Tēmas Aiz pusnakts tumsas (Aiga) visi raksti

- Kur es esmu? – nedaudz aizsmakusi jautāju, bet nezināju, vai spēšu sagaidīt atbildi.

– Neuztraucies! Tu esi slimnīcā. – viņa balss bija maiga un mierinoša.

– Kā? Es neko nesaprotu. Kur ir Stefānija? – kāpēc Stefānijas nebija un bija Lonijs? – Kāpēc tu esi pie manis? – viņa skatiens uz mirkli apstulba, bet tad noskaidrojās, it kā meklēdams atbildes uz visiem maniem jautājumiem.

– Tagad tikai nomierinies. Pēc negadījuma tev ir smadzeņu kontūzija, tāpēc tev palika slikti un tevi atveda uz slimnīcu. Tava māte runājas ar ārstu, tāpēc es tagad paliku pie tevis.- viņš nedaudz iesmējās. – Tu diezgan labi proti melot – starp citu. Pateikt, ka paklupi un ar galvu atsities pret trepju margu! Tā ir teicama izdoma. – nesapratu viņa reakciju, es neko nebiju teikusi, man pat nebija laika izdomāt citu iemeslu.

Lasīt tālāk »

Kad atkal atvēru acis, neko vēl nespēju saskatīt. Bija tikai troksnis, kā sienāža čīgāšana. Es ilgi klausījos skaņā, bet neko nesapratu. Ja visapkārt pletās tumsa, tad no kurienes radās šī skaņa? Skaņa neizgaisa un es atkal iegrimu domās. Nez, pēc cik ilga laika es attapšos. Bet varbūt tagad tā būs visu laiku? Varbūt šāda bija nāve? Ilga, gara un mokoša. Sāpes es nejutu. Tad jau laikam šī ir paradīze. Bet vai tad paradīze nebija visbrīnišķīgākā vieta visumā? Kur tad ir Ēdenes dārzi? Kāpēc tad es vēl nebiju satikusi „Radītāju”? Tik daudz jautājumu, bet atbildes – nevienas. Manā galvā šaudījās tik daudz atmiņu. Es vēlējos saglabāt tās visas. Sākot no paša sākuma. Varbūt bija jāsāk tieši no paša sākuma. Varbūt tad viss nostātos savā vietā. Mēģināju visu sakopot vienuviet…Es visu sāku lēnām atcerēties, šīs domas man bija jānotur sevī. Tās bija stiprākas par visu. Stiprākas par manu mīlu, bez kuras nespēju dzīvot.

Lasīt tālāk »

Pamodos tumšā istabā. Es nebiju mirusi. Bija dzidrs klusums, kas atbalsojās visapkārt. Tikai mana sirds sitās kā putna spārni lidojumā. Es laikam sapņoju. Tas nebija iespējams. Es padevos, tas viss nevarēja tik ātri beigties. Ne tagad… Tas viss man atgādināja iepazīšanos ar Emariju.

Lasīt tālāk »

Emarija kaut ko murmināja pa telefonu. Viņa runāja ātri. Es pat nevēlējos klausīties. Man bija jātiek vaļā, lai es spētu skriet un bēgt. Nekad neatgriezties, būt pati par sevi. Nevienu nepakļaujot briesmām. Man atlika tikai viens. Man bija jāsaņemas.
Es sakoncentrēju spēkus un domas. Es ļāvu, lai manu ķermeni pārņem spriegums, lai tas ieplūst ikvienā ķermeņa šūnā. Mans ķermenis drebēja. Viss iemirdzējās. Pēdējo, ko es dzirdēju bija Emarijas balss…

Lasīt tālāk »

(Piebilde. Šis darbs atšķiras no pārējiem, jo nav par Krēslas Sāgas tēmu. Krēsla kalpojusi tikai kā iedvesma, bet arī tas ir pilnīgi pietiekami, lai nokļūtu Krēslas fanu darbu kategorijā Un darba autore ļoti vēlējās tieši šeit ieraudzīt savu darbiņu, kā arī saņemt lasītāju atsauksmes. Niive)

Aiz pusnakts tumsas

Sapņi mūs dzīvi padara par realitāti. Mēs nespējam lietas saskatīt patiesajā gaisotnē. Katrs sapnis ir tā vērts. Dienu no dienas, mēs sapņojam par lietām, kuras nekad nespēsim saskatīt.
Mani pamodināja salkana kumelīšu smarža. Es sapratu, ka vēl joprojām esmu stundā. Lēni atvēru acis un palūkojos uz augšu. Misis Dāra vērās manī ar lielām, tumšām acīm.
- Miss Stena, varbūt pagodināsiet mūs ar jūs klātbūtni? – viņas balss bija nosvērta un mazliet aizvainojoša.

Lasīt tālāk »