Galerija
001 116 75c twilight-saga-breaking-dawn-part-2-premiere-red-carpet-arrivals-supporting-cast-0014-675x900 stefanija1 Robert Pattinson 14 new-moon-wallpaper-twilight-series-6580738-1024-768 korea_fanevent13

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Jauna diena (Vilkate) visi raksti

Jauna diena. 11. daļa

Lūgums

 

            Mēs lēnā solī devāmies uz Kalenu māju. Džeiks soļoja man blakus. Dzirdēju, kā viņa sirds strauji sitās. Es gribēju apstāties, viņu cieši apskaut un nelaist vaļā. Vēlējos, lai laiks apstājas un atstāj mums šo mirkli. Uz mūžiem.

            Aiz mums soļoja Aleks. Viņa seja bija drūma, acīs mirdzēja sāpes un neizpratne. Lea, Sets un Sāra gāja mums pa priekšu. Lea gribēja zināt visu par Sāru. Sāra samulsusi turējās pie Seta rokas un atbildēja uz Leas jautājumiem. Pēkšņi viss bija mainījies. Sārai bija ģimene, pēc kuras viņa bija tā ilgojusies.

            Es dziļi ieelpoju. Sajutu pazīstamu smaržu. Arī Džeiks un pārējie to bija sajutuši.

            – Viņi ir ieradušies.- Džeiks norūca. Es sakopoju visus savus spēkus, lai uzliktu vairogu saviem mīļajiem. Mans vairogs atdūrās pret Setu un Sāru. Sāras viegli zilais vairogs jau bija viņus apņēmis. Ap Leu iemirdzējās sārts mākonis, arī Aleks tika ietīts manā vairogā. Es negribēju, ka viņi zina, ka esam tuvu.

Es sadzirdēju balsis. Dzirdēju tēta balsi, Āro balsi. Tētis nevēlējās klausīties, kas Āro ir sakāms. Kāpēc es nesu nelaimi? Mana panika gandrīz sagrāva vairogu.

Pagriezos pret Džeiku un pieskāros viņa vaigam.

- Ņem Leu un Setu un ved viņus pie mammas un tēta…. Džeik, es tevi mīlu! – es domās viņam teicu. Pagriezos pret Aleku. Viņš zināja, kas jādara. Aleks piesteidzās pie Sāras un saņēma viņu aiz rokas. Mums bija jādodas nostāties Voltūru armijas pusē. Mana sirds sāpīgi pukstēja. Es vēlējos būt pretējā pusē. Es vēlējos būt pie saviem mīļajiem, pie savas ģimenes. Sāra un Sets pārmija ilgpilnus skatienus. Lea bija neizpratnē. Viņa vēlējās ko teikt, bet Sets lika viņai klusēt. Džeiks vērās manī ar sāpju izteiksmi sejā. Es pastiepos un noskūpstīju viņu uz vaiga.

Ja paliktu ilgāk, es nespētu aiziet.  Es lēni virzījos pa mežu uz balsu pusi.

- Edvard, uzklausi mūs tikai vienu minūti! Mēs tev visu izskaidrosim. – Āro lūdzās.

- Mēs neko negribam dzirdēt! Jūs solījāt neatgriezties! Pazūdiet! – mans tēvs kliedza.

Āro bija ieradies ar nelielu pavadītāju pulku. Markuss lepni stāvēja blakus brālim. Es izslējos un nostājos Āro aiz muguras. Mana tēva acis pārsteigumā iepletās, bet mana mamma apslāpēti iekliedzās.

- Tēti, lūdzu, uzklausi, kas Āro ir sakāms. – es lūdzos.

- Renezme… Tu visu šo laiku pavadīji pie Voltūriem? – viņš skarbi jautāja.

- Jā.

- Bet kāpēc? Kāpēc tu mums nedevi nevienu ziņu?

- Jūs būtu mani atraduši un to es nevarēju pieļaut.

Visa mana ģimene pārsteigta manī vērās. Es biju mainījusies. Ne tikai fiziskā, bet arī garīgā ziņā. Manas spējas bija spēcīgākas, es pati biju spēcīgāka. Viņi to redzēja. Viņu brīnišķīgi zeltainās acis bija ieurbušās manī.

- Tad stāsi tu, Renezme. Stāsti, kāpēc bēgi, kāpēc Voltūri ir šeit?- mamma čukstēja.

- Es parādīšu. – paspēru soli uz priekšu. Mamma viegli pamāja, bet pārējie ģimenes locekļi saspringa.

- Vai tiešām jūs domājat, ka es spētu jums ko nodarīt? – es jautāju. Ģimene nedaudz nomierinājās, bet vienalga jutu, ka viņi man neuzticas. Es droši piesoļoju pie mammas un pastiepu savu roku viņai pretī. Viņa pastiepa man pretī savu auksto plaukstu. Mūsu plaukstas saskārās un sekundes simtdaļā mana mamma izdzīvoja sešus mēnešus. Viņa noelsās un atrāva savu roku. Dzirdēju Džeikoba vieglos soļus. Viņš bija pārvērties par vilku. Arī Lea un Sets bija tur. Džeika acīs pamanīju nosodījumu un vilšanos. Viņa emocijas lika maniem ceļiem gandrīz saļimt. Dusmas, bailes, naids…

- Āro, tu solīji mūs netraucēt. Tagad tu esi lauzis solījumu. – tētis ierunājās. Mamma stāvēja viņam līdzās, joprojām izbrīnīta un satraukta. Es pagriezos un devos atpakaļ uz savu vietu ierindā.

- Piedod, Edvard. Renezmes spējas mums likās kārdinošas. Viņa ir spēcīgāka nekā tu spēj iedomāties. Viņas vairogs gan nav tik spēcīgs kā Bellai, bet nav arī vājš. Un viņas cīņas prasmes ir apskaužamas. – Āro klāstīja. Dzirdēju kā Emets lepnumā iespurdzas.

- Un vai tā ir taisnība, ka Kaijus ir miris?- mamma jautāja. Alise un Ezme pārsteigtas ievaidējās. Āro pamāja. Viņa acis palika skumjas, bet seja neizrādīja sāpes un sēras.

