Tēmas Polārzvaigzne (Katrīna) visi raksti

Lea

(ceturtdiena, 12. aprīlis)

„Mīļā?” man tik pazīstamā balss atskanēja pie auss. Viņa elpa lika man nodrebēt, viņa tuvums lika justies iekārojamai. Kā debesis tepat uz zemes. Kā silts ūdens Ziemeļu Ledus okeānā. Kā saule polārajā naktī.

„Jā?” mazliet domīgi atsaucos. Vēl joprojām nebiju saņēmusi atbildi no Kaleniem, bet kāzas jau bija rīt. Sets, protams, būs. Pārējie vilki gan īsti neatbalstīja mani un gaidīja Kalenu lēmumu. It kā pašiem nebūtu galvas uz pleciem.

„Es domāju, ka mēs varētu doties pastaigā. Diezgan garā.” Džesija balss pēkšņi kļuva ledus auksta, tajā ieskanējās vilta un saviļņojums. Es pagriezos, lai sapratu viņa intonāciju un sajutu kabatlakatu, kas tika ar varu piespiests pie mana deguna. Tālāk es vairs neko neredzēju, tikai tumsu, kas mani iekļāva tik zibenīgi, it kā visu laiku būtu gaidījusi, kad mans mīļotais mani nodos. It kā tā to jau būtu zinājusi…

Bella

(piektdiena, 13. aprīlis)

„Bella, tu mani vispār dzirdi?” Edvards jautāja. Papurināju galvu un izspiedu samocītu smaidu.

„Vai tad es vispār kādreiz esmu tevī klausījusies?” mēģināju zoboties, bet bez īpašiem panākumiem. Mana balss ķērās, rīkle bija izkaltusi. Par spīti tam, ko Džesijs vakar bija izdarījis, es biju pret savu gribu iespīlēta kleitā un stāvēju pie mašīnas gaidīdama Rozāliju, kura nespēja laikā savākties.

Melnā piektdiena. Leas kāzas. Neierasties nebija iespējams. Sets jau bija pie mums ieradies un nolasījis garu lekciju par to, ka mēs bijām nolēmuši palikt. Mazais Sets. Viņš pierunāja Edvardu, un Edvards, izmantodams viltīgus gājienus, pierunāja mani un tā viss aizgāja ķēdītē. Protams, Rozālija atkal gribēja uzsākt strīdu, bet tā kā nevienam nebija garastāvokļa ar viņu strīdēties, viņa aprima un aizgāja un istabu meklēt apģērbu kāzām. Un tā arī nebija iznākusi ārā. Un tagad Lea mūs nositīs par to, ka baznīcā ieradīsimies tajā laikā, kad viņa jau ies pie altāra.

Mēģināju atcerēties savas kāzas. Jau tā manas cilvēka atmiņas sāka izbalēt, taču tad es laikam biju tik satraukta, ka nespēju neko īsti piefiksēt, jo no savas lielās dienas neatcerējos gandrīz neko. Ja nu vienīgi tās sajūtas. Es atceros, ko tobrīd domāju, atceros to brīdi, kad pamanīju Edvardu stāvam blakus mācītājam. Es atceros, kā man gribēja steigties pie viņa, atcerējos to, ka man bija vienalga, ka viņš ir vampīrs, mūsu mīlestība bija stiprāka.

Bet tas nav tas pats. Džesijs ir slepkava. Viņš nevar mīlēt, nevar saprast to, cik svarīga ir mīlestība, ko tā dod un ko liek izciest. Viņš nevarēja saprast, ka mīlestība ir dāvana un tas, ka tu kādu esi mīlējis un kāds ir mīlējis tevi, tas brīdis, kuru divi iemīlējušies cilvēki pavada kopā atspēko tās asaras, kuras pēc tam būs jāizlej. Mīlestība vienmēr ir pacietīga un laipna, un nekad greizsirdīga. Tā nekad nav rupja un egoistiska, tā nav apvainojoša un noraidoša. Mīlestība vien vienmēr ir gatava piedot un uzticēties, tā vienmēr ir gatava izturēt visu, lai kādi pārbaudījumi nāktu… Vai Leas un Džesija mīlestība bija tikpat stipra cik mūsu? Vai viņi varēja savu saikni aprakstīt tik skaistu un krāsainu, kādu to apraksta visi dzejnieki? Es nedomāju. Pat ja arī Lea ir iemīlējusies, viņai būs smagi uzzināt, ka Džesijam tas ir tikai teātris.

Alise kaut ko čukstēja, laikam viņa ar kādu sazinājās un negribēja, lai mēs par to uzzinām, tāpēc es neklausījos.

„Nē, nē, nē! Lea, kur tu atrodies?” Alise izmisīgi iesaucās. Tad atskanēja tādi ka kliedzieni un pēc brīža varēja dzirdēt, ka kāds Leai iesita un atņēma telefonu.

„Seko vīzijām, jo pēdas tev neatrast” ” Alises telefonā atskanēja Džesija balss un tad viņš nometa klausuli.

„Tad jau kāzas nenotiks, vai ne?” Rozālija bija parādījusies ne no kurienes un drūmā balsī pavaicāja.

Izmisīgi palūkojos uz mīļajiem. Vai tiešām Džesijs būs tik nežēlīgs un nogalinās savu līgavu? Vai Lea būs trešais upuris nepilna mēneša laikā?

8. nodaļa. Liktenīgā kļūda

 Bella

 Kādu brīdi lauzīju galvu par pus vampīra dīvainajām acīm. Bet viņš bija tik skaists, ka acu krāsa nelikās īpaši svarīga. Man gribējās viņam pieskarties, bet es zināju, ka tas nebūtu prātīgi, jo mana ģimene jau bija ieradusies. Un es negribēju, lai Džeikobs vēlreiz apdedzina manu ādu. Man sāpēja pat tik īss pieskāriens. Parasti gan viņa āda nebija tik karsta, tā ka laikam tas bija nesenās pārvēršanās dēļ. Kad mēs sastājāmies ap Leu un viņas draugu, viņa beidzot ierunājās un pastāstīja mazliet vairāk par puisi. Bet tiešām mazliet. Es gribēju zināt vairāk. Es gribēju zināt, kas bija viņa tēvs un vai māte pēc dzemdībām bija izdzīvojusi tāpat kā es? Es gribēju zināt vai viņš saulē mirdz tikpat ļoti cik mēs, vai tikai vārgi mirguļo gluži kā Renezme?

Un tad notika kas negaidīts. Kamēr Lea skatījās debesīs, pus vampīra acu krāsa mainījās tik zibenīgi, ka es knapi to pamanīju, taču ar redzēto pietika, lai mani sastindzinātu. Viņam acīs bija lēcas. Laikam Džesijs bija tās noturējis pārlieku ilgi un tās izkusa atklājot sarkanu varavīksneni. Viņš rīkojās ļoti ātri, ielika jaunas kontaktlēcas un Lea neko nemanīja. Kad viņa beidzot uz viņu paskatījās, Džesija acis atkal bija duļķaini zilas, bet tagad es un arī pārējie saprata, kāpēc viņas bija tik duļķainas. No manas rīkles izlauzās rēciens un tam pievienojās vēl citi. Emīlija, kura bija nez no kurienes parādījusies, kau ko iesaucās, bet es vairs nespēju neko saklausīt. Tā kā es nevarēju zināt viņa spējas, automātiski izplatīju vairogu, kas visus pasargāja. Nu labi, gandrīz visus. Lea ar Džesiju bija sadevušies rokās, tāpēc es nevarēju viņu iekļaut, jo tad arī vampīrs –nevis kaut kāds pus vampīrs, kā mums mēģināja iestāstīt – pakļūtu zem vairoga un es centos visus pasargāt tieši no viņa.

Ne mirkli nenolaidu acis no viņu sadotajām rokām, gaidot, kad viņi atlaidīsies, lai es varu apņemt arī Leu. Tajā pašā laikā uzmanīju, vai uz vairogu tiek izdarīts kāds spiediens. Pagaidām neko nemanīja un, iespējams, arī neko nejutīs. Varbūt tieši viņš bija vampīrs, kura pēdām mēs sekojām, vai drīzāk gribējām sekot, ja būtu tās sajutuši..

Renezme izrāvās no ierindas un metās pie Leas, lai aizvilktu viņu prom, taču viņa nelaida vaļā Džesija roku. Mana meita veltīgi cenās. Laikam arī viņa to saprata un sauca Džeikobu palīgā, kas piegāja pie Leas un lūkojās uz viņu, lūdzās, taču vilkate bija apjukusi un ne par ko nelaidās vaļā.

„Izskaidro, kas te notiek!” viņa lūdzās, bet neviens neko neteica, tikai mēģināja ar skatienu nogalināt Džesiju.

Beidzot es ierunājos. „Jā, Džesij, izskaidro ko tu esi izdarījis!” mana balss bija asa, pilnīgi neraksturīgi man. Man tā vien gribējās viņu nogalināt, taču tas saplosītu Leu, viņai tās būtu neizturamas sāpes. Vampīrs tikai pasmaidīja un saņēmis Leas delnu ciešāk veda viņu prom.  Sets ar Semu un Polu uzreiz piestājās priekšā un nelaida viņus prom.

„Džesij?” Lea nedroši jautāja.

