Galerija
attends the premiere of "The Runaways" at Landmark Sunshine Cinema on March 17, 2010 in New York City. anna3 039-1 gvjacobhousetwilightbre2 bella-stills-hq-bella-swan-3379397-1500-1000 twilightbreakingdawn16monthcalendar2 dbrubrixcube twilight-saga-breaking-dawn-part-2-premiere-red-carpet-arrivals-supporting-cast-0001-659x1024 daniel

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Dvēseļu izredzētie (Žanete) visi raksti

Dvēseļu izredzētie. 4. nodaļa

4. Nodaļa

(Apskaidrība)

 

  Pēc sestdienas rīta es vairs nebiju pārliecināta par to, kas ar mani īsti notika. Varbūt es tik tiešam lēnām juku prātā? Vienu brīdi sēžot tai mežmalā  likās, ka kāds stāv man aiz muguras, bet pagriežoties acīm pavērās vien koki un krūmi, vārdu sakot – tikai mežs. Man vairs nebija pat pilnīgi neloģiskā izskaidrojuma, pie kā pieturēties, kāpēc mans ķermenis tā uzvedās. Varbūt tā tiešam bija kāda vēl neatklāta gripa vai kaut kas tamlīdzīgs? Man bija jānoskaidro šis iemesls.

-Vai tu nemaz neklausies, ko Līberes kundze saka?-Tīna iebakstīja blakussēdētājai.

-Ko, ēmm, nē… es klausos! – Pata mazliet apjukusi nolūkojās uz gaišmataino meiteni sev līdzās, – Es tikai mazliet aizdomājos. Vai viņa paspēja pateikt ko svarīgu?

-Laikam jau nē, – Tīna konstatēja. Priekšējais sols, kur parasti sēdēja abi puiši, šodien bija tukšs.

-Nez’, vai viņi ir aizgulējušies, vai varbūt mašīna saplīsusi pa ceļam uz skolu? – Pata atkal iegrima pārdomās. Kad pienāca pārtraukums, kabineta durvis lēnām pavērās un pa tām iespraucās Kīts. Patrīcija uzreiz savā solā iztaisnojās, lai izskatītos drošāka, vai varbūt lielāka?

-Paklau, Patrīcij, man tagad jāskrien, – Tīna atkal viņu uzrunāja, – Vai tu man pēc tam iedosi nākošās lekcijas konspektu?

-Jā, protams, nekādu problēmu, – Pata uzsmaidīja meitenei.

-Nu, tad atā un paldies jau iepriekš!

-Jā, nav par ko, – meitene ar skatienu sekoja Tīnai, cenšoties neskatīties uz to pusi, kur pašreiz varētu atrasties Kīts.

-Labrīt, Pata! – viņas koncentrēšanos izjauca sveiciens. Pagriezusi galvu uz runātāja pusi, viņa apstulba.

-Jā, labrīt Kīt!

-Vai tu neiebilsti, ja es tev šodien sēdētu blakus? Vienkārši Fēlikss nebūs arī uz šo nodarbību un man kaut kā negribas sēdēt vienam.

-Nu, jā, labi, – viņa nezināja, ko  teikt, – A, kur….kur tad viņš ir?

-Gļēvuļo, tas ir, es gribēju teikt, slinko, – puiša seja savilkās ierastajā smīnā.

Viņa atrašanās tik nelielā attālumā manī neizraisīja nekādas izmaiņas, tikai atkal to muļķīgo apmulsumu, bet tas nebija nekas salīdzinājumā ar to, ko es mēdzu just pirms tam. Puiša tumšās acis nopētīja manu seju.

-Vai kas noticis? – viņš jautāja, – Tu izskaties tāda satraukta.

-Nē, es tikai jūtos sagurusi, tas arī viss, – viņa meloja.

-Bija elpu aizraujošas brīvdienas?

-Mjā, arī tā varētu teikt, – Pata nomurmināja.

-Vai tu nevēlies par to runāt? – Kīts nenovērsa skatienu.

-Ne jau tas, vienkārši, tur nav nekas, ko stāstīt. Manas brīvdienas nav diez ko aizraujošas.

-Ko tad tu mēdz darīt, ja neskaita skriešanu?

Pata pasmīnēja

-Nu, piemēram,  kalt atriebīgus plānus pret pārlieku ziņkārīgiem cilvēkiem.

-Uff! – Kīts iesmējās. – Vai arī es tikšu pieskaitīts šai kategorijā?

-Ja tu apņemsies neturpināt šo nopratināšanu, tad es apsvēršu iespēju tevi no turienes izsvītrot, -Pata pasmīkņāja un novērsa skatienu. Šī saruna nesagādāja nekādas grūtības. Nu jau viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka Kīts nav vainojams pie visa notiekošā. Tagad, kad nebija nekādas spriedzes starp viņu un blakus sēdošo, meitene varēja drošāk apskatīt puisi, kurš, šķiet, pirms pāris dienām vēl valdīja pār viņas ķermeni un prātu, bet tagad izraisīja tikai nelielu interesi. Viņa ādas krāsa bija identiska Fēliksa ādai un acis mirdzēja tikpat spoži un tumši kā viņa draugam. Varbūt viņi bija brāļi? Patrīciju pārņēma milzīgs atvieglojums, ka šī apsēstība nu ir beigusies.

 Pēc lekcijām, Pata iekāpa savā vecajā, mazliet izbalējušajā mašīnā un devās mājup. Viņa nebija pamanījusi, ka degviela bija gandrīz beigusies, tāpēc jau pēc pāris kilometriem meitenes mašīna sāka niķoties un viņa piestāja ceļmalā. Neviena mašīna, protams, garām nebrauca un līdz tuvējai uzpildes stacijai arī bija vairākas jūdzes. Atvērusi bagāžnieku, Pata izņēma palielu, baltas krāsas kannu, aizslēdza mašīnu un sāka iet  pa ceļu uz priekšu.

-Man kā vienmēr veicas, – viņa skaļi noteica. Nogājusi jau vairākus kilometrus, viņa apstājās, lai mazliet atvilktu elpu. Laiks bija apmācies, bet silts. Apsēdusies uz kannas, meitene palūkojās uz pusi, no kuras bija nākusi. Savu mašīnu vairs nebija iespējams saskatīt. Līdz uzpildes stacijai vēl bija diezgan liels gabals, tāpēc vajadzēja doties tālāk. Pēc kāda brīža viņa izdzirdēja ko līdzīgu mašīnas rūkoņai un pagriezās, lai redzētu vai kāds nebrauc. Tālumā tiešām bija redzama mašīna un tā tuvojās. Pata sajuta nelielu cerību. Bet, kad sarkanais auto atradās jau tik tuvu, ka bija iespējams saskatīt numuru, viņa apsviedās apkārt un ievaidējās.

-Nē, tas sākas atkal, – viņa čukstot nodrebēja.

-Brauc tālāk, brauc tālāk, tikai, lūdzu, neapstājies, lai kas tu būtu, nekāp ārā no mašīnas! – viņa lūdzās. Taču pabraukusi meitenei garām, mašīna piestāja ceļmalā. Pata nekavējoties apstājās.

No mašīnas izkāpa gaišmatains puisis. Tas bija Fēlikss.

 -Tikai nezaudē galvu, esi mierīga! – Pata sevi domās centās sagatavot.

-Sveika, es redzēju tavu mašīnu kādu gabaliņu atpakaļ, vai, kas atgadījies? – Fēlikss paspēra dažus soļus tuvāk, taču apstājās pietiekamu gabalu atstatus no uzrunātās meitenes.

-Mašīnai nekas nekait, vienkārši es nepamanīju, ka degvielas ir par maz, lai tiktu līdz mājām.

-Es varu tevi aizvest līdz benzīntankam, – Fēlikss piedāvāja.

