Tēmas Alises atmiņas (Dūdiņa) visi raksti

Nu ja. Beidzot ir klāt arī mana stāstiņa pēdējā nodaļa. Es vēlos pateikt LIELU PALDIES tām meitenēm, kas lasīja manu stāstiņu un uzmundrināja mani, kad mana mūza bija aizgājusi.. Šis stāstiņš (tas jocīgi skanēs ) ir man iemācījis uzticēties sev un nepieviltu to, kuru mīli visvairāk! Liels Paldies, ka bijāt ar mani un sekojāt līdzi manam stāstiņam…. Protams, vissirsnīgākais PALDIES man jāsaka TEV,  niive.. Man liekas, ka visas meitenes man piebiedrosies – TU ESI SUPER!

Alise – Negaidītā Asara

Zeme nekad nesadzīs… pārāk daudz asiņu ir izliets . Sirds nekad nesadzīs… pārāk daudz asaru. Brīžos kad saproti – sirds ir vāja tev jānotic sev. Jo tikai laiks spēj sadziedēt brūces… tieši tā – sadziedēt, bet ne izdzēst! Brīžos kad jānotrauc asara un tu saproti, ka izejas vairs nav un nebūs ir jānotic asarām. Tās palīdz saskatīt dzīve ar īstajām acīm. Mīlestība ir un tā paliks. Tā nepazudīs! Mēs varam mīlēt cilvēku, kurš mūs ir sāpinājis, taču nevaram ienīst cilvēkus, kuri likuši mums raudāt. Dzīve nav domāta lai par to pasmietos – tā ir dāvana, kura jāprot nosargāt un kurai ir jāpalīdz iet uz priekšu ar paceltu galvu… ja ne tad vismaz rāpot… bet nenokrist. Pats grūtākais posms dzīvē ir kad kādu zaudē. Taču tev nav jāsāpina sava sirds skatoties kā viņš aiziet! Ir laiks apzināties, ka šis ir brīdis, ka vari viņam sekot! Un kāpēc tad es tā nedomāju? Ja Džaspers nebūtu aizbraucis tas kaut ko mainītu? Viss ko mēs varam darīt ir samierināties ar pagātni un dzīvot šodienai. Laime nenāk viena… tā līdzi nes saujiņu asaras, piedošanu, skumjas. Mēs visi esam ietīti dzīvības šūpulī. Ik, katra balss liek aizdomāties par skaistu mīlestību… ik, katra lietus lāse par asarām.

Sāpes tās palielina mīlestību, taču asaras uzkarsē sirds trīsas. Mīlestība ir kā saule aiz mākoņiem… tā ir, bet mēs to neredzam. Katrs mēness atspulgs uz loga rūts liek uz to paskatīties. Taču kas būtu mēness bez saules? Vējš… arī tam nebūtu nozīmes ja nebūtu mākoņi.

Es pieskāros ūdens lāse, kas uzpilēja uz mana pleca. Tā bija auksta. Es uzlūkoju okeānu. Tas bija vēl vairāk satrakojies. Viļņi samitrināja manu kleitas apakšu. Arī mani mati kļuva slapji. Vējš sāka pūst arvien stiprāk. Putni cīnījās pret vēju. To spārni bija cēli, bet tik saspringti. Kāds mazs putniņš nosēdās starp klintīm kur ūdens un vējš netika klāt. Tas čivināja. Tā mazie spārniņi pacēlās un tas aizlidoja uz meža pusi. Kaut es spētu paslēpties no visa un mukt prom no briesmām. Izbēgt no vēja un lietus, no saules un karstuma. Es dziļi ievilku elpu. Gaiss bija vēss. Es sajutu priežu smaržu. Tā kutināja kaklu. Es jutu kā par manu vaigu nobirst… asara. Es tam nespēju noticēt. Vampīram – asara. Tā bija mana asara. Tā vieglītēm iekrita ūdenī.

‘’Es spēšu visu aizmirst, kad kāds atradīs un izkausēs manu asaru’’ – Es klusītēm noteicu… Dienai un naktij pieder mākoņi, mākoņi, mākoņi un tad… debesis…

Man pieder mīlestība, sāpēs, laime un tad… asaras…

Beigas

Alise – Negaidītais

 Es uzlūkoju logu un atraucu atmiņā, ka man jādodas uz balli. Taču tad uzlūkoju savus spārnos… tie bija saplīsuši un mētājās zemē. Arī mana kleita un baltās kurpes bija notašķītas. Es nevarēju iet šādā paskatā. Man bija atlikušas 2 stundas. Man prātā iešāvās traka ideja. Es devos uz Ņujorku… taču ne jau uz balli. Es ieskrēju kādā salonā un sieviete, kas drīzāk atgādināja vīrieti mani laipni sveicināja.

‘’Sveiki! Kā varu jums pakalpot?’’ – Viņas maigā balss izskanēja.

‘’Jā.. ē… es vēlētos pieaudzēt šķipsnas un nokrāsot matus. ‘’ – Es atraucu.

‘’Lieliski! Nāciet!’’ – Viņa veda mani apsēsties un pasauca frizieri. Mana friziere bija jauna un viņai bija vieglas blondas cirtas. Viņa man tik ļoti atgādināja Suzannu kas tagad mācās Hārvardā.

‘’Sveiki.’’ – Viņa man uzsmaidīja un es atbildēju smaidam. Viņa ap mani ņēmās pusstundu un rezultāts bija satriecošs.

‘’Liels paldies! ‘’ – Es piecēlos no krēsla un samaksāju. Es izgāju no salona un devos uz tuvāko drēbju veikalu. Es piemeklēju sev ļoti pieguļošu melnu kleitu un melnas kurpes. Kad biju gatava maksāt par pirkumu ieraudzīju, ka veikala skatlogā atrodas spārni… taču tie nebija tādi kādus vilku šodien. Tie bija melni ar sudrabainu vidu. Tie izskatījās tik īsti.

‘’Es ņemšu arī tos!’’ – Es pārtraucu pārdevējas murmināšanu.

‘’Tos? Viņi maksā veselu…’’ – Viņa nepabeidza teikumu un jau sāka smieties. Es pavēru savu maku un viņas smiekli apstājās.

‘’Es tūliņ atnesīšu!’’ – Viņa atrauca. Es samaksāju par pirkumu un uzreiz to uzvilku. Es devos ceļā. Manas ģimenes smārdu es sajutu jau tagad tāpēc devos ceļā. Es nonācu pie kādas lielas mājas, kas drīzāk atgādināja mūsdienu pili. Turpat jau ieraudzīju Kārlaila mašīnu. Es devos iekšā un atradu savu ģimeni. Kārlails, Bella, Edvards runāja ar kādu vīrieti kas kā nopratu bija ārsts. Rozālija ar Ezmi un Renezmi bija piebiedrojošās kādam dāmu bariņam. Emets runāja ar kādu muskuļotu vīrieti. Taču Džasperu ieraudzīju runājam ar Dž. Dženksu. Es uzsmaidīju un devos pie sava mīļotā.

‘’Šī ir mana apbrīnojami skaistā sieva, par kuru tev tik daudz esmu stāstījis.’’ – Viņš mani apķerdams sacīja

‘’Prieks iepazīties!’’ – Mēs abi reizē iesaucāmies un iesmējāmies. Pēkšņi visa mana ģimene un tai skaitā es salecāmies. Pa tā sauktās pils lielajām durvīm ienāca kvileuti vai pareizāk sakot visi, kas vēl bija dzīvi. Džeikobs man uzsmaidīja un es salecos no smaida. Mēs visi nostājāmies ciešā barā. Džeikobs un pārējie nāca mums tuvāk.

‘’Ko pie velna tu iedomājies?’’ – Es uzbrēcu.

‘’Džeikob.. lūdzu, paskaidro kas notiek. Kas noticis ar tavu attieksmi? Lūdzu Džeik!’’ – Renezme viņam izmisīgi lūdzās.

‘’Es nezinu, Nesij. Es.. neesmu es pats. Kopš mana tēta nāves… es…’’ – Viņš nolaistām acīm nepabeidza teikumu jo Bella iebļāvās.

‘’Tavs tētis ir miris?’’

