Galerija
OUT23155595 40013PCN_Pattinson 169186865ab25692064m549x500 carlisle edward_and_bella_wall_by_gaby_mix 0310-twilight-ashley-greene-5-de ashley-greene-twilight-saga-breaking-dawn-part-2-premiere-red-carpet-arrivals-004-675x900 robpattinsonbdpremiere7 lol_6

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Eņģeļa valdzinājums (Aiga) visi raksti

Eņģeļa valdzinājums. 1. daļa

Sveikas, meitenes. Es jums piedāvāju savu jauno stāstiņu “Eņģeļa valdzinājums”. Tā kā iedvesma “Aiz pusnakts tumsas” man kaut kur pačibēja, bet es ceru, ka viņa atgriezīsies (es ļoti ceru) . Tāpēc šis ir veltījums jums visām, un piedošana par stāstu, kura iedvesma man pazuda. Izbaudiet…cerams, ka jums patiks… Paldies Niivei…

 

Eņģeļa valdzinājums

Kad dzīve rada savu ceļu, tā ir neparasti vienaldzīga. Varbūt samaitāta, bet grūti tam ir noticēt. Ja katrs izteiktais vārds spētu sniegt mierinājumu un atbalstu, pasaule būtu krāsaina un neaprobežota. Tik grūti ir pretoties skaistajam un nedabiskajam. Eņģeļi un dēmoni. Katra nācijas puse. Labais un ļaunais. Tik skaisti un patiesi. Ticēt labajam ir cerība, pie kuras, es vienmēr esmu turējusies. Sapnis, kas dāvāja man cerību…

 Mana dzīve bija parasta un vienmuļa. Es necentos pakļauties ideālajam. Tikai dabiskajam. Mana dzīve, centās mani iekļaut nedabiski ciešā valgā. Lai cik bieži es censtos tam pretoties, tam nebija jēgas. Mans ienaids bija mana ģimene. Tik aprobežota. Tā vienmēr ir kārojusi pēc naudas. Vienīgais atbalsts bija mans tēvs. Viņš bija visapburošākais cilvēks, ko biju pazinusi. Viņa vārdi mani ieskāva vieglā mierinājuma miglā. Tas bija tik dabiski kā elpot gaisu.

 Mana māte bija visnotaļ aizņemta sieviete. Viņa vadīja advokātu biroju. Biroju, kas sniedzās debesskrāpja augstumā. Vienmuļa un stiklota apbūve. Kompānija, gadā pelnīja vairākus miljonos. Tā kā, mēs nepiederam pie tām ģimenēm, kam nauda radītu sarežģījumus. Mātes uzmanība man nebija dārga. Tās man vienmēr ir pietrūcis. Kad man apritēja astoņi gadi, es sapratu, ka tam nav nekādas nozīmes. Dzīties pakaļ vējam ir lieki. Es viņu atdalīju no savas dzīves. Māti tas nemaz nesatrauca.

 Mans brālis. Visnotaļ apdāvināta personība. Mātes mīlulis. Bet vienmēr turas pa gabalu no citiem. Viņam interesē nauda un uzdzīve. Protams, ka arī meitenes. Viņš bija kā nezāle, kas iesakņojas citu dārzos. To pašu, es varu teikt par viņu. Mūsu istabas atrodas mājas pretējos spārnos. Tas savā ziņā ir labi, jo mēs esam kā suns un kaķis. Divas pretējas puses. Mūsu attiecības ir parastas. Kā paziņām. Parasti uzrunājam viens otru, ļoti reti.

 Mūs parasti dēvē, par izdevušos ģimeni. Māte veiksmīga uzņēmēja. Tēvs veiksmīgs advokāts. Dēls, kā jau puika – dauzoņa. Meita – parasta būtne. Es esmu parasta meitene. Bet, manī slēpjas patiesa dvēsele, kura alkst uzmanības un piedzīvojumu. Tā esmu es – Madde Franksa. Mana ģimene: Māte – Bille Franksa. Tēvs – Pjērs Frankss. Un iedomīgais brālis – Emets Frankss.

