Galerija
robertpattinsoncrops1 untaggedx1716 0031 taylor_press_junket_2010_10 kstew6 team-44 431660273 vogue_ksbr_004 gallery_enlarged-kristen-stewart-taylor-lautner-eclipse-sydney-photos-05312010-06

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Rītausmas turpinājums (Twilight2009) visi raksti

Rītausmas turpinājums. 7. nodaļa

7. Tā nevar būt patiesība..

 

Visa mana dzīve nu ir sagrauta vienas manas kļūdas dēļ. Dzīve vairs nav tāda kā agrāk, viss ir mainījis. Sāpes ir nepanesamas un neciešamas, tās bija pārņēmušas mani. Laiks visapkārt ir apstājies, toties sāpes turpina mani mocīt. Es sarāvusies gulēju istabas vidū, pievilkusi ceļus sev pie krūtīm, es centos saņemt sevi rokās, taču mani mocīja kāda doma, nepatīkama un baisa. Doma par to ka esmu zaudējusi visus sev tuvos un mīļos, to ka man vairs nav neviena, ka viņi visi ir miruši. Šī doma uzdzina man šermuļus, es centos domāt par kaut ko citu taču doma neatstāja manu prātu. Šķita ka ir pagājusi vesela mūžība kopš es atrados būdiņā, taču tad es iedomājos kāpēc es vēl joprojām esmu šeit, kāpēc es neko nedaru, kāpēc?. Man taču ir jāsaņem sevi rokās es šeit nevarēšu palikt visu savu atlikušo dzīvi.Es centos saņemt sevi rokās, es lēnā garā cēlos kājas, tas man sagādāja grūtības un sāpes.Pieceļoties kājās ieraudzīju uz zemes mētājamies zīmīti, mana elpa paātrinājās.

Es aizsmakusi kliedzu – SAŅEMIES, BELLA! – es nedaudz apjuku no kliedziena, taču es spēju sevi saņemt rokās.Es neatskatoties izgāju no būdiņas. Ārā bija, migla bieza un tumša saule gozējās pie kalnu virsotnēm, šādu skatu vēl nebiju redzējusi. Man tūlīt taisnā ceļā bija jādodas uz Kallenu māju. Es skrēju uz māju neapstājoties, mežā nejutu ne vampīra ne vilka smārdu, tas mani uztrauca vēl vairāk. Es atspēros un pārlēcu pār upei, un nonācu mājas pagalmā. Es redzēju, to ko negribēju redzēt, māja bija tukša, mājā nebija ne mazākās dzīvības, viņi visi bija izgaisuši, pazuduši.Es nezinu vai es vispār to izturēšu, šķita ka es tūlīt zaudēšu prātu no neziņas un izmisuma. Bet es zināju ka pie visa ir vainīgs Pariss vienīgi viņš un neviens cits, bet varbūt viņi visi bija mani pametuši, tieši tad, kad viņiem bija izdevība? Nē, tas nevar būt, viņi… viņi.. viņi to nespētu man nodarīt! Taču es ilgāk nespēju to izturēt, es apmetos riņķī un skrēju uz savām mājām, manī bija neliela cerība par to ka kāds vismaz būs tur. Mežs bija kluss un rāms, kā nekad agrāk. Biju nonākusi pie savas mājas, atkal nekā, neviena šeit nebija, neviena. Es paņēmu mājas atslēgas no puķupoda apakšas, atvēru durvis un iegāju iekšā. Centos sajust kāda pazīstama smaržu, taču es nejutu neko izņemot – koka, auduma, grāmatu un citu lietu smaržu, kas pašlaik man nemaz neinteresēja.! Es gribēju sajust Edvarda smaržu. Taisnā ceļā devos uz guļamistabu, nonākot pie gultas es vienkārši tajā iekritu, zīda pārvalks maigi glāstīja manu ādu, mani muskuļi atslābinājās. Domas nomierinājās, šajā brīdī man gribētos, kaut es spētu gulēt.

