Galerija
belamiapril2ndc 3d 231 42-24097660 05 ks203 viktorija_03 pattinsonlifecc2012-2 mark_segal_008-1

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Polārzvaigzne (Katrīna) visi raksti

Polārzvaigzne. 20. nodaļa

Sveika, niive un meitenes! :) Beidzot, pēc ieilgušajām pārdomām un klusuma no manas puses, es atkal varu celt jūsu priekšā jaunizcepto nodaļu. Ceru, ka piedosiet man un izbaudīsiet turpinājumu!

20. nodaļa

Lea

Es smaidot satvēru savu mīļoto ciešāk un sabužināju viņa blondos matus. Bija tik patīkami viņam pieskarties, just jau tik sen nejustās un neaprakstāmās sajūtas, kas lika man lidināties mākoņos. Viņa smarža bija tik maiga, viņa lūpas bija tik mīkstas, ka nemaz neatgādināja marmoru. Es braukāju ar pirkstu galiņiem pa viņa vēderu un, nolaidusi skatienu, skatījos uz viņa baltajām kurpēm un tumšo apmetni.

“Beidz, Lea, man kut!” Alans iesmējās. Viņš satvēra manas rokas un noskūpstīja tās. Nobučoju mīļoto uz vaiga un iesmējos, kad sajutu viņa maigos pirkstus uz manas muguras. Pēkšņi sāka zvanīt mans telefons. Tā bija Bella.

“Pagaidi mazliet, man jāatbild.” nomurmināju un pagāju mazlietiņ nostāk. “Jā, Bella, es klausos” priecīgi sacīju.

“Lea, man vajag Kārlailu, ātri! ” Bella iesaucās un pēc balss varēja spriest, ka viņa ir satraukta.

“Viņa te nav, bet man liekas, ka Edvardam bija telefons,” ātri atbildēju. Likās, ka viņai katra sekunde ir no svara. “Kas noticis?”

“Renezme… Es nezinu, man liekas, ka viņai sākušās dzemdības, bet tu jau zini kā ir ar vampīru ādu. Bērns netiek laukā un gan viņš, gan Nesija smok!” viņa histēriski stāstīja. Es vairāk neko nedzirdēju un metos skriet pie Edvarda, Kārlaila un Džaspera.

“Lea? Lea, tu mani dzirdi?” Bella sauca kaut ko līdzīgu, bet es nespēju īsti saklausīt.

“Kur jūs esat? Cik tālu no šejienes?” izspēru caur zobiem. Negribēju, lai Renezme nomirtu. Bet es nespēju saprast, kas notiek. Viņa taču jau bija pārtraukusi augt, vampīriem bērni arī nevar dzimt, jo iegūt sev nepieciešamo vietu mātes ķermenī.

“Mēs esam tepat, gandrīz pie tās vecās mājas, kurā man tika atstāta zīmīte. Atceries?” Sarunas fonā es dzirdēju Nesiju vaidam. Ik pa brīdim viņa ievaidējās skaļāk, kā arī ik pa brīdim varēja dzirdēt šņukstus.

“Jā, esmu jau klāt. Tūlīt iedošu tev Kārlailu.” Es ieskrēju istabā, kuru nesen bija pametusi. Džaspers, ieraugot mani, pamuka tālāk un raidīja manā virzienā mieru. Laikam viņam vēl joprojām bija bail.

“Kārlail, tu esi vajadzīgs Bellai!” iesaucos un pametu telefonu, zinādama, ka viņš to noķers. Kārlaila baltie pirksti noķēra telefonu tieši laikā – vēl centimetrs un tas jau būtu atsities pret grīdu. Viņš iztaisnojās un piegājis pie krēsla atkal apsēdās.

“Bella, Bella, es klausos!” Kārlails noteica. Viņa balss bija mainījusies – tajā jaucās raizes ar tādu kā ārsta vienaldzīgo runu.

“Kārlail, Renezmei sākušās dzemdības!” Bella vēlreiz atkārtoja to pašu, ko teica man, tikai tagad viņas balss bija kļuvusi vēl spalgāka. Laikam jau Nesijai nebija palicis īpaši labāk.

“Pastāsi, kas notiek, cik tuvu jūs esat?” Kārlails izprašņāja. Viņa seja bija akmenscieta, bet ja padomā, tāda viņam tā bijusi gandrīz vienmēr, jo marmors jau ir ciets. Iespurdzos un par to saņēmu vairākus dusmīgus un izbrīnītus skatienus reizē. Laikam jau viņi nevarēja saprast, par ko es tikko smējos. Nelikās, ka pat Edvards būtu sapratis, laikam jau viņš bija aizņemts ar klausīšanos, jo tas, kas tur notika, bija saistīts ar Renezmi, viņa salīdzinoši jauno un vienīgo meitu.

“Es nezinu, viņai tas ir vēl smagāk par mani. Viņa ir atgūlusies aizmugurējā sēdeklī, visu laiku saraujas un vaid, pa viņas sasarkušajiem vaigiem plūst asaru straume, bet viņa neko nesaka. Palīdzi, Kārlails, mēs nezinām, ko darīt!” Es spēju uzburt prātā Bellas stāstīto ainu. Es spēju iztēloties viņas un Alises sejas izteiksmes, Es spēju iedomāties, cik ātri gar logu plūda ainavas, izskatīdamās tikai pēc krāsu virpuļa. Alises kāju, kas ne brīdi netika atrauta no gāzes pedāļa.

“Nesij!” Bella spalgi iesaucās un viss, telefonā atskanēja nepārprotamā atvienojuma skaņa. Bella bija nometusi klausuli.

“Ak, Dievs, mīļais!” klusi nočukstēju.

Kad dzīve dāvā sapni, vienmēr kaut kas atgadās. Nekas nevar būt tik skaists kā krītoša zvaigzne pie okeāna. Nekas nevar būt tik ilgstošs kā Polārzvaigznes mirdzums debesīs. Nekad dzīvē nevar būt ilgstošs posms, kad tava dzīve liekas ideāla, jo vienmēr sapni pārtrauc rīta saules stari, polārzvaigzni aizsedz mākoņi, bet krītošā zvaigzne pazūd aiz horizonta. Nekad nevari būt drošs, ka miera un drošības sajuta, kurā tu pašreiz dzīvo, spēji nepazudīs, atstājot tevi vienu lietainā un aukstā dienā veroties satumsušas debesīs…

Polārzvaigzne. 19. nodaļa

19. nodaļa

Alise

Mēs jau lidostā esam veselu minūti. Zinu, tas neliekas daudz, bet Džesijs pa to laiku varētu atrast un aizvest Renezmi prom. Un tad… fui, tas ir tik pretīgi, ka man pat domāt negribējās… Noskurinājos.

“Alise, varbūt mums vajag sadalīties?” Bellas balss bija pārāk spiedzīga, viņa krita panikā. Es ieklausījos skaņās. Visskaļāk bija dzirdama Bellas drudžainā elpa, es redzēju, ka viņa sāka tīt ap pirkstu matus, lai gan senāk tā nebija darījusi. Tagad es nožēloju to, ka Edvards nebija blakus, mēs varējām paļauties tikai uz savam maņām un sajust Nesijas aromātu tādā pūlī nebija tik viegli.

“Ak, es stulbene!” Bella nomurmināja un pēc mirkļa es vairs nespēju viņu saskatīt. Jauki! Tā vietā, lai mēs meklētu viņas meitu, man tagad būs jāmeklē pati Bella!

“Bella!” nikni čukstēju, bet viņa neatsaucās. Man jau sāka sāpēt galva, tāpēc es aizvēru acis un centos kaut ko saskatītt.

Bija diezgan tumšs, ja ņem vērā pašreizējo laiku. Visapkārt valdīja gandrīz pilnīgs klusums, vienīgais, ko varēja dzirdēt, bija attāla pūļa murdoņa, taču lai to sadzirdētu bija jāsasprindzina ausis. Istabas durvis bija aiztaisītas, logi aizsisti ar dēļiem. Istabā nekas neizcēlās, mēbeles bija vecas un noputējušas, vienīgi uz gultas bija uzsegts jauns pārvalks maigi rozā krāsā. Pēkšņi tumsā kaut kas sakustējās. Kāds siluets iededza svecītes un izkaisīja pa grīdu rožlapiņas. Īsu brīdi svešinieka seju atspīdēja svecīšu mestā gaisma, taču tas nebija tas vampīrs, kuru es domāju redzēt. Tas bija blonds vampīrs, bet arī viņam bija rubīnsarkanas acis. Durvis čīkstot pavērās, pa tām ienāca…Lea! Viņa bija nopirkusi jaunu zīda halātiņu un pie tā piespraudusi rozi…..

Attālinājos no vīzijas, kas jau tāpat bija palikusi mazliet miglaina. Tas gluži nebija tas, uz ko cerēju, taču bija interesanti to pavērot. Likās, ka Lea be beidzot i ir atradusi savu īsto, taču tas, ko viņi drīzumā darīs tajā istabā, nebija mana darīšana.

Karsta roka pieskārās manam plecam. Zibenīgi pagriezos un ieraudzīju bronzas krāsas pakausi, kas bija mani cieši apskāvis.

“Ak, Alise, ar tevi viss ir kārtībā!” Nesija iesaucās un es jutu, ka pa manu plecu norit kaut kas silts. Visu šo gadu laikā tā bija pirmā reize, kad es atkal jutu asaras. Nesija bija stipra un gandrīz nekad neraudāja. Šī bija pirmā reize, kad viņa atļāvās kaut ko tādu.

“Renezme, ar tevi viss kārtībā!” es apķēru viņas vidukli, bet pār plecu lūkojos vai tuvumā nemanīšu Džesiju.