 

***

                      Mans rīts iesākas parasti. Pirmais nozvana modinātājs. Parasti es ļauju viņam zvanīt. Lai jau čīkst, ja pats nevar izgulēties. Zvans bija kā melodija, kas drīzāk ieskāva mani vēl ciešākā miega valgā. Kad esmu izkūņojusies no gultas, tad cenšos aizsteberēt uz vannas istabu. Kura, stiepjas manas istabas lielumā. Man patīk ieiet siltā dušā. Ūdens apskalo manu augumu kā zīda pārvalks. Karameļu šampūns, tas smaržo brīnišķīgi. Kad sajūtu izsalkumu, tad dodos stāvu zemāk uz virtuvi. Mūsu kalpotāja Marasa ir ļoti apdāvināta personība. Tik dziļa un patiesa. Viņa mums pievienojās, kad man palika četri gadi. Viņa bija man mātes vietā. Viņa ir cēlusies no ļoti senas dzimtas. Viņa nekad to nebija minējusi, bet mani tas nesatrauca. Tā ir viņas dzīve, tāpēc es dzīvošu savu.

                       – Sveika, Marasa! Ko labu, esi pagatavojusi? – virtuve smaržoja pēc bekona un svaigai spiestas apelsīnu sulas. Mans vēders žēli ievaidējās.

                            – Sveika, mīļa. Kā tu domā, ko esmu tev pagatavojusi? – es domīgi palūkojos pāri viņas plecam. – Šorīt nolēmu tev uzcept bekonu un olu. Svaigi spiestā sula ir uz letes.

                       – Paldies, Marasa. Tu esi pati labākā. – cik patīkami bija viņu apskaut. Sajusties mīlētai un gaidītai, tas ir sapņa piepildījums.

                       – Ko, nu. Tagad tev laiks ir uzņemt uzturvielas. Es kaut kā nemanīju tavu brāli? – viņa palaida mani vaļa un viņas tumši brūnās acis ieurbās manī.

                       – Protams. – es nopūtos. – Viņa arī nebūs. Vakar pie Kristas bija ballīte. Es domāju, ka viņš pārradīsies vakarpusē. – paņēmu savu šķīvi un sulu, un devos pie galda.

                       – Nu ja. Cikos tad būsi mājās? Varbūt man tev uztaisīt kaut ko garšīgu. – viņas acis viltīgi iemirdzējās.

                       – Nū, es nezinu. Gan jau tāpat, kā parasti. Uz pēcpusdienu. – atkal nopūta. – Tu laikam vēlies mani padarīt par speķainu ruksi, bet es neiebilstu. – mēs abas reizē iesmējāmies.

                       Kad biju pabeigusi brokastis, devos uz augšstāvu. Mans skapis bija neizmērojami liels. Kaut tajā nebija nekā, ko es vēlētos vilkt. Tāpēc paņēmu savus batikotos džinsus un melno džemperīti. Tas labi saskanēs ar baltajiem zābakiem. Paķēru savu somu un devos uz savu mašīnu. Es mīlēju savu mašīnu. Mans septītās sērijas BMW – sudrabotais Sedans. Vismaz tajā es spēju paslēpties no apkārtnes. Tā bija glauna mašīna. Ko, es saņēmu savā septiņpadsmitajā dzimšanas dienā. Man patika tajā iesēsties un uzmeklēt piedzīvojumus. Mana bitīte. Tā es viņu biju iesaukusi, jo viņa dūca kā bitīte.

                       No rīta stipri smidzināja. Tāpēc man bija jāpaātrina gaita. Debesis bija apmākušās tumšas. Mākoņi bija necaurredzami. Koki bija iekrāsojuši tumšas ēnas uz ceļa. Skola bija manas Elles celles. Ikkatra pavadītā diena bija neierobežoti vienmuļa un garlaicīga. Tāpēc es parasti centos pavadīt, daudz ilgāku laiku ceļā. Cik ātri spēj izmanīt pasauli, viena, nenoteikta lieta, kā skola. Mūsdienās skola ir bērnu mocības, bet savā ziņā arī cerības. Lai cik tipiski, tas skanētu. Nu jau es izklausos pēc vecmāmiņas. Viegli iesmējos un turpināju ceļu.