Viņa miers mani padarīja traku un viss manā priekšā ieguva sarkanīgu nokrāsu. Asinskāre, kurai es nevarēju pretoties. Metos viņam virsū, gribēju lai viņš cieš tāpat kā Maiks. Vēlējos, lai viņš lūdzās žēlastību, kuru tāpat nesaņems. Vēlējos, lai šī būtu pēdējā diena un stunda, kad gaisā būtu jūtama viņa smarža. Taču Lea piestājās man priekšā un nošķērsoja ceļu. Viņa skatījās uz mani ar tik naidpilnu skatienu, ka man likās, ka es saraujos pavisam maziņa. „Ej

„Ejam, Lea! Tu redzi, ka es viņiem neesmu vēlams. Laikam viņi negrib, lai tu būtu laimīga.” Džesijs piespieda viņas plecu sev klāt un uzlūkoja mūs visus ar triumfējošu skatienu. Mani pārņēma riebums. Es biju nostādījusi mūs visus ļauno lomā tajā brīdī, kad metos viņam virsū. Un pirms brīža es vēl gribēju viņam pieskarties… Noskurinājos un centos atrast Leas acis, lai lūgtu piedošanu, bet viņa izvairījās sastapties ar kāda skatienu un devās projām pieķērusies vampīra rokai kā glābšanās riņķim. Viņas siluets pazuda, viņas ēna saplūda ar koku mestajām. Lea slīdēja prom no bara, uz mums ne reizi neatskatoties…

9. nodaļa. Ielūgums

 Lea

 Pēdējās divās dienās es izbaudīju visu, kas iepriekš man tika liegts. Es jutu mīļotā roku vieglos glāstus uz ādas, jutu lūpu, vēl maigāku nekā dūnu, pieskārienus uz kakla, plakstiņiem, vaigiem, lūpu kaktiņiem un pat uz degungala. Es spēju pilnībā izbaudīt naktis, kuras mēs pavadījām kopā. Un es zināju, ka Džesijs mani nepametīs tā, kā to bija darījis Sems, jo es biju viņa vienīgā tāpat kā viņš bija manējais.

Man likās, ka nekas brīnišķīgāks nevar būt. Taču viņš mani bildināja! Mēs pazinām viens otru tikai dažas dienas, taču ar to pietika, lai es nevilcinoties piekristu. Likās, ka kāda no vakara zvaigznēm būtu nokritusi tieši pie manām kājām. Un es to būtu paņēmusi tikai sev. Tik egoistiski. Taču tomēr arī taisnīgi. Vai tad trīsdesmit mokpilni gadi nebija pietiekams sods jebkuram? Lai ko arī es biju sadarījusi pagājušajā dzīvē, tagad es visu biju atmaksājusi un varēju beidzot sākt dzīvot.

Kāzas. Kas tās organizēs? Kas būs līgavas māsa, ja es biju sastrīdējusies ar visiem man tik mīļajiem cilvēkiem? Kas mani vedīs pie altāra, ja tēvs jau sen bija miris? Kas mūs salaulās, ja šīs kāzas nevienam nebija vēlamas?

Bija tik daudz jautājumu, taču atbildes atrast nebija iespējams, ja es nemēģināšu tās meklēt. Tāpēc es nosūtīju visiem ielūgumus. Viņiem ir jāatnāk. Kaut vai Setam, galu galā viņš taču ir mans brālis!

Izgāju no mūsu viesnīcas numuriņa. Mēs atradāmies netālu no Forksas. Kāzas bijām ieplānojuši svinēt rezervātā, citas idejas mums nebija.

Ārā lija. Es žigli pieskrēju pie pastkastes un iemetu pastā dažas vēstules. Viņiem ir jāatnāk…

Bella

(pēc divām dienām)

Rozā vēstule stāvēja uz galda. Skatījos uz to ar šaubām. Viņa bija mūs visus ielūgusi, tāpēc mēs nevarējām neatnākt. Bet kā gan lai es eju uz slepkavas kāzām? No tādas domas vien man palika slikti. Džesijs vēl nogalinās kādu viesi, bet Lea piedos, visdrīzāk. Ja vien tā nebūs viņas māte, kura gulēs uz baznīcas grīdas auksta un nekustīga.

„Es neiešu!” Rozālija šņāca.

„Mums ir jāiet, mīļā! Džeikobam nemaz nav izvēles un Nesija ies līdzi. Vai ne, mīļumiņ?” Ezme mēģināja nomierināt visus.

„Es… ē, laikam jau” Renezmu nedroši nomurmināja. „Bet mammai jānāk līdzi,” viņa ātri izgrūda.

„Diez vai. Viņa vēl mēģinās nogalināt līgavaini” Emets iesmējās.Pa

Paskatījos uz manu ģimeni, kas stāvēja pie loga un mēģināja izlemt ko lai dara. Kāzas būs jau rītdien, mums bija šodien Leai jāpasaka atbilde.„Ed

„Edvard?” paskatījos uz mīļoto. Viņš mani saprata bez vādiem.

„Protams, mīļā” viņš pasmaidīja un noskūpstīja manu pieri. Es zināju, ka viņš piekritīs.

„Mēs iesim,” diezgan skaļi noteicu. Emets šķībi pasmaidīja. „Es nenogalināšu Džesiju, apsolu!” piemetināju. Visi izplūda smieklos. Likās, ka ar divām noteiktam atbildēm pietika lai visi izlemtu.

„Nu ja, es jau nevaru pamest neaizsargāto māšeli vienu, man būs jāiet līdzi lai varētu sadot tam vampīram pa pakaļu. Vajadzības gadījumā, protams!” Emets viltīgi pasmaidīja. Likās, ka visi atslābst. Pat Rozālija likās mazlietiņ priecīgāka nekā iepriekš, jo Emeta muļķībām jau nebija iespējams pretoties un nepasmaidīt.

Aizgāju apsēsties un Edvards apsēdās man blakus. Tas gluži nebija tas, ko vēlējos. Tā varētu sēdēt Ezme ar Emetu, bet ne jau divi iemīlējušies cilvēki, tāpēc es ielīdu Edvarda klēpī un pievilku kājas. Pieliku galvu viņa krūtīm un vēlreiz ievilku elpu, lai sajustu viņa saldo, nu jau tik pazīstamo smaržu. Edvards pielieca drusku galvu un mūsu lūpas saskārās. Elpa sāka raustīties, tāpēc es vienkārši pārstāju elpot. Ieviju rokas mīļota matos un pievilku viņu vēl tuvāk. Negrasījos beigt skūpstu ātrāk kā pēc desmit minūtēm. Bet Emetam jau visu vajadzēja izbojāt. Pret manu vēderu atsitās telefons, kuru Emets bija metis mūsu virzienā.

„Pasaki Leai” viņš smaidot aizgāja.

„Stulbenis!” Edvards daļēji norūca, daļēji iespurdzās. Tas izskanēja mazliet dīvaini. Viņš jau atkal liecās tuvāk, bet es sakopoju visus spēkus un apturēju viņu.

„Man tiešām jāpazvana” žigli noskūpstīju Edvardu un izskrēju ārā, lai pazvanītu Leai, taču redzēju meža ēnā stāvam Džesiju. Vienu brīdi sastingu, taču tad atcerējos, ka viņš varētu būt atnācis, lai uzzinātu atbildi. Piespiesti pasmaidīju un gāju viņam tuvāk. Taču sajutusi gaisā diezgan stipru cilvēka smaržu apstājos.

„Bella, ” viņš sveicināja. „Tas laikam ir, tas ir, bija tavs draugs. Es viņu atradu mežā guļam.” Džesijs teica un drusku izkustējās, lai es varētu redzēt aiz viņa kāda cilvēka figūru, taču viņš tūlīt pat piestājās priekšā, lai es nespētu saskatīt viņa seju. Vai arī lai es pamanītu viņa spilgti sarkanās acis.

„Gaidīšu tevi kāzās” viņš zobojās un aizskrēja prom ātri, taču es būtu viņu panākusi, ja spētu kustēties. Tagad, kad Džesija vairs nebija, es spēju saskatīt cilvēka seju.

Bens.

Es redzēju, ka viņš vēl vāji elpo, tāpēc pieskrēju viņam klāt un mesu uz mājām. Kāda laime, ka Kārlails ir ārsts.

„Visi, kas sen nav ēduši, pazūdiet!” iekliedzos. Negribēju, lai Benu piebeidz kāds no mums, kas nespētu tagad pretoties. No mājas mežā ieskrēja gandrīz visa ģimene izņemot Edvardu un Kārlailu. Viņi skrēja man pretī.„Be

„Bella? Ko tu izdarīji?” no otras meža malas bļāva Rozālija. Viņa laikam neredzēja manas nolaistās dzintarkrāsas acis. Es paskatījos uz augšu, Rozālija pamāja un nozuda. Viņa saprata, ka ne jau es esmu briesmonis.

Edvards stāvēja, laikam nolasījis Bena domas un no šoka apstājies. Kārlails pieskrēja man klāt un paņēmis puisi no rokām aiznesa uz mūsu māju. Tas bija labi, jo asinis bija novārdzinājušas manas pretošanās spējas. Vēl brīdis un es pati būtu klupusi Benam virsū.

Stāvēju un ieelpoju gaisu. Pamazām attapos un paņēmusi Edvardu aiz rokas noskrēju atlikušo gabalu līdz ēkai. Tieši laikā, jo Bens bilda vēl pēdējos vārdus „Pasaki, Kristofer Kalen, ka es mīlu Andželu” Un viss, viņa vairs nebija. Viņš bija miris. Nākamais upuris, kuru bija nogalinājis Leas topošais vīrs. Gribēju skriet, vienalga kur. Gribēju atriebties, vienalga kā. Gribēju, lai Džesijs cieš, vienalga cik stipri. Taču mani saslēdza Edvarda siltās rokas un es sabruku viņa skavās.

7. nodaļa. Pusvampīrs no Aļaskas

Bella

Beidzot es nokļuvu norunātajā vietā. Klints, kura kādreiz varēja būt mana izšķirošā, mirdzēja saules mestajos sārti oranžīgajos staros. Tie nokrāsoja visu, kas atradās tuvumā. Tumšā meža mala vairs neizskatījās tik drūma, akmentiņi tāluma mirdzēja kā nopulēti dārgakmeņi. Viss izskatījās tik skaists, pat ne visai saderīgais pāris manā priekšā. Lea un vampīrs. Vispār puisis bija diezgan smuks, viņam bija skaisti, mazliet čirkaini mati piena šokolādes nokrāsā. Viņam bija arī slaids augums. Un viņa acu skatiens bija caururbjošs. Es jau atvēru muti, lai uzslavētu Leu par viņas jauno, skaisto draugu, kad pēkšņi sapratu lietu, kas darīja mani nemierīgu. Viņa acis nebija tikai caururbjošas. Mani pārsteidza to krāsa. Tai nevarēja īsti piemērot kādu no mums pazīstamajām krāsām. Tās bija duļķaini zilas, tādas es redzēju pirmoreiz un nevarēju saprast to neparastās krāsas iemeslu.

