Tēmas Laimes asaras (Aiga) visi raksti

Nāve

Ievads ir jaunas dzīves sākums. Katra nodevība un sajūtu apmaiņa ir dvēseles padziļināšana. Ja izbaudot dzīvi, mēs spētu saņemt samaksu, daļa no mums būtu miljonāri, daļa – ubagi. Tas skan nicinoši, bet tāda ir dzīves patiesā cena. Viss skumjais ir patiesais, kas nav mākslīgi radīts. Mīlestība ir cerība. Spožs saules stars, kas ieskauj okeānu, gaišā rīta stundā.

Mana elpa bija saraustīta. Manas acis bija ieplestas bailēs. Varbūt es izdarīju kļūdu? Ja, ar viņiem kaut kas notiks? Tā būs mana vaina. Papurināju galvu un devos uz priekšu. Šādas domas nevar tagad noniecināt manu prātu.

Mežs agrajā rīta stundā bija pārāk dzīvīgs. Pārāk atklāts. Putni vīteroja egļu un priežu lapotnēs. Mežs bija dzīvības pilns. Kāds zaķis, laikam trusis, nekad nespēšu viņus īsti atšķirt, pacilpoja garām. Edvards bija stāstījis, ka zaķi ir mazliet lielāki un kalsnāki un ar garākām ausīm, bet truši druknāki un austiņas ir mazākas. Tas lika man atkal saskumt. Vai manā dzīvē iestāsies posms, kad viss būs normāls un nesaraustīts?

Viss sākās, kad satiku viņus – Kalenus, manu jauno, bijušo ģimeni. Tad Džeimss, pēc vairākiem mēnešiem Edvarda aiziešana, tad Džeikobs, tad atkal Viktorija. Nemaz nerunājot par kāzām, meitiņas nākšanu pasaulē un tapšanu par vampīru, pēc tam sekoja Voltūri. Bet, tad viss nostājās savās vietās. Mēs bijām laimīgi, patiesi un atklāti par sevi. Renezme auga griezdamās, mēs iestājāmies Dārtmudā, bet tad, atkal izstājāmies. Mums nebija laika nekam citam, kā vienīgi sev pašiem. Atkal atmiņas! Nu kāpēc, es sevi tā moku? Uz manas ādas atmirdzēja tūkstošiem kristāliņu, man patika būt vampīrei, izbaudīt šo skaisto mirkli. Tas ir nedabiski, bet skaisti un patiesi. Varbūt netaisni, jo mums no saules ir jāizvairās. Tas nesagādā nekādas liekas problēmas. Mums ar Edvardu, tas ļoti patika, jo varējām pabūt divatā, kamēr Renezme ar Džeikobu izpriecājās Lapušas pludmalē. Atkal, Edvards! Es viņu jelkad spēšu izmest no galvas? Lai sasniegtu savu mērķi, man tas bija jādara.

Manu uzmanību piesaistīja kāda skaņa, tā bija līdzīga elsošanai, bet ne dzīvnieka. Uzmanīgi apstājos un pagriezos pret skaņu. Manas rīkle sažņaudzās. Tā bija Džesika, ko viņa šeit darīja? Manas domas galvā jaucās un es vairs nepratu skaidri domāt. Bija tikai viņas saldā un gardā smarža, kas ieplūda manā ķermenī. Tā apņēma manu prātu. Es stingri papurināju galvu. Ko es daru? Tā ir Džesika!!! Domās, es skaļi kliedzu. Viņa bija mana draudzene, kad es ierados Forksā, nu vismaz daļēji. Kādu vakaru, kad mēs ar Edvardu bijām palikuši vieni, viņš man solīja, ka kaut ko atklāšot, bet, lai es ļoti nepārdzīvojot. Viņš stāstīja, ka Džesika, nemaz nevēlējās būt mana draudzene, viņa izmantoja manu ietekmi, lai kļūtu pazīstama. Dziļi sirdī viņa mani nicināja. Īstenība, es tam, nepievērsu nekādu lielo uzmanību, jo tam neticēju un tikai piekritu, lai viņš nedomātu, ka esmu pilnīgi zaudējusi prātu. Bet tagad, vai kaut kas varētu mainīties? Vai es varētu nodarīt pāri Džesikai? Bet es biju plānojusi…plānojusi, kādu…es pat nespēju šos vārdus izteikt. Bet es zinu, man bija tas jādara. Bet ne Džesika, es spēšu pretoties. Viegli un uzmanīgi ievilku nāsīs gaisu. Tā nebija pareizā izvēle. Mana rīkle sažņaudzās un izkalta kā tuksnesis. Slāpes vēl nekad, nav bijušas tik spēcīgas. Mani muskuļi savilkās un saspringa. Mana mute pludoja no indes. Bet, man nāksies atturēties. Kāds būtu zaudējums Džesikas ģimenei, ja viņu zaudētu? Bet, kas viņu bija tā izbiedējis? No tālienes viņa nevarēja redzēt manu izskatu, vai tas ir, vai nav mainījies. Viņa to nespēja redzēt, pat tik spožā gaismā. Spožā gais Spožā gaisma..… Manas acis noslīdēja līdz manai ādai uz rokas. Tā vizuļoja. Viņa mani redzēja tādu, viscaur mirguļojošu…Manas acis aizslīdēja līdz ēnai kokos. Viņas elpa kļuva skaļāka, tās pārvērtās elsās. Viņas sirds sitās ar aizvien lielāku sparu, viņas asinis plūda caur viņas artērijām, tās bija siltas un miklas…Mana mute piepildījās ar indi. Es neapzināti viņai tuvojos. Viņa pat necentās atkāpties. Viņas elpa paātrinājās. Viņa samirkšķināja acis.

- Bella, tā esi tu? – viņas siltā elpa ieskāva mani. Man nepietika drosmes viņai atbildēt. Tagad, es būšu gļēva…viņa mirs, no manas rokas. Caur manu ķermeni pārskrēja drebuļi, nedzīvi drebuļi. Īsti nezināju, vai tie ir nožēlas vai muskuļu sasprindzinājuma dēļ. Man bija vienalga. Es biju plēsoņa, kas medī upuri. Viņa lēni sāka atkāpties. Tas viņai nelīdzētu. Viņa nespētu nekur aizmukt. Nu jau slāpes bija nepanesamas, tām bija grūti pretoties. Nedaudz iešķiebu galvu, lai labāk spētu noteikt trajektoriju. No kuras puses man viņai uzbrukt? Tas bija smieklīgi, bet es esmu medniece, bīstamākā plēsoņa uz pasaules.

- Bella, ko tu…lūdzu, Bella, ko tu dari…? – viņa elsa. Tas paātrināja viņas sirds pukstus.-

- Neuztraucies, tas būs ātri, tev nesāpēs. Nu varbūt mazliet! – ļaunuma iemiesojums. . Es biju īsts ļaunuma iemiesojums. Kāpēc, es to nodaru nabaga meitenei? Nevarēju vairs ilgāk žēloties, man bija tam jādara gals. Mans ķermenis saspringa lēcienam. Atiezu zobus un no manām krūtīm izlauzās rēciens.

- Bella! – viņa paspēja iekliegties. Tam vairs nebija nozīmes. Cik gan vārgi, var būt cilvēki. Viņai nebija ilgi jāmokās. Es vienā mirklī pārlauzu viņas rīkli. Tas bija rupji, bet, es vēl vairāk nevarēju ļaut viņai ciest. Manas lūpas viegli piekļāvās viņas kakla izliekumam. Mani zobi iecirtās viņas miesā. Asinis bija siltas un miklas. Tās apslāpēja slāpes labāk, nekā dzīvnieka asinis. Es degu iekārē. Asinis bija labs mierinājums. Kāpēc, es visu šo laiku pretojos, tādam kārdinājumam? Kad viņas ķermenis bija augsts un nedzīvs, es palūkojos uz viņu. Tas bija muļķīgi. Kāpēc, es to izdarīju?