Taču pēkšņi mani no pārdomām mani iztrūcināja troksnis pagalmā, es vienā mirklī pierasos kājas un pieskrēju pie loga, āra stāvēja viņa.. Alise.

Es aiz laimes kliedzu – Alise.! Alise.. tā esi tu. Alise! –  mana elpa pārvērtās elsās.

Es apgriezos un metos āra no mājas, izskrienot no mājas skrēju uz dārzu un

tur tiešām stāvēja viņa,tā tiešām bija Alise, tādi pati kā vienmēr, tik pat skaita kā laumiņa.

Es iespiedzos – Alise, ak Alise! – es metos viņai ap kaklu.

Es biju tik laimīga, es biju tik laimīga atkal viņu redzot, taču kaut kas nebija kā agrāk.

Alise neko nebija teikusi, visu šo laiku viņa bija klusējusi, viņa arī neatbildēja manam apskāvienam kaut kas nebija kārtībā. Es uzmanīgi atlaidu viņas kaklu un atkāpos dažus soļus atpakaļ. Alises sejā nebija nevienas emocijas, acis bija nedzīvas, tā nav tā pati Alise kas ir vienmēr. Mani instinkti kliedza BĒDZ, bet man nebija nenokā jābaidās tā tikai bija Alise – mana labākā draudzene.

- Alise, vai viss ir kārtībā, kas ir noticis, kur tu biji, kur ir visi pārējie? – es apmulsusi jautāju.

Alise neko neatbildēja tikai stāvēja.

- Izbeidz, tas jau vairs nav smieklīgi. Kas ir noticis, lūdzu pasaki, lūdzu… Alis..! – es biju pienākusi pie viņas pavisam tuvu. Es gaidīju atbildi taču viņa neko neteica, es uzliku roku uz viņas pleca. Pēkšņi Alise ierūcās un nosita manu roku nost no sava pleca.

- Alise? – klusā balsī jautāju.

Alise tikai ierūcās un pieplaka zemei, viņa bija gatava cīņai. Es nezināju ko man darīt es apmulsusi lūkojos uz viņu un tad Alise pēkšņi trieca mani pret zemi, no trieciena man aizsitās elpa. Ko, tas nozīmē, kāpēc viņa man uzbrūk? Man nebija drosmes viņai uzbrukt es nevēlējos viņu ievainot, taču man nebija citas izvēles.

Alise atkal metās man virsū, šoreiz es izvairījos no uzbrukuma, es triecu savas rokas pret viņas krūtīm, no trieciena viņa aizlidoja  pāri visam pagalmam.Viņu apstādināja kāda egle, kurā viņa ietriecās,egle pārlūza uz pusēm, taču tas Alisi neapstādināja, viņa pagriezās pret mani, viņas seja vēl joprojām bija auksta un nedzīva.

Man nekas cits neatlika, kā tikai lūgties – Alise, lūdzu apstājies, cīņa, tā neko neatrisinās.

Alise lūdzu! –  es izmisusi skatījos uz viņu.

Taču izskatījās, ka tas viņu nemaz neinteresē, jo viņa atkal metās man virsū. Es negribēju viņu ievainot, tādēļ es pagriezos un bēgu. Es skrēju cik vien ātri varu, taču Alise man bija tieši aiz muguras. Manā prātā valdīja juceklis, milzum liels juceklis. Pametu skatu uz atpakaļu, viņa vēl joprojām man sekoja. Tā nevarēja būt Alise, viņa nekad tā nerīkotos.

