Galerija
60866173 431676465 team-51 Robert Pattinson x27 renesmees-room-2 team-58 22844_01_122_559lo_122_559lo teil3

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Nakts pēdējā dvesma (aiwija) visi raksti

Nakts pēdējā dvesma. 1. nodaļa

1. nodaļa – Meli, Naids, Intriga

Es domāju un gaidīju to mirkli, kad varēšu redzēt, kā viņas asinis ieplūst manā mutē, un beidzot, beidzot es būtu atriebusi sava mīļotā nāvi. Es jutu ilgas un skumjas, kas uzdzina man naidu pret šo meiteni, pret šo cilvēcisko radību, kas sagrāva manus sapņus un cerības. Šī meitene ar salkano un vilinošo smaržu, kas liek aizrauties elpai un indei ieplūst mutē ar tādu sparu, ka liekas, nav vairs nekā, ir vienīgi naids un alkas. Izabella Svona, meitene ar kastaņbrūniem matiem un šokolādes brūnām acīm, un smaržu, smaržu kā dēļ es zaudēju Džeimsu, smaržu, kas iedzina atkarībā pēc viņas nāves.

Es stāvēju uz klints un vēros, kā ūdens sitās pret klints raupjajām sienām, un iztēlojos, kā šis nolādētais radījums mirts. Dienvidos gūtās idejas un plāni lika man radīt savu jaundzimušo armiju, lai beidzot es varētu just uzvaras garšu un atriebt Džeimsu. Es nezinu, ko Edvards ir saskatījis tajā cilvēciskajā monstrā, bet es likšu viņam ciest tāpat kā viņš liek ciests man.

Klusi soļi aiz manis lika man pagriezties un ieraudzīt puisi, kuru nesen es biju pārvērtusi. Viņa tumši sarkanās acis mani mazliet valdzināja, bet tas, ko es viņam teicu, bija meli, laiski, salkani meli un viņš, muļķis, tiem ticēja. Man pašai neapzināti paspruka spurdziens un Railijs manī lūkojās ar izbrīnu. Es viegli un maigi dejojot tuvojos viņam klāt.

-Railij, mīļais ko tu te dari?- es maigi čukstēju viņam ausī saltus melus. Mīļais, ha, man bija viens mīļais un nu viņa vairs nav, bet man ir jātēlo, kamēr būšu inscenējusi šo plānu, man ir jāiztur.

-Viktorij, es nācu meklēt tevi! Man ir apnicis caurām dienām vaktēt jaunuļus, man viņi jau sāk apnikt, kam mums viņi ir vajadzīgi?- Railijs gandrīz čukstus man sūdzējās.

Es klusi pavīpsnāju par viņa ņerkstēšanu – Ja jau tā, tad vari doties turp, kur tev bija jau jādodas, tikai atceries, nedomā par to, viņa var tevi ieraudzīt.

Viņš pamāja ar galvu un viegli piespiezdams lūpas man uz vaiga ieskrēja meža tumšajās ēnās. Es smagi nopūtos un noraudzījos meža dziļumos domādama par lūpām, ko jutu tajā dienā, dienā, kad pēdējo reizi redzēju viņu, manu Džeimsu.

Kāds viegls saules stars izspraucās caur mākoņiem un apspīdēja manu ledaino adu, liekot tai viegli mirdzēt. Vējš, kas cēlās spēkā un iztrenkāja vieglo mākoņu segu atkailinot debesis pavisam, mani nedarīja nemaz laimīgu. Kaut kur tālumā es dzirdēju negaisu, negaisu, kas deva man iespēju iegūt brīvību. Straujā solī es devos uz Sietlas pusi un ar katru sekundi paātrināju savu gaitu, līdz brīdim kad jau skrēju, cik vien ātri varēju. Nonākot Sietlā, es sāku klīst pa tumšām un šaurām ieliņām, līdz beidzot es atradu savu upuri, metenīti ar brūniem matiem, kas ieraugot mani nespēja pat pakustēties. Es laiski piesteidzos viņai klāt un tad….