Galerija
0034wqkd august6 scan23 12004235 58943252 Hotel Crillon on November 10, 2009 in Paris, France. shoot_lubornirski009 394455397v4_150x150_front robertpattinsonbd2london88

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Jauns Mēness. Alternatīva (jammy) visi raksti

Jauns Mēness. Alternatīva. 5. nodaļa

Bella

Edvards bija devies medībās. Visu brīvo laiku, viņš bija kopā ar mani. Tikai tagad, ievēroju, ka istabā ir milzīgas klavieres. Atceros, ka agrāk mācījos spēlēt… Apsēdos uz zemā soliņa un maigi noglāstīju taustiņus. Katram taustiņam bija savs tonis, sava melodija…Es sāku spēlēt melodiju, ko mācījos mūzikas skolā…Pēkšņi uz manām locītavām gulēja vēsas un perfekti veidotas plaukstas.
- Saplūsti ar melodiju…izjūti katru taustiņu…domā par visskaistāko, kas ar tevi noticis. – Protams, es domāju par brīžiem kopā ar Edvardu, pirmo skatienu, skūpstu… Kā viņš mani turēja pļavā…
Manas rokas lēnām slīdēja pār klaviatūru un, patiešām, man izdevās. Jutu Edvarda rokas, kuras apskāva mani. Es atraisījos no viņa skavām un jutu, ka mīļotais ir bēdīgs. Pavisam lēnām iekāpu viņa klēpī un apskāvu. Sāpes, redzot viņa ciešanas, bija lielākas, nekā reizē, kad viņš mani pameta.
- Neskumsti. Tu esi te. Un es esmu te. Un mēs esam kopā. – es teicu pieglaužoties viņam tuvāk. 
- Bella, es nezinu. Es tevi tā sāpināju… Un tu, man tik viegli piedod…es…
- Edvard, es tevi mīlu. Un tas ir galvenais. Tu atgriezies un viss ir labi. 
- Bella, tu miegā sauc Džeikobu… Un…tas skatiens tavās acīs…
- Džeikobs ir draugs. Tu esi mana dzīve. Nevajag būt greizsirdīgam. Sāncensības nav. 
- Mīļā, bet…-
- Kuš. – es teicu noskūpstīdama viņu cieši, cieši.
- Varbūt, apciemosim Renē…?
- Jā. Un apsoli, ka nebūsi rūgumpods?
- Apsolu.Es

Es satvēru viņa ledusauksto plaukstu un mēs abi devāmies pie manas mammas.

Jauns Mēness. Alternatīva. 4. nodaļa

4. nodaļa- Mīlestība, saule, vafeles

Bella

Mani pamodināja viegli blāva saules staru gaisma manā sejā. Es atvēru acis un nepazinu, kur es esmu. Zināju, ka tās nav nedz manas mājas Forksā,nedz mājas Džeksonvillā.

-Edvard? Kur tu?-lūkojos apkārt bet viņu nevarēju atrast, pēkšņi, ap manu vidukli aptinās aukstas rokas un iegāza mani atpakaļ gultā.

-Nepamanīju, ka tu pamodies, mīļā.- un viņš piespieda lūpas manam vaigam.

-Mhm..- pasmaidīju, aizvērusi acis.-Kur mēs esam?

-Floridas viesnīcā. Tu vakar lidmašīnā aizmigi un nemaz negrasījies celties. Tā kā spīdēja saule, pa taisno uz Džeksonvilu pie Renē man neizdevās nokļūt. Noīrēju mašīnu ar tonētiem logiem, un vakarpusē jau bijām te. Mīļum, tu nogulēji gandrīz 12 stundu.-viņš klusi iesmējās.

-Ak nē…Renē… Čārlijs…- teicu atraisīdamās no Edvarda skavām, bet viņš mani uzķēra.

-Es visu nokārtoju… Sazvanīju gan Renē, gan Čārliju. Visu paskaidroju…Viss ir labi…

-Tad labi.. Kādi šodien plāni?-es jautāju atkal ieritinādamās viņam pie sāniem.

-Mēs varam doties pastaigāt pa parku, mežu, pludmali.. Ko vien tu vēlies…

-Edvard…es esmu tik neizsakāmi laimīga… Kaut šī diena nekad nebeigtos… Un es tevi mīlu…

-Es arī mīlu tevi Bella.-viņš pasmaidīja savu mīļo iešķībo smaidu, kas allaž lika manai sirdij sisties kā tvaika lokomotīvei.

-Bet, Edvard…saule…- Mani apklusināja viņa vēsais pieskāriens.

-Laika ziņu prognoze vēsta, ka pēcpusdienā saule nozudīs..

Sajutu burvīgu aromātu.. Salds un silts. Tik Gardi..

-Kas tik jauki smaržo?-Es jautāju vēlreiz izbaudīdama, kā smarža apsilda istabu.

-Es tev pagatavoju brokastis. Kulinārijas šovu iemaņu pierādījums, bez tam, ko lai citu sadara, kamēr tava mīļotā meitene guļ?-viņš noskūpstīja manus matus.

