Galerija
kelan006 kristen-taylor-062110-4 tumblr_mbui9veucn1ralwkvo1_1280 christian-serratos-mtv-awards-04 06 ks_tay_rome_25 people31 niki1 007

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Eņģeļa asinis (nuusie) visi raksti

Eņģeļa asinis. 2. nodaļa

2.Nepabeigtais skūpsts

„Sveika, esmu Bils” viņš mani uzrunāja. Es nezināju vai man atbildēt vai nē.

„Sveiks, esmu Bella” Ak, nē! Viņa asiņu smarža man iestrēga kaklā. Tā dedzināja manu rīkli. Ko lai es daru?? KO LAI ES DARU?? Es gribu viņu, viņa asinis, bet viņš nekādi nav pelnījis mirt. Tagad, tikai tagad es saprotu kā jutās Edvards kad viņš bija nonācis šajā situācijā. Es vienkārši aizturēju elpu un tikai mākslīgi kustināju vēderu. Bet mani nevaldzināja tikai viņa saldās asinis kuras smaržoja pēc šokolādes gabaliņiem un saldajām zemenēm, mani valdzināja arī viņš pats, tāpat kā Edvards. Varbūt man arī aizbēgt uz pāris dienām?? Piemēram uz Forksu. Nē, ko gan viņš padomās??

„Tev šeit patīk?” man caur lūpām izspraucās vārdi.

„Jā, esmu šeit dzimis. Nespēju sevi iedomāties kādā lielpilsētā kur visu gadu būtu saulains” viņš sacīja. Es gan sevi varēju iedomāties. Tieši pēc tā es visvairāk skumu kopš nonācu Forksā. Tas palīdzēja. Uz īsu brīdi es aizmirsu par Bila asinīm, tomēr tagad šīs domas atgriezās pie manis. Pati nedomādama es domāju kādos veidos es varētu izgaršot viņa asinis. Viņš bija kā mans pašas eņģelis. Un viņa asinis… Eņģeļa asinis. Es tā vēlos tās izgaršot.

„Un tev? Vai tev patīk šī pilsētele??” Bils mani iztrūcināja no manām domām. Es pakratīju galvu un nokoncentrējos uz viņa jautājumu.

„Neesmu pārliecināta, jo tikai vakardien šeit ievācos, bet vispār man patīk lielas pilsētas un saule, ak lielā saule…” es aizdomājos par Fīniksu, par mammu un Filu. Man drīzumā vajadzēs viņus apciemot. Lēni ievilku gaisu un manī sākās nepārvarama cīņa. Asinis, viņa saldās asinis. Jānogalina viņš, šeit, tagad, tūlīt… Nē viņam ir jādzīvo!!! Es un mans iekšējais vampīrs cīnījās. Šausmas, man nav ne mazākās sajēgas ko, lai es tagad daru. Laiks vilkās tik lēni, vismaz man tā likās. Bet man nebija taisnība. Noskanēja zvans un visi metās ārā pa durvīm tai skaitā arī Bils. Edvards stāvēja ārā pie durvīm, viņš pasmaidīja un noskūpstīja mani. Tas palīdzēja un man no rīkles pamazām pazuda Bila smarža.

„Kā pagāja tava stunda?” Edvards apvaicājās, es uz viņu palūkojos. Vai viņš zināja kas notika vai varbūt šis bija tikai parasts jautājums??

„Lēni” es atbildēju. Šī atbilde bija uz abiem jautājumiem.

„Alisei nav nekādas sajēgas no Ķīniešu valodas” Viņš konstatēja.

„Vai tad tu zini Ķīniešu valodu??” es biju pārsteigta, lai gan zināju, ka viņš māk dažnedažādas valodas, bet ne jau nu Ķīniešu…lai gan nav jau ko brīnīties.

„Jā, reiz vienā skolā trīs gadus mācījos” man mīļotais vampīrs man atbildēja.

