Galerija
anman01 kristena2 256 gallery_maineclipsecastvancouver0927200902 kristen-stewart-101910-8 kelan5 kristena3 Robert Pattinson, Emilie de Ravin attends THE CINEMA SOCIETY

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Emeta stāsts (Madara) visi raksti

Emeta stāsts

Cenšos jau visu rītu uzsākt šo darbiņu… man tas īpaši labi nepadodas, bet es cenšos,ļoti.

Visu laiku esmu jūsmojusi par twilight.town fantastiskajiem stāstiņiem. Es ļoti novērtēju un cienu visus twilight fanu darbiņus, jo tie ir paši jaukākie un elpu aizraujošākie stāsti.

Bet tagad es centīšos izskaidrot, kāpēc es taisos rakstīt šo stāstu, un par ko tas būs.

 Tātad. Es vēlos uzrakstīt par Emetu. Viņa stāstu. Jo manuprāt, viņš ir diezgan apdalīts. Un man viņš patīk. Viņš tik tiešām atgādina MANU lielo, foršo brāli, kuru es tik ļoti mīlu.

Viņš ir līdzīgs Emetam. Visu laiku mani ķircina un visādi citādi mani apceļ, bet ne jau aiz ļauna prāta, vienkārši, es viņam vienmēr likšos sīkaļa. Kaut arī esmu jau pietiekami liela.

 Nu lūk, un tagad, kad ārā tik ļoti silti spīd pavasara saulīte, es sēžu mājās, jo esmu galīgi apslimusi. Es nedrīkstu satikties ar draugiem un savu mīļoto.

Bet tagad es esmu pārņemta ar šo stāstu, kas naktī man neļāva gulēt saldā miedziņā, bet gan nemitīgi domāt, pārdomāt par Emeta dzīvi. Un es nelikšos mierā, kamēr neuzrakstīšu to visu Jums. Tas nebūs nekāds grāvējs un aplausus cienošs. Vienkārši manas izjūtas.

  

Emeta stāsts

 

Mani sauc Emets. Mans stāsts nemaz nav tik īpašs, bet tomēr mans.

Man bija 20 gadi, kad tas notika. Es biju labākais spēlētājs skolas futbola komandā. Man patika skriet, grūstīties, izlikt savu spēku spēlēs. Bet man patika arī citi sporta veidi. piemēram, beisbols. Es mīlēju skatīties cik ļoti augstu un ātri lido bumbiņa no mana spēcīgā sitiena. Manī bija milzīgs sacensību gars  un nebija ne no kā bail.

Un es biju populārākais puisis skolā, un ne jau tāpēc, ka biju pats labākais sportā, bet arī tāpēc, ka es biju mantojis savas mātes skaistās acis, mazās bedrītes vaigos, kad smaidīju, tēva vīrišķīgo, stalto augumu.

Es mīlēju savu dzīvi. Bet vairāk par visu pasaulē es mīlēju savu mazo, skaisto māsiņu Ešliju. Viņai bija 16 gadi. Viņa bija pati jaukākā radība uz Zemes virsas (Un ne es vienīgais tā domāju. Arī visi pilsētas zēni man piekristu.) Un, ja kāds būtu viņai nodarījis pāri vai salauzis mazo sirsniņu, es būtu darījis visu, lai atkal padarītu viņu laimīgu. Kad es nebiju uz laukuma, es laiku pavadīju ar māsu. Mēs kopā skrējām pa mežu, tas bija jautri, un es mācīju viņai šaut ar kaķeni, spēlēt beisbolu, kauties… ja nu kāds viņu aizskar, kad es neesmu klāt, lai sadotu tam nelietim pa pakaļu pats.

Mēs stāstījām viens otram visu, kas vien bija uz sirds. Man patika klausīties viņā, viņai bija eņģeļa balss. Visjaukākā skaņa pasaulē.

Ja mani kaut kas nomāca un tiešām to negribēju stāstīt, viņa vienmēr to ieraudzīja manās acīs. Viņa bija kā mazs Šerloks Holms. No viņas neko nevarēja noslēpt. Bet man tas patika. Viņa bija vienīgā, kam uzticējos tik ļoti. Pat ne saviem labākajiem draugiem.

