Galerija
tumblr_l6rtr6uych1qca6ft 06pwx lfi_tchoice6 60866703 011 kstewartfans-ks-hq23015 troix8 untitled nov21b

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Laimes asaras (Aiga) visi raksti

Laimes asaras. 22. daļa

Renezme. Gaidītais

Saule viegli sildīja manu ādu. Tā atmirdzēja smilšu graudiņos. Mazi dimantiņi, kuros var saskatīt ik sīkāko niansi. Pie debesīm klusi vīteroja putns. Dziesma bija kā zīds, kas ieskauj debesis vieglā mākoņa segā. 

Es biju dabūjusi visu – ģimeni, mūžīgu dzīvi, cerību un mīlu. Ģimene mainīja savu nokrāsu, tā palika tumša un sadrumstalota. Mūžīgā dzīve bija piepildījusi visus manus melnos plankumus. Cerība, tā bija dāvājusi man jaunu iespēju izbaudīt ģimenes dzīvi. Mana mīlestība pret Džeiku bija stiprāka par visu.

Diena bija kā radīta izpriecām. Ūdens izskatījās silts un baudāms. Novilku drēbes un devos atvēsinošajā peldē.

Mājās es neesmu biju vairāk kā mēnesi. Mūsu vienīgās saites ir Čārlijs. Es cenšos viņu apciemot ik dienas. Viņš krīt aizvien dziļākā depresijā. Bellas pazušana, Sjū nāve. Pār maniem vaigiem sāka līt asaras.

Pēdējā laikā es raudu visu laiku. Tā kā tāds zīdainis. Medības, par tām varu aizmirst, katru reizi kā nobaudu asinis, man metas nelabi. Tagad pārtieku tikai no cilvēku pārtikas, bet tā īsti man negaršo. Guļu kā tāds lācis ziemas miegā. Dažreiz aizmiegu ātrāk nekā Džeiks. Savā ziņā tas nav nekas neparasts. Tikai, kas to visu varēja mainīt?

- Mazulis?! – es klusi nočukstēju. Bet kā? Tas, ko mēs ar Džeiku…tas bija joks. Drīzāk mirkļa vājums. Esmu vampīrs. Man nevar būt pēcnācēju. Un Džeiks? Bet, ja nu tomēr, kas būs mūsu bērns? Pusvampīrs, cilvēks un vilkacis? Esmu jukusi. Tas ir neiespējami…

Mamma man stāstīja, ka vampīriem nevar būt bērnu, jo organismā nenotiek izmaiņas. Tāpēc mūsu ģimenē nav pieauguma. Tā kā es arī esmu vampīrs, mani gaida tieši tāds pats liktenis.

Kad mamma gaidīja mani, tas viss esot noticis strauji. Bet tagad ir pagājis tikai mēnesis. Bet izmaiņu nav. Es laikam sapņoju…Kā lai es to uzzinu skaidri un to apstiprinu? Tests būtu drošs, bet neesmu pārliecināta, vai tas uz mani iedarbotos. Kārlails? Tad to uzzinātu tētis un visi pārējie. Bet, ja es kļūdos, tad es kļūtu par  apsmieklu. Nemaz nemanīju, ka ūdens viegli viļņojas zem mana zoda.

- Nesij, mīļā? – Džeiks peldēja uz manu pusi. Ko lai es viņam saku? Varbūt labāk neteikt neko. Tā būtu laba doma. Es skaidri neko nezinu, man ir jānogludina lietas. Viss ir jāuzzina skaidri. Nebūtu labi viņu uztraukt.

- Sveiks. – ūdens virs manis saviļņojās. Tas bija patīkami. Ūdens bija kā dūnu jūra pret manu ādu, tas bija neaprakstāmi. Izjūtas, tās visas ir mainījušās.-

- Mīļā, ko tu dari? –

- Es nesaprotu tavu jautājumu? – tas bija jokaini. „Ko es daru?” Uz jautājumu atbildi neradu.-

- Es tevi vēroju no krasta, tu jau vairāk kā piecas minūtes stāvi ūdenī kā sastingusi. Vai kaut kas noticis? –

- Protams, nē. Es tikai aizdomājos. – pagriezos pret horizontu. Tas sniedzās tālu, tik mierpilns un kluss. Diena bija radīta noslēpumam. – 

- Tas labi. Mums ir jādodas pie Kaleniem. Kaut kas ir noticis ar Bellu. Ezme zvanīja Čārlijam. –-

- Kas ir ar mammu? Džeik, tu zini, kas ir noticis? – mans uztraukums bija spēcīgāks par visu. Ko tas nodarīs mazulim? Man sevi ir jānomierina. Es nevaru uztraukties. Ieelpa un izelpa. Viss būs labi. Katra šūniņa ķermenī bija kā aizdegta lāpa. Tās dedzināja.

- Renezme, es nezinu. Mums ir jādodas. Mīļā, nāc, lūdzu? – Džeiks satvēra manu roku un vilka mani ārā no ūdens. Mans augums negribīgi atstāja ūdeni. Tur bija labi un mierīgi, nekādu bēdu un problēmu. Tagad viss ir mainījies. Dažreiz ir tāda sajūta, ka mani būtu atradis manas mamma nelaimīgas liktenis. It kā tas būtu pārmantojams! Kad viss bija izrunāts, kad biju izteikusi savu viedokli ģimenei, tad Edvards paziņoja kaut ko tādu, ko nebiju gaidījusi. Varbūt viss notiek pārāk ātri. Dažas lietas man rit garām kā putekļi, kurus es nevēlos aizskart un sajust. Un šī bija tā reize. Man bija žēl manas mātes. Es viņai ticu, tas nebija darīts ar nodomu. Tas, ko mēs visi viņai nodarījām, tas bija ļauni un nekrietni. 

Es izmantoju izdevību un aizsteidzos uz virtuvi. No domām man palika savādi nelabi. Ne jau kā nelaba dūša, bet, es pat to nemāku izteikt. Tas bija gan apdullinoši, gan neizjusti. It kā manī, kaut kas pastieptos par centimetru vai pat vēl vairāk. Es sajutu katru kustību un katru cīpslas savilkšanos. Muskuļi radīja krampjainas sāpes. Tas bija neizturami. It kā kaut kas dziļi manī – sāpētu, bet tā nebiju es.

Izmantoju izdevību un aizsteidzos uz virtuvi. Neviens to nepamanīja. Viņus bija satriekusi ziņa, kuru viegli izlaidu sev cauri.

Nonākusi virtuvē, nekavējoties paķēru kafijas krūzīti un atspiedos pret leti. Man bija tik daudz kas jāpārdomā. Kā mainīsies mana dzīve? Tagad es zinu, ka mazulītis manī ir dzīvs. Tas spēj augt, bet cik ilgi? Mana āda ir kā marmors, tā ir nesalaužama. Ko teiks mana ģimene, Džeikobs, Čārlijs, visi. Esmu tik jauna! Tikpat jauna kā mana mamma, savā ziņā. Es sadzirdēju savu vārdu.

Devos uz viesistabu, no kurienes atskanēja mans vārds. Nonākot līdz durvīm, pār mani nāca apjausma. Ko es teikšu Bellai? Ko viņa teiks par to visu? Vai viņa mani nosodīs? Manī radās instinkts aizsargāt savu mazulīti. Krūzīte izslīdēja man no rokām. Manas rokas automātiski apņēma vēderu. Es sajutu savu miesas augli. Mana un Džeika mīlestības mazulīti…

- Renezme, mīļā? Ko tas nozīmē…? – tētis stostījās kā zīdainis. Fakts viņu bija izbiedējis. Manas domas bija atklātas, tās arī viņš uzķēra.

Mans liktenis ir nolemts. Es nezinu, vai spēšu aizsargāt sevi un mazulīti? Vai mēs abi izdzīvosim, vai tikai viens no mums? Jautājumu un iespēju ir daudz. Bet vai tās ir lemts uzklausīt? Nē, tas ir pārāk samāksloti.

Kamēr mēs neesam izjutuši visu. Mēs nespējam samierināties ar notiekošo. Es nekad nesapratu mammu, Ezmi un Rozāliju, bet tagad pasaule ir skaista. Tajā ir jāieskatās un sava sirds ir jāatbrīvo no ciešanām un sāpēm. Tika tad mēs varam justies brīvi…Mana brīvība būs mazulis, kurš manu dzīvi padarīs skaistu un krāsainu…

Laimes asaras. 21. daļa

Renezme. Dzīvība

Kafijas krūzīte izslīdēja man no rokām. Brūnais šķidrums iesūcās paklāja baltajās sprogās. Vai man bija iemesla baidīties no tā, ko pati nespēju izskaidrot? Man bija vienaldzīga visu reakcija. Es jau biju zaudējusi visu, vissvarīgāko – māti. Kad

Kad krūzīte atsitās pret zemi, manī atskanēja klikšķis. Tas lika apzināties to, ko es nevēlējos. Tas, no kā visvairāk baidījos. Viena kļūda, bet vai tā atnesīs man nelaimi?

***

Diena bija neaprakstāmi skaista un saules apspīdēta. Katrs saules stars, kas apskaloja mani, lika man sajusties mīlētai un dzīvai. Šajā laika posmā, kuru es pavadīju meklējot sevi, es beidzot atradu to, ko meklēju. Es spēju piedot pasaulei.

Katrs notikums, kas izmainīja man tuvos, tas skāra arī mani. Sākumā, to nepieņēmu. Bet, kad sapratu, ka tam nav jēgas, es tiku tam pāri. No bērnības esmu centusies būt stipra un droša pār sevi. Ar laiku tas mainījās. Es sāku ienīst Anju, bet to neizrādīju. Biju neitrāla. 

Šī diena bija tik skaista un mierpilna. Saules stari iekrāsoja manu seju viegli mirdzošu. Es spēju uzturēties saules gaismā. Lapušas pludmale bija pilna dzīvības. Ūdens viegli ieskāva cilvēku ķermeņus šūpojošā valgā. Kāds mazs zēns, ar viegli brūnganiem matiem, spēlējās krastā ar savu mazo māsiņu. Mazā meitenīte viņam iemeta ar lāpstu. Mazais zēns sapukojās un aizgāja pie mātes. Mazā meitenīte palika viena pati, tik maza un neaizsargāta. Viņas mazās plaukstiņas aizskāra ūdens virsmu. Un tad, viņa iesmējās. Negribīgi man paspruka kluss spurdziens. 

Mazā meitenīte, man atgādināja par kādu, noslēptu domu. Kura, ilgi bija sagulējusi manā prātā. Savā ziņā esmu pa pusei cilvēks. Manī rit asinis. Es spēju baudīt cilvēku pārtiku. Manī mājo patiesas jūtas un pukst īsta sirds. Tikai, esmu nemirstīga un neievainojama. Manī nenotiek pārmaiņu…

Pēdējā laikā manī klīst kāda doma. Vai es spēšu kādreiz radīt pēcnācējus? Tas ir smieklīgi. Es zinu, ka nē! Un tas mani skumdina. Mēs ar Džeiku paliksim vieni.

- Sveika, mīļā! – Džeiks vieglā solī rikšoja pāri pludmalei. Viņa lielās pēdas iegrima gaišajās smiltīs. Mazie smilšu graudiņi pazuda zem viņa pēdām. Viņa augums aizsedza sauli.

Vai es esmu pelnījusi tādu laimi? Būt laimīgai nav noziegums. Sapņi ir tikai cerība, kas attēlo mūsu ilgas…

- Sveiks! – veltīju viņam apburošu smaidu. – Kāpēc, neesi pie Sema? Vai kādas problēmas?

– Nē, kāpēc, tu tā domā? – viņa uzacis savilkās. – Sems, man iedeva brīvdienu. Tā sakot, lai es varētu atpūsties un pavadīt laiku kopā ar tevi. – viņa augums viegli atkrita smiltīs. Starp mums bija pāris centimetru.