Džeikobs

Tikko kā Bella izskrēja no mājas uz ieleca savā sporta automobilī, es sapratu, uz kurieni viņa devās. Pie Leas. Tas likās visatbilstošākais viņai. Tāpēc es nemaz nepārvērtos atpakaļ, bet skrēju uz vietu, kur Sems bija licis visiem ierasties-uz klinti, no kuras Bella iepriekš bija gribējusi nolēkt. Es zināju, ka nenokļūšu tur ātrāk par Bellu, bet es vismaz centīšos.
Vējš plandīja manas spalvas, kas jau atkal bija paspējušas izaugt garākas, jo Renezmei, tāpat kā Bellai, patika mani garie mati. Uz zemes klusi nodunēja manu lēcienu radītās skaņas. Jutu kā zemes virsma mainās zem manām ķepām – mīksto, zaļo zemi nomainīja mazliet asāki akmentiņi. Skriet kļuva grūtāk, jo nu jau vajadzēja skriet kalnā. Visbeidzot es sasniedzu klinti. Žigli pārvērtos un uzvilku bikses. Kreklu skrējiena laikā biju kaut kur pazaudējis. Iznācu no meža un palūkojos uz trim ne cilvēkiem manā priekšā. Bella jau bija tur. Un es ierados tieši tajā brīdī, kad Bella devās tuvāk vampīram ar ieinteresētu skatienu acīs.
Apstājos kā zemē iemiets. Lea izskatījās laimīga, taču puisis… Viņa acīs bija redzama viltība. Nelikās, ka viņš būtu iemīlējies Leā, vienkārši izmantotu viņu. Un tā kā Bella kādreiz bija daudzu vampīru mērķis, es piesteidzos pie viņas un pavilku viņa atpakaļ, prom no vampīra. „Au!
„Au!” viņa iebrēcās un izraisījās no mana tvēriena. „Tava āda deg!” viņas acīs bija nosodījums, sāpes un apjukums vienlaikus. Paberzēju savu plaukstu vietā, kur iepriekš biju pieskāries Bellas aukstajam ķermenim. Tas bija atstājis neredzamu sāpju un aizvainojuma sajūtu. Viņa bija uzbļāvusi man par to, ka turēju viņu drošā attālumā no vampīra, kuru neviens no mums nepazina. Tieši tajā brīdī vampīrs ierunājās „Mani sauc Džesijs.” Un piemiedza Bellai ar aci. „Un viņa ir aizņemta!” es atcirtu un arī piemiedzu. Viņš iesmējās un pieglaudās tuvāk Leai. Man no viņiem nāca vēmiens, tāpēc es aizgriezos. Un pamanīju kaut ko tādu, kas lika sirdij ietrīsēties un pukstēt trīsreiz ātrāk-mana mīļotā sēdēja Seta mugurā. Renezme nedroši noslīdēja no vilka muguras un pienāca pie manis. Es viņai uzsmaidīju un saņēmu viņas mazo plaukstu manējā. Arī Kaleni bija klāt, tikai viņi izskrēja no meža otras puses. Nemaz nesarunājot mēs sastājāmies puslokā tā, ka Lea ar Džesiju atradās klints malā un nevarēja nekādi tikt prom, ja nu vienīgi skrienot mums virsū. „Lea? Tu negribi mūs iepazīstināt?” mīļotā nedroši pajautāja un paskatījās uz puisi. Viņš arī uz viņu skatījās, tāpēc es piestājos Nesijai priekšā. „Labprāt,” Lea piebilda un atlaida Džesija roku.

Lea

Palūkojos manas ģimenes sejās. Visas, izņemot Džeikoba, bija ziņkārīgas. Džeiks izskatījās riebuma pilns un es pat nespēju saprast kāpēc. Novērsos no viņa un ieskatījos Ezmes acīs. Likās, ka viņa bija arī priecīga par mani, tāpēc es runāju ar viņu. „Šis ir Džesijs.” Iepazīstināju viņus un pamanīju, ka no meža iznāca Emīlija un nostājās blakus Semam. Un visbrīnišķīgākais bija tas, ka es pat nesajutu nekādu dūrienu sirdī. Beidzot es spēju priecāties par savas māsīcas attiecībām un zināju, ka arī viņa priecājās par mani. Turpināju stāstu, taču šoreiz skatījos uz Emmas smaidošo seju. „Viņš, tāpat kā Nesija, ir pusvampīrs.” Tas gan nebija tik svarīgi, es to pateicu tikai tāpēc, lai viņi nebrīnītos par viņa acu krāsu. „Viņš nāk kaut kur no Aļaskas un tāpēc ir tikpat bāls kā vampīri, tātad drusku gaišāks par Renezmi..’’ Paskatījos debesīs un nožēloju to, ka nespīd saule. Es gribēju redzēt viņu mirdzam. Jutu, ka Džesijs strauji sakustas un palūkojos uz viņu. Viņš smaidīja, taču pārējie izskatījās mazliet satraukti. Bet… Kaut kas bija mainījies. Kāpēc stāvot blakus man un lūkojoties uz manu mīļoto, viņu acis šokā papletās un no viņu rīklēm atskanēja ņurdieni? Viņi taču nevarēja būt dusmīgi uz mani par to, ka viņš bija mans! Es taču biju tā, kas varēja būt greizsirdīga, jo tik ilgi gaidīju savu iezīmēto, kamēr viņi varēja bezrūpīgi pavadīt dienas mīļotā apskāvienos! Es, es, es un vēlreiz es! Bet kāpēc tad viņi visi tagad skatījās uz mums abiem ar tādu riebumu acīs? „Lea, ko tu esi izdarījusi!” Emīlija bija pirmā, kas ierunājās pēc saspringtā klusuma. Viņas histērija padarīja balsi spiedzīgu, vārdi mani samulsināja. Palūkojos un Džesiju un atpakaļ. Par ko gan viņa runāja?

6. nodaļa. Likteņa iezīmētais

Bella

‘’Bella, kā tu spēji iedomāties kaut ko tik muļķīgu?’’ Džeiks dusmīgi nomurmināja. „Vai tev tiešām liekas, ka es liktu Nesijai izvēlēties starp ģimeni un mani?
Turpināju spītīgi klusēt. Man negribējās viņām atgādināt, ka pirms daudziem gadiem viņš man bija licis izvēlēties starp viņu un Edvardu.
Mīļotais laikam nodomāja to pašu un pasmaidīja, taču neatrāva skatienu no ceļa. Viņam tagad bija jākoncentrējas. Kārlaila mašīnai bija beidzies benzīns, tāpēc mēs braucām pa priekšu. Parasti gan viņam atrast ceļu nesagādāja nekādas grūtības, taču pa trīsdesmit gadiem viss bija pārvērties un atrast īsto ceļu nebija nemaz tik viegli. Taču viņš atcerējās ceļu un mēs nokļuvām viņu bijušajā mājā bez starpgadījumiem.
Toreiz tā bija pirmā reize, kas redzēju mūsu māju. Tā bija gaiša, samērā liela māja. Un tieši tāpat kā Forksā, arī te tā atradās meža vidū. Daļa sienas bija tīta ēnās, kuras radīja diezgan spocīgu atmosfēru. Taču man tā iepatikās. Vēl pirms biju paspējusi izkāpt no mašīnas, es jau iztēlojos sevi šeit dzīvojam. Domās dzīve šeit līdzinājās sapnim. Un es biju patīkami pārsteigta, kad sapratu, ka tā tas nebija tikai domās.

Es jau biju devusies dažās pastaigās kopā ar meitu, viņa man atklāja dažus sīkumus viņas attiecībās. Likās, ka tas vēsums, kas bija ielauzies mūsu starpā pirms dažiem gadiem bija pazudis. Nē, drīzāk tāda nemaz nebija bijis. Mēs kopā pavadījām tikpat daudz laika, cik senāk. Viņa pat atteica Džeikam kaut kur doties, lai paliktu kopā ar mani un parunātu. Tas darīja mani laimīgu.
Tāpat kā naktis kopā ar Edvardu. Laiks padarīja dažas manas cilvēka atmiņas blāvākas, piepildot manu prātu ar jaunām. Laiks spēja pārvērst cilvēkus mums apkārt. Taču kaisle, kas starp mums valdīja jau no paša sākuma nebija norimusi, likās, ka mēs tai būtu piešāvuši klāt vēl malku. Kļuva grūti domāt par ko citu, kad līdzas bija mīļotais. Domas lidinājās apkārt, es nespēju vairs īsti labi koncentrēties, tāpēc biju panākusi, lai dažas stundas man notiek kopā ar Renezmi, bez Edvarda. Un varbūt tieši viņa prombūtne stundās, naktīs mūs iekvēlināja vēl vairāk.
Dienas ritēja uz priekšu. Beidzot man izdevās pārliecināt Edvardu, ka mēs esam pasakas varoņi uz pašreiz izdzīvojam vislabāko no visiem stātiem, kas vien ir uzrakstīti. Neviens nevarēja vēlēties kaut ko labāku par to, ko mēs bijām saņēmuši. Neviens nemaz nevēlējās neko labāku par šo. Līdz brīdim, kad mēs saņēmām ziņu no vilkiem.
Xxx

Es steidzos, jo gribēju tur nonākt pirmā. Tā nevarēja būt, nu vienkārši nevarēja! Lea… Kā viņa varēja ko tādu nodarīt visai ciltij? Tas nebija grūti pieņemams lēmums, kā viņa mums teica. To nebija iespējams pieņemt.Pam
Pamanīju spogulī uzmirdzam mašīnas ugunis. Sasodīts, Edvarda melnais mersedess! Piespiedu gāzes pedāli līdz grīdai. Viņš var braukt cik ātri vēlas, bet ne jau velti es nopirku sporta mašīnu. Pasmaidīju redzot, ka viņš nedaudz atpaliek. Man bija jārunā ar viņu pirmajai!