‘’Jūs paši viņu nogalinājāt! Vai tāpēc mēs nogalinātu Čārliju? Bella, netēlo!’’ – Viņš noteica

‘’Mēs? Tie nebijām…Voltūri’’ – Es izdvesu. Bet, protams! Taču… viņi taču bija pie mums pirms 10 gadiem!

‘’Kad tavs tēvs nomira?’’ – Es dedzīgi jautāju.

‘’Pirms vairāk kā desmit gadiem. Kāpēc gan jautā? Slikta atmiņa?’’ – Viņš iesmējās

‘’Vienkārši… tie nebijām mēs! Tie bija Voltūri. Pirms desmit gadiem viņi bija atgriezušies un viņi nogalināja Billiju! Ne jau mēs Džeikob!’’ – es noteicu.

‘’Ak dievs! Mēs esam pieļāvuši milzīgu kļūdu. Lūdzu, piedodiet’’ – Džeikobs ar izbrīnītu skatienu noteica. Renezme apklusināja viņa vārdus ar dedzīgu un kaislīgu skūpstu. Mēs salīgām mieru.

Pārsteigums un Sāpju atvadas

‘’Alise? ‘’ – mani viegli uzrunāja smalka balss. Man tā atgādināja cilvēku, kuru mīlēju vairāk par visu pasaulē. Es negribīgi pagriezos pret smalkās balss īpašnieci un ja nebūtu vampīrs nokristu… Sintija.

‘’Sintij! ‘’ – Es iespurdzos.

‘’Tā esi tu! Mana mazā māsa… Sintij.’’ – Es apskāvu viņu… viņas ķermenis bija.. marmora. Arī viņa bija vampīrs.

‘’Kuš, kuš, kuš.’’ – Viņa noteica un mani apskāva.

‘’Kas? Kā? Tu arī esi… vampīrs?’’ – Es aplūkodama viņas seju sacīju.

‘’Jā. Garš stāsts. Klausies. Alise es tevi esmu meklējusi gadiem Šodien esmu tevi atradusi. Es neesmu tāda kā tu! Voltūri nenogalināja tā suņa tēti… to izdarīju es.’’ – Viņas balss bija par trīs oktāvām zemāka un piesmakusi. Es tā vēlējos viņu apķert un teikt, ka piedodu, bet es nespēju. Es skrēju prom pa ceļam nomezdama kurpes. Es aizskrēju līdz klintij, kuru man ierādīja Entonijs… cilvēks ko mīlēju. Šeit joprojām bija jūtama viņa smarža. Taču tagad tā bija draudzības smarža. Es noliecies pāri klintij… Ūdens bija ļoti nemierīgs. Viļņi šļācās līdz pat klints augšai. Debesis bija melnas, taču aiz tumšajiem mākoņiem spīdēja saule. Es nosēdos uz klints malas un sāku elsot… es nebiju es pati…

Renezme – Lēmums

 Dzīves svarīgākie brīzi ir tie, kuros saprotam ko mēs īsti vēlamies – skūpstu, smaidu, apskāvienu vai vienkārši sarunu. Tas ko dzīve mums sniedz varbūt nav pats izcilākais, bet tā iedod pamatu tam kam neesam gatavi. Mums ir jāsaprot, ka dzīve savu jēgu atrod tad kad sirds pukst arvien straujāk un straujāk. Sirds, kura neprot skaitīt cik sitieni tai pieder. Sajust tavu elpu uz mana maigā kakla… izjust tavu elpu un smaidu uz katra soļa. Sajust tavu karsto ādu un dzirdēt tavus maigos un vieglos sirdspukstus un trīsas. Būt tev tuvumā ik mirkli un pieglausties tev.. tas ir viss, kas ir man vajadzīgs. Bet… vai es spēšu to izdarīt? Vai spēšu bez tevis šeit būt.. uz pasaules kur man tik auksti bez tevis? Vai vēl spēšu mīlēt kādu kā tevi? Kāpēc mana sirds pieder tev? Kāpēc?

‘’Renezme! Meitiņ.’’ – Mammas balss izskanēja no istabas.

‘’Dosimies uz lielo māju’’ – Tētis savā maigajā balsī atrauca. Es iegāju viņu istabā un mamma man pieskrēja klāt. Viņa noslaucīja asaru no mana vaiga, kas bija tik auksta, ja šeit būt Džeiks viņš mani apķertu un asara izkustu uz viņa karstā ķermeņa.

‘’Mīļā, es zinu, ka tas tev ir ļoti grūti. Bet tev ir jāsaprot, ka mums nav citas izvēles. Es zinu kā ir zaudēt kādu, kuru ļoti mīli’’ – Pēc pēdējās frāzes tētis sarāvās. Mēs skrējām cik vien ātri varējām.

‘’Viņi nāks drīz! Mums jābūt gataviem. Viņi ir vairāk nekā mēs. Ko darīsim?’’ – Alises zvaniņu balss bija par oktāvu zemāka un tajā nebija dzirdams maigums.

‘’Viņi ir vairāk nekā mēs. Mums jābūt gataviem. Emet, Džasper, Edvard – Ko domājat jūs?’’ – Kārlaila balss bija nopietna un tajā bija jūtams uztraukums.

‘’Viņi nāk. Es viņus jūtu!’’ – Rozālija pavēstīja ienākot pa pagalma durvīm. Tagad vai nekad es nodomāju un metos skriet ar visiem. Mana sirds pukstēja it kā tai būtu atlikušas tikai dažas minūtes. Un tā arī bija. Un tur mēs nonācām – mammas un tēta pļavā. No meža iznāca vilki, tikai Džeikobs, Lea un Sems bija cilvēku veidolā. Vilki izslējās izrādot sevi. Tikai Pols palika aizmugurē. Es ieraudzīju, ka viņa skatiens ir skumju pilns. Viņš uzlūkoja mani it kā teiktu – Piedod. Manas kājas trīcēja. Džeikobs mani uzlūkoja ar smīnu. Man tas tā sāpēja. Pēkšņi tieši Pols metās uz manu pusi. Tāda bija viņu stratēģija? Kas notika? Mans tētis jau metās viršu Polam, bet tad pēkšņi sastinga un ilgi viņa vērās. Pēkšņi Pols pārvērtās par cilvēku un nostājās mūsu pusē. Visi vērās uz Edvardu un visi it kā nolasīja no viņa acīm un pamāja Polam.

‘’Pol! Nāc atpakaļ’’ – Uzbrēca Džeikobs.

‘’Nē Džeikob! Tu vienmēr esi teicis, ka šī ir tava ģimene! Tagad tu taisies pret viņu cīnīties? Tas ir zemiski!’’ – Pols uzšņāca.

‘’Izbeidz1 Tu labi zini ko viņi ir nodarījuši mūsu ciltij! Tas ir pats trakākais! To es nespēšu pieņemt.’’ – Džeikobs atcirta.

‘’Džeikob! Ko pie velna mēs Jums esam izdarījuši? Kas notiek ar jūsu cilti? Kas notiek ar tevi un mūsu jūtām? Kas?’’ – Es pēkšņi izbļāvu un nenovaldīju asaras.

‘’Renezme! Un tu vēl jautā? Tu biji tā, kas par to iedomājās. Smieklīgi.. tagad vēlies lai mūsu starpā vēl būtu kādas jūtas? Nosēdies uz zemes. ‘’ – Viņš pārsteigts uzšņāca. Es jau pavēru muti lai ko bilstu taču viņš pēkšņi pārvērtās par vilku un uzmetās man virsū…

Alise – Atmiņas

 Renezme atvēra acis. Viņa nesaprata kas notiek.

‘’Kas? Es… kas notika?’’ – Viņas balss raustījās un viņa izmisīgi vērās visos.

‘’Mēs izlīgām.. nu tādu kā pamieru. Taču ne visi izdzīvoja. Viņa pavēros apkārt, taču redzēja tikai mūs.

‘’Bet mēs visi esam šeit! Kurš cieta?’’ – Renezme ziņkārīgi taujāja.

‘’Lea, Pols, Ambrijs un Sets… viņi vairs nav’’ – Rozālija noteica. Renezme izskatījās ļoti noskumusi. Viņa notrauca asaras, piecēlās no dīvāna un sacīja – ‘’Vairs nekādu asaru un sāpju!’’

***

‘’Gribat doties uz balli?’’ – Rozālija noskrienot no augšstāva sacīja.