Es lēni un uzmanīgi pieglaudos viņa siltajam ķermenim. Tas bija tik dabiski un skaisti. Manas plaukstas noglauda viņa stiprās krūtis. Tās bija perfektas. Mīļotā rokas viegli ievija mani vēl ciešākā valgā. Tik patīkami ir sajust mīlas siltumu.

- Nesij, kas tevi nomāc? – Lēni un uzmanīgi pacēlu galvu un ielūkojos viņa tumšajās acīs. – Tu vari man uzticēties. 

- Džeik, mīļais, es nezinu. Viss ir labi, bet mani moka viena doma. Nekas nopietns. – es viņam veltīju platu smaidu, bet zināju, ka tas viņu nenomierinās. 

- Mīļā, lūdzu, tu vari man uzticēties. Kopā mēs spēsim atrisināt visu. 

- Džeik, es zinu, bet tas…tas ir sarežģīti. Tas nav nopietni. – Nodūru galvu pret viņa krūtīm un aizvēru acis. 

- Renezme, mīļā. Tu mani biedē un uztrauc. Lūdzu, paskaidro, kas notiek?

- Džeik, man, man ir kauns. Es nevaru… 

- Renezme…?! 

- Džeik, es vēlos bērniņu. Es pat nespēju izteikt, cik ļoti. Esmu jauna un nepieredzējusi, bet manī mājo tukšums. Mani māc skaudība par visu. Par sievietēm, kurām pašām ir savi mazulīši. Es nevaru, es jūtos tukša. Es zinu, tas ir savtīgi… – es ievilku dziļu elpu un turpināju. – Es zinu, esmu pusvampīrs. Esmu atdalīta no visa. Bet ja nu, bet ja nu tas izdotos. Tas būtu, kas jauns…Džeik, lūdzu…?

Es gaidīju Džeika reakciju, bet tādas nebija. Pilnīgi nekā. Tikai viņa saraustītā elpa un sastingušais ķermenis. Pār maniem vaigiem sāka līt asaras. Sāļas un aukstas. Tāda, kāda esmu es pati.

Kad atvēru acis, debesis bija tumšas. Ūdens viegli atbalsojās pret klinšu izliektajiem krastiem. Nebija ne viena. Tā bija tumsa, kas aizsāka jaunu ceļu.

Sajutu ap sevi siltas rokas. Džeiks, mans mīļais bija ar mani. Viņa augums vairs nebija sastindzis. Tas drebēja. Viegli noglaudu viņa roku. Tā atrāvās.-

- Džeik, kas noticis? – man nebija drosmes pacelt galvu un ieskatīties viņa acīs.

Klusums.

- Džeikob Blek, kas noticis? 

- Renezme, es to izdarīšu. Es darīšu visu, ko tu liksi. Es nevēlos, lai tu būtu nelaimīga. Es to nepārdzīvotu. 

- Džeik, mēs mēģināsim?! Tiešām…mīļais? – es spalgā balsī iekliedzos. Mans augums sastinga. – Džeik, tev ir izvēle, tev nav jāpakļaujas manām iegribām.

- Nesij, es nespētu sadzīvot ar apziņu, kas esmu tev nodarījis sāpes. Tu jūties sarūgtināta. Bet apsoli vienu, ja es daru kaut ko nepareizu, vai… 

- Mīļais, viss būs labi. Mēs esam viens vesels. Mūs saista visums. Viss būs labi. Neuztraucies, es esmu neievainojama. 

- Bet, es spēju pārvērsties par vilku. Tās būs jaunas izjūtas. Es nezinu, kas varētu notikt…

Es saņēmu rokās viņa seju un kvēli to noskūpstīju. Džeiks nepretojās. Viņa rokas cieši apkļāva manu vidukli. Mūs ieskāva vēsās okeāna smiltis. Viņa pieskārieni bija maigi, bet dedzīgi. Katrs pieskāriens. Katra kustība, lika izdzīvot, ko jaunu. Skaistu un patiesu. Mūsu mīlestība spēja pārvarēt visu. Mīļotā skavas bija ciešas. Jaunā pasaule, ko iepazinu, nelīdzinājās nekam citam…Mana mīla pret Džeiku…

Laimes asaras. 20. daļa

Edvards. Divas patiesas būtnes

Kad mainās viss, mainās arī cilvēka dzīve. Kad mainās pasaule, mainās arī visums. Viss ir tik vienkārši pakārtots dabiskajam. Mūs notur viens pavediens. Mums ir jācenšas, lai šo pavedienu neviens nepārrautu. Tas ir tik dziļi noslēpies sevī, ka to pat nevar pamanīt. Bet ir cilvēki, kas spēj saskatīt vissīkāko pavedienu. Tie ir dēmoni, kas vēlas izpostīt visu. Mēs paļaujamies uz viņu skaistumu un ietekmi, bet beigās…Beigas ir nelaimīgas, to saprot ikviens. Tāpēc mums ir vajadzīgs eņģelis, kas mūsu dzīvi padarīs baltāku un mirdzošāku…

- Kārlail, kas…kas tas bija? – viņa atmiņās Bella bija savādāka. Un tās acis…sarkanas. Tā nevarēja būt mana Bella. Tas nebija iespējams. Bet, varbūt es biju kļūdījies par visu? Bet Bella, viņa nespētu nogalināt cilvēku! Tikai ne mana Bella. – Kārlail, tu kļūdies. – es biju bezspēcīgs. Spēks, ko biju ieguvis šodien, pārvarot visu; tas izkūpēja. No tā vairs nav palicis nekā.

- Edvard, dēls? – viņa roka viegli saspieda manu plecu, bet es viegli to nopurināju. Izņemot Alisi, neviens nezināja, par ko ir runa. 

- Kārlail, varbūt izskaidrosi to visiem, to, ko tu ar Alisi, no mums slēpjat? – nicinājums manā balsī bija skaidri jūtams un saklausāms. Visus tas satrauca. Pēkšņi pa durvīm iebrāzās Renezme ar Džeikobu.

- Tēt, kas noticis? Ezme kaut ko stāstīja Čārlijam. Čārlijs bija manāmi satraukts. – Renezme ar Džeiku apsēdās uz galda malas. Galds Džeikoba pusē mokpilni iekrakšķējās.

- Jā! Bella dodas pie mums! – Renezmes reakcija bija acu mirklī redzama. Viņa spiegdama pieleca kājās un ieleca man tieši klēpī. Viņas apskāviens bija tik ciešs, ka pat es, to sajutu. Pēkšņi viņa sāka šņukstēt tieši man pie auss.

- Renezme, mīļa. Viss ir labi. Tev ir jāpriecājas. – viņas tumši brūnās acis ieurbās manī.

- Tu nemelo? Lūdzu, apsoli, ka tu nemelo? – kas man bija jāsaka? Ka es pats īsti nezinu. Vai tam bija nozīme? Būs labāk, ja viņa zinās tikai to, par ko mēs esam droši.

- Protams! Tagad tikai nomierinies. – es noglaudu viņas galvu un noskūpstīju uz pieres.

- Nesij, Nāc pie manis. – Džeikobs bija piecēlies kājās un ar atplestām rokām sagaidīja Renezmi. Dažreiz, es tiešām biju pateicīgs, ka viņš ir šeit. Renezme viegli ielidoja viņa rokās un viņu noskūpstīja. Pat tagad, kad ir pagājis tik ilgs laiks, man ir grūti uz to noskatīties. Mana mazā meitiņa…

- Kārlail, lūdzu, turpini! – vai tas bija pareizi? Renezme to neizturētu.Bet ir labāk, ka viņa zina visu patiesību. Viņa bija mūsu meita. Viņai bija jāzina patiesība. -

- Protams, es ceru, ka visi interesanti ir sapulcējušies. – Edvard, kā ar Renezmi. Kārlails bija mazliet satraukts. Renezme tā jau ir cietusi. Es sajutu kā Anja uz dīvāna sakustas.

- Džas, tu spēsi? 

- Edvard, vecīt. Tu mani uzskati par nīkuli? – visa telpa pielija ar mūsu smiekliem. Ir jāpateicas Džasperam, jo viņš spēja uzturēt šo gaisotni. 

- Tēt, kas notiek? – Renezme bija manāmi uztraukta.

- Kārlail, lūdzu, turpini. – Kārlails viegli pārlaida skatienu telpai un sāka.

- Kā jau mēs visi zinām, tad Bella mūs apciemos. Tas būs negaidīti, bet mēs nezinām viņas tiešo mērķi. Tikai varam to nojaust. Manuprāt, Bella vēlas atriebties mums visiem. It īpaši Edvardam un Anjai. – dēls, man žēl… – – Tāpēc, mums viņai ir jādod šī iespēja. Mums Anja ir jāpatur gūstā, lai cik neiespējami, tas skanētu. Mēs paši esam pie tā vainīgi. Mēs devām pamatu jaunai dzīvei, bet mēs arī to sagrāvām. Alises vīzijas pagaidām nav stabilas, tās ir nenoteiktas. Mēs varam vienīgi cerēt… – Kārlails izdvesa vieglu nopūtu un apskāva Ezmes plecus. Viņu starpā valdīja dziļa un patiesa mīlestība…i

- Alis, kas ir ar mūsu viešņām. – Rozālija bija netipiski ziņkārīga. Savādā veidā, viņai Bellas pietrūka. Viņa juta līdzi viņas sāpēm. Kad tas notika, tad bija neiespējami uzturēties vienā telpā ar viņu. Viņa nežēlīgi domās gaudoja. Manas sāpēs jau bija apvijušas visu manu ķermeni, bet ar viņas sāpēm…tas bija nepanesami.

- Rozālij, es nezinu. Es neredzu viņu patieso mērķi, tikai to, ka viņas dodas tieši pie mums, bez nekāda iemesla un tad atkal viss pazūd. – Alise atkal ielūkojās nākotnē. Vīzijas bija nenoteiktas. Tajās bija daudz spraugu un balto plankumu. Mani bija neliela cerību sajūta, ka viņas ir saistītas ar Bellu. Tās bija manas netipiskās iedomas. Tas ir tik nožēlojami. Vai es varu cerēt, ka Bella, jebkad atgriezīsies pie mums? Kāpēc, es biju tik sasodīti naivs? Es ienīdu sevi.

- Tēt? – Renezme izdvesa čukstu vaidu. – Viņa neatgriezīsies, lai paliktu, vai ne? – viņas šokolādes brūnās acis bija plaši ieplestas. Ko, lai es viņai saku? Viņa jau bija visu sapratusi, tam nebija nozīmes.

- Renezme, mīļā? Viss būs labi. Ar Bellu viss būs labi. Viņa nav mainījusies. Viņa nespēs pretoties, tavai brīnišķīgajai sejiņai. – tas izklausījās tik naivi un samāksloti. Viņa nebija bērns. Viņa bija pieaugusi sieviete…

- Edvard, tu zini, ka ar to nepietiks! – Ezme bija nosodoša un domās sarāja mani. – Renezme, tu jau esi pieaugusi, tev ir visas lietas jāuztver nopietni. Mēs nespējam pateikt, vai viss būs tik viegli. Mēs tikai ceram. – viņa veltīja atklātu un mīlas patiesu smaidu. Renezme atkal nopūtās.

- Es saprotu, bet kas man ir jādara? Es nevaru palikt malā un uz to visu noskatīties. Es neesmu tik dumja. Tik pat labi, es varētu doties uz Voltēru un pieprasīt nāvessodu, sev. – visi uzreiz sarāvās. Alise vīzijā redzēja notikumu darbību. Viņa to pasver, bet tad vīzija pazuda. Vai dzīve spēj būt patiesa? Nē, nē, un nē…

- Paga, paga! – Emets norūca. – Kā ar to noslēpumu, Kārlail. – Kaut Emets, to nebūtu pieminējis…

- Kādu noslēpumu, Emet. – Renezme mazliet ierūcās un paglūnēja uz mani.-

- Kārlail, viss ir labi, es pats.