-Nē, nevajag, es varu aiziet, tas vairs nav tik tālu, – viņa noraidoši pamāja ar galvu. Mans mūžīgais glābējs…

-Tu laikam esi traks, ja domā, ka izturēšu kaut piecus metrus ar tevi vienā mašīnā, – Pata pie sevis nosprieda. Viņa nebija kļūdījusies secinot, ka pārbagāto emociju vaininieks ir bijis cilvēks, viņa tikai bija kļūdījusies ar personām. Ne jau Kīts bija tas, kurš lika viņas sirdij aulekšot, visa cēlonis bija Fēlikss, no pirmās dienas, kad abi puiši ienāca telpā, pie visa vainīgs bija tikai viņš. Kā gan es to varēju nepamanīt?! Iemesls droši vien bija mans apjukums par negaidīto triecienu.

-Es taču nevaru tevi te, ceļmalā, pamest, tas nebūtu pareizi, – Fēlikss neatkapās.

-Tiešām, tas nav nepieciešams, – Pata liedzās.

-Kāp mašīnā, Patrīcij! – puiša balsī bija dzirdams mazliet pavēlošs tonis.

Viņa beidzot padevās.

-Labi, bet tikai līdz uzpildes stacijai, atpakaļ es tikšu pati,- viņa noskaldīja.

-To mēs vēl redzēsim, – Fēlikss nodomāja.

Braucot mašīnā valdīja pilnīgs klusums un tas visu tikai pasliktināja. Patrīcijas rokas bija sažņaugtas dūrēs un ķermeni nemitīgi satricināja arvien jauni te karstuma, te aukstuma viļņi. Zem ādas plūstošā strāva uzņēma vēl nebijušus apgriezienus un meitene tikko valdīja uz āru lauzošos vaidus. Bija jāizbeidz šis klusums.

-Kāpēc tu šodien nebiji uz lekcijām? – Pata pēc iespējas mierīgākā balsī noprasīja.

Puiša seja nedaudz pagriezās uz meitenes pusi, taču acis nenovērsās no ceļa.

-Man bija šādas tādas darīšanas pilsētā.

-Kīts man teica, ka tu mājās slinkojot.

Fēlikss pasmīnēja.

- Viņam patīk izdomāt neesošus faktus. Es tavā vietā neklausītos, ko viņš runā.

-Nu nemaz tik nesakarīgs viņš nebija, – Pata iebilda.

-Viņš tikai izrādās, tas arī viss.

Pata nezināja kā turpināt iesākto sarunu. Viņa taču neko par šo puisi nezināja.

-Tā vien šķiet, ka tev man būs jārāda ceļš uz savām mājām, jo šis benzīntanks šodien nestrādā,-Fēlikss norādīja uz ceļmalas pusi.

Kā viņš spēja no tāda attāluma salasīt, ka šī uzpildes stacija ir slēgta?

-Tu esi pārliecināts, ka viņa nedarbojas?-meitene neticīgi vērās uz Fēliksu.

-Nu jā, paskaties, tur uz stikla ir uzlīmēts paziņojums.

Viņa nespēja salasīt, kas uz tā ir rakstīt, jo atradās pārāk tālu, pie tam braucošā mašīnā. Nekas cits neatlika kā ļaut sevi aizvest līdz mājām, jo ar kājām ejams gabals tomēr bija diezgan ievērojams. Nekas slikts taču nevarētu notikt.

-Bet, kas notiks ar manu mašīnu? – Pata satraukti jautāja.

-Par to tu nesatraucies, mēs ar Kītu to atgādāsim līdz tavām mājām.

-Nu labi. Pēc šī līkuma griezies pa kreisi, – meitene paskaidroja.

Jo ilgāk viņa atradās tik tuvu Fēliksam, jo vairāk aprada ar apkārt virmojošajām sajūtām. Neilgu brīdi viņa sajutās norimusi un šķita, ka pat sirdsdarbība nedaudz palēninās. Taču sastopoties ar ogļu melnajām acīm, sirds aritmija atjaunojās. Patrīcija deva vēl pāris norādījumus, kā nokļūt līdz viņas mājām, un Fēlikss tikai piekrītoši māja ar galvu.

-Redzi, tur tā nelielā māja starp tiem bērziem?- Pata jautāja. Viņš noteikti to redzēja, ņemot vērā fenomenāli aso redzi brītiņu iepriekš.

-Jā, es redzu, – Fēlikss apstiprināja. Iebraucis pagalmā, viņš noslāpēja mašīnu. Pata neuzdrošinājās uzlūkot puisi. Sajutusi viņa skatienu,  viņas vaigi piesarka un sirds apmeta kārtējo karuseli. Uzmanīgi pagriezusi galvu, abu skatieni sastapās. Tā bija kā auksta ūdens šalts karstā vasaras dienā, viņa spēja koncentrēties tikai uz Fēliksa hipnotizējošajām acīm, liekot visam pārējam saplūst neizteiksmīgā masā. Šī situācija likās jau zināma, tikai viņa nespēja atcerēties, kas bija tas, kas  šķita tik pazīstams un vienlaikus biedējošs.

Dvēseļu izredzētie. 3. nodaļa

3. nodaļa

(Saprāta laupītāji)

 

  Es dievināju sestdienas rītus, jo īpaši tāpēc, ka nebija neviena, kas spētu šo dienu sabojāt. Korens vēl arvien dzīvoja Vācijā un pārējie…nu, jā – tādu vairs nebija. Ar saviem bijušajiem vidusskolas draugiem dažkārt sazinājos, bet tā kā bijām izkaisīti pa visu valsti, tad satikšanās gadījās visai reti. Un arī mana neilgā ārstēšanās klīnikā dažos draugos bija radījusi šaubas par mūsu draudzības nepieciešamību. Taču es par to neskumu. Kopš Sjū nāves, esmu pazaudējusi jebkādas pieķeršanās paliekas cilvēkiem, kaut gan beidzamā laikā tas sāk sagādāt zināmas problēmas. Bet, protams, tas taču ir pašsaprotami, jo neviens nekad manī nav spējis vienlaicīgi izraisīt tādu virkni emociju un  radīt tik piesātinātu sajūtu buķeti. Brīžos, kad jutu viņa klātbūtni, jutos apreibusi kā izslāpušais tuksneša vidū, kurš tikko dabūjis savu devu ūdens malka un tagad beidzot kliedējis sausumu rīklē, radot neticami spēcīgu atvieglojumu. No skaidras un racionālas domātprasmes tobrīd droši varēju atvadīties. Ieslēgta savās iekšējās sajūtās, man tobrīd neeksistēja neviens, izņemot viņu, turklāt, it kā nepietiktu ar tiem brīžiem, kad viņš bija tuvumā, arī lielāko daļu pārējas dienas viņa portrets klejoja no viena mana domu stūrīša uz nākošo, atstājot skurbinošas pēdas. Par to vien es ienīdu viņu ar visu savu sirdi un dvēseli. Viņam nebija nekādu tiesību ielauzties manās domās, sagraut visus uzceltos mūrus, padarot mani pilnīgi neaizsargātu, vai pat likt manam skatienam atkal un atkal kavēties pie viņa. Taču šodien bija sestdiena un bija praktiski neiespējami, ka kāds varētu laupīt manu skaidro saprātu.

  Izraususies no gultas, Patrīcija apsēdās uz viena no koka pakāpieniem un pārlaida skatienu kastēm pieblīvētajai dzīvojamai istabai.

-Būtu jāsāk izkravāt mantas – viņa nosprieda,- Bet, ja nu es tomēr negribu šeit palikt?

-Heh! – meitene nopūtās. – Man jau nebūtu, kurp doties. Māju, kur mēs dzīvojām ar Sjū, pārdevu un par iegūto naudu nopirku šo. Droši vien, būtu nopirkusi jebkuru, lai tikai pēc iespējas ātrāk tiktu prom no vietas, kur viss atgādināja viņu. Šī māja man nenozīmēja pilnīgi neko. Tā bija kā balta lapa, uz kuras pakāpeniski veidosies savs stāsts. Mans stāsts, kurā nebūs ne miņas no vecajiem, izsmērētajiem tintes traipiem, tikai balta lapa un es.