‘’Tā notiek Ņujorkā, šodien pulksten astoņos vakarā. Mums ir četras stundas. Iesim?’’ – Viņa ieķiķinājās. Visi piekrita. Man padomā bija viegls un gaisīgs tērps. Es devos uz savu istabu un atvēru skapi. Es no tā izņēmu baltu, pieguļošu kleitu kas bija gandrīz caurspīdīga. Es noliku kleitu uz gultas, jau vilku nost savu tumši zilo topiņu, bet tad manā skapja stūrī pazibēja kas balts un pūkains. Es piegāju pie skapja un izņēmu ārā lietu kas atgādināja…tie bija eņģeļa spārni. Brīnumskaisti eņģeļa spārni. Es uzvilku balto kleitu, vieglas kurpītes ar papēdi. Tad es paņēmu spārnus un tos piespraudu pie kleitas. Es izskatījos pēc eņģeļa. Fantastiski.

‘’Ejam!’’ – Izskanēja Ezmes balss. Es ievilku elpu. Līdz ko es parādījos trepju galā, visiem skaļi aizrāvās elpa. Es vieglā dejas solī nogāju lejā un nostājos blakus Džasperam. Visi uz mani raudzījās kā uz sauli. Mēs izgājām ārā un es iesēdos savā mīļajā poršē. Mēs sekojām Rozālijas un Emeta mašīnai līdz pēkšņi es ieraudzīju kaut ko ļoti pazīstamu.

‘’Apstādini mašīnu!’’ – es noteicu un Džaspers nostājās malā.

‘’Tu brauc tālāk. Es pēc tam jūs panākšu’’ – Noteicu un izkāpu no mašīnas. Džaspers aizbrauca un es devos tālāk. Es jutu, ka pazīstu šo vietu, tikai nespēju atcerēties kur. Kalni, jūra, pils… vieta kur dzīvoju kad biju maza! Man aizrāvās elpa. Es devos uz pils pusi. Es atvēru durvis un tās nočīkstēja. Te vēl bija jūtams mans cilvēciskais aromāts. Es kāpu augšā pa kāpnēm un atvēru durvis, kurās parasti gulēju. Matracis vēl bija turpat… tagad tas bija vēl vairāk kožu saēsts. Izskatījās, ka tur ir tikai atsperes. Es uzsēdos un loga ailes un lūkojos ārā. No šīs vietas ļoti varēja redzēt vietu no kuras noleca mana māte. Es dziļi ievilku elpu un nometu spārnus no pleciem. Tie saplīsa taču par to es nelikos ne ziņas.

Sāpes, nekad nepazudīs.. lai kā es vēlētos aizmirst dzīvi kas bija pirms tam es to nespēju. Vai tas vispār ir vajadzīgs? Sāpes ir salīdzināmas ar prieku – jebkurā brīdi uzrodas un pēkšņi pazūd. Kāpēc es nevaru būt putns? Kas viegli paceltos spārnos un aizlidotu tur kur vien vēlētos. Kāpēc man nav doti spārni lai es varētu no visa aizbēgt.. izzust… es tik ļoti vēlos būt brīva no sāpēm un ciešanām.. no atmiņām un zaudētās mīlestības. Mēs vēlamies lai mīlestība ir bez sāpēm, bet nav iespējams ieraudzīt varavīksni bez lietus. Es vēlētos lai atmiņas izplēnētu… vienkārši pazustu… it kā nekad nebūtu bijušas…

Sāpes

 Bija pagājuši 10 gadi. Man un Džasperam tie bija prieka un laimes gadi. Kaut gan Suzanna nebija viņa meita viņš viņu mīlēja ļoti stipri. Likās, ka viss, kas varētu notikt ir noticis un ka vairs nebūs ciešanu un sāpju. Vairs nebūs asaru un asiņu… taču pēkšņi es ieraudzīju vīziju kas bija skaidrāka par dienas gaismu. Kāda sieviete ar sarkaniem matiem ieiet Čārlija mājā un viņu nogalina. Tad viņa dodas uz Džesikas māju un nogalina viņas ģimeni. Pēc tam Andželu, Maiku, Ēriku…

‘’Čārlijs’’ – Es klusi izdvesu cerēdama, ka neviens to nedzirdēts taču vai kaut ko no vampīriem var noslēpt? Bella pie manis pieskrēja un saķēra mani pirms saļimu uz grīdas.

‘’Kas? Kas, Alise? Kas notiek ar Čārliju?’’ – Es viņa elsodama sacīja.

‘’Viņu.. viņu… nogalinās’’ – Es izdvesu. Bella nekavējoties izskrēja no mājas un mēs sekojām. Šeit bija jūtama ļoti stipra asins smarža. Man liekas, ka pat cilvēks to varētu sajust. Mēs skrējām cauri Edvarda un Bellas pļavai. Nonākuši pie Čārlija mājas mēs izjutām vēl lielāku asins smārdu. Mēs ieskrējām mājā un tad.. mēs tam nebijām gatavi. Maiks, Džesika un Andžela gulēja Bellas istabā bez dzīvības pazīmēm. Tad no lejas stāva mēs dzirdējām klusus vaidus. Tas bija Čārlijs. Noskrienot lejā es ieraudzīju, ka viņš guļ savā asiņu peļķē un knapi velk dzīvību. Kārlails nekavējoties viņu pacēla uz rokās un mēs visi skrējām uz mājām. Taču tieši tajā brīdi kad Kārlails un pārējie skrēja uz mājām Čarlija istabā atradu spalvu pikuci. Es to paostīju.. Džeikobs…

‘’Alise, nāc!’’ – Bella man uzbrēca. Es paslēpu kušķi jakas kabatā un skrēja līdzi pārējiem. Aiz loga riet saule .Tik skaisti, maigi un liegi, ka ierunāties liekas pat nevajadzīgi. Jebkurš vārds sarautu šī brīža sajūtas. Un kāpēc par to runāt? Svarīgākais, patiešām nozīmīgākais jau ir tieši tas nepateiktais. Un jā, es paļaujos uz sevi, ka zinu ko tu domā. Un pat, ja nē, vienīgais, kas pašlaik man liekas nozīmīgs, ir tas, ka klusumu piepilda klātbūtne. Un, protams, apziņa, ka uz plašās pasaules kāds, iespējams, domā gluži kā es. Kāpēc? Kāpēc Džeikobs to darīja? Viņš taču bija tik labs ģimenes draugs.. viņš mīlēja Renezmi un viņš Čārliju uzskatīja kā tēti. Kāpēc viņam tas bija jādara? Un kas bija sarkanmatainā meitene manā vīzijā? Pēkšņi es ieraudzīju, ka tieši viņa stāv koka ēnā un mani uzlūko ar vienu aci.

‘’Es palikšu tepat. Aplūkošu apkārtni.’’ – Es visiem noteicu un viņi pamāja. Kad mana ģimene nozuda kokos es devos pie sarkanmatainās meitenes. Viņa nekustējās. Viņas smaids bija tik pazīstams … sejas vaibsti… acis… tikai mati. Tie lika man saviebties. Pēkšņi pār mani nāca apgaismība. Lea!

Pārsteigums

‘’Lea? Tā esi tu? Lea.. Tu esi.. izmainījusies’’ – Es izdvesu

‘’Tu esi gudra Alise. Es zināju, ka tu mani redzēsi! Jocīgi man vienmēr licies, ka tu esi tik viegla un gaisīga.’’ – Viņa ieķiķinājās. Es paspēru soli pretī viņai taču viņa atkāpās.

‘’Lea. Kāpēc jūs to darījāt? Čārlijs taču ir tik labs ģimenes draugs. Vispār ar kuru galu jūs ar Džeikobu domājāt? Es… tas ir tik stulbi. Kāpēc? Tas ir nožēlojami!’’ – Es izbļāvu.

‘’Izbeidz Alise! Vai patiešām tu vēl vēlies izlikties? Kam tas ir vajadzīgs? Tu labi zini kas ir noticis un tagad tu te vēl tēlosi? Tas ko izdarījāt jūs ir nožēlojami, nevis tas ko mēs izdarījām! Tā vienkārši bija atmaksa.’’ – Viņa uzšņāca un pēkšņi pazuda kokos.

