Galerija
002nik arrives at the premiere of Summit Entertainment's star_ambassador2 bc1ibcwwkkgrhqeh-ccequpkt8zbk2nbb4q-q_3 be-safe ew-bd2-zafrina-senna-tp 0151 twilightxchange-ks-0805 rob4s

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Migla pār rītdienu (Katrīna) visi raksti

Migla pār rītdienu. 2. nodaļa

2. nodaļa

Nekad nebiju domājusi, ka jutīšos tā, it kā manā ķermenī dzīvotu divas dvēseles, pilnīgi atšķirīgas ar savām vēlmēm, vajadzībām, cerībām un sapņiem. Nekad nebiju domājusi, ka mana būtība, mana apslēptā dvēsele, pārrausies uz pusēm divu neatkārtojamu puišu dēļ, kuriem es rūpētu. Nekad nebūtu domājusi, ka par visu vairāk es vēlreiz vēlēšos atgriezties pagātnē, it īpaši ņemot vēra to, ko es nesen biju pārdzīvojusi…

“Bella? Vai tu mani dzirdi?” Andžela pavicināja gar manu seju roku.

“Piedod, es aizdomājos,” vainīgi pasmaidīju. Viņa atsmaidīja pretī. Mēs atradāmies gaitenī un lēnām devāmies pie skapīšiem. Stundas jau bija beigušās, bet es negribēju nekur steigties, tikai palikt tepat pie savas draudzenes, kuras klātbūtne man iedvesa mieru un mazināja manu satraukumu.

“Es redzu, ka tevi pēdējās dienās kaut kas nomāc, lai arī ko tu man mēģinātu iestāstīt,” viņa paskatījās uz mani, taču ne viņas acīs, ne sejā neatspoguļojās pārmetums, vienīgi skumjas.

“Piedod, Andžel!” man negribējās, lai vēl kāds skumtu manis dēļ. “Man tagad iet grūti, es domāju, ka tu jau saproti. Nav nemaz tik viegli atgūties pēc tā, ka Edvards ir atgriezies,” nopūtos. Biju pateikusi taisnību, vienīgi es nepieminēju to, ka manu prātu aizņēma izvēle starp Džeikobu un Edvardu, nevis pārsteigums un neticība tam, ka Edvards atkal atgriezās Forksā.

“Nu, labi, lai tā būtu,” arī viņa nopūtās. Es zināju, ka viņa saprata, ka neesmu pateikusi visu. Varbūt mani nodeva tas, ka es nespēju melot vai arī vienkārši mēs bijām palikušas pārāk tuvas, lai mūsu starpā valdītu noslēpumi. Bet Andžela vēlreiz pierādīja savas labākā īpašības un neuzbāzās. Tieši tāpēc es ar Džesiku vairs tikpat kā nerunāju. Zināju, ka katrs mans vārds tiks nodots apkārtēju ausīm, tāpēc viņas klātbūtnē runāju pēc iespējas mazāk.

“Andžel, es varu aizbraukt pie tevis vai arī tev ar Benu ir sarunāts randiņš?” ierunājos. Iespēja pabūt Andželas mājās liktu man aizmirsties, jo viņas ģimene bija tikpat laipna un jauka, cik pati Andžela.

“Hmm, it kā mēs bijām sarunājuši pēc…” viņa ātri ieskatījās rokas pulkstenī un turpināja “…piecpadsmit minūtēm tikties pie jūras! Piedod, Bella, man jāskrien!” viņa iesaucas, cieši mani apķēra un prom bija.

Nāc, Bello, man ir ideja – mēs varētu apmeklēt Lapušas pludmali, nirt no klintīm, apmeklēt manu māju, it īpaši manu istabu ar silto gultu…  Džeikoba tēls manā prātā uznira tikko kā durvis aizvērās aiz manas labākā draudzenes muguras. Viņa seja mirdzēja smaidā, rokas pastieptas uz manu pusi. Džeika acis hipnotizēja.

Nē, Bella, mīļā, nāc pie manis, tu zini, ka tu labāk jūties manā ģimenē, pie Alises un Emeta, un pārējiem, nekā pie Džeikoba tajā Lapušā. Edvarda deguns saraucās izrunājot pēdējo vārdu. Viņš bija nostājies blakus iedegušajam Džeikobam un raidīja manā virzienā žilbinošus smaidus, dzirkstošus skatienus un mīļus vārdus. Es nešaubos, ka Emets neiebilstu aizdot mums savu gultu. Viņš piemiedza ar aci.

