Galerija
rob_kristen_kiss6 Anna Kendrick 004497 setmontagnacombattimento rob2 0158 edward1 wfe_31072010_01 arrives at the 82nd Annual Academy Awards held at Kodak Theatre on March 7, 2010 in Hollywood, California.

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Dienasgrāmata (fox) visi raksti

Dienasgrāmata. 2. daļa

Cik tomēr ir skaisti, ka cilvēkam ir dotas emocijas, tikai tās  jau mūs padara par tādiem!

 

Mīļā dienasgrāmata,

es esmu uz brīdi palikusi viena un varu nedaudz padomāt. Vietā, kur mani neviens nevar atrast, izņemot Alisi, viņa mani redz vīzijās. Toties pārējie gan nevar ne redzēt, ne dzrdēt, ne sajust,  ne saost.

Nekad nebiju domājusi, ka gribēšu palikt viena bez Edvarda uzraudzības un vispār bez viņa!

Kad toreiz viņš mani pameta, es nezināju kā būs, kad sāpes pāries, ja pāries. Jau tad biju jau mirusi, jo laikā, kad viņa nebija, es tikai eksisteju, vienkārši biju!

Labi, bija Džeikobs, kurš mani netikai burtiski izglāba, bet arī morāli. Atļaudams saglabāt kaut nedaudz pašcieņas.

Tas man liek nedaudz aizdomāties par to kā būtu ja būtu.

Ja nebūtu lekusi no klints, un pavadījusi dienu kā iecerēts, vai man tagad tas viss būtu?!

Atceroties Džeika pūliņus mani noskūpstīt, brižiem satraucos. Vai mēs abi būtu kopā bijuši laimīgi? Nedomāju gan.  Mūsu abu otras siržu puses nebūtu ar mums. Kaut ko meklēdamas- mūs. Veidu ka atkal būt kopā!

Varbūt tieši tāpēc  ka biju, esmu un būšu Renezmes mamma,Džeiku tik nepārvarami vilka pie manis, nevis tāpēc ka bijām tik labi draugi, bet tāpēc, ka tas bija neveiksmīgs joks.Laikam jau kautkur zemabziņas dzīlēs viņš nojauta, ka tas ir iespējams, bet nesaprata.varbūt jau tad manā likteņa segā bija ieausta Renezme, kā mazs dzīpariņš kura eksistenci neviens nenojauta.

Pieliku punktu rakstītajam, jo mani pārtrauca kas negaidīts.

Pār vaigu notecēja asara.

- kas asara? Tā taču nenotie, ne jau ar mums!- mana bals tā neticīgi izrunāja vārdus!

Bet  tad es sāku šņukstēt līdz sāku raudāt. Asaras nerimās rimt un jutos tik briesmīgi, ka tas to vieglāku nepadarīja.Sirds dziļumos iedūra, es saviebos sāpēs.

Itkā kāds nekad neļaus aizmirst notiekošo. Vai tad jau nepietika ar to,ka vispār to atcerējos? Cerēju, ka šīs atmiņas pagaisīs kā pārējās.

-Tā. Laikam jau bija jāiet mājās.- teicu sev aizsmakusī balsī.Atkal atkārtoju pāris teikumus lai bals būtu cik iespējami normāla, sak acu tušu slaucīt. Bet kāda tam jēga, tāpat Alise jau visiem būs pateikusi. Tāpēc vienkārši piecēlos un skrēju mājās.

Protams visi jau mani gaidīja, sapulcēdamies lielajā mājā. To jau biju gaidījusi.

9 acu pāri bija pievērsti man, tajos bija kas sen neredzēts. Neizpratne, izbrīns un raizes.

Neviens Alisei nebija ticēji par to, ko viņa bija redzējusi.