‘’Lea. Lea. Lea’’ – es saucu, bet viņa vairs nebija redzama. Vienīgais ko redzēju bija kā viņas jaunie sarkanie mati nozūd kokos. Kāpēc viņa tā teica? Ko viņa ar to domāja? Pēkšņi es attapos, ka Čārlijam ir slikti tādēļ tūdaļ devos uz mājām. Ienākot iekšā es ieraudzīju kā Bella sēž stūrī un raud bez asarām, Edvards bija viņu apķēris. Roza ar Emetu stāvēja nekustīgi un abi vērās sienā. Kārlails bija apķēris Ezmi un viņa izskatījās tik neaizsargāta. Arī Džaspera seja bija auksta. Un tad es to ieraudzīju – Čārlija līķi. Kārlailam nebija izdevies viņu glābt. Pēkšņi es savā priekšā ieraudzīju Džeikobu.

‘’Ko Tu iedomājies? Paskaties ko tu esi izdarījis!’’ – Es norādīju uz Čārlija līķi. Pēkšņi visi ar izbrīnītu skatienu vērās. Es īpaši viņiem nevēlējos stāstīt kas ir nogalinājis Čārliju, bet.. laikam tas vien būs jādara. Es pagriezos pret vietu kur stāvēja Džeikobs, jau vēlējos paņemt viņu aiz rokas un sodīt, bet ieraudzīju, ka viņa man priekšā nav. Es pavēros pret visiem un viņi mani uzlūkoja.

‘’Alise, mīļā! Vai viss kārtībā?’’ – Džaspers pieskaroties manai rokai sacīja. Man tā likās tik šausmīgi karsta kā Džeikobam. Pēkšņi Džaspera vietā es ieraudzīju Džeikobu. Es iepletu acis un lēnām atkāpos. Es elsoju, vai pat pareizāk sakot skaļi elsoju. Manas lūpas trīcēja. Es atspiedos pret logu taču tur neko nejutu un izgāzos ārā. Lea man uzkāpa. Virsū un atņirdza zobus.

‘’Alise!’’ – Džaspers iesaucās un saķēra mani pirms saļimu turpat uz grīdas. Visi manī vērās ar izbrīnas un sāpju skatieniem.

Kas tas bija? Halucinācijas, iedomas, vēlmes? Es aplūkoju Džasperu viņš izskatījās uztraucies. Es uzlūkoju logu par kuru it kā es izkritu. Tas tur atradās. Es atraisījos un Džaspera tvēriena un aizrāpoju līdz logam. Es tam viegli pieskāros, liekot vienu pirkstu, pēc tam otru, trešu, ceturto un tad piespiedu visu plaukstu. Es pret viņu atspiedos un nolūkojos lejā. Leas tur nebija. Es nesapratu kas notiek…

Vispirms es gribu pateikties visām, kas lasa manu darbiņu, jo ir ļoti iespējams, ka šī ir pēdējā mana stāstiņa nodaļa…

Protams, paldies arī Tev, niiv,e kas esi tik jauka pret mani un ka publicēji manu stāstiņu1 Bučas Jums visām

ALISE

Neprāts un Mīla

 Savaldība ir nenoturēšanās. Mīlestība ir naids. Smaids ir asaras. Bet kā lai izskaitļo draudzību un mīlestību? Es lēnām piecēlos no gultas joprojām uzlūkodama savu brīnumdaiļo meitiņu. Es viņu ieliku Rozas rokās un visi izgāja no telpas.. izņemot Džasperu un Entoniju.

‘’Entonij, lūdzu, izej’’ – Es viņu uzlūkodama sacīju. Viņš šaubīgu palūkojās uz mani un Džasperu un izgāja. Mēs nogaidījām kad viņš iziet un es aizvēru durvis.

‘’Alise, es..’’- Džaspers mani uzlūkodams ar sāpju pilnu skatienu sacīja taču es neļāvu viņam pabeigt un iemetos viņa apskāvienos. Es sāku viņu dedzīgi skūpstīt. Es bužināju viņa blondos matus un izjutu kaisli pret viņu. Mana mīlestība bija atgriezusies. Mīlestība pret Džasperu… Es viegli atrāvos no viņa tvēriena un sāku elsot.

‘’Džasper… es Džasper’’ – Es viņu uzlūkodama sacīju. Viņa skatiens. Tas bija tik sargājošs un maigs

‘’Alise. Vai tu varētu man to visu paskaidrot? Mīļā.. es tā pēc tevis ilgojos.’’ – Džaspers mani uzlūkodams sacīja. Es jau grasījos viņam visu stāstīt taču pēkšņi es ieraudzīju Voltūrus kas tuvojas mums un pēkšņi tas viss izdzisa. Pēkšņi es izdzirdēju kā Suzanna raud tas uztrūcināja mani. Es nekad neesmu redzējusi tik īsu un saraustītu vīziju tādēļ tūliņ devis pie visiem.

‘’Kārlail! Voltūri nāk šurp! Ko mēs darīsim? ‘’ – Es izskriedama pa durvīm sacīju. Pēc maniem vārdiem Entonijs palika nekustīgs. Pēkšņi mēs sajutām ļoti stipru vampīru smārdu. Tas nāca no ziemeļiem. Mēs nekavējoties visi izskrējām ārā un Edvarda un Bellas pļavā mēs viņus ieraudzījām – Voltūrus. Suzanna sakustējās un  izbrīnīta vērās viņu sarkanajās acīs. Es sajutu bailes un ziņkāri no viņas puses. Āro iepleta acis un pienākdams man klāt saķēra manu roku. Viņa skatiens kļuva izbrīnīts. Viņš neko neteikdams saķēra manas mazulītes roku un ar interesantu skatienu vērās viņā. Es ar uztrauktu skatienu viņā vēros.

‘’Laikam esi mantojusi savas tantes spējas. Es neko neredzu’’ – Āro balss atgādināja smilkstēšanu.

‘’Kāpēc esi ieradies Āro?’’ – Kārlails viņu uzlūkodams vaicāja.

‘’Nu, mums te gadījusies neliela aizķeršanās ar jūsu jauno ģimenes locekli’’ – Āro sacīja. Džaspers Jau gāja pie Āro taču viņš nosauca mums visiem negaidītu vārdu – ‘’Entonijs’’.

Visiem aizrāvās elpa. Es sāku elsot. Es nespēju apkopot savas domas. Entonijs? Kāpēc?

‘’Nu ko. Nodomāji ja pievienosies Kaleniem mēs tevi neatradīsim? Tu biji tik naivs!’’ – Kaijus gardi pasmējās.

‘’Kas notiek? Entonij..’’ – Es izdvesu.

‘’Ak tad savai mūža mīlestībai neko neizstāstīji? Tu n u gan esi nejauks!’’ – Āro iesmējās.

‘’Viņai nav jāzina. Viņa ir laimīga tādēļ lasies. Es nevēlos tevi te vairs redzēt! ‘’ –

Entonijs uzšņāca.

‘’Kas man nav jāzina? Entonij? Āro?’’ – Es viņus uzlūkodama sacīju

‘’Mana mūza… Entonijs ir nogalinājis Tanjas baru un mūsu sievas. Viņš ir pārkāpis likumu.’’ – Āro noteica. Man aizrāvās elpa. Kas bija noticis? Kāpēc? Es uzlūkoju viņa seju. Tā bija sāpju pilna un viņa acīs pazibēja asaras lāse.