- Nu, tad atstājiet Renezmi un dodieties prom.- Emets nodārdināja. Es dziļi ievilku elpu. Voltūri neļaus man palikt. Es esmu pārāk nozīmīga, pārāk interesanta. Pār plecu palūkojos uz Džeinu un Aleku. Džeina bija pārsteigta, cik īsā laikā Aleka acis bija kļuvušas zeltainas. Mūsu acis sastapās. Džeina ātri novērsās.

- Tas ir jāizlemj pašai Renezmei. – Āro pasmaidīja. iestājās klusums. Es dzirdēju savus un Sāras sirdspukstus. Viņa arī vēlējās palikt.

- Piedod, Āro, bet šeit ir mana vieta. Tavā pilī es nejutos kā mājās. Piedod. Vai tu izpildīsi manu pēdējo lūgumu? – es neskatīdamās uz Āro jautāju.

- Protams, mīļā.

- Atstāj Sāru šeit.

- Bet viņa bija gatava nogalināt tavu ģimeni! Tu vēlies viņai izrādīt šādu labvēlību?

- Tas viss bija pārpratums.

- Tavas vēlmes man ir likums, Renezme.

Sāra pieskrēja pie manis un cieši mani apskāva.

- Piedod par visu, Renezme! Man vajadzēja uzklausīt. – viņa šņukstēja.

- Viss jau sen ir aizmirsts. Ej pie Seta! – es pasmaidīju.

- Paldies tev, – Sāra paskrēja garām manai ģimenei un noglauda Seta biezo vilnu. Es jau gatavojos iet pie savas ģimenes, kad ierunājās Aleks.

- Āro, man arī tev ir lūgums. Lūdzu, ļauj man palikt šeit. Man nekad nav paticis nogalināt cilvēkus. Tagad man ir iemesls, lai aizietu. Lea. – Aleks klusi čukstēja. Visa mana ģimene jautājoši vērās Lea vilka acīs. Man aizsitās elpa. Jau nākamajā mirklī Džeiks bija man blakus. Mēs visi bijām pārsteigti. Džeina, Āro, Markus, mamma, tētis… Arī Lea un pats Aleks izskatījās pārsteigti.

Vai tas ir beigu sākums?

Jauna diena. 10. daļa

Džeikobs

Viņa

 Aleks piecēlās, bet nesekoja meitenei. Viņa acis ieurbās manī. Viņa acu zeltainums mani samulsināja. Es uzmanīgi paspēru dažus soļus atpakaļ. Viņa seja nedaudz atmaiga. Vai to Voltūri nāca skaidrot? To, ka viņi pievēršas „veģetārismam”? Nē, tas būtu neiespējami. Tad jau drīzāk meteorīts sašķaidītu zemi.

- Ko tu šeit dari?- es jautāju.

- Glābju tavu pakaļu, suns.- Aleks iesmējās. Smiekli nebija ļauni, drīzāk skumji.

- Mani nevajag glābt. Es pats spēju sevi aizsargāt.-

            Aleks nopūtās. Viņš paspēra dažus soļus. Tad apstājās un pacēla galvu.

            Es sajutu brīnumainu smaržu. Saldā smarža nāca no meža biezokņa. Es sadzirdēju klusus sirdspukstus. Tad tie palika ātrāki un skaļāki. Sirdspukstu ritms likās pazīstams. es sasprindzināju redzi un dzirdi. Un tad es viņu ieraudzīju…

            Viņa bija skaista. Manas atmiņas tiešām bija pabalējušas. Viņa izskatījās kā eņģelis. Garie bronzas krāsas mati sniedzās gandrīz līdz viduklim. Viņas acis dzirkstīja.

            Es piesteidzos pie viņas klāt. Viņa pasmaidīja. Kā es biju ilgojies pēc šī smaida. Tad viņa mani apskāva. Viņa raudāja. Aiz laimes?

            – Džeik, kā tu spēj man tik viegli piedot?- viņa mani atstūma un jautāja. Es taču viņu mīlu. Vienmēr esmu mīlējis un mīlēšu mūžam.

            Nesija man parādīja kāpēc bija aizbēgusi, kas ir Sāra. Viņa man parādīja Kaijusa nāvi, treniņus, vakarus ar Sāru. Minūtes laikā es izdzīvoju vairāk kā sešus mēnešus. Es apsolījos nenodarīt pāri Sārai. Es darīsu visu, lai redzētu viņu laimīgu.

            Aleks mūs steidzināja. Es vēl nebiju gatavs palaist Nesiju vaļa. Ja nu viņa ir tikai sapnis? Ja nu viņa pēkšņi izgaist? To es nevarēju pieļaut. Kad turēju viņu savās rokās jutos dzīvs. Es beidzot biju es pats. Viņas smaids mani padarīja laimīgu. Viņas pieskāriens lika man ilgoties pēc divvientulības.

  

Renezme

 Cīņa ar sevi

             Mums nebija ilgi jāmeklē. Viņa nemēģināja slēpties. Viņa gribēja, lai mēs viņu atrodam. Pusceļā mums pievienojās Sets. Arī Lea mums solīja pievienoties. Es lūdzu Setu un Džeiku palikt cilvēku veidolos. Kad pamanījām Sāru Džeiks lika Setam palikt mežā un sagaidīt Leu.

            Sāra stāvēja ar muguru pret mums.

            – Es zināju, ka tu nāksi mani meklēt. Es pat cerēju, ka tu mani atradīsi.- viņa čukstēja. Viņas balss skanēja auksti. Es nodrebēju.

            – Sāra, tu visu pārprati. Kaijus mani gribēja piespiest pakļauties viņam.- es centos paskaidrot.

            – Vai tiešām, Renezme? Man gan izskatījās, ka tev tas tīri labi patika-

            – Sāra, tas tā nebija. Viņš bija gatavs nogalināt savus brāļus, lai iegūtu varu un mani.-

            – Tevi viņš ieguva. Esmu pārliecināta, ka par brāļiem tu melo.-

            – Es nemeloju. Kāpēc man tev būtu jāmelo? Tu man esi kā māsa.-

            – Es redzēju kā visi skatās uz tevi. Tu visiem patīc. Džeikam, Alekam, Kaijusam… Āro tevi vienkārši dievina, tu esi labākā skolniece kāda viņam jebkad ir bijusi.-

            Sāra pagriezās un ielūkojās manās acīs. Skatiens bija ciešs, dusmu pilns, bet tomēr es redzēju sāpju, baiļu un izmisuma atblāzmu.