Pēkšņi meža sūnas pazuda, zem kājām jutu vienīgi stingru asfaltu, es atrados uz šosejas, man garām traucās mašīnas. Es apgriezos apkārt Alise stāvēja meža biezokņa malā, viņa bija apstājusies. Man nerūpēja tas ka āra ir gaišs, man nerūpēja tas ka kāds varētu mani atpazīt, vienīgais kas man rūpēja bija Alise.Taču,tad pēkšņi viņas tur vairs nebija, viņa atkal bija pazudusi.Es neatskatoties skrēju uz vietu, kur nesen stāvēja Alise, taču no viņas nebija ne smakas, it kā viņa te nekad nebūtu bijusi.Mani atkal pārņēma tukšuma un vientulības sajūta es atkal biju viena. Nezināju ko man iesākt, vai man censties viņu atrast vai vienkārši ļaut, lai notiek tā, kā visam ir jānotiek.

Tā nu es sāku skriet, skrēju tik ilgi līdz nonācu Forksā. Forksā nebiju bijusi ilgu laiku, šeit gandrīz nekas nebija mainījies.Tikai cilvēki, lielāka daļa no visiem bija man sveši.Laiks bija apmācies, tā kā es droši varēju atrasties uz ielas, neviens mani nevarētu atpazīt.

Diemžēl tajā es biju kļūdījusies, pāris kas stāvēja man blakus pēkšņi mani uzrunāja.

-           Bella? Ak, dievs. Tā tiešām esi tu ? – mani uzrunāja kāda sieviete ar mazu meitenīti sev pie rokas.

-           Bella? – vīrietis kurš stāvēja viņai blakus apstulbis lūkojās uz manīm.

Es apmulsusi teicu – Jā. Vai es jūs pazīstu? –

Sievietes histēriskie smiekli mani nobiedēja, dzirdēju kā vīrietis viņai blakus nopūšas, tas man lika nedaudz pasmaidīt.

-           Bella, tā esmu es Džesika un tas ir Maiks, bet šī ir mūsu meita Marija – viņa atkal histēriski iesmējās.

Mana seja palika bālāka par bālu muskuļi saspringa, kā es varēju viņus neatpazīt, ko lai es tagad iesāku, ko man darīt.?

Ievilku dziļu elpu, centos uzvesties mierīgi – Ā, Džesika, Maik kā jūs esat mainījušies.Ko jūs šeit darāt domāju, ka dzīvojat Fīniksā. – 

Džesika gribēja runāt taču, Maiks viņu pārtrauca – Tu jau arī esi mainījusies, pat ļoti, izskatās ka tu nebūtu nemaz novecojusi.Tu pat neizskaties pēc sevis.

Es nervozi iesmējos – Tā jau nemaz nav! –

Džesika sāka runāt – Esi un kā vel esi. Ā nu mēs dzīvojam Fīniksā tikai atbraucām uz tava tēva bērēm, jūtu līdzi Bella.Nedomāju, ka viņu pieveiks sirdstrieka, domāju ka viņš dzīvos ilg un laimīgi.

Džesika turpināja runāt, taču es vairs viņā neklausījos mana seja sadrūma, sirdī parādījās vēl lielāks tukšums, tad redz kādu iemeslu izdomāja Kārlails un Edvards – sirdstrieka.

Redzēju, kā Maiks apklusina Džesiku.

Maiks klusi teica – Mēs visi tev izsakām līdzjūtību.Un…

Pēkšņi gaisā uzvirmoja vampīra smārds, no sākuma domāju ka tas ir Pariss, taču šī smarža bija daudz savādāka un patīkamāka. Tā vilināja mani sev līdzi, man vajadzēja uzzināt kam pieder šī smarža.Es nedzirdēju, ko bija teicis Maiks.

Es uztrauktā balsī teicu – Em, Maik, Džesik. Man patiešām ir jādodas, bija prieks jūs satikt. Man tiešām jādodas.

Maiks pasmaidīja – Protams Bella, bija prieks tevi arī satikt. Gan jau tiksimies.

