Galerija
145696819 Robert Pattinson arrives at kstewartfans-cosmopolis-18 Robert Pattinson, Ruby Jerins, Emilie de Ravin 7 Taylor Lautner 00131-m2ts-standbild086 peter-bd-premiere

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Džeikoba un Renezmes stāsts (Renesmee) visi raksti

Džeikoba un Renezmes stāsts. 1. nodaļa

Labākie draugi

Mans Dievs! Es biju tik saniknota! Stulbie hormoni. Vai jūs domājat, ka jums klājas slikti? Iedomājaties, ka jūs augat piecas reizes ātrak nekā vajadzētu. Hormoni, kas parasti cilvēku maina gadu laikā, mani izmaina dažu dienu laikā. Tas viss norit tik strauji un pēkšņi. Tas nemaz nav forši….tāpēc nav brīnums, ka man ir tik slikts garastāvoklis. Man bija nepieciešams iziet izkalidēties ar tēvoci Emetu. Tēvocis Emets bija tas kurš man palīdz tik galā ar dusmām.

 

Bet tagad…..

 

„Džeik, es čīkstēju,Es gribu iet nirt no klintīm….turklāt neesmu tikusies ar BARU veselu mūžību.”

„Protams, protams, Nesij. Mēs dosimies nirt no klintīm…. tikai ļauj man noskatīties šo spēli līdz beigām.”

Es noskumu. Mēs ar Džeiku esam labākie draugi kopš manas dzimšanas, bet dažreiz es jūtos nesaprasta. Varbūt viņš mani uztver tikai kā draugu? Taču es pret viņu jūtu ko vairāk par draudzību? Bet kā ir ar Džeiku?

Un tad vēl tētis. Viņam bija nepieciešams laiks, lai aptvertu, ka viņa trīsgadīgā meitiņa iet uz randiņiem. Taču tas nav itk traki kā izklausās. Jā,man ir trīs gadi, taču atcerieties ko teicu pašā sākumā par manu augšanas ātrumu. Esmu vairāk gan fiziski, gan garīgi nobriedušāka nekā trīsgadniekam vajadzētu. Tagad es vairāk līdzinos sešpadsmitgadniecei.

Džeiks turpināja vērot spēli un nepievērsa man uzmanību, tur nekā nevarēja padarīt.

„Džeik”, es uzsāku, taču viņš gandrīz neizkustējās no vietas un acis palika piekaltas ekrānam. „Džeik”, es atkārtoju, vēlēdamās iegūt viņa uzmanību.Tas jau sāka kļūt smieklīgi. „Džeikob!”, nu jau es gandrīz biju sākusi kliegt.

Viņš pielēca kājās un pārsteigs uz mani paskatījās. „Renezme!”, viņš atkliedza atpakaļ, taču tas šķita vairāk rotaļīgi nekā nikni.

„Bet, Džeik! Tu taču zini, ka es neizprotu futbolu!”, atsāku čīkstēt.

„Dieva dēļ, Džeik!”,  tēvocis Emets gandrīz kiegšus sācīja: „ Tev būs jādara ko viņa saka, lai pārējie var noskatīties spēli!”

Jutu, ka tēvocis Džaspers cenšas mani nomierināt un padarīt pacietīgāku, taču es cīnījos pretī, un tad viņš padevās.

Džeiks izskatījās nedaudz izmisis. „ Lūdzu, Nesij?”, viņš lūdzās: „ Ir atlikušas tikai 5 minūtes un rezultāts ir neizšķirts! Šī ir izslēgšanas spēle, droši vien būs vēl papildlaiks, lai kura komanda uzvarētu, tā dosies uz Super…”

„Labi, labi. Darīšu jebko, tikai beidz runāt par sportu.”

„Paldies Nes! Es apsolu, ka tiklīdz spēle beigsies mēs dosimies nirt no klintīm. Kāpēc gan lai tu nedotos pēc peldkostīma? ” Viņš izskatījās patētiski.

„Labi”, es sacīju, veltot viņam viltotu smaidu. Esmu pilnīgi droša, ka viņš saprata, ka tas ir viltots. Es ņemšu to vērā. Es centos viņam likt justies vainīgam.

Es skrēju mājup savā puscilvēka- pusvampīra ātrumā.

Kāpēc, kāpēc gan Džeiks nesaprot? Kāpēc viņš nesaprot, ka esmu viņā iemīlējusies? Kāpēc viņš…..- vai tās bija durvis? Mamma un tētis ir mājās. Laiks pārvirzīt domas. Džeiks, tēvocis Emets un tēvēcis Džaspers skatās futbola spēli. Āra ir karsts. Es vēlos nirt no klintīm. Mani sauc Renezme Kārlija Kalena. Man patīk violetā krāsa.

Lejasstāvā izdzridēju tēta smieklus. „ Mēs te esam tikai uz brītiņu, Nesij. Ja būsim tev vajadzīgi būsim pie vecmāmiņas un vectētiņa”, viņš man uzsauca.

