Galerija
team-47 7 gallery_enlarged-robert-pattinso-61 sexyscans017 la27 2011peoplechoiceawardsshowaiussyomolxl 155332304PB00006_Premiere_O FP_IMAGE_5133986/FP_SET_5133348 image_comunidad

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Beigas ir visa sākums (V.Fane) visi raksti

Beigas ir visa sākums. 7. nodaļa

7. nodaļa: Neziņa

 Edvards

 Neziņa. Tā mūs bojā. Man bija tāda sajūta, ka Ulrika kaut ko slēpa. Viņa mēģināja par to nedomāt un viņai tas izdevās. Devos augšā pa kāpnēm. Pa ceļam satiku Džsperu. Viņš juta manu nomāktību un uztraukumu. Uzsmaidīju viņam drūmu smaidu. Mani uzreiz pārņēma miers. – Paldies – teicu Džasperam.

Pirms iešanas iekšā klusi pieklauvēju. – Nāc iekšā, Edvard – atskanēja Ulrikas balss. Lēnām atvēru durvis. – Vai tiešām vajadzēja teikt viņa vārdu Esmu sajukusi. – viņa pukojās savās domās. – Neesi gan – atbildēju nedomājot. – Kas neesmu? – viņa pārsteigumā aizķērās aiz gultas. – Vai Kārlails tev par mani stāstīja – jautāju kaut arī zināju atbildi. – Nē, viņš neko neteica. – viņa atbildēja lēni uzsverot katru vārdu. – Vai gribi dzirdēt manu stāstu – apsēdos uz gultas malas. – Jā, protams – viņa apsēdās man blakus. (Tagad stāsts ko visas jau zināt) – Tagad saproti – jautāju, nobeigdams savu garo stāstu. – Laikam jā – viņa izklausījās mazliet apjukusi. – Tu lasi doms ja. – tas nebija jautājums. – Tieši tā – atskanēja Emeta balss kad viņš iegāzās pa durvīm. – Sveika mazā. – viņš iesmējās pastiepdams viņai eļļainu roku. – Nepaspied. viņš pārdzīvos – iečukstēju Ulrikas ausī. Viņa iesmējās. Piecēlos no gultas un Emets iesēdās manā vietā pa ceļam noslaucīdams savas roka manā kreklā. – Tev to vajag nomainīt. – viņš nevainīgi teica. – Alise nošausies – viņš bļaustījās. – Manis pēc – nomurmināju un izslīdēju pa durvīm. – Nē, neej. – Ulrika domāja. – Es vēlāk atnākšu – uzsmaidīju Ulrikai pa durvju šķirbu un devos pie Bellas un Renezmes.

 

 

 

  

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Beigas ir visa sākums. 6. nodaļa

6. nodaļa: Pārsteigums

           Kliedzieni. Tie mūs saplosa no iekšpuses. Mana seja bija izbrīna pilna. No lejas stāva atskanēja vēl viens kliedziens. Šoreiz kliedza sieviete.

