Galerija
belamiset5a 3_tcg Robert Pattinson outtake3 people-img387 108_rob_album teilors1 robertpattinsononeclipseset09232-51 pattinsonrobertwfenycprem177

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Dzīve klusumā (La Femme) visi raksti

Dzīve klusumā. 5. nodaļa

5.nodaļa – Telefona zvans

 

Forksa – 2010

 

Black rose and radio fire…” es pagriezu skaļāk mūziku, kura skanēja no mana personīgā stereo atskaņotāja. Dziesma lielākoties maskēja manas ģimenes domas, slīdot uz viesistabu, trīs stāvus zemāk, bet es joprojām varēju dzirdēt viņus.

Kāpēc viņam vajadzēja pagriezt skaļāk mūziku? Alise nopūtās – vienīgais melnais traips uz viņas vienmēr laimīgā noskaņojuma. Edvard, lūdzu nāc lejā – ģimenes laiks neizslēdz nevienu no ģimenes locekļiem, tu zini! Pārējā mana ģimene centās nedomāt par to, ka es neesmu ar viņiem kopā, bet viņiem tas neizdevās. Alise bija pirmā, kas mani tieši pasauca savās domās – tas, ka viņi visi centās netraucēt mani, bija galvenokārt tāpēc, ka es viņiem palūdzu pabūt vienatnē. Tas nebija tā, ka es nevēlētos būt kopā ar savu ģimeni, es vienkārši vēlējos pabūt viens, nedzirdot viņu domas, kuras drūzmējas ap mani biezā miglā. Bija grūti būt man pašam, kad es pastāvīgi biju savienots ar viņiem visiem. Bet tas nenozīmē, ka man vajadzētu viņiem justies slikti, par to, ka atstāja mani vienatnē manā istabā. Es aizsniedzu mūzikas atskaņotāju, lai izslēgtu mūziku. “You’ll never be alone –,” atskaņotājs nodziedāja, pirms apklusa. Vai tas nebija ironiski?

Jā! Alise triumfējoši nodomāja; viņa domāja tikai par mūziku. Kas viņai bija padomā? Es saraucu pieri, kad nonācu uz pēdējā pakāpiena, biju neapmierināts, ka viņa tikai koncentrējās uz sarunu – tādejādi bloķējot pārējās domas no manis. Es apsēdos uz dīvāna atzveltnes, kuru bija okupējuši Ezme un Kārlails. Mana māte man uzsmaidīja, būdama saviļņota par to, ka nonācu lejā un pavadīju laiku kopā ar savu ģimeni. Es tikai domāju par to kādēļ Alise vēlējās, lai es nonāktu lejā – tur bija jābūt kaut kādam iemeslam. Es zaudēju, mēģinot salikt puzli, kura atradās Alises galvā, ka gandrīz nokavēju Ezmes lūgšanos, „Ak, jā, kādēļ lai tu kaut ko nenospēlētu, Edvard?” Es neesmu tevi dzirdējusi spēlējam ilgu laiku – uzspēlēsi mums tagad? Lūdzu? Iepriekšēja saruna, bija novedusi līdz klaviermūzikai – kurā es pilnīgi nebiju ieklausījies. Es zināju, ka man vajadzēja…

„Edvard…” Rozālijas acis bija plati ieplestas, kad es saspiedu savas lūpas cieši kopā; es nebiju gatavs, lai tagad nospēlētu kādu skaņdarbu. Tas Ezmei nozīmētu ļoti daudz, tu to zini.

Vājš smaids parādījās man sejā un es paskatījos uz viņu. Protams, ka manai mātei tas nozīmētu ļoti daudz, kā nekā viņa bija tā, kas par mani uztraucās visvairāk! Bet mani pārsteidza tas, ka Rozālija domāja par kādu citu, nevis par sevi, tas mani pamudināja piecelties – negribīgi – un aiziet piesēsties pie klavierēm. Mani pirksti vilkās pa taustiņiem, domājot par to, ko varētu nospēlēt – galu galā es izvēlējos Ezmes mīļāko melodiju, to kuru viņa noteikti novērtēs.

Edvard, Kārlails nopūtās savā prātā, tu nebūtu izvēlējies labāku dziesmu par šo. Dažreiz mani pārsteidz tavs talants. Viņš varēja redzēt manu seju, un tādejādi es nedaudz savu lūpu kaktiņus pacēlu augšup no viņa komplimenta.

Mums atlicis tikai gads vai divi šeit, Kārlails turpināja savas pārdomas par nodzīvoto laiku Forksā. Man šķiet, ka man pietrūks šī māja, un tev? Es pamāju ar galvu, tikko uztveramā un šķietami neapzinātā kustībā ikvienam, kurš nezinātu, ka es atbildu domai. Es neesmu pārliecināts, kur mēs tālāk dotos – varbūt atpakaļ uz ārzemēm. Es sen neesmu redzējis Āro, Markusu un Kaijusu. Un mani uztrauc tas, ka viņi vēl nezin par manu palielo ģimeni. Pēdējais ko viņi no manis dzirdēja, bija tad, kad es apsvēru idejas radīt sev biedru. Kārlaila domas atmaiga. Mums vajadzētu to apspriest vēlāk – neļauj manām domām traucēt tevi mūzikā. Atkal es pamāju ar galvu. Nošu skaņas skanēja man apkārt, piepildot manu sirdi ar mūziku. Man bija viegli spēlēt mūziku, kuru es jau biju uzrakstījis, uzkomponējis – lai gan man nebija vēlēšanās spēlēt. Reizes, kad es gribēju piesēties pie klavierēm, pēc savas gribas, bija reizes, kad es varēju sacerēt mūziku. Ar vieglu nobeigumu, dziesma tuvojās beigām; pēdējā tīrā nots viegli karājās gaisā. Es dzirdēju Ezmes nopūtu, pateicībā par mūziku. Tas bija skaisti. Paldies, Edvard. Es pagriezos un uzsmaidīju viņai. „Ar lielāko prieku, Ezme”.

Alise gaiši uz mani smaidīja un grasījās kaut ko teikt, līdz sastinga. Mulsinošas un neskaidras kontūras rādījās viņas prātā – tā nebija viena vīzija, bet gan notikumu virkne, kura reaģēja viena ar otru. Vairākas iespējas tika apslēptas katrā attēlā, kas nāca viņai prātā. Es nespēju notvert nevienu no tiem; manas spējas pilnībā neļāva redzēt katru klipu kā Alise spēja. Sarežģītas vīzijas kā šīs – viena izvēle atvēra jaunas durvis viņas prātā ar dramatiskām iespējām aiz tās – bija retas un tās pārņēma mani, kad centos koncentrēties uz tām. Džaspers satvēra maigi viņas plecu, turot viņu stabili, kad viņa raudzījās ar tukšām acīm tukšā gaisā. Viņa, neapzinoties, bija pārstājusi elpot. Pārējā mana ģimene gaidīja, kad Alise attapsies no vīzijas. Es nervozēju, kamēr viņi gaidīja ziņas no viņas vīzijas. Viņi nezināja, ka šīs bija vienas no tām vīzijām, kuras bija smagas, kā šīs, un svarīgas. Es nogāju nost no klavierēm un nosēdos viņai priekšā. Šī viena kustība, bija vienīgais brīdinājums, kuru viņiem vajadzēja: Džaspers zibenīgi paskatījās uz mani. Tas ir viens no tiem redzējumiem, vai ne? Viņš jautāja savā prātā. „Jā,” es nomurmināju, maigi paņemot viņas roku savējā. „Tas ir ļoti mulsinoši; Es nespēju koncentrēties, lai redzētu, kas tas ir. Tur ir pārāk daudz”. Es biju uztraucies: vīzijai nevajadzētu ieilgt pārāk ilgi, un es ienīdu to, ka nezināju, ko viņa tagad pārdzīvo. Alise man bija mīļa māsa; Rozālija un Alise, abas bija mīļas man, bet dažādos veidos. Bet Alisei un man bija spējas, kuras mūs iedalīja, tā varētu teikt, „dīvaiņu” bariņā, nekā pārējā ģimenē. Pat Džaspers bija daudz normālāks nekā mēs, lai gan, mēs trīs noteikti nebijām tuvu normālam.

