Galerija
155332304PB00004_Premiere_O robs_berniba_2 normal_007 kristiana1 mpnw2xviucmwntlar3kk lfi_teenchoice252 eslija11 0uuu2 29807072a640097ea08025f8be3cd32511c1fe4b_4ab2442afull

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Asinsbalss (Lāsma) visi raksti

Asinsbalss. 4. daļa

5.nodaļa

Koledžā

Lea nodūrusi galvu virzījās cauri jauniešu pūlim skolā. Tikko bija noskanējis zvans un viņa bija gribējusi ātri tikt ārā no klases, ieelpot svaigu gaisu.  Nesenā saruna ar Džeikobu un Setu viņu bija mazliet izsitusi no sliedēm. Viņa nebija zinājusi, ka tiks dzirdēta tik tālu. Virzīdamās pa kāpnēm uz izejas durvīm Lea juta nepieciešamību aizbēgt, bet nedrīkstēja, vēl nebija pagājusi pat nedēļa skolā! Lea sevi iedrošināja “Nekas  nenotiks, tev nekas nenotiks. Un vispār tev vajadzētu priecāties, ka esi prom no rezervāta, īstenībā prom no visa, kas varētu tevi kaitināt.” Prāts atteicās pieņemt pašsaprotamo un Lea sāka trīcēt. “Nomierinies Lea!” Nu jau viņa skaļi prātā bļāva uz sevi. Lea vēl nebija ne ar vienu iedraudzējusies, pat istabiņā kurā viņa dzīvoja, viņa bija viena, jo istabas biedrene pēc apsaimniekotājas teiktā kavēšoties. Un tās cacas, kas pārvaldīja šo skolu, arī Leu neinteresēja. Karsējmeiteņu komandas kapteine Skārleta bija īsta maita. Derētu viņu pārmācīt. Lea atcerējās nejauko skatu, kad kādai meitenei, kura nēsāja zobu platīti tā iemeta klēpī savas pusdienas, kuras nebija ierastais ābols un sula, bet gan pretīgā paskata, bet visai uzturā lietojamais dārzeņu sautējums. Un it kā gribot palīdzēt izsmērēja to pa visu meitenes apģērbu.  Gremdējoties atmiņās Lea jau bija nokļuvusi iekšējā skolas pagalmā, kur bija soliņi, apsēdusies pie viena no tiem viņa izņēma no somas līdz paņemto ābolu. Nākamā lekcija bija politoloģija un Lea nolēma sagatavoties! Bija iestājies klusums. Lea nodomāja “Dīvaini, tepat netālu ir mežš un nekā, pat ne putnu dziedāšana” Bet īpaši neaizdomājoties viņa iegrima grāmatā.  Vajadzēja laikus sagatavoties, lai nepaliktu muļķos! Nedzirdējusi pirmo zvanu viņa skriešus devās uz klasi. Izskatījās, ka lekcijas jau ir sākušās, jo skola bija pavisam klusa! Lea metās skrējienā un pagriezusies ap stūri ietriecās kādā stāvā. Nokritusi uz grīdas Lea ievaidējās, sāpīgs bija ne tikai kritiens, bet arī saskriešanās ar kādu.

-          Jaunkundz, vai jums nekas nekaiš? – atskanēja patīkama balss.

Lea atvēra acis un pēkšņi viņas dzīvē iestājās klusums, likās, ka tas, ko viņa redz ir kaut kas neticams, puisis, kas stāvējā viņai pretī. Likās, ka bija pagājusi mūžība, līdz viņa spēja samirkšķināt acis. Sirds iepukstējās straujāk nekā vajadzēt…Leā pārtrūka kāda saite, viņa nejuta sāpes, kas līdz šim viņu bija mocījušas. Sems bija pagātne.

-          Paldies, viss kārtībā. – Bet pirms Lea paspēja celties uz augšu pusis pasniedza roku, lai palīdzētu piecelties.

-          Es tā negribēju, es devos uz stundu, un nu man iespējams nāksies jūs nogādāt medmāsas kabinetā. Vai neesat ko sasitusi?