  Vairākas stundas Pata plēsa vaļā masīvās kartona kastes un to saturu pamazām novietoja tam paredzētajās vietās. Katras kastes saturs bija kā mazs atgādinājums no agrākās dzīves. Brīžiem tas izraisīja smaidu vai pat nelielus smieklus, bet dažu saturs lika sirdij sažņaugties čokurā. Kad gandrīz viss bija izkrauts, istabas stūrī atklājās nolikta ģitāra. Kopš Sjū nāves viņa to vairs nespēlēja. Šķiet, ka līdz ar Patrīcijas māti, aizgāja nebūtībā arī viņas mūza. Ar skatienu, kas pauda tukšumu, viņa paķēra ģitāru. Ieraudzījusi zem dīvāna pietiekoši platu spraugu, viņa steidzīgi to tur noslēpa un atviegloti nopūtās. Tas muļķīgais instruments sakāpināja kamolu kaklā un no tā bija steidzami jātiek vaļā. Vienīgais, kas pietiekoši spēja novērst domas, bija rīta skrējiens.

- Tas noteikti palīdzēs – viņa nosprieda.

  Rīts bija apmācies un gaisā virmoja mitras zemes un sūnu aromāts. Pa nakti noteikti bija lijis. Patrīcija labpatikā tvēra ikvienu svaigā gaisa straumi, ko tā sajuta triecamies savā sejā. Skriešana vienmēr lika atslābināties un ļāva koncentrēties vienīgi uz līkumoto ceļu un smilšu skrapšķēšanu, kad viņas drošie soļi skāra zemi. Visas domas un sakāpinātās emocijas it kā palika atstatus, nespējot tikt līdzi, neatstājot neko, tikai skaidru apziņu par tagadni. Brīžiem viņa pat labpatikā aizvēra acis, lai pilnībā izbaudītu pretī skrienošo vēju. Atkal tās atverot, meitenes acu priekšā iznira neskaidrs siluets. No mežmalas viņai kāds tuvojās. Attālumam sarūkot, skaidri varēja saprast, ka siluets ir vīrietis. Kad līdz pretimnācējam bija atlikuši pārsimts metri, viņa beidzot skaidri varēja saskatīt seju. Patrīcijas acis iepletās un viņa nekavējoties apstājās. Kā gan varēja neatpazīt šo gaitu, ogļmelnos matus un smilšu krāsas jaku? Ieraugot pretī stāvošo meiteni, puiša sejā parādījās nelies smīns.

-Tas ir kāds joks? – Pata noliekusi galvu nočukstēja.

-Vai tik tā nav meitene no retorikas lekcijām, ko? – Puisis aizvien smīnēdams apstājās dažus metrus tālāk no viņas.

-Tai meitenei ir arī vārds, – Pata iebilda.

-Tu laikam biji Patrīcija, vai ne?

-Pata, – meitene izlaboja.

-Kā teiksi! – puisis nu jau plati smaidīja.

-Tu šeit kaut kur netālu dzīvo?

Meitene piesarka. Nu, jā, kaut kur netālu, viņa klusi nopurpināja.

-Laikam būšu tev iztraucējis rīta skrējienu, ko? – izlaižot pirkstus cauri matiem, puisis laiski noprasīja.

-Nu, jā, mazliet, bet es tūlīt došos tālāk.

-Tad, lai tev jauks rīts, Patrīcij, tas ir, es gribēju teikt, Pata! – piemiedzis aci, viņš devās prom.

Pata neko neteikdama, dumji vērās promejošā puiša mugurā.

Kaut kas nepavisam nelikās kārtībā… bet kas?

Atsākusi skrējienu, Pata vairs neatskatījās. Taču jo tālāk meitene skrēja, jo straujāk sāka dauzīties viņas sirds un beidzot viņa saprata, kas tieši nebija, kā vajag. Parasti puiša tuvums bija viņu paralizējis, taču šoreiz viņa nejuta neko vairāk kā nelielu mulsumu. Tad kāpēc attālinoties no viņa, efekts bija pilnīgi pretējs? Nokļuvusi līdz mežam, Pata vairs nespēja paskriet. Ķermeni sāka pārņemt karstuma viļņi un zem ādas ieplūda strāva.

Vai tas var būt, ka biju kļūdaini noteikusi iemeslu tam, kāpēc es tā jutos?

- Kas ar mani notiek? – nosēdusies uz zemes viņa piekļāva galvu ceļiem un aizvēra acis.

 

 

Fēlikss

  Jā, noslēpumainā meitene pavisam  noteikti bija laupījusi  gan manu skaidro saprātu, gan manas vēl nekad nepieviļošās spējas saprast cilvēkus bez vārdiem. Taču esot viņas tuvumā, ķermenī izplūstošā strāva bloķēja ne tikai viņas, bet arī visu apkārt esošo prātus. Mūžīgais, uzmācīgais troksnis nu bija pārvēties klusos, saraustītos čukstos. Es reti uztvēru kāda neskaidrus domu uzplaiksnījumus, ja neskaita manu un Kīta bezvārdu sarunu, kuru, par laimi, viņa nespēja iespaidot. Tās kastaņbrūnās acis mani pilnīgi un nenovēršami ieskāva savā varā. Nebija iespējams pretoties izstarotajam pievilkšanas spēkam. Viņa bija kā magnēts, kas nemitīgi mani vilka klāt, it kā nespēdama izturēt starp mums esošo attālumu. Ja es drīz neizdomāšu kādu risinājumu, tad sajukšu prātā. Kā gan tik niecīga būtne kā šī trauslā meitene spēj izstarot tādu varu pār mani – ļaunāko slepkavu zemes virsū? Tas izklausījās tik absurdi un tomēr tā nu tas bija. Lai gan cilvēka asinis jau sen manī neradīja nekādu iespaidu, viņas joņojošās asinis, kas izplatīja silto, saldo aromātu, padarīja mani traku. Un ne jau asinis tās bija, ko es alku, bet gan viņas siltā ķermeņa smarža izraisīja pārmērīgi spēcīgu vēlmi pēc viņas – pieskarties viņas ādai, noslēpt seju vijīgajos, šokolādes krāsas matos, pārlaist kaut tikai pirkstu galus pār perfektajiem vaigu kauliem, zodu un piesātināti sārtajām un pilnīgajām lupām. Man gribējās kliegt, cik tik jaudas, jo nespēju aizbēgt no šīm neiedomājamām fantāzijām. Viņa taču bija cilvēks, mums nebija iespējama kopīga nākotne! Nebija nekāda  ”mēs”, biju tikai es un viņa. Pat, ja es to vēlētos, uzzinot to, kas par briesmoni patiesībā es esmu, viņa pat uz sekundi nepaliktu manā tuvumā. Nemaz nerunājot par to, ka mums bija liegta iespēja izpaust citiem mūsu eksistenci. Pašai nemaz neapzinoties, viņa bija iemaldījusies manā dzīvē, pilnīgi sajaukusi manu galvu un nemanāmi nozudusi. Tas bija tik nežēlīgi… Man bija viņa jāuzmeklē, bet es taču nezināju, kur šī meitene dzīvo? Man noteikti varēja palīdzēt Kīts, viņš spēja noteikt jebkuras būtnes atrašanās vietu jūdzēm tālu. Es savas domās izteicu viņa vārdu.

-Es jau nāku, puikiņ! – Kīts atsaucās.

-Labāk pasaki man, kur tu esi, lai es varu panākt pretī.

-Nav nepieciešams, pēc minūtes būšu klāt.

 Nepagāja pat noteiktā minūte, kad caur istabas logu ar graciozu salto ielēca Kīts.