“Alise, es biju pie tablo, Nesijas lidmašīna kavēsies… Renezme!” Bella iesaucās un viņas seja sāka starot. Viņa pieskrēja pie meitas un apķēra viņu, acis aizvērusi un laimīgi smaidot, it kā būtu aizmirsusi par apkārt klīstošo vampīru.

“Mums ir jāpazūd, kamēr Džesijs nav mūs pamanījis” klusi nočukstēju. Abas atlaida tvērienu un pamājušas sāka neuzkrītoši lavierēt starp cilvēkiem. Vēl tikai 5 metri un mēs jau būsim brīvībā! priecīgi nodomāju.”

“Nesij, Nesij…Kur tu dodies, Nesij?” kaut kur tuvumā atskanēja Džesija samtainā balss. Es palūkojos augšup un pamanīju viņu pārliekušos par margām un rūpīgi veroties uz Bellas meitu, manu māsasmeitu un pie reizes arī krustmeitu. Bet es netērēju velti laiku un brīžos, kad viņa skatiens bija pievērsts kādai no pārējām meitenēm, es pavirzījos vairāk uz durvju pusi un redzēju, ka Bella dara to pašu, taču Renezme gan stāvēja turpat kur iepriekš un nemaz nekustējās.

“Ser, jūs esat pārlieku daudz pārkāries pār margu, jūs vēl nokritīsiet” kāds drosmīgs un vecs kungs piegāja pie vampīra un pabrīdināja viņu. Mēs izmantojām izdevību un acumirklī pagriezušās visas trīs pārvarējām pēdējos metrus un skrejām uz Bellas zagto mašīnu. Es ielecu vadītāja vietā un piespiedu gāzi, ļaujot lidostai palikt pagātnē.

“Nu, tā kā līdz pārējai ģimenei vēl ir kāds gabaliņš, mēs varētu parunāt” pasmaidīju, atklādama baltos zobus “Kad būs nākamā iepirkšanās tūre?” ievaicājos un mašīnu piepildīja smiekli, kas bija viegli no laimes, ka tik veiksmīgi bijām spējušas izvairīties no sadursmes ar Džesiju.

Polārzvaigzne. 18. nodaļa

Lea

 

Es nezinu, kāpēc man pēkšņi likās, ka Džaspers smaržo labi un man pa gribējās viņam iekost, nogaršot viņu. Vai tiešām es būtu izmainījusies ne tikai fiziski, bet arī garīgi? Vai tiešām viens vampīra kodiens būtu manī izraisījis vēlmi pēc gaļas un asinīm? Es nezinu, bet viņa apmulsums, sāpēs saviebtajā sejā raisīja manī gandarījumu. Bet Edvards bija atguvies un sagrāba mani ap pleciem. Es centos izrauties, mani tik ļoti valdzināja Džaspera ķermenis, man tik ļoti gribējās atstāt viņā kaut ko no sevis…

“Lea, kas ar tevi? Vai tu saproti, par ko pati tagad domā?” Edvards iesaucās, bet es laidu gar ausīm. Man vajadzēja viņu nogaršot, man vajadzēja viņu iznīcināt, atstāt uz zemes tikai viņa saplosīto ķermeni.

“Lea, Kārlails un es tevi apturēsim. Un Sets! Padomā par viņu! Tu nespēj iedomāties kādu riebumu tu viņā izraisīsi, ja tiešām to izdarīsi!” Edvards turpināja runāt. Bet es nemaz necentos ieklausīties. Ja iepriekš es gribēju nodarīt Džasperam sāpes, tad tagad kaut kas jau atkal bija mainījies un es viņu gribēju. Es ļāvu savam spēkam lauzties uz āru, ļāvu Edvardam beidzot sajust manu spēku. Jutu, kā Edvards palaiž mani vaļā un tas bija tieši tas, ko es biju gaidījusi. Es metos Džasperam virsū un atradu viņa lūpas. Pieplaku vampīra ķermenim un tagad sajutu, cik tas ir patīkams, cik ļoti tas mani atvēsināja, bet ne jau saldēja. Ar rokām ievijos viņa matos, viņa burvīgajos, medus blondajos matos. Es gribēju viņu paturēt, vēlējos, lai citi iet prom, lai es palieku divatā ar viņu. Taču Džaspers izjauca visus manus plānus. Viņš mani nostūma nost, joprojām apjucis, taču viņa acīs varēja saskatīt apņēmību.

“Lea, tu taču zini, ka Alise ir mana vienīgā…” Džaspers klusiņām noteica, bet es neļāvu viņam turpināt. Es redzēju, kā viņš noslaucīja lūpas, it kā es būtu atstājusi kādu neredzamu slimību. Šī vienkāršā kustība mani sadusmoja un mans garastāvoklis un vēlmes atkal mainījās. Šoreiz es atkal gribēju mesties viņam pie rīkles, taču nespēju. Kārtējais atraidījums bija mani novājinājis, tāpēc es vienkārši viņam iespēru un izvairījusies no brāļa tvēriena izmetos pa durvīm. Jau atkal es tiku atvairīta, jau atkal kāds mani sāpināja…

Es skrēju, pat nezinu kur. Es neko nespēju saskatīt, neko nespēju just. Es neredzēju sienu, kurā ieskrēju, līdz brīdim, kad jutu, ka tālāk vairs netieku. Es atspiedos pret nelīdzeno virsmu, kurā bija palicis mana ķermeņa nospiedums un lūkojos zemē, gaidīdama, kad saule apspīdēs manu ķermeni, lai es zinātu, vai es mirdzu tāpat ka vampīri. Tas nekas, ka par mazāko saules stariņu mani sodītu ar nāvi, es tāpat nevienam neko nenozīmēju.

“Lea?” man blakus atskanēja kāda balss. Es pagriezos un uzreiz sajutu skūpstu uz lūpām, tik maigu un pacilājošu. Pat nepamanīju pa kuru laiku biju aizvērusi acis un apķērusi svešinieku ap vidukli, bet es jutu, ka starp mums pastāv kāda saikne. Tā bija mani tā kā pielipinājusi viņam, bet es nepretojos. Bija tik patīkami just kaut ko tik mīļu, zināt, ka kādam es tomēr neesmu vienaldzīga. Protams, ja vien šis kāds nebūs neglītenis ar vairākiem pīrsingiem un brillēm, saķepušiem matiem un pārlieku apspīlētām biksēm. Bet es neko tādu nejutu. Viņa āda likās maiga, mazliet vēsa, smarža kādreiz justa, tikai es nespēju to atcerēties. Atrāvos no viņa lūpām un ievilku gaisu. Smarža likās tīri patīkama, bet pavisam noteikti, ka vampīra.

Lēnām un uzmanīgi pavēru acis un tad tas notika. Atkal, tikai šoreiz daudz spēcīgāk un visaptverošāk. Bija tāpat kā man bija stāstījusi citi, tikai viņš vēl vairāk vilka mani klāt. Likās, ka bez viņa es nemaz nespētu pastāvēt. Likās, ka viņa nāve nozīmētu arī manējo. Likās, ka viņa smaids izgaismotu dienu, bet asaras padarītu mani aklu no sāpēm un tumsas. Viņš bija viss, ko man vajadzēja, viss, ko es biju vēlējusies iepriekš, tikai vēl vairāk.

Es ieslīgu viņa skavās, un sāku raudāt. Beidzot manas lūgšanas, cerības un sapņi bija piepildījusies…

 

Turpinājums sekos…

Polārzvaigzne. 17. nodaļa

17. nodaļa. Izbēgšana

Bella

Pasaule turpina griezties. Pulksteņa rādītāji kustas. Dienas uz kalendāra mainās. Sauli nomaina mēness. Bet nekas nemainās, Es mīlu Edvardu, es gribu pasargāt savu meitu. Džeikobs joprojām ir mana saule, bet Edvards ir kas vairāk. Viņš ir viss, ko es vēlos, mans Visums. Alise lēkā manā priekšā un priecīgi kaut ko čivina, Džaspers noraugās viņā ar mīlestību, bet viņa acīs jaušamas slāpes. Emets atkal izsaka neķītras piezīmes par mani un Edvardu, bet es tajās neklausos. Es uzmanīgi klausos mīļotā spēlētajā mūzikā un mēģinu to atkārtot. Nekas neliecina, ka tās ir tikai atmiņas, kas uzpeldējušas no senām dienām. Nekas nenorāda uz to, ka saulainā diena ir tikai kāds fragments no manas dzīves.

Realitāte ir skarba. Esmu iztērējusi visas laimīgās dienas, kuras kāds augstāks spēks bija ielicis manā seifā. Nu tur ir atlikušas tikai atmiņas un rūgta patiesība. Patiesība, ka turpmāko notikumu noteicēja būšu tikai es. Un es nespēju tāda būt. Par to liecina mans atrašanās stāvoklis.

Džesijs gan ir kaut kur aizgājis, bet viņš ir parūpējies par to, lai mēs nevarētu aizbēgt. Viņš ir nolīdzis kādu vampīri, kas mūs abas patstāvīgi uzmana. Cik es sapratu no Alises kliedzieniem, viņas spējas ir līdzīgas Džeinas spējām, tāpēc tagad es Alisi visu laiku turu zem vairoga.

“Paldies, Bella, ka pasargā mani” Alise klusi nočukstēja.

“Tu jau manis dēļ darītu to pašu.” Pasmaidīju. “Kādas ir viņas spējas?” pieklusināju balsi tā, lai pat vampīre otrā istabas galā neko nedzirdētu. “Kaut kas līdzīgs Džeinai?”

“Nē, ne gluži. Tas ir vairāk garīgi. Viņa lika man iejusties slepkavas ādā un nogalināt sev tuvos. Man bija pat jāapēd Džaspera orgāni!” Alise nodrebinājās. “Es visu laiku dzirdēju jūs kliedzam, bet nespēju pretoties.” Viņa nolika manu galvu uz pleca un apķēra mani ap vidukli. Paskatījos uz viņas slaidajām, trauslajām rokām. Neticējās, ka viņa varētu kādu vispār nogalināt.

