Galerija
THE TWILIGHT SAGA: BREAKING DAWN-PART 1 infphoto_1123967 new67 tay4 Scream Awards Arrivals 00131-m2ts-standbild097 new_moon_graphic_novel_7 cosmogirl5 savvy_2

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Laika ritējums (Intrigante) visi raksti

Laika ritējums. 2. daļa

Laika ritējums

2. daļa

Rozālija

Es stāvēju pie loga un nevarēju saprast, kāpēc Alise man neko neteica, ja viņa redzēja, ka es adoptēšu meitu. Centos izspiest no viņas patiesību, visi zināja, izņemot mani un Emetu. Cik veca viņa varētu būt, kāda varētu izskatīties?

Visu laiku šis jautājums mani nomoka, bet vienu gan es zināju – viņa būs meitene un tas mani priecēja, jo es šausmīgi gribēju sev meitiņu.

Ārā, aiz loga putni lidoja un čivināja, saule arī uzspīdēja, es biju ļoti priecīga šodien.

Bet Edvards gan nebija diez ko priecīgs, tas Emetu pat uzjautrināja un viņš visu laiku ķircināja Edvardu par to, ka Renezme bija pie Džeikoba.

- Nekas, Emet, tad, kad tev būs meita, tad tu vēl redzēi, ko tas nozīmē.

- Bet viņas draugs vismaz nebūs suns.

- Kā tu to vari zināt?

- Neviens no tiem suņiem vairs nav brīvs! Ha, ha…

Man tas sāka mazliet apnikt.

- Emet, liec mierā Edvardu, lai taču viņš nomierinās.

- Roz, kas tad ir?

- Tu vari nezināt, kas var būt tavas meitas draugs, Emet.

- Nu, labi, iešu paskatīties televīziju.

Viņš vēl pasmējās par Edvardu un aizgāja. Kādreiz aizdomājos, kā man ir paveicies ar tik skaistu un spēcīgu vīrieti!

- Paldies, Rozalij.

- Nav par ko.

Pa to laiku, kamēr es atkal biju neziņā, Alise taisīja istabu manai meitai. Man tā patika šis vārds – mana meita.

- Rozalij, Emet, nāciet šurp! Istaba ir pabeigta.- Alise skaļi pasauca. Es metos augšā, lai ātrāk redzētu, kāda izskatīsies istaba.

Pirms paspēju ieiet, Emets jau stāvēja man aiz muguras un aplika man rokas ap vidukli.

- Esi gatava? – viņš man maigā balsī prasīja.

- Jā, esmu. – es atbildēju un mēs gājām iekšā.

Istaba bija brīnišķīga un tik skaista! Tā bija ar lillīgām tapetēm un uz tapetēm bija uzzīmētas zeltainas puķes. Lielā gulta pārklāta ar zeltainu gulta veļu, uz rakstāmgalda stāvēja portatīvais dators, telefons, mp4, un mūzikas centrs, arī televizors. es biju šokā, man trūka vārdu, ko tik Alise ar Bellu nebija izdomājušas.

- Istaba ir brīnišķīga, Alise, Bella! – es metos viņas abas apskaut.

- Tev tiešām patīk? Tu nedoma, kad mēs mazliet pārspīlējām?

- Nu… īstenībā, mazlietiņ, bet istaba ir brīnišķīga.

Ievēroju, ka pretī gultai bija durvis.

- Un tas laikam ir skapis, vai ne? Es noradīju uz durvīm pretī istabai.

- Tieši mērķī, Roz. – Alise noteica.

- Vai drīkstu to apskatīt?

- Nē!

- Kāpēc nē?

- Tas tev varētu radīt aizdomas par meitiņas vecumu. Neuztraucies, gan jau paspēsi visu apskatīt.

- Bet, Alise, nu, lūdzu!

- Pat nemēģini, Roz.

- Alise, tas nav godīgi.

- Es zinu, bet gribu, lai tev ir pārsteigums. Biju mazliet dusmīga uz Alisi, jo viņa atkal man nerādīja, kaut es lūdzos, bet bez nelokāmās Alises vēl taču ir Bella.

- Un tu, Bella, tu arī būsi tikpat nelokāma?

- Piedod, Roz, bet tu zini, ja es tev to parādīšu, Alise man vēlāk ādu pār acīm novilks.

- Tas jau nav tik vienkārši, viņai ar zobiem būs jāvelk.- Emets skaļi iesmējās.

-Ļoti smieklīgi, Emet.

- Kas ir?

Pat nepamanīju, ka mums aiz muguras stāvēja visa pārējā ģimene.

- Alise, tu varētu uzsākt savu biznesu, tev ļoti labi padodas, tiešām.

- Nu, vispār, es pati esmu mazliet aizdomājusies… Vispār, laba doma, padomāšu, Edvard.

Viss izskatījās brīnišķīgi un skaisti. Alise ar Bellu visu bija brīnišķīga padarījušas un es tā dievināju to istabu, kad nevarēju sagaidīt rītdienu, kad braukšu uz bērnu namu noskatīt sev meitiņu. Naktī domāju tikai par vienu lietu.

Kāda viņa izskatīsies?

Cik viņa būs veca?

Šie jautājumi mani nomocīja visu laiku… labi, ka līdz rītdienai ir tika vel trīs stundas. Nevaru vien sagaidīt rītdienu.

Laika ritējums. 1. daļa

 (Es ceru, kad jums patiks šis stāsts, jo tieši pankūkas ar šokolādi man deva iedvesmu rakstīt.)

