Tēmas Dienas lāse (Dūdiņa) visi raksti

Tavs vārds laužas ārā no sirds manas, Vai vēl atceries, ka tur reiz rokas ap mani viji. Tu klausījies manus straujos pukstus, Un maigā balsī runāji ar mani čukstus. No manas sirds ārā laužas skumjas, Es vairs nebūšu tā pati Es būšu kas vairāk.. Tev un mūsu mīlestībai.. viņa rokas apvijās ap ķermeni.. viņš piekļāva savu ledus auksto ķermeni pie viņas siltajām krūtīm. Viņa lūpas piekļāvās pie viņas – lūpas, auss, kakls, pleci, krūtis arvien zemāk un zemāk. Skūpsti, kas piepildīja viņus abus bija arvien kaislīgāki un kaislīgāki arvien ciešāki bija viņu apskāvieni. Mīlestība, kas kļuva arvien erotiskāka un kaislīgāka. Viņi piekļāvās viens otram kā viens. Laimes apskāvieni un kaisles skūpsti, ciešie apskāvieni un iekāres skatieni.. tas pildīja to tukšumu, par kuru viņi vēl pat nebija iedomājušies.. mīlestība, kas auga kā zieds.

Mīlestība iznīcina nāvi un pārvērš to par neesošu rēgu, tā pārvērš bezjēdzīgu dzīvi par ko apjēgtu, padara nelaimi par laimi.

Mīlestība ir visspēcīgākā no visām kaislībām tāpēc, ka tā vienlaicīgi pārņem gan galvu, gan sirdi, gan miesu.

Dienas skrēja nemanot… Bella arvien kvēlāk mīlēju Edvardu un arvien spēcīgāk iemīlējās Džeikobā – Krustceles. Viņai bija jāizvēlas starp uguni un ūdeni. Viņa bija vējš, kas var sacelt jūtas viņos abos, vai nu izveidojot vētru vai ugunsgrēku… Viņas skūpsti ar Edvardu bija tik kaislīgi, tik romantiski, bet pārāk piesardzīgi, taču skūpstot Džeikobu, Bella izjuta iekāri un kaisli, kuras nekad nebija par daudz… viņa jutās tik iekārojama.

Lasīt tālāk »

Var izlikties, ka neievēro, var izlikties, ka aizejot viss ir vienalga, bet asaras izliekoties nevar noslēpt, lai kā arī gribētu, to nevar izdarīt, jo bēdas, kas plosa sirdi, ir stiprākās. Viņš bija spējīgs izlikties, jo bija kā nesakustināms marmors no ārienes… taču iekšēji viņa sirds, kas bija apstādināta uz mūžu, sāka pulsēt arvien ātrāk un ātrāk, viņš sajuta sāpes… gan savas, gan viņas.

Viņš aizgāja, pat neatskatoties.. viņš salauza viņas sirdi tūkstošos gabaliņu, to, kas tagad bija no viņas atlicis, nezināja neviens, viņa tikai vēlējās viņam pateikt, ka mīl viņu, lai arī ko viņš būtu nodarījis viņas sirdij… taču viņai bija jāiemācās saprast, lai ari cik grūti nebūtu, ja laime ir zaudēta, ir jāatrod ceļš kā to atgūt vai vienkārši jāmeklē jauna, jo nekas nenāk viegli un ātri, nekas nesadzīst uzreiz, vienmēr paliks rētas.

Lasīt tālāk »

(Šis ir vārdos ietverts mirklis, kurā iemūžināts iepazīšanās brīdis ar Krēslu… Meitene ar niku Dūdiņa jeb stāsta “Alises atmiņas” autore grib savās izjūtās padalīties arī ar mums. niive)

Pirmo reizi atverot grāmatas vāku, sajutu svaigo lappušu smaržu. Jau tad tās mani ievilka savā stāstā…  ‘’Krēslas’’ pasaulē.

Lasīt tālāk »