- Džesika! – mana balss bija saraustīta. Ko es biju izdarījusi? Es biju briesmone! Viņas nedzīvais līķis, gulēja manās rokās. Viņas siltums un dzīvība bija pagaisusi. Viņas dzīve bija pārtraukta. Es kaut ko atcerējos. Kārlails, kaut ko bija man minējis. Kaut ko par Džesiku un Maiku, kaut ko negaidītu. Par ģimeni! Es viegli uzlūkoju viņas vidukli. Viņas rokas bija apķērušas klēpi, it kā viņa kaut ko sargātu. Pacēlu viņas rokas un tad, es to ieraudzīju. Viņas drēbes viduklī bija apspīlētas. Viņa bija stāvoklī, viņa zem savas sirds nesa bērnu. Bērnu?? Mana elpa aizrāvās.

Es viņu uzmanīgi noliku uz zemes. Viņa bija bāla. Viņi abi, bija miruši manis dēļ, manis.…

Manas kājas nejuta zemi, Ko es biju izdarījusi? Es biju ļaunāka par Edvardu. Tik viegli atņemt dzīvi, pat nepārdomājot tā sekas. Man to vajadzēja zināt…Mazās sirsniņas vairs nebija…

Aigas piebilde:

Sveikas, meitenes, laikam jūs jau ir jāsauc par fanēm! Mani ļoti iepriecina, tas, ka jūs mani tā atbalstāt un stimulējat rakstīšanai, esmu pārāk pateicīga! Meitenes, ja jums ir kādi viedokļi, varbūt, esmu kaut kur nošāvusi greizi ar stāstu, tad droši, lūdzu, sakāt to man, es to neņemšu nekādi pie sirds! Es zinu, mans stāstiņš laikam vairāk atšķiras no pārējiem, jo laikam tos varoņus pataisu galīgi greizi, bet nu neko darīt, laikam pati tāda mazliet arī esmu…

Paldies JUMS, mīļie! Un vislielākais paldies, TEV NIIVE, par to, ka esi tik atsaucīga!

Nodevība.  Atklāsme

 Ar katru zaudējumu mēs krītam dziļāk bezdibenī. Mēs pazaudējam sevi. Mēs pazaudējam savu dvēseli un kļūstam par murgu, kurš beigsies tikai tad, kad apjēgsi tā jēgu un būtību. Sapnis, kurš ieskaus tevi dziļāk un dziļāk. Laimes asaras, kas noslauka visu rūgtumu. Uzticēšanās ir piedošana. Tu jūti cilvēka attieksmi un tā nodomus. Tu nespēj pateikt – nē. Tikai gaidīt un cerēt uz to labāko. Ļaunākais būtu nodevība. Draudzība būtu naids, kas saplosa visu, ieskaitot pasauli, ap kuru tu riņķo. Kodols būs izplēnējis, būs palicis tikai slānis no tevis, kurš atstās rētas un lūzuma punktus. Nodevība spēj pārdzīvot visu, tikai ne piedošanu.

Manas rokas viegli skāra durvju rokturi. Tas man atgādināja par laimīgajām atmiņām, kopā ar Edvardu. Katra nakts, ko izbaudījām viens otra sabiedrībā. Tas viss ir nogulsnējies manā atmiņā, tas viss nekur neizgaisīs, lai arī kas notiktu. Viegli un uzmanīgi pagriezu rokturi. Durvis atvērās. Mana pasaule sabruka. Anja nebija melojusi. Tā visa bija taisnība. Bet kā…es neko nesaprotu? Vai es biju nolemta mokošai dzīvei? Varbūt elle, nebija zem zemes. Elle bija uz zemes. Elle ieskāva visu. Tā mani aicināja aizvien tuvāk un tuvāk. Es izmantoju izdevību un metos skriet. Pēc sekundes, es jau biju mežā un devos taisnā ceļā pie tiem, no kuriem visvairāk baidījos. Man šī nomācošā dzīve ir jāizbeidz. Man tam ir jādara gals. Skats, ko es ieraudzīju, tas lika sabrukt visam. Es uzticējos maldiem. Es zināju, ka tas viss ir pārāk labi, lai būtu patiesība. Par katru izvēli ir jāmaksā sava cena. Mana cena bija kļūt tādai, kāda esmu radīta. Tādai, kura nes tumsu un iznīcību…

Es skrēju aizvien ātrāk un ātrāk. Es nejutu zemi zem kājām. Man bija tāda sajūta, ka es spētu lidot. Es tik sen nebiju jutusi tādu spēku, spēku, kurš iekļauj visu. Pēkšņi, es sajutu vieglu čaboņu sev aiz muguras. Skaņa tuvojās un tā vairs nebija tikai čaboņa. Tie bija soļi, vairāki soļi. Viņi tomēr man sekoja. Es strauji apstājos. Skaņa pieklusa. Es strauji pagriezos un ierēcos. Tas bija skaļš rēciens, kas atbalsojās visā mežā. Tas mani nedaudz izbiedēja. Man vistuvāk atradās Kārlails . Viņa rokas bija pavērstas uz priekšu un plaukstas paceltas uz augšu. Es biju bīstama. Viņi domāja, ka es viņiem uzbrukšu. Es instinktīvi iztaisnojos. Es nevēlējos nevienam nodarīt pāri…

- Bella, viss ir labi. Tie esam tikai mēs. – Kārlaila balss bija piesardzīga. – Bella, uzklausi mani. Tagad nomierinies. Viss ir beidzies. Tev ir jāuzklausa Edvards. Ja tu tagad dosies prom, viņa tevi atradīs, tas ir velti. – viņš paspēra divus soļus uz priekšu, katrs solis ilga vairāk kā sekundi. Man nepatika gaidīšana. Kāpēc viņi mani tā moka?

- Kārlail, piedod! Es …Es neesmu tāda. Es nespēju piedod neuzticību. – es iešņācos. Viņš paspēra soli uz priekšu. Ko viņš darīja? Viņš vēlas mirt? Es sadzirdēju Edvarda balsi. 

- Kārlail, atkāpies! – viņš viegliem soļiem nāca uz priekšu. Viņa sejā atspoguļojās rūgtums un sāpes. Vismaz man nebūs jānogalina Kārlails, bet par Edvardu varētu padomāt. Pie sevis iesmējos. Bet kāpēc, viņš man sekoja? Viņam bija labi pie Anjas. Es viņam nebiju vajadzīga. Kāpēc? Es pie sevis lādējos. Kur bija palikusi mūsu dziļā un nevaldāmā kaisle un mīlestība? Kur izplēnēja visi dotie solījumi par mīlestību? Kur palika „Mūžīgi mūžos” teiciens? Viņš bija solījis man visu. Viņš lika sev izciest sāpēs un kārdinājumu. Kāpēc? Viņš bija kaut kāds mazohists? Kāpēc mums bija jāprecas? Mums tagad bija meita. Mūsu dzīve bija laimīga. Vismaz, es tā uzskatīju. Kāpēc visam bija jānotiek tieši tā? Kur, tad palika laimīgais stāsts par vampīru, kurš iemīlēja cilvēku meiteni. Tik patiess un laimīgs stāsts. Bet tie visi bija meli un maldi. Tik daudz jautājumu, bet atbildes – neviena. Kārlails lēni atkāpās, bet negribīgi. Es redzēju, ka viņa skatiens aizklīst pie Edvarda, bet Edvards uz to neatbildēja. Es dzirdēju kā no Alises mutes izlauzās šņāciens, tas atbalsojās ar Rozālijas rēcienu. Kāpēc viņas uzbruka Edvardam? Edvards bija viņu brālis, viņām bija jāizstāv viņš. Ezme viegli aizskāra Edvarda roku. Tik nemanāmi, ka neviens to nespētu pamanīt, bet es spēju. Manu uzmanību pievērsa viss, kas bija saistīts ar Edvardu un mani. Tas lika manai rīklei sažņaugties un tukšumam krūtīs atgriezties. Es kritu dziļāk un dziļāk. Šoreiz mani neizglābs neviens, pat ģimene, kuru es tik ļoti mīlēju.