“Alise? Kopš kura laika tavas rokas nav sasietas?” apmulsusi jautāju. Manējās joprojām bija stingri piesietas pie krēslas. Arī Alise paskatījās uz tām un sāka nemanāmi darboties arī ap manu virvi. Vēl dažas sekundes un es jau biju brīva.

“Es turēšu vairogu, virzāmies uz izeju. Ja kas, kaujies tu, jo man vairs nav spēka.” Piebildu, bet cerēju, ka vampīre neko nedarīs. Viņa tāpat zina, ka mēs tagad esam imūnas pret viņas spējām un esam vairākumā. Tikai es būtu tik dumja un mestos virsū pretiniekam, kas ir vairākumā.

Taču brīnumaina kārtā es vairs nevarēju nekur saskatīt sarkanmataino meiteni. Viņa bija aizgājusi un tas nozīmēja Džesija tuvošanos.

“Alise, kur ir Džesijs?” es nočukstēju. Jau atkal pa manu ķermeni izplatījās bailes.

“Neuztraucies, viņš ir lidostā. Ā, nu labi, tev ir jāuztraucas. Drīz pienāks Nesijas lidmašīna” māsa nočukstēja. Es ievaidējos.

“Alise, mēģini caur vīzijām atrast Edvardu un pārējos, es nogādāšu mūs abas lidostā pirms Nesija atlidos.” noteicu un paņēmu Alisi rokās. Pārbaudīju, vai kāda ķermeņa daļa nav atsegta un metos skriet. Es līkumoju pa gaiteņiem, līdz beidzot atradu durvis. Izrādījās, ka mēs bijām noliktavā. Mums blakus atradās pamestas ēkas, bet es zināju kur mēs atrodamies. Jau atkal priekšā mirdzēja pulksteņa tornis.

Burvīgi!! nodomāju. Tepat stāvēja sporta auto, melns uz neuzkrītošs. Ielecu vadītāja sēdeklī un piespiedu gāzes pedāli.

“Es esmu atradusi Edvarda auru. Tūlīt būšu uz viņa viļņa un varēšu visu izstāstīt” Alise murmināja, bet es vadīju mašīnu pa šaurām ieliņām, izvairīdamās no cilvēku gūzmas.

“Ko Lea dara? Kāpēc viņa tikko nokāpa no Džaspera un iespēra viņam?” Alise iespiedzās. Es salecos un iebraucu mājas sienā. Viņa ilgi laiku nebija neko teikusi un tagad šitā iespiedzoties…

“Alise! Ļauj man braukt!” izbraucu no mājas sienas un turpināju ceļu. Lidosta jau bija tuvu. “Viņa laikam arī zina visu par Sjū…” nopūtos. Lidosta jau bija tuvu, bet Nesijas smarža vēl nebija jūtama. Laikam mēs esam paspējušas.

“Alise, esi gatava, mēs skrienam!” iesaucos un nobremzēju. Izlecu no mašīnas un metos iekšā lidostā. Tikko kā mēs iemetāmies iekšā cilvēku pūlī, atskanēja paziņojums.

“Pienāk AirBaltik lidmašīna no Sietlas…” tālāk es vairs neklausījos. Saķēru draudzeni aiz rokas un metos skriet. Mums ir jāpaspēj pirms Džesijs satiek manu Renezmi…

Turpinājums sekos…

Polārzvaigzne. 16. nodaļa

16. nodaļa. Plāns

 

Ja dzīve dod iespēju sākt visu no jauna, tu to pieņem, cerot, ka tu spēsi to izdzīvot labāk.

 Lea

 Es skatījos uz viņiem visiem. Tik prasti, tik neaizsargāti. Fēliks deva man jaunu iespēju, tagad es biju stiprāka par visiem. Ja es gribētu, es spētu viņus visus nogalināt ar vienu rokas vēzienu. Viņi bija tādi meļi, pat mans mazais brālis. Viņi visi skatījās man acīs un nemaz nemēģināja šajos mēnešos man pateikt taisnību. Nemaz necentās. Un es biju viņiem uzticējusies, ticējusi Kārlailam. Tā laikam bija vislielākā kļūda un tā arī būs pati pirmā, ko es šajā jaunajā dzīvē labošu.

“Džasper, tu man nepastāstītu kaut ko, ko biji no manis noklusējis jau kādu laiciņu?” es laipni vaicāju. Viss manī mutuļoja, vēl brīdis un būtu metusies viņam virsū. Es nespēju piedot to, ko viņš bija izdarījis. Es zinu, ka kļūdas pieļauj visi, taču tā, ko izdarīja viņš…Tas bija par daudz-kļūdīties un neko neteikt. Izlikties, ka to nemaz nav zinājis, nelūgt piedošanu. Un tagad viņš vēl tēloja, ka neko nezina.

“Lea? Kas tieši man būtu jāpaziņo?” Džaspers sarauca pieri.

“Nevar būt!” Edvards iejaucas sarunā. Viņa acis bija šokā paplestas, laikam jau viņš nolasīja to, ko Džaspers bija izdarījis.

“Redz var gan, es mammu redzēju!” es atcirtu, manas rokas sažņaudzās.

“Vai kāds nepaskaidrotu to, kas Džasperam būtu jāpasaka?” Kārlails apjucis pajautāja. Viņa skatiens šaudīja starp Džasperu un mani.

“Nu, varbūt to, ka viņš padarīja manu mammu grūtu?” iekliedzos un nekas mani vairs neturēja. Es metos Džasperam virsū.

Bella

 

“Dievs, kāpēc tu neesi kopā ar mums?” izmisusi iesaucos. Tikko kā Edvards bija paņēmis Leu un gribēja vest uz lidostu, mūsu ceļu aizšķērsoja Džesijs. Viņš bija noņēmis saulesbrilles, bet paturējis apmetni. Ja nu uzspīd saule.

“Mīļā, Lea, cik jauki tevi atkal sastapt!” Džesija seja bija priecīga. Viena kustība un Lea jau pazuda no mana redzesloka. Edvards būtu bijis nākamais, ja es nebūtu piestājusies priekšā un labprātīgi devusies līdzi.

Viņš mani sasēja. Es tiku stiepta viņam līdzi, ielikta mašīnas bagāžniekā un kaut kur vesta. Gluži kā kino, vienīgā starpība bija tā, ka tas bija limuzīns, bagāžnieks bija liels un es biju iespundēta pašā tālākajā galā un man priekšā bija sakrautas neskaitāmas somas un kastes, lai es nespētu kustēties un atvērt durvis. Vienīgais par ko es spēju priecāties bija tas, ka man nav klaustrofobijas.

Nebija ilgi jāgaida un man jau pievienojās Alise. Tik žēl, ka viņa devas mani meklēt, jo Alise bija visneaizsargātākā no visas ģimenes. Viņa bija vismazākā, mana labākā draudzene un māsa. Vai tad vampīra dzīvei nebija jāpieliek punkts manai nelabajai karmai?

Gāja stundas, taču Džesijs neko nedarīja, tikai sēdēja un skatījās uz mums. Kad mēs viņam jautājām, ko tas nozīmē, viņš visu laiku atkārtoja vienu un to pašu:

“Tas ir Alises drošības dēļ.

Ne es, ne Alise nesapratām viņa teikto, bet vampīrs nemaz negrasījās neko paskaidrot. Viņš tikai sēdēja uz krēsla un ik pa laikam nofotografēja mūs. Es jutos arvien nemierīgāka. Ja Džesijs vismaz būtu kaut ko paskaidrojis, mēs zinātu, ko gaidīt. Tieši neziņa padarīju visu daudz grūtāku un es sāku ilgoties pēc Edvarda, pēc Nesijas, pēc Džeika un Ezmes, pēc Emeta un pārējiem. Pat tas, ka Alise atradās man blakām neko nemainīja, es jutos tik tukša. Beidzot Alise kaut ko pamanīja. Viņa saķēra ceļus un sāka šūpoties.

“Bella, Ezme sāk uztraukties. Rozālija bija sajutusi kādu senu vampīra smaržu un sekoja tai. Tā aizveda viņu uz Čārlija istabu, uz viņa un Sjū guļamistabu. Tur smarža bija spēcīga.” Alise monotoni runāja. Viņa sāka šūpoties vēl straujāk. “Tā veda uz gultu…” te viņa aprāvās un palūkojās uz mani. ”Ejot prom Rozālija pamanīja, ka kaut kas nav labi. Viņa vairs nejuta veco Sjū smaržu, tagad tā bija daudz savādāka, saldāka. Un tad viņa viņu pamanīja. Sjū tagad ir vampīrs, Bella, un viņai ir dēls!” Alise iespiedzās. “Un guļamistabā bija jūtama tikai Džaspera smarža, Bella!” Nu jau Alise sāka dīdīties un mēģināja izrauties no virvēm.

“Nu tad beidzot tu uzzini, cik gan tavs draudziņš ir uzticīgs!” Džesijs iespurdzās. Viņa seja izskatījās līdzīga eņģelim, kas tikko pievienojies tumšajai pusei.