Klusām pateicu – Labi! – pagriezos un gāju prom, šādu risku vairs nevaru uzņemties, es izmuku pa mata tiesu. Man vajadzēja sekot smaržai es paātrināju soli smarža veda uz meža pusi, ieejot mežā smarža kļuva ar vien spēcīgāka.

Es klusām jautāju – Vai te kāds ir? –

Apkārt bija vienīgi klusums, taču tad jutu triecienu pret muguru spēcīgas rokas apķēra manu augumu, tās piespieda mani klāt savam ķermenim.

-           Tikai nomierinies Bella! – kāds samtainā balsī čukstēja man ausī.

  Turpinājums sekos…

 

 

twilight2009

Rītausmas turpinājums… 6. nodaļa

(Tiem, kas gaidīja turpinājumu, atvainojos, ka tik ilgi bija jāgaida.Ceru, ka jums patiks, man pašai patīk. Gaidu viedokļus.!!!

Ar mīlestību twilight2009…)

 

Atgādinu visiem, ka šis ir turpinājums Bellas atmiņām.

 

6.Nožēla

 *  *  *

 No manas rīkles,izlauzās aizsmacis šņāciens.Meitene sarāvās,viņas  galva šaudījās neprātīgā ātrumā,it kā kādu meklējot.Bet,neviens nebija tuvumā,neviena dzīva dvēsele ,kas varētu viņu glābt no manis,nežēlīgā briesmoņa.Briesmoņa?Tieši tā,es biju nežēlīgs briesmonis,kas alka asinis,cilvēka asinis.

  Manas lūpas pieplaka viņas kaklam,žiletes asie zobi viegli pārplēsa,viņas samtaino ādu.

Meitene spalgi iekliedzās,es ciešāk satvēru meitenes augumu,no sāpēm meitene kunkstēja viss viņas ķermenis krampjaini raustījās.Un tad es sajutu,es sajutu mutē viņas garšu,tas bija silts baudas dzēriens,tas sasildīja manu ķermeni,mans ķermenis no baudas trīcēja.

Meitene sēcošā balsī čukstēja – Nevajag,nē,lūdzu!Paris..Paris…. – meitenes balss lēnām izdzisa. Viņas sidrs salēcās un iepukstējās  vēl pēdējo reizi.Apkārt iestājās kapa klusums,manas lūpas beidzot atlaida viņas kaklu,mans tvēriens viņu atlaida,viņas aukstais un nedzīvais ķermenis iekrita mitrajās sūnās.Briesmonis manī bija apmierināts par veikto,apmierināts par iegūto.

Bet manu cilvēcisko pusi  mocīja sāpes un dusmas.

    Es vēlreiz aplūkoju meiteni,kura nu jau nedzīva gulēja pie manām kājām.Viņas bālais ķermenis uz tumšā sūnu fona izskatījās vēl  bālāks par sniegu,viņa bija tik trausla,kā porcelāna lelle.Tad es ievēroju gredzenu,kas atradās uz kreisās rokas pirksta,tas man ļoti atgādināja savu laulības gredzenu.Tas nozīmē ka….

Pēkšņi manī atgriezās saprāts un cilvēciskums,mani muskuļi saspringa ķermenis tvēra pēc elpas.Vienīgā smarža ko jutu bija mitrās sūnas,no meitenes saldās smaržas nebija ne miņas,nekas vairāk neliecināja par meiteni.

Viņa bija mirusi un es biju slepkava.Es vienkārši stāvēju un skatījos uz viņu,es vairs neko nevarēju vērst par labu,krūtīs jutu sāpes un tukšumu.Sāpes plosīja manu ķermeni,man vajadzēja tikt prom no šejienes ,tikt projām lai aizmirstu nodarīto.Neatskatoties es sāku skriet,ieskrienot mežā jutu sveša vampīra smārdu,taču tam es nepievērsu lielu uzmanību.

Bija daudz citas lietas,kuras mani šobrīd uztrauca.

