Galerija
eg_2 ew-bd2-zafrina-senna-tp kellenpeter17sep0904 02c FP_IMAGE_5133809/FP_SET_5133348 robertpattinsonewarticle3 purp fault-new-slider-2 fanpicsofrobertpattinsoncotwicon20113

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Krēslas fanu darbi visi raksti

Mēness gaisma. 17. nodaļa

17. IDEĀLĀ PASAULE PLAISĀ

Viesības bija beigušās visiem jautri pavadot laiku un par pārsteigumu pašiem, vilkači un vampīri bija tik labi saraduši, ka atvadījās kā īsta ģimene. Daži bija ieminējušies, ka šāda kopā būšana esot jāatkārto. Tagad kad viss smagums bija uzvelts uz Alises pleciem, Lapušas iedzīvotāji pat spēja jūsmot par gaidāmajām kāzām, bet meitene par to tikai priecājās. Pazīstot tanti, biju pārliecināt, ka viņai jau ir plāns.

Es vēl tā pa īstam nebiju aizmigusi, kad manā istabā ienāca Alise un pajautāja, vai drīkstot mazu brītiņu palikt pie manis. Sākuma es nesapratu viņas nodomu, taču tad viņa atzinās, ka esot kopā ar vilkiem, bijis labi neko neredzēt. Lasīt tālāk »

Mēness gaisma. 16. nodaļa

16. TU NEESI IELŪGTS

Es biju ceļā uz Lapušu, lai palīdzēt Emīlijai un Helēnai. Šodiena jau tāpat solījās būt gana satraucoša, lai viņas tiktu galā vienas. Un lai gan ar nokavēšanos, tomēr biju izpildījusi Emīlijai doto solījumu. Mana pikapa kravas kastē atradās pasūtītā prece no veikala. Vadīdama auto pa tik labi zināmo un ierasto ceļu uz rezervātu, mani nepameta laimes sajūta par to, kā viss bija atrisinājies. No saviļņojuma es nebiju spējusi iemigt arī pēc tam, kad Čārlijs bija devies prom un Džeikobs aizgājis. Visi bija apmierināti un es redzēju cik ļoti atvieglota ir mamma. Es spēju iedomāties, cik daudzas reizes viņa bija vēlējusies atklāt savam tēvam patiesību, bet nebija uzdrošinājusies. Nu tas bija noticis. Mamma teica, ka tagad viss būšot daudz vieglāk, kad Čārlijs zināšot. Mums nebūs jāizliekas. Tas, protams, bija ļoti labi, taču nebija vienīgais iemesls, kādēļ es tik ļoti priecājos. Džeiks bija paziņojis visai manai ģimenei, ka mēs esam pāris. Es nevarēju būt vēl laimīgāka. Lasīt tālāk »

Mēness gaisma. 15. nodaļa

15. ROBEŽA STARP MĪTIEM UN ĪSTENĪBU IR ŠAURA

Man bija izdevies izrunāties ar Čārliju un viņš apgalvoja, ka nemaz nedusmojas par to reizi, kad aizskrēju no mājas neko nepaskaidrojot. Bet šķita, ka viņš nepasaka visu, ko domāja. Es arī neliku, lai viņš to dara, jo vectēvs runāja tad, kad bija tam gatavs. Par laimi Džeiks bija paguvis salabot caurumu sienā manā istabā, pirms to bija pamanījis Čārlijs, aiztaupot viņam liekus satraukumus.

Es ļoti daudz laika pavadīju Lapušā kopā ar vilkiem. Tur viss joprojām noritēja pilnā sparā kāzu gaidās, bet kā man rādījās, neviens rezervāta vīriešu kārtas pārstāvis par kāzu rīkošanu nebija sajūsmā, ja nu vienīgi Kils, jo tas nozīmēja verdzību Klērai. Turpretī meitenes bija kā septītajās debesīs. Nu ja, balts zīds, puķes, asaras… meiteņu sapnis.