            – Nogalināt tevi būs patīkamāk nekā nogalināt tavu ģimeni.- Sāra ieņēma cīņas pozu. Džeiks man blakus ieņurdējās.

            – Džeik, nē. Es pati.- pastūmu mīļoto nostāk. Droši spēru soļus pretī Sārai. Katrs solis radīja man sāpes. Es nostājos viņai priekšā. Es nevēlējos cīnīties.

            – Uz priekšu, uzbrūc man!- es nočukstēju. Sāra pasmaidīja un gatavojās lēcienam… Kāds izskrēja manā priekšā un nogrūda mani mitrajā zālē. Sets nikni ierūcās. Sāra samulsusi izslējās. Brīdi viņi nikni vērās viens otrā. Tad Sāra smagi nopūtās, bet Sets pārstāja trīcēt.

            – Set… Kas notiek?- es nočukstēju.

            – Renezme, piedod, bet es tev nevaru ļaut viņai ko nodarīt… Viņa ir mana likteņa iezīmētā.- Sets vārgi pasmaidīja. Sāra mirdzošām acīm vērās Setā. Un tad es visu sapratu.

            Mans liktenis bija mani aizvedis prom no manas ģimenes un mīļotā, lai es palīdzētu dzimt jaunai, īstai un neviltotai mīlestībai. Viņi abi stāvēja manā priekšā un smaidīja. Viņi bija laimīgi.

            Džeiks palīdzēja man piecelties. Aleks drūmi skatījās uz mums četriem. Mums piesteidzās Lea. Viņa mani cieši apskāva un labu brīdi nelaida vaļā. Biju pārāk samulsusi, lai atbildētu uz apskāvienu. Viņa visu bija dzirdējusi un sapratusi. Viņas brālis ir laimīgs. Viņas acīs pavīdēja neliela skaudība.

            – Mīļā, mums vajadzētu doties pie taviem vecākiem. Viņi būs priecīgi tevi redzēt.- Džeiks iečukstēja man ausī. Es atjēdzos. Es saņēmu Džeika roku.

            – Tas būtu maigi teikts.- vainīgi pasmaidīju. Viņš mani apbalvoja ar savu saulaino smaidu. Mana sirds sāka sisties ātrāk. Cik ļoti es pēc viņa ilgojos! Beidzot es biju Nesija. Bet uz cik ilgu laiku?

Jauna diena. 9. daļa

Džeikobs

Attālums

Es viņu jutu arvien spēcīgāk. Viņa nebija tālu. Mana Nesija tuvojas. Viņa tiešām atgriežas. Man pārskrēja aukstas tirpas. Es pēc viņas ilgojos. Ilgojos vairāk nekā jebkad esmu pēc kāda ilgojies. Viņas smarža jau gandrīz bija pagaisusi no manām atmiņām. Es nespēju atcerēties viņas smieklus, pieskārienus. Es dusmās ierūcos.

Manas rokas sāka trīcēt. Manas miesas pārņēma uztraukums. Acis aizmiglojās. Kāpēc viņa jūtās tik bēdīga? Nesij, kas notika? Ja vien viņa man spētu atbildēt. Ja vien es spētu viņai pieskarties, sajust viņu. Es atdotu visu. Pat savu dzīvību. Man pietiktu tikai ar vienu skatienu, ar vienu pieskārienu, vienu skūpstu. Tikai es neesmu pārliecināts, ka spētu viņu atkal palaist. Man galvā pazibēja ļaunas nojautas. Ja nu viņa mani vairs nemīl? Nē, viņa mani mīl. Ja nemīlētu, vai es viņu justu?

Mani pārņēma izmisums. Vairs nezināju vai tas ir mans izmisums vai Nesijas. Mūsu emocijas un sajūtas bija saplūdušas kopā. Emocionāli mēs bijām viens vesels. Pēc iespējas ātrāk gribēju viņu satikt. Gribēju just, ka viņa ir mana.

Es apsēdos uz celma. Mežā es spēju koncentrēties. Šeit mani neviens netraucēja domāt un koncentrēties uz Nesijas jūtām. Man vajadzēja noskaidrot kur viņa ir. Centos sajust kaut mazāko pavedienu. Tomēr nekā.

Sadzirdēju, ka kāds man tuvojas. Atvēru acis un lēni pagriezos. Divas pelēkas acis manī cieši vērās. Redzēju kā viņas augums saspringst. Viņa man tik ļoti atgādināja Nesiju. Tā pati gaišā āda, līganā gaita. Savā ziņā man viņa pat patika. Viņa ļauni pasmaidīja.

- Mēs atkal tiekamies.- viņa klusi iesmējās. Viņas smiekli bija dzidri, bet ne tādi kā Nesijai.

- Un ko tev no manis vajag?- es paspēru soli uz priekšu.

- Netuvojies!- viņa man nikni uzšņāca.

- Kāds, kuru tu mīli sāpināja mani. Viņa atņēma man kādu, kuru es mīlu!- meitene pēc brīža šņāca. Es izbrīnā pakāpos pāris soļus atpakaļ. Meitene vēlreiz ļauni iesmējās.

Nesija, mana, Nesija? Nē, tas nevar būt! Viņa nespētu kādam nodarīt pāri. Bet varbūt tomēr? Viņa sāpināja mani, Bellu, Edvardu… Savu ģimeni.

Meitene iesmējās skaļāk. Es nikni viņā palūkojos. Viņas smiekli aprāvās. Arī viņas sejas izteiksme mainījās. Acis iepletās bailēs, smaids no lūpām pazuda, viņa nervozi raudzījās man pār plecu. Es domāju, ka man aizmugurē stāv Lea, tāpēc pagriezos.

Lai nu ko, bet viņu es šeit necerēju ieraudzīt. Šoreiz viņš izskatījās savādāk, tikai nespēju saprast, kas bija mainījies. Kamēr lūkojos atnācējā, meitene metās skriet. Atnācējs metās viņai pakaļ, bet es viņu pārtvēru un nogāzu zemē. Aleks veltīja man iznīcinošu skatienu. Viņa acis bija zeltainas. Tādas kā Bellai un Edvardam.

- Laid mani vaļā, muļķi! Es tevi centos glābt!- viņš nošņācās. Es lēni viņu palaidu vaļā. Biju pārāk šokēts lai kaut ko teiktu.