Džeikobs

Pirmdienas bija kļuvušas par manām mīļākajām dienām. Tad man notika visvairāk stundu un visas es pavadīju kopā ar mīļo Nesiju. Mēs varējām netraucēti palikt kopā, nebija visu laiku jādzird spurdzieni no Emeta puses vai šņākšana no Rozālijas. Viņa vēl joprojām nespēja man piedot to, ka es biju izrādījies gudrāks un spēju pateikt vairāk anekdotes par blondīnēm nekā viņa par suņiem. Taču tas nekas, viņa bija pārāk aizņemta ar sevi, lai mēģinātu izšķirt mūs abus. Vienīgais, kas atturēja mani no Renezmes bija vārdos neizteiktais pienākums.
Bija tik nomierinoši dzirdēt kādu no bara. Viņi visi bija laimīgi, sastapuši savus īstos un vienīgos. Tagad Lea bija vienīgā, kas vēl joprojām bija viena. Taču pēdējā laikā arī viņa kļuva priecīgāka. Nedēļu pēc mūsu aizbraukšanas notika kas negaidīts-Lea bija iemīlējusies! Taču tā vietā lai staigātu apkārt priecīga un bārstītu jokus uz visām malām viņa paziņoja ko tādu, ko aizmirst nespēja neviens-viņas izredzētais bija vampīrs…

Paldies, meitenes, par atbalstu. Tagad gan paliek grūtāk izdomāt turpinājumu, tāpēc arī es tagad ik pa brīdim parakstīšu stāstu no kāda cita skata punkta. Bella gan, protams, paliks galvenais varonis, taču tagad es rakstīšu arī Leu, jo, manuprāt , viņa pilnīgi nepelnīti ir palikusi bez sava likteņa iezīmētā. Ceru, ka jums nebūs nekas pretī.Un
Un paldies arī tev, niive!

5. nodaļa

Bella

Kārlails samiedza acis. Laikam jau viņš īsti nezināja dzīvnieka dīvainās acu krāsas iemeslu. Aizvēru acis un ieklausījos. Netālu bija dzirdami kāda dzīvnieka soļi, gaisā uzvēdīja brieža smarža. Metos skriet viņa virzienā. Laikam jau arī briedis mani sadzirdēja, taču bija par vēlu un es jau viņu biju noķērusi. Tas pats, tās pašas acis. Palaidu dzīvnieku vaļā tik žigli, it kā būtu apdedzinājusies un turpināju uztvert apkārtējās skaņas. Kaut kas mazs bija lēkāja pa kokiem. Tādu smaržu gan jutusi vēl nebiju, bet biju pārliecināta, ka tā ir vāvere. Saraucu pieri un aizvēru acis. Divi lēcieni un vāvere bija manās rokās. Ievilku elpu un atvēru acis.
„Nē!” klusi ievaidējos un palaidu viņu vaļā. Vēl drusku un būtu sabrukusi. Taču es centos savaldīties. Zināju, ka man tas ir jāpasaka ģimenei. Ar pūlēm piecēlos kājā un devos atpakaļ uz mašīnu. Visi stāvēja tāpat it kā es būtu pazudusi tikai uz trīs sekundēm. Taču man jau laiks neeksistēja, varbūt mana prombūtne bija tik īsa, ka Kārlails pat nepaspēja pateikt citiem viņa domas par dzīvnieku.
„Kārlail? Tādi ir visi dzīvnieki-gan aļņi, gan vāveres…visi” bezpalīdzīgi nomurmināju. Manas acis sastapās ar ārsta domīgo skatienu.
„Es gan neesmu pārliecināts, Bella, bet man liekas, ka viņi ir inficēti. Un tas tikai apspirina to, ka mums ir jādodas prom.” Saraucu uzacis. Inficēti dzīvnieki.
„Tad jau ejam?” Džeiks kļuva nepacietīgs. Centos pasmaidīt un devos uz mašīnu.

Edvards

Bella iesēdās mašīnā pati pirmā. Kārlails bija vissatrauktākais, viņš nespēja iztēloties kā stirna un visi pārējie varēja tikt inficēti. Skaidrs bija tikai tas, ka mūsu nepazīstamais un nejūtamais slepkava vēlas, lai mēs pamestu pilsētu. Un tieši tāpēc man likās, ka drošāk būtu palikt te. Taču būtu nogurdinoši visu laiku iet medīt kaut kur tāluma kaut vai vienas stirnas un aļņa dēļ.
Nezināmais bija paveicis savu. Mēs klusēdami iesēdāmies mašīnās un uzņēmām kursu- Kalgarī.

Lea

Kāpēc Džeikam un Nesijai vajadzēja doties prom? Neteiktu, ka man viņu īpaši pietrūktu, taču man gribējās izgulēties. Kopš mūsu rindu bija pametis vilkacis un Sets sodīts par viltus trauksmi, pārējiem bija jāstrādā biežāk un ilgāk. Kopā mēs gan bijām 15, taču tas tik un tā bija mazs skaitlis. Tas nozīmēja, ka pietiktu ar kādiem pieciem pieredzējušiem vampīriem un tas beigtos vairāk nekā slikti. Un arī Kalenu mums vairs nebija, visa pilsēta bija mūsu rīcībā. Un tas nozīmēja, ka par visām dzīvībām bijām atbildīgi mēs.
Tas sākās pirms mēneša. Es jutu kāda vampīra smaržu. Saldu un reizē arī tādu kā… vēsu. Tas mani pārsteidza. Kopš kura laika vampīru smarža man bija kļuvusi tīkama? Es centos to slēpt, vairākas reizes staigājot gar tam vietām, kur to jutu. Es negribēju, lai ar vampīru kaut kas notiek. Un tas dzina mani izmisumā. Es nespēju beigt iztēloties kā viņš varētu izskatīties. Ka viņš varētu man pieskarties ar savu vēso ādu…
Laikam jau Sets manīja manu dīvaino izturēšanos, tāpēc es centos pēc iespējas ilgāk pabūt viena. Un tad tas notika. Puiša, pareizāk sakot vīrieša, slepkavība. Mani šausmināja doma, ka es varētu būt slēpusi slepkavas smaržu. Vienu brīdi es jau gribēju kaut kā sevi sodīt, taču tā ka pušumi ātri vien sadzija, tad nekādas brūces tasīt nebija jēgas. Beigu beigās es izlēmu to pateikt Semam. 
Lēni devos pie Emīlijas, jo tā bija vienīgā vieta, kur viņš varētu būt. Vilks viņš nebija, es jau pārbaidīju. Taču ienākot māsīcas mājās Sema nebija.
„Emīlij?” klusi iesaucos, cerot, ka Sems te tomēr ir. Man negribējās viņu meklēt. Taču no otras puses viņu skūpsti, lielā mīlestība bija tik neciešama. Tik patiesa. Tik skaista, tik apskaužoša.
„Lea?” Ema parādījās no kāpnēm, mazliet izbrīnīta redzot mani te vienu. Man nepatika te iegriezties.
„Sems ir te?” drūmi jautāju, nemaz nemēģinādama uzvesties pieklājīgi un iztiekot bez visiem garajiem ievadiem.
Emīlijas acīs iedegās sapratne. Protams, ko gan es varētu te citu meklēt ja ne viņas vīru, manu bijušo? „Nē, viņa te nav, ja nemaldos, viņš ir Kalenu bijušajā mājā.”
„Kalenu mājā? Ko viņš tur dara?” izbrīnīta iesaucos. Mēs parasti nedevāmies tik tuvu viņu mājai, smarža joprojām bija saglabājusies, lai gan vairs ne tik stipra.
Emīlija tikai paraustīja plecus. Viņa tiešām nezināja.
„Nu ko, tad paliec sveika. Un paldies!” devos prom, bet pie pašām durvīm pagriezos „Zini, jūs tomēr esat labs pāris!” pasmaidīju un izgāju laukā. Ieskrēju koku ēnā un ļāvu ugunij mani apņemt. Mazliet par vēlu atcerējos par drēbēm. Mani mīļākie šorti nu vairs bija tikai auduma strēmeles.
Lea? man galvā pēkšņi ieskanējās kāda balss. Zema un pavēloša. Sems.Se
Sem. Emīlija teica, ka tu esi pie Kalenu bijušās mājas, tikai neteica ko tu tur dari. Vai tu to varētu pateikt? mazliet pikti jautāju. Kāpēc man viss bija jāuzzina pēdējai?
Ir atrasts līķis. Bellas draugs. Uz brīdi viņš apklusa ļaujot man pašai apskatīt nabaga puisi. Skats nebija patīkams, taču vismaz tur nebija asiņu lāmas.
Viņam vispār nav asiņu. Sems paskaidroja tas ir vampīrs, tikai Kaleni nespēja viņu atšķirt un lūdz mūsu palīdzību.
Vampīrs. Mana sirds sāka skaļi dauzīties. Kāds vampīrs?
Es nezinu, nejūtu pilnīgi nekādu smaržu. Kārlails domā, ka tās ir viņa īpašās spējas-paslēpt savas pēdas. Viņš cerēja ,ka mēs spēsim tās sajust, taču nekā. Es atgriežos, paliec pie Emīlijas pēdējais teikums bija pavēle, es nespēju nepakļauties. Taču es tāpat būtu palikusi. Biju tik atvieglota, ka vampīrs, kura pēdas es slēpu nav vainīgs puiša slepkavībā. Pirmo reizi gandrīz trīsdesmit gadu laikā biju tik laimīga, ka biju ar mieru dziedāt.

