vairs netraucēs. Es saņemu sava vīra roku un pagriezos pret viesiem. Es žilbinoši uzsmaidīju visiem. Es biju laimīga, šī diena bija viss ko es vēlējos.

 

Alise

Novērtējums

                    Es piegāju pie jaunā pāra, lai apskautu abus. Roza mani viegli apskāva un iečukstēja ausī – Alise, tu sarīkoji manas dzīves labāko dienu. Es viņai mīļi uzsmaidīju. Kad gribēju pieiet pie Emeta apskaut, sapratu ,ka nav laba doma. Bet ,kad pagriezos, Emets jau bija aiz muguras un mani negaidīti sagrāba mani savās lāča ķetnās, aizsitot man elpu. Pēc mirkļa viņš mani palaida vaļā. Tikai tagad spēju paelpot. – Emet, nākošreiz brīdini, kad vēlies mani apskaut, lai varu pavirzīties nostāk. – Es uzšņācu Emetam. – Alisīt, nākošreiz noteikti brīdināšu. – Emets pasmējās par mani. Tad es devos uz kādu stūri, lai Emetam neienāktu prātā mani vēl pakaitināt. Kad tādu stūrīti atradu, es novērtēju kā citi ir saģērbušies.

           

            Bellai mugurā bija Christian La Beateu kleita. Šis dizaineris nebija īsti dizaineris, jo viņš bija tikai amatieris. Bet Bellai patika ši kleita un piestāvēja arī ,jo bija gaiši zilā krāsā. Džeikobam un Edvardam bija Armani uzvalki. Tikai Edvardam bija melns ,bet Džeikobam tumši zils. Blakus Džeikobam sēdēja Renezme. Nesijai tāpat kā Bellai nepatika glamūrīgi tērpi. Bet tagad viņai mugurā bija Vivjenas Vestvudas kleita. Tad palūkojos ko viņa uzvilkusi kājās. Kad ieraudzīju ,dusmās klusi iešņācos. Viņai bija kedas. Kā ar kedām var iet uz kāzām? Man nebija atbildes. Pārējies bija neitrāli apģērbušies un tur nebija ko vērtēt. Nolēmu aiziet parunāt ar Bellu, jo man bija garlaicīgi. Es viegli aizslīdēju līdz Bellai.

Sākums. 8. nodaļa

Rozālija

Kāzas

           Bija mana lielā diena. Es mierīgi stāvēju, kamēr Alise man pār galvu vilka manu kleitu. Tā bija ļoti skaista. Kleitas lejas daļa bija noklāta ar volāniem. Augšdaļa bija iespīlēta, bet ,protams, neradīja sāpes, jo es taču biju vampīrs. Kad kleita bija uzvilkta, Bella ķērās pie maniem matiem. Viņa maigi vilka suku caur maniem blondajiem matiem, tas bija savā ziņā patīkami. Bella sāka veidot smalku vijumu manā galvas mugurpusē. Kad viņa bija beigusi, viņa aiz manis nolika spoguli. Mana frizūra bija brīnišķīga. Tas bija ļoti smalks vijums, kas no sākuma vijās ap manu galvu, tad sadalījās divās daļās un savijās katra uz savu pusi. – Paldies ,Bella. Mana galva izskatās brīnišķīgi. – Es iesmējos. – Ne tikai galva. – Viņa man uzsmaidīja. – Es aiziešu pasaukt Alisi. – Un kā rēgs izslīdēja no istabas.

 

Es nopūtos. Tomēr es biju garīgi nogurusi no gatavošanas kāzām, jo gribēju ātrāk apprecēt Emetu . Es viņu mīlēju. Tad atcerējos atmiņas par to dienu ,kad Emetu gandrīz nogalināja lācis …

 