Renezme

 Meklēšana

  Drīz mēs sasniedzām Forksu. Mana sirds sitās straujāk par tauriņa spārniem. Aleks ieteica mums iet katram uz savu pusi, lai atrastu Sāru. Es piekritu. Devos pie Čārlija. Man vajadzēja pārliecināties, ka viņš ir dzīvs.

Pie mājas bija jūtama vampīru smarža. Mamma, tētis… Viņi nesen te ir bijuši. Es ielavījos mājā. Viss liecināja, ka Čārlijs ir dzīvs. Saņurcīta rīta avīze, kafijas tase uz galda. Es lēni uzgāju pa trepēm. Mana istaba nebija aiztikta. Es palūkojos spogulī. Mati bija savēlušies, drēbes – netīras un saplēstas. Es iesteidzos vannas istabā lai pārģērbtos un savestu sevi kārtībā.

Kad biju sakārtojusies pametu Čārlija māju. Es vairs nedrīkstēju kavēties. Es biju nogurusi. Nogurusi no skriešanas, bailēm. Es sekoju Aleka pēdām. Mums tomēr vajadzētu turēties kopā.

Es viņu atradu pavisam drīz. Kad nokļuvu tuvāk, pamanīju, ka viņš nav viens. Džeikobs. Man kaklā iesprūda kamols. Es zināju, ka Džeiks mani sajuta. Viņš juta manu smaržu, viņš dzirdēja manus sirdspukstus. Un tad viņš mani ieraudzīja.

Džeiks ātriem soļiem pienāca man tuvāk. Viņš pārsteigts mani nopētīja. es nevēlējos smaidīt, bet nespēju noturēties. Es paspēru soli viņam pretī un cieši viņu apskāvu. Viņa spēcīgās rokas mani turēja. Aiz laimes sāku raudāt. Tagad es zināju, ka man vajag tikai un vienīgi Džeiku. Es dzirdēju kā Aleks skumji nopūšas. Es biju pārāk laimīga lai uztrauktos par Aleku.

- Tā tiešām esi tu. Nesij, manu, Nesij. Es tā pēc tevis ilgojos! Es nespēju izteikt cik ļoti!- Džeiks skūpstīja manus matus, manus vaigus. Es nespēju noticēt, cik viegli viņš man ir piedevis. Bet es pati sev vēl nebiju piedevusi, tāpēc viņu atstūmu.

- Džeik, kā tu spēj man tik viegli piedot?- es jautāju. Viņš paskatījās uz mani kā uz jukušo.

- Mīļā, es tevi mīlu. Es tev piedotu visu! Pilnīgi visu!- viņš iesmējās.

- Renezme, mums ir jāatrod Sāra.- Aleks pārtrauca Džeika mīlestības apliecinājumus.

- Kas ir Sāra?- Džeiks jautāja. Es nopūtos, pastiepu roku un pieskāros mīļotā sejai. Es viņam parādīju Sāru, Kaijusu, visu, kas bija noticis. Es neuzdrošinājos viņam parādīt Aleka skūpstu. Viņa seja pārvērtās.

- Kāpēc tu devies pie Voltūriem?- Džeiks jautāja. Es parādīju kāpēc. Viņš nikni paglūnēja uz Aleku.

- Es jums palīdzēšu viņu atrast. Mēs viņu atradīsim. Ja būs nepieciešams, mēs viņu iznīcināsim.- Džeiks skumji pasmaidīja. Manī kaut kas salūza.

- Nē, Džeik! Viņa ir mana draudzene. Viņa neko sliktu nav izdarījusi. Es pie visa esmu vainīga.- šņukstēju.

- Viņai ir jādzīvo. Viņa ir apjukusi. Apsoli, ka ar viņu nekas nenotiks! Džeik, apsoli!- Džeiks mani cieši apskāva. Viņš mani mierināja.

- Apsolu. Apsolu, ka ar Sāru nekas nenotiks.- viņš nočukstēja un noskūpstīja manus matus.

Jauna diena. 8. daļa

Renezme

 Lidojums

  Lidmašīna draudīgi sasvērās. Es pamodos no šausmīga murga. Jutu, ka Aleks tur manu roku. Zināju, ka viņš arī ir redzējis manu murgu. Tas bija lasāms viņa acīs, viņa sejas izteiksmē. Es novērsos. Lidmašīna vēl reiz sasvērās. Pasažieri satraukti sačukstējās.

Lidmašīnas radio klusi iešņācās.

- Dārgie pasažieri, mums diemžēl jāveic piespiedu nosēšanās slikto laika apstākļu dēļ. Atvainojamies par sagādātajām neērtībām.- pilots ziņoja. Pasažieri, visi reizē, nopūtās. Es satraukti noelsos. Mēs Sārai jau tā devām divu stundu handikapu, tagad attālums tikai pieaugs, bet laika, kas atlicis maniem mīļajiem – samazinās. Aleks nervozi pavērās apkārt.

- Renezme, es neesmu ēdis jau ilgāku laiku. Ja mēs tagad veiksim piespiedu nolaišanos un es nedabūšu dzīvnieku asinis… Man ir bail, ka es kādam uzbrukšu.- viņš čukstēja. Es ievilku dziļu elpu. Man galvā bija tikai viena doma – ko darīt?

- Piesedz mani. Man liekas, ka man kaut kam bija jābūt somā.- es nočukstēju un noliecos pie somas. Pārtikas krājumi bija gandrīz izsīkuši. Biju pārliecināta, ka somā ir jābūt pāris pudelītēm ar sarkano šķidrumu. Man izdevās atrast vienu pudelīti. Pasniedzu Alekam pudelīti. Viņš alkatīgi to atvēra.

- Atvainojiet, bet lidmašīnā savu pārtiku lietot ir aizliegts.- pie mums piesteidzās stjuarte. Es nikni uz viņu paglūnēju.

- Piedodiet, bet manam draugam ir reta slimība. Tās ir zāles, ja viņš tās neiedzers, jums te būs mirstošs cilvēks.- es nočukstēju. Stjuarte pārsteigumā iepleta acis.

- Vai varu ko lūgt? Lūdzu, atnesiet man sodas ūdeni.- es laipni palūdzu. Jaunā sieviete pamāja. Aleks alkatīgi izdzēra pudelītes saturu. Viņa acis palika nedaudz zeltainākas. Tagad tās jau bija netīri zeltainas. Viņš smaidīja. Izmocīju smaidu. Viņš pieliecās un noskūpstīja manu vaigu.