“Bet tas vēl nav viss. Nesija ir mantojusi no tevis domu, ka viņa ir pie visa vainīga. Viņa taisās viena pati izbēgt un doties meklēt mūs.” Alises balss trīcēja. “Viņa jau ir pasūtījusi biļeti un … ”

“Vai nav burvīgi! Man tieši ir viena brīva un liela divvietīga gulta priekš viņas!” Džesijs iejaucās un piegāja pie gultas, kas atradās tumšās istabas stūrī. “Mani ieinteresēja Džaspera izdarītais eksperiments un es izlēmu to atkārtot.” Viņš lēnām nāca mums tuvāk. “Esmu dzirdējis, ka tu spēji izdzīvot pēc dzemdībām. Gan jau tava meita arī to būs mantojusi no tevis” Viņa smīns pletās vēl platāks. Beidzot es sapratu iemeslu, kāpēc mēs tikām te turētas. Mēs nebijām gūsteknes, bet gan ēsma. Ēsma manas meitas lamatām…

Turpinājums sekos…

Polārzvaigzne. 15. nodaļa

15. nodaļa Jauns sākums

Kārlails

Lea bija smagā stāvoklī. Viņai jau bija sākušās lēkmes. Kad Edvards viņu atnesa, pagāja krietns laiks, kamēr mēs atkabinājām viņas tvērienu ap dēla pleciem. Edvards nolika viņu gultā un tad Lea sāka raustīties. Nelikās, ka vilkace vēl ilgi izdzīvos. Un es biju bezspēcīgs. Es nebiju paņēmis nevienu medikamentu, bet, godīgi sakot, pat tie nebūtu neko līdzējuši, jo man nebija nevienas idejas, kā varētu viņu glābt. Tikai viena teorija, kas bija ļoti bīstama un varētu viņu nogalināt vēl ātrāk. bet varbūt mums izdotos viņu glābt.

“Kāda? Kāda ir tava teorija, Kārlail? Mums kaut kas ir jādara, viņa mirst tikai manis dēļ!” Edvards ņurdēja. Laikam jau viņš bija pietiekami atguvies, lai lasītu manas domas un ar dūri klapētu galdu, kas kuru katru brīdi varēja sašķīst. Vismaz vidus jau bija ieliecies. Bet Edvards neizskatījās īpaši labāk par galdu. Viņa seja bija saviebta sāpēs, acīs dega uguns. Tik noskumušu un bezspēcīgu es sen nebiju viņu redzējis.

“Nu, kā jau es domāju, tas ir liels risks, dēls” es iesāku. Man vajadzēja runāt ātrāk, ar katru brīdi Leas kliedzieni kļuva klusāki, viņa kļuva vārgāka, taču es nebiju pieradis pie ātras runāšanas, mana balss vienmēr bija nosvērta. “Saproti, mēs kā vampīri esam bezspēcīgi, indi atpakaļ izsūkt mēs nevaram, jo pieliekot muti pie vaļējas brūces mēs atkal ievadām viņā to pašu indi, kuru cenšamies izsūkt. Tā izdedzina visu cilvēcisko no viņas un atstāj tikai vilka gēnus. Ja nemaldos, bet, kā jau iepriekš teicu, tā ir tikai teorija, pēc dažām minūtēm viņā vairs nebūs nekā no cilvēka, bet viņa nenomirs. Viņa kļūs par vilku un nekad vairs nevarēs atkal pārvērsties par cilvēku.” Sets ievaidējās. Viņam tas bija smags trieciens. Uzzināt, ka māsa vairs nebūs cilvēks. Es nespēju vairs pat līdzjūtīgi uzsmaidīt, tāpēc turpināju “Taču varbūt mēs varētu uztaisīt eksperimentu. Piedod, Set, tas neizklausās labi, bet mēs viņu zaudēsim jebkurā gadījumā. Vismaz visu viņas cilvēcisko, tev paliks mežonīgs un nepieradināts vilks. Es ierosinu, ka Setam būtu jāiekož Leai.” Laikam jau es to pateicu pārāk nepārliecināti un ātri. Sets ieņurdējās un likās, ka viņš tūlīt metīsies man virsū. Viņu pārņēma drebuļi. Sets stāvēja un kratījās tik stipri, ka vairs īpaši neatpalika no Leas. Tad viņš pielieca galvu. No zēna muguras izsprāga spalvas, tās pletās pa visu ķermeni līdz pārņēma jaunekli pilnībā. Pielecu kājās un paskatījos uz Edvarda seju, lai saprastu, ko Sets tagad darīs, taču mana dēla seja bija neizprotama. Sets ierūcās un metās man virsū, taču es nepretojos. Es laikam biju pārsteidzies ar secinājumiem, nebiju līdz galam sapratis viņu.

Jutu, ka mani mati noviļņojās no straujās gaisa plūsmas. Es neko neredzēju un nejutu, taču dzirdēju milzīgos zobus kaut kur iecērtamies. Laikam Sets bija meties virsū kādam citam. Strauji atvēru acis. Vilks bija pieplacis pie zemes un izskatījās nožēlojami, taču Leas kaklā blakus Fēliksa kodumam atradās otrs, daudz lielāks. Džaspers pielietoja spējas un es sajutu mieru, taču es joprojām varēju skaidri domāt, miers bija tikai virspusējs.

Lea iekliedzās, spalgi un skaļi. Vismaz viņas cīņasspars bija atgriezies. Viņa mētājās pa veco gultu. Es piegāju pie Seta un apķēru viņu. Viņam bija smagi tajā noskatīties, bet aiziet viņš nespēja. Tā bija vienmēr. Tā bija visiem, kas noskatījās uz mīļoto ciešanām.

Un tad viss mainījās. Pazuda Džaspera radītais miers, Sets pēkšņi pārvērtās par cilvēku, Edvards piegāja tuvāk Leai. Varētu domāt, ka viņi visi būtu dzirdējuši vai redzējuši ko tādu, ko es būtu palaidis garām. Es sastingu un gaidīju pārmaiņas. Un tad es sapratu. Lea bija pārstājusi kliegt un svaidīties pa gultu, viņu gulēja pavisam mierīgi un neelpoja.

“Nē!” Sets iebļāvās. Laikam mana teorija nebija pareiza. Tā nogalināja viņu pilnībā.

“Ko es izdarīju!” ievaidējos. Es biju nogalinājis cilvēku, savu draugu. Un tikai dēļ nezināšanas, tikai dēļ pieredzes trūkuma. Laikam jau es biju nevajadzīgi izšķērdējis visus šos gadus, nevajadzīgi pārlasot jau zināmu slimību ārstniecību. Taču es nebiju zinājis kā lai glābj sev svarīgu cilvēku. Es biju pazudinājis Leu…

Edvards sastinga un lēnām kāpās atpakaļ.

“Dēls?” izbrīnīts jautāju, bet Edvards neko neteica, tikai attālinājās no gultas ar šaubu izteiksmi sejā. Saraucu pieri un palūkojos uz guļošo meiteni. Uz mirušo mmeiteni..

Lea strauji atvēra savas mežonīgās acis. Tajās nedega ne kripata no saprāta, tikai naids. Viņa palūkojās uz mums un ierēcas…

Turpinājums sekos…

Polārzvaigzne. 14. nodaļa

14. nodaļa. Tikšanās lidostā

Lea

Kāpēc uz pasaules bija jābūt mīlestībai? Tā rada iekāri un kaisli. Tā sanaido draugus. Mīlestība liek just sāpes par katru zaudējumu, tā rada asaras par vissīkāko strīdu. Tu vari izlikties stiprs un neatkarīgs, bet tikko kā tu pamani savu īsto un iemīlies, tu kļūsti atkarīgs. Tu vari censties, taču mīlestība aptumšo tavu prātu un vairs nav iespējams saskatīt labo un ļauno, tu tikai akli seko savai vadugunij – mīļotajam cilvēkam. Un tad, kad tu esi apmaldījies, tava mīlestība kā malduguns ir ievedusi tevi purvājā, tu saproti, cik gan mīlestība ir ļauna, bet izglābt sevi vairs nespēj, jo grimsti.

Ticēt nozīmē paļauties uz kādu, paļaujoties tu pazaudē sevi un savu intuīciju, kas ne pie kā laba nenoved. Ja kādreiz mīļotā dēļ ir nācies aiziet par tālu, atpakaļ tikt vairs nevar. Gluži kā plūstošajās smiltīs. Vienīgais, kas var tevi glābt ir kāda virve, kuru tev pametis draugs vai labsirdīgs svešinieks. Tu pieķeries tai ar abām rokām, bet spēks, kas tevi velk uz leju neatlaižas. Tāpat nav iespējams dzīvot, ja netiek pāri saldajām atmiņām, kas nu jau ir tikai pagātne.

Sāpes. Tās plosīja mani no visām pusēm. Liesmas, kas laizīja manu ķermeni. Rokas, kas turēja manu sirdi un neļāva tai pukstēt. Plaukstas, kas žņaudza manu rīkli un neļāva elpot. Kājas, kas spēra pa manu augumu un neļāva nostāvēt kājās. Sausums, kas neļāva man atvērt muti kliedzienam. Sīki grauzēju kodieni, kas lika man kasīties. Ķermeņi, kas beigu beigās piespieda mani pie zemes un neļāva piecelties. Nebija jēgas. Es tiku nogalināta un nespēju pat pakustēties. No acīm izlauzās asaras, bet es pat necentos tas noslaucīt. Es vēlējos aizmirst visu, es gribēju mirt, lai tikai nebūtu jāatceras pēdējās nedēļas kopā ar viņu. Tieši atmiņas pieliks punktu manām ciešanām un lika man ar atplestām rokām gaidīt nāvi, kas tā arī nenāca.

Alise

Nevarētu teikt, ka es redzētu vīziju. Tā tāda neizskatījās. Es vienkārši biju televizora antena, kas uztvēra visu, kas notika Volterrā. Es redzēju Bellu mirdzam; brīdi, kad Edvards tika arestēts un svītas pavadībā devās atpakaļ pie karaliskās ģimenes. Es redzēju, kā viņu sadala pa gabaliem, kā Bella ar Leu metās viņu glābt. Es redzēju visu, līdz pēdējam sīkumam. Un es paredzēju noslēgumu, par kuru Bella nebija iedomājusies-es zināju, ka Fēliks sakodīs vilkati. Es zināju, taču nekādi nevarēju to Bellai pateikt. Vienīgais, ko es spēju darīt bija monotoni atstāstīt visu līdz pēdējam. Pat to, ka Alans bija apžēlojies un izvedis viņus ārā tikai tādēļ, ka bija iemīlējies viešņā. Un tad viss-es vairs neredzēju neko, vienīgais ko zināju bija tas, ka man vajadzēja pasūtīt biļetes, bet Rozālija jau bija to izdarījusi.