Viņa negaidīti atguvās no vīzijas tverot gaisu. „Alise,” Džaspers sauca viņu, jo viņa skatījās ar apjukumu pilnu seju. „Alise, paskaties uz mani.” Viņa sastapa viņa acis. „Ko tu redzēji?”

Ak Džasper, es redzēju tik daudz – tu neticētu – es nespēju noticēt – kurš zināja? Kurš zināja, ka tas ir iespējams? Kā tas var būt? Cik dažādi – cik unikāli – es nespēju noticēt, ka viņa – un tad viņš – un es pat nespēju iedomāties… „Tik ilgu laiku,” viņa čukstēja. „Tik ilgu laiku viena pati…”

Viņa tagad biedē mani, Edvard. Pastāsti mums, kas notiek viņas galvā, Kārlails prasīja. Es pakratīju galvu. „Kārlail, es nesaprotu viņu – viņa kaut ko murmina savā galvā, viņa nekoncentrējas uz vienu lietu.” Pēkšņi, it kā atsaucoties uz maniem vārdiem, viņa atgriezās atpakaļ uz Zemes. Novēršot savas acis no Džaspera, Alise skatījās uz Kārlailu. Viņa tagad ir tur. „Telefons – atbildi uz telefonu.” Joprojām apmulsis, mans tēvs paņēma telefonu no virtuves un turēja to rokās. Nu ko, kāds grasās zvanīt drīz, man škiet, viņš domāja, skatoties uz mani. Un cik noprotu tu nezini kurš?

Es paskatījos atpakaļ uz Alisi: viņa visu laiku mainīja savas domas lielā ātrumā. Vienīgie vārdi, kurus es paspēju notvert bija „viņš,” „viņa” un „viņi”.

„Nē,” es atbildēju, „Es joprojām nevaru salasīt tavas domas skaidri, Alis. Kas tikko notika? Kurš zvanīs?”

„Ak, viņi,” viņa atbildēja vieglprātīgi, gandrīz likās dusmīgi par uzmanības novēršanu. Tieši tagad. Telefons, Kārlaila rokās, pēkšņi sāka zvanīt. Viņš nevilcinoties pacēla. „Hallo, Kalenu rezidence. Runā Kārlails Kalens.”

 

Turpinājums sekos…

Dzīve klusumā. 4. nodaļa

4.Nodaļa – Negaidītais

 

Lapuša – 2010

 

Tas bija visbriesmīgākais un milzīgākais zvērs, kādu biju redzējusi. Tas bija gandrīz tikpat garš kā es, ar milzīgiem zobiem un nagiem, kuri mirgoja gaismā. Viņa acis bija tumšas un cilvēka krāsā, viņa pinkainais kažoks bija spēcīgā krāsā, bez piemaisījumiem. Tas bija jauns – tas staigāja uz  4 kājām un es nezināju tā īsto vārdu. Tas noteikti neuzvedās kā dzīvnieks. Tas pagriezās taisni pret cilvēku meiteni – es pamanīju, ka viņa uz mani drūmi skatās un izmisīgi kustināja lūpas. Vai viņa mēģināja man kaut ko pateikt? Es pagāju īsu soli uz priekšu – viņas mutes skaņa kļuva skaļāka un dzīvnieks pagrieza savu galvu pret mani. Uz īsu brīdi ieraudzīju viņa acīs šoku pirms viņš parādīja savus zobus un pagāja draudīgu soli uz priekšu. No viņa skaņas vibrācijas, tika satricināts gaiss ap mani – pārbijusies, es atkāpos, atstutējoties pret sienu. Vai šī bija tā būtne, kas savainoja meiteni?

Vēl viens  parādījās pie durvīm, pievienojoties viņa draugam, šis bija tāds pats, tikai citā krāsā. Tad tur bija vēl viens, kurš iespraucās mazajā istabiņā, un vēl viens… pavisam seši, rūcot un ņurdot.

Pēdējais no viņiem devās meitenes virzienā – baidoties par viņu, es ar rokām rādīju uz durvju pusi. Viņa joprojām varēja aizbēgt, ja mēģinātu. Ja viņai izdosies izspraukties, es zināju, ka man vajadzēs novērst šo būtņu uzmanību tik ilgi, lai meitenei izdotos aizbēgt. Bet viņa, izskatījās, ka nesaprata mani. Bet radījumi mani saprata un vibrācijas kļuva skaļākas. Līderis – pirmais, kas bija iekšā – aizcirta savus zobus pie manas rokas.

Es sajutu kā manas balss saites drebēja, iespējams, radot mazliet šņukstus, pievelkot savu roku pie savām krūtīm un triecoties pret sienu ar savu muguru. Tas iedrošināja briesmoņus un tie asi devās man pretī. Es slīdēju lejā, piespiežot sevi stūrī. Noslīdēju lejā uz grīdas, sajūtot draudīgas vibrācijas gaisā, es zināju, ka šīs ir beigas. Es sasējos ar tūkstošiem reižu stiprākām radībām par mani, un es neko nevarēju darīt, lai aizbēgtu no viņiem. Viņi mani nogalinās. Es biju tāda muļķe.

Ko es domāju, kad nācu uz šejieni? Man būtu vajadzējis zināt, ka šādas lietas ir bīstamas, ka tā smarža ir bīstama, ka meitene bija ievainota kāda iemesla dēļ… es sajutu kā mana balss izdvesa vēl vienu šņukstu, kaut gan es to nevarēju dzirdēt. Es zināju, ka nespēšu viņus uzveikt, tādēļ apliku savas rokas ap savu galvu un kaklu, un pievilku kājas tuvāk, noliekot savu seju uz ceļiem. Manā mazajā aizsardzības bumbiņā, es varēju sajust vibrācijas no manas šņukstēšanas.

Es gaidīju kad pienāks sāpes, kad viņi man kodīs vai saplosīs gabalos. Es nezināju ko viņi darīs, es vienkārši gaidīju to. Un gaidīju… gaidīju…

Vibrācijas bija pierimušas, bet es par tām neinteresējos. Vienīgā smarža, kuru es varēju saost, bija no lielā zvēra – un tad tur bija arī meitenes smarža, kura atradās ļoti tuvu man.

Es pacēlu galvu, acis ieplezdama, kad ieraudzīju meiteni, stāvam man priekšā. Zvēri skatījās uz viņu, trīcot – es varēju pateikt, ka viņu sejās bija dusmas. Bet viņi valdījās, un viņu sejās parādījās apmulsums. Paskatoties uz meiteni, es pamanīju vibrācijas, nākam no viņas mutes, stipras un spēcīgas. Viņa runāja mērķtiecīgu runu, puse no viņas ķermeņa bija pagriezusies pret mani, kad viņa runāja. Viņas acis kustējās zibenīgi ātri, skatoties uz mani un tad uz viņiem, atkal un atkal. Paceļot savu galvu mazliet vairāk, es sajutu kā mani mati atsitās pret grīdu. Nekavējoties, zvēru galvas pagriezās pret mani, pēkšņi esot gatavi lēcienam. Es atrāvos, pieliekot atkal savas rokas ap manu galvu un atkal izdvešot šņukstus. Es neko nevarēju izdarīt; es biju pārbijusies.

Ko viņi ar mani izdarītu? Kādēļ tā notiek? Es nevarēju izlemt ko darīt, un es nezināju ko meitene stāstīja viņiem. Pievēršot īpašu uzmanību apkārtnei, es nolaidu lēnām roku, lai paskatītos uz zvēriem. Viņu tur vairāk nebija un es aizvien vairāk nomierinājos, dziļi elpojot. Tas nebija pareizi. Es apošņāju atkal gaisu; nē, tā pati smarža nāca no šiem vīriešiem. Viņi stāvēja tur kur iepriekš atradās briesmīgie zvēri; viņi drebēja, it kā kaut ko censtos apvaldīt, un meitene, kura atradās starp viņiem un mani, joprojām radīja skaņas no savas mutes. Vīri atbildēja un tur veidojās saruna.

Kāpēc viņi runāja, ja šie radījumi varēja atgriezties? Es nesapratu kā viņi varēja tur tik mierīgi stāvēt. Tad es iedomājos: vai šie radījumi piederēja šiem vīriešiem? Es biju redzējusi mazus dzīvniekus, kuri piederēja cilvēkiem – vai arī šie briesmoņi bija tādi? Tas neizskatījās tā.