   Es zināju ka noslēpt nodarīto būs neiespējami,jo Alise tā pat visu būs redzējusi,bet kāda būs viņu attieksme pret mani – nosodoša,ciniska vai saprotoša?Varbūt,Alise to paturēs noslēpumā?Bet manas acis,tās nebūs tādā pašā krāsā kā parasti,es nespētu dienas laikā atkal iegūt zeltaino acu toni.Es biju izmisumā es nezināju,ko man iesākt,vai man būtu jāslēpjas kamēr mana acu krāsa atkal būs normāla,vai arī man jādodas mājās un jāatklāj visiem patiesība.?Kā vienmēr es biju strupceļā.!

Es zināju ka liktenis,nav manā puse,bet vai tā ir jābūt vienmēr?Liktenis varētu likt mani mierā un es dzīvotu savu dzīvi ar saviem tuvajiem,mierīgi un laimīgi.Es protams zināju atbildi,tā nekad nenotiks.Man ir jāprot dzīvot arī šādi!

Man ir jāsamierinās ar notikušo,tas kas ir noticis,tas ir noticis,to mainīt vairs nevarēs,laiku uz vairs atpakaļ nepagriezīsi.

Es tikai nesaprotu vienu, kā es varēju zaudēt kontroli,kontroli pār sevi.Man nekad nebija problēmas ar kontroles saglabāšanu.Bet tad kad sajutu meitenes smaržu es aizmirsu visu,kas manā dzīvē bija noticis,kas manā dzīvē bija svarīgs,vienīgais par ko es spēju domāt bija meitene.Viņas smarža bija pati skaistākā uz pasaules,pat skaistāka par Renezmēs smaržu.

Viņa smaržoja pēc – ceriņiem,hiacintēm,rozēm un orhidejām un vēl mazliet kanēļa.

Es pat īsti nezinu vai viņa tiešām tā smaržoja,jo sajutu smaržas kuras es vēl nekad nebiju jutusi.

    Atceros,kā Emets man reiz stāstīja ka medīšanas laikā,viņš esot sastapis meiteni,kurai esot bijusi pati skaistākā smarža pasaulē,viņš neko tādu nebija jutis.Protams viņš neesot spējis savaldīties,tādēļ meiteni ir nogalinājis,kaut vai viņš to nemaz nav vēlējies.Kārlails ar ģimeni esot viņu ir sapratuši.Vienīgā lieta par ko Emets ir priecājies,ir tas ka tas ir noticis mežā,nevis cilvēkos,savādāk tad būtu klājies daudz sliktāk.

    Tātad es nebiju vienīgā. Atkal atceroties viņas smaržu, mans kakls dega vienās liesmās,es atkal biju izsalkusi ,man nepietika ar viņas asinīm.

Pēkšņi mani apžilbināja spoža saules gaisma,biju nonākusi upes krasta,krasts bija klinšains bet ne stāvs upe bija mierīga un lēna..Es pielecu pie upes krasta un pieliecos lai varētu ielūkoties savā atspulgā,es redzēju to ko negribēju redzēt.Manas acis dega sārti sarkanā krāsā.Es ievilku dziļu elpu,man ar to bija jāsamierinās.Piecēlos kājās,lai varētu aplūkot apkārtni otrs krasts bija klinšains un stāvs,tur sākās meža biezokņi.Debesīs nebija ne viena mākoņa,spīdēja tikai spilgta saule.Aplūkoju vēlreiz savu izskatu  – mati bija izpūruši,sarkanais krekls bija netīrs un džinsi bija saplēsti toties drēbes bija piesūkušas ar viņas saldo smaržu.Vārdu sakot es izskatījos šausmīgi un jutos arī šausmīgi,man vajadzēja ko atspirdzinošu.Un es sapratu ko man vajag es atspēros un ielēcu upē,man vajadzēja nopeldēties,ūdens bija atspirdzinošs vismaz man tā šķita.Ūdens palīdzēja man,tas palīdzēja sakopties,zem ūdens jutos tā pat kā uz zemes – ērti un brīvi.Es aizpeldēju atpakaļ uz krastu un  uzrāpos uz klintīm es ļāvu lai saule mani silda.Pagāja laiks es vēl joprojām gulēju uz klinšainā krasta,es nevēlējos doties prom ,vismaz pagaidām.