-Nu, kas i ko? Palika garlaicīgi bez manis? – Kīts ar ņirdzīgu smaidu sejā apsēdās uz krēsla pretī Fēliksam.

-Nesāc mani kaitināt, – viņš nomurmināja, – Man vajag tavu palīdzību.

-Atkal esi pazaudējis savus lekciju pierakstus? – puisis vairs nespēja novaldīt smieklus.

-Esi taču nopietns, man vajag, lai tu atrodi kādu cilvēku, precīzāk sakot, meiteni, ar kuru mums ir dažas kopīgas lekcijas.

-Tu taču nerunā nopietni?-Kīts iepleta savas ogļmelnās acis. Vai tu esi aizmirsis, kādu iespaidu tā dīvainā meitene uz tevi atstāj, vai precīzāk, kā viņa liek justies mums abiem?

-Nestāsti pasakas, tu nejūti pat pusi no tā visa, ko sajūtu es!

-Labi, es jūtu tikai to kaitinošo strāvu, bet tas nemaina faktu, ka tu esi jucis, ja gribi viņu sameklēt. Pie tam, ko tu darīsi, kad viņu uzmeklēsi? :”Sveika, es esmu vampīrs, vai būsim draugi?”-Kīts domās izmēdīja savu draugu.

-Aizveries, stulbeni! – Feliksa piere savilkās dusmu rievās un no krūtīm izlauzās dobjš rūciens.

-Tu nedrīksti tā riskēt, viņa nav tā vērta.

-Kīt, paklau, – Fēlikss zīmīgi pavērās pret savu draugu, – Tu zini kā viņa uz mani iedarbojas, kā liek man justies, tu to sajūti tikpat spēcīgi kā es, tāpēc nemuldi tagad par kaut kādu tur piesardzību vai draudiem. Es tikai gribu zināt, kas viņa ir un no kurienes uzradusies. Es vienkārši nespēju izturēt šo attālumu starp mums. – Fēlikss nolieca galvu.

-Jā, dažkārt mūsu saikne ir diezgan kaitinoša, kad runa ir par šādām jūtām. Man jau ir gana ar to, ko viņa dara ar mani, bet tas, kā tā meitene apstrādā tevi, ir vienkārši sadistiski.

-Tu man palīdzēsi vai nē? – Nepacēlis galvu Fēliks noprasīja.

-Kur tad tu bez manis liksies, puikiņ, – puisis draudzīgi  aplika roku ap drauga pleciem,- Iesim medīt rokā to skaidro saprātu laupošo meiteni. – viņš noteica un uzrāva kājās Fēliksu.

  Puiši bija nonākuši vietēja mežā un skrēja pa kādu taku. Kīts ik pa brīdim apstājās, aizvēra acis un, koncentrējis savas spējas, pārliecinājās, ka meklējamais objekts nemaina virzienu.

-Tev ir paveicies, viņa ir īsta maratoniste, – Kīts smejoties noteica, – Mums jāiet pa šo taku, līdz beigsies mežs, ap to laiku arī viņa būs tikusi pietiekami tuvu, lai tālāk tu pats tiktu galā.

Ne brīdi nepalēninot gaitu, Fēlikss devās drauga norādītajā virzienā. Kad  starp kokiem cauri sāka spraukties gaiši plankumi un varēja saskatīt līdzenumu, Fēlikss strauji apstājās.

-Es viņu jūtu, Kīt.

-Jau?-puisis izbrīnīts pavērās uz Fēliksu, – Jāsaka, ka attālums ir visai ievērojams, parasti viņas iedarbība sākas tikai pāris metru attālumā.

-Jā, jo biežāk viņu redzu, jo stiprāk izpaužas viņas spējas, ja es tās tā varu saukt.

-Nu, vecīt, tu tikai iedomājies, ko viņa ar tevi izdarītu, ja būtu viena no mums?

-Tad es pavisam noteikti viņu neizsekotu un neslapstītos pa mežu – Fēlikss ar vāju smaidu sejā noteica.

-Tu jau mums esi gļēvulis,- Kīts atkal smīnēja, – Nu, tad tagad es iešu un ļaušu jums, mīlas balodīši, draudzīgi patērzēt.

-Nē, pagaidi, es nevaru. –Viņš atspērās ar kājām pret zemi un uzlēca tuvējā eglē.

-Tad iešu es. – Kīts noteica.

-Liec viņu mierā, Kīt!

-Es tikai apjautāšos, kur viņa dzīvo, varbūt, ka kaut ko noskaidrošu. Nesatraucies, es viņai neteikšu, ka tu slēpies kokā.

-Ja tu viņai kaut ko pateiksi, es tevi pats savam rokām saraušu gabalos.

Gļēvulis, – Kīts savā prātā atkārtoja un izgāja no meža.

  Fēlikss pārvietojās no koka uz koku tuvāk pļavai, lai labāk saskatītu tur notiekošo. Kīts jau gandrīz bija sasniedzis meiteni, kad viņa pēkšņi apstājās. Viņa droši vien nebija cerējusi kādu šeit sastapt, kur nu vēl Kītu. Feliksa sejā parādījās neliela vainas izteiksme.

-Vai tu re, kā viņa apcirtās, kad saprata, kas ir pretimnācējs, – Kīts savas domās dūdoja.

-Es taču teicu, lai tu neej.

-Nebaidies, puikiņ, viss būs labi. Bet vai arī no tik liela attāluma tavas spējas uz viņu nemaz nedarbojas?

-Nē, viņas radītā strāva bloķē manu piekļuvi domām.

-Nekas, gan es tikšu galā.

Kādu brīdi Fēliks uzmanīgi klausījās abu sarunā.

-Tu laikam esi Patrīcija, vai ne?

-Pata – meitene izlaboja.

-Skat, skat, mēs ieņemam aizsardzības pozīciju. – Kīts atkal nodomāja. Man pat paliek interesanti.

-Vācies taču prom, neredzi, ka viņa negrib ar tevi runāt?-Felikss vārījās dusmās.

-Nomierinies, es tūlīt iešu.

-Pasteidzies.

Abi pārmija vēl pāris teikumu un Kīts devās prom. Patrīcija  turpretī nevis nogriezās pa labi, lai dotos uz upes pusi, bet gan taisni, tieši uz mežu, kur atrados es.

 Pirmā doma bija nekavējoties doties prom, taču viņas tuvošanās nemaz nepalīdzēja. Es sāku just magnēta efektam līdzīgo pievilkšanas spēku.

-Neesi gļēvulis, Fēlikss, parunā ar viņu.

-Ej projām!-puisis noskladīja.

-Klausos, ser!

 Uzrāpies mazliet augstāk pa egles zariem, viņš vēroja meitenes tuvošanos. Nonākusi līdz meža takai, viņa apstājās un izskatījās, ka saļimst.

-Vai viņai kas kait? – Feliksu pārņēma neliels uztraukums.

Meitene sēdēja uz zemes apķērusi ceļgalus un kaut ko klusi murmināja. Tā, lai viņa nedzirdētu nevienu puiša kustību, viņš norāpās no koka, paturot acīs sakumpušo meitenes tēlu, lai vajadzības gadījumā varētu nozust nepamanīts.

Dvēseļu izredzētie. 2. nodaļa

2. Nodaļa

(Negaidītais trieciens)

Patrīcija

  Bija pagājuši vairāki mēneši, kopš pirmās dienas, kad pirmo reizi ierados augstskolā. Tā diena, kā jau biju paredzējusi bija diezgan briesmīga. Visi tie ziņkārīgie skatieni un pārlieku izteiktā draudzīgā attieksme man krita uz nerviem. Jā, es savā ziņā biju vientuļniece. Lielākoties lekcijās centos apsēsties visdziļākajā stūrī, lai man neviens neuzbāztos, man nenāca ne prātā kādam klāstīt savu dzīvi. Tomēr dažas auditorijas bija tik mazas, ka man gribot negribot bija jāsēž kādam blakus. Vienā no lekcijām man blakus apsēdās gaišmataina meitene ar neskaitāmi daudz vasaras raibumiem klātu seju. Pelēcīgas šķipsnas briesmīgi čirkojās, padarot matus daudz biezākus nekā tie patiesībā bija.