Lea paņēma puiša pasniegto roku un viņi abi saņēma elektrisko triecienu, kas lika viņiem atrauties. Pēkšņi puiša sejas izteiksme mainījās un viņš nomurminājis atvainošanās vārdus nozuda izejas virzienā. Visu atlikušo dienu Lea peldēja kā pa mākoņiem, jo apjauta, ka ir iemīlējusies. Viņa beidzot bija satikusi savu izredzēto.

Viņš

Es jau kavēju savas lekcijas, paldies Dievam, ka man bija brīvais apmeklējums, Nācās viltot dokumentus, man ir reta slimība. Vismaz viņi tā domās. Zināms, ka neviens negribēs pārbaudīt kāpēc simpātiskais muskuļotais puisis sirgs ar tādu slimību. Neviens nekad neizzinās viņa noslēpumu. Šī bija pirmā nakts pēc pilmēness, kad viņš varēja ierasties skolā. Dokumenti jau sen bija atsūtīti, tagad vajadzēja aiziet pēc stundu saraksta. Man pat ļāva neiet uz šodienas lekcijām. Virzījos uz durvīm un te pēkšni trieciens. Es stāvēju kā iemiets, bet skaistā meitene ar bronzaskrāsas ādu nolidoja uz grīdas, es saliecos, lai izskatītos, ka es tiešām esmu sasities. Nebiju gaidījis viņas reakciju, likās, ka viņa ir ieraudzījusi spoku. Iedomājos, ka viņu esmu smagi savainojis, pasniedzu viņai roku. Tikko viņa bija pieskārusies mania plaukstai es saņēmu elektrisko triecienu. No kurienes tas nāca nezinu. Pierāvis viņu kājās es sajutu vilka smaržu. Te kaut kas nebija kārtībā, viņa man likās tik zināma. Es biju gļēvs un aizbēgu. Kad izkļuvu ārā no skolas, svaigais gaiss man lika nomierināties, bet es vienalga bēgu. Tikai tagad es sapratu, kur esmu jutis šo smaržu – mežā. Viņa ir bijusi mežā. Bet KAS viņa ir???? Mīkla? No kurienes viņa uz šejieni ir ieradusies? Es gribu zināt. Un kāpēc viņas smarža lika man bēgt. Ar viņu noteikti kaut kas nav kārtībā, viņa taču nevar turēt mājās vilku par mājdzīvnieku, varbūt tieši no turienes nāk šī smarža. Es nu jau biju mežā, es bēgu.

Asinsbalss. 3. daļa

4.nodaļa

Spēle

Mēs atkal bijām sapulcējušies lielajā namā. Alises šķībais skatiens vērojot mani un Renezmi jau vien izteica viņas sašutumu, bet Renezmi tas neuztrauca, tā tagad bija mode un ar to viss tika izteikts!

-          Nu ko, māšel un Nesij, – uzspēlēsim beisbolu vampīru stilā? – sauca Emets. Viņš vēl joprojām atcerējās manu pirmo šoku! – Būs negaiss!

Renezme priekā salēcās:

-          Nu tad beidzot! Tik sen nav spēlēts, jo jūs visi esat aizņemti! Emet, drīkstēs ar tevi būt vienā komandā? Es zinu, ka mammai atkal trūks cienības, un viņas garais sitiens izsitīs mūs no līdzsvara, tāpēc tev noderēšu es!

-          Jā, jā Nesij, tikai izaudz no pamperiem…- ķircināja Emets zinādams, ka tas Renezmei uzsitīs asinis. Tikai viņas gadījumā – tiešām uzsitīs!

Renezme nesagaidījusi ikdienišķo smieklu šalti no Emeta puses uzleca viņam mugurā un sāka rādīt savas bildītes.

-          Ev, ev, mazā piebremzē – Edvards sāka smieties:

-          Kārlail, tev būs jāslēpj savas medicīnas grāmatas, mūsu meita sākusi pāršķirstīt arī tās.- Kārlaila prātā pamanījis jautājumu atbildēja.