„ Labi, paldies”, es atsaucos.

Dzirdēju, ka durvis aizveras un, kad biju pārliecinājusies, ka māja ir tukša turpunāju darīt to kādēļ biju ieradusies.

Ja jums šķiet, ka jūsu tēvs ir kaitinošs, iedomājieties kā būtu ja viņš spētu lasīt domas. Esmu spiesta koncentrēties uz kādām neuzkrītošām domām, lai viņš neuzzinātu, ko domāju patiesībā. Patiesībā jau viņš cenšas dot man kaut nedaudz privātuma. Taču patiesībā nekāds privātums nav iespējams.

Pateicoties Alises tantei man bija vismaz biljons peldkostīmu no kuriem varēju izvēlēties. Es ļauni pasmaidīju un paņēmu violeto biki, kuru mēs ar Alises tanti nopirkām pagājušonedēļ.

Es to uzviklu un apbrīnoju to kā tas izceļ mana auguma līnijas. Tad es uzvilku savus pašus īsākos šortus un pāri bikini augšiņai pārvilku pāri nelielu aizpogājamu blūzīti.  Es tos pieskaņoju augšiņai, kas bija kas bija krietni īsāka par manu vidukļa līniju. Visbeidzot uzviklu violetās krosenes, un uzliku saulesbrilles uz galvas, lai atglastu atpakaļ savus garos, lokainos vara krāsas matus.

Palūkojos spogulī. Oho! Ja tētis mani tagad redzētu… es pavisam noteikti no šīs mājas nekad neizietu. Manas kājas un vēders izcēlās, un neaizpogātā blūzīte parādīja ne tikai bikimi augšiņu, bet arī manu figūru kopumā.

Redzēsim vai tagad Džeiks mani spēs ignorēt…..taču, jebkurā gadījumā tas turpināsies tik ilgi, kamēr mani neiraudzīs tētis. Bet, kas gan ir dzīve bez neliela riska?

Bet ne jau tik ļoti liela. Es pāri savam tērpam uzviku sporta krekliņu  un tad skrēju atpakļ uz vecvecāku māju.

Esmu pārliecināta, ka tā komanda par kuru fanoja Džeiks un tēvoči uzvarēja, jo tiku sagaidīta ar pamatīgiem sveicieniem. Džeiks mani paķēra un sagrieza uz riņķi, tagad kļuva par vienu iemeslu vairāk, lai man sagrieztos galva. Es zināju, ka tā ir slikta doma ļaut Džeikam noskatīties spēli.

„Labs ir, Nes, es apsolīju, ka pēc spēles mēs dosimies nirt no klintīm, tāpēc dodamies. Brauksim vai skriesim? ”

„Brauksim”, es izlēmu pēc mirkļa klusuma. Džeiks pamāja ar galvu un mēs devāmies uz viņa mašīnu .

Tiklīdz es iedomājos, ka būs izdevies tikt līdz auto pirms tētis, ko nojauš, es  izdzirdēju tēti sakām: „Uzgaidi mirklīti, Renezme.”

Ak vai. Un tā joprojām. Nekāda privātuma. Un piedevām viņš mani nosauca vārdā, tātad viņš sapratis, ka man, kas padomā.

 „ Kas tev padomā, Nes?” , viņš jautāja aizdomīgi uz mani paskatoties. Mamma skatījās uz mums cenšoties saprast par ko tētis tur mani aizdomās.

„Nekas, tētīt. Kāpēc tu jautā?” Es savai enģeļa balsij pievienoju arī izbrīnītu skatienu, kas bija līdzējis jau iepriekš.

Tad viņš noskatīja mani no galvas līdz kājām un teica: „ Apsoli, ka būsi uzmanīga.”

Es atkal biju uzvarējusi. Es uzsmaidīju un lietišķi ierunājos: „ Es apsolu, tētīt, ka būšu ļoti uzmanīga… nu izņemot niršanu no klintīm, bet tā neko man nevar nodarīt.”

 Viņš pamāja un teica: „ Labi, Renezme, es tev uzticēšos. Nepievil mani.” Arī viņš bija kļuvis lietišķš.

Es pamāju un teicu: „ Es nepievilšu, apsolu.”

„ Labi, ej vien, izklaidējies!”, viņš teica.

Kad iekāpu mašīnā pie Džeika veltīju viņam smaidu un lūdzošu sejas izteiksmi. Viņš izbrīnījās un teica: „ Uz priekšu”, tad pasvieda man atslēgas. Es ātri iedslīdēju vadītāja sēdeklī un pamanīju zīmīti.  Es to paņēmu un izlasīju, tajā bija teikt: Esi uzmanīga, manu enģelīt. Zīmīti bija rakstījis tētis. Es pasmaidīju.

Džeiks, kurš lasīja zīmīti man pār plecu sacīja: „ Viņam bija jāzin, ka brauksi tu, jo tad sanāk, ka zīmīte bija domāta man…”. Nevilšus iesmējos, tad uzspiedu gāzes pedāli.