- Pirms neilga laika, kad…pēc negadījuma pļavā, kad Bella devās prom, tad notika kaut kas, ko mēs īsti neizprotam. Bella…Džesikas nāve nebija nejauša… – Es gaidīju visu reakciju, bet neviens neko neteica. Bet tad…Ezme žēli novaidējās un atkrita dīvānā. Emets uz mani skatījās ar kucēna seju. Viņš neko nesaprata, domas bija tik samezglotas, ka tām labāk nepieslēgties… Rozālija, viņai jau bija tāda nojauta, tas viņu neuztrauca, tikai mazliet apbēdināja…Džaspers, viņš jau to bija gaidījis. Tikai viņš nesaprata, kāpēc Džesika…

- Es centos saklausīt Renezmi, bet..

- Kur ir Renezme? – neviens nebija pamanījis, ka Renezmes nav.

- Es…es nezinu. Nesij…? – Džeikobs stostījās…

- Renezme? – visi jau bija piecēlušies kājās un bija gatavi doties viņu uzmeklēt. Bet tad, no virtuves iznira Renezme. Viņai rokās bija krūzīte. Tā pēkšņi izslīdēja viņai no rokām. Tā atsitās pret zemi un sašķīda. Brūnais šķidrums iesūcās paklāja sprogās. Viņa nespēja noslēpt faktu, ka…

- Renezme, mīļā? Ko tas nozīmē…? – es stostījos kā zīdainis. Fakts, kas mani šokēja vēl vairāk, nekā biju gaidījis…

Laimes asaras. 19. daļa

Edvards. Aizgājušais laiks

Dzīvot bailēs, nozīmē nedzīvot nekad. Bailes ir tās, kas nodod cilvēku. Tās apņem pasauli, pat tad, kad tā ir tīra un dzidra kā ūdens. Bailes atņem dzīvajam spēku. Bailes sajūt prieku un laimi. Tās atnāk negaidot. Tās paņem visu. Vai tā ir dzīve? Kad esam vientuļi, bailes ir visstiprākās. Mēs nevēlamies palikt vieni. Dotais vārds, kas rada kopības sajūtu pagaist tālumā. Bailes atņem vārdam pēdējo elpu. Tā ir dzīve. No tās nav izejas. Tik vienmuļa un melnbalta. Okeāns, kura asaras apņem zemi, tās ieskalo sāpes un vientulību. Cik naivi, tas viss izklausās. Bet ticēt patiesajam, tas nav grēks. Labāk pieņemt sāpīgo un nepatīkamo. Lai pēc tam, sekotu prieks un laime…Laimes asaras, stāsta galvenā morāle. Naivums vai sāpīgās beigas…?

Mana dzīve bija sagrozījusies kā pulksteņa ciparnīca. Dzīve ritēja savu gaitu, bet es biju nejūtīgs. Sapņi, cerības, viss bija izplēnējis laikā. Tam nebija nozīmes; desmit, simts, divsimts gadu. Tas viss bija tikai laiks. Laiks bez savas mīlas – Bellas. Katrs sapnis, izsapņotā dzīve. To visu uzturēja naids. Naids pret Anju.

Šī nedabiski ļaunā būtne bija mainījusi visu. Viņas neiecietīgā daba un morāle pret to. Viņas agresija un sāpes. Tas viss attiecās uz mani. Viņa bija ļaunuma iemiesojums. Viņa spēja mani pavedināt tad, kad viss mazāk to gaidīju. It kā, es būtu marionete. Tik viegla un līgana. Mana ģimene. Tā bija sāpināta. Alise nespēja saskatīt Bellas nākotni. Bet kad spēja. Viņa cieta. Smagi un nedziedināmi. Renezme mani nevainoja. Viņa bija stipra un izturēja visu līdz galam. Bella – viņai viņas pietrūka. Viņa radīja sapņus un ilūzijas par viņas atgriešanos, kas sagrāva visu sirdis. Bella bija mūsu ģimenes kodols. Ābele, kas saudzēja savus augļus. Viņa bija mana mīla un cerība. Anja, viņa visu izjauca, bet es nespēju neko darīt. Spējas, kas ietekmēja mani bija neierobežotas.

Anja, bija nevaldāma personība. Viņa spēja iemīlēt mūsu ģimeni, bet neviens, nespēja iemīlēt viņu. Tas viņu neapstādināja. Viņa turpināja savu ceļu. Laiks, kas aprobežoja visu.

- Redz, kur tu esi. Es tevi meklēju. – protams. Kā gan savādāk. Pēdējā laikā, mana dzīve ir kā sprosts. Viņa mani neizlaiž no acīm. Vienīgā vieta, kur spēju uzturēties ir pļava. Mūsu pļava. Tik skaista bija mūsu mīla. Bella – meitene, kura manu dzīvi padarīja par brīnišķīgu sapni.

- Cik tipiski. – man vajadzētu būt uzmanīgākam. Viņa spēj mani ietekmēt. Katrs izteiktais vārds, var radīt pārprastus brīžus.

- Hmm, tu šodien esi saīdzis. Kas, tad manam mīļumam noticis? – man riebās katrs vārds, ko viņa izteica no savas riebīgās mutes. Vai kāds ir ienīdis tik stipri vienu cilvēku? Nē, neviens! Strauja kustība un es jau biju kājās.

- Nez, kāpēc? Zini, varbūt TU liksi man vienreiz mieru. Tu dabūji visu, ko vēlējies. Tu izpostīji visu. Tu esi kā nāve, kas atņem visu. Kāpēc tu izvēlējies mani? – manas domas bija pārslogotas. Es vēlējos bēgt. Mans ceļš vestu pie Bellas. Mūsu sirdis savienotos. Bet tagad, tilts bija pārrauts. Nebija nekā. Nekā, kas spētu to salikt.

- Tu zini, kāpēc? Mana sirds pieder tev. – viņa lēni tuvojās man. Bet es nejutu nekādu iekāri. Es biju tam ticis pāri. Tik viegli. Tik dabiski. Viņa pacēla savu roku un vēlējās man pieskarties. Bet es biju ātrāks. Viena kustība un viņas seja attapās pret miklo zemi. Uzvaras prieks. Es biju spēcīgāks par viņu. Tik nožēlojami.

- Nu, ko tagad teiksi? Neesi nemaz tik stipra. Redzi, es tiku pāri tavai intrigai. Tu mani vairs neietekmē. Manas sajūtas ir nejūtīgas. Vari necensties. Un tava sirds – tā ir sasalusi. Tā ir auksta. Nelej ūdeņus. – cik patīkami būtu viņu nogalināt. Viņu sadalīt pa gabaliem. Un tad, sadedzināt uz sārta, kā raganu. Mans uzvaras prieks būtu neierobežots. Es būtu brīvs. Es uzmeklētu Bellu. Mani pirksti ievītos viņas matos. Tie būtu tik maigi kā dūna. Viņas zeltainās acis, ieskautu mani miglā. Lūpas, pēc kurām tik ļoti ilgojos…

- Ko tu dari? Kā, es nesaprotu…kad? – viņa spiedza un spurojās. Viņa bija pārāk vāja. Viņas ierocis bija spējas. Nekas vairāk. Tik naiva un vienmuļa. Man caur zobiem izlauzās spurdziens.

- Redzi, mana mīļā. – es sarkastiski noteicu. – Dzīve nav tik aprobežota. Mana sirds piederēs vienai. Tai, kuru es mīlu. Tu neesi nekas. Tukša vieta. Es ļautu tev iet, bet mums kaut kas ir jānoskaidro.

Es viņu pierāvu stāvus un vedu uz mājām. Viņa visu ceļu klusēja. Ik pa laikam es sajutu nelielu spiedienu uz sevi. Bet neko lielu. Viņa centās vairākas reizes izmukt, bet bez panākumiem. Es biju pārāks. Manos locekļos atgriezās spēks un vara. Pie

Pietuvojoties mājai, tā bija nedabiski dzīvīga. Visi bija sapulcējušies. Pat Lea, kura bija zaudējusi visu. Un tad, es izdzirdēju viņu domas. Es palielināju gaitu. Mērķis bija tik tuvu. Anja, tikai dusmīgi rūca. Man bija vienalga. Viens solis un…Visi bija sapulcējušies viesistabā…Anja bija zaudējusi. Bet, ko tas maksās mums…

Mīlestība ir tā, kas spēj sasildīt sasalušu sirdi. Naids ir tas, kas ieskauj visu sarkanās liesmās. Piedošana ir uzdrīkstēšanās. Laimes asaras – – spožums vai posts?

***

- Kas notiek? – visi uzreiz pievērsās mums ar Anju. Neviens nesaprata, kāpēc, es viņu turu tik cieši? Anja tikai dusmīgi rūca. Es vēlējos viņu izsmērēt pret sienu. Es vēlējos, lai viņa cieš. Mokošas un neizturamas sāpes. Viņa bija pie tā vainīga, ka Bella cieta tādas sāpes. Pastāvēja iespēja, ka Anjas dzīvība bija nolemta nāvei. Tik vienkārši.

- Em, Džas, paņemiet Anju. – Anja uzreiz tika piespiesta pie istabas sienas. Telpu ieskāva mierīga migla. Tā lēnām atkāpās. Anja nevēlējās tik viegli padoties.

- Izbeidz. Ja nevēlies tikt sadalīta pa gabaliem. – telpu pāršalca mana dobjā balss. Pēc tik ilga laika, manā ķermenī atgriezās spēks. Mana ģimene mani ienīda. Viens notikums spēja izmainīt visu. Tas bija negaidīti. Viens notikums, kas izmainīja manu dzīvi.

- Kārlail, kas notiek? 

- Kā ar Anju? – viņš tiešam bija noraizējies. Viņš domāja, ka tā ir spēle. Kārlailu nav tik viegli nobiedēt, bet šoreiz…

- Viss kārtība. Viņa ir zaudējusi, bet… – mani pārtrauca Alise.

- Edvard, ko… tu tiešām taisījies viņu nogalināt? – viņa bija piesardzīga. Vīzija, ko viņa bija redzējusi, to visu apstiprināja. Mežs bija tukšs, bez dzīvības. Viegli smidzināja lietus. Pļavas vidū dega ugunskurs, kurā dega Anja. Vai es biju gatavs viņu nogalināt viens? Bet es kāroju pēc viņas nāves.

- Alise, man viss ir sajucis. Viss ir pārāk … – es papurināju galvu. Varbūt domas pašas no sevis padosies un pazudīs. – Kas noticis ar Bellu? Ko viņa taisās darīt? – uztraukums bija manāms. Es pat vairs skaidri nemāku domāt. No gudrā un inteliģentā Edvarda, vairs nebija nekā. Tikai akmens, kas bija ieciklējies uz vienu noteiktu vietu. Tas bija pazudis zemes dzīlēs un vairs nekad neredzēs dienas gaismu.

- Edvard, viņa atgriezīsies. Bet es neredzu – kad? Viņa nebūs viena. Pirms tam, mūs apciemos divas viešņas. Tad viss atkal pazūd. Edvard, es nezinu. – viņa galvā atkārtoja vīzijas, vairākas reizes. Tas visas bija saistītas. Bet kā? Bella atgriezīsies. Tas bija galvenais. Ko mums iesākt ar Anju?

- Alise, viss ir labi. Ezme, sazvani Čārliju un paprasi, kad atgriezīsies Renezme. Viņa būs sajūsmā. – Ezme paklausīja. Viņa vienā mirklī bija augšstāva un paņēma telefonu. Čārlijs atbildēja pēc pirmā signāla. Tālāk tam vairs nebija nozīmes.

- Ko mēs darīsim? – Rozālija nikni šņāca. – Tā nožēlojamā ragana ir pelnījusi spērienu ribās. – viņa jau bija izplānojusi nogalināšanas tehniku. Tā, pat bija labāka nekā mana.

- Pagaidām, neko! – Kārlailam bija kāda doma.