- Edvard, ko tev vajag? – es caur lūpām izgrūdu. – Tev tagad ir Anja, es saprotu, es…es vairs neesmu vajadzīga. – mana balss aizlūza. Tā bija taisnība. Es nespēju sacensties ar Anju. – Edvard, vari pateikt viņai, ka viņa savu ir dabūjusi. Vēstule visu to pierāda. Un…un…Edvard, kā tu varēji, ja mans tēvs būtu mājās, tu padomāji par sekām? – nu jau es vārījos dusmās. – Manās mājās, Edvard! Tas ir …tas ir perversi, tu to zināji? Manās mājās! – nu jau es histēriski kliedzu. Man vajadzēja viņam noraut galvu un pamest to mētājamies mežā. Tas nebūtu taisnīgi pret Kaleniem. Viņus es neapdraudēšu, tāpēc es došos prom. Varbūt pēc kāda laika atgriezīšos apciemot Renezmi…Renezme?? – Edvard, ko tu teiksi mūs meitai, kā tu to visu izskaidrosi? Tu padomāji par sekām! Par visu! – es žigli ievilku elpu un vēlējos turpināt, bet tad Edvards mani pārtrauca.

- Bella, apklusti! – viņš, to izgrūda caur zobiem. – Varbūt ļausi, man to izskaidrot. Tu domā, ka es to gribēju? – viņa balss bija indīga un tad, tā pieklusa līdz čukstam.- E

- Edvard, es nezinu, bet pierādījumi…Tu un Viņa, mana tēva mājās…- es noskurinājos. – Tu domā, ka es ticēšu, ka tie visi ir meli.-

- Bella, tu neko nezini. Tu domā, ka es vēlētos zaudēt tevi un aizmirst visu? Tā nav. Tu nesaproti…Viņa, viņa mani pavedināja…mani…Bella? – viņš paspēra dažus soļus uz priekšu. Es atkāpos.

- Tad, tu gribi teikt, ka tie bija meli. Edvard, tu neesi labs melis. – es iespurdzos. – Edvard, paklausies? Es tev piedotu visu, visu, pat to, ka jūs mani padzināt, lai pasargātu mani. Bet neuzticību, tas ir pārāk smagi. Tev to nesaprast. – es atiezu zobus un paspēru vienu soli uz aizmuguri. Mana elpa kļuva smagāka.

- Bella, Mīļā, paklausies? Es tevi lūdzu, tikai uzklausi mani. – viņa rokas sažņaudzās dūrēs. Kā viņš uzdrīkstējās mani saukt par „Mīļo”?-

- Nesauc mani tā! – es iešņācos. Es vēlējos viņam mesties virsū, bet es stāvēju kā piekalta zemei, Kas …kas te pie velna notiek?-

- Bella, tagad klausies ļoti uzmanīgi! – viņš vārdus bēra pārāk strauji. – Bella, viņai piemīt kaut kādas spējas, es īsti neizprotu kādas. Es pat īsti nezinu…viņa spēj pavedināt…viņa spēj uzburt kaisli. Bella, tev tas ir jāsaprot, es nespēju…es nespēju viņai pretoties, lai arī cik ļoti to vēlējos. Lūdzu…piedod! Bella, es tevi pārāk stipri mīlu, lai spētu tagad tevi zaudēt. Tev mani ir jāsaprot. Es nekad…neko tādu nedarītu, Bella? Viss, ko viņa ir teikusi – tie visi ir meli – rūgti meli, Bella, Mīļā! – viņš apklusa. Visi neizpratnē vēros Edvardā. Ko viņš runāja, kas…kas te notiek? Kādas vēl spējas? Kas, viņš domā, ka esmu muļķe, ka esmu idiote?

- Edvard? – es neizturēju, atiezu zobus un metos viņam virsū, bet tad….! To es nebiju gaidījusi!…

Aiziešana.

Neuzticība ir smagākais grēks. Tā spēj sagraut visu, pat ciešākās saites. Lai spētu to aizmirst, mēs darām viss neiedomājamākās lietas. Ja dusmas būtu tikai iegansts, tas visu spētu mainīt. Pasaules vairs nebūtu. Būtu palikusi tikai ļaunuma artērija. Šī doma, bija galvenais, dēļ kā, mēs cilvēki spējam dzīvot. Mīlestība ir ļaunuma un ienaidnieka uzvaras brīdis.

Doma par aiziešanu mani, sāpina, bet tā būs labāk. Es pasargāšu savu ģimeni un sevi. Es nebiju gaidījusi, ka viņa aizstāvēs viņu un atbalstīs ģimeni, kuru tik ļoti vēlējās nogalināt. Viņa cēli izsoļoja no meža. Viņas gaita bija līgana un gracioza. Viņa bija priecīga, tikai par ko? Es stāvēju dažu metru attālumā no Edvarda. Stāvēju kā akmens, kas nespētu panest savu svaru. Vai man bija jāiziet nesagaidot atmaksas brīdi? Es vēlējos pakustēties, bet to nespēju. Viņa līganā solī piesoļoja pie Edvarda. Kāpēc neviens neko nedarīja? Visi stāvēja kā sasaluši. Alises acīs bija izmisums. Viņa neko nespēja padarīt. Kāpēc? Manas acis bija ieplestas šausmās. Manām acīm pārklājās viegla, sarkanīga migla. Uz mēles es sajutu indes garšu. Asinskāre – tā bija atgriezusies. Ja, es spētu pakustēties! Ja, es spētu izplest savu vairogu! Es spētu viņus nogalināt…Edvardu un Anju. Es biju pārvērtusies briesmonī. Labās un trauslās Bellas vairs nebija. Ir dzimusi jauna pasaule. Pasaule, kas sagraus visu…

Anja viegli tuvojās Edvardam. Manai reakcijai vairs nebija nozīmes. Es stāvēju lauka vidū kā sastingusi. Mani pārņēma vienaldzīgums. Es vairs nejutu neko, tikai asinskāri, dusmas un vienaldzīgumu. Viņi bija panākuši lūzuma punktu. Es pievienošos pasaulei, kam esmu radīta. Anja viegli aizskāra Edvarda plecu. Edvarda acis bija sāpju pilnas. Es to sajutu. Man bija vienalga. Mana nedzīvā sirds bija sasalusi. Viņa nostājās blakus Edvardam. Viņa viegli pagrieza Edvarda seju. Viņas lūpas viegli skāra Edvarda vaigu un tad lūpas. No Ezmes izlauzās skaļš vaids. Viņa viegli atbalstījās pret Kārlailu. Kārlaila seja bija pavērsta pret mani. Tā pauda līdzjūtību un šoku. Viņš viegli spēra soli uz priekšu, bet tad sastinga. Anja viegli uzlūkoja mani un tad, Kārlailu.

- Es tavā vietā tā nedarītu, Kārlail! – viņas balss bija indīga, bet spalga. – Tu domā, ka viņai tas līdzēs. Tu ļoti maldies. – viņa iespurdzās. – Viņa aizies – tagad.. Tagad, es esmu jūsu jaunā ģimene, lai cik sāpīgi, tas arī izklausītos. – viņa pagriezās un viņas koši sarkanās acis ieurbās manī. – Bella, Edvards mīl mani, tikai un vienīgi mani. Ja tu tagad vēlies, tu vari doties prom, tikai, vairs šeit neatgriezies. Tu šeit vairs neesi gaidīta. – viņas lūpu kaktiņi pavērsās uz augšu. Edvards ieņurdējās.

- Mīļais, es zinu, tu ilgojies pēc manis. Drīz mēs būsim tikai abi, vienīgi mēs. – viņa nopūtās un piegāja blakus Edvardam.-

- Tagad vācies! – viņa man to pilnīgi uzbrēca. Viņas acis dega. Es vēl pēdējo reizi palūkojos uz savu ģimeni. Alise bija krīta bālumā. Viņas acis bija žēluma pilnas. Viņa raudāja. Tas viegli bija nolasāms, kaut arī asaras nebija. Ezme – viņa tik tikko turējās kājās. Kārlails bija novērsies un viegli glauda Ezmes matus. Emets turēja Rozāliju, viņa bija gatava uzbrukt Anjai. Es viegli papurināju galvu. Viņa saprata un atkāpās. Džaspers, viņa seja nepauda pilnīgi neko, tā tikai vērsās manī. Es nopūtos. Manas kājas bija brīvas. Es viegli atspēros, bet tad…pagriezos.

