Tēmas Krēslas fanu darbi visi raksti

1. nodaļa, 2. nodaļa

3. SIRDS ASIŅOJOT KLIEDZA

Grabēdams, mans pikaps iejoņoja Lapušā – rezervāta pilsētiņā pie līča, kas pēdējo gadu laikā patiešām bija pamatīgi mainījusies. Tūristu pieplūdums un pašu Lapušas iedzīvotāju daudzums, kas bija palielinājies, kad vilkači apprecēja savas likteņa iezīmētās un izveidoja ģimenes, bija licis tai kļūt lielākai. Tagad šeit slējās lielveikals, kas piederēja Ambrija, Kilam un Džaredam. Tieši tam pretī atradās uzpildes stacija, kurā strādāja Pols un Sems. Ceļš aizvijās garām skolai, kurā pēdējā vidusskolas klasē mācījās Klēra. Meitene nespēja vien sagaidīt, kad skolas diploms būs kabatā, lai varētu gatavoties savām kāzām ar Kilu. Viņa ar to bija tik pārņemta, ka šķita – viņi apprecēsies tajā pašā dienā. Agras laulības viņu, acīm redzot, nebaidīja.

Es nogriezos uz daudz šaurākas ielas, lai nokļūtu tuvāk līcim, kur atradās kafejnīca. Kad braucu garām Reičelas namiņam, kur darzā spēlējās viņas un Pola abi dēlēni, kas bija nosaukti pa godu saviem senčiem – Bilijam un Efraimam, Reičela tieši tobrīd iznāca no mājas ar krūzi limonādes un plati smaidot, pamāja man sveicienu.

Es pamāju pretī. Lasīt tālāk »

Tiem, kuri šim Gunitas darbiņam uzdūrušies tikai tagad, iesākumā izlasiet 1. nodaļu!

2. SKAISTAIS IR NĀVĒJOŠS

Atverot acis un palūkojoties ārā pa logu, valdīja pilnīga migla.

Kāds pārsteigums!

Ideāls laiks vampīru skolas dienai.

Uzvilkusi pavisam ikdienišķu apģērbu, lai neizceltos – tas bija vājš mēģinājums panākt iejukšanu pūlī – un sametusi somā nepieciešamās lietas, devos uz virtuvi salūkot ko brokastīm. Tik bieži uzturoties cilvēku tuvumā, pavisam biju atradinājusies no asinīm. Es lepojos ar to, ka spēju kontrolēt savas vajadzības un atteikties no lietām, kas nebija svarīgas. Šajā gadījumā tās izrādījās dzīvnieku asinis. Es itin labi spēju pārtikt no ēdiena, ko lietoja cilvēki un vēl ne reizi nebiju izjutusi vajadzību pēc sārtā šķidruma.

Ja vien es ļautu, Rozālija man labprāt arī gatavotu, bet es jau tā jutos mazāk nozīmīga šai ģimenē, lai ļautu, ka kāds par mani gādā arī šajā ziņā. Bez tam Rozālijai riebās pieskarties cilvēku ēdienam. Lai gan manis dēļ viņa bija gatava uz visu, es nevēlējos, ka viņa būtu spiesta to darīt.

“Labrīt, Roza!” šaudamās lejā pa kapnēm, es uzsaucu tantei, kas pilnīgi nekustīga stāvēja dzīvojamajā istabā un vērās manī.

Viņa atplauka mātišķā smaidā un apjautājusies par manu nakts mieru, kā jau paredzēju, tūlīt noprasīja, ko es vēlētos brokastīs. Lasīt tālāk »

Mīļie TT fani!

Atminieties, es kādreiz intensīvi publicēju Krēslas fanu garadarbus (kurus joprojām var izlasīt TT arhīvā)? Atcerieties autori Gunitu, kura jums un man kļuva ļoti tuva ar savu satriecošo darbu “Dienas vidus”? Tagad ir brīnišķīgi jaunumi – Gunita ir uzrakstījusi turpinājumu ar nosaukumu “Mēness gaisma”! 