4. nodaļa.  Sadursme

Kopā ar Nesiju izlecām laukā no gultas. Paskatījos uz viņas seju un sapratu, cik gan sāpīgi viņai bija dzirdēt kaucam kādu tik mīļu cilvēku. Saņēmu meitiņas roku un vilku viņu uz kāpnēm. Man jau likās, ka viņai ir iestājies tāds kā šoks, bet Nesija ātri vien saņēmās un kopā ar mani izskrēja no mājas, virzoties uz to vietu, no kurienes dzirdējām skanam žēlabaino skaņu. Renezme skrēja ātri, priekš cilvēka pat ļoti ātri, bet es skrēju vēl ātrāk un man nācās ik pa laikam piebremzēt, lai meitiņa neatpaliktu. Beigu beigās paņēmu viņu rokās tieši tāpat kā senāk mani ņēma Edvards. Pat ar nastu rokās es virzījāmies ātrāk un pie Seta ierados vienā laikā ar Semu un Polu. Džeikobs pamanījis Nesiju metās pie viņas, ik pa laikam pamezdams niknu skatienu Seta virzienā.
„Kas notika, Džeikob?” bažīgi jautāju un uzlūkoju visus. Neviens no vilkiem neizskatījās savainots, bet varbūt savainots bija kāds cits, kuru viņi vēl tikai meklēja.
Džeikobs vēlreiz paskatījās uz Setu pirms atbildēja. „Tajā brīdī, kad Alise redzēja vīziju par jūsu aizceļošanu, es kopā ar viņām abām biju pie Čārlija. Man uzreiz bija skaidrs, ka tas nozīmēs arī manu un Nesijas aizbraukšanu. Tāpēc es pārvērots par vilku un skrēju pie Billija, jo tā es ātrāk nokļūtu manās mājās. Ceļā es domāju, kā lai to viņam pasaka-ka vienīgais dēls dosies projām uz nezināmu laika sprīdi. Cerēju, ka viņš to uzņems labāk nekā toreiz, kad es aizbēgu neilgi pirms tavām un Edvarda kāzām…” Džeikobs mazliet nokaunējās, bet turpināja stāstu „…Sets bija vienīgais, kas tobrīd bija vilka ādā, ja neskaita mani. Un izdzirdējis, ka mēs ar Renezmi dosimies jums līdzi, viņš, protams, sāka kaukt un pirms es paspēju viņu apklusināt visi to uztvēra kā trauksmi sakarā ar neseno slepkavību. Stulbais puika!” Džeiks paķēra no zemes kādu palielu koka zaru un meta Seta virziena, kas to noķēra nemaz nepaskatījies uz augšu.
Atviegloti nopūtos un jutu, ka arī Nesija mazliet atslābst. Sapratu, ka vēl joprojām turu viņu savās rokās un palaidu viņu, lai viņa var doties pie mīļotā. Taču man par brīnumu viņa palika tepat pie manis, domīgi savilkusi uzacis.
„Kāpēc tu mūs nebrīdināji, ka tā ir viltus trauksme, Džeik?” viņa mazliet pārmetoši jautāja. Viņš mazliet sarāvās no manas meitas ledus aukstā acu skatiena.
„Es teicu, es visu laiku to atkārtoju, man likās, ka tu būsi sapratusi un nenāksi. Lai gan nav nemaz tik slikti, kad esi šeit…” viņš pienāca tuvāk un apskāvis Renezmi sāka viņu skūpstīt zem auss. Man tas likās mazliet personiski un sapratusi, ka man te vairs nav ko darīt metos skriet. Tāta
Tātad viņi nāks ar mums. Sapriecājos, ka es varēšu atkal būt blakus savai meitai. Tagad mēs atkal varēsim iet kopā iepirkties. Man gan vēl joprojām nebija nekādu simpātiju pret iepirkšanos, bet tas būtu mūsu laiks, bez Džeika. Tad es varētu ar viņu mazliet parunāties. Jā, mēs pārcelsimies. Paņēmu telefonu uz žigli uzspiedusi Alises telefonu zvanīju.
Viņa zibenīgi pacēla un pateica tikai vienu vārdu. „Tagad?”
„Jā, man arī prieks tevi dzirdēt, Alis.” Iesmējos. „Liec visiem kravāties, tūlīt būšu klāt.” Noliku klausuli un uzņēmu ātrumu. Pēc brīža jau biju klāt, visi bija paklīduši pa istabām. Cerēju, ka Alise jau bija redzējusi, ka viņai vai Edvardam būs jāsakrāmē manas mantas, jo es vēlējos pārliecināties vai nevienam nav pretenziju pret manu vēlmi mainīt atrašanās vietu. Sāku
Sāku ar Kārlailu un Ezmi. Man likās, ka viņu abu viedoklis ir vissvarīgākais. Edvards nāks kopā ar mani, Alise jau visu zināja un nebija protestējusi, savukārt Džaspers viņai sekos, jo negribēs, lai viņam atsāktos depresija. Vienīgie kas varētu iebilst bija mans audžutēvs un Rozālija. Emetam būs labi visur, Roza gan mazliet asāk uztvēra dzīvesvietas maiņu. Bet tā kā viņa jau it kā gāja pēdējā vidusskolas klasē, tad viņai jau arī nebūs pretenziju. Nu tā tagad atliek tikai pārliecināties par Kārlailu. Viņa viedoklis noteiks mūsu nākamo gadu dzīvi.