‘’Alise, piedod. Es nevēlējos tevi sāpināt’’ – Entonijs noslaucīdams asaru sacīja.  Es vēlējos viņu apķert un pateikt, ka piedodu. Ka mēs varam palikt draugi. Man bija viņam jāpasaka, ka jūtas pret Džasperu ir atgriezušās. Taču viss notika ātrāk nekā es gaidīju. Āro saķēra Entoniju aiz abām rokām un nometa zemē. Viņš tam iespēra un Demetri jau bija sakūris lielu liesmojošu uguni. Visi stāvēja vienīgi es turēdama Suzannu elsoju. Vienīgi man Aleks nebija atņēmis sajūtas. Es bļāvu un skrēju pie Entonija taču es paliku ieslēgta Markusa un Kaijusa stiprajā tvērienā. Džeina dedzināja viņa dvēseli un pēkšņi Āro ar gandrīz elegantu kustību sagrāba Entonija galvu un to iemeta ugunskurā. Mana pasaule zem kājām sabruka…

***

 MĪLESTĪBA…Tā ir rasas lāsīte margrietiņā. Tā ir bērza smuidrajā stumbrā ierakstīta. Putna spārnos. Un ugunspuķes ziedu mēlēs, kas dzirksteļo pret debesīm.
Mīlestība. Tā ir maigums un spēks. Pašaizliedzība un drosme. Atteikšanās un pieņemšana. Visā plašajā pasaulē neatrast nekā tāda, ko mīlestība nevar veikt. Ir vieglāk teikt kur mīlestību nesastapt un ko tā nespēj. Jo tas ir niecīgs punkts pret Visuma bezgalību. Un var izbrīnā jautāt-kāpēc cilvēks kā piekaltis lūkojas niecīgajā punktā. Mīlestības zāles stiebros taču tik daudz rasas lāsīšu. Viena par otru mirdzošāka un brīnumaināka…

Jau vairākas dienas es nekustīgi stāvēju pie loga. Džaspers bija atgriezies mūsu ģimenē un es visiem atklāju, ka manas jūtas pret viņu joprojām pastāv. Renē aizbrauca atpakaļ pie Fila un viņi pārvācās uz Aļasku. Likās, ka atkal viss ir vecajās sliedēs.. ja vien neskaita to, ka šobrīd man bija meitiņa, kuru es mīlēju vairāk par visu.

Jau atkal es iegrimu domās par mīlestību… Es mīlu! Un nezinu, vai vēl, kas var labāks būt – Just Tavu pulsu uz lūpām. Un sirdspukstus trakojot krūtīs?! Es mīlu! Un zinu, kā sprāgst krokusi pavasarī, un upes lauž ledu, robežas savas pārkāpjot krastus! Pieskaries man viegli, rokas ap pleciem liec.. Tikai ne vārda! Es gribu tā kopā, klusumā, aizvērt acis.. Paliec vēl brīdi ar mani! Paliec mūžību, visu dzīvi, lai paspēju Tev izstāstīt, cik ļoti es Tevi mīlu! Ir miljoniem zvaigžņu debesīs! Tās visas man vienaldzīgas! Tavās acīs kosmiska bezgalība un silts mirdzums, kas neizsīkst..

ALISE

 Mīlestības atgriešanās

Es jutu, ka mana sirds sabrūk kā mazi kristāla gabaliņi. Tie izjuka kā puzle, kas sen bija likta, taču jau atkal tika izjaukta. Mana galva nespēja aptvert to visu. Es vienkārši vēlējos, kaut tas viss beidzot beigtos. Taču vienīgais, ko es dzirdēju, bija Džaspera ārdīšanās.

Manas lūpas visiem smaida, manas acis visiem mirdz, bet es mīlu tevi vienu. Tikai vienam pieder mana sirds. Bet kuram? Džasperam vai Entonijam. Tad savā vēderā sajutu stipru spērienu. Es izjutu sāpes, kas plosīja manu ķermeni.. ar mani kaut kas nebija kārtībā. Es kliedzu, un Kārlails lika Entonijam mani aiznest uz manu istabu. Viņš nolika mani gultā un turēja.

‘’Viņa dzimst. Tas nav iespējams! Vēl pat nav pagājusi nedēļa.’’ -. Kārlails uztraucies sacīja.

Pēdējie vārdi, ko es dzirdēju, bija Alise es tevi mīlu…

ENTONIJS

 Suzanna

 Es nesapratu, kas notiek. Es turēju Alisi un visi pārējie ātri rosījās pa istabu palīdzēdami Kārlailam. Vienīgi Džaspers, kuru ienīdu jau tagad, stāvēja istabas stūrī un ar baiļu skatienu uzlūkoja Alisi. Taču tad es izdzirdēju maza bērna raudāšanu. Kārlailam rokās bija skaistākā radība, ko savām acīm esmu lūkojis. Suzanna. Viņš iedeva viņu Renezmei un viņa nekavējoties Suzannu aiznesa uz Rozālijas istabu. Roza devās viņai līdzi, taču pārējie neatslāba. Es jutu, ka no manas mīļās un jaukās Alises vairs nav palicis nekā.. tikai sāpju izmocīts ķermenis.

Bella Kārlailam nepārtraukti deva visādas pudelītes un šļircītes kad pēkšņi viņa noraustījās. Tad vēlreiz un viņa atvēra acis…. Alise nebija mirusi, viņa bija tepat. Visi smaidīja un Rozālija istabā ienesa mazu mīļu meitenīti… Suzannu. Viņas to ielika Alises rokās un Alise vērās viņa ar mātišķu skatienu. Viņa bija laimīga.

ALISE

 Laimes brīdis

 Pēkšņi es atvēru acis, un Renezme uzreiz man rokās ielika mazu bērniņu. Tā bija meitenīte, kā jau es gaidīju. Viņas maigās blondās cirtiņas krita pāri viņas eņģeļa sejiņai. Viņas brūnās, tumši brūnās acis mani vērās ar mīļuma un ziņkāres pilnu skatienu un viņa nedroši pastiepa savus mazos pirkstiņus pret mani un noglauda manu degungalu un tad pieglaudās klāt manam vaigam. Viņas elpa bija silta un viņas smarža bija kā vēl ne vienam. Viņa caur savām garajām skropstām uzlūkoja visus. Sākot ar Ezmi un beidzot ar Entoniju. Es uzsmaidīju Entonijam un viņš pieliecās un mani noskūpstīja uz pieres. Taču tas man lika izjust tikai draudzību.. tikai draudzību? Es pie sevis domās atkārtoju. Es uzlūkoju Entoniju un man viņš likās kā pirmajā dienā kad viņu ieraudzīju – izskatīgs, slaids Kārlaila draugs.. nekas vairāk… es nesapratu savas pēkšņās jūtu izmaiņas.. kas ar mani bija noticis?

ALISE

 Izvēle

 Pagāja vairākas dienas. Es taču biju tik laimīga… Entonijs mani bildināja un mēs varējām būt kopā.. kādēļ šāds pavērsiens. Es atspiedos pret logu un lūkojos tālumā. Cik nopratu, no Kārlaila sacītā man atlicis mēnesis. Ar mani bija noticis gandrīz tas pats, kas ar Bellu pēc viņas un Edvarda medusmēneša.. tikai es biju vampīrs.. un vairs par tādu mani pārvērst nevarēs. Es jutu, ka kaut kas kņud man vēderā.. Tas, kas bija man iekšā bija skaistākais ko jebkad esmu jutusi. Es izgāju no mājas un devos uz mūsu un Entonija klinti. Tur nonācu ļoti ātri. Es apsēdos uz pašas maliņas un lūkojos ūdenī. Tas bija mierīgs.. pat pārāk mierīgs. Es šobrīd stāvēju krustcelēs. Man bija jādāvā dzīvība šim… bērnam, kuru jau mīlēju tagad.. taču nebija tikai viņš. Bija, protams, mana ģimene un Entonijs…  It kā ar vārdiem varētuaprakstīt mīlestību…Tā virmo, mutuļo, klusē, kad notvert to vārdos gribu. Tā glāsta ,uzsmaida, smīdina, laimi dāvā, ne sola…Kad gribu ar vārdiem to samīļot, tā vienkārši aizbēg projām. Tā skumdina ,priecina, saviļņo, reizēm padara traku, bet vārdos nav ieliekama, tiešām, kad es jums saku! Gribu to smalki aprakstīt, Kā tā cēlina , skumdina, tirdī…. Bet tā negrib vārdos dzīvoties, Vien līksmoties manā sirdī. Es nevēlējos nevienu sāpināt it īpaši jau entoniju. Tad pēkšņi es ieraudzīju ko neredzētu. ‘’Džaspers’’ – Es klusi izdvesu. Viņš stāvēja uz klints, kas no manis atradās tālu.. Taču tas bija viņš. Es pieskāros pie sava vēdera. Tas pulsēja un pēkšņi es zaudēju samaņu un iekritu ūdenī. Pēdējais ko dzirdēju bija tik pazīstama un mīļa balss, kas sauca manu vārdu.

DŽASPERS

 Lēmums

‘’Vai esi atņēmusi viņa spējas’’ – Āro klusi jautāja Semma.