“Lūdzu, beidziet!” es ievaidējos, taču viņu sejas kļuva lielākas, pat acu mirkšķināšana vairs nelīdzēja. Man sāka reibt galva, jutu, ka pamats sāk šūpoties, līdz pazuda pavisam. Jutu manu galvu atsitamies pret kaut ko cietu, jutu samaņu, kas lēnām slīdēja prom, atstājot aiz sevis vien melnu, bezgalīgu tumsu. Es gaidīju, kad beidzot spēšu atslēgties no realitātes, cerēju, kaut uz brīdi aizmirst par cīņu, kas mani plosīja. Taču aizmiegot turpat skolas gaitenī, pēdējais, ko manas acis redzēja, bija atšķirīgu acu pāris, kas nāca no diviem cilvēkiem – viena bija šokolādes brūna, bet otra – dzintarkrāsas…

Turpinājums sekos…

Migla pār rītdienu. 1. nodaļa

Sveikas, meitenes! Esmu izdomājusi jaunu stāstu, kas risināsies tā kā pēc otrās grāmatas. Te būs vairāk stāstīts par Bellas grūto izvēli starp Džeikobu un Edvardu, vairāk par viņu abu paņēmieniem, lai iegūtu Bellu un apsolu, ka arī beigas nebūs tādas, kādas bija uzrakstījusi Meiere, bet, kādas tās būs – uzzināsiet pašas! Ceru, ka jums patiks!

 

1. nodaļa

Es negribēju celties no gultas. Zināju, ka katrs solis, ko tagad speršu, darīs laimīgu vienu, bet otram liks justies tā, it kā viņš degtu uz sārta. Es zināju, ka nožēlošu gandrīz katru savu izteikto vārdu, jo es likšu viņiem ciest. Vislabāk būtu iespundēties istabā un palikt te tik ilgi, kamēr spēšu pārdomāt savas jūtas, bet tā kā viņiem abiem piemita spēks un ātrums, augstākais pēc dienas kāds no abiem burvīgajiem puišiem parādīsies manas istabas durvīs.

Devos pie spoguļa. Naktslampiņas mestajā gaismā es tikko saredzēju galda stūri, bet neieraudzīju nomesto algebras grāmatu un paklupu pār to, ietriecos galda stūrī un, neapšaubāmi, tagad manu stilbu rotāja jauns zilums.

“Au!” klusi ievaidējos, tomēr aizkliboju līdz logam, lai atvērtu žalūzijas. Kāja dega no sāpēm, centos apspiest acīs saskrējušās asaras. Viena nobira pār manu vaigu, bet es ātri to notraucu. Nevar pieļaut, ka Edvards vai Džeikobs to redzētu!

“Bella, es mazliet aizkavējos, es tikai tagad došos makšķerēt. Atpakaļ būšu vēlu,” Čārlijs brīdināja, “Klau, vai tu raudi?” viņš izbrīnīts iesaucās un sarauca pieri. Neapšaubāmi, viņš nebija nekāds mierinātājs.

“Paklupu pār grāmatu,” vainīgi nomurmināju un pasmaidīju. Čārlijs līdzjūtīgi atsmaidīja, taču viņa acīs uz brīdi iemirgojās smieklu dzirkstelītes.

“Esi uzmanīga!” viņš noteica, “Un nekavē darbu, pēc piecpadsmit minūtēm Ņūtoni ver vaļā veikalu. Brokastīm būs jāizpaliek!” Čārlijs uzsauca un prom bija. Nopūtos un devos pie skapja. Draudzība ar Alisi man nepavisam nebija palīdzējusi. Mans skapis bija pilns ar drēbēm, pie tam ar kleitām un svārkiem, kurus Forksā vilkt tikpat kā nebija iespējams. Un tā kā pēdējās dienas es biju cīnījusies ar abiem puišiem, istabas sakārtošanai laika man nebija, tāpēc, tikko kā es atvēru skapi, no tā izkrita kaudze saņurcītu drēbju. Pastūmu tās malā, jo neizgludinātas tas vilkt nebūtu labi. Pamanīju savas pelēkās džinsenes un tumši zaļu džemperi. Tā kā laiks neizskatījās īpaši labs, karsti jau nu man nebūs. Ieskatījos pulkstenī. Ja es joprojām brauktu ar savu mašīnu, laikā es nepaspētu, taču zināju, kas mani sagaidīs, tāpēc paķēru tikai mājas atslēgas, furgona atstādama uz galda.

Aizslēdzu durvis un pagriezos – tieši tāpat ka katru dienu. Piegāju tuvāk sudrabainajam Volvo, bet no otras mašīnas izlēca Džeikobs.

“Bello!” viņš iesaucās un uzsmaidīja.

“Nē, Džeik, šodien ir Edvarda diena,” noskaldīju, apgāju apkārt sudrabainajam Volvo un iesēdos tajā. Varēja redzēt kā zēna tumšā seja sadrūma, taču tā vietā man uzsmaidīja Edvards.

“Sveika, Bella!” viņš smaidīdams sacīja. Es tikai drūmi pamāju ar galvu. Man bija apnicis katru dienu sāpināt kādu no diviem jaukajiem zēniem. Laikam jau es tiešām biju briesmone cilvēka ādā…

Turpinājums sekos