Es nevarēju pateikt kas notiek, bet es biju atvieglota, kad četri vīri apsēdās pie galda, bet pārējie divi turpināja runāt ar sievieti. Un tad pēkšņi viņi atkal skatījās uz mani.

Centos nepievērs nekādu uzmanību viņiem, kad pēkšņi, es atkal sevi pievilku tuvāk sienai, jo viens no vīriešiem tuvojās manā virzienā. Tuvojoties man, visu istabā esošo cilvēku acis pavērsās pret viņu, kad viņš sniedzās man pretī ar vienu roku.

Kad viņš pastiepa man savu roku, pēkšņi es atcerējos kaut ko savā atmiņā, ko iepriekš es nebiju redzējusi, jo es iepriekš neesmu bijusi tādā situācijā kā tagad, tāpat kā es redzēju situācijā ar meiteni.

Tā vietā, lai redzētu viņa roku, es redzēju bālu roku sniedzamies pēc manis. Sievietes roka. Bet tā nekustējās tā kā šī vīrieša roka – tā tiecās, lai trāpītu pa manu seju cik stipri iespējams. Netīši, es izvairījos no iedomātās rokas; manas rokas izveidojot vairogu centās pasargāt seju un es jutu kā siena notrīc, kad es atkal tajā atsitos. Tiklīdz es pakustējos, es sapratu, ka tikko notiekošais nemaz nenotika kā manā atmiņā, bet bija jau par vēlu. Es drebēju no galvas līdz kājām, mani zobi klabēja, neskatoties uz to, ka mans žoklis bija cieši sakosts. Es izmisīgi centos pārtraukt drebēšanu, bet nekas neizdevās. Es lamāju sevi. Vai es domāju, ka šis cilvēks taisījās man iesist? Protams, ka ne – bet ja tā padomājot, es nebiju droša par to. Es nezināju vai viņš tā darītu vai nē, man vienkārši bija sajūta, ka viņš man nedarītu pāri.

Manas rokas drebēja, kad es tās nolaidu tik zemu, lai spētu saredzēt vīrieti. Es piespiedu tās ciešāk, kad ieraudzīju viņa sejas izteiksmi – šoks, apjukums, mazliet arī nožēla, kura cīnījās ar riebumu. Kāda man daļa, ko domāja cilvēki?

Ilgu laiku nekas nenotika. Tad viņš nedaudz pagrieza galvu, radot skaņu no mutes, uz kurām atbildēja cits vīrietis. Viens, kas atbildēja, piegāja pie dīvainas kastes, kura atradās uz sienas, pacēla kaut ko, kas aizsedz viņa ausi un sniedzās gandrīz līdz viņa mutei, kura bija savienota ar kasti pie sienas. Uzspiežot kaut ko uz kastes, šķiet, ka viņš kaut ko dzirdēja tajā. Man vairāk nebija iespējas skatīties uz viņu, jo man nācās skatīties uz vīrieti, kurš atradās man pretī. Viņš notupās lejā, elkoņus atbalstot uz saviem ceļiem. Viņš man kaut ko pateica un tad gaidīja atbildi. Ko es varēju pateikt viņam? Kā lai es sazinos? Izvēloties darīt kaut ko, nekā provocējot viņu uzkūdīt uz mani savus briesmīgos dzīvniekus, es viegli uzliku rokas uz savām ausīm. Viņš sarauca pieri un atkal kaut ko pateica. Neatlaidīgi, es atkal noliku savas rokas uz ausīm. Viņš nesaprata – es centos šoreiz norādīt uz savām ausīm, cenšoties likt viņam saprast, ka es nevaru dzirdēt mutes skaņas vai jebkuras skaņas vispār. Meitene saprata mani pirmā – viņa palēcās, izdvešot skaļu skaņu, kura pārsteidza gaisu. Visi pagriezās pret viņu; es skatījos uz viņu, kad viņa kaut ko teica, norādot uz savām ausīm. Saraucot pieri, es centos saprast viņu – viņa norādīja, kratīja galvu, atkal norādīja…viņa to atkārtoja.

Piepeši, es sapratu ko viņa teica – „nav dzirdes”, viņa atkārtoja „nav dzirdes”. Vienīgā atšķirība bija tā, ka to es redzēju savā apziņā, dažādu pāru lūpas, atkārtojot to pašu vārdu. Es tiešām sapratu ko viņa teica.

Saprotot to, ka es sapratu divus vārdus no mutes skaņām, es priecājos un sajutu kā manas lūpas pārvēršas smaidā. Tad es sāku žestikulēt to, ko katrs cilvēks zināja, pat es zināju – kratot galvu, sakot viņai jā. Jā, man „nav dzirdes”. Es, dīvainā kārtā, biju gandarīta, ka viņa mani saprata – īsta sazināšanās, kuru es nekad necerēju iegūt. Viņa triumfējoši pasmaidīja uz īsu brīdi, līdz viņas seja pārvērtās šokā. Viņa izrunāja vārdus atkal un tad roku nolika priekšā savai mutei; vīrietis izskatījās tik pat pārsteigts par šo atklājumu, kuru viņi uzzināja par mani. Es turpināju smaidīt, priecājoties par tikko izveidojušos saziņu, kura tikko notika. Šie cilvēki, bija pirmie cilvēki, ar kuriem es „runāju”, vismaz cik spēju atcerēties. Tā bija dīvaina situācija, bet tas bija sasniegums man.

Vīrietis piecēlās un atkāpās no manis; es paskatījos uz viņa seju. Viņš bija dziļi aizdomājies par kaut ko. Es prātoju par ko viņš domāja. Bet es biju izsalkusi pēc vēl „runāšanas”. Es gribēju zināt lietas, un varbūt šie cilvēki varēja man atbildēt. Meitene neizskatījās, ka gribētu īpaši ar mani atkal runāt. Es saraucu pieri, kad skatījos kā visi runāja viens ar otru. Vīrietis, kurš stāvēja pie dīvainās kastes, pateica kaut ko tādu, ka visi uzreiz pievērsa viņam uzmanību. Es apmulsusi skatījos, kad viņi visi sāka staigāt apkārt; vīrietis aizskrēja uz otru istabu un atgriezās ar kreklu bez pogām un biksēm no dīvaina auduma. Meitene paņēma plānu auduma gabalu, kuru cilvēki vilka pāri savām citām drēbēm.

Vīrietis kaut ko pateica meitenei un tad viņa pagriezās pret mani. Es lēnām pakustējos un ar ieplestām acīm gaidīju, ko viņa teiks. Varbūt es saprastu ko viņa man saka šoreiz, varbūt es šoreiz atpazīšu vairāk. Es noteikti esmu dzirdējusi vārdu „nav dzirdes” un redzējusi tos vairākas reizes uz cilvēku lūpām, izrunājot šos vārdus, pirms sāpēm kurus es izjutu alā, un tādejādi tos atpazīstot pirms mirkļa. Tā bija mana rīcības teorija – man tikai vajadzēja to pārbaudīt mazliet vairāk.

Bet viņa nedaudz sarauca pieri un tad žestikulēja ar savām rokām. Viņa izrunāja vārdus lēnām, bet es nesapratu, ko viņa man cenšas pateikt. Acīmredzot neapmierināta, viņa apsēdās uz grīdas pretī man. Tad, viņa norādīja uz mani un tad uz sevi, viņa piecēlās un vicināja savas rokas augšā lejā atkal. Vai viņa grib, lai es pieceļos? Lēnām, es piecēlos, joprojām atstutējoties pret stūri. Viņa pamāja ar galvu, smaidot, un stiepa savas rokas pret mani, izdarot dažus soļus uz atpakaļ.

Gaišs smaids parādījās uz manas sejas; viņa gribēja, lai es viņai sekoju. To varēja viegli saprast. Es uzmanīgu spēru soļus uz priekšu, lai nepārbiedētu viņu atkal ar savu ātrumu. Tomēr, viņa mazliet palēcās, kad es parādījos viņai pretī, es nedaudz smaidīju un gaidīju, lai redzētu kur viņa mani aizveda.