 Toties tagad, kad biju pārradusie mājās un redzot manu izmocīto un nesakopto seju, visi  mainīja domas, izņemot Emetu. Viņš joprojām smīnēja un gribēja atkal neveiksmīgi pajokot. Šo omu rozālja bija piefiksējusi un veikli iebukņīja Emetam pa sāniem, tādējādi nekas netika pateikts. Vēl Rozālija paķēra viņu aiz rokas un aizgāja uz viņu istabu, lai netraucētu.

Spēu tikai paspēt pateikt  paldies.

Džaspers sajuta katru mana prāta sajūtu un nevēlējās atrastie vienā telpā ar mani, jo zināja ka tāpat tas nelīdzēs.Alise zināja visu bet nevēlējass par to domāt Edvarda klābūtnē pirms nebūsim runājuši. Tāpēc arī Džaspers ar Alisi  sekoja Rozālijas un Emeta piemēram un aizgāja, lai netraucētu.

Ezmei trūka vārdi, lai izteiktos, tāpēc pienāca man klāt un cieši apskāva. Tas bija tik patīkami. Ezme tik tiešām bija noraizējusies, to varēja manīt viņas skatienā.

Kad ierunājās Kārlails, Ezme jau stāvēja viņam blakus .

Kārlaila acis nebija tik noraizējušās kā visiem pārējiem, tās bija intereses pilnas. Viņam jau bija tik daudz jautājumi ko jautāt, lai apmierināt savu zinātkāri, bet es nevarēju,nevareju viņam necik  palīdzēt.

Tad viņš izdomāja jautājumus uz kuriem es zināju atbildes. Jau gribēdams uzdot tādus jautājumus, kā – Kur tu biji,ko tu darīji, par ko domājji?

Edvards tikai papurināja galvu un veikli norādīja uz Renezmes pusi. Kārlails acu mirklī saprata ka tas tagad nebūtu labi, ja nu kādai no atbildēm Renezme nebūtu gatava!

Brīziem tik ļoti priecājos, ka kaut ari Edvards nedzird manas domas , viņs tās izlasīt manās acīs.

Tai pašā laikā Renezme ar Džeikobu sēdēja uz baltā dīvāna un gaidīja savu kārtu izteikties.

Renezme jau cēlās kājās , lai mani samīļotu, bet biju jau uz dīvāna, viņai blakus. Renezms  siltā plauksta pieskārās manam netīrajam vaigam.

-Mam, viss kārtībā es tevi tik un tā mīlu!-maigi teikdama un rādīdama bildes ko darijusi pa dienu!Ja vien viņa zinātu kapēc es biju raudājusi, viņa tā neteiktu.

Neviļus jutu pasmaidaju, kas gan varēja būt labāks par pašas bērna laimi.

Tad Renezme piespiedās ciešāk Džeikam. Es sapratu ka savā dzīvē  biju  izdarījusi pareizu izvēli, dodamies glābt Edvardu uz Voltēru.

Edvards mani redzam smaidam, arī beidzot atslāba. Tikai skatienu gan no manis nenovērsdams, itkā ja nu kas tad būs pirmais kas mani mierinās.

Beidzot bijām palikuši tikai mēs divi , jo pārējie bija devušies prom.

Edvards gribēja ar mani runāt par visu notiekušo bet ne šeit tāpēc es sekoju viņam pa pēdām. Līdz nonācām, kādā meža nostūrīkur bija tik zaļš un smaržīgs. Kaut arī bija pienācis vēls vakars, es spēju saskatīt šo dabas burvību.

Visapkārt bija tikai sūnu apņemtas lietas, itkā viss būtu apklāts ar samtu. Pat zeme bija no samta.

-Stāsti!- Edvards bija man pienācis klāt un jautādams skūpstija manas lūpas.°

-Es nezinu ar ko sākt.- jutos nedroša.

-Kapec tu raudāji?- maigā balss mani pārņema.

-Man sāpēja! – izklausījos jau noraizējusies.

-Vai tevi kāds bija aizskāris? Vai satiki kādu kejotāju? Atradīšu gabalos saraušu!- izklausījās jau aizkaitināts.