 

Laika ritējums

 Rozālija

 Ir pagājuši vairāki gadi, kopš es un Bella esam ļoti labas draudzenes, es par to esmu ļoti priecīga, jo kādreiz es Bellu ienīdu, kad viņa tā gribēja izniekot savu dzīvi, bet tagad ir labi, ka viņai ir meitiņa un viņa ir laimīga.

Bet labākās lietas, ka esmu Renezmes krustmāte, bet Emets ir viņa krustēvs, es Renezmi uzskatu kā savu meitu. Jau ilgāku laiku esmu aizdomājusies, ka mums ar Emetu vajadzētu adoptēt pašiem savu meitu un šodien es domāju īstenot savu plānu un visiem to atklāt, bet vispirms man ir jāaprunājas ar Kārlailu, ko viņš pa to domā.

Gāju lēnām pa gaiteni un, nesteidzīgi apdomādama katru teikumu un katru vardu, es lēnām ieslīdēju pie Kārlaila kabinetā. Viņš lasīja kādu ļoti senu grāmatu.

-Kārlail?

-Jā, Rozālij, ko tu vēlies?

-Es tev gribēju paprasīt, kā būtu ja es…

Es kādu laiku vilcinājos, īsti nevarēdama izteikt tos vārdus, ko gribēju teikt.

-Nu, Rozālij, saki, nebaidies!

Es tā padomāju mazlietiņ un uzreiz vārdi no manas mutes izšāvās kā bultas.

-Es gribu adoptēt sev meitiņu!

Kārlails apmulsa un tad ierunājās:

-Ja tas tevi dara laimīgāku, Rozalij, tad tu to vari. Bet pārējiem jūs ar Emetu paši pateiksiet, labi?

-Bet Emets vēl nezina!

-Nu, tad dabūsi vien pati teikt… – viņš iesmējās.

-Lai Alise visus sapulcina!

-Labi, Karlail.. Un paldies, tu esi vislabākais tētis!

-Nav par ko, Rozālij, vienmēr laipni.

Es izgāju no istabas priekā starodama.

 -Alise, lūdzu, sapulcini visus viesistabā!

- Labi, Rozālij.

Es nogāju lejā, kur visi jau bija sanākuši, tikai Bella ar Edvardu vēl nebija ieradušies.

-Kur Bella ar Edvardu?

- Skaita valsts parādus…- Emets skaļi iesmējās, bet tad pa durvīm uzreiz ienāca Bella ar Edvardu.

-Mēs visu dzirdējām, Emet. Vispar mēs neskaitījām valsts parādus, mēs netīšām nopostījām vel vienu māju. – Bella sasmaidījās ar Edvardu un iesmējās.

- Pagaidi, Bella, es tev vēl parādīšu!- Emets nikni paglūnēja un noteica.

Es ceru, kad tas nav jūsu namiņš?- Ezme satraukti jautāja.

-Nē, nav, Ezme, tu zini, kā man tas patīk.

- Nu tad labi.

-Bet varbūt nopostam gan? – Edvards skaļi iesmējās!

-Pat neceri Edvard!- Bella nikni uz viņu palūrēja un noteica.

-Labi, pēc tam apspriediet, ko gribat nopostīt un ko nē! – Kārlails mierīgā balsī noteica.

-Nu, stāsti, kāpēc esam te visi sapulcējušies, Rozālij? – viņš man droši uzsmaidīja, un es ķēros pie lietas

- Tātad, mēs esam te sapulcējusies, lai apspriestu ļoti svarīgu lietu. Es to neesmu teikusi pat Emetam, bet ceru, ka viņš uz mani nedusmosies.

-Nedusmošos, mīļā, neuztraucies.

-Paldies tev! Labi, es turpināšu, lai nav jūs jānomoka ziņkārē… Es vēlos adoptēt meitu.

Visi bija mazā šokā, bet Bella man uzreiz pieskrēja klāt un mani apskāva.

- Es par tevi tā priecājos! Tu izdarīji pareizo izvēli, malacis, māsiņ, es esmu PAR!

-Es arī esmu PAR. Gaidu ar lielāko nepacietību, kad varēšu iekārtot jaunu istabu un jaunu skapi ar satriecošām dizainera drēbēm.

-PAR. Man prieks, ka tu saņēmies un beidzot to izdarīji.

-PAR, būs forši, ja man būs māsa.

-PAR.

-PAR.

-PAR.

Es biju tik priecīga un saviļņota, ka visi bija PAR.

-Tātad jūs visi esat PAR un piekrītat. Pat tu, Emet?

-Protams, mīļā, es darīšu jebko, lai tu būtu laimīga.- un viņš mani noskūpstīja.

Ģimene ir vislabākais, kas vien var būt. Tu zini, ka viņi tevi atbalstīs grūtā brīdī un palīdzēs. Mana ģimene bija vislabākā, viņi man palīdzēja pārvarēt sāpes, kādas man reiz bija, kad es gribēju bērnu, bet zināju, ka nekad tādu vairs nevarēšu dabūt, un dzemdēt pati arī nevarēšu, bet beidzot, kad izdomāju, ka es varu viņu adoptēt tāpat kā Ezme, tas bija neliels iepriecinājums, bet es mazlietiņ šaubījos, vai mana ģimene man piekritīs, bet, kad viņi piekrita, es biju ļoti laimīga, un tagad arī tāda esmu jo zinu, ka mana ģimene mani atbalstīs jebkurā grūtā brīdī…

Turpinājums sekos…