Bet vienu dienu, kad atnācu mājās no kārtējās spēles, mani gaidīja nepatīkams pārsteigums. Mana māsiņa bija saslimusi. Dakteris teica, ka tas esot tikai drudzis, bet es jutu un redzēju viņas skaistajās, tirkizzilajās acīs, ka tas nav tikai drudzis.

Šis skats salauza manu sirdi miljons gabalos. Es gribēju viņai palīdzēt, gribēju, lai māsas smaids atkal atgriežas. Bet manos spēkos bija tikai gaidīt… gaidīt, līdz viņa izveseļosies.

Gāja nedēļas, bet viņa neizskatījās ne par mata tiesu labāk, viņas vaigu sārtums nu bija tikai skaistas atmiņas. Es pavadīju visu savu brīvo laiku kopā ar viņu, pat vairs negāju uz spēlēm. Es viņai stāstīju, kas notiek skolā, visus pilsētas jaunumus, smieklīgākās anekdotes.. reizēm viņa pat pasmējās. Tie brīži bija neaprakstāmi, viņas smiekli lika man aizmirst visu slikto, visu, kas mani tik ļoti satrauca.

Bija pagājuši mēneši, pilsētas labākie dakteri vairs nezināja, vai ir kāda cerība, vai viņa izdzīvos. Bet es cerēju, cerēju, ka viņa atkal dziedās, skries ar mani kopā pa mežu, smiesies…

Es ik dienas lūdzu Dievu, lai palīdz manai māsiņai. Ja viņai kas notiktu, es negribētu un nespētu vairs dzīvot.

Bet tā nu liktenim bija labpaticies, ka Ešlijas smaids izdzisa uz mūžiem. Es biju sagrauts, es negribēju nevienu redzēt, ne dzirdēt. Mana dzīves jēga bija zudusi. Mana mazā māsiņa… Cik liktenis bija negodīgs! Kā gan var atņemt dzīvību eņģelim?

Pagāja ilgs laiks līdz atkal gāju ārā no mājas. Lai gan ārēji izskatījās, ka viss ir kārtībā, bet iekšēji… es biju tukšs, mana sirds vairs nesitās tā kā iepriekš.

Dažreiz es skrēju pa mežu tāpat vien, viens pats, bet es jutu, ka mana Ešlija skrien man blakus, es jutu, ka viņa ir kopā ar mani, es dzirdēju viņas zvārgulīšu smieklus, bet varbūt tie bija iesēdušies man atmiņā, es nezinu, bet es tos dzirdēju.

Tie man deva spēku.

Tā nu es kādu dienu skrēju pa mežu, gar ausīm svilpoja vējš, es atkal jutos dzīvs. Es dzirdēju savus sirdspukstus.

Bija jautri skriet, lēkt pāri koku saknēm un stumbriem. Skrienot garām nokaltušam kokam, es pa to uzspēru. Tas ar lielu krakšķi nogāzās zemē. Bija patīkami just sevī spēku. Es iesmējos. Bija dīvaini atkal izdzirdēt savus smieklus.

Es skrēju tālāk smiedamies, lēkājot, un kūleņojot.. Es apstājos un aizvēru acis. Saklausīju lapu čaboņu un vēju.. Es apmetu salto.

Atverot acis pēc lēciena.. manā priekšā bija kaut kas milzīgs… Lācis! Liels, brūns grizli lācis. Manas acis bija piekaltas viņam.

Lācis ierēcās.. sajutu bailes. Es nekad ne no kā nebaidījos, bet šoreiz.. es sajutu paniku sevī. Es nezināju ko darīt. Bēgt? Vai tam bija jēga? Cīnīties pretī? Nē, tas būtu bijis muļķīgi, viņš bija 100x lielāks par mani, viņš ar vienu ķepas vilcienu varētu mani saķert.

Es skatījos lielajās brūnajās acīs. Likās, ka viņam patīk manas bailes. Viņš tās sajuta. Un es arī.

Man nekas cits neatlika kā vien stāvēt un gaidīt, kad viņš izdomās, ko darīt.. nogalināt mani vai palaist vaļā.

Es stāvēju sastindzis. Centos būs mierīgs. Negribēju, lai lācis sajūt manas bailes, bet tas bija veltīgi, jo viņš jau bija tās sajucis.