- Lūdzu, nē, nevajag – viņa lūdzās. –Alise– iesaucās Kārlails. Viņš metās lejā. Es viņam sekoju. Ieejot lielajā istabā skats bija pabriesmīgs. Uz zemes gulēja kāds puisis sarāvies čokurā ar sāpju pilnu seju. Viņam blakus nometusies lūdzās laikam Alise. Pie durvīm ar ļaunu smīnu uz lūpām stāvēja Džeina, Demetrijs un Fēliks. Kārlails piesteidzās pie viņiem. – Ulrika – mani uzrunāja Džeina. – Nāc ar mums un es palaidīšu viņu vaļā – draudēja Džeina. Par zīmi, ka viņa nemelo puisis vēlreiz smagi iekliedzās. Tikai tagad pamanīju, ka Bellas un Edvarda te nav. Arī Renezme un Džeikobs bija pazuduši. Es jau gribēju doties pie Džeinas. Biju sagatavojusies ziedoties citiem. Es gribēju atlīdzināt, ka vienmēr esmu bijusi ļauna. Visus pazemojusi, apsaukājusi nekad neesmu atvainojusies, piedevusi vai pateikusi paldies. Pēkšņi pa sētas durvīm iemetās Bella un puisis uzreiz mazliet atslāba. Džeinas smīns uzreiz nozuda. Viņa apcirtās apkārt un devās prom. – Tas vēl nav beidzies – viņa vēl noteica pirms viņas apmetnis pazuda no redzesloka. – Bella paldies – iekliedzies puika pieleca kājās un apmetās viņai ap kaklu. Arī Alise nevarēja apturēt emocijas. Viņa lēkāja kā atspere. – Džasper, jebkurā laikā es varu palīdzēt – Bella uzsmaidīja viņam spožu smaidu un uzlika roku uz Alises pleca – Alise, nomierinies – viņa smējās. Visi atslāba izņemot mani. Kārlails pienāca man klāt un viegli pavilka mani aiz rokas. Devos līdzi. – Iepazīstieties tā ir Ulrika – viņš norādīja uz mani.

– Edvardu un Bellu tu jau pazīsti. Vai ne? – viņš smaidīja. – Tā ir Alise -

viņš norādīja uz mazo sievieti ar spurainajiem matiem. – Džāspers – viņš norādija uz puisi kas bija samocīts no sāpem. – Ezme – viņš pagriezās pret sievieti pie flīģeļa. Viņa pieskrēja pie Kārlaila un uzspieda mīļu buču uz vaiga. – Kartupeļi piedegs – viņa iesaucās un iemetās blakus istabā. – Viņa gatavo Renezmei un Džeikobam – Kārlails paskaidroja. – Neuztraucies, jau apmaisīju – iznākot no virtuves teica blondīne. – Tā ir Rozālija – viņa man pamāja ar lūpu zīmuli. Tad pa durvīm ienāca Džeikobs un Renezme. – Hei blondā vai zini kādēļ blondīne atver piena paku veikalā?-. Rozālija nopūtās – Kādēļ Džeikob, kādēļ. -. – Jo uz pakas rakstīts atvērt šeit. Ha ha ha. -. – Tev vajag jaunus jokus Džeik -  teica Bella uzejot pa kāpnēm. Renezme viņai sekoja. – Un tas ir Emets – Kārlails pamāja puisim kas vicinājās aiz loga ar skrūvatslēgu rokā. – Tātad vai paliksi ar mums? – viņš man jautāja. – Sauciet mani par savējo – noteicu caur saviem smiekliem kas tagad līdzinās zvārguļiem. Ulrika Kila Kalena.

Beigas ir visa sākums. 5. nodaļa

5.nodaļa: Zināšanas

     Vai tā ir nāve, kad neko nevēlamies ne dzirdēt, ne redzēt, ne zināt, ne just. Kad vēlies, lai esi miris, bet atver acis un esi tas pats pamestais briesmonis. Tomēr gribas mesties prom, kaut kur ielīst, nekad neatgriezties, bet tas nav iespējams. Vienmēr viss atgriežas. Lai arī kā nevēlies nevienam neko nodarīt, tu atkal atgriezies un kādam atkal sāp.

Es negribu būt briesmonis. Tad manā atmiņā uzausa tikšanās ar Šarloti. Ar skaisto meiteni un viņas…ģimeni. Varbūt Šarlote nemaz nebija pasaukusi Džeinu. Viņa tikai baidījās par savu ģimeni. Un Pīters ar baiļu pilnu seju. Tā skaņa kā griezīgs svilpiens. Pīters. Viņš mani nodeva. Man jau likās, ka viņa sejā saskatīju sāpes. Viņš svilpa. Kāpēc? Man bija tas jānoskaidro. Atvēru acis un pielēcu kājās. Manī vērās 8 acis, 4 acu pāri. 