Vīrietis piestājās man blakām, kad es jau stāvēju blakus meitenei. Viņš izskatījās, ka tikko nopūtās un nodrebēja uz mirkli. Es pagriezu savu galvu uz sāniem un saraucu pieri, domājot, kas viņam bija par vainu. Vēl viens vīrietis parādījās man aiz muguras un es pagriezos, lai apskatītos uz viņu. Viņš norādīja man uz durvīm, kur stāvēja pirmais vīrietis – tas, kurš bija vērsies pret mani – gaidīja mani ārā. Vēl divi vīrieši stāvēja durvju malās, gaidot, kad es aiziešu. Es neredzēju neko ārpusē, bet vienalga pārvietojos ļoti uzmanīgi, izejot pa durvīm. Manas acis vēroja visus, sākot ar vadošo vīrieti; apkārt man bija citi vīrieši, trīs no viņiem. Meitene gāja kopā ar diviem citiem vīriešiem, tieši aiz grupas, kura atradās ap mani. Es kļuvu nervoza, jo es atļāvu šiem vīriešiem sevi vest cauri mežam. Es nebiju tik dumja, lai zaudētu modrību, protams – galu galā, es nezināju, kas šie vīri bija. Un ja tie briesmīgie nezvēri piederēja viņiem… man vienkārši bija jābūt uzmanīgai, tas arī viss.

Mēs gājām ļoti ilgi. Es nevienu brīdi nebiju nogurusi un nevienu brīdi neļāvu zaudēt savu modrību, es visu laiku pārbaudīju, kas man atradās apkārt. Lai gan es ik pēc soļa nepieskāros zemei, es joprojām varēju sajust lietas, kas atrodas man apkārt.

Tajā skaitā bija septiņu plēsēju klātbūtne, kā tie, no kuriem es izvairījos – vienkārši ierodoties, viņi atradās starp dažiem kokiem, tieši mums priekšā.

 Turpinājums sekos…

Dzīve klusumā. 3. nodaļa

Dzīve klusumā

3.nodaļa – Nezināmais

 Lapuša – 2010

Manā acu priekšā bija milzīgs okeāns, kuram no abām pusēm stiepās akmeņaina krasta līnija. Bet aiz muguras atradās krāšņs mežs, kurš tika ieskausts vieglā miglā. Es biju devusies tikai mazliet tālāk nekā iepriekš, un gala rezultātā nonācu šajā brīnišķīgi tumšajā vietā. Aizgriežot muguru lielajam, bezgala plašajam ūdenim, kurš sasniedza manas pēdas, es ieskatījos kokos uz kādu minūti, sajūtot mieru, kuru izstaroja šī mierpilnā vieta. Ja pat vienmēr mani ieskāva klusums, es jutos tik mierīga, skatoties uz šo rāmo vietu. Bet tomēr šai vietai bija kaut kas tāds, kas mani uztrauca. Šeit bija jaušama dedzinoša smaka, kura izplatījās pa gaisu, kaut kas, ko es nespēju atpazīt vai nosaukt. Es nejutu bailes. Es nezināju kas to radīja, bet es biju gandrīz pārliecināta, ka tas nebija nekas bīstams. Vai tad tas jau neuzbruktu, ja būtu bīstams?

Es notupos uz ceļiem un izstiepu vienu kāju gandrīz taisnu, noliku savu plaukstu uz zemes un aizvēru acis un uzreiz sajutu vibrācijas. Tur bija daudz dzīvības formu, augiem un dzīvniekiem līdzīgi, kuri dzīvoja šajā mežā. Es varēju sajust kā tie mierīgi pārvietojās. Tātad tie bija drošībā. Bet vai es biju? Tur bija kaut kas, kas man neļāva vēl atslābināties, es piecēlos un sāku skriet cauri mežam. Mitrais gaiss un sīkais lietutiņš radīja tādu efektu uz maniem matiem, ka tie pielipa pie manas sejas, apvijās man ap kaklu un tinās man pa visu muguru.

Manas kleitas apakšdaļa bija nodriskāta vairākās, dažāda garuma, strēmelēs, kuras, pateicoties šejienes mitrumam, lipa man pie kājām. Sākotnējā kleitas krāsa bija izgājusi, tagad tā bija vairāk pelējuma nokrāsā. Tas man palīdzēja saplūst ar apkārtējo vidi, tā kā man vismaz nerūpēja, kas notiek ar audumu. Korsete bija nedaudz vaļīgāka nekā mans viduklis, tādēļ es nedaudz sasēju to ciešāku, lai tā labāk piegulētu un noturētu lielāko daļu no maniem svārkiem. Manas piedurknes bija nolietotas un saplosītas vairākās vietās un karājās uz dažiem diedziņiem. Es biju gaidījusi, ka mans apģērbs jau sen sadalīsies daļās – es nesaprotu kā tas vēl turās.

Skrienot es paskrēju vairākām dīvainām ēkām, kurām nosaukumus nespēju atcerēties. Vairākas reizes ošņājot gaisu sajutu to pašu smaržu, kuru nespēju nosaukt un atpazīt, tā, kura man sāka likties vai nu naidīga vai draudzīga – es vēl īsti neizpratu, kura bija kura.

Pēkšņi es ieskrēju gaisa plūsmā, kurā sajutu sākotnējo dedzinošo smaržu, nobijusies es tai sekoju, līdz es atkal nespēju to saost. Es biju nonākusi pie kādas ēkas, kura atradās viena pati šī meža vidū. Tā izskatījās kā lielākā daļa māju – balta, taisnstūrveida formas un liela. Pie mājas atradās arī liela metāla lieta ar kuru cilvēki pārvietojās pa pilsētu. Tā varētu teikt bija sudraba krāsā un bija vairākās daļās diezgan jauna un arī pa daļai veca ar rūsējumiem. Bet tomēr šai ēkai bija kaut kas tāds ar ko viņa atšķīrās no citiem. Tā bija smarža, kas caurstrāvoja šo māju. Māja bija tā kas smaržoja, vismaz man tā liekas. Ziņkārīgi, es noliku savu plaukstu uz zemes. Es jutu soļus – tur iekšā bija cilvēks; tikai viens, pavisam viens pats.

Apskrienot apkārt ēkai es atradu koka durvis un vieglītēm tās atvēru, lai neuzspiestu uz tām pārāk lielu spēku. Ielūkojos iekšpusē, un lēnītēm iegāju iekšā, kad ieraudzīju cilvēku stāvam pie garas, baltas letes. Viņa bija pagriezusies nost no manis, un viņai rokās bija garš, ass nazis ar kuru viņa kaut ko grieza. Cilvēku ēdienu: cik nopratu viņa gatavoja ēst. Es jutu vibrācijas gaisā, tikai nedaudz, bet es biju uzaugusi ar to, lai tagad saprastu ko tas nozīmē. Viņa skaļi runāja – es prātoju ar ko viņa runā. Varbūt viņa domāja, ka es viņu dzirdu? Es pagāju uz priekšu un saraucu pieri, domājot kā ar viņu sazināties. Manī parādījās uztraukums, par izredzēm, ka kāds mani saprot.

Cilvēki bija trausli, salīdzinājumā ar mani. Man bija īpaši jāpārliecinās, ka esmu maiga, jo īpaši tādēļ, ka negrasījos dzert no šīs meitenes. Es jau biju paēdusi no jauka, kareiviski noskaņota dzīvnieka un nebūšu vēl kādu laiku izslāpusi. Viņas smarža bija vilinoša, bet es nebiju izslāpusi.

Cik maigi vien spēju, es noliku savu roku uz viņas pleca. Viņai bija gari, un ļoti tumši melni mati, un puse no viņas vaiga, kuru es spēju saredzēt bija nedaudz tumšā tonī. Viņa bija ļoti skaista, cik es paspēju ieraudzīt viņu no durvju puses, un es prātoju, kas viņa bija.

Viņa bija pārsteigta, kad mana roka atradās uz viņas kailā pleca – viņa ātri pagriezās un atspieda savu muguru pret leti, un pacēlusi nazi, viņa tēmēja to manā virzienā. Es aizvilku savu roku prom un palecos atpakaļ, viegli pietupdamies. Trīs garas rētas atradās otrā pusē viņas sejai, izkropļojot viņas seju neatgriezeniski. Tās bija dziļas, tumšas un man uz tām bija sāpīgi noskatīties. Mana mute atvērās no šoka – kas to viņai nodarīja? Kāpēc?

Un vai es biju nākamā?

Nekavējoties mani pārņēma šausmas, par to, kas varētu dzīvot šajā mājā. Kad es biju viņai tik tuvu, es sapratu, ka tā nebija viņa, kas smaržoja pēc tā ko es biju saodusi šajā apkārtnē – kāda veida būtne dzīvoja šeit? Kas to viņai nodarīja?