-Kā kāds varēja tev nodarīt pāri? Es tevi vairs neatstāšu ne mirkli.- tas izklausījās kā spriedums kuru nevarēja apstrīdēt. Bet es jau arī nepretojos.

- Nē, es nevienu nesatiku. Es vienkārši biju domājusi.-

-Par ko?-acīs bija ziņkāre un neizprane!

Protams par ko gan tādu es varēju būt satraukusies jo jau pāris gadus viss likās ideāli.

Vaigos sajutu nedaudz dedzināšanas sajūtu un paskatījos uz Edvardu.

-Mīļā kā,es nesaprotu , k..kā kā tas ir iespējams?!- edvards sāka nedaudz stostīties!

-Tava seja ! Tu esi nosarkusi,bet tas taču nav iespējams.- izbrīns nepazuda

Es negribēju neko stāstīt,  biju samulsusi. Tāpēc tikai pasniedzu viņam dienasgrāmatu.

Pirms tam Edvards nevarēja valdīt savu sajūsmu.

- Ak kungs, Bella! Man likās ka šo tavu nepārspējamo emociju vairs nekad neredzēšu!  Es nebiju domājis, ka kādreiz tevi atkal redzēšu sarkstam.- viņš bija tik sajūsmināts, kā bērns kam iedota konfekte. Tad sajusma nedaudz noplaka, jo lasīja manu dienasgrāmatu.

-Bella es zinu, ka notiekušo es nespēšu labot , bet lūdz lūdzu vairs nedomā par to!- bals skanēja lūdzoša.

-Es pati tā negribēju,tas vienkārši uzradās manā prātā un vairs mani nelika mierā līdz sāku raudāt.

-Es jau zināju ka tev sāpēja, kad Džeiks man rādīja man amiņas par to nakt, kad Sems tevi atrada. Man pašam tā ir rēta kura nesadzīs.- nemiera pilna bals skanēja mež apkātrnē.

Tad pati sāku raudāt. Tas atkal notika neno kurienes. Nu jau līdzjūtības asaras, jo nevcarēju noskatīties kā Edvards cieš.

-Nē Blla neraudi, nevajag.Es tevi mīlu.-bals jau atkal skanēja tik samtaini, kā šī apkārtne.

-Es neraudu es tikai jūtu tev līdz.- centos apvaldīt asaras.

-Tā ir mana vaina ka tevi tikbieži atstāju vinu.Domādams ,ka tevi nekas neabdraud,es kļūdījos un tagad jūtu tevi velvairāk. Pasargāt tas ir mans pienākums jo esi tik ievanojama!Tavas asaras, tavs sārtums vaigos liekas ka man pretī stāv atkal cilvēks.un tas ir brīnišķīgi!

Nzināju ko atbildēt, tāpēc pasmaidīju. Šī saruna nebija diez ko izdevusies, jo mani pārtrauca manas nu jau nevaldāmās emocijas.Biju patiesi atvieglota ,ka nebija viņam jāmelo, jo laikam es to vairs nevarēšu.Apsolījāmies neko neteikt Renezmei, jonedomāju, ka  viņa gribēs zināt , ka Džeiks ko tādu ir darījis.Jabūtu stāsījuši šo tad būtu jāstāsta arī viss pārējais!

Tā mēs skatījamies viens otra acīs līdz  mēs bijām cieši viens otru apskāvuši un skūpstījāmies.Kad vis jau bija nekotrolējami es paskatījos Edvardā, un manas acis bija pa visam aizmiglotas ar asarām, bet šoreiz aiz gandarījuma.

Tikai viena doma man riņķoja galvā, kaut es varētu patiesību noslēpt no Renezmes. Zināju ka tas būs grūti!

 Devāmies atpakaļ  uz mājām, lai nu jau tiktos ar Kārlailu!

Turpinājums sekos…

Dienasgrāmata. 1. daļa

Mīļā dienasgrāmata,

Brīžiem grūti atcerēties kā bija tad, kad biju viena no tām pelēkās masas meitenēm. Tas man brīžiem pat ļoti pietrūks, jo tagad diez vai es tajā visā iederos!