-Edvard.. Bet tagad.. Es brīnos.. Tu vakar man tik viegli pieskāries.. Es nesaprotu..

-Bella, atceries, prāts valda pār jūtām. Man tu esi svarīgāka par jebkurām slāpēm un sāpēm.-Un manas lūpas jau bija ļoti aizņemtas

-Mhm.. Man laiks celties..-teicu rausdamās ārā no gultas.

-Tātad pastaiga gar okeānu? Kā plānots?-viņš vērās manī ar tik mīlestības pilnu skatienu, ka man aizrāvās elpa.

-Un, protams. Es mīlu tevi-teicu, jau atkal pieglauzdamās tuvāk.

Jauns Mēness. Alternatīva. 3. nodaļa

Bella

Es atvēru acis un vienkārši neticēju tam, ko redzēju. Edvards man sēdēja blakus un mīloši vēroja mani. Jutu, kā pār vaigiem vieglā straumē plūst siltas asaras. Viss bija tik patiess.Jūtams.Ja šī vīzija izgaisīs, es nespēšu to pārdzīvot.

Lēni pieskāros viņa sejai un sajutu jau ierasto vēsumu, marmora gludumu un ledus cieto ādu. Tas tik tiešām bija viņš. Tā nebija halucinācija bet gan patiess mirklis.

Bet mans mīļais nešķita laimīgs.. drīzāk… tukšs… Kā trausls akmens… Kā… es?

Zeltainās acis bija skumjas..

Nespēju izturēt attālumu starp mums ierāpos viņa klēpī. Jutu, kā manās dzīslās cirkulē asinis, kā dauzās mana sirds…Es atkal biju dzīva, izārstēta…

-Tas esi tu?-es jautāju, ieklausīdamās, kā mana balss drebēja, pat čukstot.

-Tas esmu es… Tiešām. Mīļā, es esmu te-viņš klusi paskaidroja.

Patīkamu emociju ietekmē aizvēru acis.. Bet mani kā lapsene dzēla jautājumi..

-Bet mežā.. tu teici…es.. es.. nesaprotu..- es murmināju

-Mīļā, tie visi bija meli.Es esmu te un es tevi mīlu.Es vienmēr esmu tevi mīlējis un vienmēr arī mīlēšu.-viņš teica noglāstot manus matus.

-Bet tu teici…

-Man nācās melot, lai dotu tev iespēju dzīvot absolūti normālu, parastu cilvēka dzīvi.. Kā tam bija jābūt, jādod iespēja tev dzīvot tādējādi, it kā manis nekad nebūtu bijis..

-Es nespēju noticēt, ka tu esi te.. Edvard.. Man tevis.. tik ļoti pietrūka.. Es nespēju izteikt. cik.-Klusi čukstēju viņam ausī..

-Izabella, es tevi mīlu.. Un, es nekad vairs tevi nepievilšu nekad.. Es apsolu..

-Es arī tevi mīlu-teicu, piespiezdama savas lūpas viņējām. Pēc skūpsta pieglaudos Edvardam tuvāk.
Mēs bijām kā Alise un Džaspers. Mēs izjutām viens otru un piedošanai nevajadzēja vārdus bet gan sajūtas.. Un es atkal biju laimīga…Izbaudot šo sirreālo brīdi, kas bija gandrīz neticams..

Jauns Mēness. Alternatīva. 2. daļa

Edvards

 Es zināju, kur mana ģimene ir apmetusies. Tāpēc jau pēc izkāpšanas zināju ceļu. Es metos skriet un tas atgādināja to reizi ,kad mēs ar mīļoto skrējām pa Sietlas mežu. Tā spēka un ātruma līdzsvara sajūta bija nepārspējami laba. Atceroties Bellu es sajutu ilgas, kas mani vienmēr mocīja, kad vien par viņu iedomājos.

Drīz… šis vārds mani mierināja. Drīz es redzēšu viņas silto skatienu, viņas smaidu. Redzēšu, ka viņa būs laimīga. Un tad arī es spēšu dzīvot tālāk. Kad piestāju pie koka namiņa durvīm, tur jau stāvēja Esme. Vajadzēja jau iedomāties par Alisi…

 -Edvard, dēliņ, mēs tevi tik sen neesam redzējuši, nekad, nekad man vairs to nenodari.- Esme čukstēja pie mana kakla.

-Edvard..- Alise čukstēja

-Alise, es atgriežos, es atgriežos pie Bellas-es smaidot teicu.

-Edvard, tas ir velti..-viņa murmināja.

 Un tad es redzēju Alises vīziju. Bella saulainajā Džeksonvilā, tur, kur vampīriem ir aizliegts mirdzuma dēļ. Viņa nebija laimīga.

 Es saļimu un sāku trīcēt, tās bija beigas. mana stāsta beigas.

-Edvard, tu taču vari viņu uzmeklēt, Floridā šobrīd ir lietus sezona. Tu vari paspēt dēls – Esme teica, mani apskaujot uz atvadām.

Es dzirdēju vien viņas sacītā beigas. Pēc pāris minūtēm es jau būšu lidostā, kur nosēdīsies lidmašīna no Sietlass, man jāpaspēj. No tā bija atkarīgs manas dzīves liktenis.