Pieklauvēju pie viņa istabas durvīm un devos iekšā.
„Kārlail?” klusā balsī jautāju. Viņa istabā biju bijusi tikai dažas reizes, pārsvarā satiku audžutēvu slimnīcā vai lejā dzīvojamajā istabā. Kārlails pēkšņi parādījās no mazās nišas, pie kuras atradās pasaules karte.
„Ā, sveika, Bella. Es tieši skatījos vietu, uz kurieni mēs varētu doties.” Viņš žilbinoši uzsmaidīja. Varbūt arī viņš nemaz nebija pret pārcelšanos. Nostājos blakus blondajam vampīram un paskatījos uz karti. Daudzas vietas jau bija atzīmētas ar sarkaniem krustiņiem, bet pati karte jau bija mazliet zaudējusi krāsu. Kārlails to bija spējis saglabāt jau no tā brīža, kad viņš atrada un pārvērta Edvardu. Kopš tā laika viņš iezīmēja visas vietas, kur viņi jau bija bijuši un blakus pierakstījuši gadu, lai spētu noteikt vietu, kur varētu atgriezties. Man prātā iekrita kāda pilsēta, kurā viņi bija dzīvojuši pirms ierašanās Forksā. Tas bija pirms 31 gada tātad pietiekami droši, lai atgrieztos.
„Kā būtu ar Kalgarī?” ieminējos.
Kārlails aiz paraduma pakasīja zodu un uzsmaidīja. „Būs labi. Esi jau gatava?’’ viņš pētoši paskatījās uz manu apģērbu un tad uz durvīm, aiz kurām neredzēja koferi. „Tas nekas, es arī vēl neesmu.” Un tad viņš pagriezās, lai turpinātu kārtot savu pustukšo koferi. Sapratu, ka ir laiks iet. Jāpārbauda cik labi iet Rozālijai ar Emetu.
Piegājusi pie viņu istabas es izdzirdēju smieklus. Likās, ka viņi labi pavada laiku tāpēc nemaz negribēju iet iekšā, bet tad durvis plaši pavērās un pa tām izlidoja Rozālijas krūšturis. Pieliecos un tas aizlidoja tālāk gaitenī. Viņa mazliet iedunkāja Emetu, kurš cik es sapratu ar nolūku bija to aizmetis. Tad mans lielais lācim līdzīgais brālis pamanīja mani un saņēmis mani ciešā apskāvienā ap vidukli sāka mani griezt uz riņķi.
„Man ir gadījusies tik lieliska māsa! Tu jau pavisam noteikti pateici Kārlailam, ka mēs dosimies uz džungļiem, vai ne? Vienmēr esmu tur gribējis pabūt apskatīties tās lielās gorillas, kurām man jāpateicas par Rozucīša pastāvēšanu…” Tad viņš mani atlaida un aizgāja uzspieda mīļotajai uz vaiga skaļu un slapju buču. Mēs ar Rozu saskatījāmies un reizē iesmējāmies. Pasmaidījusi devos uz istabu. Jāsakārto savs čemodāns, ja nē es attapšos tikai kaut kādās mini kleitās un mežģīņotos krekliņos, īsos svārkos un vispār galīgi ziemai nepiemērotā apģērbā.
Kad ienācu istabā, tur nevienu nemanīja. Gan mans, gan Edvarda koferis jau stāvēja pie durvīm sakārtots. Pavēru to vaļā. Laikam jau Edvards bija kārtojis, jo te bija arī daži mani mīļākie krekliņi un daži pavisam parasti, tādus, kādus Alise nemaz nebūtu atstājusi. Aizvēru čemodānu un gāju meklēt mīļoto. No sākuma aizgāju līdz Alisei, tad vēlreiz līdz Rozālijai un Kārlailam, bet tur viņa nebija. Nogāju lejā un pa logu pamanīju manu mīļoto sēžam kokā augstu virs zemes.
„Edvard?” klusi mēģināju pievērst viņa uzmanību, bet tā kā viņš nelikās dzirdam, tad es piegāju pie koka un sāku kāpt augšā. Pat tad viņš nelikās ne zinis. Iekārtojos uz viņa zara un noskūpstīju viņa vaigu, jo pie viņa lūpām nevarēju tikt-viņš nebija pret mani pagriezies. Man liekas, ka viņš vispār sēdēja tieši tāpat kā tad, kad es viņu pamanīju pirmoreiz.
„Edvard?” iejautājos vēlreiz, šoreiz mazliet uzstājīgāk. Mīļotais sapurināja galvu un pagriezies pret mani silti uzsmaidīja. „Tu esi atpakaļ” viņš sacīja un noskūpstīja mani. Maigi un īsi. Tad viņš atrāvās un atkal sāka skatīties uz to pašu vietu, kur pirmīt. „Tas ir grūti. Jau kopš brīža, kad es uzzināju, ka manas īpašās spējas ir…tiešām īpašas, es zināju, ka tā būs gan kā balva, gan sods.’’ Mīļotais iesāka stāstīt. ‘’Ir tādas reizes, kad esmu pateicīgs tam, ka spēju lasīt domas, piemēram tad, kad tu atbrauci uz Forksu, es bieži skatījos ar citu acīm, lai redzētu tevi. Bieži lasīju domas, ja nespēju sadzirdēt tevi ko sakām no otras skolas puses. Taču tādās reizēs kā šī…Tas vēl lieku reizi pierāda, ka tā tiešām ir arī liela nasta un sods par to, kas esmu, par to, ka man nav dvēseles. Tu nespēj iedomāties kā tas ir, kad tu atkal un atkal dzirdi, kad kāds apraud savu mirušo tuvinieku. Pat neierodoties bērēs es tur tomēr atrodos, jo tad, kad cilvēks ir uz sabrukuma robežas vai arī ir ļoti saviļņots domas kļūst skaidrākas, skaļākas un grūtāk ignorējamas.” Edvards atkal paskatījās uz mani, taču ne viņa lūpās, ne arī acīs neatspoguļojās smaids. Viņš palika nopietns. „Tagad es saprotu Džasperu. Tādās reizēs, kad vairs nav iespējams kontrolēt savas spējas, visvieglāk ir pazust. Pazust no visiem.” Edvards paskatījās uz mani, manām drēbēm, kuras bija saplēsušas asās egļu skujas. Es vainīgi pasmaidīju un ievilkusi elpu nolecu no koka. Augstums gan bija mazliet lielāks nekā es biju plānojusi, bet es tik un tā piezemējos diezgan graciozi. Edvards piezemējās man blakām un mēs sadevušies rokās skrējām uz mājām. Noņēmu vairogu un ļāvu viņam skatīties manas domas. Lai viņam nebūtu jāredz bēres- tajās tagad bija ieradusies gandrīz visa pilsēta. Atcerējos mūsu kopīgos mirkļus un sāku prātot par to, ka mēs darām pareizi pārvācoties. Tad mums varbūt būtu vairāk laika pašiem sev…
Biju tā aizdomājusies, ka neievēroju upi un pēkšņi atrados ūdens bedrē, zivtiņas pamuka uz visām malām, bet es sāku līst laukā no upes. Man jau bija tā laimējies, ka es attapos tikai tad, kad visa biju ūdenī, nevis tad, kad biju samērcējusi kājas tikai līdz ceļiem. Edvards gaidīja mani otrā pusē ar manu mīļo iešķībo smaidu un uzjautrinājās par mani. Savilku lūpas ciešāk un centos nesmaidīt. Skrēju uz mājām, cerēdama, ka viņš atpaliks, bet es jau vairs neesmu jaunais vampīrs ar apbrīnojamo spēku un ātrumu, tāpēc nepaspēju ne attapties, kad viņš jau skrēja man līdzās. Viņš izskatījās tieši tāds, kāds varētu izskatīties eņģelis. Mans eņģelis.
„Kāpēc tu gribi, lai es atpalieku?” viņš smaidot jautāja.
Sasodīts, es nebiju uzlikusi atpakaļ vairogu! Pēdējā laikā, kad biju iepraktizējusies to noņemt, man grūtības sagādāja atcerēties to uzlikt. Tagad es ļāvu tam atkal apņemt manu prātu, paturot domas slēptas.
Tā kā mēs nonācām pie mūsu mājas, es varēju neatbildēt. Centos vēl pēdējo reizi atcerēties mūsu tagadējās mājas, jo kas to lai zina vai es tās vēl kādreiz redzēšu. Varbūt nākamreiz māja būs nopostīta kādā ugunsgrēkā vai arī tajā vienkārši dzīvos kāds cits.
Renezme un Džeikobs, Kārlails un Ezme, Alise un Džaspers, Rozālija un Emets jau gaidīja mūs, tāpat kā vairāk nekā ducis čemodānu, pilnu ar drēbēm.
„Visi gatavi?” pilnīgi nevajadzīgi pārjautāju. Džeikobs un Alise izbolīja acis , bet Renezme pacēla savu koferi, lai saprastu, ka viņa grib doties ceļā jau tagad. Piegāju viņiem tuvāk un izvilku rokturi, lai nebūtu jānes lielais čemodāns rokās. Edvarda pēkšņi pazuda un pēc piecām sekundēm atvērās garāžas durvis un Edvards izbrauca ar mūsu kopīgo mašīnu. Arī pārējie aizskrēja, jo katrs gribēja paturēt savu auto, tāpēc mums sanāca braukt pa vienam vai divatā. Tā kā Džeikobam ar Renezmi mašīnas nebija, viņi iekārtojās aizmugurējos sēdekļos. Edvards apsēdās pie stūres, jo es, viņaprāt, braucu pārāk lēnu. Man gan tā nešķita. Kārlails ar Ezmi brauca paši pirmie un mēs sekojām. Es biju mazliet satraukta, jo tagad es varēšu uzzināt Edvarda bijušo dzīvesvietu pirms viņš satika mani.
Kaut kas no kreisā sāna izlidoja uz ceļa tieši priekšā mašīnai. Edvards strauji nobremzēja un Emets gandrīz sašķaidīja mūsu mašīnu ar savu džipu. Varēja dzirdēt, ka viņš lamājas. Es paskatījos uz ceļa. Tur gulēja stirna, kas knapi elpoja. Pirms es paspēju kaut vai izkāpt no mašīnas Kārlails jau bija klāt un apskatīja dzīvnieku. Un es pat neredzēju viņu izkāpjam. Mēs ar Edvardu saskatījāmies un izkāpām laukā, mums pievienojās arī Renezme un Džeikobs, kā arī visi pārējie. Kārlails vēl brīdi aptaustīja stirnu un tad piecēlās.
„Nav šaubu-tai ir salauzti pāris kauli un viņa ir tikusi sviesta pret mums.” Viņš paskatījās apkārt, bet nevienu neredzēja, nevienu nejuta. Ievaidējos. Tātad Maika slepkava vēl bija tepat. Paskatījos uz stirniņu un pamanījusi kaut ko dīvainu pieliecos tuvāk. Nē, tas nebija atspulgs. Viņas acis tiešām bija oranžīgas.
„Kārlail, kas noticis ar viņas acīm?” pārsteigta pavēros ārstā.

3. nodaļa.  Alise un vīzija

Man gribējās aizbraukt pie Čārlija, pārliecināties vai ar viņu viss ir kārtībā, pasargāt viņu. Taču tā nebūtu prātīga doma. Tad man vajadzētu viņu pārvērst, savādāk viņam draudētu briesmas. Bet tikai tā es spētu viņu pasargāt pilnībā, jo arī Edvards centās mani sargāt, kad biju cilvēks un man tik un tā uzbruka vampīri, pie tam vairākas reizes. Un Čārlijs smaržoja labi. Varbūt ne tik labi kā agrāk smaržoju es, bet pietiekami, lai vampīri gribētu viņu nomedīt. Taču es šaubos vai viņš gribētu palikt iesaldēts tik vecs. Kurš gan gribētu būt vampīrs ar pliku galvu un sačokurojušos seju? Man jau bija grūtības pieņemt savus 18 gadus, kā tad Čārlijs pārdzīvotu savus 63? Tā ka varbūt pat nāve nebūtu tas sliktākais gadījums. Viņam, ne jau man. Jau iedomājoties to vien, ka viņam kāds uzbruktu, manas dūres sažņaudzās un sirdi pārņēma dusmas. Bet es sargāšu viņu. Nē, vēl labāk, mēs pārcelsimies. Šeit dzīvo pārāk daudz manu, mūsu paziņu, kas varētu mūsu dēļ ciest. Džesika, kurai jau bija savi bērni un kura tikko bija zaudējusi vīru; Andžela un Bens arī dzīvoja netālu; Ēriks, kurš tā arī neapprecējās, un gluži tāpat kā mans tēvs bija salaulājies ar savu darbu. Nē, iespējamo upuru bija pārlieku daudz. Tāpēc es sakravāšu savu koferi un mudināšu ģimeni pārcelties.
Jau sāku prātot uz kurieni lai mēs dodamies, kad atskanēja kluss klauvējiens un pavērās durvis, līdzi nesot saldu smaržu. Renezme. Žigli skrēju un apķēru savu meitiņu noskūpstīju uz pieries un pakāpos nostāk lai varētu viņu aplūkot. Renezme nebija mainījusies, ja neskaita vilkaču aromātu, kas bija piejaucies viņas saldi šķebinošajai smaržai. Un es nespēju nepamanīt gredzenu. Zelta gredzenu, kurš bija aptinis manas meitas zeltnesi, norādot visiem to, ka viņa jau ir aizņemta. Taču tas darīja viņu laimīgu. Un beidzot es spēju pieņemt viņas kāzas, jo arī es taču biju un joprojām esmu tik pat stipri iemīlējusies Edvardā, cik viņa Džeikobā. Tāpēc es spēju saprast viņas smaidu, kad līdzās bija Džeikobs. Un tas, ka viņas sirds skūpsta laikā skanēja tikpat skaļi cik man, raisīja mani smaidu. Neskaitot acis, tā bija viena no retajam īpašībām, kuru Nesija bija mantojusi no manis.
Renezme apskāva mani. Laikam viņa zināja par Maika nāvi. Un es viņai biju stāstījusi cik gan grūti bija pārliecināt, ka viņš nav mans īstais, tā ka viņa noteikti zināja ka es viņu pazinu. Bet viņas vārdi mani mazliet izbrīnīja:
„Man pietrūks tevis mammu, nesaprotu kāpēc tu man neteici, ka jūs pārceļaties.” Ko? Kā gan viņa to varēja jau zināt, ja es pati to tikai tagad biju izplānojusi?
Ar acs kaktiņu pamanīju Alisi, kas tikko ienākusi pa durvīm centās klusi uzlavīties augšā pa trepēm. Bet tagad viņa neizspruks. „Alise!” draudīgi iesaucos. Viņa savilka seju nevainīgā izteiksmē un tēloja ka neko nezina. „Jā?” viņa maigi atsaucās.
„Kāpēc tu to pateici Renezmei jau tagad? Mēs varbūt nemaz nekur nebraucam! Un ceru, ka iemeslu viņa nezina..?” pēdējais teikums izskanēja ka jautājums, lai gan īstenībā tā tas nemaz nebija domāts. Es gribēju viņai piedraudēt, bet pēkšņi sajutos mazlietiņ nogurusi.
„Nu, es redzēju vīziju un tā kā Nesija man bija blakus viņa mani izprašņāja par redzēto. Un tu taču zini, ka tajā laikā es nespēju īsti koncentrēties uz apkārtēju un automātiski atbildu, tā ka piedod, bet …”
Klusu ieņurdējos un gribēju mesties viņai virsū, kad pēkšņi es kļuvu mierīga un dzirdēju skanam mūziku. Sāku dungot līdzi pazīstamajai šūpuļdziesmas melodijai, atslīgu pret sienu lēnām slīdēju lejā līdz pēkšņi atrados uz grīdas. Atkal kļuvu mundrāka, bet tas zibenīgi, it kā tas, ka es atrastos uz grīdas būtu mani aplējis ar aukstu ūdeni. Apjukusi paskatījos apkārt un pamanīju smaidošo Džasperu.
„Džasper, tas nebija godīgi!” bezpalīdzīgi iesaucos. Alise jau bija prom un paies ilgāks laiks, kamēr es viņu atradīšu, jo viņa varētu būt jebkur.„Nu
„Nu labi, kamēr mēs brauksim uz mūsu jaunajām mājām es jums vēl atriebšos! ” nikni iesaucos un paņēmusi meitiņu aiz rokas aizvilku uz manu un Edvarda istabu.
„Nu, kā tad tev iet ar Džeikobu?” ieinteresēti jautāju. Tik sen viņa nebija neko stāstījusi par savu dzīvi tur, Lapušā. Pēkšņi nožēloju, ka tik reti sazinājos ar savu meitiņu un apņemos to labot. Nemaz nesagaidot atbildi uzdevu nākamo jautājumu. „Renezme, vilkaču tagad ir daudz, vairāk nekā pietiekami, lai pasargātu savu zemi no vampīriem. Vai tu gribētu kopā ar mums doties uz kādu citu pilsētu un uzsākt dzīvi skolā kā mana māsa, nevis meita un ņemt Džeikobu sev līdzi?
Par atbildi kaut kur tālu mežā atskanēja stiepts vilkaču kauciens.