- Lūdzu, Kārlail, izstāsti pārējiem savu teoriju. – visu uzmanība bija pievērsta viņam.-

- Manuprāt, Bella šeit dodas nogalināt Anju. Tam nebūtu nekādas jēgas, ja mēs viņu nogalinātu. Bellai ir jāsaņem šī atriebība. Lai cik ļauni un nožēlojami tas skanētu, bet tā tas ir. Mums Anja būtu jāpatur. Mēs visi spēsim kopā viņu noturēt. – viņš pagriezās pret Anju. – Tāpēc, tev nav nekādu iespēju izmukt. Tu izvēlējies savu likteni. Tā bija tava izvēle. Tu iepini visus savā spēle. Tagad, šo spēli piebeigsim mēs. Man ir žēl, bet tā būs labāk. Džasper, lūdzu. – Džaspers bija atklājis jaunas spējas. Viņš spēja cilvēku ievest komā. Pat vampīrus, lai cik neticami, tas arī skanētu. Anja sabruka Emeta un Džaspera rokās. Viņa šo cīņu bija zaudējusi. Tagad mums ir nedaudz vairāk laika, lai sagatavotos.

- Ko mēs darīsim tālāk? – Emets bija uzjautrināts. Viņš pārdzīvo, jo nebūs cīņas. Bet viņam pietrūka Bellas. Viņš nodeva šo cīņu viņai…

- Tagad. – Kārlails iesāka. – Noliec viņu uz dīvāna. Mums tagad ir nedaudz laika, lai visu varētu mierīgi izrunāt. Mani dara nemierīgu Alises vīzijas…

Visi bija sapulcējušies pie viesistabas galda. Visi bija līksmi satraukti, bet, ko tas nozīmēja patiesībā. Vai Bella būs tā pati vecā Bella, vai viņa būs mainījusies. -

- Kārlail, kā tu domā? Vai viņa būs mainījusies? – un tad, Kārlaila domās kaut kas nozibēja. Kaut kas negaidīts. Tas izmainīja visu. Man bija taisnība…

Laimes asaras. 18. daļa

Sveikas, manas mīļās! Šī ir atvainošanās vēstule tām fanēm, kuras ir gaidījušas “Aiz pusnakts tumsas” stāstiņu. Man jums ir ļoti, ļoti, ļoti jāatvainojas. (atkal) Bet es neuzspēju viņu vēl pabeigt. Tagad ķeros tam klāt. Tāpēc “Laimes asaras” mazliet atstāšu novārtā…Tā kā, cerams, neņemsiet ļaunā. Paldies, Niive, tev arī…

Nakts tumsa

Nakts ir daļa, kura ieskauj visu neredzamā tumsā. Tā atņem dzīvajam krāsu. Pasaule rada savu jaunu stāstu. Mīlestība, naids, traģēdija. Katrs stāsts liek izdzīvot savu. Lai cik ļoti mēs censtos; saturu mēs neizmainīsim. Lai cik ļoti mēs vēlētos sagaidīt savu turpinājumu, tas ir mūsu iedomas. Viss ko mēs vēlamies, tas viss ir rakstīts mūsu sirdī un dvēselē. Mēs katrs spējam izdomāt uz uzrakstīt savu stāstu. Sapņi ir tie, kas mums neļauj nogrimt bezdibenī. Katrs stāsts ir neremdināmas alkas, kuras vēlas tikt veldzētas…

Istaba bija tumša un vienmuļa. Nekādu greznību. Tā bija maza un ar vienu logu, kura skats bija pavērsts pret mūra sienu. Istabas tālākajā galā stāvēja gulta ar melnu pārvalku. Viens skapis, kura izmēri bija salīdzināmi ar telefona būdiņu. Viens galds, uz galda pildspalva ar papīru. Tas bija viss, ko biju pelnījusi. Tumša istaba, kura bija domāta man, tumšai dvēselei, kurai nebija nākotnes.

- Piedod, es zinu, tev laikam nepatīk šī istaba. Āro domā, ka tev tā būs labāk. Bet ja tu vēlies, mēs varam visu šeit pārveidot? – viņa piegāja pie gultas un ar roku noglauda mīksto satīna pārvalku. – Mana mīļākā krāsa ir melna. Es jau nezinu, kāda ir tava. Tāpēc mēs ar Āro nolēmām, ka pēc tam, tu pati varēsi izvēlēties toni. – viņas seja atplauka smaidā. – Vai! Piedod. Tu laikam vēlies iekārtoties. – viņa piecēlās un devās uz durvju pusi.

- Lūdzu, nē! Paliec! – manai balsij bija histēriska nokrāsa. Es vēlējos, lai kāds paliek ar mani. Mans saprāts bija tuvu sabrukšanas robežai. Marance izskatījās pēc ļoti mīļas un jaukas būtnes. Es vēlējos mierinājumu. Tas ir savtīgi, bet es vairs nevaru…mans prāts lēnām sabrūk. Tam nebūs iespējas atgriezties.

- Protams. Neuztraucies. Ja vēlies, es varu palikt. – protams, ka es velējos. Es nevēlos pazust. Es vēlos būt mīlēta. – Varbūt, man tev palīdzēt iekārtoties. – tas bija laipni no viņas puses, bet man nebija nekā…es biju viena, un piedevām, bez bagāžas.

- Man nav bagāžas. – es kautri noteicu. 

- Tas nekas. – viņa viegli pamāja ar roku, uz gultas pusi. Mani soļi bija liegi, bet es centos neko nesasteigt. Varbūt man nebija atlicis daudz laika? Bet es centīšos iegūt pēc iespējas vairāk. Satīna pārvalks bija maigs kā dūna. Tik neaizsargāts un trausls. Katra mežģīņu apmale veidoja savu rakstu uz ēnainās grīdas. Katrs puteklis izdejoja savu deju. Tam visam bija nozīme. Bet kurā dzīves sadaļā iederējos es? Mana deja bija jau izdejota…

- Bella, ko tu vēlētos zināt? – viņas skatiens vērīgi pārslīdēja pāri manai sejai.-

- Īstenībā, visu. Ja tas nebūtu nepieklājīgi. Es nevēlos nevienu aizvainot. – nopūta, kura izlauzās no manām krūtīm nodeva mani. 

- Bella, tev nav jāatvainojas. Tas ir dabiski. Varbūt es mazliet varētu pastāstīt par savas dzīves aizsākšanu? Vampīra dzīves aizsākšanu. – viņas galva viegli pagriezās uz durvju pusi. Viņa baidījās, tāpat kā es. Vai dzīve ir netaisna pret visiem? Vai tikai pret tiem, kam laime ir bijusi ūdens un gaisa vietā?

- Protams! Man priekšā ir vesela mūžība laika; daudz, maz. – acis vienmēr nodod cilvēku. Tas ir tik paredzami. Marances acīs iezagās bailes un nedrošība. Tam sekoja viegla nopūta un tad iesākās viņas dzīves patiesā nodaļa. Stāsts, kas spēja izmainīt pasauli…

 

Marance

Vai draudzība spēj pastāvēt, starp divām dažādām pasaulēm? Ir situācijas, kad mainās puses un pasaules. Bet viena puse ir tā, kas dod cerību, bet otra, tā, kas to atņem. Draudzība pastāv uz uzticēšanos un patiesumu. Cerības un ilgas, tās spēj sniegt tikai mīlestība. Cik liela daļa no tā visa aizņem mīlestība? Varbūt tās ir asaras, kas apskalo visu. Tās ļauj sadzīt brūcei. Asinis, kas spēj aizsniegt tālāko, no tā ko cilvēks ir radījis. Draudzība, tā ir tikai uzticēšanās. Laika jautājums. Pulkstenim apstājoties, apstājas arī draudzība…

- Redzi, Bella, atšķirībā no tevis. Es pat nezināju, kas ir vampīri. Es pat nezināju, vai pastāv tāda pēcnāves dzīve. Es biju nevaldāma meitene, kas tiecās pēc dzīves. Savos septiņpadsmit gados, es biju ļoti nevaldāma. Vairākas reizes sēdēju cietumā, par zagšanām un huligānismu. Man nebija dzīves patiesās jēgas. Es tikai baudīju dzīves dotās veltes. Mana ģimene bija pametusi mani jau sen. Tas bija smagi. Māte nomira ļoti smagā un mokošā nāvē. Tēvs to neizturēja un izdarīja pašnāvību. Mana jaunākā māsa sekoja manam tēvam. Es pati biju uz iznīkšanas robežas. Tas bija smagi, iedomāties to, ka tev vairs nav neviena. Neviena, kas spētu tevi saprast. Neviena, kas spētu tevi samīļot un just līdzi… – mani sagrāba nežēlīgas dusmas un plosošas sāpes. Tās plosīja manu ķermeni. Tās sāpes, tās es izjutu tieši tagad. Es spēju tās sajust. Mēs bijām līdzīgas. Viņa bija zaudējusi visu. Bet tagad, viņai bija cerība. Es biju zaudējusi visu, bet man cerības nebija.

- Bella, es saprotu, kāpēc tu tagad esi tik skumja. Es tiešām nevēlējos tevi aizskart, bet tev ir jāsaprot, ka tam visam var tik pāri. Es tiku. Lai cik lielas sāpes es justu, tās neatstājas. Bet ar tām var sadzīvot. – viņa noglauda manu delnu un turpināja.

- Mani uz sabrukšanas robežas atrada Āro. Es pat viņu īsti nepazinu. Tā bija auksta nakts. Voltēra bija kā izslaucīta. Man nebija bail, jo es zināju, ka viss, kas man var būt ir jau zaudēts. Tik vienkārši. Tad, manām acīm pavērsās šis skaistums – Āro. Tā bija nedabiski skaista būtne. Es aizmirsu elpot. Es sajutu ilgas un kārdinājumu. Mans ķermenis vēlējos iegūt, šo skaisto būtni. Bet tad, es kritu. Un tad iestājās tumsa. Tas notika tik ātri. Vienīgais, ko es atceros, bija mokošas un dedzinošas sāpes. Es biju viena, man nebija neviena, kas mani spētu atbalstīt. Sāpes bija nerimstošas. Tās ilga un nepārgāja. Tikai mans ķermenis raustījās agonijā. Manas domas bija pagaisušas. Pēc kāda laika sāpes pazuda. Tās attālinājās. Beigas bija tuvu. Vai tā bija nāve? Tajā brīdī, es to īsti nezināju.

Atverot acis, pasaule bija mainījusies. Viss bija tik košs un izbaudāms. Tā bija paradīze. Es biju mirusi. Bet mani vienalga mocīja sāpes. Tās drīzāk bija slāpes. Mana rīkle bija izkaltusi. Es to vēlējos atveldzēt ar ūdens malku, bet tas neko nedeva. Ūdens viegli slīdēja, gar manu rīkli. Tas radīja nepatīkamas sajūtas…

- Es ceru Bella, ka tu sapratīsi mani, man nebija izvēles. – viņas acis nodūrās un aizklīda līdz telpas stūrim.

- Marance, es tevi saprotu. Es zinu, kā tu jūties. Tev bija smagi, bet, lūdzu, turpini… – kad viņa runāja, manas likstas bija tikai kā asara okeāna. Tā nespēja veldzēt pat skudru, kura bija nomaldījusies tuksnesī.

- Kad es satapu Āro, es sāku apjaust notiekošo. Es vairs nebiju parasta. Es biju vampīre. Asinskāra vampīre. Viņš mani iepazīstināja ar jauno pasauli. Tā likās sirreāla. Tik neiedomājama. Bet tad viss mainījās. Manas spējas mainīja visu. Āro nepacietība un atraidījumi mainīja nokrāsu. Es jau biju samierinājusies, ka neko nespēšu iegūt, bet tad. Tad viņš mani sāka uzlūkot citādi. It kā es būtu balva, balva, kura pieder viņam. Viņš kļuva laipnāks. Un tad jau, es ceru, ka tu zini, kas notika. Es viņu iemīlēju. Es vienmēr centos no viņa to noslēpt. Tas līdz šim ir izdevies. – viņa nopūtās. Tagad, Bella, tu redzi un esi sajutusi manu dzīvi. Tā nav bijusi viegla, bet es tam tiku pāri. Es zinu, arī tu, tiksi. Tāpēc, es ļoti vēlētos, lai mēs kļūtu par draudzenēm. – viņa piecēlās un devās uz durvju pusi. – Tagad, es došos prom. Es ļaušu tev padomāt par visu. No rīta tiksimies. – smaids bija pēdējas, kas izdzisa tālumā. Viņa bija prom. Es atkal biju viena.