‘’Džaspers ir marionete manās rokās. Viss būs labi’’ – Semma nočukstēja un viņi abi kaut ko sāka runāt par Voltūru vēsturi. Es sapratu es sapratu visu.. Semma mani nemīlēja.. man jau likās kāpēc tas viss notiek tik pēkšņi. Es sajutu, ka mīlu Alisi tādēļ nekavējoties devos uz Forksu. Man bija jātiek pie viņas. Jāatvainojas visiem. Man neinteresēja ne Voltūri nekas cits. Tikai Alise. Forksā nonācu ātrāk nekā gaidīju. Es pavisam drīz sajutu viņas saldo smaržu kas kņudināja man rīklē. Es gribēju viņu apķert, noskūpstīt un nekad vairs nelaist vaļā. Es jutu, ka dodos uz jūras pusi. No sākuma bažījos par Lapušu taču tad aromāts mani aizveda uz kādu citu vietu. Es uzlecu uz klints un tur viņu redzēju.. tālu taču viņas skaistie mati bija kļuvuši melnāki. Viņas acis un smarža.. tie lika man viņai tuvoties.. un tad viņa pacēla savu skatienu un ieraudzīja mani. Viņa turēja vēderu it kā kaut ko sargājot un pēkšņi viņa ieleca ūdenī.

Es metos viņai pakaļ. Ienirstot es ieraudzīju, ka viņa grimst ar vien zemāk un zemāk.. viņas acis bija aizvērtas. Es sajutu, ka kaut kas nav labi, tādēļ nopeldēju dzelmē un izvilku viņu no ūdens. Viņas acis bija ciet un es sajutu, ka viņai nav raksturīgāks vampīru pazīmes. Es nekavējoties skrēju uz manu māju.. vai pareizāk sakot uz manu veco māju un manu nu vairs jau nebijušo ģimeni. Es atvēru durvis un visi skatieni pievērsās man. Visi bija tik laimīgi.. taču kāda seju es nepazinu. Viņš bija vīrietis. Izskatīgs ar staltu muguru un brūniem matiem. Viņš nekavējoties metā pie manis un paņēma Alise man no rokām.

‘’Mīļā, mīļā’’ – Viņš čukstēju.’

’’Kārlail, Suzanna atkal nomoka Alisi palīdzi viņai’’ – Viņš samtainā taču uztrauktā balsī noteica.

‘’Un kas esi tu?’’ – Viņš mani uzlūkodams sacīja

‘’Aha.. salauzi Alises sirdi un atgriezies. Kur tad tavi mīļotie Voltūri? Kas tad notika? Padzina tevi?’’ -  Rozālija pikti uzšnāca

‘’Tu esi Džaspers? ‘’- Puisis mani uzšņāca un jau grasījās mesties virsū, taču mēs izdzirdējām satraukto Alises balsi – ‘’Izbeidziet’’

ALISE

 Negaidītais

 Es atmodos. Tas jau bija nedaudz pierasts. Taču tad manam skatam pavērās skats kā Entonijs tūliņ uzbruks Džaspram.

‘’Izbeidziet’’ – Es nobļāvos un viņi sastinga. Džaspers mani uzlūkoja taču es izlēcu no dīvāna un metos Entonija apskāvienos. Viņš mani apskāva un viegli pieskārās vēderam.

‘’Suzanna ir īsta palaidne’’ – Viņš iesmējās un es viņu noskūpstīju. Taču pēkšņi atcerējos, ka tepat ir Džaspers. Es viņu uzlūkoju un viņa skatiens pievērsās manam vēderam. Viņš sāka elsot un kaut ko pie sevis murmināja. Es sajutu bailes.

‘’Kas tas pie velna, Alise. Kas ir viņš un kas ir tas ko tu.. ‘’- Viņš norādīdams uz manām rokām kas sargāja kādu, kuru vēl nepazinu.

‘’Džasper, būs labāk ja tu iesi.’’ – Emets viņu paņemdams aiz rokas un vilkdams uz durvju pusi sacīja.

‘’Nē! Alise? Ko tas nozīme? Kur palikusi, mūsu mīlestība? Alise.. ‘’ – Viņš izdvesa raugoties uz mani un Entoniju.

‘’Džasper! Tu pats aizgāji. Tu salauzi manu sirdi.. un toreiz kad bijām pie upes… tu liki man vienkārši sabrukt… vai tiešām tu būsi tāds muļķis un gribēsi lai tev piedodu? Entonijs mani iemīlēja dienā kad viņu iepazinu un arī es viņu mīlu vairāk par visu un jā.. arī Suzannu’’ – es pieskardamies pie vēdera sacīju.

‘’Beidzas viss, kas reiz bijis ar milijons asarām, Džasper. Es nevaru tevi nemīlēt, bet es spēšu tevi aizmirst. Tikai tava ēna būs tā, kas būs ar mani. Ne tu.’’ – Es nobeidzu, ieskrēju Entonija apskāvienos ceru, ka tad kad atvēršu acis Džaspera vairs nebūs…

Mana sirds jau atkal pulsēja un es sajutu, ka Suzanna jūt man līdzi… es sajutu viņas sāpes.. viņa mani saprati. Taču man bija taisnība – Tikai Džaspera ēna man sekos visu laiku.. tās būs tikai atmiņas.. tikai atmiņas un nekas cits…

 ALISE

Negaidītais

 Pagāja vairākas dienas taču viena no tām bija ļoti īpaša. Mēs visiem pateicām par savām jūtām un neviens neizskatījās pārsteigts. Visi bija no sirds laimīgi.

‘’Mīļā!’’ – No lejas stāva izskanēja jaukā, mana mīļotā balss.

‘’Es jau nāku.’’ – Es noteicu un savā dejas solī devos pie viņa. Viņš bija atspiedies pret durvju aili un es ieskrēju viņa skavās.

‘’Man kaut kas ir padomā’’ – Viņš noteica un mēs izskrējām ārā no mājas. Viņš mani veda uz Lapušas pusi, bet kad bijām pie robežas, mēs palēninājām ātrumu. Pēkšņi es izdzirdēju viļņu šalkoņu.

‘’Aizver acis’’ – Viņš viegli noteica un es paklausīju viņa teiktajam. Viņš mani paņēma uz rokām un mani nesa. Es jutu jūras smaržu, bet tā nebija Lapušas smarža pēc kādas parasti smaržoja Renezme. Šeit sajaucās svaigais priežu aromāts ar sāļo jūras ūdeni. Viņš mani uznesa kaut kur augstu taču es neatvēru acis. Es gribēju lai viņa pārsteigums ir izdevies. Tad viņš mani viegli nolika zemē. Es sajutu kā maniem pirkstu galiņiem pieskaras maigas rožu lapiņas.

‘’Atver acis.’’ – Viņš noteica un es atvēru acis. Es nespēju noticēt tam ko ieraudzīju sev priekšā. Mēs stāvējām uz tādas kā klints, kas visa bija nobārstīta ar dažādu krāsu rožu lapiņām. Pagriežot galvu pa kreisi es ieraudzīju apbrīnojami skaistu mežu, kurā viegli savā smalkajā un dziedošajā balstiņa dziedāja putni. Taču paverot skatu pa labi savām acīm ieraudzīju apbrīnojami žilbinošu skatu. Jūra, kurā sajaucās divas krāsas. Tas bija neiedomājami. Pagriežot galvu pret Entoniju es ieraudzīju, ka viņš ir nometies uz ceļa un rokā tur atvērtu lādīti ar skaistu briljanta gredzenu.

‘’Vai mīlestībai ir spārni?…To es nezinu, bet to, ka mīlestības eņģelim ir spārni, es zinu skaidri… Mīlēt ir neticami laba sajūta, bet mīlēt īsto – liela laime… Alise, tu esi īstā! Alise.. mana mīļā.. vai tu mani precēsi?’’ – Viņš man uzsmaidīja žilbinošu smaidu. Es ielūkojos viņa skaistajās acīs un ieklausījos viņa sirdspukstos. Es dzirdēju viņa straujo elpu.. es tiešām vēlos to darīt..

‘’Jā, Entonij. Es to darīšu.’’’- Es aiz laimes iespiedzos un mana balss bija trīs oktāvas aukstāka. Viņš uzvilka man gredzenu pirkstā un es apmetos viņam ap kaklu. Es dedzīgi sāku viņu skūpstīt un mēs bijām laimīgi kā viens vesels.

 ***

 Pagāja vairākas dienas. Es jutos ļoti laimīga. Skrienot lejā pa kāpnēm es paklupu un zaudēju samaņu. Pēdējos ko dzirdēju bija Rozas satrauktā balss kas izsauca manu vārdu.