- Edvard, es ceru, ka tu to visu spēsi izskaidrot mūsu meitai. – es vienaldzīgi nomurmināju. – Es apsolu, jūs mani vairs neredzēsiet, bet es zvēru, vampīru pasaule mainīsies. – es pievērsu skatienu Kaleniem. – Mīļie, piedodiet, man tas ir jādara. Ja kāds man sekos vai tuvosies, es to, bez žēlastības nogalināšu! – es atkal pievērsos Edvardam un Anjai. – Es ceru, ka jūs kļūdāties. Bet ja nē, man ļoti žēl… – es pagriezos un aizmirsu par visu. Es biju vampīrs. Asinskārs un mežonīgs vampīrs. Es vairs nebiju ne Bella Svona, ne arī Kalena, es biju tikai Bella, Bella, kura vairs neizjūt sāpes un mīlestību. Es atriebšos, lai ko, tas man arī maksātu. Es pasargāšu savu meitu un ģimeni. Viņi abi cietīs, viņi to nožēlos. Es tam darīšu galu. Es dziļi ievilku plaušās gaisu un palielināju ātrumu…man ātrāk ir jānokļūst Voltērā, bet pirms tam…

Vēstule. Salkanā patiesība.

 Dzīves patiesība ir skarba. Laime vienmēr beidzas ar postu. Viss tiek dots un atņemts. Lai spētu cerēt ir vajadzīga apziņa un vēlmes. Vēlmes, ne vienmēr var būt patiesas. Kad izrādās, ka viss jau ir padarīts ar uzviju un tu jūties laimīgs, ka dzīve nevarētu sniegt kaut ko vēl labāku, tu saskaries ar patiesību. Tas viss beidzas. Paliek tikai rūgtums un atriebība par laimi.

Manas kājas bija nejūtīgas. Tā nav pirmā reize, bet tas liekas savādi. Būt nejūtīgai ir sāpīgi, bet arī patiesi, jo tu nejūti neko, tikai tukšumu. Es biju atguvusi Edvardu, es biju atguvusi visus. Manas sāpes bija veltas, jo tie visi bija meli. Meli, kuri izglāba mani, no nodarītā posta, kas varēja sekot. Es ticu, es būtu padevusies un noticējusi. Bet es nespētu nogalināt sev tuvos. Es nebiju ļauns murgs, kas atņem cilvēku dzīves. Es biju nelaimes putns, kas visus murgus patur sevī. Bella Kalena. . Tā nu reiz tas ir, bet varbūt es spētu kaut ko mainīt, bet varbūt nē. Varbūt man bija jāpaliek cilvēkam un visas sāpes jāizcieš kā moceklei. Man būtu pie kā vērsties, man bija draugi. Patiesi draugi, bet tagad…viņi mani nesaprastu, viņi nobītos un man nāktos izdarīt izvēli. Nogalināt vai pārvērst viņu dzīves ciešanās. Es nespēju ne vienu, ne otru. Man bija jāpaklusē. Es biju Šveice, kas nošķīrās no citiem, lai pasargātu sev tuvos un savu dzīves centru.

Es viegli satvēru Emeta roku un piecēlos. Man bija jāredz vēstule. Varbūt tas nebija nekas slikts? Varbūt kāds vēlējās mani apciemot, vai arī vēlējās pateikt kaut ko labu? Es tiešām nezināju. Es nevēlējos cerēt uz to ļaunāko. Man bija sevi jānoskaņo pozitīvi. Emets it kā cenzdamies pasargāt mani atlaida roku un uzlika to man uz muguras. Tas bija patīkami, jo sajutu rūpes un aizsardzību. Es lēni tuvojos klavierēm. Katra sekunde bija kā uguns, kas dedzinātu mani. Es nespēju kustēties ātrāk, man bija bail atkal pazust. Es nevērīgi paskatījos uz Alises, bet viņa neko nebilda. Viņa stāvēja atspiedusies pret trepju margām. Viņa bija bāla. Viņas acis bija dziļas un tumšas. Viņa bija redzējusi nākotni. Kāpēc viņa neko neteica? Džaspers sajuta manu noskaņojumu un lēni man tuvojās. Es instinktīvi kāpos atpakaļ. Emeta roka mani aizturēja. Džaspers uzlika savu roku man uz pleca. Un manāmi man iečukstēja ausī: – Bella, viss būs labi. Tev vairs nav jāuztraucas. Alisei tas viss ir par smagu. Neuztraucies viss ir labi. . – viņa roka maigi noglauda manu vaigu. Viņš atgriezās pie Alises un apskāva viņu. Ezme ar Kārlailu neko nebilda. Viņi tāpat kā es neko nesaprata. Kārlails bija domīgs. Viņš laikam izsvēra visus aspektus. Ezme uzlūkoja mani. Es nespēju pasmaidīt, man nebija spēka un nebija īstais brīdis. Es novērsos. Viņa jau pēc sekundes simtdaļas stāvēja man blakus. Viņas roka apvijās man ap vidukli un vilka mani uz priekšu. Es pretojos, bet tam nebija jēgas.

- Bella, tev ir jāuzzina patiesība. – Rozālija ierūcās. Es neizpratnē pavērsos uz viņu. – Kā tu nesaproti? Tevi vēlas iznīcināt ar mūsu palīdzību, bet tu tik viegli padodies. Tā neesi tu. – viņa ierūcas. – Kad tu reiz sapratīsi, ka tu esi mūsu saikne, ja nav tevis, nav arī mūs. – viņa piesteidzās man klāt un saķēra rokās manu seju. – Bella, apsoli, ka nepadosies, lai arī, kas notiktu! Apsoli? – viņas acis mani hipnotizēja. Man bija jāpiekrīt. Nekas cits neatlika. Viņai bija taisnība. Es jau tā, daudz ļauna esmu darījusi viņu labā. Man bija jāsaņemas, lai āri, kas notiktu.

- Es apsolu. Es nepadošos, lai arī, kas notiktu. Es jūs vairs nepametīšu. – viņas tvēriens atslāba. Viņa aizsteidzās blakus Renezmei un Džeikam. Bija tik patīkami viņus atkal redzēt kopā. Man bija jāsaņemas. Es visu laku domās atkārtoju: Bella saņemies, tu nedrīksti pievilt savu ģimeni. Saņemies. . Es nopūtos un lēni devos uz priekšu.

Lēni un uzmanīgi pacēlu vēstuli. Aploksne bija no sena pergamenta un rokraksts bija nevainojams. Smarža bija pazīstama, tāpēc nemaz necentos to izburtot…Anja! Vismaz es tā domāju. Nebiju par to pārliecināta, bet kāpēc tad Edvards tā reaģēja? Un kāpēc viņš tik ātri pazuda? Viņš bija prom divdesmit minūtes. Tas bija pārāk ilgs laiks!

Manas domas atkal pievērsās vēstulei. Manas rokas nedabiski drebēja. Es sajutu kvēlojošu liesmu uz savas rokas. Tā bija Renezmes roka. Viņas acis vērās manī, no tām staroja siltums. Viņa mani iedrošināja. Tik skumji, ka dzīve ir pakārtota visam nedabiskajam. Es nopūtos. Mani pirksti satvēra aploksni. Es lēni un uzmanīgi pavēru aploksnes ieloku un izvilku vēstuli. Visi aizturēja elpu.

Bella!

Bella, tu nespēj dot Edvardam visu, ko spēju dot es. Es zinu, tu mani atceries. Mani sauc Anja. Kad tu pameti Edvardu, es spēju viņam sniegt visu. Viņš pat atzina, ka esmu labāka. Viņam ir apnikušas tavas muļķīgas spēlītes. Viņam ir apnicis, ka dēļ tevis, viņa ģimenei ir jācieš. Viņš pat atzina, ka jūtas atvieglots, ka tu aizgāji. Es zinu, tu man netici, bet tā ir taisnība.

Es ceru, ka tu saproti manu brīdinājumu. Es vēlos, lai tu viņam nesekotu un pamestu viņu – tu, nevis viņš. Es saprotu, tev tas būs grūtu, pat neiespējami, bet pacenties. Tu tiešām nevēlies, lai ar tavu meitu vai ģimeni kaut kas atgadītos. t

Es tevi brīdinu, ja tu nesekosi manam brīdinājumam – cietīs visi. Es ceru, ka tu paklausīsi. Edvards pieder man. Tev tikai paliek pagātne. Ceru, ka tu spēsi samierināties.