- Paldies, Renezme.- viņš nočukstēja. Man pārskrēja aukstas trīsas. Pēkšņi man palika pavisam karsti. Es jutu iekāri. Bet pret kuru? Vai pret jauko eņģelīti Aleku? Vai pret manu dzīves jēgu – Džeikobu? Man sagriezās galva.

Lidmašīna nosēdās. Es apātiski izkāpu no lidmašīnas. Gāza kā ar spaiņiem, bet man bija vienalga. Man bija jātiek skaidrībā par savām jūtām, pirms mēs satiekam Džeiku.

Aleks paklausīgi soļoja man blakus. Pēkšņi Aleks apstājās. Es lēni pagriezos. Viņš tramīgi pagriezās. Un tad arī es sajutu. Spēcīga vampīru smarža. Tā mūs ieskāva no visām pusēm. Es instinktīvi nošņācos.

- Skrien, Renezme.- Aleks iekliedzās. Un es skrēju.

Vieta

 Manās asinīs ieplūda adrenalīns. Kājas kustējās pašas no sevis. Mani instinkti lika griezties atpakaļ un cīnīties, bet sirds un prāts vēlējās ko pavisam citu. Slaidā lēcienā pārlēcu žogam. Aleks mani apdzina. Mēs ieskrējām šaurā ieliņā. Aleks apstājās. Es aizelsusies atspiedos pret sienu. Es nebiju nogurusi no skrējiena, drīzāk no pastāvīgajām bailēm un sāpēm.

- Viņi mums nesekoja.- Aleks nopūtās. Viņa acīs pazibēja vilšanās.

- Varbūt nesajuta mūsu smaržu?- es ieminējos.

- Sajuta. Viņi nāca uz mūsu pusi.-

            Es atspiedu galvu pret sienu. Beidzot pavēros apkārt. Vieta šķiet pazīstama. Man galvā sāka zibēt dažādas ainas.

            – Es zinu šo vietu. Mēs neesam tālu. Mēs Forksā nonāksim pēc dienas vai divām.- es pasmaidīju. Aleks skumji manī pavērās. Es novērsos.

            – Mums vajadzētu paēst un doties.- viņš nočukstēja.

            No somas izvilku atlikušo asiņu pudelīti un pasniedzu to Alekam. Viņš gausi to izdzēra.

            – Tepat netālu ir lielveikals.- viņš pamāja virzienā, no kura nāca svaigu bulciņu smarža. Es dziļi ieelpoju.

            Jau pēc pusstundas mēs bijām ceļā. Lietus lija lielām, smagām lāsēm. Manas drēbes bija izmirkušas, bet man bija vienalga. Aleks skrēja man pa priekšu. Es nespēju būt laimīga, ja kāds, kuru mīlu ir sāpināts. Bet kādu mīlestību es pret Aleku jūtu? Vai es viņu mīlu kā draugu, kā brāli vai kā mīļoto?

            Sajutu asas sāpes vēderā. Klusi iekliedzos. Jau nākamajā mirklī gulēju slapjās lapās. Aleks jautājoši manī vērās. Es pavilku uz augšu slapjo krekliņu. Uz vēdera rēgojās zils pleķis, bet krekliņā – izdedzis caurums.

- Tu nedzirdēji, kad es tev teicu lai uzmanies? Te apkārt staigā mednieki. Kas ar tevi notiek?- Aleks nikni šņāca. Es uzmanīgi piecēlos sēdus. Lodes mani nenogalina, tikai ievaino. Savainojums smeldza. Es nopūtos.

- Piedod, es aizdomājos un nedzirdēju.- man pār vaigiem sāka ritēt asaras. Lai gan es nejutu atšķirību starp lietu un asarām.

- Renezme, viss ir kārtībā. Tikai esi uzmanīga.-

Es pamāju. Aleks pastiepa man roku un palīdzēja man piecelties. Mūsu rokām saskaroties es jutu tādas kā mazas adatiņas, tirpas vēderā. Nevarēju saprast vai tas ir no ievainojuma vai no Aleka pieskāriena. Viņš pamanīja manu sirdspukstu paātrināšanos. Viņš pienāca tuvāk. Es nodūru skatienu. Viņš maigi pacēla manu zodu. Un tad viņš mani noskūpstīja. Man saļodzījās ceļi. Viņa rokas mani turēja. Es iedomājos par Džeiku. Aleka skūpsts bija ciešs un prasīgs. Es mazliet atrāvos no viņa lūpām.

- Piedod, man nevajadzēja tevi skūpstīt.- Aleks palaida mani vaļā.

- Mums vajadzētu doties.- viņš samulsis ieminējās. Es pamāju. Manās domās atkal valdīja haoss. Džeiks, Aleks… Aleks, Džeiks…

Jauna diena. 7. daļa

Džeikobs

Sajūtas

 Pēkšņi mani sagrāba šausminošas bailes. Mans ķermenis sāka nevaldāmi drebēt. Lea man līdzās sakustējās. Es sakodu zobus un centos savaldīt trīsas. Nesij, manu Nesij, kur gan tu esi? Es atvēru acis. Pie manas sēdvietas pienāca stjuarte.

- Vai varu jums ko piedāvāt?- viņa jautāja. Es noliedzoši papurināju galvu. Bailes lēnām atkāpās. Dziļi ieelpoju. Lea, klusi šņākdama, gulēja krēslā man līdzās. Anglija nebija attaisnojusi cerības. Nesija nebija devusies uz Londonu. Kārtējā vilšanās. Bija smagi par to paziņot Kaleniem.

- Viņas tur nav? Bet, Džeik, tu teici Eiropa. Vai esi pārliecināts?- Bella man jautāja, kad beidzot saņēmos viņai pazvanīt.

- Jā, viņas tur nav. Piedod, Bella.- es klusi novilku.

- Bet varbūt viņa ir Itālijā. Nu tu jau zini… Voltūri.-

- Bella, kāpēc lai viņa dotos pie Voltūriem? Viņa zina, ka tas ir bīstami. Nesija ir gudra, gan jau viņa kaut kur slēpjas. Es tikai nezinu kur.-

- Džeik, ja nu… Ja nu viņa ir mirusi?-

- Viņa ir dzīva, dzirdi? Es viņu jūtu. Es jūtu viņas sajūtas. Neuzdrošinies ko tādu domāt, saprati?- nometu klausuli.

