Tēmas Krēslas fanu darbi visi raksti

Pēc smagām pārdomu un emocionālu moku stundām es nonācu pie lēmuma: Es vairs nepublicēšu fanu darbus.  Man ļoti žēl. Zinu, ka daudzi būs satriekti… Nedomājiet, ka man bija viegli ko tādu izlemt, bet citas izejas nebija.

Pēc tam, kad biju izlēmusi par labāko darbu publicēšanu, man nācās uzrakstīt vairākas atteikuma vēstules, kuras …tas man izrādījās nepanesams slogs. Es jutos kā noziedzniece un tāda jūtos joprojām, saņemot darbus, pārlasot tos un saprotot, ka man kārtējo reizi būs jāatsaka, pārkāpjot kaut kādām emocionālām simpātijām pret šo it kā nepazīstamo cilvēku, kurš ir man uzticējies, bet kuru es atļaujos noraidīt kā neatbilsotšu kaut kādiem saviem principiem un kritērijiem. Tas ir mazliet zemiski… Iespējams, man ir labākas zināšanas un lielāka pieredze ar tekstiem, bet es to nejūtu kā attaisnojumu. Te nav žurnāla redakcija vai grāmatu izdevniecība, kur par redaktora darbu maksā algu, līdz ar to nākas atsvešināties un vienkārši izdarīt visu pēc labākās sirdsapziņas. Šis ir mans blogs, mans sirdsdarbs, un ar sirdi un dvēseli es eju cauri katram rakstam, katrai sīkākajai ziņu drumstalai, katram jūsu stāstiņam. Savā ziņā es mīlu tos visus, jo tiem apakšā saredzu katras rakstiniecītes jūtīgo, sapņaino, pēc atzinības un komplimentiem izslāpušo sirdi, kuru kāds dzelksnis, kāds nepārdomāts skarbs vārds var ievainot tik dziļi, ka viņa atsakās no saviem sapņiem uz visiem laikiem…. Es negribu būt šis vārds, kurš pieliek punktu kāda plaukstoša cilvēka sapņiem. Es kādreiz studēju Kultūras akadēmijas Literatūras teorijas un kritikas novirzienā, bet ātri vien pametu… Viens no galvenajiem iemesliem bija tieši šis: es nespēju iedomāties sevi vērtējam kāda cita radīto! Manī mājo tik liela pietāte pret tekstu, tik dievišķi aizrautīga jūsma par katru teikumu, es cienu un apbrīnoju autoru par tām sirds asinīm, ko viņš izlējis uz papīra – kurš man devis tiesības pateikt, ka šīs asinis nav vērtīgas, ka viņa smagās darba stundas nevienam nav vajadzīgas?!  Varbūt tas ir gļēvums un mīkstsirdība…. iespējams, es tādā veidā bēgu no atbildības, iespējams. Galu galā, ja nonāks tik tālu, redaktori izdevniecībās izdarīs savu tīrīšanas darbu un pircēji veikalā pieliks treknu beigu punktu visām cerībām. Jebkurā gadījumā – es jūtos slikti, to darot, un tas izsaka visu. Es negribu justies slikti pati savā lapiņā… Pa vecam, t.i., publicējot visu pēc kārtas, turpināt es negribu,  jo darbi nāk daudz un to kvalitāte man ļoti dur sirdī, bet pa jaunam es nespēju

Piedodiet, mīļās! Ceru, ka izrādīsiet sapratni un nedusmosieties uz mani pārāk stipri… Es tiešām jūs visas mazliet pat mīlu

P.S. Ejiet pie Vilkates! Tā ir burvīga vieta centīgām un aizrautīgām dvēselēm.

Mana atvainošanās tām rakstniecītēm, kuras vakar piedzīvoja baiļu mirkļus, neieraugot savu darbiņu publicēto vidū

Jauns stāsts!!! Visu mīļotā Emetiņa jeb Katrīna dāvā mūsu lasītpriekam savu jaunāko sacerējumu “Migla pār rītdienu”. Ievadvārdos viņa pati pastāsta, par ko ir stāsts.

Migla pār rītdienu. 1. nodaļa

Migla pār rītdienu. 2. nodaļa

Dvēseļu izredzētie. 4. nodaļa

Jauna diena. 11. daļa

Uzmanību! Izmaiņas stāstu publicēšanā!

Apdomājoties, nolēmu pieņemt saprātīgo fox ierosinājumu. Turpmāk darbus sūtiet tikai pirmdienās! Es lēnā garā tos pārskatīšu, izlabošu un visus kopā publicēšu piektdienās. Saprotu, ka būs daudzi jaunie censoņas, kuri šo ziņu nebūs pamanījuši un sūtīs, kad vien vēlēsies, tur neko nevaru darīt…. Bet tas nemainīs publicēšanas dienu – tikai piektdienās! Paļaujos, ka visas jau zināmās rakstnieces pieturēsies pie šī “pirmdiena – piektdiena” grafika  

Paldies fox par labo ideju! Ceru, ka palīdzēs

2. nodaļa

Nekad nebiju domājusi, ka jutīšos tā, it kā manā ķermenī dzīvotu divas dvēseles, pilnīgi atšķirīgas ar savām vēlmēm, vajadzībām, cerībām un sapņiem. Nekad nebiju domājusi, ka mana būtība, mana apslēptā dvēsele, pārrausies uz pusēm divu neatkārtojamu puišu dēļ, kuriem es rūpētu. Nekad nebūtu domājusi, ka par visu vairāk es vēlreiz vēlēšos atgriezties pagātnē, it īpaši ņemot vēra to, ko es nesen biju pārdzīvojusi…

“Bella? Vai tu mani dzirdi?” Andžela pavicināja gar manu seju roku.