– Kur ir vilks – bija viss, ko varēju izmocīt. – Sveika! – ierunājās vīrietis, kas stāvēja man viss tuvāk. – Neuztraucies, mēs tev neko nedarīsim – ierunājās sieviete. Viņas plecos bija uzkāpusi maza meitene. Dzirdēju pirmajā stāva atveramies durvis. Mazā meitene nolēca no sievietes pleciem un devās ārā no telpas. Pēc brīža viņa atgriezās pie rokas vilkdama puisi…,pareizāk sakot, milzīgu puisi. – Sveika! – viņš ierunājās.

 - Kur ir vilks? – es atkārtoju. – Un kas jūs esat? – es jautāju. – Mani sauc Kārlails, tā ir Bella, Edvards, viņu meita Renezme un viņas draugs Džeikobs. – Norādīja vīrietis, kas stāvēja man jau gandrīz vai blakus.

- Varbūt pastāstīsi mums par sevi? – ierunājās… Edvards. – Mani sauc Ulrika. Esmu dzimusi Teksasā 1991.gada 17. maijā. Mani pārvērta Džeina no Voltūriem. Mācījos Teksasas pirmajā vidusskolā trešajā kursā. Un pats galvenais, es negribu būt briesmonis – pabeidzu savu runu ar dziņu nopūtu. – Mammīt, – Renezme paraustīja Bellas roku. – Jā, mīļā – viņa atbildēja ļoti mīļā tonī. – Alise grib ar mani braukt uz veikalu nopirkt man jaunas drēbes, tātad viņa noteikti izmetīs manas vecās drēbes, bet man tās ļoti patīk un es negribu, lai tās izmet. – Renezme naivi skatījās uz Bellu. – Iesim tevi noslēpt, labi? – viņa izsmejoši izteica to skaļāk nekā vajadzētu. Edvards skaļi iesmējās. Istabā iemetās sieviete ar īsiem, spurainiem, melniem matiem. Viņa paķēra meiteni un izskrēja no istabas. Biju pārbijusies par Renezmi, bet Edvards un Bella tikai smējās. Bella aizgāja pirmā saukdama – Alise –. Edvards vel mazliet pasmējās un izgāja pa durvīm saukdams – Alise, atod manu bērnu. Arī Džeikobs metās viņai pakaļ. Es paliku ar Kārlailu. – Tātad, – viņš ierunājās. – Mēs tagad zinām kaut ko par tevi, tagad laiks pastāstīt par mums. Bet vispirms aiziesim pie Alises… skapja.- viņš izteiksmīgi noteica. Devāmies ārā no šīs telpas. Tad gājām pa lielu gaiteni. Kamēr mēs gājām, Kārlails ierunājās – Tātad tu negribi būt briesmone, ja. Mums tev ir risinājums. Vai redzi manas acis? Tās ir zeltainas. Vai gribi zināt, kāpēc? -. – Protams – es to pilnīgi izkliedzu. – Mēs dzeram dzīvnieku asinis, vai saproti.- es pamāju ar galvu. Iegājām kāda istabā. Kārlails ielaida mani pa priekšu. Viņš aizvēra durvis un pagriezās pret iebūvētām durvīm. Viņš tās plaši atvēra un drošināja mani iet iekšā. „Skapis” bija trīsreiz lielāks nekā pati istaba. Kārlais man ļāva izvēlēties jebko, ko gribēju. Es paņēmu baltus legingus, zaļu sporta jaku un pelēcīgu tuniku. Iegāju pārģērbšanās kabīnē. Jutos kā veikalā. Pēkšņi no apakšstāva atskanēja sāpju pilns kliedziens.