Pēkšņi manās domās pazibēja kādas meitenes seja. Viņa izskatījās skumja un pārsteigta. Attēls pazuda, bet es sajutu dusmas, žēlumu, skumjas, bailes… Tik daudzas emocijas vienlaikus. Es centos koncentrēties. Nesij, parādi man kur tu atrodies. Nekā. Tikai spēcīgas emocijas. Es jau atkal trīcēju. Lea pamodās.

- Džeik, kas ar tevi?- viņa uzlika plaukstu man uz pieres. Tas bija smieklīgi. Vilkači nemēdz slimot.

- Nesija… Kaut kas nav labi… Viņa par kaut ko baidās. Viņa ir tik skumja.- es trīcošā balsī atbildēju. Lea nopūtās. Pēdējā laikā skumjas bija vienīgais ko jutu. Tas Leu nepārsteidza. Viņa pagriezās un aizvēra acis. Jau pēc brīža viņa bija aizmigusi.

Bailes un skumjas pārmāca spēcīgas dusmas. Nu es trīcēju vēl spēcīgāk. Jutu, ja nesavaldīšos pārvērtīšos par vilku. Sajūtas atkal strauji mainījās. Skumjas… Atkal skumjas. Par ko tu tā bēdājies, Nesij? Un tad… Neizmērāmas ilgas pēc mājām un prieks. Pēkšņi palika tikai manas sajūtas un emocijas. Nesija bija pazudusi no manām miesām. Vai tiešām būtu noticis tas ļaunākais? Vai tiešām Nesija būtu mirusi? Nē, viņa ir dzīva. Viņai ir jābūt dzīvai!

Lidmašīna nolaidās. Lidostā mūs sagaidīja Edvards un Emets. Abi izskatījās visai noraizējušies.

- Edvard, kas tad atkal?- es nopūtos. Tikko bija atgriezušās bailes un žēlums. Tagad man bija apstiprinājums tam, ka Nesija ir dzīva.

- Voltūri… Viņi plāno doties šurp.- Emets nodārdināja. Edvards acīmredzot bija pārāk pārsteigts un satraukts, lai runātu.

- Lai cīnītos? Tikai tā vēl mums trūka…-

- Nē, viņi negrib cīnīties, bet kaut ko izskaidrot.-

- Ko viņi grib skaidrot?- Lea iesmējās.

- Mēs nezinām, bet Edvardam liekas, ka viņi apmāna Alises vīzijas. Mums ir jābūt gataviem.- Emets drūmi pasmaidīja. Pamanīju, ka viņš izskatās noraizējies.

- Bet kā būs ar Nesijas meklēšanu?- es iesaucos.

- Džeik, es tevi saprotu, bet mēs nespēsim atrast Nesiju, ja vairs neeksistēsim. Arī man viņas sasodīti pietrūkst. Viņa mūsos visos ir atstājusi gigantisku caurumu.- Emets nopūtās un aizgriezās. Ātrā solī viņš devās uz savu džipu.

Manam ķermenim pārskrēja aukstas trīsas. Es jutu ilgas pēc mājām. Manās asinīs ielija adrenalīns. Sajutu prieku. Tik lielu prieku nebiju jutis kopš pēdējo reizi satiku Nesiju. Mājas… Man nekas nebija jāsaka, Edvards dzirdēja manas domas. Viņš pārsteigts manī pavērās. Vai tiešām viņa atgriežas? Nesij, manu Nesij, kur gan tu esi?

  

Renezme

Steiga

 Mēs skrējām gandrīz bez apstājas. Piestājām tikai lai Aleks varētu pamedīt, bet es – nedaudz pagulēt un uzēst. Biju neaprakstāmi priecīga. Zināju, ka arī Džeiks jūt manu prieku. Es gribēju lai viņš zina, ka dodos pie viņa. Man bija vienalga, ka būs atkal jāšķiras. Man būs mirklis un es to izbaudīšu.

Sāras smarža bija spēcīga, tāpēc mēs palielinājām ātrumu. Viņa bija netālu, es to zināju. Es nedrīkstēju pieļaut, ka kāds cieš.

- Viņa ir ķērusies pie cilvēku asinīm.- Aleks nočukstēja. Es strauji ieelpoju. Sajutu cilvēka asiņu smaržu. Es zaudēju uzmanību un izskrēju cauri kādam kokam. Centos sakoncentrēties.

- Kā tu domā, kāpēc viņa vairs nedzer dzīvnieku asinis?- es atčukstēju.

- Iespējams, lai iegūtu lielāku spēku… Šī smarža ir neizturama.- Aleks pieskrēja man tuvāk. Lai man pierādītu savas jūtas Aleks bija sācis pārtikt no dzīvnieku asinīm.

- Neelpo, Alek. Es tev pateikšu, kad varēsi elpot.-

Asiņu smarža palika spēcīgāka. Es nogriezos no iemītās takas. Aleks man sekoja. Jutu, Sāra šeit ir bijusi nesen.

Mūsu skrējienu apturēja žogs. Lidostas žogs. Viņa bija aizlidojusi uz Forksu. Aleks līdzjūtīgi manī pavērās. Pat ja mēs lidotu ar nākamo reizu, Sārai būtu zināms handikaps, bet ja mēs skriesim, mēs vienalga varam nepaspēt.

- Renezme, tev būs jāizvēlas.- Aleks ierunājās.

- Es zinu, bet ko man izvēlēties? Lidošanu vai skriešanu?- es ielūkojos Aleka, nu jau netīri oranžajās, acīs. Viņš skumji paraustīja plecus. Noņēmu savu somu un pārbaudīju maku. Man pietiktu naudas mums abiem. Ja lidosim, būs lielāka varbūtība, ka mēs Sāru pārtversim pirms viņa nonāks Forksā.

- Vai tev ir bail no augstuma?- es sarkastiski jautāju. Aleks pasmaidīja un noliedzoši pamāja.

- Man ne no kā nav bail… – Aleks pārliecinoši nočukstēja. Sameklēju mūsu pases. Mums ir jāpaspēj un jāaptur Sāra.