Vai tas bija arī manējais? Es vēl nespēju to iedomāties, kaut gan priecājos, ka ar Džeikobu mūsu attiecības bija atguvušas visu, ko bijam zaudējuši nepatīkamā notikuma dēļ. Izjūtot vainas apziņu pret viņu, centos izvairīties no sastapšanās ar Ralfu un tāpēc uz Džoisu māju negāju. Helēnu es sastapu kafejnīcā, kur viņa bija ķērusies pie darba ar pilnu joni, lai nebūtu jāuzturas mājā, kur Mariannas un Viljama uzraudzībā dzīvojās Ralfs. Helēnas attieksme dēļ pret brāli, viņi neiebilda, ka meitene lielākoties pavada laiku Lapušā un Helēna tādēļ bija bezgala laimīga. Lasīt tālāk »

Mēness gaisma. 14. nodaļa

14. DEGT ELLES UGUNĪ

Izbraukusi no Forksas, es apturēju auto ceļa malā, lai sakopotu domas. Pēdējās laikā biju piedzīvoju neaprakstāmas izjūtas, kas mijās ar prieku un stindzinošām bailēm. It kānebūtu gana ar visu, kas bija noticis sakot ar Ralfa nodarijumu, vecaku atgriešans un biedejošo paziņojumu, nu vēl arī Dāvids bija sagādājis man pārsteigumu. Un ne to labāko. Bet pie tā es pati biju vainīga un tagad atlika vien šaustīt pašai sevi. Tas viss vienlaicīgi. Biju pateicīga, ka Čārlija nebija mājās. Tas būtu par daudz prasīts pat no manis.

Dāvids nojauta. Viņam bija aizdomas un pamatotas – lai kā es centos piespiest sevi par to nedomāt, puiša sacītais atkal un atkal atbalsojās manā galvā, kurā viņš atzīstas, ka redzējis Ralfu un Džeikobu izlecam pa manas istabas logu.

Es sevi nolamāju, apsvērdama, vai darīju pareizi aiziedama neko nesacījusi? Vai man būtu vajadzējis to noliegt? Teikt Dāvidam, ka viņš ir pārskatījies un nekas no tā visa nebija īsts? Tā nu viņš man ticētu. Un jo vairāk es to noliegtu, jo lielākas aizdomas viņam rastos. Vienkārši aiziedama es neatstāju viņam iespēju pārliecināties par saviem pieņēmumiem. Un ko tālāk? Kas notiks, kad par to uzzinās pārējie? Lasīt tālāk »

Mēness gaisma. 13. nodaļa

13. ESMU PIEĻĀVUSI KĻŪDU

Es sēdēju uz gultas līdzās mammai savā istabā. Mēs labu brīdi vienkārši klusējām, saprazdamās bez vārdiem. Bella priecājās par atgriešanos un es par viņas klātbūtni. Viņas nedaudz vēsākie pirksti maigi un nomierinoši slīdēja pār manu ādu. Vienlaikus ar viņas tuvumu visas raizes šķita nenozīmīgas un mazsvarīgas. Ne Ralfa nodarījums ne notikumi Eiropā, lai kādi tie arī nebūtu, nelikās nekāds drauds, ja vien viņa bija ar mani. Pat Voltūri, kas varētu mēģināt atgūt zaudēto varu, šķita tikai ļaunie varoņi no pasakām, kurām vienmēr pienāca laimīgas beigas. Līdz šim tās vienmēr tādas bija bijušas.

“Man tevis ļoti, ļoti pietrūka,” mamma ierunājās. “Es vairs nekur bez tevis nedošos.”

Es pasmaidīju, palūkodamās viņā. “Man arī tevis ļoti, ļoti trūka. Tu pat nespēj iedomāties, cik ļoti tu man esi vajadzīga.”

Bella sarauca pieri. “Kas noticis?” Viņa jau atkal lieki satraucās, juzdama, ka ir kas tāds, ko neesmu viņai sacījusi. Lasīt tālāk »

Mēness gaisma. 12. nodaļa

12. ŽĒLSIRDĪBA IR PĀRĀK AUGSTA CENA

Tā vietā, lai taisnā ceļā dotos pie Rozas un Emeta, nolēmu atgrieties Čārlija mājā un pārģērbties sausās drēbēs, kā arī savest sevi kārtībā. Droši vien izskatījos šausmīgi un negribēju satraukt tanti un tēvoci, kad jau tāpat bija par ko raizēties.