Viņš vēlreiz ierēcās un pacēla ķepas, it kā teikdams, ka šī ir pēdējā stundiņa manā dzīvē.

Es ar to samierinājos. Domāju vēlreiz par savu mazo māsu. Par viņas eņģelisko skaistumu. Es cerēju, ka, ja mani nogalinās tas liekais lācis, es tikšu debesīs. Un atkal būšu kopā ar Ešliju.

Viņš vēlreiz ierēcās, bet šoreiz draudīgāk. Viņam laikam nepatika, ka neesmu vairs panikā, ka esmu samierinājies, bet man bija vienalga.

Tagad viņš nāca tuvāk.. un es cerēju, ka tas notiks ātri.

Vēl viens rēciens.. bet šoreiz viņš ar ķepu iesita man par labo plecu. Jutu kā viņa akmens cietie nagi ieduras un pāršķeļ manu ādu. Un tad vēlreiz ar to pašu asiņaino ķepu iesita man pa kāju.. es kliedzu sāpēs. Vai arī pēc palīdzības.

Es vairs nesapratu, kas notiek. Man gribējās nomirt. Vairs nebija nekādu cerību, ka izdzīvošu. Bet man bija vienalga. Es jutu tikai sāpēs un svilstošo ādu. Likās, ka degu elles ugunīs. Par ko man tāds sods?

Viņš spēlējās ar mani, viņam patika, kā es kliedzu un mokos sāpēs.

Pēdējo reizi viņš atvilka ķepu un grasījās to iedzīt manī, bet tad kaut kas notika.. Es nesapratu, kāpēc viņš apstājās. Bet tas kāds lācim aiz muguras ierēcās un nogrūda viņu nost no manis. Tas bija tik ātri. Es nespēju noteikt, kas tas bija par zvēru. Bet pavisam noteikti, kaut kas ļoti spēcīgs.

Es dzirdēju kā lācis smilkst un kā kaut kas krakšķ.. un pēkšņi bija klusums. Viss norima.

Manā priekšā parādījās eņģeļa seja. Es domāju, ka mana māsa ir skaistākā meitenes pasaulē, bet šī.. viņai ir pārdabisks skaistums. Viņai bija skaisti, gari, blondi mati. Man aizrāvās elpa no viņas skaistuma, bet viņa tikai rāmi uzsmaidīja man.. un tas bija pēdējais, ko redzēju. Viss satumsa. Es laikam atslēdzos.

Bet kad atkal biju pie samaņas, sajūta bija, tā it kā es lidotu. Es domāju, ka esmu debesīs. Bet paskatoties apkārt, es redzēju milzu ātrumā zibot garām mežu. To pašu, kurā es tiku lāča plosīts.

Paskatoties augšup.. Tā bija tā pati sieviete. Viņa skrēja tik ātri, ka varēja tikko pamanīt, ka viņa vispār skrien. Un viņa bija tik spēcīga.. un tik skaista.

Bet tad viņa paskatījās uz manis.

- Viss būs labi. Kā gan viss var būt labi, ja esmu saplosīts, es nodomāju.

Es atkal atslēdzos.

Kad pamodos, vai kā to varēja nosaukt, mani bija pārņēmušas milzīgas sāpes, es atkal degu kā ugunīs, tās bija neizturamākās sāpes, likās, ka manī ir sadurtas miljoniem adatu. Es gribēju kliegt, bet nevarēju. Es tikai redzēju to pašu brīnumskaisto sievieti. Viņa visu laiku man bija blakus un kaut ko teica, bet es nevarēju saprast, ko. Un man arī bija vienalga. Man pietika ar to, ka viņu redzu. Visam pārējam nebija nozīmes. Es viņu mīlēju, kaut arī nezināju, kas viņa ir.

Tad sāpes pēkšņi pārgāja, es biju atvieglots.

Bet es jutos savādāks, stiprāks, viss apkārt bija citādāks.. es nesapratu. It kā es būtu cits cilvēks.

Tad es iepazinu Rozāliju un viņas ģimeni, viņa pastāstīja, kas viņi ir un kas es esmu tagad.

Es no sākuma neticēju, bet tad viņi man visu parādīja un es noticēju.

Es pasakos Dievam katru sekundi par to, ka mans eņģelis Rozālija, mani atrada un izglāba.