Taču šeit es nevarēju palikt mūžīgi,man bija jādodas,jo ir pagājis pārāk ilgs laiks.

Es lēnām piecēlos,saule jau bija pie padebeša ,jā tiešām bija pagājis ilgs laiks.

Apgriezos un metos uz meža pusi,skrēju neticami ātri,manā ķermenī plūda spēks,nekad nejusts spēks.Es vairs neskrēju es lidoju katrs mans solis bija kā lidojums.Cilvēka asinis,mani bija padarījušas spēcīgu.Nonākusi kādā klajumā,nolēmu ka ir īstais laiks medībām.

Mani muskuļi saspringa,elpa kļuva straujākā es ievilku dziļu elpu , tālumā sajutu aļņu baru.Fui…smarža bija pretīga salīdzinājumā ar meitenes,bet man ar to bija  jāsadzīvo.

Skrēju uz  to pusi no kuras nāca smarža,es nespēju pakļauties instinktiem pilnībā,jo smarža nebija tik garda un vilinoša kā vienmēr.Nonākusi pļavā ieraudzīju lielu baru,metos pie rīkles tam lielākajam un spēcīgākajam alnim.Spēka manī bija daudz,tādēļ viņu piebeidzu vienā mirklī.Asinis neremdināja manas slāpes pilnībā,tādēļ devos atkal medīt.

Man ļoti palaimējās,jo spēju nomedīt divas kalnu lauvas un vienu grizlilācī.Protams tas paņēma ļoti daudz laika,ārā jau bija nakts āra spīdēja pilnmēness.Dziļi mežā gaudoja vilki,protams tie nebija mūsu Lapušas vilki.

Bija jau pārāk vēls,man ir jādodas mājās,es nezinu kādā krāsā ir manas acis,bet es cerēju ka tās vairs nav koši sarkanā krāsā.

Saņēmos un skrēju uz mājām.Būtu drošāk ja es vispirms iegrieztos savās mājās un tikai tad dotos uz Kalenu mājām.Biju jau gandrīz klāt,vel tikai daži kilometri,ceru ka neviens nebūs mājās,varētu būt ka pašlaik Edvards ir pie Alises,es tā ceru.

Nonākot pie mājas redzēju,ka neviena nav mājās,tādēļ tūdaļ skrēju iekšā.Es uzreiz steidzos pie spoguļa,un šoreiz atspulgā redzēju to ko es gribēju,manas acis nu bija zeltainā tonī.Tomēr sarkano piekrāsu varēja nedaudz redzēt.Vismaz tas bija kārtībā,taču man vajadzēja savest kārtībā savu izskatu.Es aizsteidzos uz vannas istabu ,norāvu visas drēbes un sametu visas lielā maisā.Pati steidzos uz dušu,es ātri nomazgājos un pārliecinājos ka no meitenes smaržas nav ne miņas.Skapī atradu jaunu džinsu pāri un baltu T – kreklu,ātri apģērbos.Izžāvēju un ieveidoju savus matus.Aplūkoju savi spogulī un klusām teicu  – Perfekti,it kā nekas nebūtu noticis! – sakot pasmaidīju.

Nu bija pienācis laiks doties pie pārējiem,novācu liekās mantas un paķēru maisu ar drēbēm. Skrienot maisu ar drēbēm iemetu upē – Ceru,ka neviens to neatradīs! – nopūtos.

 Biju jau klāt pie mājas durvīm- Es to varu,viss būs labi! – nopūtos un ievilku dziļu,biju gatava doties iekšā.