Apstājos, palikdama koku aizsegā un nolūkojos uz Čārlija māju. Nebija dzirdama ne mazākā kustība, kas liecinātu, ka tajā kāds būtu. Tas pārsteidza. Atminoties nakts notikumus, pieņēmu, ka vectēvs ir izsaukts uz iecirkni sakarā ar avāriju uz ceļa, bet Sjū prombūtnes iemesli man nebija zināmi.

Ieiedama šaurajā dzīvojamajā istabā un it kā drošības labad pāriecinādamās, ka tur patiešām nevien nav, atviegloti uzelpoju, jo varēju atļauties būt gļēvule. Čārlijs bija pelnījis paskaidrojumu par notikušo, bet pēc nakts starpgadījuma es nebūtu diez ko spējīga tādu sniegt. Manā galva valdīja haoss. Lasīt tālāk »

Mēness gaisma. 11. nodaļa

11. IEVAINOTS PAŠLEPNUMS NES POSTU

Sažņaudzis dūres, Džeiks stāvēja mūsu priekšā galīgi slapjšs. No viņa matu galiem pāri dusmās savilktajai sejai pilēja lietus lāses, noritēdamas uz kailajām krūtīm.

Emociju juceklis, kas plosījās manī, radīja haosu arī manā prātā, tāpēc es šodien daudz ko palaidu garām. Tāpat kā nebiju sajutusi Ralfu savā istabā, es nedzirdēju tuvojamies Džeikobu un mans pārsteigums viņu ieraugot bija tikpat neviltots kā pirms brīža redzot Ralfu. Lasīt tālāk »

Mēness gaisma. 10. nodaļa

 

10. TUMSĀ ĒNAS NEDEJO

“Ak, kā man šobrīd noderētu tava palīdzība, Alis,” es skaļi domāju.

Kleita bija skaista, bet kaut kā pietrūka un man nebija ne jausmas, kas tas bija. Ja šeit būtu tante Alise, viņa zinātu, kas vajadzīgs. Bet es te stāvēju istabas vidū kā tāda muļķe, un grozījos uz visām pusēm, meklēdama risinājumu, kura nebija.

Vakar piedzīvotais man joprojām lika lidot un viss rādījās pārāk skaisti, lai būtu īsts, tāpēc nebiju pārliecināta, ka skūpstu neesmu tikai nosapņojusi. Kad no rīta pamodos Čārlija mājā, biju ekstāzē un lidoju vismaz centimetru virs zemes. Nekas vairs nešķita tā kā bijis, it kā pasaule būtu mainījusies, lai gan mainījusies biju tikai es un manas attiecības ar Džeikobu ieguvušas jaunu nozīmi. Mēs bijām pāris. Tas nu bija oficiāli un negrozāmi, lai gan man pašai tas likās neticami. Es joprojām spēju sajust viņa karstās lūpas uz savējām, dedzinošo roku pieskārienu manam ķermenim. Tas viss bija neiespējami patīkami un neaizmirstami.

Vienīgais, ko šobrīd vēlējos vairāk par visu, bija doties atpakaļ uz Lapušu, lai satiktu viņu. Es ticēju, ka arī Džeiks jūtas tāpat, bet šodien viņš bija nolēmis strādāt, lai vēlāk mēs varētu būt kopā. Man bija japaciešas un šodien man pašai bija savi plāni, kas nobālēja vakardienas priekšā. Dārza svētki kopā ar klasesbiedriem.

Ambera, protams, bija uzaicinājusi arī Ralfu, bet viņš nepiedalījās cilvēku rīkotajos pasākumos un negrasījās ierasties. Šāds pasākums nebija arī Helēnas gaumē – tā vietā mēs abas labprātāk dotos uz pavisam citu ballīti – un viņa palika kopā ar Ralfu, kamēr Marianna un Viljams bija devušies medībās.