Bella

Lidmašīnā bija ļoti kluss. Dzirdēju ka stjuarte dod rīkojumus par drošību. Mierinājums bija ,ka Džeksonvilā bija lietus sezona. Tas vismaz mazliet atgādinās par mājām, kuras man izmainīja visu dzīvi.

Vēroju, kā lēnām saules stari apglāsta mežu galotnes, bet vēlāk, kā meži attālinās no mana skatupunkta. Pēc aptuveni trim stundām lidmašīna piezemējās lidostā Aļaskā. Es biju pa pusei iemigusi, kad dzirdēju neiespējami pazīstamu balss toni, tik skaistu un maigu, ka tā nevarēja piederēt nevienam citam. Es laikam patiešām juku prātā. Lai nu kā, šī vīzija man bija vajadzīga kā gaiss ko elpot. Tā bija tik reāla un jūtama, ka es pilnībā aizmirsos.

 Edvards

 Iekāpis lidmašīnā, sajutu dīvaini pazīstamu smaržu, kas nevarētu piederēt nevienam citam kā vien Manai Bellai. Nē, droši vien tas bija slikts zemapziņas joks. Es biju satraukts un pieklājīgi sarunājos ar stjuartēm, kad sadzirdēju skaistāko skaņu manā pasaulē, pazīstamus sirdspukstus, kurus atšķirtu pat tad, ja te būtu vesels kontinents. Pazīstams sirds ritms… Nē, laikam man beidzot bija iestājusies plānprātība. Iesmējos. Man šķita, ka Bella bija tepat. Es palūkojos pār krēslu, un tur viņa bija. Viņa bija iemigusi un izskatījās vēl trauslāka, kā es viņu atstāju. Es nespēju izturēt attālumu starp mums un viņas vieta bija brīva.

 Es apsēdos viņai blakus un lūkojos mīļotās sejā. Pirmo reiz sajutos kā dzīvs. It kā mana sirds spētu pukstēt. Maigi noskūpstīju mīļotās pieri un viņas siltās, ilgu pilnās acis atvērās

-Edvard? – viņa jautāja.

-Tas esmu es, princesīt, tu nesapņo. Es esmu šeit.-es klusi paskaidroju.Be

Bellas spoguļacīs es redzēju savu atspulgu, savās acīs esošo laimi.

Jauns Mēness. Alternatīva. 1. daļa

Edvards

 Es biju sagatavojies atgriezties, pirmo reizi neskaitāmos mēnešos, arī medījis. Manas mantas bija sakravātas un jau gatavojos doties uz lidostu. Es nezināju, ko gaidīt tālāk, kā Bella reaģēs uz manu atgriešanos. Pieļāvu iespēju, ka viņa jau būs mani aizmirsusi, un tas būtu labākais, vien jautājums, labākais kam – man vai Bellai?

Es zināju, ka būtu labāk, ja viņa mani aizmirstu, jo tas taču bija galvenais iemesls, kāpēc es aizbraucu. Bet tomēr daļa manis izkliedza vēlmi sajust apziņas saucienu, ka Bellai tomēr ir jūtas pret mani. Bet pirms tam man bija jāsatiek sava ģimene. Viņi mani tik ilgi nebija redzējuši. Un, varu derēt, ka viņi, tāpat kā es, bija noguruši no telefonzvaniem. Man vajadzēja satikt viņus aci pret aci. Esme būs laimīga.

Devos uz lidostu virzienā uz Aļasku. Man jau bija biļete, atlika vien gaidīt, kad uz tablo parādīsies tas, ko man vajag.

 

Bella

Biju sagatavojusies brauciena uz Džeksonvilu. Jau pieskaroties pikapa durvju aukstajam rokturim, sajutu siltas ilgas pēc mājām, tās bija tik līdzīgas kā toreiz, gadu atpakaļ. Medību spēlē ar Džeimsu. Atceroties Edvardu baletzālē, saskumu. Man jāturpina dzīvot tālāk tā, kā to darīja viņš.Es zināju, ka tas nebūs viegli, bet man jādzīvo tālāk sava dzīve.

Pikaps maigi ņurrāja. Es pat nepievērsu uzmanību laika ritējumam. Vien atjēdzos ka esmu Sietlā. Pēc aptuveni piecām minūtēm es jau būšu lidostā. Braucot es neievēroju, kā paiet laiks, jo biju iegrimusi atmiņās. Secināju, ka esmu viņam pateicīga par šo burvīgo laiku, kad mēs bijām kopā.

-Man, lūdzu, biļeti uz Floridu! -es teicu kasierei.

-Diemžēl, ir reiss Sietla-Aļaska-Florida, tas nekas?- viņa jautāja.

-Nē, viss ir labi- teicu, apmierināta, ka man būs vairāk laika padomāt.

-Tūlīt, miss – viņa žāvājoties noteica.

Es palūkojos pār plecu, lidosta bija tukša. Ne pavisam, bet tukša. Kā pamesta. Nopūtusies apsēdos uz soliņa un gaidīju, kad uz tablo parādīsies cipari, kas mani vedīs mājas.