Baudīsim priekšvārdu un pirmo nodaļu, un noteikti gaidīsim turpinājumu!

niive

Lasīt tālāk »

Nedaudz ievadam. Šodien publicēju pēdējās divas Gunitas darba nodaļas – 24. nodaļu un Epilogu. No sirds pateicos Tev, Gunita, par iespēju mums visiem izlasīt Tavu lielisko darbu! Ja drīkst klusi cerēt, varbūt Tu rastu sevī iedvesmu radīt kādu citu garadarbu, iespējams, nemaz nesaistītu ar Krēslu? Tas būtu liels baudījums, lasīt vēl kādu tikpat skasiti uzrkastītu, dziļu, pārdomātu un emocijas savirmojošu stāstu!

Tā kā Tu tik zīmīgi esi uzrakstījusi darba nobeigumā, ka šīs ir tikai 1. daļas beigas, otrās daļas obligāta tapšana nemaz nav apspriežama, vai ne?

niive

24. BEIGAS

Spēcīgiem mutuļiem no sārtiem gaisā cēlās dūmi, ietīdami debesis. Es lūkojos, kā rūkdami tiem apkārt staigāja vilki un meta tajos atrastos saplosīto vampīru gabalus. Kauja bija beigusies. Tie, kas bija padevušies netika nogalināti, lai gan ne visi bija vienispratis ar Kārailu un Elesaru, ka viņu dzīvības jāsaudzē. Pašreiz par to notika sīva diskusija, kurā mūsu spēki bija sadalījušies divās nometnēs. Pārbiedētie zaudētāji mežonīgi šaudīja acis, gaidot, no kuras puses nāks nāve. Vilki viņiem uzdzina paniku un viņi centās turēties no tiem pa gabalu. Redzot, cik viņi ir nobijušies, man bija grūti tos uzskatīt ar ienaidniekiem. Bet laikam jau tur pie vainas bija Čelsijas, Eftona un varbūt vēl kāda spējas, kas bija atņēmušas viņu brīvo gribu un piespiedušas darīt to, ko tie nemaz nevēlējās. Lasīt tālāk »

23. IZMISUMS

 Tas nepateicīgais suns. Nodevējs. Kā viņš uzdrošinājās atgriezties un pakļaut nāvei manu meitu? Kā es varēju viņam uzticēties? Man vajadzēja lūgt Čārlijam un Renē ņemt Nesiju līdzi uz Floridu. Tur viņa būtu lielākā drošībā.

Ak, mana mazā, skaistā meitiņa. Mans labākais draugs. Nu arī viņi bija pakļauti nāvei tāpat kā mēs. Nevienam no mums nebūs lemts dzīvot tālāk. Kāpēc? Kāpēc visam tā vajadzēja beigties? Vai tad es nebiju jau gana cietusi? Diezgan asaru un asiņu lējusi… 

Tas bija viss, kas man palicis – divi svarīgākie cilvēki pasaulē, kuru dēļ es gatavojos mirt. Un tagad viņus no mums šķīra ienaidnieku rinda. Lasīt tālāk »

22. PATIESĪBA

Manas acis bija cieši aizvērtas. Tā bija vieglāk saglabāt to, kas vēl bija atlicis no mana spēka. Jutu kā katra zem vairoga esošā vampīra gaisma tuvojas, saspiezdamās ciešāk ap mani. Vairs nespēju to noturēt tik tālu no sevis kā sākumā un pasargāt katru atsevišķi, tāpēc biju pateicīga, ka tagad tie nāca tuvāk, atvieglojot manu uzdevumu. Kaujas troksnis bija rimies. Tagad es dzirdēju balsis, kas sarunājās, bet neuzdrošinājos atvērt acis, lai paskatītos, kas notiek. Bija ļoti grūti elpot. It kā es smaktu. Nāsīs koda dedzinošā smaka no sārtiem, bet ne jau tas neļāva man ievilkt plaušās gaisu. Viss mans ķermenis bija sasprindzināts līdz galējai robežai. Man vairs nebija nojausmas, cik daudz laika ir pagājis kopš es tā stāvu, kas noticis ar pārējiem un kur ir Voltūri? Es dzirdēju skaņas un soļus, jutu kustību ap sevi un man pieskaramies daudzas rokas, bet nespēju atrast veidu, kā atgriezties pie viņiem.