Cik savāda ir cilvēka daba tiekties pēc tā ko nevari iegūt. Bet par laimi esmu jau visu ieguvusi- ģimeni. Ģimene kura mani mīl, kura mani atbalsta, kura mani saprot! Nedomāju ka katrs to spētu apgalvot.

Es pat esmu ieguvusi, to par ko nekad nebiju sapņojusi, meitu no Edvarda. Renezme ir tas pats vērtīgākais ko ieguvu, ja neskaita mūžību ar Edvardu.

Es mīlu viņus abus un tas nekad nemainīsies!

 

Šādus ierakstus es veicu gandrīz katru dienu. Dīvaini, bet tas ir mans sava veida hobijs-rakstīšana.

Un lūk arī mans mīļotais ir klāt.

-Bella mīļā vai drīkstu tam uzmest aci?- viņš maigi dūdoja man ausī.

-Es nedomāju ka tu atklāsi ko jaunu! Bet ja tu tā vēlies.-likos diezgan bezrūpīga.

-Es katru sekundi par tevi uzzinu ko jaunu ,jo tavas domas man nedzirdēt, ja pati neļauj.-pēkšņi viņš sastinga.

-Zināju ka tev tas viss pietrūks! Man nevajadzēja…-dusmīgi, bet skaidri izrunādams vārdus.

-Ne jau tā Edvard, ne tā!- centos nomierināt.

-Kā, Bella kā?-viņš nespēja rimties.

- Es vienkārši negribu vairs uztraukties par to, ka Voltūri var atgriezties!-Nolaidu acis uz leju un jutos skumja.

-Es tikai gribu visu izbaudīt kā nākas, nevis atskatīties par plecu, un satraukties kad Alisei ir kāda vīzija.-vel nepalūkojoties uz augšu, sajutu sava mīļotā maigo pieskārienu pie sava vaiga.

-Neuztraucies, es vienmēr būšu blakus un tevi pasargāšu.- tam sekoja kaislīgs tai pašā laikā maigs skūpsts.

Vismaz šī saruna bija izbeigta.

-Un Bella? man patīk tava aizraušanās ar rakstīšanu, beidzot zinu ko tu domā!- un atkal viņa šķībais smaids. Kā kaut kas tāds nevar patikt!

 

Šis rīts nebija iesācies visai labi , bet kā saka –Kas ķīvējas , tas mīlējas!-Labi ka Renezmes šeit nebija, kā jau lielāko tiesu viņa bija kopā ar Džeikobu.

Renezme jau bija kārtīgi paaugusies, tā teikt varēja iet uz randiņiem! Brīnumainā kārtā tas mani neuztrauca ,to gan nevarētu teikt par Edvardu.

Edvards bieži centās ko saklausīt Džeikoba domās, lai būtu iemesls vairāk laika pavadīt ar paša meitu.Bet arī laika gaitā Džeikobs bija iemācījies apvaldīt savas emocijas.

 

Edvardam bija jānokārto pāris darīšanas, tāpēc pēc nelielā strīda viņš devās uz lielo māju, bet es aizgāju uz mežu lai nedaudz parakstītu un sakopotu domas.

Atradu tādu piemērotāku vietu vienatnei. Tā tiešām bija skaista vieta, vai precīzāk ala aiz ūdenskrituma.

Nezinu kāpēc šodien, bet kā zibens spēriens manī uzplaiksnīja atmiņas par to, kā bija tad ,kad Edvards mani bija atstājis vienu. Līdz ar atmiņu parādījās sāpes. Sāpes kuras nevēlējos. Sāku visu sīki pierakstīt. Notika kas negaidīts, sākumā domāju ka vainīgs ir ūdens ,kas tur pat blakus tecēja gar alu, precīzāk gāzās tai pāri. Nē tas nebija ūdens tā bija asara, mana asara, bet kā?

Turpinājums sekos…