Beigas ir visa sākums. 4. nodaļa

4.nodaļa: Jauniņā

 Bella

    30 gadu. Pietiekams laiks, lai mēs varētu atgriezties Forksā. Pērļu kāzas. Alisi neviens neapturēs. Noskurināju šo domu un saviebos. Edvards tikai smējās par mani. Tik tikko nomierinājām Alisi, ka ar Renezmi (Nesiju) viss kārtībā. Alise uztraucās, jo Nesija bija kopā ar Džeku aizgājusi pastaigā, tas nozīmē, ka Alise viņu neredz. Un pēkšņi pa pavērtajām durvīm iebrāzās rūsgans vilks ar mazu meiteni apķērušos viņam ap kaklu. Viņa smaidīja. Džeiks zobos turēja 17 – 20 gadus vecu meiteni.- Džeik, ko tu izdarīji!? – iekliedzos. Viņš ieņurdējās un tas izklausījās pēc nolieguma. Pa trepēm noskrēja Kārlails. Viņš paņēma meiteni no Džeika un uznesa viņu augšā. – Edvard, kas viņa ir? – jautāju mīļotajam. –Ulrika Reina, dzimusi 1991.gada 17.maijā. Džeina viņu pārvērta. Viņas spējas ir sadzirdēt cilvēkus vai vampīrus jebkurā vietā jebkurā laikā. Ko vēl tu gribi zināt? – Edvards jautāja. – Kas ar viņu noticis? – jautāju. – Nekas – Viņš atbildēja – šoks, bailes, izmisums – viņš noteica. Mēs devāmies augša. Džeiks paķēra drēbes zobos un izrikšoja ārā no mājas, demonstratīvi noslaukot aizmugurējās ķepas un paluncinājis asti nozuda. Kad iegāju mājas „palātā”, Ulrika gulēja uz galda, aizspiedusi ausis un aizvērusi acis. Kārlails sēdēja blakus un gaidīja, kad viņa atvērs acis. Mēs ar Edvardu pārliecāmies pāri Kārlaila pleciem. Viņa izskatījās kā Nesija miegā. Nesija! Kur ir mana meitiņa? Dzirdēju soļus aiz muguras. Nesija uzrausās man mugurā un vēroja Ulriku. Pēkšņi viņas acis atvērās un viņa izlēca no gultas. Kārlails mazliet sagrīļojās, bet Edvards pat nesakustējās. Viņš zināja, ka tā notiks. Ulrika stāvēja uzbrukuma pozā, bet, pamanījusi manu izbrīnīto seju, viņa iztaisnojās un pateica trīs vārdus – Kur ir vilks? –.

Beigas ir visa sākums. 2. un 3. nodaļa

2.nodaļa: Jaunums

    Sāpes. Tās ir visur. Pēc mīļa cilvēka zaudēšanas. Vai tās ir iespējams kādreiz pazaudēt? Vai tās var apmaldīties? Vai tās var aizmest? Vai arī tas aiziet pašas? Miruša cilvēka dvēsele, kas uzguļas uz sirds. Tā vienmēr seko. Nekad neaiziet. Vai tā mēs esam radīti? Lai mums vienmēr sāp. Lai nodarītu sāpes citiem. Esmu slepkava un to nekas nemainīs. Un viņas mirušais ķermenis manās rokās. Bez jebkādām dzīvības pazīmēs. Auksts un bāls. Miris. Tā ir dzīves sastāvdaļa. Tas ir lāsts, nemirt. Un tā ir mūsu sastāvdaļa. Nemirstība, nejūtīgums, tas mūs padara vienlīdzīgus pret tiem, kurus mokām. Miruši iekšēji. Mēs kustamies, elpojam, sazināmies un burtiski sakot dzīvojam. Bet tā ir tikai čaula. Iekšēji esam miruši.