Džaspers mani apķēra, bet es nespēju uz viņu paskatīties. Es nesapratu kāpēc vīzija bija tik pēkšņi pazudusi, gluži kā noslaucīta. Noslaucīta no zemes virsas. Tieši tā bija teicis Kārlails, kad nespēja sajust slepkavas smaržu. Tātad Džesijs spēja manipulēt arī ar manām spējām. Un tas nozīmēja, ka Bellas un Edvarda, kā arī Leas ceļā atkal bija nostājies Džesijs. Un viņi visi bija novājināti, it īpaši Lea. Edvards jau arī tikko tikai stāvēja kājās, tā ka Bella bija vienīgā, kas bija spējīga cīnīties. Vampīrs pret vampīreni. Tas būs sīvi, un es pat nebrīnīšos, ja Bella nespētu stāties viņam pretī. Viņa bija cīnījusies pret vairākiem Voltūriem, viņas spēks bija manāmi mazinājies. Mums bija jādodas viņiem palīgā.

„Es eju, viņi ilgi neizvilks. Kārlail, tev arī jānāk līdzi, tu vienīgais spēsi palīdzēt Leai ” nočukstēju un metos skrietu. Sets skrēja līdzi, tā taču bija viņa māsa. Jutu, ka man seko arī Džaspers. Mēs, tāpat kā Bella un Edvards, bijām nešķirami.

Es centos, es tiešām mēģināju viņus saskatīt, taču nekas neizdevās. Mēs nopirkām biļetes, lidojām uz Itāliju, taču Bellas nākotne palika miglā tīta. Vai viņa tiešām būtu pretojusies un zaudējusi? Vai tiešām mana labākā draudzene vairs nekad neies iepirkties kopā ar mani?

Laiks ritēja. Pilots ziņoja par nosēšanos. Es beidzot iztaisnoju kājas un palūkojos apkārt. Gan Kārlails, gan Džaspers lūkojas manī.

„Nekā, es joprojām neko neredzu” skumji noteicu. Un tieši pēc tam, kad biju izteikusi šos vārdus, es kaut ko ieraudzīju, bet miglaini. Tēlus varēja atšķirt tikai pēc drēbēm. Edvards bija nostājies kājās un mēģināja sameklēt meitenes. Leu atrast nebija grūti, viņa bija uzsista uz mājas jumta un gulēja, zaudējusi samaņu. Bellu meklēt viņš vēl nemēģināja, vispirms piegāja pie Leas un uzmodināja to. Lea turpināja kliegt, tagad gan daudz klusāk, cilvēki pat to vairs nedzirdēja. Viņai vairs nebija laika. Māja no zīmējuma. Edvards iztēlojās viņu, Leu un Kārlailu tajā mājā. Tātad mums bija jānokļūst tur, un ātri.

Lidostā mēs pašķīrāmies. Es sekoju Bellai, Sets, Kārlails un Džaspers gāja tikties ar Edvardu. No sākuma mīļotais gan uzstāja, ka paliks ar mani, taču es spēju viņu pierunāt. Leai būs vajadzīgs kāds, kas spēs viņu nomierināt. Un Sets… viņam bija jābūt tur, pie viņa māsas, ja nu gadījuma tas būtu pēdējais mirklis viņās dzīvē.

„Alise, tieši tevi mēs gaidījām” no manas mugurpuses atskanēja kāda balss un es jutu roku, kas apspieda manu muti, lai es nespētu kliegt. „Tagad ballīte būs pilnīga.” Džesijs iesmējās. Viņa balsi nebija iespējams sajaukt, tāpat kā viņa smaržu, kurai bija piejaucies stiprs vilkača aromāts. Man blakus tika nostādīts kāds cits ķermenis, kas bija tikpat auksts, cik manējais. Pie manas sejas pielipa dažas elektrizējušās brūnas šķipsnas. Bella, nav šaubu. Vismaz viņa bija dzīva. Pagaidām….

 Turpinājums sekos…

Polārzvaigzne. 13. nodaļa

13. nodaļa. Nezināmais

Bella

Es nesabruku. Es zināju, ka nāku par vēlu. Es dzirdēju viņu kliedzam, bet man bija jācīnās pašai par sevi un es nespēju iekļaut vairogā mīļoto tā, lai neiekļautu Haidi un Džannu (ja nemaldos, tā sauca to sekretāri, kas strādāja pie Voltūriem un gribēja kļūt par vampīru. Piedodiet, man nav grāmatas, lai pārliecinātos) . Paldies dievam viņām spēju nebija, vismaz ne tādas, ar kurām es nespētu cīnīties. Un tā kā Haidi vienmēr paļāvās uz to, ka visi viņas priekšā ļimst ceļos, viņa nebija nekāda stiprā karotāja. Savukārt Džannai vienkārši trūka pieredzes. Taču tad, kad es biju abas uzveikusi, es jau dzirdēju plīstam mīļotā miesu, tātad bija jau par vēlu un pat mans vairogs neko nespētu izdarīt. Pret fizisku saskari tas nespēju neko līdzēt. Tāpēc es nobarikādēju savu sirdi un metos iekšā. Jutu mazu cerības staru, jo nebiju dzirdējusi uguni. Ja viņi neiekurs sārtu, man mīļotais vēl varēs dzīvot, tāpēc es metos skriet. Nāve dēļ vampīra kuru mīlu ir cēla, tā es gribētu mirt, ja man vispār būtu jāmirst. Un tagad man būs jāziedo sevi, lai Edvards neviena nemanīts varētu atkal savienoties. Tāpēc es iegāju zālē ar augstu paceltu zodu un vairogu, kas bija cieši man piekļāvies.

„Kaijus, Āro, Markus” pieklājīgi sasveicinājos, vēlreiz pārliecinoties, ka vairogs ir vietā. Nomierinies, saņem sevi rokās. . Dziļi ieelpoju un piegāju tuvāk svītai, lai viņi uzskatītu to par apdraudējumu un novērstu savas acis no Edvarda ķermeņa daļām, kas jau sāka tuvoties viena otrai.

„Kā jums labi iet?” centos uzturēt sarunu. VēVēl tuvāk un pirmās daļas jau būs savienojušās.

Āro, kā jau vispieklājīgākais no visiem, man atbildēja „Mums tīri labi, ja neskaita tavu vīru, kas nupat iztraucēja mieru mūsu pilsētā. Un cik es saskatīju viņa atmiņās, arī tu esi sākusi mirdzēt, kas… ”

„ …pārkāpj mūsu vienīgo likumu, jā” Kaijus pabeidza brāļa vietā. „Vai tev ir kas sakāms, pirms tu tiec sodīta tāpat kā Edvards?” viņš nežēlīgi piebilda, nerātnās acis uzlūkoja Edvardu tieši tajā brīdī, kad viņa torss savienojās. „Vel

„Velns!” klusi nomurmināju un metos virsū Džeinai. Es jau cerēju, ka spēšu novērst viņu uzmanību un cīņa nebūs nepieciešama. Pietika ar vienu rokas kustību un Džeina jau lidoja. Aleks bija nākamais, taču viņš jau bija gatavs. Vispār cīņa bija pārāk līdzvērtīga un es manīju, ka Kaijus izslīd no sava krēsla un dodas pie Edvarda. Rokā viņam mirdzēja šķiltavas. Mana mīļotā dzīvei, kas jau tā karājās mata galā, strauji tuvojās beigas. Tagad es vēlējos, kaut nebūtu devusies uz Volterru viena.

„Sveikiņi, mani mīļie vampīri! ” Kāds nicinoši iesaucās. Atskatījos un pasmaidīju. Smarža nebija mani pievīlusi-tā bija Lea.

„Lea” pasmaidīju un žigli pieliecos, lai izvairītos no Aleka sitiena. „Pasargā Edvardu!” iesaucos. Tad atcerējos, ka neesmu pasargājusi viņu, tāpēc žigli ietinu viņu biezā slānī ar vairogu.
Atskatījos uz viņu. Aleks jau atradās pretējās sienas galā nošļucis uz grīdas uz apstulbis no mana stiprā sitiena. „Ejam” uzsaucu Leai un pagriezos pret Āro „Man bija… em… pārsteigums jūs atkal sastapt, žēl, ka mēs atkal bijām pretējās frontēs. Bet es jau pierādīju, ka mūsu ģimeni labāk neaiztikt, jo nākamreiz mēs tik mierīgi neaiziesim ” palocīju galvu un palūkojos uz Leu. Viņa bija savākusi visas Edvarda ķermeņa daļas, kas vēl nebija paspējušas savienoties. Man nebija spēka skatīties uz viņu tagad, kad viņš neko neredzēja un nedzirdēja. Labi, ka viņš nebija pie samaņas un nekliedz, lai es viņu nogalinu. Tad jau labāk skatīties uz viņa stiklainajām acu zīlītēm un iztēloties, ka ar viņu nekas nav noticis, iedomāties, ka viņš vienkārši ir aizdomājies. Tomēr es nespēju pat to.

Saspiedu Leas plaukstu un pirmā devos laukā pa durvīm priecājoties par to, cik viss labi noritēja. Pāragri. Es dzirdēju Leu iekliedzamies, Edvarda kreisā roka un kāja izkrita no Leas tvēriena. Kas ar viņu notika? Džeina tā nevar būt, vairogs bija vietā. Un tad es pamanīju Fēliksu, kas bija piestājies Leai aiz muguras un viņas plecu, uz kuras bija atstātas zobu pēdas.