Ar godpilnu cieņu. Anja

P.S. – Tevi, tavās tēva mājās gaida pārsteigums, ja pasteigsies, tad vēl spēsi to izbaudīt. Lūdzu nekavējies!

Manas kājas bija kā no gumijas. Ja nebūtu Emeta, Ezmes un Rozālijas, es būtu sabrukusi. Mani pārņēma panika. Es sāku kaut ko murmināt, pat nesekojot līdzi, ko saku.

- Anja…ko viņa…viņa pavedināja Edvardu…viss ir beidzies…! – vēstule izkrita man no rokām. – Man ir jādodas pie Čārlija, viņa kaut ko perina…es tikai īsti nezinu ko! – es mēģināju izķepuroties no Emeta tvēriena, bet nespēju. – Emet, laid! Man ir jāiet! – es viņam uzbrēcu. – Man ir jāglābj Čārlijs! – es triecu savu elkoni Emeta ribās, bet viņš tikai sagrīļojās, viņš pacieta sāpes. Bet kāpēc?

- Emet, turi viņu! – Alise dusmīgi norībināja. Es pirmo reizi dzirdēju viņas zvaniņam līdzīgo balsi, tādā tonī. Es salēcos. – Mums ir jādodas pie Čārlija – NEKAVĒJOTIES. – viņa vārdus pilnīgi izspļāva. Manas kājas saļodzījās. Ezme mani uzķēra.

- Bella, tagad nomierinies. Mēs dosimies pie Čārlija, tikai nomierinies. Ar Čārliju viss ir labi. Nav nekādas panikas. – Džsapers noglauda manus matus un saspieda manu delnu. Visu telpu ieskāva miers. Manī pazuda visas bailes un sāpes. Palika tikai neziņa un izbrīns. Ja ne Čārlijs, kurš tad? Es pavēros uz Alisi. Viņas seja bija neizteiksmīga. Acis bija dusmu pilnas un rokas bija sažņaugtas dūrēs. Visi vērās Alisē. Neviens neko nenojauta, bet es gan…Edvards..

Mēs traucāmies cauri mežam. Es sajutu Edvarda smaržu. Mēs tai sekojām. Tā uzveda uz man pazīstamās takas. Mēs tuvojāmies Čārlija mājai. Man abās pusēs nostājās Emets un Džaspers. Priekšā nostājās Alise un Ezme. Mums sekoja Kārlails ar Rozāliju. Es jutos kā noziedzniece, bet es zināju, ka tas ir tikai tāpēc, lai mani pasargātu. Es attapos meža malā. Mani kaut kas satrauca. Tagad bija divas smaržas – viena bija Edvarda un otra…

- Anja!!! – es klusi izdvesu. Es zināju, kas notiek. Viņa bija panākusi savu. Tēva mašīnas pie mājas nebija, tas bija labi. Vismaz viņš bija drošībā uz neilgu laiku. Bija krēsla. Pie apvāršņa debesis iekrāsojās koši sarkanīgas. Mēs varējām neuztraukties par to, ka kāds mūs varētu pamanīt. Mēs pārskrējām pāri ceļam. Mājas durvis bija mazliet pavērtas. No Emeta krūtīm izlauzās šņāciens. Mēs nemanāmi iegājām mājā. Smarža kļuva spēcīgāka. Tā veda uz otro stāvu, uz manu istabu. Alises tvēriens kļuva ciešāks. Es atvēru durvis…

Edvards. Atzīšanās

Uzticēšanās ir spēja piedot. Tikai vārdi spēj mierināt cilvēku. Katra izteiktā frāze spēj aizlidot un neatgriezties. Sāpināt cilvēku ir grēks. Spēja piedot ir dimants. Ieskatīties mīļotā cilvēka acīs ir laime. Laime- neizdibināms jēdziens. Tas spēj apzīmēt visu. Nāvi, piedzimšanu, mīlestību, grēku un pat piedošanu. Zaudēt kādu ir mokošas sāpes. Jo vairāk tu pieķeries dzīvei, jo vairāk tā tev moka un liek ciest neremdināmas sāpes un neziņu. Dzīve ir patiesā cena – cena par piedzimšanu un radīšanu.

 Anja.…vienīgais vārds, kas atbalsojās manās domās. Kas viņa bija? Viņa man lika aizmirst visu, iemīlēt viņu kā Bellu…manu Bellu. Viņa bija sātans, kas ir izlīdis no zemes dzīlēm. Mans murgs. Caur manu ķermeni pārskrēja miljoniem dzirksteļu. Tās lika man aizdegties dusmās. Viņa bija izbojājusi šo skaisto mirkli. Viņa bija izjaukusi līdzsvaru un likusi atgriezties tumsā, kurā ir sāpes – sāpes, par mīļotā cilvēka zaudējumu. Es atceros Bellas seju, kad viņa izdzirdēja Anjas vārdu. Viņas sejā iezibēja šoks un neizpratne. Kad Džaspers sakustējās, es viņa domās jutu Bellas sāpes. Tās bija vēl stiprākas nekā pirms gada. Viņa cieta. Anja cietīs. Viņa samaksās par Bellas sāpēm un ciešanām. Viņa bija aizsācēja visam, visam, ko viņa bija izraisījusi. Sākot ar Bilija savainošanu, Seta un Sjū nāvi. Beidzot ar Bellas aiziešanu un manas ģimenes sabrukšanu. Par Čārlija ciešanām. Mums nācās viņam izstāstīt, ka Bella uz neilgu laku ir devusies ceļojumā – viena, viena, , ka viņa nedaudz vēlas atslēgties no pasaules. Ar laiku viņš saprata, ka tie ir bijuši meli. Viņš uzdeva aizvien vairāk jautājumu un atbildes mums nebija. Kad Čārlijs saņēma Bellas vēstuli, viņš kļuva pavisam nikns. Mēs paši bijām pārsteigti, jo negaidījām, ka Bella dos kādu ziņu. Viņa vēstulē norādīja, ka viņa vairs neatgriezīsies. Viņa nespēj pārdzīvot notikušos un vēlas palikt viena. Viņai ir jāpierod pie jaunās dzīves. Viņa nevēlas tapt traucēta. Čārlijam nevajadzēja liekus paskaidrojumus, viņš saprata, ka vainīgie esam mēs. Es to nenoliedzu un pat netaisījos to darīt. Ar laku Čārlijs pieklusa. Viņš padevās. Viņš vairs nenāca uz mūs māju apciemot Renezmi, viņš nedeva nekādu ziņu. Renezme bija vienīgā , kas drīkstēja apciemot viņu, pat Džeiks to nevarēja. Čārlijs uzskatīja, ka tajā ir vainojams arī Džeikobs. Kad Čārliju aizveda uz Forksas slimnīcu, mēs sapratām, ka viņam ir pārāk smagi. Kārlails piedāvāja savu palīdzību, bet, protams, ka Čārlijs atteicās.

Tagad skrienot cauri mežam, saprotu, ka mums bija jāļauj, lai Čārlijs visu uzzina. Tā bija vienīgā iespēja. Es zināju, ka viņš klusēs, bet Kārlails tam nepiekrita.Es

Es sajutu pazīstamo smārdu. Tas bija cieši izteikts, it kā viņa nesen šeit būtu skrējusi. Smaka kļuva neizturama. Tā apņēma visu manu prātu. Es spēju domāt tikai par viņas nolādēto skūpstu, tas visu padara vēl ļaunāku. Es nespēju koncentrēties…tikai ne tagad! Es sekoju pēdām. Tās uzveda uz pazīstamās takas. Es attapos meža malā pie Čārlija mājas. Viņa bija šeit. Smārds bija pavisam izteikts. Viņa bija Čārija mājā! No manas mutes izlauzās rēciens. Es nemanāmi pārgāju ceļu un devos uz mājas pagalmu. Es centos izklausīties mierīgs. Ceru, ka kaimiņi mani nepamanīs un neuzdos liekus jautājumus Čārlijam? Kad biju ticis pie loga, sajutu smārdu. Tas bija patīkams. Manas domas atkal pievērsās skūpstam pļavā. Kas ar mani notiek? Es papurināju galvu, cenzdamies domas izpurināt ārā no manas galvas. Es zinu, tas ir bērnišķīgi, bet citas iespējas nebija. Es centos domāt par Bellas atgriešanos un skūpstu, ko viņa man dāvāja pamostoties. Es pakāpos soli atpakaļ un tad palēcos. Man pār brīnumu logs bija atvērts. Es nemanāmi ielēcu istabā, neizrasot nekādas skaņas. Mans augums sastinga. Bellas gultā kā sastingusi gulēja kaila sieviete. Mani pārņēma iekāre. Es vēlējos viņu iegūt un turēt savās skavās. Es biju gļēvulis. Kāpēc es nespēju pretoties? Varbūt gads bija pārāk ilgs laiks un viss izgaisa. Bet tā, tas nevarēja notikt? Tam visam bija cits iemesls! Kaut kas man nelika mieru. Tas bija kaut kas tumšs un nomākts. Tas bija kaut kas pārdabisks…

- Es zināju, ka tu man sekosi. Tu nespēj pretoties manam valdzinājumam! – Anjas balss bija kā svilinoša uguns. Tas sāpēja. Es spēju viņai pretoties, es spēju pārvarēt šo kārdinājumu…!