Viņas mute bija plati vaļā, un es sajutu spēcīgas vibrācijas sev apkārt. Viņa kļuva aizvien skaļāka. Bet es nespēju nolaist savas acis no viņas sejas, es uzreiz ar saviem pirkstiem aizskāru sava vaiga ādu. Vai tas kas šeit dzīvoja, spētu nodarīt to pašu arī man?

Es tik tikko pamanīju viņas šoku par manu tikko izdarīto rīcību, es nesapratu to. Es lēnām pagāju viņai pretī un paliecu galvu uz sāniem, es vēlējos tuvāk redzēt viņas rētas, redzēt cik slikti tas viss izskatījās. Mana roka, nedomājot, centās aizsniegt viņas seju. Viņa bija beigusi kliegt, bet kad es atkal pakustējos, es atkal sāku just spiedienu uz ausīm, un pie tam daudz spēcīgāk nekā iepriekš. Ko viņa darīja? Es apskatījos uz viņas seju kopumā un sapratu, ka viņa atkal kliedza, viņa bija cieši aizvērusi acis un pa tām lija asaras.

Pēkšņi, man gar acīm pazibēja īsa atmiņu aina – mana mute plati atplesta un izdvesa skaņu, kuru nespēju sadzirdēt. Manas acis atspoguļoja šausmas, kuru es ieraudzīju savā sejā, kura bija redzama uz atstarojošās virsmas. Un aiz manis, atspulgā, atradās acis piesātināti sarkanā krāsā un rokas, manā ādas krāsā, kuras atradās uz maniem pleciem. Tad pēkšņi es atrados pret sienu. Es varēju sajust cik ļoti manas acis bija plati vaļā, kuras izmisīgi lūkojās uz viņu. Es nebiju neko atcerējusies par savu pagātni izņemot to dienu, kad pamodos.

Bet kāpēc es to biju atcerējusies tagad? Es nezināju kur tas bija pazibējis manā atmiņā, bet es zināju to – kaut kādu iemeslu dēļ – es nevēlējos biedēt šo meiteni. Tur bija kaut kas pārāk pazīstams šajā situācijā, kur meitene no šausmām kliedza, par to kas atradās viņas priekšā. Tad es sapratu. Tas bija vampīrs aiz manis, manā atmiņā – vai viņa bija tā, kas mani padarīja par tādu kāda es esmu tagad? Vai tādēļ šī meitene no manis baidījās, jo zināja, kas esmu? Viņa skatījās aiz manis, uz durvju pusi, un tad atpakaļ uz mani. Viņa izskatījās apmulsusi. Es domāju, ko tas varētu nozīmēt, līdz es jutu, ka kāds ielēca pa durvīm…

 Turpinājums sekos…

Dzīve klusumā. 2. nodaļa

Dzīve klusumā

2.nodaļa – Klejojot

 

Nezināma vieta – nezināms laiks

Vīrietis, kurš pa mežu bija pastaigājies viens pats, nebija mans pēdējais medījums. Kad nogaršoju tās saldās asinis, nebija nekādu iespēju, lai es no tām atteiktos. Tās garšoja tik brīnišķīgi, ka es nevarēju iedomāties nevienu vārdu, lai to aprakstītu.

Savus upurus es medīju mežā, nekad neļāvu sev aizklīst uz vairāk apdzīvotām vietām. Lai cik ļoti man kārotos asiņu, es apzinājos to faktu, ja pietuvotos pārāk tuvu apdzīvotai vietai, es sāktu plosīties. Tā varētu teikt bija mana diēta.

Katra diena bija cīņa. Es gribēju nogalināt katru cilvēku, kam paskrēju garām, un vienmēr centos no tādas iespējas izvairīties. Bet katru reizi, kad izlaidu vairāk nekā vienu cilvēku – vai kādu pāri, vai bērnu – man bija jāņem nākamais ko atradu. Slāpes bija neapstrīdamas, kad piespiedu sevi atteikties no viena cilvēka.

Daļa no manis, sāka redzēt viņus mazāk kā cilvēkus, pat tad, kad centos atcerēties, ka viņiem pašiem arī ir savas dzīves. Tas lēnām sāka pārņemt manu prātu, bet pirmais bloks maniem pamatojumiem, bija tāds, ka es vairs nevarēju pateikt, kas ir „dzīve”.

Laiks gāja un es atkal centos atcerēties lietas par savu pagātni, bet lai kas arī tajā nebūtu, es vienmēr pamodos tajā pašā alā. Man nebija nekas ar ko es varētu sākt, nekādu atmiņu, ko varētu attēlot, neviena ar ko to visu pārrunāt.

Sazināšanās bija liela daļa no problēmas. Kļuva aizvien vieglāk un vieglāk saskatīt cilvēkus kā dzīvniekus, kad man nebija nekādu iespēju ar viņiem runāt, kad man nebija ne jausmas, ko viņi man cenšas pateikt, vai kliegt, kad mani asie zobi pārplēš viņu plānās ādas un viņi nomirst. Papildus tam, laikam ejot, man parādījās tāda uzbāzīga sajūta, ka es negribu nogalināt cilvēkus. Ar katru dienu tā sajūta sāka izgaist, un es izmisīgi centos to atstāt dzīvu, jo tas bija visniecīgākais savienojums ar manu pagātni, tieva līnija, kas piedāvāja man vāju cerības gaismiņu.

Mana diēta bija mana dzīve. Es neriskēju ieiet nevienā pilsētā. Es turējos no tām pa gabalu. Es mēroju ceļu no krasta līdz krastam, bet nekad nemēģināju peldēt. Pagāja vairāki drosmīgi mēģinājumi no manas puses, lai atklātu to, ka man nemaz nav vajadzības lai elpotu, bet galu galā, es atstāju šo ieradumu. Tas palīdzēja man medībās.

Tomēr pats vienkāršākais veids bija, kad es savu plaukstu noliku uz zemes un sajutu kā mans upuris dodas manā virzienā. Es varēju zibens ātrumā paskriet garām viņiem un atrast vietu, kur es paslēpjos un sagaidu viņu ierašanos. Ar savu plaukstu, piespiestu pie zemes, es jutos tā, ka varu redzēt vairāku kilometru attālumā. Katru akmeni, koku, krūmu, katru dzīvnieku kas gāja uz zemes noteiktā attālumā no manis, es varēju to sajust. Soļi un vibrācijas zvanīja pa zemi uz manu roku.

Pēc pirmā upura, kuru es nogalināju, es nolēmu, ka jābūt kādam veidam kā noslēpt to, ko es biju izdarījusi. No tā brīža, es slēpu mirušos cilvēkus, radot ainu it kā viņiem būtu uzbrucis kāds savvaļas dzīvnieks. Reizēm tie nokrita no klinšu kraujas vai arī noslīka upē – ar drausmīgu plīsumu uz viņu ādām, protams, tur kur es dzēru, es pārplēsu ādu, lai slēptu savu zobu nospiedumus. Es arī nekad nepaliku tajā pašā rajonā, kur es atņēmu kādam dzīvību.

Es pamanīju, ka laikam ejot, cilvēku ģērbšanās stils bija mainījies. Sievietes vairāk nenēsāja tādas kleitas kā es; vīrieši nēsāja nedaudz savādākas bikses un jakas. Laika gaitā apģērbi bija tik radikāli mainījušies, ka es jutos novecojusi, sena.

Tas pierādīja manas aizdomas, par to, ka biju nemirstīga. Lai gan es nekad nebiju redzējusi savu seju, es zināju, ka esmu tāda pati. Mana āda šķita tāda pati, mani pirksti bija pietiekami jūtīgi, lai sataustītu grumbas manā ādā. Kad manas rokas bija netīras, es tās nomazgāju un neredzēju neko atšķirīgu tajās – nekādu plankumu, aptumšojušos ādu vai līniju.

Laiku pa laikam, es sāku medīt atklātākās vietās, kur vairāk spīdēja saule. Mirdzums, kuru izstaroja mana āda, bija pati spožākā lieta, ko biju redzējusi. Pirmo reizi, kad ieraudzīju šo efektu, es biju šokēta un skrēju zem koka, lai paslēptos ēnā. Es biju nobijusies un mazliet tramīga. Smieklīgi no manas puses.