„Stulbeni!” iekliedzos un metos Fēliksam virsū. Kāpēc? Kāpēc es nepiesargājos? Skaidrs, ka Voltūri neļaus mums tik viegli aiziet, kā es neiedomājos iet pēdējā? Man nekas nebūtu noticis, es tikai justu sāpes, bet Leai… Atcerējos Edvarda vārdus, ko viņš bija pirms šausmīgi ilga laika. Laikam tie prātā man bija saglabājušies tādēļ, ka es par to aizdomājusies nebiju un tas, ko viņš man teica, mani pārsteidza.

Cilvēkiem mūsu inde nav īsti inde, tā jūs tikai pārvērš. Bet ja iekostu kādam no vilkiem… Viņiem tā būtu pēdējā diena, kuru viņi pavadītu uz Zemes.

Un tagad Leai iekoda.

Biju tik nikna. Zināju, ka tagad būtu neprātīgi cīnīties, es biju viena. Lea gulēja uz zemes un Edvards bija ļoti vārgs, viņš knapi varēja kaut ko redzēt. Taču es nespēju stāvēt malā un metos Fēliksam virsū. Es kodu un situ viņam. Arī pati jutu viņa ledusauksto elpu uz kakla, taču paspēju izvairīties. Viņa zobi sacirtās tur, kur nupat bija mans kakls.

„Tu taču necerēji, ka mēs tik viegli padosimies, vai ne?” Kaijus iesmējās. Es pārstāju cīnīties. Nebija vairs jēgas. Lea mirst, Edvards arī bija bezsamaņā. Mani nogalinās. Man nebija izejas. Es nespēšu pacelt viņus abus un aizmukt. Pat man tas būtu neiespējami.

Kāds zēns ar blondiem matiem iznāca no svītas un tuvojās man. Viņa acīs nedega neprāts, likās, ka viņš juta man līdzi. Un tad viņš piemiedza ar aci. Visu istabu pārņēma tumsa, bet kāds sagrāba manu plaukstu un iestūma man rokas Leas ķermeni. Kāds, un man bija tāda nojauta, ka tas bija blondais vampīrs, izveda mūs cauri tumsai un atvēra durvis. Es metos skriet, vampīrs turējās man līdzi. Mani apžilbināja gaisma. Es biju nonākusi atpakaļ laukumā pa kādu īsāku ceļu. Un mani ārā izveda viņš- blondais vampīrs, kura vārdu es nezināju.

„Mani sauc Alans” vampīrs pasmaidīja. „Še, paņem mēteli, lai tu nesāktu atkal spīdēt” viņa smaids kļuva vēl platāks. Es jau gribēju viņam pateikties, kad jutu, ka Leai sāk raustīties.

„Palīdzi, lūdzu!” es iesaucos, bet Alans jau bija pazudis. Viņš bija manā labā darījis pietiekami. Tagad bija mana kārta palīdzēt citiem. Taču man nebija ne jausmas kā lai palīdz Leai, man trūka pieredzes. Šaubos vai kāds viņai vispār varēs palīdzēt, bet man viņa ir jāaizved uz mājām. Ja kāds zinās ko darīt, tad tas būs Kārlails.

„Bella, dod viņu man.” Edvards iznāca no ēnas, kurā viņš bija sēdējis, Alana atvests. Edvards seja bija bāla un nomocīta, taču viņš likās apņēmības pilns. Man tikmēr vajadzēja nozagt mašīnu un palūgt, lai Alise rezervē mums biļetes. Bet vispirms es piegāju pie Edvarda un dedzīgi viņu noskūpstīju.
„Man tevis ļoti pietrūka!” iečukstēju viņam ausī un vēlreiz noskūpstīju viņu. Tad paņēmu telefonu un sazvanīju Alisi. Ja Edvardam bija taisnība, Leai ir atlikušas vairs tikai dažas stundas…

Polārzvaigzne. 12. nodaļa

12. nodaļa. Ļaunākais, ko vampīrs var piedzīvot

Edvards

Ikreiz,, kad tev ir tāda s sajūta, ka esi sasniedzis un ieguvis visu, tu saproti cik gan liktenis ir nežēlīgs. Laikam jau mēs, vampīri, tiešām esam nolādēti.

Man likās, ka man pieder viss. Līdzīgi kā senāk Bella uzskatīja Džeikobu par savu sauli, es tagad viņu uzskatīju par savējo. Tikai manas jūtas bija tik spēcīgas, ka ar sauli vien nepietika. Viņa bija saule un varavīksne, kas iekrāsoja manu dzīvi spožu un krāsainu. Viņa bija mans mēness un zvaigznes, kas izgaismoja manu dzīvi un parādīja pasauli citā gaismā. Viņa bija lietus un vējš, kas noturēja mani vietā, atvēsināja, kad biju pārlieku sadusmojies. Viņa bija viss, ko es vēlējos, vēlos un vēlēšos. Neko vairāk man nevajag kā manu Visumu-Bellu.Es ne

Es nespēju sev piedot to, ka toreiz pametu viņu. Es nespēju piedot to, ka tāpat kā Džeikobs liku viņai izvēlēties starp mani un viņu. Es nespēju piedot to, ka devu viņai bērnu. Protams, es mīlēju Renezmi, bet tās ainas, kad viņa spraucās ārā no Bellas ķermeņa bija saglabājušās prātā tikpat spilgtas. Es nespēju piedot arī visas pārējās reizes, kad liku viņai ciest. Bet to, ka es pametu viņu lejā ar Alisi un devu viņai iespēju vienai aizbēgt, lai ar savu dzīvību maksātu manu neuzmanību…Tas bija pārāk daudz. Ja ar visu iepriekš minēto es biju samierinājies, tad šo es nespēju sev piedot. Ja viņa mirs tikai tāpēc, ka es nepieskatīju Džesija domas… Nē, tas būtu pārlieku netaisni, labāk lai ciešu es, nevis viņa. Tāpēc man ir jādodas ceļā.

Pirms vēl kāds paspēja ko teikt, es noskrēju lejā un paķēru Rozālijas mašīnas atslēgas. Vajadzēja man piespiest Bellai ņemt sporta mašīnu, vajadzēja. Un tā kā Rozālijas mašīna bija ātrāka par manu, tad es “aizņēmos” viņas mašīnu bez atļaujas. Tas nekas, ka viņa dusmosies, galvenais ir tas, ka Bella būs drošībā. Bet viņai tika dots krietns handikaps, pie tam viņas mašīna bija ātrāka. Un es nepaskatījos uz to māju, kuru Alise redzēja. Un tagad viņa bija par tālu, lai es nolasītu viņas domas.

Paga, kā tā var būt? Es taču tikai tagad izbraucu uz ceļa, man vajadzētu viņu dzirdēt… Mēģināju ieklausīties, izdzirdēt Alisi, taču nekā. Būs vien tad jāmēģina sekot Bellas smaržai.Sa

Savādi. Tikko kā es ierados lidostā un uzrādīju pasi, lai mani identificētu un es varētu nopirkt biļeti, mani apturēja un pasniedza to, sakot, ka par visu jau esot samaksāts. Laikam jau Alise laicīgi bija pasūtījusi biļeti. Lai nu kā, pateicos un gāju iesēsties. Ja paveiksies, es paspēšu un atradīšu Bellu pirms viņa būs sastapusi Džesiju.

 

xxx

 Volterra – pilsēta, kas balstās uz varas un ciešanām. Pilsēta, kuru es labāk nemaz neiepazītu. Kāpēc Džesijs veda Bellu tieši uz šejieni? Kāpēc viņš apdraudēja gan sevi, gan Leu, kur ne pie kā nebija vainīga? 

Es skatījos uz visām pusēm. Mīļotās smarža neapšaubāmi veda uz šejieni, pašu Volterras sirdi. Te, kaut kur biezā pūļa vidū es tūlīt pamanīšu viņas brūnos matus, debešķīgo seju un maigās rokas. Tūlīt es varēšu viņu pasargāt, taču pirms tam man vajag viņu ieraudzīt un cerēt, ka viņa pamanīs arī mani. Es skatījos, taču neredzēju. Es nespēju pamanīt skaisto un bālo meiteni, kuru tik ļoti mīlēju un varēju saukt par savu.

Vēlreiz caurskatīju laukumu un pamanīju Džesija asins sarkanās acis. Kāda meitene bija pieliekusies un tagad meta viņam saulesbrilles. Meitene ar brūniem matiem un dzintarkrāsas acīm. Bella.

Mana pasaule bija uz sabrukuma robežas. Kā viņa varēja tā vazāt mani aiz deguna, kāpēc viņa sadarbojās ar Džesiju, ar to slepkavu? Kāpēc viņa izvēlējās viņu, nevis mani, kāpēc vispār mocīja mani? Kāpēc viņa tēloja, ka joprojām mīl mani?

Tik daudz jautājumu. Bija jābūt vēl vairākām atbildēm, taču pietika ar vienu Bellas kustību. Tajā brīdī, kad viņa novērsās no Džesija, lai uzliktu Leai savu apmetni, viņas acīs vīdēja riebums. Tātad viņa nemīlēja to vampīru,  es biju viņas vienīgais. Atvieglojums izšāvās cauri manam ķermenim. Un es vēl biju viņai pārmetis to, ka viņa pirms nez cik tiem gadiem bija ticējusi, ka esmu pārstājis viņu mīlēt. Es pats tagad nebiju labāks. Man vajadzēja viņai vairāk uzticēties.