2. nodaļa. Sēras

Es skrēju cik ātri vien spēju. Es nevarēju nogurt, tāpēc biju pateicīga, ka esmu vampīrs. Bet tajā pašā laikā man nevajadzēja uzmanīties kur lieku kājas, tādejādi prāts varēja klejot kur tam tīk. Un tas atgriezās pie Maika. Es atkal un atkal redzēju viņu – guļam uz zemes, nokritušu vai arī drīzāk piespiestu uz muguras, ar pagrieztu galvu, nešaubīgi, ka viņa kakls bija salauzts. Es spēju iztēloties viņa pēdējos dzīves mirkļus. Viņš varētu sekot neiespējami izskatīgai meitenei, kas viņu vilināja līdzi un tikko, kā viņi būtu nokļuvuši pamestā, Kaleniem labi zināmā vietā viņa būtu pasmaidījusi, metusies virsū un piespiedusi Maiku zemē, ar ašu kustību salauzusi viņa sprandu un tad pieliekusies tuvāk, pielikusi lūpas viņa kaklam un izsūkusi Maiku sausu. Domas par viņa nāvi bija tik pretīgas un nepanesamas, ka es acumirklī apstājos un sāku sevi iekšēji lādēt par neuzmanību. Es taču nevarēju zināt, ka tā bija Džeina. Un viņa bija pārlieku maza, tādā Maiks nebūtu iemīlējies, tāpēc arī nebūtu sekojis. Man taču pēc smaržas vajadzētu atšķirt kurš vampīrs tas bija, bet es biju aiznesusies prom, pat neizdzēšot Voltūru vēstījumu. Skriet atpakaļ jau vairs nebūtu jēgas, tagad tur jau būtu pietiekami daudz policistu. Un ko lai es viņiem saku, kad viņi mani pamanīs?

Ēriks tagad bija policijas priekšnieks, viņš jau nu mani mierīgi atpazītu un tad sāktos lielas nepatikšanas. Tāpēc labāk jau laikam ir iet mājās. Pēkšņi man pār muguru pārskrēja tirpas. Es tagad biju mežā viena, neaizsargāta. Un pat tas, ka es pratu cīnīties diezgan labi neko nedeva, jo katram no Voltūru svītas bija daudz lielāka pieredze. Un iespējams viņi bija vairāki, tādejādi manas izredzes vēl vairāk pamazinātos. Dziļi ievilku plaušās gaisu, bet nespēju just nekādu vampīru aromātu. Mazliet atvieglota sāku vieglā riksī skriet uz mājām ar katru soli uzņemot ātrumu. Nezinu, kas bija par vainu, bet tagad man bija nepieciešams ilgāks laiks, kamēr nokļuvu mājās. Kārlaila nebija, pārējie stāvēja pie loga un skatījās uz Forksas pusi. Man ienākot Edvards pagriezās uz manu pusi un pasmaidīja. Es cerēju, ka viņš neko neteiks par manu prombūtni, bet kad mēs jau bijām ļoti tuvu viens otram, viņš stingri saņēma manu seju rokās, dedzīgi noskūpstīja un neatlaidis savu tvērienu viņš ielūkojās manās acīs.
„Nekad, nekad neej projām viena!” viņa skaties bija pilns dusmu. Laikam jau viņš diezgan pamatīgi nervozēja.
„Edvard, es vairs ne esmu jaundzimusī. Es spēju pati par sevi parūpēties, nu vismaz tad, kad pretinieki ir tikpat lielā skaitā, cik esam mēs. Pie tam es spēju bloķēt viņu spējas, tāpat kā tavas vai Džeinas. ” spītējos pretī. Taču viņa caururbjošais skatiens mani pārliecināja un es pamāju ar galvu. Viņš mani vēlreiz noskūpstīja, šoreiz ilgāk, taču manā atmiņā Maika tēls bija kā iededzināts un es nespēju koncentrēties. Atrāvos no viņa un apsēdos dīvānā, pievilku klāt ceļus un mēģināju nomierināties. Edvards saprata un pienācis man klāt apķēra mani ap vidukli un mēģināja nomierināt. Arī Ezme pienāca un mēģināja teikt kādus nomierinošus vārdus, taču manas ausis vairs nespēja tajā klausīties. Es sēdēju kā uz adatām un gaidīju Kārlailu. Es nezinu kā, bet viņam bija izdevies pārliecināt Forksas ļaudis, ka ir Kārlaila miesīgais dēls un visi viņam ticēja. Laikam jau Džaspers bija ‘’mazlietiņ’’ piepalīdzējis. Bet galvenais bija tas, ka viņš atkal strādāja par ārstu, tāpēc spēs sniegt vairāk informācijas, arī to, kurš no visiem Voltūriem tur ir pabijis.

Es gaidīju, laiks gāja, bet Kārlails neatgriezās. Mēs nespējām arī viņu sazvanīt, jo viņa telefons bija palicis uz galda. Visi bija tikpat nemierīgi kā es, vienīgi es biju tā, kas visvairāk sēroja. Viņš bija mans draugs. Citiem viņš nozīmēja tikai cilvēku, no kura vajag turēties pa gabalu un izvairīties no viņa nogaršošanas. Un Edvards vispār sēroja tikai dēļ manām sērām, jo viņš Maiku ienīda. Taču tas nekas. Manas skumjas bija tik lielas, ka likās, par to varētu skumt mēs visi. Iepriekš es biju priecīga, jo likās, ka mana sirds ir palikusi lielāka, tai ir vairāk vietas mīlestībai. Un tagad izrādījās, ka tai arī ir vairāk vietas sērām.
Beidzot, kad Emets un Džaspers jau bija gatavi doties ceļā, lai sameklētu Kārlailu, viņš atgriezās. Neizskatījās, ka viņš būtu īpaši labā garastāvoklī. Bet varbūt tas bija tikai dēļ tā, ka viņam nepatika visas tās nežēlīgās slepkavības, it īpaši tās, kuras ir izdarījuši vampīri. Bet es zinu, ka viņš nebūtu uz mani dusmīgs, ja es atrastu to…to…nelieti, kas nogalināja Maiku un nogalinātu viņu. Tas būtu tikai taisnīgi. Un tad pasaule būtu atbrīvojusies no viena briesmoņa, mazāk ģimenes sērotu par tuvinieku nāvi, jo slepkavas pīšļus jau būtu aiznesis vējš.
Jau atkal es biju iegrimusi pārdomās, atriebības plānos. Un atkal mani no tiem iznesa balss, šoreiz gan tā bija Kārlaila, nevis Alises.
„Es tur biju, pie Maika. Man vajadzēja izmeklēt viņa nāves apstākļus. Nešaubīgi, ka vainīgs bija vampīrs, nevis savvaļas zvērs, kā to uzskatīja visi policisti.” Kārlails sērīgi ierunājās. Es zinu, ka nebija pieklājīgi viņu pārtraukt, taču es nespēju klusēt un gaidīt, kad viņš beidzot pateiks vainīgo, slepkavu, briesmoni. Es pat īsti nezinu kā lai viņu nosauc.„Kur
„Kurš, Kārlail?” nepacietīgi jautāju. Tas bija vissvarīgākais ko man vajadzēja uzzināt.
Viņš uzlūkoja mani ar žēlabainu skatienu un nopūtās „Es nezinu. Es tur nevienu nejutu. Es ierados pats pirmais, bet gaisā nevarēja neko just. Ne nozieguma vietā, ne tās apkārtnē. Es nejutu pat paša upura smaržu. Varētu domāt, ka visas smaržas būtu kā ar slotu aizslaucītas…” Viņa balss turpināja skanēt, bet es vairs nekoncentrējos. Tā nevar būt. Es pat nespēšu viņu atriebt. Un arī ierasties pie viņa ģimenes un izteikt līdzjūtību vai aiziet uz bērēm es nedrīkstēju. Bija pagājis pārāk ilgs laiks. Žēl, ka tas nebija aizslaucījis visas atmiņas no mana prāta. Tad es Maiku vairs neatcerētos, neskumtu un man nevajadzētu meklēt tukšu gaisu – viņa slepkavu, kas spēj izdzēst savu smaržu.
Piegāju pie dīvāna un paņēmusi dekoratīvo spilvenu paliku to zem galvas. Cerams, ka tas ir tikai ļauns murgs un es tūlīt atmodīšos. Bet mana aukstā un nevainojamā āda vien pierādīja to, ka es esmu vampīrs un es nevaru gulēt. Man nebūs atelpas mirkļa no realitātes.
Un man bija tāda sajūta it ka tas būtu tikai sākums…