Galu galā, šīs atklātās vietas sāka kļūt aizvien pārpildītākas un es biju spiesta slēpties pilsētas sānielās. Cilvēki bija dīvaini; tur bija lielas zīmes ar dīvainiem simboliem un ēkas ar lielām ieejām, kuru krāsas es varēju redzēt kristālskaidri ar savu redzi, bet tā bija netīra, ar biezu miglu un dūmu apsēsta vieta.

Un tās krāsas! Cilvēku apģērbs pārņēma tādus toņus, kurus es varēju ieraudzīt, tikai viskrāšņākajās dabas vietās – tas izskatījās tik nedabiski uz cilvēkiem, kurus es uzlūkoju kā ēdienu, neparasti un dīvaini. Viskaistākie augi, šādos toņos, bija dziļi mežos, dabiski, bet drēbes, kurus cilvēki nēsāja… nekas dabisks tajos nebija.

Es arī nevarēju saprast kā viņi kustināja mutes – es nevarēju izdvest ne skaņu, nevarēju pateikt ne vienu vārdu. Bet es burtiski varēju sajust vibrācijas gaisā, kurus radīja tūkstoš cilvēku rīkles, kad es iegāju pilsētā, spiediens uz manām ausīm, kurš tā arī nekad nenonāca uz manām smadzenēm.

Vienu vai divas reizes es mēģināju radīt troksni mežā – es jutu mazas vibrācijas, kad mani pirksti atradās pie mana kakla, bet es nezināju ko saku un vai vispār kaut ko saku. Es nesapratu skaņas, kurus radīja cilvēki, veids kādā viņi sazinās, un man nebija nekādu iespēju paziņot viņiem, ko domāju es.

Es biju izolēta, viena pati, jūrā ar manu upuri, kurš vēl nezin, ka es eksistēju, līdz tam brīdim, kad pienāks viņu nāve, kurš būs pieklājīgi izdarīts no manis. Viss ko es meklēju no viņiem, bija pārtika, ja reiz es pārtieku no cilvēkiem. Es bēgu no pilsētām un kustējos ilgi, līdz es atkal biju izslāpusi. Šis cikls atkārtojās bezgalīgi.

Tas bija viss ko es zināju, viss ko es varēju paveikt savā dzīvē. Neviens nezināja kā ar mani runāt; dažreiz es „spēlējos” ar savu ēdienu, mežā, kur es zināju, ka neviens nav apkārt. Es centos saprast, ko viņi man saka, bet katru reizi manas slāpes uzvarēja un es uzbruku. Katru reizi kad es atļāvos ar viņiem „spēlēties” vienmēr bija dīvaini noskatīties uz viņu reakcijām. Dažreiz dažiem no acīm tecēja ūdens – es biju ziņkārīga par to. Ko tas nozīmēja? Citreiz asinis aizsteidzās uz viņu sejām un viņu mutes bija plaši vaļā, tajos mirkļos man uz ausīm pieauga liels spiediens. Es vienmēr ātri uzbruku, kad viņi sāka tā darīt.

Man joprojām nekas nebija zināms par savu aizsardzību. Vai mani varētu nogalināt ierocis, tik pat viegli kā cilvēku? Vai tur bija kāds mednieks, kurš mani spētu nogalināt? Es to nezināju un es nebiju ieinteresēta, lai to uzzinātu. Un tad es sāku domāt par dzīvniekiem. Kādi viņi bija? Neviens no tiem nebija pārāk izcēlies, lai es tos sāku medīt, es vienmēr koncentrējos uz cilvēkiem. Dzīvnieku smarža bija neitrāla, salīdzinot ar cilvēku. Tas bija daudz grūtāk nekā es domāju, lai noķertu dzīvnieku. Es varēju viņus viegli sajust, kad viņi staigāja pa zemi, bet daži no viņiem devās kokos, tādēļ vibrācijas bija mazāk saprotamas. Man tomēr izdevās saskrieties ar lielu, brūnu, pūkainu radījumu, ar gariem, asiem nagiem un lielu, skaļu muti, kuru atverot, viņš satricināja kokus. Man nācās pacīnīties, lai tiktu ar viņu galā, jo viņš cīnījās pretī spēcīgi sitot mani ar saviem nagiem. Viņš bija vismaz 3 reizes lielāks nekā es, un viņš pat paspēja pārplēst manai kleitai apakšu, pirms es paspēju palēkties un viņam iekost. Es biju daudz spēcīgāka un ātrāka nekā viņš – zvērs ar savu ķetnu uzsita man pa apakšstilbu, noraujot vairāk auduma no maniem svārkiem, bet sitiens man neko nenodarīja, tieši pretēji, viņam nolūza nags. Es pat īsti neko nejutu. Mēs atradāmies uz lielas klints, tā kā atbrīvošanās no mirušā zvēra ķermeņa bija pavisam vienkāršs uzdevums.

Izaicinājums bija tas, kas iedragāja manu paradumu medīt tikai cilvēkus. Tas bija absurdi vienkārši, lai uzveiktu viņus, savukārt ar dzīvniekiem kā, piemēram, tas lielais pūkainais ar kuru es cīnījos… tas mani uzmundrināja, jo jutos par sevi lepna, ka spēju uzveikt kaut ko tik lielu, lai gan izskatījās, ka man briesmas vispār nedraudēja. Pēc šīs ekskursijas es sāku medīt cilvēkus tikai tad, kad atrados pavisam tuvu pilsētām. Tas bija grūti, jo sākumā dzēru tikai cilvēka asinis nevis dzīvnieka, tādēļ man vienalga sanāca dzert vairāk cilvēku asinis, nekā dzīvnieku. Es medīju dzīvniekus tikai tad, kad sastapos ar cīnītājiem – tie kuri uzbruka mazākiem dzīvniekiem. Viņi arī bija plēsēji un viņi cīnījās ar mani, kad es viņiem uzbruku. Viņi man piedāvāja konkrētu aizraušanos, kuru cilvēki nespēja man dot.

Dažreiz es sajutu citus plēsējus nākam manā rādiusā, pārvietojoties ar ātrumu, kas bija neticami ātrs. Tas bija ātrums ar kuru es varēju mēroties. Uzreiz tie radīja draudu sajūtu un bija pietiekami tālu, lai es spētu izvairīties no viņiem. Atstājot savus treniņ biedrus, es ātri pārcēlos, lai nesatiktu, noteikti lielāku plēsoņu, kurš noteikti mani pieveiktu.

Visa mana dzīve bija centrēta uz pārvākšanos no vienas vietas uz citu, un izvairīšanās no citu radījumu ievērošanas. Es nevēlējos, lai kāds mani atrastu – neskatoties uz to, cik ilgi esmu dzīva, man joprojām nebija ne jausmas vai es patiesi biju neuzvarama vai nē.

Nebija jau man nekādu iespēju, lai paprasītu kādam, vai es patiešām esmu neievainojama. Es negribēju neko pārbaudīt – kas zina ko es varēju izdarīt sev. Piesardzība bija labākais veids kā man turpināt dzīvot.

Neskatoties uz lietām, kurus es ar laiku biju tikai sapratusi, manā nepukstošajā sirdī bija tukšums, kuru es nespēju aizpildīt. Es nesapratu kas tas bija, vai kāpēc es jutos, ka man ir kaut kas jāatrod. Un nebija nekādas norādes par šo „zaudēto” lietu, kuru man vajadzēja atrast.

 Turpinājums sekos…

 

Dzīve klusumā. 1. nodaļa

          1. nodaļa – Sākums

Bostona – 1840

Viss ko es jutu bija sāpes. Sāpes un vēl vairāk sāpes, kuras kā ciešanu viļņi spieda mani uz  leju, kā cietsirdīgs okeāns, kurš vilka manu trauslo ķermeni dziļi dzelmē. Es jutu savus kaulus kā tie pārkārtojas, jutu kā mani muskuļi plīst un pārveidojas, es jutu to visu, tikai ar paaugstinātu un agonijas pilnu sāpju līmeni. Nekas vairs nešķita drošs, pasaule bija apgriezta ar kājām gaisā un sagrozīta, un tas sāpēja tik ļoti, ka vairs neticēju, ka tikšu prom no tās…

Un tad tas viss beidzās.