„Trrr…” iezvanījās telefons. Sarāvos un sāku jau meklēt mobilo, kad sapratu, ka vainīgs bija Bellas, ne jau mans telefons. Es izmantoju izdevību, kamēr abi vampīri bija aizņemti ar zvanu, es žigli pieskrēju pie Leas un neviena nemanīts aiznesu viņu prom, un paslēpu kādā pamesta mājā. Neizskatījās, ka viņa tuvākajā laikā attapsies. Un tieši Leas aiznešana atņēma man to laiku, kurš bija nepieciešams, lai glābtu Bellu.

„Saule…” bija pēdējais vārds, kuru Alise teica un vienīgais, kuru es dzirdēju, bet ar to pietika. Bellas sejā iespīdēja saules stari, liekot viņai mirdzēt kā dimantam.

Un tad es pamanīju ko tādu, kas lika manai sasalušajai sirdij pukstēt straujāk- gar kādas mājas sienu nāca Voltūru svīta. Viņi kustējās tik lēni un piesardzīgi, ka Bella visdrīzāk neko nemaz nemanīs, tāpēc man vajag rīkoties. Un lai glābtu mīļoto ir tikai viena iespēja.Es

Es metos skriet viņai virsū, cerot, ka viņa nesasitīsies stipri, taču pietiekami, lai neskrietu man palīgā.

 

Bella

Es pacēlu rokas un pamanīju dažāda lieluma dimantiņus. Ja jau es atrados Volterrā, tas nozīmēja, ka mana nāve strauji tuvojas. Vismaz pēdējās dzīves minūtēs es varēšu pienācīgi aplūkot savu gludo ādu, meklējot kādas zīmes, kuras būtu atstājis Edvarda pieskāriens.

Straujš grūdiens un es jau atrados uz zemes. Galva mazliet dunēja, bet es spēju pietiekami koncentrēties, lai pārbaudītu vairogu. Es zinu, ka viņi zina manas īpašas spējas un tāpēc velti laiku netērēs, vienkārši pārraus mani uz pusēm, bet es cīnīšos. Man bija pietiekami daudz iemeslu, lai turpinātu dzīvi. Lai turpinātu eksistēt pat tad, ja tādejādi kāds cietīs. Esmu pārcietusi par daudz, lai bez cīņas padotos. Tas nav manā garā.

Es gulēju uz bruģa un gaidīju. Mani mati krita priekšā sejai, īsie šorti atsedza visas manas kājas. Es gaidīju, kad Voltūri mani savāks. Nekas nenotika. Neviens pūlī nenoelsās, neviens nepalīdzēja man piecelties. Pēkšņi es dzirdēju vairākus vampīrus kustamies. Un tad tas atskanēja. Čuksts, kas lika man strauji pagriezties un pārstāt elpot.

„Bella, piedod, bet man bija tas jādara” tad viņš tikai aizvests. Man gribējās kliegt. Kāpēc neviens neievēroja mani, mirguļojošu, aukstu ķermeni pie cilvēku kājām? Kāpēc viņi aizveda tikai Edvardu? Tikai viņa seja, viņam mirdzēja tikai seja. Cilvēki to pat nepamanītu! Stulbie, sasodīties vampīri!

Dusmīgi piecēlos. Paņēmu apmetni, kurš iepriekš bija sedzis Leas ķermeni. Leas gan tagad tur nebija, bet tas nebija pats svarīgākais. Gan jau viņa spēs sevi aizstāvēt. Edvards ne.

Kaijus

Beidzot viņi ieradās. Demetri turēja vampīra ķermeni, tikai tā nebija Bella, kuru Džesijs tika mums piesolījis.

„Edvard?” es klusi iejautājos. Edvards pacēla savu galvu un dusmīgi palūkojās uz mani. Āro piegāja viņam tuvāk un, neņemot vērā vampīra protestus, sagrāba viņa plaukstu. „J

„Jā, te jau bija Bella, kuru viņš nogrūda zemē, lai pasargātu. Viss ir labi. Nē, pagaidiet…Brāļi, es pamanīju ko tādu, kas jūs satrauks. Bellas skatiens, kad viņa uzvilka apmetni un lūkojās pakaļ viņas mīļotajam. Viņa bija tik nikna, ka cīņā būtu pārspējusi mūs visus. Vajadzēs rīkoties ātri, ja gribam pamazināt Kalenu skaitu.” Āro nomurmināja. Mani gan tas īpaši nesatrauca, taču es tiešām vēlējos, lai Kaleni ir mazākā skaitā. Viņi bija pārlieku stipri un varētu mūs gāzt.

„Demetri, uguni! Un žigli, Bella jau tuvojas!” es iesaucos un Demetri palaida Edvardu vaļā. Viņš nokrita uz zemes. Gluži kā lelle.

„Fēliks, tava kārta” es nevērīgi pavicināju roku, slēpjot savu satraukumu.

„Kā gan mēs neiedomājāmies par viņu mīlestību? Ja ar vienu kas notiks, otrs būs atriebības pilns. Un viņi abi bija labi karotāji, mūsu rindas varētu tikt samazinātas. Būs Bellai jāuzbrūk negaidīti, taču vispirms jātiek galā ar Edvardu. ” Āro turpināja uztraukties, taču es nepievērsu tam uzmanību. Plāns, kuru es gribēju realizēt jau gadiem ilgi beidzot tiks piepildīts. Edvards drīz vien tiks pazudināts un Bella viņam sekos.

„Jauki. Džeina, sāpes un uguni, kas atņems viņam spēku pretoties.” pasmaidīju. Tūlīt viņš vairs nespēs pretoties un tas bija viss, kas vajadzīgs.

Zāli pieskandināja viņa kliedzieni. Izbaudīju tos, manām ausīm tā skanēja kā mūzika. „Alek” viltīgi noteicu. Bella vairs nespēs glābt savu mīļoto. Viņam klusi tuvojās Aleks.

„Man žēl, bet tu pārkāpi mūsu likumu” Āro teica un uzspēlēti skumīgi paskatījās uz Edvardu. Bet vispār viņam bija taisnība, viņš pārkāpa likumu, kāda starpība ar vai bez mana brālēna palīdzības.

Aleks beidzot bija izspraucies cauri vampīriem un pieliecās pie Kalena.

„Zini, man prieks, ka iegriezies” viņš nežēlīgi noteica un ar asu kustību atdalīja nožēlojamā vampīra galvu no viņa rumpja. Tālāk sekoja rokas, kājas un pats torss, kuru Aleks sadalīja smalkākās daļās.

„Kurš nākamais?” viņš vaicāja, acīs dega mežonīga uguns.

„Man liekas, ka Bellu mēs varētu ievietot rindas priekšā” ļauni uzlūkoju meiteni, kas tikko bija ienākusi pa durvīm.

Polārzvaigzne. 11. nodaļa

1. nodaļa. Volterra

Edvards

Jāatzīst, ka mani pārsteidz Džesija rīcība. Toreiz, kad Lea mūs iepazīstināja, es tāpat ka pārējie, redzēju viņa acis. Taču es nevarēju iedomāties, ka viņš bija tas, kas nogalināja Maiku un pazuda, neviena neredzēts, nedzirdēts un nesajusts. Katrs no mums pieļāva kādu kļūdu. Savulaik arī es pats biju noslepkavojis dažus cilvēkus. Tāpēc es vienkārši domāju, ka arī Džesijs kādu reizi bija paslīdējis un nenovaldījies. Skaidri gan es to nevarēju zināt, jo viņš savas domas slēpa. Un tā bija mana kļūda. Kā gan es varēju neiedomāties, ka domu slēpšana norāda uz to, ka viņam bija kādi noslēpumi, kurus labāk nezināt? Kā gan es varēju nepamanīt to, ka viņš vairījās skatīties mūsu acīs? Es nekad nebiju ar viņu saskatījies, jo viņš skatījās kaut kur zemē, debesīs, meža ēnās vai uz trim sievietēm-Nesiju, Bellu un Leu. Vai tad man nevajadzēja pamanīt tās divas mazās iezīmes, kas pierādīja, ka viņš nesaka taisnību? Es taču pats biju labs melis, kā gan tas varēja man paslīdēt garām?!

Un tas bija rezultāts. Divi upuri. Un arī Leas stundas, minūtes un sekundes tika skaitītas. Pulkstenis gāja, bet Alise tā arī neko neredzēja. Viņa kopā ar Bellu sēdēja uz dīvāna, abu muguras bija pilnīgi taisnas no stresa. Alise koncentrējās, to varēja labi redzēt. Ko gan viņš domāja ar tiem vārdiem, kāpēc tos teica, ja es neredzu neko, pat ne izplūdušu attēlu? Alise saspringti domāja, sažņaugusi mazās plaukstas dūrītēs.

„Edvard?” no augšas skanēja Renezmes balss. Jocīgi, viņa nekad mani nesauca vārdā, ja nu vienīgi saspringtās situācijās. Saraucu uzacis.

„Tā nav tava vaina, Alise, varbūt viņš vēl nav izvēlējies vietu, kur viņš viņu… spīdzinās…” klusi nomurmināju. Cik es sapratu no Alises teiktā, viņš grasījās padarīt Leas pēdējās stundas iespaidīgas jeb precīzāk sakot viņu izvarot. Nodrebēju un devos augšā pie Renezmes.

„Tēt, palīdzi man, es neko nesaprotu no spāņu valodas” Kārlija nomurmināja un skumīgi paskatījās. Mani tas tā sasmīdināja, ka es nobučoju viņas pieri un sāku mācīt viņai dažādus vārdus, teikumu veidošanu un tādā garā. Man tas nesagādāja nekādas problēmas un es varēju pabūt kopā ar meitiņu. Parasti Renezme bija kopā ar Džeikobu un priekš manis viņai laika gandrīz neatlika. Nu ko, tagad būtu laiks to labot.

Bella

Alise pēkšņi sastinga. Viņa redzēja vīziju.