Jau pēc pusstundas mēs sēdējām uzgaidāmajā telpā. Mūsu reiss nedaudz kavēja un tas mani padarīja nervozu. Aleks mierinoši noglāstīja manu muguru. Vārgi pasmaidīju. Kā atbildot uz manām lūgšanām, lielajā tablo parādījās paziņojums par iekāpšanu. Es strauji piecēlos un devos uz norādītajiem vārtiem. Aleks man sekoja. Viņš klusi nopūtās. Zināju, ka viņam ir jāvaldās. Viņam slāpa. Viņu tracināja mana sajūsma par iespēju satikt Džeiku.

Sēžot lidmašīnas ērtajā krēslā centos nomierināties. Man vajadzēja izgulēties, bet biju pārāk satraukta. Dziļi ieelpoju un koncentrējos uz Džeiku. Sākumā jutu tikai vājas viņa sajūtu atblāzmas, bet jau pēc mirkļa tās bija mani pārņēmušas. Nemiers, skumjas, prieks, nepacietība, neziņa, dusmas… Kāpēc viņš juta tik daudz vienā reizē? Vai tiešām viņš nojauta, ka atgriežos?

Manā galvā pazibēja šausmīga doma… Es Sārai izstāstīju precīzu Kalenu mājas atrašanās vietu. Es nebiju iedomājusies, ka reiz varētu atgriezties. Ne jau šādu apstākļu spiesta. Es atvēru acis. Nebūtu es viņai izstāstījusi mājas atrašanās vietu, Sārai būtu visai grūti to atrast. Tas dotu mums laiku, bet tagad mana ģimene bija kā uz delnas.

Aleks dzirdēja, cik strauji mainās manas sirds ritms. Viņš saņēma manu plaukstu. Es vēlreiz vārgi pasmaidīju. Viņa eņģeļa sejā atspoguļojās rūpes. Viņa acīs es redzēju savu atspulgu. Man pretī raudzījās karotāja Renezme. No maigās Nesijas nebija ne miņas. Es atkal biju pārvērtusies par apātisku būtni. Es samirkšķināju un nu man pretī raudzījās Nesija. Kas īsti es esmu? Slepkava vai draudzene? Es aizvēru acis. Man vajadzēja izgulēties.

 

  Džeikobs

Viešņa

Viņa bija man līdzās. Viņas šokolādes krāsas, mīlestības pilnās acis vērās manī. Viņas garie bronzas mati pieskārās manam vaigam. Viņa smējās. Mana Nesija smējās. Viņas dzidrie smiekli pieskandināja istabu. Es pastiepos, lai pieskartos viņas vaigam.

- Džeik, mosties!- kāds mani modināja. Lea sēdēja uz Kalenu viesistabas dīvāna malas un lūkojās manī.

- Ko tev vajag?- es dusmīgi norūcu.

- Tu sapnī sauci Nesiju. Džeik, ar tevi viss ir kārtībā? Kopš atgriezāmies no Anglijas, tu esi palicis tāds dīvains.-

- Lea, lūdzu, liec mani mierā. Es tev visu izstāstīšu, bet tikai ne tagad.- es pagriezos uz otriem sāniem un centos atkal iemigt. Lea nopūtās, klusi piecēlās un izgāja no istabas.

Lai kā arī es censtos, man neizdevās iemigt un atsaukt atpakaļ sapni. Tas likās tik reāls. Dusmīgi norūcos. Nometu Alises doto segu uz grīdas. Istabā ieslīdēja Bella. Viņas zeltainās acis vērīgi palūkojās manī. Es piecēlos sēdus.

- Džeik, lūdzu, izstāsti man kas notiek. Edvards man neko nestāsta. Viņš ir satraukts un neparasti kluss.- viņa čukstēja drebošā balsī.

- Bella, ko tu gribi dzirdēt?- pacēlu segu un uzmanīgi to salocīju.

- Tu zini kur viņa ir, vai ne tā?-

- Ja es to zinātu tad tev pateiktu. Tu būtu pirmais vampīrs, kam es to pateiktu.-

- Džeikob Blek, tu kaut ko slēp.-

- Jā, slēpju.-

- Ko tieši? Džeik. Es tevi lūdzu.- Bella apsēdās man līdzās un uzlika galvu uz mana pleca.

- Tās ir tikai nojautas. Tev man ir jāapsola, ka necerēsi uz brīnumu.- es nopūtos. Pēkšņi jutos vecāks, nekā patiesībā esmu.

- Apsolu. Man ir vajadzīgs tikai neliels cerību stariņš.- Bella iztaisnojās un cerīgi vērās manās acīs.

- Kad atgriezāmies no Anglijas, es sajutu nepārvaramu prieku. Nesija par kaut ko ļoti priecājās. Un tad man galvā ieskanējās viens vārds – mājas… Ja sajūtas mani neviļ, tad Nesija atgriežas.-

Bella strauji ieelpoja. Viņas acīs ielija prieks un viņa sāka starot aiz laimes. Viņa mani cieši apskāva.

- Džeik, ja tā ir taisnība… Es drīz redzēšu savu meitiņu.- viņa klusi iesmējās.

- Bella, lūdzu, nevienam neko nesaki. Es negribu, ka kāds cer veltīgi. Apsoli man Bella.-

- Protams, Džeik. Paldies tev.-

Viņa piecēlās un dejojošā solī izgāja no istabas. Arī es piecēlos. Ja nevaru gulēt, tad jādodas medībās. Ticis laukā no mājas, metos skriet. Kad nonācu Edvarda un Bellas pļavas malā, novilku kreklu. Pēkšņi sajutu pazīstamu smaržu. Es pagāju smaržas virzienā. Nē, šī smarža bija nedaudz savādāka. Tā nebija Nesijas smarža. Šī būtne vairāk līdzinājās vampīram nekā cilvēkam. Manā redzeslokā parādījās skaista meitene, gadus divdesmit veca. Viņas acis bija pelēkas, dusmu pilnas.

- Vai tu esi apmaldījusies?- es jautāju.

- Nē, Džeik es esmu tieši tur kur man ir jābūt.- viņa pasmaidīja.

- Kā tu zini, kas es esmu?-

- Tu esi vēl skaistāks. Laikam, ka viņas atmiņas bija sākušas balēt.-

- Par ko tu runā? Kas tu esi?-

Meitene iznāca no ēnas. Viņas seja likās pazīstama. Tā bija viņa, meitene no Nesijas sajūtām.