Pasaule ir tik netaisna. Tā spēj mainīt visu. Sāpes, kuras es izjutu, tagad bija dubultas. Tukšums krūtīs bija aizņēmis visu. Es sabruku uz grīdas un gaidīju jaunas dienas atnākšanu…Cik gļēvi ir padoties kārdinājumam.

Laimes asaras. 17. daļa

Sveikas, meitenes. Apsveicu jūs ar tuvojošajām Lieldienām. Paldies, ka jūs mani tik ļoti atbalstāt. Tas riktigi uzdod pa asinīm. Es sveicu visus radošā darba autoriņus un arī jaunos autoriņus. Jūs darbiņi visi ir apburoši. Protams, paldies arī Niivei. Bučas, jums! Piedodiet, bet kam patīk darbiņš “Aiz pusnakts tumsas”, to jūs sagaidīsiet nākamreiz. To gan es apsolu. Jo tagad paralēli es rakstu darbus un konkursa darbus. Es ceru, ka jūs mani sapratīsiet.

mani1

Atvērtās durvis

Pareizo izvēli, mēs atstājam aiz durvīm. Pareizās atbildes nav. Ir tikai mīlestība. Kurš izgudroja mīlestību? Kāds, kura sirds pēc tās tiecās un kvēloja pēc pieskāriena. Tā jutās tukša un neaizsargāta. Tik vientuļa un pamesta. Varbūt tā ir tikai spēle. Varbūt mēs pamostamies, un saskatām to īsto. Mīlestību, bez ierobežojamiem. Bez tās ir pārāk grūti dzīvot, bet ne neiespējami. Tā ir narkotika mūsu asinīm. Tā atstāj visu aiz sevis, tik skumju un tumšu. Iestājas nakts. Tā maina visu. Tā atstāj visu bez atbildes. Vai tu spētu atbildēt uz šo jautājumu? Dēļ kuriem, cilvēki ir ziedojuši savu dzīvi, sirdi, visu. Mīlestība, tās ir asinis, kas plūst mūsu dzīslās…

Kad Aleks atvēra durvis, viss mainījās. Man bija dota iespēja. Tagad vai nekad. Divas izvēles. Kura no tām mainīs visu? Varbūt man bija jāpadodas? Bet tad, es būšu pievīlusi sevi. Viņi gan nogalinās mani, gan viņus. Es būšu nekam nederīga. Cik, gan naidīga var būt pasaule. Tā liek izdzīvot visu. Tā prot sevi pasargāt un tā prot atriebties. Cik gan cilvēks nav ļauna darījis, lai manītu pasauli. Bet pasaule ir spējīga manīties pati. Tikai cilvēks to nespēj pieņemt. Melanholiski, bet tik nesatricināmi. Vai cilvēks ir pelnījis tīru dzīvi, vai tikai atriebību? Cilvēks ir pelnījis – neko. Ja cilvēks spētu sadzīvot ar sevi, varbūt viņam tiktu dota iespēja, izbaudīt dzīvi…

Domas, kas ieskāva manu prātu aizmigloja visu. Beigas bija tuvu. Beigas, kas mainīs visu. Mana dzīve, kuru tik ļoti, es mīlēju. Kuru, es cienīju. Vai tai nebija cerības…?

- Bella, Se vuoi la pace, sono circa la guerra. – Āro balss bija piemīlīga. Viņš vēlējās turpinājumu. Viņš vēlējas karu…

Edvards ar Anju smaidīja. Viņi nebija šeit, lai gaidītu nāvi. Viņi bija šeit, lai skatītu nāvi. Manu nāvi. Tā bija patiesa spēle. Es biju kļūdījusies par visu. Par savām iespējām un uzvaru, bet kāpēc, Āro solīja, kas es sākšu jaunu dzīvi? Tas nebija izprotami. Mans liktenis spēlēja kārtis kā partiju, kur jau tāpat ir zaudēta.

- Bella, mīļā, ko tu tagad vēlētos darīt. – Āro pasmaidīja un pieskārās manam plecam. Tas savā ziņā sniedza mierinājumu. Bet bija savādi sajust kāda patiku, ko tu kādreiz esi ienīdis. – Es saprotu. Tu esi apjukusi. – es biju apjukusi. Es nespēju saskatīt patieso. – Bella, izvēle ir tavās rokās. Tu vēlies atriebību. Tagad, tev šī iespēja ir dota. – viņa plauksta lēni noslīdēja gar manu roku. Tā saņēma manu roku. Viņa roka bija maiga kā zīds. Cik neiespējami ir just kāda cilvēka mieru un uzticēšanos, kuru tu nicini. Vai tas ir iespējams?

- Āro, es nespēju. Tā neesmu es. – mans augums stāvēja kā sastindzis. Akmens, kurš iesūnos mūra sienās un nespēs, pateikt ne vārda. 

- Tu spēsi, es paļaujos uz tevi. Tu spēsi izdarīt pareizo izvēli. – viņa tvēriens kļuva ciešāks. – Bella, otrreiz tev tādas iespējas nebūs. 

- Tev ir taisnība, Āro. – Mana elpa kļuva saraustītāka. Manā ķermenī ieplūda spēks. Vai es to spēju? Man ir dota iespēja, to noskaidrot. Āro tvēriens pazuda. Telpas vidū palikām mēs, trīs. Cik, neiespējami. Es biju Bella, stipra un spēcīga sieviete. Kura, spēs manīt visu. Lai cik grūti man būs dzīvot bez Edvarda, manas saules, gadi paies, viss pierims. Pulkstenis apstāsies un viss būs beidzies. Es būšu brīva.

Viņi neizdvesa ne skaņas. Viņi pastāvēja viens par otru. Vai tāda bija mīlestība? Vienam pastāvēt par otru. Es atceros Edvardu. Viņš vienmēr centās pasargāt mani. Vienmēr centās mani mīlēt pārāk saudzīgi. Varbūt tas visu izmainīja? Varbūt saudzība bija, tā galvenā kļūda. To vairs nevar izlabot. Manī tagad valda nicinājums un dusmas. Asinskāre. Laimes asaras, kas izpostīja visu. Tik saldas, bet atstāj rūgtumu, dziļi sirdī. Tas neizgaros. Tikai apņems sirdi, vēl ciešākā valgā. Vai mīlestība ilgst mūžīgi? To ir iespējams uzzināt…

Man tiešām ir žēl. – tie bija pēdējie vārdi, kas izskanēja kā čuksts. Tas izplēnēja gaisā. To aiznesa plūsma, kas ieskauj visumu. Rēciens, kas atbalsojās ar ēkas sienām. Tas bija pēdējais, kas izturēja saules karstos pieskārienus. Mīlestību, kas bija, un tagad, kuras vairs nav. Edvarda augums atsitās pret sienu, siena iešķīda. Bet viņš nepretojās. Viņa acīs bija jaušamas sāpes un izmisums. Acis bija viegli zaļganas. Anja pieskrēja pie Edvarda. Viņa centās viņu glābt. Viņas čuksti nenozīmēja neko. Tie bija tikai vārdi, kas iezīmē nākotni. Es biju briesmone. Es atņēmu laimi kādam, kura tā nozīmēja visu. Mana laime nenozīmēja neko. Tā bija tukša un sadegusi. Man ir jādod viņiem šī iespēja. Es ziedošu sevi…

Es stāvēju arkas vidū, kā melns eņģelis. Kura, rokas bija aptraipītas ar asinīm. Es zinu, mīlestība atņem. Es aizmirsīšu visu. Es centīšos. 

- Es nespēju. – tas bija čuksts. Skaļš un vainīgs čuksts. Tā bija dzīve, kura mainījās dažu sekunžu laikā. Āro tikai smējās. Viņu uzjautrināja skats. Skats, kas pazemo dvēseli un cilvēku. Viņam patika sāpes.

- Bella, mīļa, es zinu. To nespēj, bet paveries uz to, no citas puses. – viņa sarkanās acis slīdēja pāri zālei pie Edvarda un Anjas. Kas…? Nē, tas nebija iespējams. Tas visu laiku mainījās. Čārlijs – Renē, Maiks – Džesika, Kārlails – Ezme…tas bija nenoteikti. Nebija viena konkrēta tēla. Tie manījās visu laiku.

- Kas? Ko tu dari? – tas bija rēciens, kas izlauzās no manām krūtīm. Tad, tas beidzās. Zāles malā gulēja divi ievainojami cilvēki. Tie nebija nekas. Divas dvēseles, kuras bija apņēmis lāsts. Tā bija spēle. Vienkārša spēle, lai pārbaudītu mani.

- Marance, mīļā, lūdzu pietiks.- Āro viegli kādam pamāja ar roku. Tā bija neliela auguma meitene. Tik ievainojama un trausla. Bet viņa nebija cilvēks. Viņas sarkanās acis pievērsās Āro. Viņš savai kolekcijai bija pievienojis vēl vienu ieroci, spēcīgu un neatkarīgu ieroci. Es biju nākamā.

- Mīļa, lūdzu, pavadi Bellu uz istabu un parūpējies, lai viņa dabūtu visu, ko viņa vēlas. – viņš viegli pamāja uz durvju pusi. Laiks ritēja, bet tam nebija nozīmes. Es biju marionete viņu rokās, kas spēlēja izrādi…

Laimes asaras. 16. daļa

Pilnmēness

Zaudēta laime ir kā noklīdis suns, kas meklē patvērumu. Tas cer sagaidīt patiesu prieku un laipnību. Viņš vēlas uzticēties un kļūt par ienaidnieka labāko draugu. Aizmirst un piedot visu ir neiespējami. Bet sāpes, kuras pūst sirds dziļumos un nevēlas tapt atrastas, tās nospiež visu. Tā liek domāt par neiespējamo, par cilvēka naidu un mēģinājumiem to lauzt. Iespējami? Manuprāt, nē! Ir grūti pārkāpt cilvēku loģikai, kas nes tikai darba augļus, bet ne patieso. Cilvēks ir bīstamākā radība, salīdzinot ar pārējo. Tas spēj sāpināt, tas liek ciest neaprakstāmas jūtas, naidu. Tas liek – cerēt. Cerēt, ka viss par ko mēs sapņojam, kādreiz piepildīsies. Cik neparasti…

 Nakts bija patīkama. Klusa, mierīga un tik noslēpumaina. Tā ieskāva mani kā zīdu, kurš plivinātos vēja maigajās dvesmās. Mašīna nebija pietiekami ātra, tāpēc pie Voltēras to atstāju ceļa malā. Man nepatika zagt, tas nebija labi. Bet es arī nevarēju skriet visu ceļu, ja nu kāds pamanītu. Manu ķermeni pārņēma trīsas. Vai tās bija bailes? Es nemāku teikt. Varbūt vēlme pēc taisnības? Es biju pieradusi pie taisnības un sapratnes. Es vienmēr jutos mīlēta. Tagad es jūtos tukša un nevienam nevajadzīga. Varbūt man vajadzēja paklausīt Kārlailam un Lūlam? Ja nu es visu padaru ļaunāku? Bet es nevarēju palikt un noskatīties, kā tie divi balodīši ceļ savu ligzdiņu. Tas sagrautu visu. Renezme.…ko viņa vēlējas man pateikt? Es pametu savu meitu, es pametu visus, lai atriebtos. Vai tas bija cēli vai nožēlojami?

Ceļš bija kluss un vientuļš. Tas spīdēja un mirguļoja pilnmēness ieskautajā naktī. Pilnmēness.…Bet varbūt, tam tā bija jānotiek? Liegi un līgani pacēlu roku. Āda vizēja un bija bāla kā audekls, kas taps aptraipīts ar asinīm. Sakārtoju apģērbu un devos uz ceļa malā gulošo mežu.