Es biju medībās. Edvards, Kārlails un Ezme bija palikuši mājās. Alise un Džaspers arī medīja ,bet krietnu gabalu no manis. Tad es izdzirdēju kliedzienus, cilvēka. Es žigli pārbaudīju, vai esmu savaldījusies. Tā bija, jo biju jau izdzērusi kādus septiņos litrus aļņu asiņu. Tad es steidzos uz to vietu, kur atskanēja briesmīgie kliedzieni. Es sajutu arī asins smaržu un vēl kaut ko… nepievilcīgākas asinis…lāča. Tagad jau atrados lielā izcirtumā. Ieraudzīju cilvēku, kura roka bija vienās asinīs un lāci, kurš rēca virsū cilvēkam, manuprāt, tas bija arī bija mazliet savainots. Cilvēka seja, tā atgādināja Henriju, mazo Henriju, kas bija mazais Veras dēls. Redzēju, kā viņa seja savelkas sāpēs, bet vaigos joprojām bija bedrītes. Viņš apstājās ,gaidīdams savu nāvi. Lācis sagatavojās nogalināt. Es atskārtu, ka šī seja man ir svarīga, ka es to mīlu. Lācis lēca. Cilvēks pievēra acis. Tad es mežonīgā ātrumā sāku skriet, lai aizstāvētu vājo mirstīgo. Ar savu milzīgo spēku pārlidināju lāci pāri izcirtumam. Tas ietriecās zemē un tad tas jau bija miris. Paņemu rokās cilvēku, kurš jau bija bez samaņas un pilnā ātrumā skrēju uz mājām, jo jutu, ka viņš ir ļoti stipri savainots nekā es redzēju, bet viņa sirds vēl pukst. Mājās Kārlails daudz nedomādams pārvērta mirstīgo par nemirstīgo – Emetu…

 

- Roza, Roza ! Dzirdēju Alisi saucam. – Jām… Ko tu gribēji Alise? Es jautāju. – Ko es gribēju? Roza, tev pēc desmit minūtēm sākas kāzu ceremonija! Alise spiedza. – Patiešām? Nebiju domājusi ,ka tik ilgi jau šeit sēžu. – Nāc, ātri! Alise saķēra manu roku un uzrāva augšā no krēsla. Alise mani noveda lejā un tad sapratu, ka mēs ļoti kavējam. – Alise, ātri! Šoreiz es spiedzu un žigli iesēdos blakus Bellai un Alisei. – Edvard, ātri! Bella uzsauca un Edvards pasmaidīja un izgriezās no līkuma, braukdams ar 270 kilometru stundā.

 

Tad nu beidzot mēs nonācām pie baznīcas. Pat no ārienes bija neiespējami neiesmaržot šo burvīgo smaržu. Tik salda!. – Bella, tu esi brīnums. Es pateicos Bellai. – Tiešām? Tev patīk? Bella priekā atjautāja. – Protams. – Es atbildēju un tajā brīdī sāka skanēta ierastais kāzu ritms. Es dziļi ieelpoju. Tad atskanēja fanfaras un nenokurienes ieradušais Kārlails saņēma manu elkoni. Bella un Alise nostājās viena otrai blakus. Viņas apbrīnojami saskanēja. Es sapratu ,ka jādodas uz priekšu, lai satiktu savu līgavaini. Alise un Bella reizē pagriezās un man mīļi un droši uzsmaidīja. Tad es sapratu, ka viss tagad nostāsies savās vietās.