-          Jaunākajās grāmatās ir foto uzņēmumi ar ķermeņa mutāciju izraisošajām slimībām. Lai gan, lai Emets papriecājas par saviem vārdiem.- Nu jau smējās visa ģimene, tikai Emets ar Renezmi uz muguras grozījās. Nu jau viņa bija ieķērusies Emeta ausīs.

-          Ja gribat uzkauties, tad lūdzu ārā.-Ezme noteica, un Renezme apstājās kā iemieta.

-          Labāk spēlēsim beisbolu. Es ceru, ka tur pat, kur parasti!

-          Protams.-Mēs visi korī iesaucāmies, un Renezmei to tik vien vajadzēja, viņa jau bija metusies skrējienā.

Paskrējuši garām pāris tūristiem, kuri mūs pat nepamanīja iesteidzāmies lielajā laukā, kas bija mūsu ierastais beisbola laukums. Ezme kā parasti bija tiesnesis, jo nu mēs bijām vairāk un vienalga bijām kā mazi bērni, kas tikuši pie konfektes, plēsāmies par katru sitienu, skrējienu un piezemējumu. Bet kopumā bija jautri. Alise ieņēmusi metēja vietu gaidīja līdz pretinieku komanda izlems, kurš sitīs. Džaspers visus nomierināja un izvēle notika ātri. Sitējs bija Emets. Un spēle varēja sākties. Nevienam nebija noslēpums, ka Edvards visus atkal apšmauks lasīdams domas, tāpēc te noderēja mana dotība – viss laukums manās acīs ietinās sarkanīgajā miglā. Mani nekas vairs netraucēja izgrūst vairogu no sevis un mēs pilnīgi noslēdzāmies no ārpasaules, jo es nu jau varēju apsegt katru spēlētāju atsevišķi.

Pa to laiku

“Es tevi dzirdu Lea,” Džeikobs izbrīnīts nodomāja. ”Tas taču ir tik tālu, bet es tevi dzirdu”

“Un ko, man tagad skriet kārties? Džeik, es cerēju, ka neviena te nebūs…”

“Skolā problēmas? Tu taču zini, ka vari atgriezties. Mēs tevi gaidīsim atpakaļ” Pēkšņi divvientulība tika pārtraukta. “Hej, Džeik, man tev jaunumi” Skaļi, asti luncinādams, teica Sets. “Kaleni spēlē beisbolu, es dzirdēju kā Nesija smējās.”

“Brālīt, beidz siekaloties, Nesija taču ir Džeikoba izredzētā. Starp citu Džeik, kā tev un Setam sokas tajā dēļu midzenī skolojoties? Neesat sailgojušies pēc vecās labās rezervāta skoliņas?”

“Nemaz ar ne!!!” Džeiks abi ar Setu vienbalsīgi ieņurdējās. Abi kaut kur skrēja. Lai gan nekādas īpašās vajadzības patrulēt nebija viņi centās sastrādāties ar Sema baru. Šajā frontē nekas nebija mainījies Semam un Džeikobam bija katram savs bars. Bija vairs tikai divi jauniņie, un tas solīja vispārējo pārvērtību apstāšanos. Sešu gadu laikā tikai divi jaunpienācēji.

“Man jūs abi jau apnikāt! Es eju prom.”

“Paga, Lea! Ko lai es pastāstu mammai? Viņa grib zināt kā tev klājas, jo uz telefona zvaniem tu neatbildi.”

“Pasaki mammai, lai neuztraucas, es daudz mācos” Leas balss tembrs mazliet mainījās.

“Mās, nemānies…tu zini, ka vari izrunāties ar mani, ja vajag, vai Džeiku. Viņš ne vienmēr ir aizņemts ar Nesiju. Atūti kaut sms, arī par to mēs būsim priecīgi!”

“Labi” Lea nu jau pavisam īgni norūca. “Bet sīkais, nesaki mammai neko no tā, ko viņai nevajadzētu zināt, īpaši, ja jūs abi šeit uzrodaties neviena neaicināti.”