„Bella, papīru!” viņa iesaucās un pagrābusi manis sniegto papīru sāka zīmēt kādu senatnīgu māju. Piešķiebu galvu un sāku prātot kur tā māja varētu atrasties. Tā atradās ēnā, kādā cilvēku pamestā nostūrī. Taču tai nebija nekādu īpašu pazīmju, nelikās, ka es būtu to iepriekš redzējusi. Alise atguvās un mazliet piešķieba galvu.

„Tu esi kādreiz redzējusi šo māju?” mēs reizē pavaicājām. Alise papurināja galvu, bet es neko neteicu, tikai lūkojos uz skici. Lai gan es neatcerējos tādu māju, man nez kāpēc likās, ka tajā pilsētā esmu bijusi.

„Varbūt pasauc pārējos? Varbūt viņi spēs pateikt ko vairāk?” klusi jautāju. Alise piecēlās un uzskrēja pa kāpnēm. Es piemiedzu acis. Te bija jābūt kaut kam, kas spētu noteikt pilsētu. Kādai ēkai, ielas nosaukumam, jebkam.Pie

Piemēram, pulkstenim. Debesīs pacēlās pulksteņa tornis. Neatkārtojams. Varu apzvērēt, ka tāds atradās tikai Volterrā. Un nelikās, ka man būtu citas iespējas.

Pat ja kāds būtu klausījies apkārtēja skaņās, viņš neko nedzirdētu, jo no istabas es izgāju nemanāmi. Vienīgais ko viņi varētu dzirdēt bija riepu kaukšana, kad es uzņēmu ātrumu un izbraucu no mājas. Vairāk viņi mani neapdzīs, jo mums nebija nevienas citas mašīnas, kas spētu sacensties ar manu sporta mašīnīti. Pasmaidīju un uzgriezu skaļāk mūziku. Lea, es jau steidzos, nodomāju uz uzvilku savus melnos, pieguļošos cimdus.

xxx

Mani mazliet mulsināja Alises vīzija. Vai tiešām Džesijs to vīziju parādīja netīšām? Ja jau viņš tik uzmanīgi slēpa savas pēdas, tad tas, ka viņš tik atklāti parādīja savu atrašanās vietu likās neparasti. Un biju pārliecināta, ka tās bija lamatas. Taču vairs neko darīt nevarēja, es jau atrados lielākajā ēnā, kāda šajā saulainajā dienā vispār bija atrodama. Pār augumu pārskrēja skudriņas, uzlūkojot māju. Tā likās tik veca un spocīga, tik cienījama… Tagad tā bija pamesta, ja neskaita vienu vampīru un vilkati. Es cerēju, ka neesmu ieradusies par vēlu, cerēju, ka es būšu pietiekami spēcīga, lai paglābtu Leu un uzvarētu Džesiju. Bet ja es zaudētu… Es pazaudētu visu-savu dzīvi, ģimeni un mīlestību, pēc kuras tik ļoti biju tiekusies. Es zaudētu Nesiju, mūžam mīlošo meitu. Es nekad vairs nedzirdētu Emeta smieklus un intīmās piezīmes. Manas acis vairs nekas neredzētu tādu skaistuma iemiesojumu kāda ir Rozālija, nekad nejustu tādas rūpes, kādas es jutu no manu audžuvecāku puses. Bet pats galvenais ir tas, ka es vairs nekad nevarētu dzirdēt mīļoto smejamies vai citējam kādas dzejas rindas, nekad neredzētu viņa smaidu, nekad nejustu viņa skūpstus un pieskārienus.

Nē, man bija jāsaņemas. Man ir vairogs, es uzvarēšu! Es to spēšu… mēģināju sevi nomierināt, bet man nekad nebija sanācis ticami melot un pati sev jau es nespēju to iestāstīt.

Pavilku lakatu zemāk, notraucu no saulesbrillēm matu šķipsnu un devos iekšā mājā. Viss bija kluss. Nevarēja dzirdēt neko, smagās durvis un betona sienas noslāpēja ielas skaņas. Apstājos un ieklausījos. Nekā. Saņēmos un devos uz otro stāvu. Mani piesaistīja kāda istaba. Tā bija diezgan gaiša, uz gultas nebija putekļu kārtiņas, kura klāja visu pārējo māju. Arī uz grīdas varēja redzēt dažus kurpju nospiedumus. Skapis bija pievērts, krēsls nogāzts, gulta nesaklāta, uz zemes mētājās virve un kaut kāda lupata. Vienīgais, kas izskatījās neskarts bija galds. Piegāju tuvāk, lai varētu aplūkot lapu, kura bija nevīžīgi nomesta. Man par brīnumu tā bija adresēta man.

Bella,

Es parādīju Alisei māju, lai tu spētu mūs atrast. Ja tu esi tāda, kā Lea man stāstīja, tad tu dosies mūs meklēt viena. Es zinu, ka tu negribēsi, lai cieš tava ģimene vai mīļais Edvards, tāpēc pēc tam, kad izlasīsi vēstuli, sadedzini to. Apsolu, ka pēc tikšanās (kura kādam varētu arī izvērsties liktenīga) es Leu atlaidīšu. Galvenais plkst. 13.00 esi pie pulksteņa tornim blakus esošās strūklakas.

Tālāk sekoja norādes kur tā atrodas. Laikam jau viņš nezināja, ka esmu tur pabijusi glābjot Edvardu. Bet kā tad viņš varēja būt viens no karaliskās ģimenes svītas? Nu labi, nav svarīgi. Galvenais bija tas, ka Lea būs brīva, un es pati arī laidīšos tikko, ka viņš izdarīs kādu kļūdu un novērsīsies no mums abām. Un ja man veiksies, tad varbūt viņš neko nezina par manām spējām. Vairogs gan tagad neko nedotu, bet es varētu viņa sastāstīt, ka man piemīt kādas citas spējas.

Pulkstenis pie sienas bija apstājies, taču ja varēja ticēt mana mobilajam, tad tagad bija pusviens. Pusstunda laika līdz tam brīdim, kad es parādīšos laukumā ģērbusies cimdos, lakatā, saulesbrillēs un garā apmetnī, kas nosegs manu ādu.

Laiks ritēja, es domāju par mājām, par mīļajiem cilvēkiem, kurus es sāpināšu, ja neatgriezīšos. Sāpes. Kāpēc man vienmēr vajadzēja kādu sāpināt? Vienalga vai es biju cilvēks vai vampīrs, vienmēr atradās kāds, kuram mani lēmumi būtu kā zobena cirtieni miesā. Katrreiz, kad es biju izlēmusi kuru no visiem ceļiem iešu es, kāds paslēpās un klusi birdināja asaras. Kāpēc? Kāpēc esmu tik nožēlojama un spēju izbojāt dzīvi, kuru citi būtu spējuši izveidot ideālu?

Minūšu rādītājs nepielūdzami tecēja. Domas mani sāpināja, vienatne darīja mani nervozu. Man vajadzēja troksni, kas spētu novērst manas drūmās domas. Izgāju ārā. Bija apmācies, sauli slēpa milzīgs mākonis. Pasmaidīju un noņēmu saulesbrilles. Tās tāpat neko nedod, tikai bojā redzi ar savu tumšo un nekvalitatīvo skatījumu.

Steidzos, jo baidījos nokavēt. Pat tagad, kad biju vampīrs, manas orientēšanās spējas nebija diez ko uzlabojušās un es spētu apmaldīties pat daudz pārredzamākā vietā. Neizlaidu pulksteni no acīm, bet tas jau tāpat nebija iespējams. Likās, ka ar katru brīdi tas kļūst lielāks. Sekunžu rādītājs beidzot nostājās uz sešinieka, tas nozīmēja, ka man ir pusminūte, lai nokļūtu no laukuma vienas malas līdz vidum. Tas neprasīs nekādu piepūli. Nokļuvu pie strūklakas un sāku skatīties apkārt.

„Bella” man aiz muguras atskanēja Džesija balss. Es strauji pagriezos. Tur viņš bija, tērpies apmetnī. „Cik jauki, ka iegriezies’’ viņš ķircinājās.

„Kur ir Lea?” caur sakostiem zobiem izgrūdu. Vampīra smaids papletās, viņš nevērīgi ar galvu pamāja mazliet pa kreisi, kur bezsamaņā pret statuju atstutēta atradās Lea.

„Kas viņai kaiš?” satraukti vaicāju un pieskrēju vilkacei klāt. Viņa elpoja, plakstiņi bija aizvērti, lūpas pavērtas. Gribēju viņu modināt, kad man sāka zvanīt telefons. Protams, ka tā bija Alise. Ieliku telefonu atkal kabatā. Man tagad bija jāpievēršas Džesijam, nevis jāklausās kā viņa sāks mani lamāt par to, ka atkal biju devusies prom viena. Tāpat neko vairs izmainīt nevarēja, es jutu tuvojamies nāvi, tikai tā nāca nevis ar izkapti, bet iemiesojusies manā slepkavā, kas lēnām nāca pie manis, ne brīdi nenolaižot acis no mums. Centos saglabāt mieru un pametu viņam saulesbrilles, lai tās apslēptu viņa sarkanās acis, novilku arī apmetni un aptinu to ap Leas salīdzinoši auksto ķermeni. Saule tāpat tagad nespīdēs, priekšā bija pārāk liels mākonis.

Telefons turpināja vibrēt. „Tu nepacelsi?” Džesijs mazliet sarauca uzacis. Dusmīgi palūkojos uz viņu, bet izņēmu telefonu un pacēlu.

„Bella, beidzot! Lai gan ir jau par vēlu. Saule…” bija vienīgais ko viņa pateica. Es palūkojos augšā tieši tajā brīdī lai redzētu pirmos saules starus, kas ietriecās manā kailajā sejā, kaklā un rokas. Tagad būs ziepes…

Turpinājums sekos…