Ar ātru kustību manas acis atvērās – es uzreiz sāku nožēlot to. Jutu sāpes, jo visu šo laiku tās bija cieši aizvērtas. Ļāvu savām acīm vēlreiz aizvērties, lai pierastu pie pārmaiņām. Kad es ļāvu savām acīm atkal atvērties, es bija pārsteigta par spožo gaismu, kuru izstaroja šī telpa, kurā es atrados. Kur es īsti biju? Es varēju pat sajust kā vējš pieskaras maniem matiem, kaut gan tā bija tikai viegla vēsma – tur bija tik daudz gaismas, kura nāca no atvēruma, ka man pilnībā vajadzēja aizgriezties.

Iekšpuse šai vietai bija diezgan tumša, lai gan saules gaisma atspoguļojās pret gludo akmens virsmu. Tā, iespējams, bija tikai dažus metrus dziļa, bet tur bija kaut kas tāds, kas lika man izjust draudu sajūtu. Man nepatika šī vieta – tad kāpēc es biju šeit?

Tas bija pareizais jautājums, vai ne? Ja tā padomā, es neko daudz par sevi nezināju. Manā prātā kaut kas pietrūka, kaut kāda informācija, kura man noteikti būtu jāzina, bet es nevarēju atcerēties to.

Mani pirksti skrēja pār manu augšstilbu, cerot atrast kaut kādu informāciju par sevi no mana apģērba, kuru es valkāju. Smagā kleita, kurai svārki bija tik gari, ka aizskāra zemi un korsete svārku augšpusē, noteikti nebija domātas ikdienas valkāšanai. Bet ko es varu zināt ko citi valkā? Es tik tikko spēju atcerēties savu vārdu.

Kā atmiņu ēna, tā pēkšņi parādījās manā priekšā. Izabella, mans prāts murmināja manu vārdu, Izabella, Bella, Bella Svona

Bella… tas der, un šķiet, ka tas ir pareizi. Bet tas arī bija viss ko atceros, pat mans vārds nedeva nekādus atmiņas uzplaiksnījumus vai informāciju par mani.

Es paskatījos lejā uz savu kleitu, tumši zils audums bija saņurcīts un krunkains no ilgas un neiedomājami mokpilnas grozīšanās vairāku dienu garumā. Protams, man tas nebija neiedomājami. Es to biju izdzīvojusi.

Kleitai bija augsta apkakle; sajūta bija tāda, ka tā mani smacētu. Mežģīnes ap manu kaklu mani uztrauca; bez domāšanas es aizsniedzu to un pārplēsu apkakli, piepildot savu rīkli pilnu ar gaisu. Dedzināšana manas rīkles iekšpusē nekļuva ne par mata tiesu mazāka.

Mani biedēja tas, ka šī plosošā bada sajūta nepazudīs.

Centos sevi piespiest piecelties, bet tad es apstājos un apskatījos uz savām rokām un tad atkal uz zemi, pirms notupos atpakaļ. Es atgrūdu malā savus svārkus pirms liecos uz priekšu, lai ar neticību apskatītu nospiedumu uz akmens, kuru radīja mana plauksta. Bakstot maigi akmens cieto grīdu ar savu pirkstu, tā noteikti nešķita mīksta – piespiedu mazliet stiprāk, es biju šokā atklājot, ka mans pirksts radīja bedri uz šī akmens.

Man atvērās žoklis un es izdvesu šoka pilnu skaņu, bet neko nedzirdēju. Es sāku vēl vairāk uztraukties, un sāku sist savas plaukstas pretī savai sejai. Atkal nekā. Nekāda skaņa nesasniedza manas ausis. Es izmisīgi sāku berzēt savas rokas pret ausīm un radīt skaņu, lai es spētu to sadzirdēt, bet tur nebija nekādas skaņas.

Es nedzirdēju pilnīgi neko.

Tā bija tā lieta kuru es nespēju atcerēties! Neskatoties uz paniku, atklājot, ka esmu… kurla, kurls bija pareizais vārds… es sajutu kā mani lūpu kaktiņi pārvērtās smaidā. Tagad vismaz daļēji zināju vairāk par sevi. Bet tagad tam nebija laika; ātri no savas sejas noņēmu smaidu un koncentrējos uz rokas nospiedumu grīdā. Tiem nevajadzētu būt tur; es zināju, ka ārpus šīs telpas ir citi cilvēki, bet  tie nezināja neko par šo visu. Tas bija pārāk nereāli jebkuram cilvēkam…

Tad kas es īsti esmu? Es nebiju droša, pat ne mazākās nojausmas. Es nevarētu būt cilvēks, jo es zināju – zināju – ka atstājot rokas nospiedumu uz akmens nav normāli. Es zināju to tādā pašā vaidā, ka es zināju, ka man mugurā ir kleita un ka es būtu varējusi radīt skaņas no manas mutes, bet es nespēju radīt tās un nespēju tās arī sadzirdēt.

Pagriežoties apkārt, es paskatījos ārpus šīs dīvainās telpas un redzēju neko citu kā zaļu. Spilgti un tumši zaļš, tas bija mežs, pilns ar krāšņiem augiem. Tad šī tomēr bija ala. Pēkšņā dedzināšana rīklē novērsa manu uzmanību no spilgtās saules gaismas un krāšņā meža.

Kas tas bija, pēc kā es tik ļoti alku? Kāpēc es gribu kaut ko, ar ko varētu piepildīt manu kaklu, piemēram, šķidrums, bet tas garšotu daudz saldāk, daudz labāk? Es smagi nopūtos un piepildīju savas plaušas pilnas ar jaunu gaisa devu un atkal to atbrīvoju – bet tas man nelika justies nekādi, kā parasti ieelpojot gaisu es jutos Bet es tomēr notvēru visniecīgāko dvesmu no kaut kā, kas smaržoja absolūti neticami.

Es pieplaku pie zemes radot kaķim līdzīgu pozu; ar roku turēju savu līdzsvaru uz zemes, biju gatava atsperties un mesties virsū savam upurim, es ļāvu savām acīm lēni aizvērties un ar savu ožu centos uztvert no jauna patīkamo smaržu.

Kaut kur dziļi zemapziņā, es sapratu, ka šī rīcība ir pārāk plēsonīga, lai man tas patiktu; es nesapratu, ko es daru un visvairāk mani biedēja šķietamība, ka es nespēju sevi apturēt. Bet daļa no manis kāroja pēc šīs smaržas – es vēlējos to tik ļoti, un es to dabūšu.

Tas bija visur. Kā es nevarēju saost to pirms tam, es to nekad nesapratīšu – bet tagad es to varu, un es sapratu, ka smarža, kuru es tik ļoti kāroju, bija visā alā, kurā es stāvēju. Manas acis atvērās ar nepacietību meklēdamas to ko es gribēju. Bija gaišs. Un uz sienām, griestiem, grīdas… laukums, kuru es biju izrobojusi bija tīrs, bet visapkārt tur bija kaut kas košs, lipīgs, nošļakstīts visapkārt, it kā kaut kas būtu saplosīts un svaidīts apkārt.

Pret ieeju bija novilktas roku nospiedumu svītras, it kā kāds būtu centies aizbēgt .Savā prātā es redzēju bālu roku ar slaidiem pirkstiem, kura stiepās pāri akmenim pirms tā tika vardarbīgi rauta atpakaļ; vairāk asiņu šļakatas pievienojās jau uz zemes atrodošajām asinīm.

Šī šausminošā aina manā prātā bija pilnīgi klusa. Tur nebija nekādas skaņas, kas man varētu pateikt, kas šeit atradās – nekādu kliedzienu, lai salīdzinātu ar citām balsīm – un nekādu pierādījumu par jebkādu sadursmi. Nav pierādījumu par kaut ko savādu vai dīvainu šajā alā. Un ja tur būtu skaņa, tad es to nedzirdētu.

Mana elpošana sāka kļūt smagāka, kad es izmisīgi sāku skatīties apkārt, ievērojot mazus asins pleķīšus, kuri bija atstāti uz zemes. Jā, ala bija pavisam tīra un bija tukša no  nedabiskā.

Izņemot mani.