- Var jau būt, ka nespēju pretoties kārdinājumam, bet ne jau tādam, kādu tu iedomājies. – mani pārmāca dusmas. Kas, viņa vēlējās pārgulēt ar mani? Kāpēc? Viņa zina, ka es mīlu Bellu un, ka viņa ir atgriezusies. Tas ir neizskaidrojami. Nu jau es jutos neērti veroties uz viņu. Es nedaudz noliecu galvu un pagriezos uz loga pusi.

- Nu neesi tik kautrīgs, Edvard! Mēs abi zinām, ko tu vēlies un ko t tu n nespēj iegūt! Viņa tevi vairs nemīl. Tu to zini. – viņa iespurdzās. – Domā, ka viņa atgriezās tevis dēļ? Tu maldies, mans dārgais draugs. – viņa atkal iespurdzās. Es dzirdēju kā viņa ar roku noglauda spilvena pārvalku.

- Anja? – es viņas vārdu izrunāju ar riebumu. – Tu nepazīsti mani un es nepazīstu tevi.. Tu nezini, ko es vēlos un ko nē. Man ir tikai mana BBella un ar to viss ir izteikts…! – es nopūtos un pagriezos. Viņas acis, bet kā! Es nesaprotu, acis pagājušā reizē bija zeltainas, bet tagad…tās bija koši sarkanas…!

- Edvard, tu pat nespēj iedomāties, cik labi es tevi pazīstu. Man liekas, ka pat pārāk labi. – viņa atkal iespurdzās un piecēlās kājās. Viņas augums bija slaids un izteikts. Āda bija bāla ziloņkaula. Viņas šokolādes brūnie mati ieskāva krūtis. – Viņa nenāca meklēt tevi. Es varu tev nedaudz pateikt priekšā, tikai apsoli, ka viņai neteiksi. – viņa nopūtās un pielika lūpām pirkstu. – Viņa meklēja kādu citu. Tu domā, ka viņa visu laiku sēroja par jums. Nu es tā viss neteiktu. – viņa paspēra soli uz priekšu. – Viņa izbaudīja dzīvi arī bez tevis. Tā kā, Edvard, nenovērtē sevi par augstu. – viņa atglauda matus aiz muguras. Viņa bija kā dieviete. Kā nimfa, kas izkāpusi no pasaku grāmatas. Es instinktīvi paspēru soli atpakaļ. Es nevarēju atkal padoties un just iekāri. Es nespēšu ielūkoties Bellas zeltainajās acīs. Es būšu viņu nodevis. Mani pāršalca dusmas.

- Var jau būt! Es viņu nevainoju! – Bella tā nekad nerīkotos, bet ja nu tomēr. Šī doma man bija jāizslauka no galvas. Anja bija indīga čūska. Viņa mani cenšas apvārdot. Es ieņurdējos un metos viņai virsū. Es sagrābu viņu savā ciešajā tvērienā. Es biju gatavs viņai noraut galvu. Saplosīt un sadedzināt. Bet tad, notika kaut kas negaidīts. Mani pārņēma atkal tādas pašas izjūtas, kādas pļavā. Es nespēju pretoties. Viņas augums bija silts un kvēlojošs. Viņas roka noglauda manas krūtis un tad es izdzirdēju auduma plīšanu. Mans krekls mētājās uz zemes. Viņas rokas ienira manos matos. Viņas acis atkal bija zeltainas. Tās mani ieskāva savā varā.

- Es zinu, ka tu mani gribi, tāpēc nepretojies! – viņa lēni to iečukstēja manā ausī. Es pat nepretojos, jo zināju, ka tam nav jēgas. Manas lūpas instinktīvi piekļāvās viņas mutei. Tās bija siltas un kvēlas. Manas rokas lēnām slīdēja gar viņas mugura. Tā bija zīdaina. Viņas augums piekļāvās ciešāk manām krūtīm. Es biju neredzamā varā. Un tad viņa iekunkstējās. Tas bija pēdējais piliens. Es viņu atgāzu gultā un ļāvos neredzamajam spēkam…es nespēju pretoties…viņa bija mana!

Mīla bez jūtām

Atgriešanās bija sāpīga. Bet piedošana bija vienīgā iespēja. Kā tu spēj nicināt kādu, kas tev ir atdevis dzīvi? Dzīvi, bez kuras tu nespētu dzīvot. Mana dzīve bija sarežģīta. Tukšums manās krūtīs bija atstājis pārāk dziļas rētas. Lai cik ļoti es mīlētu savu ģimeni, dziļi sirdī nicinājums nav pagaisis. Labie vārdi, ko viens otram dāvājam, tas ir sākums, pie kā ir grūti pierast. Lai cik ļoti mēs vēlētos apiet dzīves līkločus un samezglotos ceļus, aiz mums paliks gara taka un pagātne mūs atradīs. Tagadne ir vienīgā iespēja, kas spēj labot nākotni. Es necentīšos aizmirst pagātnes burvīgos brīžus un kaisli. Es nekad neaizmirsīšu mūsu pirmo skūpstu un skūpstu, kuru viņš dāvāja citai, tai, kuru es nepazinu. Tagadne bija pārāk tumša un necaurredzama. Bet dziļi tumsā es spēju saskatīt dimanta atspulgu, kas vēsta par nākotni, kuru mums būs lemts izdzīvot kā vienam. Uguns un ūdens, kas apvienojoties rada tukšumu. Miglu, kas atstāj dūmus, kuri dodas savu ceļu. Savijušies, tie izdejo savu deju. Mūsu deja ir vienīgais, kas spēj mūs darīt laimīgus. Dziesma, kura mani ievedīs jaunā pasaulē. Pasaulē, kuru es vēl nepazīstu…atgriešanās.

Edvarda lūpas bija kvēlas un dedzīgas. Tā iekļāva visu. Sajūta bija fascinējoša. Tik sen neizjustas jūtas atgriezās. Mēs bijām viens vesels. Tika mēs abi. Tik viegli atkal bija aizmirsties… Viņa roka viegli noglauda manus matus un piekļāva manu augumu vēl tuvāk viņējam. Es sajutu viņa siltumu un degsmi. Es nespēju savaldīties un atgāzu viņu atpakaļ gultā. Bija tik jauki atkal piekļauties mīļotā augumam. Sajust viņa augumu un līdzjūtību. Visas sāpes pēkšņi pazuda. Es spēju piedot visu. Es spēju piedot viņa atraidījumu un padzīšanu no mājām. Es spēju piedot viņu teātri un pat tās atmiņas, tās, kuras mani saistīja ar mežu un sievišķo būtni. Mēs laikam bijām aizrāvušies ar savu pasaules radīšanu, ka nemaz nepamanījām apkārt esošos. Mani, tas nesatrauca. Edvarda tuvums, lika man aizmirsties, es vēlējos viņu iegūt un pataupīt vienīgi sev. Emets iespurdzās. Es novērsos no Edvarda un pavēros uz Emetu. Viņa seja bija atplaukusi smaidā. Sen pazīstamais Emets bija atgriezies. Bet varbūt tā bija tikai daļa no izrādes. Tagad par visu vairāk man nākas uzticēties sev, tas nav viegli. bet es nepadošos. Es cīnīšos par visu!