Nākošā stunda bija Bioloģija. Visi klases pēdējie galdi bija aizņemti, tādēļ iznāca, ka mēs ar Edvardu sēžam otrajā rindā. Es sajutu saldo smaržu kas mani nomocīja visu Ķīmiju. Es pagriezu galvu uz aizmuguri un tur viņš bija. Bils ar kādu citu puisi sarunājās. Man gribējās mesties viņam virsū un izbaudīt viņa saldās asinis. Es pārstāju elpot, bet tik un tā viņš mani valdzināja. Tas bija tāpat kā cilvēku valdzina vampīrs. Bet Bils nebija vampīrs, par to nu es biju pilnīgi pārliecināta. Edvards redzēja mani un nobažījās, viņš sajuta manu satraukumu, bet tomēr nebilda ne vārda. Šī stunda pagāja salīdzinoši ātri ar iepriekšējo. Šī bija arī pēdējā stunda un tāpēc tas mani mazliet mudināja nenogaršot Bila asinis. Noskanot zvanam visi metās pa durvīm kā traki. Edvards paņēma manu somu un mēs devāmies ārā. Pie mašīnas es nebiju pārliecināta , bet nolēmu doties nelielā peldē.

„Brauc viens” es Edvardam nočukstēju. Viņš ar raižu pilnām acīm noraudzījās uz mani un tikai pakratīja galvu neko neteicis.

Izgājusi tālāk no pārpilnām acīm kur man aiz muguras vilkās priedes es metos skriet. Iemetos Ongedo šaurumā un sāku peldēt. Ūdens mani skurbināja un tas palīdzēju, bet tik un tā Bila smarža bija iesēdusies manā kaklā. Vai Bils būtu man tāds pats kā es Edvardam?? Piepeldējusi pie Antikosti salas krasta es izniru no ūdens. Mani mati bija izmirkuši. Salā gandrīz nekā nebija, ja neieskaita lielo biezokni. Es metos skriet. Traucos garām aļņu baram un tad sadzirdēju pumu, veselas divas. Kā gan viņas šeit varēja nokļūt?? Es nebiju īpaši izsalkusi, tomēr nolēmu vienu notiesāt. Tā nu metos skriet, lai uzbruktu kādai no viņām.

Kārtīgi nobaudījusi pumas asinis es pilnībā biju iznīcinājusi kaklā sasēdušos kamolu kopš Ķīmijas. Otrai pumai es ļāvu bēguļot pa šo Salu, ja nu kādreiz vēl sagribas. Es iemetos atpakaļ ūdenī un nolēmu doties atpakaļ mājās, lai citi neuztrauktos. Iznirusi no ūdens uzreiz nemetos skriet, es pastaigājos gar ūdens krastu. Tad es apsēdos smiltīs un metu oļus ūdenī. Es ievilku gaisu un atkal varētu teikt sataustīju šo smaržu. Šo Bila smaržu. Tad es pēkšņi sajutu siltu roku uz mana pleca. Es uzreiz apcērtos atpakaļ. Un viņš tur stāvēja, viens pats. Mēs bijām aci pret aci. Viņš ar pirkstu galiem skāra manu vaigu, bija patīkami kutinoša sajūta. Un tad notika kas negaidīts viņa lūpas skāra manējās. Es jau jutu kā viņa smarža nogulsnējas manās plaušās. TAGAD! man prātā atskanēja balss. NĒ! Es to nevaru. No viņa kakla mani žiletes asie zobi bija tikai dažu centimetru attālumā. TAGAD VAI NEKAD!!! Prātā atskanēja nu jau izsalkušā vampīra balss. NEKAD! Otra balss atbildēja un es atšāvos atpakaļ. Bils uz mani paskatījās ar savādām acīm. Es sāku skriet, bet ne ātri, bet gan tā kā parasts cilvēks. Kad biju pārliecināta, ka viņš mani vairs neredz, metos skriet cik jaudas, bet es izdzirdēju lapu čaukstēšanu. Kas tas varēja būt? Es paskatījos atpakaļ un…. BUM! Es ietriecos kokā. No meža biezokņa izlīda Alise.

„Alis….” es nopūtos.