-Sveika-gaišmatainā meitene noteica uzmetusi Patai ziņkārīgu skatienu un kautri pasmaidot.-Mani sauc Tīna.

-Labrīt-Pata nomurmināja-Es esmu Patrīcija, prieks iepazīties.

 Tīna centās uzturēt sarunu.-Vai tu dzīvo kaut kur netālu, es neesmu redzējusi tevi kojās.

-Nē,-aši nobēru. Es dzīvoju aptuveni trīsdesmit kilometrus no šejienes. Iegādājos tur privātmāju.-Man nebija nekāda vēlme turpināt šo bezjēdzīgo sarunu, taču meitene nelikās mierā.

- Laikam ir forši, ja ir pašai sava personīgā māja?

-Nu, man jau patīk, vismaz kaimiņi nenāk sūdzēties par manu pārmērīgi skaļo mūziku – Pata ironiski novilka.

-Tu šeit jau kādu pazīsti?

Viņa patiešām ir neatlaidīga-Pata nodomāja.

-Nē, nav nācies, tu esi pirmā, kas mani uzrunā-viņa noteica un viegli uzsmaidīja gaišmatainajai meitenei.

-Es arī neesmu diez ko sabiedriska, tāpēc tagad ceru, ka mēs sapratīsimies.

-Notiekti – Pata īsi noteica. Vismaz ar to saruna bija beigusies un tikko iepazītā meitene beidzot likās mierā. Nu ko, viņa vismaz nebija pārlieku ziņkārīga. Varbūt tiešām es spēšu ar viņu saprasties, vai vismaz kamēr viņa nesāks okšķerēt. Pavērusies uz durvju pusi, Patrīcija ieraudzīja pa tām ienākam 2 puišus, kurus līdz šim nebija pamanījusi. Nesaprotamu iemeslu dēļ viņas sirds sāka dauzīties divtik ātrākā ritmā un ķermeni pārņēma tirpas. Puisis, kurš ienāca pa durvīm pirmais, bija ļoti slaids, gara auguma ar tumšiem īsi nogrieztiem matiem. Sejas vaibsti bija izteiksmīgi un gaita pauda lielu pārliecību par sevi. Laikam biju pārāk uzkrītoši viņu vērojusi, jo ejot gar manu solu puisis uzsmaidīja dzirkstošu smaidu, atklājot baltu zobu rindu.

-Labrīt, meitenes.- tumšmatainais puisis noteica un apsēdās divus solus mums priekšā.

Likās, ka sirds izplēsīs caurumu manās krūtīs un izlauzīsies brīvībā. Jutu kā mana seja nobāl un sajutu, ka trūkst gaisa. Kas pie velna  ar mani notiek? Pagriezu galvu pretējā virzienā un ieraudzīju otru puisi, kas bija nācis tieši aiz iepriekšējā. Viņa gaišās medus toņa matu cirtas bija daudz garākas nekā tam otram puisim un mazliet spurojās. Augums likās mazliet  muskuļotāks, taču seju īsti nevarēja saskatīt. Viņš pagāja garām nodurtu skatienu un pat nepaskatījies uz manu un Tīnas pusi, apsēdās blakus tumšmatainajam puisim. Man nepietika drosmes, lai pavērtos uz abu jauniešu pusi, tāpēc izlikos ieinteresēta vērojot ierodamies pārejos studentus.

 Lekcija ritēja lēni un mans ķermenis ne mirkli neatslāba. Vai tas varēja būt šī tumšmatainā puiša dēļ, bet kāpēc gan, lai viņš liktu man tā justies? Absurds, es vienkārši būšu saķērusi ko nelāgu.

-Ar tevi vis kārtībā, Patrīcij? – Tīnas satrauktas acis vērās uz manu saspringto ķermeni.

-Es laikam nejūtos visai labi, varbūt būšu ko nelāgu ieēdusi.-Patrīcija pacēla acis uz priekšā sēdošo puišu pusi. Ķermeni pārņēma kārtējais aukstuma vilnis. Likās, ka šī lekcija nekad nebeigsies. Pienākot patraukumam, pie pirmās izdevības devos laukā no auditorijas. Man bija nepieciešams svaigs gaiss un piedevām nekavējoties.

 Nākamās reizes redzot šo nepazīstamo, tumšmataino puisi, pagāja diezgan līdzīgi. Pēc divām nedēļām es jau biju pieradusi pie tā, ka esot viņa tuvumā mans ķermenis reaģēja pārlieku pārspīlēt. Labi, ka viņš nemācījās mūsu kursā un mums sakrita tikai trīs lekcijas. No Tīnas uzzināju, ka abi puiši mācās otrā kursā. Tumšmati saucot par Kītu, bet to otru par Fēliksu. Protams lekcijās, kuras mums bija kopīgas, es praktiski neko neatcerējos, jo manu prātu nodarbināja citas domas. Viņš bija pārņēmis ikvienu manu smadzeņu šūnu, ielauzies visdziļākajā prāta nostūrī. Un tikai tāpēc, ka ikreiz esot viņa tuvumā es zaudēju jebkādu kontroli pār sevi un savām emocijām. Brīžiem tas šķita pat nedaudz mokoši un kaitinoši. Kā gan viņš uzdrošinājās izjaukt manu, nu jau daudz maz stabilo harmoniju, ko biju tik cītīgi būvējusi.

  Kādu dienu ejot uz autostāvvietu, pretējā ielas pusē ieraudzīju savu skaidrā saprāta traucētāju, laiski nākam man pretī un runājam pa telefonu. Protams manas acis bija pievērstas vienīgi viņam, tāpēc turpmāk notiekošais bija tikai likumsakarīgi. Patrīcijas kāja paslīdēja nelielajā peļķē un viņa atmuguriski tuvojās zemei. Sajutusi nelielo triecienu viņa ievaidējās. Viņu saka pārņemt milzīgs kauns un klusa cerība, ka Kīts nebūs pamanījis viņas neveiklo kritienu. Izdzirdējusi tuvojamies žiglus soļus viņa satrūkās un pavērsa skatienu uz augšu. Tas nebija Kīts. Patrīcija sāka smieties un izjuta dziļu atvieglojumu, ka Kīts nebija neko ievērojis.

-Vai tev palīdzēt? – atskanēja noraizējusies vīrieša balss.

Patrīcija atkārtoti pavērsa skatienu uz pretimstāvošā puiša pusi. Tas bija Fēlikss. Viņa sejā bija saskatāmas raizes un neliels apmulsums par maniem pēkšņajiem smiekliem.  Viņa acis bija ogļmelnas un mirdzēja. Sejas vaibsti bija izteikti un viņa āda, tā pilnībā kontrastēja ar puiša ogļmelnajām acīm. Viņa skaistums likās pārcilvēcisks un pat mazliet nedabisks. Mana sirds atsāka joņot divtik neprātīgā ātrumā. Tas nozīmēja tikai to, ka Kīts ir tepat tuvumā. Fēlikss mazliet vilcinoties pastiepa pretī savu roku.

-Ļauj, es tev palīdzēšu piecelties.

Ceļoties kājās es pastiepu savu roku un satvēru viņa pastiepto plaukstu. Acumirklī manu ķermeni ieskāva spēcīga strāva un es iekliegdamās atrāvu roku, nokrizdama atpakaļ uz zemes. Fēliksa seja pauda apjukumu un neizpratni tikko notiekošajā.

-Piedod, viņš aši noteica un atkārtoti pasniedzās, lai mani pieceltu.

-Nevajag, es pati-meitene gandrīz vai iekliedzās un atsprāga atpakaļ. Neveikli pieceldamās, Pata centās notīrīt savas drēbes no pielipušajiem dubļiem.