  -Vampīrs.- Izķēmoju šo vārdu.-Briesmone, briesmone, briesmone-es atkārtoju skriedama prom, kur deguns rāda. Vadījos pēc spējam. Manas spējas – varu saklausīt jebkuru cilvēku vai vampīru, lai arī kur tas atrastos. Tāpēc es Džeinai biju tik ļoti vajadzīga. Šķērsoju Teksasas robežu. – Ar dievu mājas! – es iesaucos un metos skriet. Jutos kā lidojot. Esmu dzirdējusi, ka cilvēki ātri skrien, bet tas ir absurds, mēģināju būt sarkastiska. – Stulbs mēģinājums – apsmēju sevi. Nonākusi līdz Kalifornijai, kaut ko saodu. – Vampīrs! – es iesaucos un metos uz pusi, no kurienes nāca smarža. Es apstājos kāda klajuma vidū. Tur tie stāvēja. Trīs pārāk izskatīgi, lai būtu cilvēki. Nedzirdēju viņu sirds pukstus un tas apstiprināja manas aizdomas. –Sveika! – mani uzrunāja sieviete, kas stāvēja vidū. – Mani sauc Šarlote, tas ir Pīters – viņa norādīja uz puisi pa labi – un tā ir Mērija – viņa norādīja uz meiteni pa kreisi. Viņi visi trīs  zemu paklanījās. Domāju, ka tā ir kāda sasveicināšanas, tāpēc arī paklanījos tik zemu, ka gandrīz sēdēju uz zemes. Šarlote skaļi iesmējās. Viņas smiekli līdzinājās zvārgulīšiem. – Redzu, ka esi jauniņā – ierunājās Mērija – Kā mums tevi dēvēt – viņa jautāja. Man izlikās, ka esmu pagātnē vikingu laikā. – Šarlote – ierunājās kāda balss trijotnei aiz muguras. Tagad sapratu, kāpēc smarža mani pievilināja. Džeina.

 

  3.nodaļa: Bailes

  Nevienam neuzticies. Esi neatkarīgs. Tagad zinu, kāpēc tik bieži mana ģimene to atkārtoja. Metos skriet, bet dzirdēju aiz sevis soļus, pareizāk sakot, rikšus. Pagriezu galvu, lai paskatītos, kas mani mēģina noķert. Suns? Nē, tas ir vilks. Aizmirsu pagriezt galvu un ieskrēju kokā. – Stulbums, un es skaitos vampīrs, ja? – lamājos. Un tad mani kāds sagrāba aiz krekla apkakles. Vilks. Viņš metās skriet nevis mani saplosīt vai nodot. Tā kā viņš nav tik labs skrējējs, viņš neizlocījās un mana galva atsitās pret koku. – Piedod – bija pēdējais, ko dzirdēju. Galīgi noslēdzu savu galvu, jo šķērsojām upi. Vai vilks runāja? Aizspiedu ausis un aizvēru plakstiņus. Dzirdēju murmulēšanu. Tas mani neinteresēja. Kad atvēru acis un ausis, man acīs spīdēja spilgta gaisma.

Beigas ir visa sākums. 1. nodaļa

1.nodaļa : Kļūda

    Sveiki! Mani sauc Ulrika. Esmu vampīrs jau gadu. Mani spēki sāk pazust. Bet es pabeigšu savu ceļu. (Jūs noteikti gribat zināt, par ko es runāju?) Tātad pirms gada mani pārvērta vampīriene Džeina. Viņa cerēja ka man būs īpašas spējas, jo viņa manī saskata lielu potenciālu. Tā arī bija. Manas spējas ir… es nevaru to izskaidrot. Džeina gribēja mani izmantot kā noklausīšanās ierīci.. kā radaru. Taču es aizmuku. Īsti nesapratusi, kas esmu, devos mājās, lai sakoptos. Manas ģimenes tur nebija. Nākamajā rīta biju pārsteigta, ka naktī neesmu ne acu aizvērusi. No rīta devos uz skolu. Tā bija kļūda! Tikko kā iegāju klasē, jutu milzīgas slāpes. Tās dedzināja manu rīkli. Dziļi ieelpoju un apstādināju savu elpu. Nerunāju ar nevienu, jo zināju, ka būs jāieelpo, un es vairs nevarēšu atturēties. Kad beidzās stundas, uzreiz metos mājās. Mana draudzene Li mani aizturēja. – Kas ar tevi noticis? – viņa jautāja. Es nevarēju neatbildēt, jo zināju – man nebūs miera. Pagājām malā un es atvēru muti, lai teiktu, ka negribu viņu redzēt, bet smarža bija tik kārdinoša.     Es nevarēju atturēties!