Ar drebošiem pirkstiem, es izstiepu savu roku, lai pārbaudītu savu pieri, vaigus, zodu… nolaižot labo roku tā bija punktota ar tādām pašām izžuvušām asinīm kā visa ala. Manu ķermeni pārņēma drebuļi, kad turpināju pieskarties savai sejai un sajust vēl asinis. Man pāri sejai  karājās mana matu šķipsna, kura bija atbrīvojusies no sākotnēji elegantās frizūras.  Visa šī šķipsna bija ar izžuvušām asinīm, paņēmu matu šķipsnu un aizliku to aiz auss un tad sāku taustīt savu kaklu.

Vāja atmiņu aina parādījās man priekšā. Es redzēju vārdus uz zīmītes, dega spilgta uguns – tikai viens vārds, kurš bija uzrakstīts elegantā rokrakstā, izzuda manā miglainajā atmiņā.

Mani ceļgali kļuva ļengani un es noslīgu uz zemes, kad sataustīju uz mana kakla rētu – tā tikai nedaudz atšķiras no manas pārējās ādas, tik tikko pamanāms, izņemot to faktu, ka manas rokas bija ļoti jūtīgas. Robotā vieta izvietojās gandrīz tāpat kā zobi. Tieši tāpat kā zobi.

Vampīrs.

Es sāku smieties par šo absurdo domu. Vampīri nevar būt reāli – es pat nespēju atcerēties, vai es būtu kaut ko mācījusies par viņiem. Bet es paskatījos uz savām rokām, asinis, un nospiedums uz zemes. Ja nu… es pieliku savu roku pie deguna un paošņāju sausās asinis.

Nē, tam nebija nekāda kārdinājuma, vai tad? Es iesmējos par savu muļķību, tikai sauss gaiss, kuru es jutu nākam no manas mutes. Manas balss saites nevibrēja – es nejutu vibrācijas. Tad es biju kurla un mēma.

Bet slāpes, kuras plosījās manā kaklā, joprojām bija dzīvas un padarīja mani vāju. Pret savu gribu, es atkal pieplaku pie zemes, un traucos ārā no alas. Mani pārsteidza mans ātrums. Es varēju redzēt visu tik skaidri, it kā dotos lēnā pastaigā, bet es varēju sajust vēja triekšanos manī ar lielu ātrumu, un es varēju pateikt to, ka es kustējos pārāk ātri, lai jebkurš dzīvnieks spētu mani saskatīt. Putns, kurš lidoja virs manis, izskatījās sasaldēts, kad es paātrināju ātrumu.

Aizraujoši. Man tas patika, daudz vairāk nekā man to vajadzētu, jo es jutu, ka tuvojos kaut kam. Tā smarža, kura triecās manī ar vēja palīdzību, lika man paklausīt aicinājumam un nepārvaramam instinktam, iekosties kaut kam…

Mans ķermenis pēkšņi apstājās starp dažiem kokiem. Es varēju redzēt taku cauri lapu krūmam, un tur mierīgā pastaigā devās parasts pārītis, vīrietis un sieviete.

Vīrietim mugurā bija tik pat jauks apģērbs kā man, un sievietei bija pārsteidzoši līdzīga kleita kā man, kura lika man iekšēji murrāt no apmierinājuma, jo kleita bija tādā pašā krāsā kā šļakatas alas sienās. Tagad es zināju ko tik ļoti kāroju.

Asinis.

Tad tomēr es biju vampīrs vai ne? Nemirstīga būtne, briesmonis ar noslieci dzert cilvēku asinis. Man palika slikti, bet es nespēju pretoties savām slāpēm. Es biju viena pati šajā pasaulē, nespējot saprast pat ko abi sacīja – es redzēju kā viņu mutes kustās, bet nedzirdēju nekādu skaņu. Viņi bija apmēram dažus metrus tālu, gandrīz dažu sekunžu attālumā no savām beigām. Mani pirksti savijās ap koku un pārlauza to. Es biju pārāk spēcīga – es zināju, ka man vienmēr nāksies ievērot lielu piesardzību, lai pārliecinātos, ka es varētu kontrolēt sevi apkārt cilvēkiem – upuriem.

Es negribēju to darīt. Es gribēju aizbēgt, skriet uz mājām un paslēpties savā istabā, bet es nezināju, kur manas mājas ir. Es nezināju kāda mana istaba ir. Es pat nezināju šī meža nosaukumu, kurā atrados. Kur es atrados šajā pasaulē… kas es biju, lai atteiktos no šīm slāpēm? Tam nebija nozīmes. Es izgāju ārā no meža un nostājos pārim priekšā, mani muskuļi saspringa un es biju gatava lēcienam. Manā galvā es plānoju stratēģiju kā uzbrukt šiem trim cilvēkiem… pagaidi.

Trim?

Manas acis pievērsās zīdainim, kurš bija ievīstīts audumā, kuru sieviete turēja savās rokās. Tas bija precēts pāris, kurš pastaigājās pa mežu ar savi jaundzimušo meitiņu – bērniņš, kura ir gatava un gaida, lai sāktu savu jauno dzīvīti.

Pāris izskatījās pārsteigts mani ieraugot, bet viņu smaids uz sejām bija visnotaļ laipns. Vīrietis, piesardzīgi, panāca uz priekšu – un tad viņš pēkšņi strauji atkāpās, līdz ko manas acis satikās ar viņējo.

Es prātoju, ko viņi ieraudzīja manās acīs vai sejā, ka pēkšņi izskatījās tik pārbiedēti, bet pēkšņās slāpes manā rīklē atgriezās – mana mute šķita sausa, kā tuksnesis vasarā, un es varēju just kā bada sajūta rūca manī iekšā. Tā pieprasīja, lai es nogalinātu šos divus cilvēkus, kuri atradās manā priekšā, un viņu meitu.

Mazā meitenīte… es nevarēju viņu nogalināt. Es nespēju savam ķermenim dot to, ko tas pieprasīja. Es nevarēju atņemt dzīvību šim mazulītim, tā bija tik pilna cerības, solījumiem un dzīvības, ja man pašai vairāk dzīves nebija. Es biju, varētu teikt, nemirstīga, ja pareizi izpratu vampīrus.

Man vajadzēja visus spēkus, lai atstātu šos trīs cilvēkus dzīvus mežā. Vienā brīdī es viņus visus trīs uzlūkoju, un tad ātri cik vien varēju skrēju prom. Koki zibēja man garām no lielā ātruma; vējš atvēra pārejos manus matus, kuri bija sasprausti uz augšu, un kuri tagad gari un brīvi plīvoja man aiz muguras. Es skrēju tālu prom no tiem, kurus tikko vēlējos nogalināt.

Nogalināt. Šis vārds skanēja manā galvā. Es nevarēju atcerēties pilnīgi neko un es tikko vēlējos nogalināt šos trīs cilvēkus, tikai dēļ šīm slāpēm, kurus es izjutu. Tas bija kaut kas sirreāls un biedējošs, es vēlējos raudāt, raudāt un vaimanāt, un apraudāt savu jauno dzīvi, bet es nevarēju šīs emocijas izpaust. Es vienkārši to nevarēju. Es gribēju raudāt, bet asaras vienkārši nenāca un tad es izjutu dusmas. Dusmas uz sevi par to, ka vēlējos nobaudīt tās ģimenes asinis; dusmīga uz to ģimeni, par to, ka viņi vienkārši tur bija; dusmīga par to, kas es biju; dusmīga, ka esmu viena pati.

Dusmas izplatījās manī kā inde. Tā auga un auga līdz apstājās. Es nokritu uz zemes, piekususi un vāja. Es biju pārāk nogurusi, lai turpinātu ceļu, un noteikti pārāk vāja, lai turpinātu pretoties.

Es lūdzos, lai neviens cilvēks nebūtu tuvumā. Uz kādu laiku šķita, ka tas strādā; es biju viena, elsodama un cenšoties izdomāt, ko man vajadzēja darīt. Visu šo laiku, neviena pati ideja neienāca prātā. Es pat nezinu cik ilgi tur viena pati sēdēju.

Mans spēks pazuda nebūtībā, līdz ko es sajutu cilvēka smaržu, kuru vējš man pieveda tieši zem deguna. Es biju pārāk vāja, lai pretotos. Es šāvos kā bulta cauri mežam līdz atradu meklēto – vienu cilvēku, kurš pastaigājās pa mežu. Es nevarēju noliegt to prieku, kuru izjutu, kad man kaklā beidzot ieplūda salda asiņu straume.

 Turpinājums sekos….