Taču pēkšņi ai muguras dzirdēju Edvarda balsi – Bella!Bella!Bella kur tu biji?Kāpēc tu saki,ka viss būs labi.Bella! -  Edvarda balss bija dusmīga bet tajā pašā laikā uztraukta.

Ak nē!Es ievaidējos un lēnām pagriezos.Edvards bija dusmīgs.

-           Edvards,es …es visu paskaidrošu! – es klusām teicu.

 

 * * *

 Es atkal atgriezos reālajā dzīvē,es vairs nevēlos,šo visu atcerēties.

Taču tad es sajutu,es sajutu spēku savā ķermenī,mani vairs nemocīja sāpes,es spēju pakustēties.Es mēģināju atvērt acis,mani apžilbināja spoža gaisma.Es gaidīju kādu kas piesteigsies man klāt ,kas mani mierinās un būs priecīgs par to ka esmu atmodusies.

Taču pagāja laiks neviens  nenāca,es lēnām mēģināju piecelties,es gaidīju ka atkal mani saplosīs sāpes,taču sāpes nebija.Es ieraudzīju to ka neviens nav istabā,es lēnā garā nokāpu lejā,apakšstāvs bija tukšs.Kā tas ir iespējams neviena nebija un viņu smaržu es nejutu.

Es sēcošā balsī saucu – Edvard,Renezmē,Kārlail,Alise…kāds šeit ira? – Es gaidīju atbildi,neviens neatsaucās.Es piesteidzos pie telefonā,ātri uzpiedu Džeika mājas numuru neviens neatbildēja.Tas nav iespējams,es izsteidzos ārā,es nejutu neviena smaržu ne Edvarda,ne Alises ,kas notiek kur viņi ir?

Nolēmu aizskriet uz Lapušu,mežā nejutu neviena smaržu ne vampīru ne vilkaču smārdu.

Lapušā neviena nebija nevienas dzīvas dvēseles.Tad es ievēroju zīmīti uz galda,es piesteidzos pie galda un paņēmu zīmīti.

  

Bella…

Es tev teicu,tas vel nav beigas,tas

Ir tikai sakums..

Pariss

Zīmīte izslīdēja man no rokām.

Tā nevar būt taisnība es..es,es noslīgu ceļos.Es raudāju bez asarām,tas viss ir manis dēļ,dēļ vienas manas kļūdas…

  Turpinājums sekos…

 

Twilight2009

Rītausmas turpinājums… 5. nodaļa

5.  Atmiņas

 Es lēnām atvēru acis. Manā priekšā stāvēja Edvards, tikpat neticami skaits kā vienmēr.

Es rūpīgāk aplūkoju Edvarda seju – viņa sejā redzēju sāpes un šoku…sen aizmirstu skatienu. Tas man sāpēja, taču manī auga nepārvarama kāre, es vēlējos viņu skūpstīt, es vēlējos, lai viņš ir mans atkal un atkal. Man viņa pietrūka.

Taču man nebija spēka piecelties, mani spēki bija, brutāli sakot, izrauti no mana ķermeņa, es biju bezspēcīga. Bezspēkā mani plakstiņi notrīsēja un lēnām aizvērās, manā galvā bija juceklis, mans ķermenis atradās šeit, uz zemes, blakus Edvardam, bet mans prāts bija jūdzēm tālu. Tālumā dzirdēju, kā kāds sauc manu vārdu, skaņa bija tik samtaina, lai kā es vēlējos atbildēt balsij, man nepietika tam spēka.

     Pēkšņi jutu vieglu pieskārienu – tās bija Edvarda rokas. Sapratu, ka mēs skrienam, vējš viegli glaudīja manu ādu, saplēstā zīda kleita viegli plīvoja. Jutu kā viegli saules stari silda manu ādu, noteikti šajā brīdī es mirguļoju kā dimants… bet varbūt arī nē!