 Es lēnām atvēru acis. Es redzēju ka Roza un Emets stāvēja istabas stūrī un raugās uz mani. Edvards ar Bellu bija sadevušies rokās un uzlūkoja Kārlailu. Ezme raudāja bez asarām. Taču visvairāk mani pārsteidza Renezmes acis, kas lūkojās uz mani. Viņa noglauda dažas atkritušās šķipsnas no manas sejas un man uzsmaidīja.

‘’Kārlail? Kas ar mani ir noticis? Kāpēc.. kas notiek?’’ – Es uztraukusies jautāju.

‘’Alise… tu esi stāvoklī.’’ – Entonijs paņemdams manu plaukstu sacīja. Es sāku smieties, kaut gan tas nebija viens no izcilākajiem jokiem. Visu uz mani vērās ar izbrīnītu skatienu.

‘’Alise, mēs nejokojam. Entonijs būdams pusvampīrs.. tu vienkārši esi palikusi stāvoklī. Es nezinu kā tev to izskaidrot, bet.. tu laikam mirsi..’’ – Renezme ar asarām acīs mani uzlūkoja.

ALISE

 Jūtas

 Es pazinu tevi jau pirms, pirms laika kad bijām kopā. Es pazinu tevi kaut arī nebiju satikusi. Protams, kā jau vienmēr mums bija šķēršļi, bet mēs kopā spējām tos pārvarēt.

Bija pagājuši trīs mēneši… Entonijs tagad dzīvoja pie mums un viņš strādāja slimnīcā.

Viņš man bija atzinies mīlestībā taču es nezinu vai spēju atbildēt uz viņa jūtām…

‘’Alise. Nevaru izdomāt ko vilkt! Palīdzi man’’ – No augšstāva izskanēja Rozas zvaniņu balss.

‘’Jā es jau nāku’’ – Es viņai viegli atraucu un skrēju uz augšstāvu. Es viņai iedevu vieglu tirkīza auduma kleitu ar mežģīnēm un devos uz savu istabu. Es aiztaisīju durvis un atspiedos pret tām. Uz tām vēl joprojām bija jūtama Džaspera smarža.

‘’Kad tu viņu spēsi aizmirst’’ – Entonijs man pieskardamies un apmīļojot no mugurpuses vaicāja.

‘’Es jau viņu esmu aizmirsu.. tikai manas atmiņas vēl pastāv.. es tās vienkārši nevaru izdzēst!’’ – Es ielūkodamies viņa acīs sacīju.

‘’Tu zini, ka es tevi mīlu un darīšu visu lai tu būtu laimīga. Es par tevi cīnīšos Alise!’’ – Viņš noteica un lēnām pieliecās man klāt. Mūsu lūpu kaktiņi saskārās taču tad pa durvīm ienāca Emets. Es atrāvos no Entonija un viņa tvēriens pazuda.

‘’Es atvainojos, bet Entonij Kārlailam kaut ko vajag.’’ – Viņš smaidīdams sacīja un izsoļoja no telpas.

Mīlestība- vārds, kam ir tik daudz nozīmju, tas ir tik daudzveidīgs, izrunājot šo vārdu, katru reizi tam ir savs krāsu tonis, sākot no zeltaina un beidzot ar pilnīgi melnu. Mīlestību pavada putna lidojums un asas sāpes. Nekad un neviens neatradīs divus vienādus vārda- mīlestība skaidrojumus. Vienam tas būs burvīgs vakars pie jūras, bet otrs par mīlestību nosauks nopirktu tieši viņam dārglietu. Vienam mīlestība ir domu lidojums, bet otram mīlestība ir cilvēks ar fizisku skaistumu. Jebkurā gadījumā tās ir visskaistākās jūtas, ko cilvēks var izjust, vēl, bet ne katram tas ir dots.

Bija pagājušas vairākas dienas. Man likās, ka tie bija mēneši vai pat gadi…

Pie durvīm noskanēja kluss klauvējiens.

‘’Alise, vai drīkstu ienākt?’’ – Entonija mīļā un jau pierastā balss man vaicāja.

‘’Jā, ienāc.’’ – Es viegli atraucu. Viņš apsēdās uz dīvāna un paņēma savās plaukstās manu roku.

‘’Entonij. Man tev ir kas sakāms. Tevī valda tāds miers un sapratne, par kādu sapņo ikviens. Spēj mierīgi uztvert mani un izprast manas domas. Saproti mani no pusvārda, It kā mēs dzīvotu vienu dzīvi un būtu viens vesels. Entonij.. es tevi mīlu!’’ – Es ielūkodamies viņa acīs sacīju.

‘’Alise..’’ – Viņš man smaidīdams un mani cieši apskaudams sacīja. Es viegli iesmējos.

‘’ Vēlētos Tevi mūžam par savējo saukt. Un vēl tavas rokas lai mani vien skauj. Mīļā.., viss Tavās rokās!’’ – Viņš klusītēm nočukstēja. Es viegli atrāvos no viņa tvēriena un viņam uzsmaidīju.

‘’ Tevī ir tik daudz mīlestības un katru dienu tā aust no jauna Kā katru rītu rodas rasa uz katras lapiņas. Kaut mani nepamestu šīs jūtas, kaut tās turpinātu augt un augt un ilgtu visu mūžu.’’ – Es viegli pieskardamies viņa vaigam sacīju …”ja Tu mani pieradināsi, mēs būsim viens otram vajadzīgi. Tu būsi man vienīgais visā pasaulē. Es būšu Tev vienīgā visā pasaulē…”

Un tad es lēni pieliecos pie viņa sejas. Mūsu lūpu kaktiņi saskārās, es jutu viņa karsto elpu savā ķermenī. Tā mani piepildīja ar iekāri un es degu aiz laimes.. nekad mani nebija pārņēmušas tādas sajūtas. Es jutu baudu pieskardamies viņa matiem un tos bužinot. Es jutu kā viņa lūpas sakļaujas ar manējām .. es patiešām viņu mīlēju…

DŽEIKOBS

 Asaras

Nolādēts, Nolādēts, Nolādēts! Nu ko es darīju, nu ko? Es noskūpstīju to nolāpīto laumiņu! Un kāpēc? Kas ar mani notika. Mana mīļā Renezme taču bija tur pat. Taču tad manā priekšā parādījās Sems. Džeik? Tu noskūpstīji Alisi? Kāpēc? Viņš domāja un skrēja reizē ar mani.

Es nezinu Sem, manī pamodās neiespējama iekāre un reizē arī naids pret to laumiņu! Es dusmojoties sacīju un apstājos. Arī Sems apstājās un uzlika ķepu man uz pleca.

Džeik, tu zini, ka Renezme ir tava likteņa iezīmētā un viņa tevi mīlēs vienalga lai ko tu būtu nodarījis. Notici sev! Viņš pacēla manu galvu uz augšu un es sapratu mājienu – Galvu augšā. Viņš aizskrēja domājot par pārējiem. Es jutu sevī degam uguni un man to vajadzēja nodzēst. Es pārvērtos par cilvēku un gāju uz pludmali. Es uzkāpu tajā pašā klintī’, kurā biju pirms dažām dienām un lūkojos uz ūdeni. Šoreiz tas bija viļņu piepildīts un ūdens sitās pret klintīm. Pēkšņi es  sajutu kāda maigo plaukstu uz mana pleca.

‘’Kāpēc? Džeik, kāpēc tu to darīji’’ – Mana mīļā balss man to sacīja. Es sajutos atkal dzīvs. Es dzirdēju kā Renezmes sirds pukst un viņas elpa man lika pasmaidīt.

‘’Renezme, mīļā.’’ –Es iesāku. Es negribēju viņai teikt, ka jutu iekāri pret laumiņu tādēļ sameloju – ‘’ Es vēlējos tevi padarīt greizsirdīgu. Tas iedarbojās?’’ – es viegli iesmējos un arī viņa iesmējās reizē ar mani.

‘’Vai man ir piedots?’’ – Mēs reizē ierunājāmies un iesmējāmies.

‘Džeik! Viss ir kārtībā, vienkārši.. Alise mīl Džasperu vairāk par visu un Renē nevēlējās būt vampīrs. ‘’ – Viņa nopūtās un uzlika savu galvu man uz pleca.