-Paldies par izrādīto atsaucību, bet man tagad ir jāiet-Pata nomurmināja un nepacēlusi acis, taisnā ceļā devas uz mašīnu. Attālinoties viņas sirdspuksti sāka iegūt normālu ritmu.

-Tas nevar būt-viņa klusi nočukstēja.

 

Fēlikss

  Kārtējais pirmdienas rīts, kad vienīgā vēlme bija palikt mājās un nedarīt pilnīgi neko. Taču nepārtrauktie Kīta zvani man neļāva pienācīgi ļauties iecerētajai nodarbei. Tāpēc devos uz savu mašīnu un braucu uz skolu. Ierodoties autostāvvietā, Kīts jau mani gaidīja pie ieejas. Izkāpis no mašīnas taisnā ceļā devos viņam pretī.

-Labrīt, puikiņ-smīnot nodūdoja Kīts.

-Tu mēdz būt pārlieku uzstājīgs, vai tu to zināji?

-Tu tak nedrīksti palaist garām pirmo lekciju pie Līberes kundzes.- Kīts smejot nobēra un uzsita savam draugam pa plecu.

-Tur nu tev taisnība, viņa mani dievina-nu jau vairs nevaldot smieklus noteica Fēlikss.

Tuvojoties auditorijai, kur bija paredzēta nodarbība, Kīts jau bija aizskrējis pa priekšu un paceltu galvu iesoļoja telpā. Šķiet, ka viņš bija vienīgais no mūsu ģimenes, kam sagādāja patiesu prieku un gandarījumu tas, par ko mēs bijām kļuvuši. Kālab ne, vai tad bieži kāds nejauši tiek apveltīts ar mūžīgo jaunību un, neapšaubāmi, arī ar neatvairāmu šarmu?! Es gan to uzskatīju nevis par privilēģiju un dāvanu, kā tas šķita Kītam, bet gan kā sodu. Mēs nebijām ne miruši, ne dzīvi un bijām nolemti mūžībai.

  Ieejot auditorijā, Kīts jau atkal izrādījās un koķetēja ar pirmajām meitenēm, kuras ieraudzīja ienākot kabinetā.

Cik paredzami-Fēlikss nodomāja. Viena no meitenēm, kuru Kīts bija apžilbinājis ar savu smaidu bija diezgan īsa auguma ar pelēkblondām, čirkainām matu cirtām. Taču tumšmatainā meitene viņai blakus bija noliekusi galvu uz leju un  likās ieurbusi savu skatienu galdā. Ar neveiklu kustību viņa pagrieza galvu uz manu pusi un ar savām  kastaņbrūnajām acīm ieurbās manējās.

-Kas pie velna tas bija?-Kīts nodomāja nesaprotot notiekošo .

Dvēseļu izredzētie. 1. nodaļa

Ar patiesu entuziasmu lasīju ikvienu šeit iesūtīto darbiņu un priecājos par to, ka ir tik daudz cilvēku, ar kuriem dalīties savos gara darbos. Tāpēc arī es nolēmu  sniegt nelielu ieskatu savā fantāziju lidojumā. Šis  stāstiņš tapa tūlīt pēc tam, kad iepazinuos ar pirmo Krēslas grāmatu. Tieši iedvesmu mazliet smēlos no šī brinišķīgā romāna rindiņām. Tad tapa arī pirmie uzmetumi, bet tieši tagad esmu sasparuojusies un ķērusies klāt šim stāstam ar patiesu degsmi. Ceru, ka jums šis stāstiņš patiks. Tas ir par kādu meiteni, kura piedzīvo nieizprotamu un vienreizēju izjūtu virpuli un nokļūst aci pret aci ar prātam neaptveramo.

p.s. jau iepriekš atvainojos, ja pamanat kādu gramatisku kļūdiņu…

Ar cieņu: Žanete

 

1. Nodaļa

(Atmiņas)

 

  Nē, es nekad neesmu ticējusi patiesai, mūžīgai un nesalaužamai mīlestībai. Vienmēr šo šķietami  absurdo vārdu ”mīlestība” esmu uzskatījusi par muļķīgu smadzeņu triku, kurš liek mums noticēt, ka mēs tik tiešām ko jūtam, kaut gan kā patiesībā viss ir, nemaz nezinām. Kā gan tu vari zināt, ka tu šo cilvēku tik tiešām mīlēsi visu savu mūžu, ja pazīsti viņu tikai pavisam neilgu daļiņu savas dzīves? Tas taču ir tik absurdi, tik neiespējami un tomēr te nu tā stāvēja manā acu priekšā, verdamās uz mani ar tām dzidrajām, pelēkzaļajām acīm, solīdama mani mīlēt visu mūžu, būt man blakus vienmēr un dalīt savu turpmāko dzīvi vienīgi ar mani. Puiša zeltaini gaišās, burvīgās matu šķipsnas mazliet spurojās uz visām pusēm, padarot viņa ārieni mazliet nevīžīgu. Viņa perfekto seju ar izteiktajiem vaigu kauliem rotāja satraukts, taču plats, neatvairāms smaids. Notupies man pretī, viņš savās rokās noslēptu turēja nelielu kastīti. Apkārt bija tik tumšs, ka pat gribēdama, es nebūtu spējusi aprakstīt vietu, kur mēs atradāmies, bet man bija vienalga un es nespēju domāt neparko citu, kā vien par šo burvīgo skaistuli, kurš vēlējās būt ar mani vienmēr.

-Vai tu būsi mana sieva Patrīcij? – Viņš aizlūzušā balsī jautāja. Tai pat mirklī es vēlējos mesties viņa skavās un tūkstošiem reižu čukstēt viņam vārdu , bet mani pārņēma tāda sajūta, it kā es nekad nebūtu pratusi runāt, tā it kā man nebūtu zināms neviens vārds, neviena zilbe vai burts. Nespēju kaut vai pakustēties, tikai izmisušu skatienu vērties sava mīļotā sejas vaibstos, kuri nesagaidot pilnīgi nekādu reakciju, pārvētās akmens cietā statujā. Jutu kā viņš lēnam attālinās no manis un izblāv. Es vēlējos viņu apturēt, teikt, ka gribu būt ar viņu uz mūžu, vienīgi  ar viņu, taču nekustējās neviena mana ķermeņa daļiņa. Un pēkšņi viņš bija izgaisis. Es paliku viena, tumsas ieskauta-neredzama. Manas rokas ar pārcilvēcisku piepūli pastiepās pretī tumsai, kur nupat bija stāvējis mans mīļotais, bet tās nesatvēra neko, vienīgi tukšu gaisu un klusumu. Man sāka trūkt elpas un ausīs dunēja uzmācīgs troksnis. Viss pārvētās neizteiksmīgā miglā un juceklī. Aizverot acis jutu, kā pazūd pamats zem kājām un krītu bezdibenī. Tai pat mirklī sajutu sāpes atsitoties pret ko cietu. Nekavējoties atvēru acis un konstatēju, ka esmu izkritusi no savas gultas un gulēju uz lakotās dēļu grīdas.

- A-Ak vai, tas taču bija sapnis, tikai sapnis – Pata atviegloti nopūtās un klusi iespurdzās.-Laikam lasīšanai pirms miega, tomēr, būs jāpieliek punkts.

- Cik muļķīgs sapnis-viņa nodomāja-es taču netaisos precēties, kur nu vēl tikko pēc vidusskolas beigšanas. –Pārvēlusies uz otriem sāniem, viņa atkal aizvēra acis. Bija vēl agrs, taču viņa vairs nespēja aizmigt. Šodien sāksies jauns posms dzīvē-pirmā diena augstskolā, kas nozīmēja neskaitāmi daudz ziņkārīgu acu pāru, milzum daudz ja nu iespaidu un pilnīgi svešu vidi sev apkārt.No šīm domām sāka griezties vēders un radās nepārvarama vēlme noslīkt gultā zem segas. Neko vairāk es neienīdu par kardinālām un nenovēršamām pārmaiņām. Nu jau viņa centās iespiest savu seju pēc iespējas dziļāk spilvenā.