“Nu vispār jau tu, Lea, esi manā barā, tāpēc beidz sprēgāt, savādāk pazemināšu rangā” ierunājās Džeikobs, nespēdams sagaidīt sarunas beigas, jo bija nolēmis aizskriet palūkot kā sokas spēle. Pagriezies virzienā uz beisbola laukumu, Džeiks metās skrējienā, arī Sets pievienojās. Nevarēja taču palaist garām iespēju pazoboties par to, ka Nesija nav varējusi trāpīt pa bumbu vai Emets nav spējis aizskriet līdz bāzei.

“Nesija, mana Nesija”

“Džeik, es zinu, ka tu viņu mīli, bet pārtrauc to teikumu atkārtot! Tu zini, kā tas tracina. Kad es atradīšu savu likteņa izredzēto, es gan centīšos paklusēt!”

“Sīkais, turēšu pie vārda” Un abi aiztraucās negaisam līdzīgo skaņu virzienā.

Asinbalss. 2. daļa

3. nodaļa

E-pasts

“Bella,” Rakstīja Andžela “Mēs tik sen neesam tikušās, ir pagājuši jau seši gadi, kopš tevi pēdējoreiz redzēju tavās un Edvarda kāzās. Kā jau rakstīju tev iepriekšējos e-pastos, tad mūsu meitiņai klājas labi, Bens ir gādīgs tēvs. Spēj iedomāties, kā viņš par mums abām rūpējas. Ir pat pārtaucis doties savu iknedēļas nodarbi – alus vakaru kopā ar Maiklu un Taileru, un vēl dažiem no mūsu vecās klases! Pietiks par mani, kā tev klājas? Kā ar ģimenes dzīvi? Kā ar Edvardu? Un Bella, Es un Džesika vēlamies zināt, kad arī jums būs ģimenes pieaugums?” Jāsaka, ka biju aizmirsusi viņai pieminēt savu un Edvarda meitu Renezmi. Es taču nevarēju atklāt, ka mana meita ir aptuveni manis pašas vecumā vai kā lai to nosauc – mūžīgā sastinguma stāvoklī. “Zini, reizēm es esmu apmulsusi, jo tu nebrauc ciemos, lai gan esmu tevi aicinājusi neskaitāmas reizes. Vai ir kaut kas, ko tu slēp?” Cik tuvu Andžela bija patiesībai ar šo minējumu. Jā, man un Edvardam bija daudz ko slēpt – mūsu nemainīgo ārieni, mūsu meitu, to, kas mēs esam. Es esmu savaldīga, un tajā vēl nekas nav mainījies, un es ceru, ka arī nemainīsies, es negribētu sāpināt kādu nevainīgu cilvēku! Tas vienmēr nomāca manas domas. “Es tev izstāstīšu ko jaunu – Džesika gaida bērniņu. Viņa pavisam nesen to uzzināja. Un Maiks vēl neko nezina, viņa nespēj atrast pareizo laiku, lai to pateiktu, jo Maiks strādā, viņa izvēlētā jurisprudences izglītība ir devusi viņam iespēju strādāt par advokātu, un tu jau zini cik tas ir atbildīgs darbs.” Mans zeltainajam retrīveram līdzīgais draugs no vidusskolas laikiem ir advokāts, nelikās, ka viņam kas tāds padotos, drīzāk viņš man atgādināja brunču mednieku, kurš nespēj izvēlēties, kurus brunčus paraustīt, lai iegūtu ko vēlas. Man bija žēl, ka es nevarēju satikt savus draugus, lai gan es nekad neesmu bijusi pulka cienītāja, man bija žēl. Jaunā dzīve aizņēma visu manu laiku! Es izbaudīju savu laiku kopā ar Edvardu,  beidzot un uz visiem laikiem biju laimīga. Mums pat nebija domstarpību. “Bella, ja vien tu zinātu. Es esmu tik laimīga. Un mani vecāki ir priecīgi. Man ir šādas tāds bildes, aizsūtīšu tev pielikumā.” Es arī biju viņai nosūtījusi fotogrāfijas, tikai ar datora palīdzību nācās tās mazliet pārveidot, to nu man palīdzēja Alise izdarīt. “Tādi ir pagaidām jaunumi, nekas jaunāks jau man vairs nav, ko tev izstāstīt! Un nekautrējies, ja ir kādas problēmas, tad varēsi uzrakstīt, es visnotaļ gaidīšu.”