- Tu tiešām izskaties lieliski. Būs žēl tevi nonāvēt.- meitene ļauni pasmaidīja.

- Kas tu esi? Atbildi.-

- Tev nevajag zināt, kas es esmu.-

Aiz manas muguras atskanēja apslāpēt ņurdiens. Es pagriezu galvu. Lea vilka izskatā sargājoši panāca uz priekšu. Meitene instinktīvi atkāpās. Viņa pagriezās un sāka skriet. Lea gatavojās viņai sekot.

- Lea, nevajag. Lai viņa iet.- es nočukstēju. Lea pārsteigti manī vērās. Viņa nikni norūcās, bet paklausīja. Es raudzījos uz vietu kur vēl tikko bija stāvējusi meitene. Kas ir šī meitene?

Jauna diena. 6. daļa

Vilkates ievadvārdi pirms lasīšanas:

“Sveiki, mani lasītāji! Šī daļa ir dāvana visām meitenēm 8.martā!!! Paldies visiem maniem “faniem” un, protams, Niivei! Bučas svētkos! Ar lielu mīlestību – Vilkate… <3″

 

Vēl viena bēgšana

Es sabruku uz saules pielietās ielas. Manas dusmas lauzās uz āru, bet skumjas bija spēcīgākas. Kāpēc es sāpinu tos, kurus es mīlu? Kāpēc mana eksistence liek citiem ciest?

Saule bija augstu virs galvas. Uz gludā bruģa iemirdzējās asara. Manas plaukstas iekrampējās vaļīgā bruģa akmenī. Cietais akmens sabirza putekļos. Strauji piecēlos un metos uz Voltūru mītni. Mana sirds strauji sitās. Acis sūrstēja. Sāra… Mana Voltūru māsa… Man vajadzēja viņu panākt. Man vajadzēja viņai izstāstīt! Bet es biju pārāk lēna.

Atgrūdu bibliotēkas durvis. Kaijus, mani ieraudzījis, piecēlās kājās. Mans ķermenis dusmās drebēja. Atvēzējusies triecu dūri Kaijusa ribās. Viņa akmens ķermenis triecās pret sienu. Viņš izbrīnīts pacēla galvu. Acis iekvēlojās dusmās. Vēlreiz metos viņam virsū. Šoreiz viņš izvairījās, bet sienā parādījās liels caurums.

Lasīt tālāk »

Jauna diena. 5. daļa

Renezme

 Apātija

  Es neko nejūtu. Pilnīgi neko… Vai tiešām viņš mani būtu jau aizmirsis? Manas domas atkal ir haotiskas. Nespēju koncentrēties uzdevumiem. Āro apmācība ir kļuvusi smagāka un sarežģītāka.

- Renezme, ēd, citādi atdzisīs!- Sāra nočukst. Es atgriežos realitātē. Paveros spogulī. Lielās, skaistās acis izskatījās nedzīvas, elpa – saraustīta un sekla. Rokā picas gabals. Tā vairs nebiju es. Pat mans spoguļattēls mani ienīda. Nikni iekodos picas gabalā. Tomāta šķēlīte noslīdēja no picas un nokrita uz greznā paklāja. Man bija vienalga. Sāra pieliecās un pacēla tomāta šķēlīti.

- Kas ar tevi pēdējā laikā notiek? Liekas, ka tev viss ir vienalga!- viņa šņāca.

- Man ir vienalga.- es nopūtos.

- Renezme, es saprotu, ka tu ilgojies pēc ģimenes, bet…

- Nē, tu neko nesaproti! Tev nav ģimenes. Kā tu vari mani saprast?

Lasīt tālāk »

Jauna diena. 4. daļa

Pirms lasāt 4. darba turpinājumu, Vilkate gribētu jums pateikt šo:

  “Sveiki mīļie un mīļās. Nu tad lūk 4. turpinājums manam stāstiņam “Jauna diena”. Domāju, ka šī daļa jūs pārsteigs. Es pati par sevi brīnījos… :) Gribu pateikt paldies Niivei. Pateicoties viņai mans stāstiņš ir šeit un nu es zinu, ko gribu darīt nākotnē. Izbaudiet! Mīlu jūs visus… <3 Ar cieņu, Vilkate… <3″

Renezme

 Laika ritums

 Laiks ritēja neaprakstāmi ātri. Kopš manas bēgšanas bija pagājuši trīs mēneši. Joprojām jutu sāpes, dusmas, neziņu. Džeika sajūtas. Jutu, ka viņš izmisīgi mani meklē. Katru nakti izmisīgi lūdzos viņam to nedarīt. Nezinu, vai viņš manas lūgšanas dzirdēja, bet pēdējās pāris dienās es jutu vēl lielākas sāpes. Viņš mani iekšēji plosīja.

Lasīt tālāk »

Jauna diena. 3. daļa

Renezme

 Bēgšana

Savu bēgšanu es plānoju divas dienas. Zināju, kā sajaukt Emetam pēdas. Viņš pats man to reiz bija izstāstījis. Uzrakstīt vēstules bija pats grūtākais. Karstās asaras aizmigloja skatienu un apgrūtināja rakstīšanu.

Pēdējās dienas kopā ar ģimeni man sagādāja mokas. Alise bija atslābusi. Tā kā Džaspera nebija mājās, nebija neviena, kas par mani šaubītos. Neviens nepamanīja, ka esmu sagrauta. Tētis uzskatīja, ka tas ir pārejas vecums.

Lasīt tālāk »

Jauna diena. 2. daļa

Negaidītais

                   Slaidā lēcienā izlēcu no gultas. Man visas maliņas smeldza. Uz labās rokas vīdēja liels zilums. Atgrūdu vaļā logu.

- Paej nost no loga.- Džeiks nočukstēja. Negribīgi pavirzījos nost. Mans mīļotais veikli, bet ar nelielu būkšķi, piezemējās istabā.

- Spēcīgs deja vu. - viņš pasmaidīja. Man smiekli nenāca. Savilku zemāk kreklu un apsēdos uz gultas. Džeiks izskatījās norūpējies. Mugurā viņam bija tikai apgriezti džinsi. Strauji piecēlos un sāku pārlūkot skapja saturu. Izvilku vēl vienu t-kreklu un pametu to Džeikam.

Lasīt tālāk »