Nu labi, ar kleitu biju tikusi galā, bet ko lai dara ar matiem? Saņēmu tos no abām pusēm un pacēlu uz augšu, izveidojot kaut ko uz pakauša un pagrozīju galvu spoguļa priekšā. Nekas tur nesanāca. Es atlaidu matus un tie nevērīgi noslīga atpakaļ uz pleciem. Palūkojos uz mazā galdiņa, lai paskatītos, vai neatradīšu tur ko noderīgu. Nekā tur nebija. Man iešāvās prātā kāda žurnālā noskatīta frizūra, ko Alise reiz man bija uztaisījusi. Lasīt tālāk »

Mēness gaisma. 9. nodaļa

9. ZAGTA LAIME IR SALDĀKĀ NO VISĀM

Mēs skrējām atpakaļ uz Džoisu māju pilnā ātrumā.

Mēs sacentāmies.

Klusēdami mēs slīdējām cauri meža biezoknim. Es jutu, kā manai ādai pieskaras koku zari, skujas, meža augi… Tie mani glāstīja nevis nodarīja sāpes. Pēdas maigi iegrima sūnās kā spilvenos. Skriedama, cik ātri vien varēju, atspēros no visa spēka un drīzāk lidoju nekā skrēju, bet Ralfs vienalga bija ārtāks. Viņš nebija džentlmenis – man tas patika – viņš nedeva man iespēju uzvarēt. Es turējos viņam cieši aiz muguras, bet viņu noskriet man nu nekādi nezdevās.

Ralfam tas patika.

Viens pēc otra mēs pārlēcām pāri nolūzušam koka stumbram. Džoisu māja bija izbūvēta meža ielokā. Ja tai nebūtu logu, māja pilnībā saplūstu ar mežu. Tai bija sienas sūnu zaļā tonī un pelēcīgs jumts – mežā sastopamās krāsas. Atšķirībā no Kaleniem, kuriem patika gaišie toņi, Džoisi savu mitekli centās padarīt pēc iespējas neuzkrītošāku un nemanāmāku – dabiskāku vietai, kurā tas atradās. Lasīt tālāk »

Mēness gaisma. 8. nodaļa

8. SAVU JŪTU GŪSTĀ

Man nebija ne jausmas, kādam būtu jābūt īstam randiņam, bet laiks, ko pavadīju kopā ar Džeiku sēžot aptumšotajā kinoteatrī bija pasakains. Nekad nebiju sapratusi, kāpēc tā bija iecienītākā satikšanās vieta, bet tumsa darīja savu un attiecīgajai atmosfērai bija liela nozīme. Netraucēja pat tas, ka visapkart bija svešinieki. Mēs sēdējām tuvu viens otram, cik vien tas bija iespējams un mūsu plaukstas bija savijušās kopā. Nešķita, ka jebkura cita vieta uz pasaules būtu labāka par šo.

Filma bija garlaicīga un ne tuvu neatbilda īstenībai par vampīriem, taču bija interesanti pavērot, kādi mēs cilvēku acīs izskatījāmies. Diez, kā viņi reaģētu uzzinot, ka vampīri patiešām pastāv un pat dzīvo viņiem līdzās? Vai viņi būtu ieinteresēti vai bailēs mestos bēgt? Varbūt uzbruktu mums ar noasinātiem mietiem, kā tas tiek aprakstīts vēstures grāmatās vai arī šautu uz mums ar lielgabaliem, raķetēm un apmētātu ar granātām. Cilvēku rokās bija ļoti spēcīgi ieroči, kurus viņi lika lietā pret savējiem; kāpēc lai viņi saudzētu mūs? Protams, viņi pretotos. Zināt, ka esi barības ķēdes apakšā, noteikti nav patīkami. Es zināju, ko nozīmē būt vājai un varēju iedomāties kā justos cilvēki, kad apjaustu, ka šāda ienaidnieka piekšā ir bezspēcīgi.

Bet ja tā padomāja… vai no tā ieroču arsenāla, kas bija cilvēku rīcībā, kaut kas varēja mums kaitēt? Kas to bija pārbaudījis? Protams, vampīrus varēja salikt kopā, ja vien to miesa netika sadedzināta. Un ja nu šīs zināšanas nokļūtu cilvēku rokās? Viņi varētu tos savainot un tad sadedzināt. Lai iznīcinātu mani droši vien nevajadzētu pūlēties pat tik daudz. No abām sugām, kas nebija cilvēki, es biju visvieglāk ievainojama. Lasīt tālāk »