Un tā beidzās vēstule, ko man bija atsūtījusi Andžela. Bija jautri vērot viņus no malas – viņus visus manus skolas biedrus, es nebaidījos no domas, ka kādreiz vecumdienās(kad viņi būs novecojuši) saskrieties ar viņiem, un viņi domātu, ka es esmu pati sev meita vai mazmeita.

Tajā pašā laikā no Džesikas saņemtais e-pasts vēstīja: “Bella, ak mans Dievs, nespēj iedomāties, kas man ir jāpiedzīvo. Es esmu stāvoklī, un tā nelabā dūša no rītiem. Neesmu vēl pateikusi Maikam  neko, viņš ir visai aizņemts. Un  kad viņš atgriežas mājās, ir visai noguris. Bella, pietiks par mani, kā tev iet? Tava laulība ar Edvardu vēl negrasās piedzīvot krahu? Zini, pēdējā laikā man šķiet, ka visi precētie pāri šķirās, ceru, ka man tas nedraud. Un es tā mīlu Maiku. Mums kopā ir pat ļoti labi.” Tas man atgādināja to, ka es priecājos, ka neesmu apprecējusies ar vienu no saviem bijušajiem Fīniksas klasesbiedriem, jo tik interesanta dzīve kā pašlaik…”Kaut es būtu varējusi aizbraukt pie tevis ciemos, bet es jau nezinu, kur tu dzīvo. Bet mums skolā būs atkalsatikšanās, tev un Edvardam noteikti jāierodas. Es ceru, ka tev to paziņos Čārlijs, jo viņš visātrāk uzzinās konkrēto datumu. Labi, man jāskrien, Maiks ir mājās, esmu nolēmusi šovakar viņam paziņot īpašo jaunumu, turi īkšķus! Skūpstu!”

Asinsbalss. 1. daļa

asinsbalss

ASINSBALSS

Nihil est annis velocius. – Nekas nav ātrāks par gadiem. /Ovīdijs/

1.nodaļa

Sešus mēnešus atpakaļ

-          Es saņēmu apstiprinošu atbildi! – aizelsusies istabā ieskrēja Lea. – Es braukšu un nekad neatgriezīšos!

Sets nikni ierūcās:

-           Tu vari braukt, bet es palikšu te, ciematā. Man nav vajadzīga skola, es pietiekami labi visu apgūstu kopā ar Nesiju.

Lea nebeidza lēkāt.

-           Koledža, nu tad beidzot, es jau ieskaitīju savu kontu viņiem.

-          Tu esi to visu pateikusi Džekam?

-          Viņam nekas nav jāsaka, viņš tāpat zina, mēs daudz runājām un viņš teica, ka es varot darīt tā, kā man patīk, un ES dodos prom. Mammai pateikšu vēlāk, man vēl pusotrs mēnesis ir laika! Es negribu iet pie Čārlija, tur smird, pagaidīšu, kad viņa atgriezīsies mājās.

Nevēloties turpināt šo ar vampīriem nesaistīto sarunu turpināt Sets izvēlās pa durvīm, viņam riebās māsas savtīgums, bet skaļi viņš to neteica. Viņš zināja, lai kur Lea dotos visur būs jūtama viņas neapmierinātība.  Lai gan savtīgums nebija īstais vārds, Sets vēl joprojām atcerējās Leas un Džeikoba domu sarunu tad, kad Rozālija bija gribējusi bērnu un Bella bija uz nāves robežas mazuļa dēļ. Sets lieliski saprata viņas sāpes kā tas ir – nekad nejust mazuli savās rokās, un tieši tagad Leai gribējās aizbraukt visvairāk, jo Semam un Emīlijai bija gaidāms bērniņš.

Uz mirkli iegrimis pārdomās viņš atcerējās:

-          Mums ar jums visiem jārunā – Sems un Emīlija vienā balsī teica. Pat visi Kaleni bija uzaicināti.

-           Mums būs bērniņš! – viņi laimīgi paziņoja.

