Galerija
kellanlutzyrbmagazine02 rob1 rob10 taylor_by_randy_man teilors4 kfzfrrwrmn9iyo0fez2t taylor_press_junket_2010_8 kelan10 dangerous

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Pārdomas (Pollija) visi raksti

Pārdomas. 2. daļa

Pārdomas

Mani apciemoja mans retais viesis – mūza

Sēras

 Mākoņi – tie mainās ik minūti. Tie var būt gan lieli, gan mazi, gan sudrabaini un vienkrāsaini, bet visvairāk man patīk tad, kad viņu vispār nav. Un tāda ir arī šī diena – bez mākoņiem. Edvards spožajā saules gaismā izskatās kā stikls, kas ticis nomests un pēc tam salikts.

Gandrīz visi ir mājās, izņemot Kārlailu, kam bija izsaukums uz slimnīcu. Kā ierasts, Edvards muzicē – pēc skaņām izklausās, ka tas ir kas jauns. Alise – iet kā viesulis visam pāri, tikai redzamākā atšķirība ir tā, ka aiz viņas viss paliek nevainojams.

Tālumā dzirdu mašīnu riepu skaņas. Kārlails. Vairs tikai nedaudz un visa ģimene būs mājās. Pēkšņi ar stingru piesitienu, kas nepavisam nav ieraksts, Edvards beidz klavierspēli. Paiet mazāk kā sekunde, ka mans skatiens tiek vērsts Edvarda sejā. Tur redzu sen aizmirstu rievu starp perfektajām uzacīm, kas nozīmē ko sliktu. – Edvard? – es iešķiebusi galvu ar jautājošu sejas izteiksmi raugos savā mīļotajā. – Kārlails…- viņš savu domu nepabeidza. Nepilnā sekundē pie viņa jau ir Ezme, bet Edvards tikai nokrata galvu. – Šodien viņš kādu zaudēja. – visi uzreiz savus jautājošos skatienus nolaida, tikai ne es. – Bella, nāc, es vēlos tev ko parādīt, – Edvards sniedza man savu roku, es samīkstinājos, negribēdama atstāt ģimeni, bet Edvards jau bija paķēris manu roku un steidzās lielajā, plašajā mežā.

 

Ir pagājis kāds laiciņš, ar sajutu, ka mēs lidināmies virs zemes virsmas. Mēs skrienam. Pēkšņi Edvards mazina ātrumu. – Vai redzi? – viņš jautā. Es iešķiebusi galvu, ar skaidru sejas izteiksmi norādu, ka nē, es neredzu, bet Edvards tikai pasmaida.

Viņš pārspīlēti lēni pieiet pie kāda koka. – Šis koks ir vecāks par mani, par Kārlailu, par mums visiem – Edvards nosaka, viņš paskatās uz mani un paceļ roku, aicinādams mani pie viņa. Es vēl arvien esmu nesaprašanā, par to, ko viņš vēlas man teikt.

Viņš satver manu roku, un es ļaujos viņam. Viņš mani aizved kādā klajā lauciņā, no kura labi var saredzēt koku, kuru Edvards man rādīja.

-         Kārlails man stāstīja, ka šis koks ir šeit no tiem laikiem, kad cilvēki dzīvoja apmetnēs. Kad cilvēki mācījās to, ko nozīmē mīlēt, cerēt un ticēt. Tajā laika cilvēkos valdīja iekšēja spriedze, kas lika viņiem cīnīties par ēdienu, par dzīvesvietu, par ģimeni. Tajā laikā cilvēki spēlēja aizliegtas melodijas un aizliegtām ūdām. Šo koku senie iedzīvotāji sauca par, La tuna ko rabe, kas nozīmē – Sēru vītols, – mēs abi kopā noteicām.

-         Šeit cilvēki nāca, tad, ka viņi kādu bija zaudējuši. Viņi aizlūdza par aizgājēju, lai viņam ceļš uz debesīm būtu viegls. Tādā veidā viņi izrādīja lielu bijību pret aizgājēju. Tavā uztverē – lielu cieņu. Kad šodien dzirdēju, ko Kārlails ir pārdzīvojis, uzreiz sajutu viņa sāpes. Viņš zaudēja kādu mazu meitenīti. Kad Kārlails pārdzīvo, viņš nāk uz šejieni aizlūgt par dvēseli, ko nevarēja paglābt. Viņš meitenītes aiziešanā vaino sevi, par to, ka nespēja viņu glābt. -

Es aizmirsu laiku un vietu. Es Edvardā klausījos tik uzmanīgi. Katru vārdu, ko viņš izteica, katru zilbi – viņš to teica ar lielu cieņu pret aizgājēju un, pret Kārlailu.

-         Bet kā to nevar paredzēt Alisi…es domāju, kāda nāvi? – es jautāju.

-         Bella, mīļā, nāvi nevar paredzēt. Saproti, tas notiek katru dienu. Kad zibens iespers vienā vietā, tas nekad nespers tajā pašā vietā. Mēs domājam, ka nāve notiek nejauši, bet it visur ir līdzsvars. Viens novīsts, otrs izaug. – Edvards pagriezās pret mani.

-         Katrai dzīvei ir jēga, – teica Edvards, – Tikai mēs to izšķiežam brīžos, kad domājam, ka esam vientuļi. – Edvards teica un paņēma manu plaukstu un noskūpstīja to, bet man vēl arvien nebija saprotams.

-         Es tomēr nesaprotu, – es čukstēju, – Kāds labums nāvei kādu nonāvēt? –

-         Kāds vienmēr izdzīvo. Kāds aiziet, kāds paliek. – Edvards noteica.

-         Bet dažreiz, cilvēki viens otru nepazīsts, viņi ir svešinieki, bet vienalga, viņu ceļi krustojas un nāve izvēlas par labu otram, – es noteicu.

Edvards uzlika savas rokas uz maniem pleciem. Mani pārņēma sirsnīga aizkustinājuma sajūta.

- Svešinieki, – Edvards teica, – ir cilvēki, kuri tev vēl jāiepazīst. -

 

Pārdomas

(Nezinu, vai šim darbiņam ir gaidāms turpinājums. Ceru, autore pati pateiks… Bet tas, ka tas ir turpinājums Rītausmai, ir nenoliedzami. Niive)

 No piekrastes puses, sudrabainajā mēness gaismā ievizēdamies, mākoņi lēnām slīdēdami, savilkās aizvien biezāki.

 Tālumā dzirdu apslāpētas skaņas. Sienāžu čīgāšanu, zāles rasas pilienus, lapu šalkšanu, domādama par to, ka Dabas balss izraisa vairāk emociju, nekā netālu dzirdamās mašīnu riepu skaņas.

 Es vairs nejūtu laiku. Neatkārtojamā kaislē pavadot naktis, es vairs nejūtu, kad pienāk diena. Dienas aiziet, it kā nebijušas.

Lasīt tālāk »