- Emet, varbūt pietaupīsi savus komentārus vēlākam laikam? – Edvards īgni atcirta. Viņa zeltainās acīs ieurbās manī. Tajās mirdzēja laimes uguntiņa. Man bija grūti pretoties valdzinājumam.- V

- Vecīt, mums jau te nav nekāds nakts šovs! – viņš atkal iesmējās. Visa telpa piepildījās ar dārdošiem smiekliem. Tas lika manai mutei pavērsties nelielā smaidā. Es pirmo reizi redzēju Emetu tik laimīgu. Tas mani mulsināja. Ģimene uzvedās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Un tas mani pārsteidza vēl vairāk. Edvards lēni piecēlās un no viņa krūtīm izlauzās kluss rēciens. Emets nebija pateicis neko tādu, dēļ kā būtu jāceļ tracis. Es saķēru Edvarda roku un parāvu viņu atpakaļ.

- Paliec pie manis.- es klusā balsī izdvesu. Viņš viegli noliecās un ar plaukstas virspusi nobrauca gar manu vaigu. Caur manu ķermeni izšāvās miljoniem dzirksteļu. Es ieelpoju viņa smaržu.

- Nu vismaz viens gan ir mainījies. – Alise domīgi uzlūkoja mani. – Tava stila izjūta ir mainījusies par 110 procentiem. – viņa viegli iespurdzās. Viņa šķērsoja telpu un apsēdās uz gultas malas. Pavisam biju aizmirsusi, ko biju uzvilkusi. Tagad sapratu, ko viņa ar to bija domājusi.

- Bella, man tevis ļoti pietrūka. Piedod par visu. Lūdzu, mēs tiešām tev nevēlējāmies sagādāt sāpes. Mums…mums bija tevi jāpasargā, tu nesaproti… – viņas balss aizlūza. Viņa pēkšņi apskāva mani tik stipri, ka sākumā domāju, ka viņa mani pārraus uz pusēm. Bet tad, apskāviens atslāba. Viņa dziļi ielūkojās manās acīs. Man tā pietrūka viņas zvaniņiem līdzīgā balss. Viņas dedzība un mīļums. – Bella, man tevis tā pietrūka, tu nespēj iztēloties, cik ļoti.- viņa atkal apskāva mani.

- Alise, viss ir labi. – es viegli noglaudu viņas roku. – Tam būs vajadzīgs laiks, bet es centīšos. Tas būs grūti, bet es mēģināšu. – viņa nemanāmi pasmaidīja un pievērsās Kārlailam.

- Kārlail, manuprāt, būtu pienācis laiks, viņai visu izstāstīt. – viņa viegli noglauda manus matus un paskatījās uz Edvardu. Edvards nebilda ne skaņas. Tikai lūkojās manī. It kā es būtu viņa mūža lielākā balva. Es atpazinu šo skatienu.

- Ļauj man, Alise! – Es atpazinu šo balsi. Tas bija Džeiks. Viņš iznira no Ezmes aizmugures un nostājās blakus Kārlailam. – Protams, ja jums nekas nav iebilstams. – viņš paskatījās uz Kārlailu un tad uz Rozāliju. Kas, atradās viņam vistuvāk.

- Protams! – Kārlails viņu iedrošināja. Edvards viegli saspieda manu roku.

Kad biju noklausījusies visu stāstu, mani pārņēma dusmas un sāpes. Dusmas par šo būtni, kas visu to izdarīja. Un skumjas par Lea, Sjū un Seta. Sets bija Edvarda vistuvākais draugs. Viņš vienmēr mani spēja sasmīdināt. Viņš bija kā atspole, kas nepārraukti kustējās. Man negribot acis viegli sāka kņudēt un rīkle nepatīkami smeldza. Es sajutu tuvojamies robežu, es atkal sabrukšu. Es viegli atspiedos pret Edvardu un galvu uzliku uz viņa pleca.

- Edvard, es nesaprotu…tā…tā nevarēju būt es, es nekad…es nespētu neko tādu nodarīt sev mīļajiem. – Mana balss aizlūza.

- Bella, tu tagad saproti, kāpēc mums tā bija jārīkojas. Mēs nespējām pieļaut, ka tu notici pati sev. Tā nebiji tu, tā bija cita. Cita, kuru mēs atradīsim. – viņš pārāk ātri berzēja manu delnu. Viņa lūpas pieskārās manai pierei. – Tagad mīļā tu saproti. Mēs nevarējām…mums bija kaut kas jādara.

- Bella, mēs saprotam, ja tu vēlēsies mūs pamest. Mēs pret tevi izturējāmies cietsirdīgi. –Kārlaila balss bija nosvērta, bet tajā paudās līdzjūtība. Tagad es visu sapratu. Viņi mani vēlējās pasargāt. Tikai viņi neiedomājās, kādas sekas tam visam sekos. Es cieši apskāvu Edvardu, tik cieši, lai viņš nespētu aizmukt. Lai viņš nesabītos no manas atbildes.

- Es centīšos, Kārlail! Es mēģināšu, bet es neko nesolu. Es palikšu, jo nespēju atkal tik viegli pamest…pamest savu ģimeni. – pēdējos vārdus es izdvesu čukstus, tas bija pārāk grūti. Man bija jādomā pozitīvi. Tagad nekas vairs nevar noiet greizi, tagad es esmu mājās. Mājās pie savas ģimenes – Edvarda.. Un tad es kaut ko atcerējos.

- Renezme?? – es čukstus izdvesu. No Džaspera muguras iznira visskaistākā un visburvīgākā meitene pasaulē –mana meita. Viņas acis bija asaru pilnas. Es atbrīvoju Edvarda augumu un piesteidzos pie Renezmes. Es viņu cieši apskāvu. Viņa uzlika galvu uz mana pleca un krampjaini vilka gaisu. Viņa nespēja parunāt. Es jutu kā viņas asaras izsūcas cauri žaketes audumam.

- Mam, lūdzu, piedod man! Es…es tā negribēju. Es biju muļķe, ka noticēju visam. Man tevis pietrūka. Tu nespēj iedomāties cik ļoti. – viņas rokas apvijās ap manu augumu. Man bija tāda sajūta, ka viņa mani nekad vairs nepalaidīs vaļā.

- Mīļā viss ir labi! Tagad viss ir labi! Es tev piedodu. Tu nezināji…tu nenojauti, ka tie varētu būt meli. Es tevi vairs nekad nepametīšu. Tagad nomierinies.- es viegli noglaudu viņas matus. Viņa pacēla galvu. Viņas brūnās acs ieurbās manī. Viņas roka pastiepās un pieskārās manam vaigam. Viņa domās pilnīgi izkliedza: – Es- Es mīlu tevi, mammu! Es nespēšu tevi atkal pazaudēt, tikai ne tagad, kad esi man visvairāk nepieciešama. – Es nesapratu viņas vārdu nozīmi, bet es viņu apskāvu vēl ciešāk.

- Es zinu. – es viegli iečukstēju viņas ausī. Mūs abas apskāva Edvarda ciešais tvēriens. Tagad, es beidzot sajutos mīlēta. Par ilgiem laikiem. Tukšums krūtīs bija izplēnējis. Es biju atguvusi visus. Savu mīlu, manu sauli- Edvardu.

Tad pēkšņi notika kaut kas negaidīts. Lejā kaut kas sakustējās un tad, kaut kas sašķīda. Mēs visi reizē salēcāmies. Visi bija augšstāvā. Kas tas varēja būt? – es nepaguvu atgūties, kad es, jau atrados Edvarda rokās. Viņa tvēriens bija cieš. Viņš piekļāva mani savām krūtīm tik cieši, it kā censtos mani pasargāt. Emets ar Džasperu nostājās mums blakus. Pie flīģeļa zemē gulēja saplēsta vāze. Ūdens bija samērcējis visu paklāju. Ziedi bija izkrituši no vāzes. Bet tad pamanīju kaut ko baltu, guļam uz klavierēm. Es izrāvos no Edvarda krūtīm un piesteidzos klāt flīģelim . Uz tā vāka gulēja aploksne. Uz aploksnes bija uzrakstīts- Bellai.. Aiz šoka aploksne nokrita uz grīdas. Kāds mani bija atradis! Kāds mani meklēja! Kāds vēlējas man atriebties! Bet kas? Manu šoku nomāci salkana smarža, tā bija pazīstama, bet es nezināju, kam tā pieder. Man blakus nostājās Džaspers ar Emetu. Alisei aizrāvās elpa. Edvards sastinga.