‘’Jā.. es tiešām nenojautu, ka viņa būs un ka uzreiz to sapratīs. Tātad abiem piedots vai ne?’’ –Es viegli pavīpsnāju, paņēmu Renezmes galvu savās plaukstās. Tā vairs nebija sāpju pilna. Es viegli viņu noskūpstīju un mēs abi ielecām ūdenī. Ūdens bija patīkami silts un viļņi bija patīkami pierimuši. Mēs peldējām un bijām laimīgi. Kā viens.

Taču ik pa brīdim iedomājas par skūpstu ko sniedzu Alisei..

ALISE

 Negaidītā mīla.

 ‘’Sveika! Vai dakteris Kārlails dzīvo šeit? ‘’ – Viņš eņģeļa balsī mani uzrunāja

‘’Jā. Kas Tu esi?’’ – Es atkal savā eņģeļa balsī vaicāju. Tā bija atpakaļ. Es biju vecā labā Alise.

‘’Vai es varētu viņu satikt? Viņš ir labs mans draugs.’’ – viņš pienākdams tuvāk un ar žilbinošu smaidu man uzsmaidīdams man sacīja.

‘’Šobrīd viņa nav, bet es domāju. ka viņš tūliņ būs. Sēdieties! Vai ko piedāvāt? Tēju, kafiju, sulu, ūdeni?’’ – Es savā dejas solī iedama uz virtuvi vaicāju.

‘’Ūdeni, lūdzu’’ – viņš man uzsmaidīdams teica

‘’Lūdzu! Nu ko. Kā tu pazīsti Kārlailu? Man likās, ka viņš ir pazīstams tikai ar slimnīcas darbiniekiem. Ak, pareizi es esmu Alise!’’ – Es paspiežot viņa roku sacīju.

‘’Entonijs. Prieks iepazīsties. Es kādreiz strādāju slimnīcā.. Neilgu laiku. Bija iemesls aizbraukt. ‘’ – Viņš paņemot ūdens glāzi un iedzerot malku sacīja. Viņš likās kā vampīrs . Ar tik labām manierēm un skaistām acīm. Viņš tik ļoti atgādināja manu un Džaspera draugu ko toreiz atvedām lai glābtu Renezmi.. manu un Džaspera. Es nopūtos.

‘’Vai viss ir kārtībā?’’ – Viņš paceļot manu zodu un ielūkodamies manās acīs vaicāja.

‘’Jā! Vienkārši.. es kādreiz mīlēju kādu, kurš vairs mani nemīl’’ – es dziļi ievelkot elpu sacīju.

‘’Jā. Skaistus vārdus dzirdot cilvēks sajūt skaistumu un ir patīkamas izjūtas.   Tas ir loģiski un estētiski pievilcīgi. Ja tie ir acīmredzami meli, tad nav patīkami…. Tomēr bieži  gribam dzirdēt vēlamo reālo neesošo…….   Ir jau teiciens “Labāk patiesība, nevis saldi meli”…..tā gan ir patiesība!’’ – Es viņu uzlūkoju. Izskatījās, ka arī viņu kāds ir pametis.

‘’Vai..’’ – Es nepabeidzu teikumu un jau izskanēja atbilde.

‘’Jā. Viņas vārds bija Semma. Viņa bija tik skaista. Taču tu Alise esi skaistāka’’ – Viņš man uzsmaidot sacīja. Es iesmējos un sacīju

‘’Ja tu turpināsi flirtēt es.. es.. pagaidi es vēl padomāšu’’ – Mēs abi viegli iesmējāmies un ielūkojāmies viens otra acīs. Entonija acis bija zeltaini brūnas. Vampīriskas acis. Taču viņš nebija vampīrs jo viņa sirds pukstēja.

‘’Vai zini, Alise, Tu esi tik skaista kā vasara, Bez kuras es nespēju dzīvot. Tu esi kā grāmata, Tā, kuru mūžam gribētu lasīt…’’ – Viņš paņemot manu marmora roku savās plaukstās sacīja. Viņš nesarāvās no manas aukstās ādas. It kā jau pie tā būtu pieradis.

‘’Entonij.. es.. ‘’ – Es nespēju nesmaidīt kad viņš nav tuvumā. Viņa acis bija kā mazi kristāliņi, kuros ielūkojoties gribas smaidīt un smaidīt. Viņš bija izskatīgs. Viņš lika man aizmirst Džasperu. Pēkšņi pa durvīm ienāca Kārlails un visi pārējie.

Es ātri izņēmu plaukstu no Entonija rokas, taču to, ka viņš to ir paņēmis, ieraudzīja visi. Emets uz mani palūkojās un pasmaidīja.

‘’Entonij, sveiks!’’ – Kārlails viņu uzrunāja un iepazīstināja ar pārējiem.

‘’ Šis ir Entonijs. Viņš ir pusvampīrs. Tāds pats kā Renezme. Entonij, šī ir mana ģimene.’’ – viņš norādīja uz visiem.

‘’Jā. Dažus jau es pazīstu’’ – Viņš pasmaidīja un palūkojās uz mani. Tad tagad es sapratu kādēļ viņš bija tik izskatīgs un viņa sirds pukstēja.

‘’Labi, iesim uz manu kabinetu’’ – Kārlaila vārdiem izskanot viņi gāja uz kāpņu pusi un uzlūkoja mani. Es nespēju nepasmaidīt.

‘’Nu ko Alise. Tu jau viņu pazīsti?’- Emets man viltīgi vaicāja.

‘’Es biju vienīgā mājā un viņš teica, ka ir labs Kārlaila draugs. Tas arī viss’’ – Es vienaldzīgi noteicu.

‘’Tā sakām mēs visi, Ališuk.’’ – Rozālija ar smaidu sejā sacīja un piemiedza man ar aci. Es jutos laimīga.

ĀRO

 Viltojums

 ‘’Semma.’’ – es klusi nočukstēju.

‘’Viņš uz mani paļaujas Āro. Tu neteici, ka Džasperu ir tik viegli aptīt ap pirkstu. Ar savām spējām es panākšu, ka viņš būs vienkāršs vampīrs bez spējām.’’ – Semma viegli pavīpsnāja. Tad pa durvīm ienāca visi gvardes locekļi

‘’Āro, stāsti, kas ir šī jaunā būtne’’ – Kaijus uzlūkodams Semmu sacīju.

‘’Mani sauc Semma. Āro mani uzaicināja pievienoties jūsu klanam jo man ir īpašas spējas. Es spēju atņemt otram viņa spējas, ka viņš to pat nemana. Pirmais uzdevums ir atņemt spējas Džasperam Heilam. Jau tagad kaut cik protu savaldīt cilvēku spējas. ‘’ – Semma uzlūkojot katru seju sacīja. Markuss un Demetri pasmaidīja un Džeina iesmējās.

‘’Pagātne?’’ – viņa viegli taujāja.

‘’Es nezinu kas mani pārvērta, bet atceros, ka pirmais upuris bija kāds pastnieks. Visu dzīvi esmu slapstījusies un tagad Āro mani pieaicināja šim klanam. Viņš iestāstīja Džasperam, ka Alise visu laiku ir bijusi kopā ar citu vampīru. Viņš noticēja arī par to, ka es esmu viņa likteņa izredzētā un viņš mani mīl vairāk par debesīm un asinīm. Kā jau teicu es lēnām atņemu viņa spējas un kad tas būs padarīts viņš varēs atgriezties pie savas mīļās fejiņas.’’ – Semma viegli uzlūkoja Demetri un pasmaidīja.

‘’Tagad galvenais ir neko neizpaust Džasperam. Tas kur ko pateiks tiks sodīts ar nāvi’’ – Es pavēstīju un uzlūkoju Semmu.

‘’Lai sākas asinspirts’’ – Džeina noteica. Un patiešām – Lai sākas asinspirts… lai tas sākas pa īstam.

ALISE

Palikšana

 ‘’Ja jums nav iebildumi, Entonijs kādu laiciņu paliks pie mums’’ – Kārlails mums teica nākdams lejā pa kāpnēm.

‘’Nemaz nav! Viss kārtībā’’ – Es uzreiz iespiedzos un mana balss bija trīs oktāvas augstāka. Entonijs man uzsmaidīja žilbinošu smaidu un es atbildēju smaidam. Viņš lika būt man laimīgai..