Mežs bija kluss. Visi bēga un slēpās no tumsas, kura atņem dzīvību un dod jaunu dzīvi ļaunuma. Ja ļaunums spētu paņemt visu, dzīvību, mīlestību. Bet vai tas spētu atņemt nāvei cerību. Varbūt nāve ir vienīgais, kas spēj paņemt visu…visu, dēļ kā esmu glabājusi un ziedojusi savu dzīvi.

Manas kājas bija nejūtīgas. Tās neskāra zemi. Tikai jutu spalvas, kas pieglaužas manai ādai. Vējš purināja manus matus. Bija patīkami sajusties dzīvai un izjust spēku. Tik patīkami bija skriet un aizmirst par visu. Voltēra bija tuvu, es to jutu. Gaiss kļuva smagāks, tas bija nedabiski salds. Vampīru smarža bija stipri sajūtama. Cilvēki nemaz nenojauš, cik tuvu viņi vienmēr ir nāvei. Sastapt kādu no mums, tas ir risks. Dzīvot ar ļaunumu sirdī, tas ir lāsts…

Skrējiens pārgāja soļos. Pēdējo reiz vārti bija mazāki un nebija ar tik izteiktiem rakstiem. Pilsētā jautās senas un neizteiktas atmiņas. Tā sevī slēpa patiesu ļaunumu. Tā bija neizsargāta no pašas tumsas. Paspēru soli uz priekšu, manas kājas aizskāra bruģi. Tas bija izliekt un nedabiski kalnains. Kā cilvēki pa tādu spēj pārvietoties? Man bija jāatrod iela, kur…Atmiņas, tās mani žņaudza. Es centos palikt nepamanīta. Es slīdēju gar mājas sienām un turējos ēnās. Mani nomāca salkanā smarža. Tā lika manām sasalušajām asinīm ritēt straujāk. Pazīstamā iela bija tumša, logi bija nostiprināti ar slēģiem. Mani izbiedēja dunošā skaņa. Pulkstenis sita divpadsmit. Katrs sitiens bija dobjš un dūrās sirdī kā nokaitēts spals. Liktenīgā stunda ir situsi. Es pavēru šahtu un ielēcu tumsā…

Klans

Laiks rit pārāk ātri. Filma beidzas, mēs attopamies realitātē. Kas mūs iedzen šausmās un mokās. Atgriezties un dod roku kādam, kas vēlas palikt laikā, tas ir nezināmi. Iet līdzi un saprast visus likteņa nozīmētos ceļus, tā ir uzticība. Liktenis spēj apgriez visu. Ja es spētu tam pretoties, es atdotu visu. Tikai ne mīlu pret savu sirdi, sirdi, kuru es glabāju krūtīs. Sirdi, kura ir aizņemta, kura pieder kādam, kuru nekad vairs neiepazīšu… Filma – tā beidzas, un atgriežas viss, katra dziesma ir sapnis…neizsapņots, laimes asaru sakopojums, kas iekrāsos visu, izņemot atmiņas.

Gaiteņi bija tukši un tumši. Tas man uzdzina trīsas. Tās bija bailes. Bet no kā? Ja viņi vēlēsies, es pakļaušos. Bet varbūt viņi vēlas iznīcināt ieroci? Tad es miršu, man nav dzīves bez Edvarda, to jau es zināju sen. Man vajadzēja ļaut viņam aiziet, kad bija dota tāda iespēja. Mana dzīve būtu normāla.

Kokā izgrebtās durvis mēness gaismā mirdzēja. Zelts vizuļoja kā nespodrs dimants. Mani pirksti viegli aizskāra durvju rokturi. Tas bija gluds. Lēni un uzmanīgi to pagriezu. Mana nedzīvā sirds nodrebēja. Karma, vai tā pieder pie visa. Tā aizmigloja sienas, un ieskāva pasauli. Tik nožēlojama, tā ir pagātnes dzīve. Sienas glabāja visu. Manas acis apstājās pie flanga, kurš bija sapulcējies izliekumā virs mirguļojošās debess. Atskanēja rēcieni. Mans augums atsitās pret sienu. Es jutu, ka viss sabrūk. Man bija taisnība. No vienām likteņa lamatām es iekritu nākošās. Es biju notraipīta ar nāvi. Manai dvēselei nebija dzīves…

Mani apņēma tumsa, mans ķermenis dega. Es sajutu liesmas, kas ieskāva visu. Es varēju pretoties un locīties sāpēs, bet tam nebija jēgas. Kāds atkal mani trieca pret sienu vai grīdu, tam nebija nozīmes. Es jau biju zaudējusi visu. Mīlu, ģimeni, visu. Kur nonāks mana dvēsele pēc nāves? Varbūt tā izplēnēs visumā kā dūmi. Tā klejos kā pavadonis, kas sekos kādam, kam atņemt pēdējo…

- Il nostro sole è Bella – – es pazinu šo balsi. Tā bija Āro nosvērtā balss. 

- Mīļā, Džeina, pietiks. – tumsa un uguns pazuda. Telpa bija tumša, bet es saskatīju katru tēlu. Es biju dzīva, bet mans augums gulēja uz zemes kā tukšs bezdibenis. Man nepietika spēka piecelties.

- Demetri, piecel viņu. – Kaijus balss bija izņirgta un skarba. Kāds sagrāba mani aiz vidukli un tad, piecēla. Rokas žņaudza un plēsa mani uz pusēm. Tam nebija nozīmes. Es pakļaušos…

- Es pakļaušos… – tas bija izteikts čuksts. Bet es zināju, ka viņi to spēs sadzirdēt. Vairogs.…Vairogs nebija ieskāvis manu prātu. Tas bija pazudis. Es koncentrējos uz to, bet nebiju pārāk spēcīga. Tas bija zudis, bet kā…?

- Mīļā, es zinu. Protams, ka tu pakļausies. – Āro viegli uzsmaidīja. Viņš saņēma manu roku. Viņš spēja saskatīt visu. – Man tevis ir tik ļoti žēl. Tu atdevi savu dzīvi, vampīra mīlas dēļ, kura nebija patiesa. Tu uzticējies plēsoņai. Bet tagad, tu esi drošībā. Tu uzticējies sev. Man žēl tavas draudzenes. – mans ķermenis saspringa. Ko viņš ar to gribēja teikt? Āro un juta žēlumu? Es laikam sapņoju.

- Protams, Āro, tu zini. Bet es vēlos uzsākt jaunu dzīvi. Es vēlos visu mainīt. – Demetri atlaida manu augumu. Bet tā bija taisnība, es vēlos sākt jaunu dzīvi. Es vēlos viņiem atriebties, par to, ka atkal jutos pazudusi. Viņi bija tie, kas izpostīja manu dzīvi. Es esmu mainījusies, viņi ir izmanījuši mani, bet ne uz to labāko pusi…

- Protams, Bella, tu sāksi. Alek, ieved viņus… – Āro smaids kļuva žilbinošs. Es pagriezos pret durvīm. Aleks tās atvēra. Es biju dabūjusi to, ko vēlējos. Mana dzīve bija tukša, bet tagad…

Laimes asaras. 15. daļa

Sveikas, manas fanes un Niive! Mani ļoti skurbina un priecē jūsu atbalsts. Tas ir neigaidīti. Jo es nekad nebiju izpelnījusies tādas atsauksmes un pozitīvus vērtējumus. Tas laikam nozīmē, ka ir dota iespēja, dota cerība un jauna dzīve, kura ir jāizbauda. Liels, paldies jums visām un Niivei! Cerams, ka stāsts jūs priecēs ilgi jo ilgi….!

asaras

Draudzība

Nāve, tā ir nožēlojama. Tā paņem negaidot. Tā nespēj paskaidrot ne iemeslu, ne mērķi. Tā atņem visu. Tu esi mīlējis, cienījis un piekopis dzīvi. Tā uzrodas negaidīti. Tā sāpina un atstāj aiz sevis tukšumu. Dziļu un neizprotamu tukšumu. Pakļauties tās varai ir nedabiski, bet varbūt patiesi? Aiz sevis atstājot tukšumu, mēs nodarām sāpes sev tuviem. Katra izraudāta nakts, ir veltīta dvēseles atgriešanai. Dvēseles plīvurs ir iziris. Sāpes, kas atņem visu. Ar laiku atnāk piedošana – tā panāks visu. Prāts un jūtas norims. Paliks, tikai atmiņas un putekšņi. Tie aizmiglo īsto un to vienīgo. Nāve, dod iespēju jaunai dzīvei. Ir sāpīgi, ja tu nebūsi pateicis tuvajam, ka mīli to un cieni. Tā grauž sirdi un pūdē dvēseli. Dvēsele – vienīgais, kas ir cilvēka patiesā būtība. Nāve, tik neparedzama un tīra…Okeāns, kas apskalos tevi, un ieņems sapni, jaunā pasaku valstībā…Zaudēt, nozīmē piedot…

Viņa smarža bija patīkama un salda. Tā lika manai mutei piepildīties ar indi. Muskuļi instinktīvi sarāvās. Manas smadzenes apsvēra miljoniem iespēju, kā viņu nogalināt. Ko, es daru? Vai es esmu TIK vāja? Es jau biju nogalinājusi Džesiku, tagad viņu. Nē, neviens to nav pelnījis. Manas rokas cieši apkļāva krēsla malas. Koks klusi nokrakšķēja. Viņa ķermeņa smarža iekļāva mani. Galvenais tagad ir neelpot. Viņš apsēdās man blakus un iesmējās. Kas? Kā tas bija domāts? Ja, Edvards būtu šeit, viņš zinātu, ko tagad, domā šis izskatīgais vīrietis. Tagad, kad es vēlos Edvardu tik ļoti nogalināt, man viņa sāk pietrūkt. Es nespēju valdīt pār savām emocijām. Tagad, man ir jābūt stiprai un neatkarīgai. Ar acs kaktiņu, redzēju, ka viņa galva tiek pagriezta uz manu pusi. Viņa seja bija nedabiski skaista. Tik ļoti līdzīga Edvardam. Žokļa līnija bija stipri izteikta. Lūpas bija salkanas, un tā vien gribējās tās noskūpstīt. Acis bija lielas un sudrabainas. Tās pārklāja biezs skropstu mežs. Mati bija viegli zeltaini. Tumši, bet ar zeltītu pieskaņu. Tie viegli spurojās virs viņa galvas.

- Sveika! – balss bija neaprakstāmi dziļa un nosvērta. Rupja, bet arī viegla un izteikta. Tik neparedzami. Negribīgi pagriezu galvu. Es nevēlējos viņu nobiedēt, tāpēc viegli uzsmaidīju. Viņa acis un seja iemirdzējās.

- Sveiks! – es viegli attraucu. Man bija jādodas prom, viņa garša un smarža bija pārāk laba. Es pārāk daudz riskēju. Robeža ir ļoti tuvu.-

- Mani sauc Lūla. – viņa bedrītes atkal mazliet pacēlās. Par ko viņam bija jāsmaida? Mani pārņēma dusmas. Viņš ļoti riskē ar savu likteni. Bella nomierinies.. Kas? Kas tā par balsi? Es laikam jūku prātā? ? Bella, lūdzu, paliec mierīga un uzklausi mani…Nē, tas nevar būt. Tas sākas no jauna. Tikai ne atkal. Es nevēlos pazust no jauna. Šoreiz viss būs savādāk. Bella, lūdzu, pagriezies pret mani. Kas? Es instinktīvi pagriezos uz Lūla pusi.-

- Beidzot. – viņš nopūtās un pasmaidīja. – Es gaidīju, kad tu man pievērsīsi savu uzmanību.– viņš atkal pasmaidīja.-

- Es neko nesaproti. Ko tu…kā…? Kas…vai tevi atsūtīja Voltūri? – manas rokas sažņaudzās dūrēs. Tas lika saprast patieso. Mani, neviens tik viegli neatlaidīs un kur nu vēl, pielaidīs klāt. No manas puses, tas bija egoistiski, meklēt palīdzību. Es iesaistīšu visus. Tas beigsies ar karu.