-Tas taču ir nenovēršami-viņa izdvesa un ar izteiksmīgu žestu pārvilka segu pār galvu. Kādu brīdi vēl mēģinot iemigt, apsvēra iespēju šodien palikt mājās un nekur nebraukt, taču visbeidzot atmeta šo domu un negribīgi izrausās laukā no gultas. Kāpjot pa brūnajām un gadu gaitā nodilušajām koka kāpnēm, Patrīcijas priekšā pavērās neliela viesistaba, kura bija pilna ar kartona kastēm un dažādiem maisiem, kā jau tas mēdza būt nesen pārvācoties uz jaunu mājvietu.  Iegājusi pavisam nelielajā virtuvītē, ieslēdza tējkannu, paņēma no trauku žāvētāja palielu, zaļganu krūzi un iebēra tajā ierasto rīta kafijas devu. Pa virtuves logu pavērās milzīga pļava, kas stiepās, cik vien acis tālu spēja saskatīt un pat vēl tālāk. Rīts izskatījās apbrīnojami silts un saulains neskatoties uz to, ka vasara nu jau bija beigusies. Patrīcija paķēra krūzi, ielēja tajā karsto ūdeni, pienu un devās uz augšstāvu sagatavoties nenovēršamajam braucienam uz augstskolu.

  Braucot pa visai pašauro ceļu, kura abās pusēs stiepās egļu mežs, Patrīcija ieslīga domās par to, kas viņu ir atvedis uz šejieni un kāpēc tieši šis ir ceļš pa kuru viņa ir izvēlējusies iet.

  Viņas tēvs nomira, kad meitenei bija divpadsmit gadu un tas smagi iedragāja gan Patrīcijas, gan viņas mammas Sjūzenas turpmāko dzīvi. Abas pusmāsas, kas Patai bija no tēva puses, pārtrauca kontaktēties ar viņu neilgi pēc smagā negadījuma. Meitenes brālis Korens uz neilgu laiku nolēma padzīvot pie viņām, lai tajās dienās, kad Pata bija skolā, Sjūzena nepaliktu viena vismaz līdz  brīdim kamēr viņa spētu aprast ar jauno situāciju. Gadi ritēja uz priekšu un abu dzīves lēnām iegrozījās vecajās sliedēs. Neilgi pirms smagā trieciena, Pata bija redzējusi sapni, kurā iet bojā viņas tēvs un arī pēc šī notikuma ik pa laikam meitenes sapņos parādījās dažādi notikumi, kas pēc neilga brīža piepildījās. Tomēr viņa to visu uzskatīja tikai par nejaušu apstākļu sakritību un centās nakts vīzijas ignorēt. Bieži vien redzētais bija tik neloģisks, ka notikumi, kas pēc tam risinājās, ļoti minimāli atbilda patiesībai. Kādu laiku arī tas izdevās, līdz kādu nakti Pata redzēja auto avāriju, kurā Sjū iet bojā un Korens tiek smagi ievainots. Pamodusies visa aukstiem sviedriem klāta, viņa nespēja atgūties no tikko redzētā.

-Nē, tas nevar būt tiesa, tas nevar būt tiesa-meitene klusi čukstēja un stiklainām acīm vērās pretī esošajā sienā. Cenšoties sakopot domas, Pata atcerējās svarīgu faktu. Tā kā Korens jau kādu laiku ar savu topošo sievu dzīvoja Vācijā, nebija iespējams, ka tuvākajā laikā šis negadījums patiesi varētu atgadīties. Arī agrāk lielākā daļa redzēto sapņu bija tikai fantāzijas lidojums un šim vajadzēja būt tieši tādam. Turpmākās dienas, pēc tam jau nedēļas meitene pavadīja cītīgi kontrolējot katru mātes soli vai to, ka Korens varētu atgriezties mājās ātrāk kā uz viņas 12. klases izlaidumu. Drīz vien šausminošo murgu viņa bija jau aizmirsusi.

 Kad līdz izlaidumam bija palikušas nieka trīs dienas, Pata uzzināja, ka Korens ieradīsies tieši izlaiduma dienā un arī tikai uz nedēļas nogali, jo esot ļoti daudz darba.

 Kā jau bija sagaidāms dienu pirms izlaiduma, Patrīciju pārņēma neliels lampu drudzis, kas brīžiem pārvērtās īstā histērijā. Jau no paša rīta meitene devās uz pilsētu, lai vēl iegādātos pāris akcentiņus savai gaisīgajai, sarkaniem ziediem rotātajai kleitai. Satikties ar Sjūzenu bija norunāts vecmāmiņas dzīvoklī, tāpēc lielu izbrīnu meitenei radīja tas, ka ierodoties mammas vēl nebija.

-Kur ir Sjū, vai tad viņa vēl nav atbraukusi?-Pata nedaudz satrauktā balsī jautāja Reičelai.

-Viņa aizbrauca uz lidostu bērniņ, Korens dabūja biļetes dienu agrāk. Tai brīdī Patrīcijas seja pārvētās līdz nepazīšanai. Viņas acis iepletās, seja savilkās šausmu pilnā izteiksmē. Viņa nekavējoties tvēra pēc telefona savā kabatā un uzspieda Sjūzenas numuru. Viņa neatbildēja. Meitenes rokas sāka trīcēt.

-Lūdzu, pacel, lūdzu, pacel – Pata vaidēja. Pēc piektā signāla Sjūzena atbildēja.

-Mēs jau braucam mājās meitiņ, pēc divdesmit minūtēm būsim klāt, tad arī parunāsim.

-Mammu, ar jums viss kārtībā? Vai Korens ir tev blakus?

-Jā, bet  viņš tagad nevar runāt. Mēs drīz būsim, pacieties.-to pasakot, Sjūzena pārtrauca sarunu.

Patrīcija elpoja smagi un bija dzirdami neritmiski sirdspuksti. Telefons meitenes trīcošajās rokās bija sažņaugts līdz beidzamajai piepūlei un likās, ka teju, teju pārvētīsies sīkās drumslās.

-Tikai mieru Pata, ar viņiem viss ir kārtībā, viss būs labi-viņa sevi mierināja.

Kad pēc pus stundas mašīna vel nebija parādījusies mājas pagalmā, Pata atkal uzspieda mammas numuru, tikai šoreiz signāls neatskanēja. Telefons atradās ārpus uztveršanas zonas.

-Reičela – meitene sauca- Korens un mamma vēl nav, es ar viņiem runāju un viņi teica, ka drīz būšot klāt, bet tas bija vairāk ka pirms pus stundas.

-Nesatraucies mazmeitiņ, ap šo laku noteikti ir izveidojušies sastrēgumi un tāpēc viņi kavējas.

-Tev droši vien taisnība-viņa centās sevi mierināt. Tomēr arī pēc 2 stundām abi vēl nebija ieradušies. Patrīcija jau sāka krist histērijā, kad iezvanījās viņas telefons. Tas bija Korena numurs.

-Koren!! Kur, pie velna, jūs esat palikuši, es jau esmu pārnervozējusies jūs abus gaidot-Pata niknā un mazliet spalgā balsī kliedza telefonā.

-Patrīcij, tikai mieru-Korens lēnā balsī  noteica.-Man….mēs ar Sjū avarējām . Otra galā iestājās klusums.

-Pretējā joslā iebrauca mašīna un es centos izvairīties, bet ātrums bija pārāk liels un…un mašīnu sanesa. Pretim braucošā mašīna ietriecās labajā pusē.-puisis runāja ļoti lēni uzsverot katru zilbi.

-Patrīcij, man ļoti žēl…Sjū, viņa neizdzīvoja-Korens aizlūzušā balsī nočukstēja.