Eņģeļa asinis. 1. nodaļa

Sveikas, meitenes! Es nolēmu uzrakstīt nelielu stāstiņu ”Eņģeļa asinis” Ceru, ka jums patiks. Ja kādam ir līdzīgs stāstiņš lūdzu pasakiet, lai nebūtu tā ka es nošpikoju. Lūdzu uzrakstiet arī komentārus, lai es zinātu vai man turpināt, vai arī nē. Paldies par atsaucību…. Jūsu nuusie!!! Labu lasīšanu…

Eņģeļa asinis

1.Viņš…

Šodien mēs pārvāksimies uz Kvebeku. Šī pilsēta atrodas Kanādā, netālu no Monreālas. Tā ir daudz lielāka nekā Forksa, tikai vien tādēļ, ka tā ir iezīmēta kartē un neskaitīsim pārējās lietas-iedzīvotāju skaits, izmērs utt. Čārlijs gribēja, lai pārvācamies uz Vankūveru, jo tā ir tuvāk Forksai. Alise gribēja uz Ņujorku vai Bostonu, es jautāju kādēļ, jo nesapratu, bet viņa atbildēja „Man taču nepieciešams kāds pazīstams dizaineris pilsētā !” Alise! Kā gan es to nevarēju iedomāties „Tu b

„Tu brauksi ar mani vai savā mašīna? ”Edvards ar savu saldo balsi mani iztrūcināja mani no manām pārdomām.

„Protams, ka ar tevi ”Es nočukstēju un noskūpstīju viņu. Viņš atbildēja manam skūpstam , viņa rokās ieslīdēja manos matos……„

„Khem.. khem” mums aiz muguras iekrekšķinājās Renezme. Es atrāvos no Edvarda un paskatījos uz Renezmi.

„Es braukšu ar Džeiku , viņa mašīnā.” viņa sacīja un aaizgāja prom. Es atkal pievērsos Edvardam. Es satvēru viņa matus un noskūpstīju viņu. Viņš atrāvās, un aizgāja uz mūsu mīlīgo māju paņemt somas. Mēs tās sakrāvām viņa sudrabainajā Volvo. Tad mēs devāmies uz Sietlu, lai no turienes lidotu uz Monreālu. 

Kad izkāpām no lidmašīnas ārā smidzināja neliels lietutiņš. Lidostas stāvlaukumā jau atradās mūsu mašīnas. Nemaz nevēlējos jautāt Edvardam kā tās šeit nokļuvušas. Kārlails un Ezme iesēdās savā mašīnā, Rozālija un Emets iesēdās viņas BMW M3. Es uzreiz devos uz Edvarda Volvo. Mēs aizbraucām uz Kvebeku. Jā, Kvebeka bija lielāka nekā Forksa. Es redzēju , kā katra no mūsu mašīnām pašķiras uz dažādiem ceļiem. Edvards pagriezās uz kreiso pusi no šosejas. Mēs piestājām pie kādas koka mājas , bet tā bija lielāka nekā Forksā. Tai bija grezna apkārtne , kur bija daudz koku , mājas āriene bija apvīstīta ar zariem. Mēs izkāpām no mašīnas un devāmies uz jauno māju. Edvards paņēma somas, un tās ienesa iekšā. Es devos augšā apskatīties mūsu guļamistabu. Gulta bija no koka un tai apkārt bija gaisīgs plīvurs. Tā bija tāda pati kā Ezmes salā.

„Nu , kā tev patīk ?” Edvards vaicāja.

„Ar tevi man viss būs ideāls. ” es sacīju.

Edvards ierūcās un uzmirdzēja viņa baltie zobi. Viņš metās man virsu un mēs ielidojām gultā…..

No rīta pa logu iemirdzējās vājš saules stariņš. Tagad būs jādodas uz skolu. Es uzvilku tumši zilos džinsus un pelēko džemperīti. Edvards iesmējās. Mēs bijām ģērbušies vienādi, vismaz tagad mēs bijām līdzvērtīgi. Džeikobs aizveda Renezmi uz viņas skolu, pats nolēma doties pie pārējiem vilkiem uz Forksu. Paņēmu somu un uzmetu to uz pleca.

„Dosimies??” Edvards apvaicājās. Es aši uzdāvināju viņam bučiņu un devos ārā no mājas. Īsu brīdi mazs saules stariņš mani apspīdēja un tad tas paslēpās aiz mākoņa. Mājas priekšā stāvēja nevis tikai Volvo, bet arī mans Wolkswagen Golf W12. Man ar to reti kad iznāca braukt, jo pārsvarā ja braucu tad ar Edvardu viņa Volvo.