- Bella? Mani jau brīdināja, ka tu neuzklausīsi. Ah…tas būs grūtāk, nekā biju domājis. – viņš nopūtās un atsāka. – Mani sūtīja Kārlails. Viņš lūdza, lai tevi apturu, bet tas laikam nav iespējams. Tāpēc, Bella, lūdzu, nevajag. Tu neko nepanāksi. – Bella, es zinu, ko viņš tev nodarīja..-

- Lūla, piedod, bet, es nevarēšu palīdzēt. Es nepadošos, es visu turpināšu un pabeigšu cīņu līdz galam. – no manām krūtīm izlauzās ņurdiens. Attālāk sēdošā sieviete pagriezās, bet neko nebilda. Bella, nomierinies, visapkārt ir cilvēki…-

- Labi, es nomierināšos, ja TU liksies mierā, un pasaki Kārlailam, ka man ir ļoti žēl. – mana galva bija pārāk smaga. Tukša, bet smaga. Tā lika domāt par visu. Sāpēm, piedošanu, mīlestību un naidu. Man bija ar kaut ko jānovērš domas.

- Kā tu to dari? Tu neesi vampīrs, nu vismaz, es tā domāju. – tas novērsa manu uzmanību. Es tiešām vēlējos to uzzināt. Kā viņš to spēj? Un viņa izskats, tas ir nedabiski skaists. Fascinējoši.

- Tu domā spējas? Am…Bella, ne visa pasaule ir mums vienlīdzīga. Tāpat, kā vampīri un vilkači, ir arī tādi cilvēki, kas pārvalda spējas. Tas ir retums, bet tā, tas ir. Spējas man palīdzēja izkopt Kārlails, viņš arī palīdzēja man, tās atklāt. Jo sākumā domāju, ka esmu traks. – viņš iespurdzās. – Redzi, cilvēki apbrīno mūsu skaistumu un spēku. Mūsu mūžs ir īss. Tik pat īss, kā cilvēkiem. Skumji, bet tā nu tas ir. Tāpēc, es cenšos to izdzīvot pilnībā.

- Bet, tu neesi domājis…nu, kļūt par vienu no mums. – šo jautājumu es centos paturēt pie sevis, bet man tas neizdevās. Es biju pārāk samulsusi. Viņš pasmaidīja, bet tad kļuva nopietns.

- Bella, es esmu par to domājis. Es to atzīstu. Bet mana atbilde ir, NĒ! Man tagad ir ģimene, viss, ko varu vēlēties. Tas ir neaprakstāmi. Es nevēlos to pazaudēt. – viņš apklusa, bet, es sapratu, kāpēc. Bella, es zinu, ko Edvards, tev nodarīja. Tas ir pārāk smagi. Es zinu, cik ļoti tu esi cietusi, bet sāpes, tās ir pārejošas. Lūdzu, Anjai, tā ir spēle. Nepadodies, es zinu, tu esi stipra. Es zinu, ka tu izdarīsi pareizo izvēli. Viņš līgani piecēlās un devās prom. Es pamanīju, ka viņš dodas pie sievietes. Tā bija tā pati sieviete, kas lidostā. Un mazā glītā meitenīte, tā bija viņa meita. Viņš pacēla meitenīti, noskūpstīja to uz vaiga un tad apskāva. Tas bija tik sirreāli un neaprakstāmi. Tukšums krūtīs sāpīgi smeldza. Bija iestājusies tumsa. Man bija jādodas prom. Es piecēlos un devos uz izeju. Man bija jāizdomā plāns. Man bija jāsagatavojas. Es tev ticu..…Pazīstama balss mani mierināja… Es biju gatava, es to jutu…

Cik labi, ka tev ir draugs. Kas rūpējas par tevi un nepamet grūtā brīdī, kas pieņems visus tavus grēkus. Kas spēs saprast sāpes un ciešanas. Draugi, tie ir mūsu asaras un prieks. Laime un sadraudzība. Uzticēties, tas ir tik skurbinoši…

Laimes asaras. 14. daļa

Meitenīte

Debesis ir jauna pasaku valstība. Katra dotā dvēsele, ir izdzīvojusi šīs zemes dotās veltes. Fascinējoši, bet ne vienmēr, tas ir tik labojami, nevis tā, kā mums sākumā šķiet. Cilvēks ir radīts, lai uzturētu zemi. Savā ziņā, to pasargātu. Nonākot debesīs, katrs izteiktais vārds, apņem zemi kā zīda ietērpu un pasargā sev tuvos. Bet, vai tas ir noturams mūžīgi? Savdabīgi, bet ne izjusti. Lai nonāktu savā varā un pakļautu katru, mēs pazaudējam lielāko daļu no tā, ko cenšamies pasargāt. Skumji, bet patiesi. Laimes asaras, kas iznīcina visu, bet atgriež bijušo un izjusto. Debesis, visa dzīvā pamats…

Naktī lidosta bija samērā klusa un tukša. Cilvēku bija maz. Tas bija labi, jo lieks risks, rada nedrošību. Tagad man bija jābūt drošākai par visu. Brilles padarīja visu jokainu. Nebiju domājusi, ka tā varētu būt. Tonētās saulesbrilles visu iekrāsoja jaunās krāsās. Smieklīgi bija saredzēt šķiedras, kas atbalsojās no stikliņiem. Un rāmis, nebija īsti labi apstrādāts. Bet ko gan es, varēju zināt, nekad nebiju nēsājusi brilles, nu izņemot tad, kad biju cilvēks, un dzīvoju Fīniksā. Manam ķermenim pārskrēja aukstas tirpas. Atceroties mammu, tas bija grūti. Viņa mani nebija redzējusi trīs gadus. Viņa nevarēja uzzināt vēl vairāk, no informācijas, kuru mēs glabājam. Viņa man zvanīja katru dienu. Beigās, kad man, tas bija pārāk sāpīgi, es vairs neatbildēju. Ļāvu telefonam zvanīt. Edvards neko neteica. Viņu tikai sāpināja, manas sāpes un ciešanas. Tik skumji ir apzināties cita mokas un sāpes, kuras radi tu pats. Tu nezini, kad tās beigsies. Tās beigsies tikai tad, kad sapratīsi padarītā sekas. Tas ir melanholiski, jo tu saproti, cik zemu esi kritis. Skumji, bet, kas būtu dzīve bez bēdām. Kad pagāja pirmais gads pēc pārvērtībām. Es cerēju, ka Renē mums sagādās, kādu pārsteigumu un tā arī notika. Negaidīti, bet es tik ļoti priecājos, jo zināju, ka viņa nebūs viena. Mana sirds bija mierīga. Mazā Katerina bija ļoti piemīlīga. Savā ziņā ļoti līdzīga man. Es viņu biju redzējusi tikai vienu reizi, un ar to viss beidzās. Es nespēju atgriezties. Mazā smaržoja labi, bet ne pēc ēdiena, bet kaut kā radnieciski. Es pārāk labi zināju, ko nozīmētu mammai viņas sāpīgais liktenis. Man bija jāatsvešinās. Viņa pārāk labi pamanīja, ka manī nenotiek nekādas izmaiņas. Tāpēc, man bija sāpīgi to darīt, pazust no viņas dzīves. Manas pārdomas iztrūcināja sievietes balss.

- Sveiki. Mani sauc Seta Kalvadosa. Es jūs šodien apkalpošu. Kā varu jums palīdzēt? – viņas balss bija maiga un sabiedriska. Zem viņas acīm bija zili loki, kas laikam liecināja, par garam stundām, kuras jāpavada ir neērtajā krēslā. Lai gan, mani vairs neuztrauca cilvēku likstas, es vienalga par tām interesējos. Mani aizrāva cilvēku nedrošība un pakļaušanās likumiem.

- Man lūdzu vienu biļeti, bez pārsēšanās uz Itāliju. – es viegli pasmaidīju. Bija vieglāk, ja nebija nekādu šķēršļu pirms tikšanās ar Voltūriem. Mani izbrīnīja pašas teiktie vārdi. Vienmēr pret Voltūriem biju izturējusies skeptiski. Man nekad viņa nebija patikuši. Pēc pēdējās reizes, kad viņi centās nogalināt Renezmi, es viņus ienīdu.

- Protams, tikai biļetes cena būs augstāka. – viņa uzmeta man žiglu skatienu un novērsās. Viņa laikam saprata, ka es nebūšu cilvēks, kam būs problēmas ar samaksu.-

- Tas neradīs nekādas problēmas. – mans skatiens aizslīdēja pie kādas meitenītes, kura skatījās bilžu grāmatu. Viņa bija maza uz smalka. Viņas viegli rūsganās matu cirtas krita līdz pleciem. Viņai varēja būt kādi seši vai septiņi gadi, ne augstāk. Viņa viegli aizvēra grāmatu un ielika, to atpakaļ savā pūkainajā somā. Tik mīļa un nekaitīga. Viņa atgādināja Renezmi bērnībā, pirms nelaimīgās tikšanās ar Voltūriem. Manas rokas instinktīvi sažņaudzās dūrēs.

- Man būs nepieciešami jūsu dokumenti. Maksāsiet skaidrā naudā vai ar kredītkarti? – nemanāmi atvēru somiņu un izvilku savu pasi, kuru biju uztaisījusi pirms diviem gadiem. Kad mēs ar Edvardu devāmies uz Ezmes salu – atkal. Nauda bija viegli sakritusi somiņas apakšā, bet tas man netraucēja izņemt noteikto naudas summu.-

- Protams, šeit būs. – es uzliku pasi un naudu uz marmora letes. Viņa nevērīgi paraustīja plecus un tad, atkal iegrima datora ekrānā. Es atkal varēju pievērsties mazajai meitenītei. Viņas balstiņa bija spalga un noraizējusies. Negribot pasmaidīju.

- Mammīt, vai pastāv tādi vampīri? – mazā meitenīte nevērīgi uzlūkoja māti. Es netieši sarāvos. Māte ilgāku laiku neatbildēja, bet tad, nopūtās.-

- Zaķīt, tu labi zini, ka tā nav taisnība. Vampīri nepastāv. Tās ir tikai pasakas. Viņi ir ļauni un nogalina cilvēkus. – māte noglauda meitiņas galvu. – Ja tu tūlīt neapēdīsi savu banānu, es pasaukšu vampīru. – meitenīte nodrebēja un atsāka ēst savu banānu. Mātei bija taisnība. Mēs esam briesmoņi, kas nogalina cilvēkus. Tā tam bija jābūt. Mēs tiecamies pretī jaunai dzīvei, bet nespējam aizbēgt, no sava likteņa. Es nopūtos un pievērsos sievietei.

- Lūdzu, šeit ir jūsu biļete un dokumenti. – viņa pasmaidīja un norādīja virzienu, uz kuru man doties. – Patīkamu lidojumu!-

- Paldies! – es pateicos un aizgāju. Viņai varētu likties jokaini, ka esmu bez bagāžas, bet man tādas nebija.

Debesis

Nodoms vienmēr ir bijis cilvēku savtīgākais mērķis. Nodošana ir mīļotā cilvēka aizskaršana. Savtība, ko piesavināmies no citiem, ir bijis glabāts rūgtums. Vārdi, ne vienmēr spēj sniegt atbildes. Ir vajadzīgs siltums, ko sniedz mīļotā cilvēka pieskāriens un čuksts, kas iekļauj nomaldījušos pasauli savā varā. Risks, ko saņemam baudot mīļotā skūpstu, ir dvēseles plīvurs…tik savdabīgs un neaptraipīts. Laimes asaras, kas ieplūsts debess dziļumos. Tā ir skumja situācija, tik skumja, bet, par ko ir runa, par mīlestību vai savtību, kuru mēs vēlamies sagaidīt? Tā tiešam ir savāda situācija, tik skumja. Par ko mēs runājam? Spēle…domāšanas attīstība. Kā, lai lieku, tev sevi iemīlēt? Tā ir savtība. Tik samaitāta, tā ir spēle…

- Sveicināti, vai jūs kaut ko vēlaties? – stjuartes balss bija maiga un mazliet par uzbāzīgu. Viņa acis viegli nopētīja mani un tad sarāvās, kad es viņai uzsmaidīju. Nebiju plānojusi viņu izbiedēt, bet mans smaids laikam bija pārāk dedzīgs un atklāja manus zobus. Zobi – drīzāk dzerokļi. Pēc pārvērtībām, tie bija kļuvuši aši kā žiletes. Tie nebija traucējoši, bet smaidīt vajadzēja uzmanīgāk. Cilvēkus tas biedēja.