Sākums. 7. nodaļa

Bella

Uzticēšanās

          Visa Kalenu ģimene gatavojās kāzām, tās bija paredzētas rīt. Izdomāju, ka varētu izmēģināt roku kāzu rīkošanā, kā Alise un Ezme. Par kāzu officiālo rīkotāju vienbalsīgi iebalsoja Alisi. Alise jau to jau zināja un viņa bija priecīga, tas bija maigi teikts, viņa staroja kā saulīte. Es izlūdzos Edvardam ,lai viņš Alisi pārliecina, ka es varētu palīdzēt. Alise piekrita ar vienu noteikumu : es darīšu to ko viņa liks. Bet es vēl es Alisei izlūdzos, ka es arī varēšu kāzās ieviestu daļu no mana stila. Par to bija grūtāk viņu izlūgties bet beigās viņa piekrita, vienīgi tāpēc, ka negribēja, lai manas un Rozālijas kāzas būtu līdzīgas. Tā mēs sadalījām darbus, kurus bija jāizdara pa vienu dienu. Man bija jārupējas par Rozas matiem un rotājumiem. Edvards man palīdzēja ar rotājumiem. Zināju ,kāda ir Roza un rotājumi bija atbilstoši tieši viņas personībai. Tās bija zilas lentes, rožu, lilliju un medus smarža, kas piepildīja visu telpu ar brīnišķīgu smaržu, pat Alise bija apmierināta. Es biju lūgusies Edvardam ,lai izstāsta ,kur dabūja šo medus smaržu. Edvards bija mani apskāvis un ausī iečukstējis : tas ir mans mazītiņais noslēpums. Un ,kad palūkojos uz viņu ,viņa sejā parādījās noslēpumains smaids. Es nopūtos. Alise man bija uzdevusi rūpēties par Rozas matiem ,tikai tāpēc, ka man bija prasme sapīt glīti un skaisti Renezmes garos matus. Alise man piespieda izmēģināt pinumu uz Rozas matiem. Kad biju beigusi, gan Roza, gan Alise bija apmierinātas. Kad Alise izgāja, Roza mani apturēja un teica:

 

- Bella, es tev gribu teikt divas lietas ,pirmkārt es ļoti priecājos, ka tu palīdzi rīkot kāzas, esmu tev pateicīga. – Rozālija man mīļi uzsmaidīja. – Es to izdomāju tikai tāpēc, ka es arī gribēju būt tik pat laba kā Alise kāzu rīkošanā. – Es viņai uzsmaidīju un brīnījos kāpēc viņa neatbild manam smaidam. Tikai tagad sapratu ,ka esmu viņu sāpinājusi. – Roza… piedod man! Tu esi man svarīga ,ļoti! – Es momentā sāku atvainoties. – Piedod, piedod ,man nevajadzēja tā teikt. – Es apklusu. Gaidīju, kad Rozālija kaut ko teiks. – Bella, vai tad tev es tev neko nenozīmēju ? Rozālija ar bēdīgu seju man jautāja. – Protams, nozīmē. Tu esi mana māsa. – Es sacīju un apskāvu šo jauko un skaisto būtni. – Paldies, Bella. Es jūtos daudz labāk. Es tev gribēju ko parādīt. – Roza piecēlās un mēs abas devāmies augšā ,uz otro stāvu. Mēs lēnām iesoļoļām Rozālijas istabā. Roza piegāja pie viņas augstā skapja un paņēma ko mazu. – Apsēdies. – Rozālija noteica un es apsēdos uz gultas malas. Viņa apsēdās man blakus. – Tas ir mans gredzens ,gribēju tev to parādīt. – Roza man uzsmaidīju un iedeva man mazo, tumši zilo kastīti. Tā bija no samta. Tad es to atvēru.

 

Gredzens mazliet mirgoja. Pat tumsā spēju to saskatīt. Tur liecās un vijās zelta gabaliņi, kuri bija sasaistīti kopā, bet tie nemainīja formu. Katrā gabaliņā bija pa mazam brilijantam. Un pašā vidū ,kur abas puses satikās, bija liels rubīns. Tas laistījās. Tad pamanīju, ka gar lielo rubīnu ir mazi rubīniņi un brilijantiņi. Un viņi atkārtojās šādi : rubīns ,brilijants, rubīns ,brilijans un tā vismaz desmit dārgakmeņu. Man aizrāvās elpa. Šis gredzens bija apburošs. No tā nevarēja atraut acis un es knapi pacēlu acis no gredzena. – Ai… tik skaists. – Es tikko spēju parunāt. – Tev patīk? Man liekas ,ka tas ļoti piemērots man. – Roza teica. – Jā, Roza, kā radīts tev. Es tevi apskaužu. Rozālija pasmējās par mani. – Prieks, ka tu tā domā. Tavs viedoklis man ir ļoti svarīgs. – Roza mani apskāva un es viņu. – Mēs vienmēr būsim draudzenes. – Es noteicu un pabrīnījos, ka šie vārdi ir patiesi.