(Iepazīstieties ar vēl vienu burvīga talanta īpašnieci – Katrīnu! Viņa piedāvā savu darbiņu par Krēslas tēmu “Polārzvaigzne”. niive)

1.nodaļa.  Svinības

Šodien ir Kārlaila dzimšanas diena. Alise jau bija iejutusies savā lomā un , kamēr Kārlails bija slimnīcā, viņa bija izrotājusi istabu ar baloniem un visiem cipariem sākot ar nulli un beidzot ar deviņi. Kad es ienācu istabā pirmo reizi, neticīgi savilku uzacis.
„Alise, kāpēc tu pa visu istabu esi salikusi visus iespējamos ciparus?” pajautāju. Tas nelikās īsti normāli. Alise uz katras sienas bija salikusi pa 3 cipariem, nemitīgi atkārtojot trijnieku. Alise tikai paraustīja plecus un noteikusi „Neviens jau īsti nezina viņa īsto vecumu” iestūma man rokā mazu taurīti. Noliku to uz dīvāna atzveltnes un sekoju Alisei, kas mēģināja no manis izvairīties. Un viņai veicās, jo pēkšņi man blakus parādījās Edvards, viņa rokas apvijās man ap gurniem un lūpas pieskārās bedrītei aiz manas auss ļipiņas. Nodrebēju no maigā pieskāriena, pagriezos un ielūkojos viņa acīs, viņa brīnišķīgajās, zeltainajās acīs. Tās vērās man pretī un es biju tik laimīga, ka viņš bija mans. Tikai un vienīgi mans. Un tā jau veselus 27 gadus. Nevarētu teikt, ka tie būtu pagājuši vienmuļi. Mēs visu laiku pārvācāmies, varējām celt sev paši mājas un es pat biju paspējusi aiziet uz veselām vienpadsmit Rozālijas un Emeta kāzām! Tāpat es arī priecājos par laiku, kuru pavadīju kopā ar ģimeni, taču visvairāk mani skumdināja Renezmes izvēle. Viņa bija pieaugusi, jau kur tas laiks. Godīgi sakot es nemaz negribēju, lai viņa pieaug. Jo es zināju, ka pienāks tā diena, kad viņa atnāks pie mums un lūgs mūsu piekrišanu par vissāpīgāko tēmu, nu, vismaz man sāpīgāko. Viņu gan tas darīja laimīgu.
Viņa jau mācījās skolā kopā ar citiem bērniem, sarakstījās ar Džeikobu gan ar interneta palīdzību, gan ar vēstulēm. Mēs jau bijām ceļojuši pa visu pasauli un atkal atgriezušies Forksas tuvumā, pie Denali klana. Iemesls kāpēc mēs atradāmies tik tuvu manam tēvam un bijušajiem klasesbiedriem bija Nesija. Viņai pietrūka Džeika un ar katru dienu viņa kļuva skumīgāka, taču tur Džeiks spēja viņu apciemot katru dienu un varbūt tieši tas viņu pamudināja spert soli uz priekšu. Kādā saulainā sestdienā viņi abi kopā atnāca pie manis un Edvarda un prasīja mūsu piekrišanu. Bet ne jau precībām. Viņa pameta mūsu ģimeni, lai iepazītos tuvāk ar Džeika ģimeni, viņas nākamajiem radiniekiem. Mēs, protams, atļāvām, taču klusībā es cerēju, ka viņa atgriezīsies. Taču neatgriezās. Pēc pāris mēnešiem mēs saņēmām ielūgumu uz kāzām. Visi bija priecīgi, tikai ne es. Es nezinu, kas ar mani notika, bet likās, ka mana pasaule sagrūst un uz kāzām es ierados pēdējā mirklī. Toreiz es viņu žigli nobučoju, apsveicu viņus abus un prom biju, jo nespēju tajā noskatīties. Ar laiku gan viņa piedeva , taču es tā arī viņu vairs nebiju redzējusi ilgāk nekā uz nedēļu, jo viņa turējās blakus Džeikam, bet viņš-savam baram.
Alise vārdi atgrieza mani realitātē. „Paldies Edvard! Man vēl ir pietiekami daudz darba, lai noņemtos ar viņu. Vispār tu varētu viņu saģērbt, viņas gaume vēl joprojām nav uzlabojusies” Redzot manu saviebto seju par viņas vārdiem, Alise smaidīga pagriezās un aizgāja, lai jau pēc mirkļa būtu atpakaļ ar svecēm un pamatīgu dāvanu kaudzi. Pamanījusi mūs stāvam turpat viņa nolika visu uz galdu un sāka stumt mīļoto uz durvīm, pa ceļam kaut ko klusi murminot. Es pat lāgā nesapratu, dzirdēju kaut ko līdzīgu ‘’turpat’’ un „nav laika”.

 Ieskatījos pulkstenī un uzreiz sastingu, Edvards manī ieskrēja un varēja dzirdēt arī Alisi, kas atsitās pret Edvarda muguru. Pulkstenis bija pusastoņi, Kārlailam vajadzēja būt klāt jau pēc piecām minūtēm. Laikam Alise saprata, ka arī es beidzot esmu aptvērusi to, cik maz laika ir atlicis un viņa aizgāja kārtot sveces un likt dāvanas netālu no kamīna pie kura jau stāvēja Emets un darbojās. Nemaz nebiju pamanījusi viņu ienākam. Paraustīju plecus un saņēmusi mīļotā roku devos uz mūsu istabu.
Tā bija plaša un dzeltena. Mums bija atvēlēta lielākā no visām istabām, es gan nezināju kāpēc tā, jo, manuprāt, Emetam un Rozai drīzāk pienāktos šī istaba, nevis tā, kas viņiem bija pašreiz. Bet tā kā Edvards pats pirmais bija paspējis salikt te savas mantas, man nekas cits neatlika kā salikt arī savus koferus tepat un sākt piepildīt skapi, kas bija milzīga miskastes konteinera apmērā. Tāpat mums bija arī galds ar datoru un liels grāmatplaukts, jo mēs bijām vislielākie lasītāji, ja neskaita Kārlailu. Pie gultas stāvēja pieskaņoti nakts skapīši un bohēmiskā stilā veidota sienas lampa. Lai gan tas gluži nebija mans stils, istaba man jau bija iepatikusies no pirmā acu uzmetiena.
Piegāju pie skapja un sāku rakņāties. Es vēl joprojām nespēju atšķirt audumu smaržas tik labi kā Edvards, tāpēc man nācās vien iet nost un skatīties kā viņš smaidīdams ienirst milzīgajā plauktā un izvelk tumši zaļu tuniku un baltas bikses. „Tas gādās par kompromisu” viņš pasniedza man drēbes, bet tikko kā es pieskāros biksēm, viņš sāka mani skūpstīt. Klusi ieķiķinājos un atbildēju viņa degsmei, taču tad atvērās mājas durvis un, cik varēja spriest pēc tauru skaņām, ienāca Kārlails. Edvards klusi nolamājas un atstāja mani vienu augšā pārģērbties, bet pats skrēja lejā apsveikt jubilāru. Es žigli noģērbos līdz apakšveļai un nopūtusies pacēlu Edvarda atrastās drēbes. Tad uzmetu žiglu skatienu spogulī un saķemmējusi nekārtīgos matus sekoju mīļotajam ar mazu nokavēšanos. Taču tikko kā atvēru durvis es dzirdēju ko tādu, kas lika man sastingt turpat uz kāpnēm.
„Paldies, mīļie, bet svinības jāatceļ. Man paziņoja, ka netālu no mūsu vecās mājvietas ir atrasts līķis.’’ Varēja dzirdēt kā visi viena laikā ievelk elpu un tad Ezme pati pirmā ierunājās: „Kurš?” Saspicēju ausis, jo to es negribēju palaist garām. Kurš gan varētu nomirt turpat pie mūsu bijušās, mīļās mājas?
Pēc mirkļa īsas pauzes Kārlails atbildēja pieklusinātā balsī: „Labāk nesakiet Bellai, bet tas ir Maiks.”
Jutu, ka man paliek grūti nostāvēt uz kāpnēm , tāpēc devos uz istabu un izlekusi pa logu skrēju uz mūsu veco māju. Ceļi ļodzījās, taču es nonācu galapunktā pavisam drīz. Un tur, bez nekādas policijas vai ārstu mašīnu brigādes, gulēja Maika līķis. Un blakus tam bija ievilkti pieci vārdi – Mēs ar jums vēl sazināsimies- un apakšā „V” burts. „V” kā Voltūri. Nespēju vairs izturēt un elsodama ieskrēju dziļi mežā.