- Anja! – viņš klusā balsī ievaidējās. Mana pasaule zem kājām sabruka. Es vēlējos atkal pazust tumsā. Tas nevarēja atkārtoties. Viss tikai tagad sāka noskaidroties. Kas bija šī Anja? Man aizrāvās elpa.

- Anja? Tā ir viņa… – es izdvesu. – Edvard…kāpēc…kāpēc tu…? – es nespēju pabeigt teikumu. Es atkritu pret Emeta krūtīm. Es nekad nebiju domājusi, ka vampīri tik viegli var sabrukt, bet tagad… viss bija mainījies….Es ielūkojos visu sejās. Neviens neko nesaprata. Visi uzlūkoja Edvardu. Edvarda seja bija sastingusi. No mana mīļā un kaislīgā Edvarda nebija ne vēsts, viņš bija pagaisis. Edvards pēkšņi aprāvās un izmetās ārā pa durvīm. Viņš bija prom…

-Edvard? Edvards…- es klusi vaidēju, man nebija spēka. Tikai ne tagad. Manas tukšums krūtīs atgriezās…viss bija zudis. Laimei nebija nākotnes…pagātne mūs apsteidza….

Edvards.  Atklāsmes brīdis

Kopš brīža, kad esi sapratis, ka esi zaudējis visu – atpakaļceļa vairs nav. Tu dzenies pakaļ jūtām un vēlies tās atgūt un paturēt sevī. Tu nespēj piedot izdarīto. Sāpināt kādu ir grēks; elle zemes virsū. Mīlēt kādu, kas ir cerību stars – kā saule, kas tevi sasilda un atkausē. Neaprakstāmas jūtas, kas spēj izmainīt visu. Gads, kas ir pārvērties izmisumā, gads, kuru vairs neatgūt…

Skūpstīt kādu ar tik kvēlu līdzjūtību – tā ir bauda. Apskaut kādu tuvu krūtīm un izbaudīt tā tuvuma – tā ir kaisle. Sajust mīļā cilvēka zudumu – tās ir sāpes. Ne vienmēr pareizākais ceļš ir padošanās, bet vēlmju apmierināšana ir vajadzība…Aizmirstībai ir vajadzīgs īss ceļš…viens solis, lai nepakluptu…

Lasīt tālāk »

Tiesas taisnīgums

Neziņa ir vissāpīgākās izjūtas. Tās pārņem tevi negaidot, aiz sevis atstājot tukšumu – sapratni par dzīvi un neiedomājamu varu. Padoties cilvēku varai ir vienīgais mierinājums. Atbalstīt cilvēku sāpīgā brīdī – tā ir uzdrīkstēšanās. Neļaut viņam sabrukt paša rokās. Būt daļai no viņa sāpēm. Ik mirkli sāpes pārņem tevi, jo tu sajūti neziņu…Neizskaramu, neremdējamu neziņu…Tik salkanu un neizgaršojamu.

Katrs kopā ar Edvardu pavadītais mirklis bija kā sapnis. Neticami brīnišķīgs sapnis. Tas remdēja manas alkas pēc dzīves, lika justies mīlētai un iekārojamai. Man bija pati lielākā un labākā ģimene pasaulē. Viņi man deva cerību…un jaunu dzīvi. Dziesmu, kas ieskāva manu prātu. Neļāva pazust vienkāršajā pasaulē, bet ļāva iepazīt jaunu, spēcīgu, valdošu un varenu… manu jauno vampīru pasauli.

Lasīt tālāk »

Melu līdzjūtība

Tik sen neizjustas sāpes plosīja manu ķermeni. Tumsas skavās tu vari justies droši, tu vari grimt dziļāk un dziļāk – neizjust sāpes, nicinājumu un pārmetumus. Tu jūties tukša…izsmelta un pamesta…Dzīves jēga – tās vairs nav…Sāpes, kuras izjust ir patiess rūgtums…Cerība, kura ir zudusi…

Edvards.…vienīgais vārds, kas atbalsojās manā ķermenī. Tas aizpildīja visus tukšumus ar tumsu, nicinājumu un sāpēm. Meli – iemesls, dēļ kā mani padzina. Es biju tikai marionete viņu rokās, kas kustējās pa vējam, nesasniedzot savu mērķi. Kad aukliņas tika pārgrieztas, viss izplēnēja. Sapņi, mīlestība, jūtas un kaisle – gadu laikā bija kopotas un turētas sirds dziļumos. Meli aizēnoja visu. Stiprās un neievainojamās Bellas vairs nebija. Ir tikai palikusi Bella – cilvēciskā būtne, kurai ir vajadzīga mīlestība, atbalsts un sapratne. Kura bija ievainojama un lūdzoša, meitene, kura izaicināja likteni. Sekas ir ciešanas un piedošanas pamats. Edvards.…viņa sirds piederēja kādai, kurai es nespēšu stāties pretī, kura būs stiprāka un varenāka par mani. Mans murgs.

Lasīt tālāk »

Saltais tukšums.

Mīlestība ne vienmēr spēj sniegt visu. Tikai daļu no tā, ko tu vēlies iegūt. Mīlestībai beidzoties – sirdī paliek tukšums, kas aizēno visu. Sākot ar sāpēm, izjūtām un domām. Tā skar visu. Mīlestība spēj sāpināt. Kad esi apjēdzis, ka mīlu tev vairs neatgūt, tu jūti dusmas un nicinājumu. Tu sāc ienīst sevi un visus, kuri tevi mīl. Viņi nespēj izjust sāpes, jo nav saskārušies ar eksistences mīlu.

Sajust saules kvēlo staru pieskārienus savai ādai. Mīļotā elpu uz sava vaiga. Just viņa pieskārienus un siltumu. Tie ir sapņi, varbūt iedomas. Mēs ne vienmēr varam zināt, ka patiesākos baudas un laimes brīžus neizsapņojam. Varbūt tā ir tikai iedoma, vai alkas, kas nogulsnējas sirds, vai domu dziļumos. Atverot acis, sajūtam vilšanos par sapni, ko vairs nekad neizsapņosim…Saule, gaiss, debesis, kas ir Dieva radīts un ir mīlas izsapņots. Mīla… Saules dārgais pieskāriens… Mīla… patiesākās izjūtas, kas spēj atkausēt sasalušu sirdi. Mīla… mana dvēsele…

Lasīt tālāk »

Pirms nākamās daļas autores Aigas vēstījums visiem lasītājiem:

„Sirsniņām, kuras  vienmēr ilgojas pēc spriedzes un alkst mīlas, paldies, mani mīļie, ka atbalstāt mani! Vilkate, saņemies! Paldies arī tev, niive!

Ar cieņu, Aiga.”

Edvards. Mīlas rūgtums….

 Dzīve ne vienmēr var būt perfekta… Gulēt blakus mīļotajai un sajust viņas siltumu un kaisli – tas viss liek iedegties katrai ķermeņa šūniņai. Sajust viņas maigumu un dedzību. Katrs pieskāriens ir tā vērts. Mana Bella.. Mana lieliskā un spītīgā Bella. Kaut tagad, kad viņa jau ilgu laiku ir vampīrs, viņas raksturs nav mainījies… tas ir kļuvis vēl cietāks. Dusmas, kas mani bija apņēmušas visu nakti, pagaisa, kad ieraudzīju viņas acīs skumjas. Es nespēju pretoties viņas valdzinājumam. Pēc kaislīgajām jūtu izpausmēm gulēt uz mīksta paklāja skapī…to var izdomāt tikai Bella. Šajā jomā viņas fantāzija jau ir pavirzījusies uz priekšu par vairākām jūdzēm. Es nespēju turēt viņai līdzi…

Manas pārdomas iztraucēja telefona zvans. Mīļotā no manām rokām pazuda. Viss siltums izplēnēja vējā. Klausulē varēja sadzirdēt dedzīgo Alises balsi.-

- Bella, te Alise! Renezme ir atgriezusies. Bet labāk nāciet mājās. Tūlīt!

Lasīt tālāk »