Zināju, ka man tikai jāatver acis. Taču patiesībā es to nemaz negribēju, baidoties ieraudzīt, ka esam zaudējuši. Manas kļūdas dēļ. Es biju mūs pazudinājusi. Lasīt tālāk »

21. CĪŅA

  Mēs ar Edvardu saskatījāmies. Džaspers un Emets ieņēma vietas mums blakus. Viņiem tūlīt pievienojās Elesars, Rozālija, Stefans, Vlaimirs, Tanja, Gerets, Keita, Pīters, Šarlote, Rendals, Mērija, Senna, Kaširi, Čārlzs, Makenna, Laiems un vēl daudzi citi, nostājoties vienā rindā. Pārējie ieņēma pozīcijas aiz mums, bet vilki izretojās abos flangos.

Džeiks iesmilkstējās un ar Renezmi mugurā atkāpās uz aizmuguri.

- Ej. – Edvards pavilka mani aiz sevis, liekot atkāpties.

Es kā sastingusi paliku uz vietas un turpināju lūkoties viņā. Safrina satvēra manu roku un izvilka caur kareivīgi noskaņoto sabiedroto rindu un nostādīja sev blakus, palikdama manā tuvumā.

- Saņemies, Bella, – viņa iesaucās spalgā un griezīgā balsī. – Tūlīt izšķirsies mūsu liktenis.

Man otrā pusē nostājās Bendžamins un uzsmaidīja. – Parādīsim viņiem, uz ko esam spējīgi.

- Tieši tā. Parādīsim viņiem velnu! – iesaucās Emets un pūli pāršalca varonīgi, uzmundrinoši kaujas saucieni.

- Visu vai neko! – iekliedzās Vladimirs.

- Tagad vai nekad! – atkliedza Stefans, pūlim iekarstot.

Kārlails smagi nopūtās un nostājās līdzās Edvardam. Viņi saskatījās. Lasīt tālāk »

20. SABIEDROTIE

 Mūsu bija pārāk daudz, lai ceļotu kopā, tāpēc bijām sadalījušies. Kaleni un vilki devās visiem pa priekšu, jo Alise vienīgā spēja atpazīt vietu, ko bija redzējusi savā vīzijā. Tai bija jābūt sniegiem klātai ar ledus kalniem. Mēs devāmies uz ziemeļaustrumiem. Uz Grenlandi.

Izvairoties no apdzīvotām vietām, pilnīgā klusumā, mūsu stāvi slīdēja cauri mežiem, pāri kalniem, garām pilsētām, atstājot aiz muguras tādu pašu klusumu.

Mēs nerunājām.

Ko gan vēl varētu pateikt tādu, ko nezinātu? Ikviens vārds būtu kā pātagas cirtiens sirdī, atgādinot, ko zaudēsim. Lasīt tālāk »

19. LĒMUMS

 - Mums ir jābēg, jāslēpjas, – ierosināja Amuns. Raudzīdamies uz visiem pēc kārtas, viņš izskatījās pārliecināts.

- Ja bēgsim, Voltūri mūs medīs pa vienam un mums tikai ilgāk būs jāgaida nāve, – viņam atbildēja Laiems.

- Ja jāmirst, tad mirsim cīnoties plecu pie pleca par brīvību un taisnību, – Gerets pievienojās.

Manīju, kā daži apsver Amuna, bet citi Gereta sacīto.

Bēgt vai cīnīties – tā bija grūta izvēle. Lasīt tālāk »

18. LIKTENIS

Atgriežoties izcirtumā, kaut kas bija mainījies. Mūsu plašais pulciņš bija palielinājies vēl par diviem sabiedrotajiem, kurus es šeit nebiju cerējusi ieraudzīt.

Starp esošajiem un jaunpienācējiem norisinājās saspringta saruna. Visu ielenkumā stāvēja Amuns un viņam cieši klāt piespiedusies Kebi. Visnegatīvāk pret viņu ierašanos izturējās tieši Bendžamins.

Kad pievienojāmies ģimenei, redzēju, ka Amuns pēc kārtas uzlūko sanākušos un visbeidzot paraudzījās uz Kārlailu.

- Es jau zināju, ka ar to viss nebeigsies. Tev labpatīk spēlēties ar uguni un tad izlikties par upuri, – viņš dzēlīgi sacīja.

- Tā nav tiesa, Amun, – Kārlails noliedza. – Tu nevari mani vainot pie tā, ko Voltūri dara šobrīd.

- Vai tu gribi sacīt, ka neesi pārvērtis sev līdzīgos? – Amuns paskatījās uz Kaleniem.

- Tas nav noziegums, pa kuru mēs būtu pelnījuši nāvi. Lasīt tālāk »