Leas kakls sažņaudzās, viņa izlikās smaidām un tikai Džeikobs juta savādu sāpju sajūtu.  Emīlija bija izcepusi kēksus ar ko uzcienāt saaicinātos viesus. Tas bija lepnums, kas pildīja Sema sirdi. Viņš priecājās, ka kļūs par tēvu. Tas bija kas jauns viņa prātam. 

Lea bija nemanāmi izlavījusies pa durvīm, bet nozudusi skatienam viņa bija ar skaļu blīkšķi. Bija pagājuši septiņi gadi, kopš viņa nebija kopā ar Semu, bet sāpes saglabājās, lai kā tās mēģinātu aizmirst. Sems bija teicis Džeikobam, lai neiet pakaļ, ka tas nelīdzēšot, tāpat kā nelīdzēja Džeikam pašam, kad Bella bija solījusies par sievu Edvardam. Un Džeiks saprata, bet tagad taču viņam bija Nesija, ka, par pagātni nebija jālauza galva.  Sets nebija uztraucies pirmo nedēļu pēc māsas pazušanas, jo pabijis vilka ādā viņš viņu dzirdēja skaļi un skaidri – Leai sāpēja, sāpēja tik dziļi, ka likās, ka viņa asiņo dzīva, ka kāds grieztu viņas miesā ar nazi, un katra jauna brūce asiņotu stiprāk kā iepriekšējā. Un tad kādu nakti sāpju skaņa bija izgaisusi. Parādījās dzelžaina siena, mūris visapkārt. Nebija dzirdama ne skaņa. Sets bija sācis uztraukties.

2.nodaļa

Tagadne

-  Cik labi, ka mums nav jāuztraucas, ka Renezmei varētu ienākt prātā tāda doma. –Edvards nočukstēja klusītiņām.

-  Edvard, bet tu jau nezini, kas notiek, spontāna rīcība ir manas ģimenes sieviešu gēnos, ja vien tu atceries kā es riskēju uzzināt, kas tu esi, kas mēs tagad esam, un ko man tas maksāja.

-Jā, saprāta balss…vai tev maz tā ir bijusi Bella? – Edvards iesmējās.

Es vēl aizvien apbrīnoju savu vīru, šis vārds “vīrs” vēl aizvien neietilpa manos vārdu krājumos, lai gan mūsu meita ir skaistule, tikai žēl, ka viņa tik ātri izauga. Bet man nav iebildumi, vismaz mūsu privātā dzīve neizstiepās tik gara kā tad, kad es augu. Visa ģimene piedalījās Renezmes izglītošanā, jo nevarēja pieļaut, ka viņa neiegūst pilntiesīgu izglītību tikai tāpēc, ka tik ātri auga. Viņai gan vienai nepatika mācīties, tāpēc Sets piedalījās tik ilgi, kamēr pamatskolas viela bija apgūta. Tikmēr Džeiks nenovērsdams skatienu sēdēja tuvumā. Viņam nepatika mācīties, bet Renezme viņu uz to pierunāja, kad sākās vidusskolas mācību priekšmeti, Edvards bija pateicis Renezmei, ka, ja viņa grib sev izglītotu draugu, tad Džeikobam ir jāsāk mācīties. Taču džeikobs viņas dēļ bija gatavs pat mesties zem sliedēm, ja tas darītu Renezmi laimīgu.

-          Par ko aizdomājies? – atskanēja kluss jautājums, es biju aizmirsusi, ka viņš nevarēja dzirdēt manas domas, kad nebiju koncentrējusies uz prāta atvēršanu.

-          Ne par ko īpašu. Tikai…

-          Kas tikai, dārgā?

-          Paskaties Edvard, kā viss ir mainījies. Tu maz atceries mūsu draugus? Čārlijs teica, ka Andželai un Benam ir meitiņa.

-          Jā, to es dzirdēju  Kārlaila domās, kad viņš atgriezās no darba.

-          Edvard, mums tas notika daudz ātrāk, vai ne? – it kā meklēdama atbildi uz jautājumu, kuru nezinātu Bella vērsās pie Edvarda. Viņš atbildes vietā pieliecās un noskūpstīja Bellu. Un viņi aizmirsās viens otra skavās.