„Brauksi ar mani?” Edvards apvaicājās, lai gan zināja manu atbildi.

„Protams!” es līksmi sacīju un iekāpu pasažiera sēdeklī. Edvards vēl joprojām brauca kā gatavais maniaks un tādēļ drīz vien mēs jau bijām pie skolas. Es izkāpu no mašīnas, skolas stāvvieta bija pilna ar mašīnām-greznam, noplakušām. Bet Rozālijas mašīna kā parasti izcēlās. Sadevos rokās ar Edvardu un soļoju uz ieejas durvju pusi. Liela daļa skolēnu paskatījās uz mums, bet daudzi arī nē. Iegājām informācijas kabinetā un tur par pārsteigumu sēdēja kāds sīciņš vīrietis. Biju pieradusi, ka tur sēž kāda kundzīte, bet ne jau vīrietis.

„Sveiki” Edvards laipni sasveicinājās.

„Sveiki, esmu sekretārs. Jūs laikam būsiet jaunie bērni??” Bērni? Mēs taču neesam 10 gadīgi knauķi.

„Jā” Edvards rāmā balsī atbildējam kungam.

„Šeit ir skolas karte un stundu saraksts. Ja kas nepieciešams jautājiet,” vīrietis sacīja. Edvards karti iedeva man un apskatīja stundu sarkstu.

„Viena stunda mums diemžēl nebūs kopā, jo Alise bija izvēlējusies Ķīniešu valodu kā papildus priekšmetu un lūdza, lai arī es piesakos pie šī priekšmeta. Tā nu tev Ķīmija būs vienatnē, ja tev nav iebildumu” viņš sacīja pasniedzis man stundu sarakstu.

„Man nav iebildumu mācīties vienatnē” es apskatīju stundu sarakstu. Mēs devāmies uz pirmo stundu. Tā bija Angļu valoda, vēlāk sekoja Trigometrija, tad bija divas Bioloģijas.

Pusdienu pārtraukumā sēdējām visi seši vampīriņi kopā. Daudzi uz mums blenza, bet citi runāja par kaut ko citu. Viens bariņš apsprieda ballīti pie kādas meitenes. Edvards uz mani palūkojās un paraustīja uzacis. Un es sapratu ko viņš domā *Mums ar vajadzētu aiziet* Es iesmējos un Edvards līdz ar mani iesmējās. Tad kāds zēns nepārtraukti uzlūkoja mūs. Es nesapratu uz ko tieši viņš skatās uz mani vai uz Edvardu. Varu iedomāties, ja viņš būtu Edvarda pielūdzējs. To iedomādamās es iesmējos, man uznāca īsta smieklu lēkme. Visi pret mani pagrieza galvu, arī mani biedri.

Nākošā stunda bija Ķīmija, tieši tas priekšmets kurš man bija jāpavada vienatnē. Iegājusi klasē apsēdos pie pēdējā galda un izvilku burtnīcu. Klase pamazām piepildījās, bija manāmi daži acu pāri kas lūkojās uz mani, bet es tam īpaši nepievērsu uzmanību. Klase bija gandrīz pilna kad iegāja kāds zēns. Viņam bija tāds pats matu ērkulis kā Edvardam tikai nedaudz tumšāks, viņam bija brūnas acis, viņš bija muskuļots un skaists, viņa āda bija nedaudz tumšāka par manējo. Tik ko kā es ievilku gaisu es sajutu viņa smaržu. Man gribējās mesties viņam virsu viņš smaržoja kā eņģelis. Es ar rokām pieturējos pie galda, lai nemestos viņam virsū, bet tas mani tik, tik ko spēja apstādināt. Pus klase bija tukša, bet viņš devās uz aizmuguri un apsēdās tieši blakus man. Man bija sajūta, ka neviens nevēlēsies sēdēt man blakus, bet tieši viņš apsēdās blakus tieši man. Tas bija tieši tāpat kā kad es apsēdos blakus Edvardam mūsu pirmajā kopējā Bioloģijā. Šis zēns pagriezās pret mani un ielūkojās manās acīs. Es tvēru pēc elpas no satraukuma, tomēr tas visu tikai pasliktināja.