Tai mirklī Patrīcijas telefons lēnām izslīdēja no viņas rokām un atsitoties pret grīdu sadalījās vairākās daļās. Meitene neko nepasakot metās laukā pa durvīm, noskrienot lejā pa kāpņu telpas pakāpieniem, taisnā ceļā devās uz savu astoņdesmit devītā gada zilo golfu. Ielēkusi mašīnā, Patrīcija brauca uz priekšu neskatoties atpakaļ. Viņas acis pildījās asarām aizmiglojot skatienu. Pēc brīža viņa vairs nezināja, kur atrodas. Tas viņu nemaz neinteresēja. Galvenais bija tikt laukā no pilsētas, braukt, kur acis rāda un tikt projām no visiem un visa. Bija pagājušas vairākas stundas, kad beidzot Patrīcija bija nokļuvusi strupceļā. Priekšā pavērās milzīga krauja. Arī degvielas bultiņa rādīja gandrīz uz nulles. Atspiedusi rokas pret stūri un noliecot galvu, viņa beidzot izplūda neapturamā asaru lēkmē. Sjū bija mirusi un tur vairs nekas nebija maināms. Visi, ko tik stipri bija mīlējusi, nu mani bija atstājuši. Vairs nebija jēgas ne šodienai, ne rītdienai-nekam. Laiks bija apstājies un lēnām iezagās tumsa. Pēc kāda brīža, viņa nolaida krēsla atzveltni zemāk, apskāva ar rokām savas krūtis un apgūlās. Cik stundu vai dienu bija pagājis, kopš aizbraukšanas brīža, Patai nebija ne jausmas, bet viņas aizmiršanos pārtrauca ašs klauvējiens pie stikla. Pacēlusi galvu uz meiteni vērās formā tērpts vīrietis. Kāds, laikam, bija izsaucis policiju. Vīrietis centās noskaidrot vai ar mani viss ir kārtībā un kā es šeit esmu nokļuvusi, taču es nespēju parunāt, nemaz to nevēlējos. Kad viņš centās mani aiznest uz savu mašīnu, es nepretojos, man bija vienalga, kas notiks. Aizvedis mani uz vietējo slimnīcu, vīrietis centās noskaidrot manu identitāti, piedāvāja ēdienu. Taču es nevēlējos ne ēst, ne runāt, pat ne dzīvot. Vairs nebija neviens, kas spētu mani noturēt uz šīs pasaules un turpināt bezjēdzīgo rituālu, ko sauca par dzīvi. Kaut kad es aizmigu un, kad pamodos bija ieradies Korens. Arī viņam es nebildu nevienu pašu vārdu. Vienkārši man nebija, ko teikt. Pēc pāris dienām ārsti nolēma, ka man ir nepieciešama psihologa palīdzība un mani ievietoja privātajā psihiatriskajā slimnīcā. Dienas vilkās gliemeža gaitā un mana vienīgā vēlme bija izbeigt šīs ciešanas un tukšumu, kas bija mani pārņēmušas. Pēc nedēļas nebija vērojami nekādi uzlabojumi un mani tur nolēma atstāt tik ilgi kamēr es atveseļošos, protams, ja tas notiks. Dzirdēju kādu ārstu sakām Korenam, ka šāda trauma var atstāt neatgriezenisku iespaidu un ir iespējams, ka es varētu nekad neizveseļoties.

 Jūnija vidū es pirmo reizi izgāju ārpus savas palātas, biju nolēmusi uzelpot svaigu gaisu. Laiks bija silts un sutīgs, noteikti tuvojās lietus. Slimnīcas bibliotēkā atradu pāris P. Koelju grāmatas. Vēlme runāt vel arvien mani bija atstājusi un pat, ja es gribētu, ko teikt, nebiju pārliecināta, ka to vēl pratīšu. Un tad kādu nakti sapnī parādījās Sjū. Viņa likās tik reāla, ka pirmajā brīdī nespēju saprast vai tas tik tiešam ir tikai sapnis vai arī viņā stāvēja manā acu priekšā pavisam reāla. Apstulbušu skatienu Pata vērās Sjū mirdzošajās acīs un neviltoti saviļņotajā smaidā. Viņa piegāja klāt un noglāstīja viņas vaigu. Sajūta vēl arvien likās tik reāla un mātes roka tik maiga un silta.

-Mammu-meitene izdvesa-piedod, lūdzu, piedod, ka nedarīju neko, lai novērstu šo avāriju. Es taču zināju, ka tā notiks, bet neko nedarīju. Es vienkārši nevēlējos ticēt tam, ko redzēju.

-Kuš manu mīļumiņ, tu neesi ne pie kā vainīga, viss ir kārtībā- Sjū čukstēja un apskāva Patu.

-Tā nebija tava vaina, ka viss tā atgadījās un man ir grūti noskatīties tajā, kā tu lēnām sevi iznīcini. Tev ir jāturpina dzīvot par spīti visam, kas notiks-Sjū izmisīgi lūdzās-tev tas ir jādara manis dēļ, vai tu saproti?

-Es nevaru, mamm, es negribu, ja manai dzīvei nav jēgas, es vienkārši nezinu kā, lai to turpinu bez tevis.-Patrīcija apskāva māti vēl ciešākā tvērienā it kā baidoties, ka viņa tūlīt varētu izgaist.

-Tu nedrīksti padoties, lūdzu, meitiņ uzklausi mani. Tu man esi pats dārgākais, kas vien eksistē un redzēt kā tu lēnām izdziesti tikai tādēļ, ka esmu aizgājusi pāragri no šīs pasaules, ir neizturami sāpīgi. Agri vai vēlu mēs mirstam un tur neko nevar mainīt, vai tu mani saproti? Tev ir jāturpina cīnīties, tev ir jāturpina dzīvot. Vai tu man vari to apsolīt mīlulīt?

-Mammu-Pata ievaidējās.

-Lūdzu meitiņ, klausi mani. Es vienmēr būšu tev blakus. Es  vienmēr būšu tavā sirsniņā. Tikai lūdzu apsoli man, ka tu nepadosies.

-Es apsolu mammu, apsolu, ka to darīšu tevis dēļ.

-Es tevi mīlu meitiņ un vienmēr mīlēšu-Sjū čukstēja Patrīcijas ausī.-Nekad  to neaizmirsti!

-Un tad sapnis pārtrūka un Patrīcija pamodās.

-Es arī tevi mīlu, Sjū,- viņa izdvesa un atslīga atpakaļ gultā.

 Jau nākamajā rītā es taisnā ceļā devos pie sava ārsta un lūdzu viņam iespēju pamest šo klīniku. Protams, neviens man to neatļāva un visi likās mazliet šokēti par manu pēkšņo runas straumi. Pagāja vel divas nedēļas, kamēr spēju viņus pārliecināt par to, ka ar mani atkal viss būs kārtībā. Es atsāku regulāri ēst, runāt un darīt visu, lai tikai viņi mani izlaistu laukā. Biju cieši apņēmusies izpildīt Sjū lūgumu un cīnīties. Tad tā diena pienāca un mani sagaidīja Korens. Viņš bija patiesi priecīgs par to, ka beidzot esmu atveseļojusies. Vismaz es viņiem visiem liku tā domāt, kaut gan mani vēl arvien pildīja šī neizskaidrojami sāpīgā tukšuma sajūta.

 

  Nespēdama novaldīt sariesušās asaras, Pata piestāja ceļmalā. Aizvērusi acis viņa kādu brīdi palika nekustīga. Lai gan līdz gala mērķim bija atlikuši nieka pāris kilometri, viņu pārņēma izmisīga vēlme griezties atpakaļ un braukt uz mājām. Sajutusi ieplūstam salonā siltos saules starus, viņas seju rotāja viegls, tomēr skumjš smaids.

 -Tevis dēļ, Sjū – Pata, atverot acis, nočukstēja un iedarbināja auto.