- Nē, paldies, – es viegli atraucu un atkal iegrimu pārdomās. Vai pagātne spēj atkārtoties? Nē, ja spēj, tad citādā gaisotnē un sižetā. Lomas bija mainītas. Pēdējo reizi, tas notika, kad mēs ar Alisi lidojām uz Voltēru, lai glābtu Edvardu. Tagad, es lidoju viena. Bez Alises un nevis, lai glābtu Edvardu, bet, lai atriebtos. Smieklīgi, cik ātri, tas viss mainās. Ne vārda nebrīdinot. Kāpēc pirms gada Alise neredzēja, kas notiks ar mani? Ka mani padzīs. Bet varbūt, liktenis izspēlēja ļaunu joku. Es zināju, ka esmu nelaimes putns, bet, vai tik ļoti…Es pati tam nespēju ticēt. Varbūt…nē, pie šādas domas es nedrīkstu pieķerties. Bet ja nu, ja es spētu atrast sev līdzīgu…kas saprastu manu dzīvi un palīdzētu, man to pārciest. Tas bija savtīgi. Bet, ja Edvards atgrieztos, ja nu tas viss bija milzīgs joks. Ļoti slikts joks. . Es loloju veltas cerības. Es vēl joprojām, par spīti visam viņu mīlēju. Cik, nožēlojami. Viņš mani sāpināja vissmagākajā veidā. Man vajadzēja noraut viņam galvu. Bet es nespēju. Tā bija mīlestība vai gļēvums? Divas nesavienojamas lietas. Es atslīgu pret logu. Labi, ka lidmašīnās ir logu aizsegi, saule bija diezgan spoža. Tas tikai radītu liekas problēmas.

- Lūdzu, kundze, piesprādzējieties, mēs tūlīt nolaidīsimies. – viņa vēlējās atvērt loga žalūzijas. Bet es laicīgi paspēju piešaut roku priekšā logam.

- Piedodiet, bet es nevaru uzturēties tiešā saules gaismā. – viņas uzacis savilkās uz augšu. – Man tikko veica acs operāciju. – es viņai norādīju uz brillēm. – Es ceru, ka jūs saprotat.

- Protams. – viņa kautrīgi pasmaidīja un devās ieņemt savu vietu. Saule.…Kā, lai es tieku prom nepamanīta. Tas būs sarežģīti…Un mašīna? Es nevaru pārvietoties skrienot. Ja nu kāds pamana. Manas rokas sažņaudza krēsla aizdari. Bija jābūt citai iespējai. Lidmašīna piezemējās uz skrejceļa.

- Esiet sveicināti Itālijā! ! – manas rokas sažņaudzās vēl ciešāk. Ir pienācis laiks. Vai nu tas manīs visu, vai arī padarīs visu vēl sarežģītāku.

Lidosta bija pārpildīta. Man nebija nekādu iespēju doties tagad uz Voltēru. Man bija jānogaida līdz tumsai. Lidostas tālākajā stūrī bija diezgan mierīgs un kluss. Cilvēku bija maz. Es apsēdos vistālākajā krēslā un gaidīju tumsu. Tik garlaicīgi. Man bija dota iespēja visu pārdomāt, bet vai es to vēlējos? Manu uzmanību piesaistīja kāds puisis. Diezgan izskatīgs un plecīgs. Tik līdzīgs Emetam. Gluži kā lācis. Negribīgi pasmaidīju. Mūsu acu skatieni sastapās. Viņš man viegli uzsmaidīja un viņa vaigos parādījās mīlīgas bedrītes. Es atbildēju smaidam. Viņš piecēlās un devās manā virziena…Sapņi, tik patiesa realitāte…

Laimes asaras. 13. daļa

Apziņa

Kad mēs maināmies, mainās arī mūsu nākotne. Tas ir neizbēgami un neapturami. Mēs maināmies, kaut arī to negribam. Ja tā ir iespēja izdzīvot, tad tas ir vienīgais ceļš, lai cik ļoti mēs justu vilšanos. Tā ir dzīves cena. Viss ir pārāk samezglots un nedrošs. Ja katra diena spētu balansēt uz naža asmens, tad asmens būtu aptraipīts ar cilvēku dvēselēm un to nenodrošinātību. Tam ir divas visneaptverošākās nozīmes. Ej un krīti, grimsti vēl dziļāk, vai ej un balansē pār tā asmeni – pareizais ceļš, bet pārāk grūts. Padoties un just sāpēs… kāda ir dzīves cena? Pārāk samākslota.

Es biju briesmone. Ko es biju izdarījusi? Manas draudzenes vairs nebija. Vai viņa bija to pelnījusi? Protams, nē! Neviens nav pelnījis tādu nāvi. Nāvi no briesmoņa rokas. Maiks, ko, lai tagad, es saku Maikam? Vai man bija tas jādara? Viņa reakcija, tā būtu tāda pati, kā Džesikai. Man nāktos viņu nogalināt. Es biju jukusi, vistiešākajā vārda nozīmē – jukusi. Nekad īsti nebiju domājusi, ka spēšu izdarīt kaut ko tādu. Nogalināt cilvēku. Es biju Bella, labā un savaldīgā Bella. Tagad es biju briesmone. Grimstot vēl dziļāk, mani pazudināja viss, pilnīgi viss. Vissīkākie iemesli. Vai es spēju mainīties tik neilgā laika posmā? Varbūt jā un varbūt nē! Un ko lai es saku Čārlijam? Viņš mani nebija redzējis gadu, mokpilnu un neatgriežamu gadu. Vai, es spētu viņu apciemot, nenogalinot viņu? Tagad biju izbaudījusi cilvēku asiņu garšu, tas varētu visu mainīt. Bet viņš ir mans tēvs! Andžela bija man draudzene, tas neko nemainītu. Pilnīgi neko. Kā lai es aizbraucu nepamanīta? Manas acis..…kādas bija manas acis? Tas mani darīja nemierīgu. Man bija jāredz savas acis.

Viegliem un līganiem soļiem skrēju cauri mežam. Tagad tas bija kluss un vienmuļš. It kā daba sērotu par Džesikas nāvi. Viņa bija pelnījusi dzīvi, dzīvi kopā ar sev mīļajiem. Ar Maiku un mazo cilvēciņu, kas nebija iepazinis pasauli. Mazo knoseklīti, kuru es biju nonāvējusi. Manas rokas aizskāra kādu egli, tā liegi un līgani nolūza, atstājot tikai celmu. Nelīdzenu un sadriskātu celmu. Viss, kas plūda aiz manis, bija ļaunuma iemiesots. Laimīgais stāsts, tāda vairs nebija…tik strauji mainās nākotne, mēs maināmies tai līdzi. Mani satrūcināja smarža, tā bija tik pazīstama un nicinoša. Es biju tuvu mājām. Smarža kļuva neizturama, tā dedzināja. Tā saplosīja visu cilvēcisko, kas manī bija palicis. Cik nožēlojami, pakļauties kaut kam tādam…

Vakars visu iekrāsoja dabisku un līganu. Bija iestājusies nakts. Vienīgā dzīves daļa, no kuras mums, vampīriem, nav jāuzmanās un nav jāizliekas par tiem, kas mēs neesam. Lai cik skumji tas skanētu, tā ir patiesība. Atslēga vēl joprojām atradās manā žaketes kabatā. Tas sniedza man kaut cik nelielu atvieglojumu. Jokaini! Mašīnas durvis nebija aizslēgtas, bet es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tās aizslēdzu! Laikam steigā būšu piemirsusi. Pazīstamā smarža mani nomierināja…Pazīstamā smarža..Kārlails!

- Bella! – viņa roka pastiepās un izņēma atslēgu no aizdedzes. – Bella, mums viss ir jāizrunā. Man ir priekšlikums. Lūdzu, paklausies. – mans augums sēdeklī sastinga. Man bija viņu jāuzklausa, viņš bija vienīgas, kam spēju uzticēties.

- Kārlail, lūdzu, tikai bez … – manu zodu satvēra ciešs tvēriens. Es nekad nebiju redzējusi Kārlailu pielietojam spēku. Pat riskantās situācijās, nekad.. Negribīgi mana galva pagriezās uz uzrunātāja pusi. – Es klausos. – mana balss bija aizžņaugta un samocīta.

- Bella, lūdzu, uzticies man. – viņa balss bija samtaina un apņēma mani kā zīds. Man bija viņam jāpalīdz, man bija jāvērš viss par labu.

- Alise redzēja, ka tu dodies uz Voltēru. Lūdzu, nedari to. Tas visu padarīs vēl ļaunāku. Viņi tevi neatbrīvos. Viņi būs ieguvuši ieroci, viņi… – viņš nespēja pabeigt iesākto. Ko Alise bija īsti redzējusi?

- Kārlail, ko tas mainītu – neko.. – satvēru viņa roku un vilku to nost no sevis, bet tā neatlaidās. Vai viņš varēja būt stiprāks par mani? Tas nebija iespējams, kā? – Man tagad būtu jāgaida un jādomā, kuru viņš izvēlēsies. Tas jau tāpat ir redzams. Nav iemesla, lai kāds šeit tagad atvainotos…vai… – manas acis iepletās šausmās. Manas acis bija koši sarkanas…Džesika, tas lika atgriezties pie tā, no kā visvairāk centos izvairīties. Kā Kārlails to nebija pamanījis? Negribīgi aizgriezu galvu  uz loga pusi. Mežā mani piesaistīja kāda kustība – Alise. Es biju iedzīta lamatās.

- Kārlail, lai ko jūs arī darītu, jums tas neizdosies, es aizbraukšu, lai ko tas man prasītu…jūs nespēsiet… – Kārlaila rokas sagrāba manu vidukli un vilka manu sasalušo ķermeni ārā no mašīnas. – Ko tu dari, Kārlail,…tas ir smieklīgi…! – Alise klusā balsī ierunājās:

- Bella, nu kāpēc tu mums to nodari, tu nesaproti… – viņa papurināja galvu. – Ja tu aiziesi, atpakaļ ceļa vairs nebūs…tas visu mainīs… Mums nepietiks spēka tam pretoties. – Kārlaila tvēriens ap mani kļuva ciešāks. Tas jau sāka kļūt neērti.

- Alise, Kārlail, jūs zināt, ka es nedarītu neko tādu, ko nevēlētos. Es centīšos, bet neko nesolu. Es atgriezīšos. Viņi samaksās pa to, ko ir izdarījuši… – manas acis iedegās dusmās. Mana pārliecība auga. Cik žilbinoši! Manu sajūsmu iztrūcināja Alise, viņas acis bija ieplestas šausmās.

- Bella, tavas…tavas acis…kā es to neredzēju…Bella, ko tu esi izdarījusi… – Kārlails neizkustējās ne no vietas, viņš zināja. Tāpēc tvēriens… Au, tas kļuva nepanesami…

- Tāpēc, Alise, man ir jādodas prom. Es izdarīju savu kļūdu. Lūdzu, izsakiet visdziļāko līdzjūtību Džesikas vecākiem un Maikam… – izmisumā nodūru galvu. Kārlaila tvēriens pazuda. Viņi abi bija apmulsuši, es izmantoju izdevību. Manas rokas pagrieza atslēgu. Riepām kaucot, izgriezos no ielas un devos taisnā ceļa uz Sietlu…