Lasīt tālāk »

Rītausmas turpinājums… 4. nodaļa

4.Atriebība

 

Viņš raudzījās manī un viņa seju rotāja smaids. Vai viņš bija laimīgs?

Es rūpīgāk aplūkoju viņu. Seja bija perfekta, lūpas bija pilnīgas, viegli rozā tonī, ādai bija viegla persiku piekrāsa. Zeltainie mati vijās līdz pleciem, ķermeņa augšdaļa bija muskuļota. Man aizrāvās elpa.

Tas nevar būt! Es viņu apbrīnoju, savu lielāko ienaidnieku!

Es sakopoju visus spēkus un ļāvu, lai vairogs mani ieskauj ciešāk.

Lasīt tālāk »

Rītausmas turpinājums… 3. nodaļa

3. nodaļa.  Neticami

Es kā sastingusi stāvēju uz lieveņa, no meža skanēja vilku kaucieni. Pēkšņi uz lieveņa izskrēja Kārlails, pārējie bija palikuši mājā taču bija pienākuši tuvāk pie stikla sienas.
- Kas ir noticis? – Kārlails uztrauktā balsī jautāja.
Es neko neatbildēju tikai apstulbusi lūkojos mežā. Edvards lēnām pagriezās pret viņu.
- Es pat īsti nezinu, Kārlail – Edvards pateica tik ātri, ka nemaz nezinu, vai sadzirdēju pareizi.
Pēkšņi iedomājos, ko es šeit vēl daru, kāpēc es te stāvu, kāpēc es neskrienu palīgā?

Lasīt tālāk »

Rītausmas turpinājums… 2. nodaļa

2. nodaļa. Sēras

  Pēkšņi troksnis apklusa, mājā valdīja kapa klusums. Mani pārņēma neziņa, kurš, izņemot mani, varēja atrasties mājā? Vēl joprojām biju pieplakusi zemei, tad pēkšņi aiz muguras dzirdēju kāda elpu. Es vienā mirkli apsviedos apkārt, atiezu zobus un skaļi uzrēcu. Mani apmulsināja tas, ko es redzēju, es sabruku uz grīdas blakus līķim.

Istabas stūrī stāvēja Edvards, mans glābiņš. Edvarda sejā redzēju sāpes, viņš ar trīs soļiem šķērsoja istabu. Viņš nosēdās man blakus, ar vienu kustību es jau atrados pie viņa krūtīm, viņš mierinot mani šūpoja. Es atkal paskatījos uz tēva līķi, mana elpa kļuva smagāka, es ar lieliem elpas vilcieniem tvēru pēc gaisa.

Lasīt tālāk »

Rītausmas turpinājums… 1. nodaļa

(Vai nav jauki? Vēl viens fanu darbiņš! Šī darba autore ir meitene ar niku twilight2009. Izskatās, ka te interesants trilleris briest… Niive)

Rītausmas turpinājums… 1.nodaļa.  Šausmas

  Forksa, ārā līst lietus, gandrīz nekas nav manījies, kā jau teicu gandrīz.Ir pagājuši pieci gadi, Voltūri mums vairs netraucē, vilki nu ir mūsu ģimene, Čārlijs vēl joprojām negrib saprast, kas mēs esam, vismaz tā saka Edva…

Pēkšņi Edvarda balss pārtrauca manas domas.

- Bella – viņš teica savā samtainajā balsī.

- Jā! – es strupi noteicu, Edvards to pamanīja, viņš saņēma manu seju savās marmora gludajās rokās un ieskatījās man acīs.

- Vai tevi kas nomāc? – nu balss vairs nebija tik samtaina.Es pasmaidīju – Nē, protams, nē! -

Viņš kādu brīdi apdomāja manu atbildi un tad smaidot teica – Pieņemsim, ka tā ir -

Jau atkal biju laimīga, ka Edvards nespēj lasīt manas domas.

Lasīt tālāk »