“Piedod, es aizdomājos,” vainīgi pasmaidīju. Viņa atsmaidīja pretī. Mēs atradāmies gaitenī un lēnām devāmies pie skapīšiem. Stundas jau bija beigušās, bet es negribēju nekur steigties, tikai palikt tepat pie savas draudzenes, kuras klātbūtne man iedvesa mieru un mazināja manu satraukumu.

“Es redzu, ka tevi pēdējās dienās kaut kas nomāc, lai arī ko tu man mēģinātu iestāstīt,” viņa paskatījās uz mani, taču ne viņas acīs, ne sejā neatspoguļojās pārmetums, vienīgi skumjas.

“Piedod, Andžel!” man negribējās, lai vēl kāds skumtu manis dēļ. “Man tagad iet grūti, es domāju, ka tu jau saproti. Nav nemaz tik viegli atgūties pēc tā, ka Edvards ir atgriezies,” nopūtos. Biju pateikusi taisnību, vienīgi es nepieminēju to, ka manu prātu aizņēma izvēle starp Džeikobu un Edvardu, nevis pārsteigums un neticība tam, ka Edvards atkal atgriezās Forksā.

“Nu, labi, lai tā būtu,” arī viņa nopūtās. Es zināju, ka viņa saprata, ka neesmu pateikusi visu. Varbūt mani nodeva tas, ka es nespēju melot vai arī vienkārši mēs bijām palikušas pārāk tuvas, lai mūsu starpā valdītu noslēpumi. Bet Andžela vēlreiz pierādīja savas labākā īpašības un neuzbāzās. Tieši tāpēc es ar Džesiku vairs tikpat kā nerunāju. Zināju, ka katrs mans vārds tiks nodots apkārtēju ausīm, tāpēc viņas klātbūtnē runāju pēc iespējas mazāk.

“Andžel, es varu aizbraukt pie tevis vai arī tev ar Benu ir sarunāts randiņš?” ierunājos. Iespēja pabūt Andželas mājās liktu man aizmirsties, jo viņas ģimene bija tikpat laipna un jauka, cik pati Andžela.

“Hmm, it kā mēs bijām sarunājuši pēc…” viņa ātri ieskatījās rokas pulkstenī un turpināja “…piecpadsmit minūtēm tikties pie jūras! Piedod, Bella, man jāskrien!” viņa iesaucas, cieši mani apķēra un prom bija.

Nāc, Bello, man ir ideja – mēs varētu apmeklēt Lapušas pludmali, nirt no klintīm, apmeklēt manu māju, it īpaši manu istabu ar silto gultu…  Džeikoba tēls manā prātā uznira tikko kā durvis aizvērās aiz manas labākā draudzenes muguras. Viņa seja mirdzēja smaidā, rokas pastieptas uz manu pusi. Džeika acis hipnotizēja.

Nē, Bella, mīļā, nāc pie manis, tu zini, ka tu labāk jūties manā ģimenē, pie Alises un Emeta, un pārējiem, nekā pie Džeikoba tajā Lapušā. Edvarda deguns saraucās izrunājot pēdējo vārdu. Viņš bija nostājies blakus iedegušajam Džeikobam un raidīja manā virzienā žilbinošus smaidus, dzirkstošus skatienus un mīļus vārdus. Es nešaubos, ka Emets neiebilstu aizdot mums savu gultu. Viņš piemiedza ar aci.

“Lūdzu, beidziet!” es ievaidējos, taču viņu sejas kļuva lielākas, pat acu mirkšķināšana vairs nelīdzēja. Man sāka reibt galva, jutu, ka pamats sāk šūpoties, līdz pazuda pavisam. Jutu manu galvu atsitamies pret kaut ko cietu, jutu samaņu, kas lēnām slīdēja prom, atstājot aiz sevis vien melnu, bezgalīgu tumsu. Es gaidīju, kad beidzot spēšu atslēgties no realitātes, cerēju, kaut uz brīdi aizmirst par cīņu, kas mani plosīja. Taču aizmiegot turpat skolas gaitenī, pēdējais, ko manas acis redzēja, bija atšķirīgu acu pāris, kas nāca no diviem cilvēkiem – viena bija šokolādes brūna, bet otra – dzintarkrāsas…

Turpinājums sekos…

Sveikas, meitenes! Esmu izdomājusi jaunu stāstu, kas risināsies tā kā pēc otrās grāmatas. Te būs vairāk stāstīts par Bellas grūto izvēli starp Džeikobu un Edvardu, vairāk par viņu abu paņēmieniem, lai iegūtu Bellu un apsolu, ka arī beigas nebūs tādas, kādas bija uzrakstījusi Meiere, bet, kādas tās būs – uzzināsiet pašas! Ceru, ka jums patiks!

1. nodaļa

Es negribēju celties no gultas. Zināju, ka katrs solis, ko tagad speršu, darīs laimīgu vienu, bet otram liks justies tā, it kā viņš degtu uz sārta. Es zināju, ka nožēlošu gandrīz katru savu izteikto vārdu, jo es likšu viņiem ciest. Vislabāk būtu iespundēties istabā un palikt te tik ilgi, kamēr spēšu pārdomāt savas jūtas, bet tā kā viņiem abiem piemita spēks un ātrums, augstākais pēc dienas kāds no abiem burvīgajiem puišiem parādīsies manas istabas durvīs.

Devos pie spoguļa. Naktslampiņas mestajā gaismā es tikko saredzēju galda stūri, bet neieraudzīju nomesto algebras grāmatu un paklupu pār to, ietriecos galda stūrī un, neapšaubāmi, tagad manu stilbu rotāja jauns zilums.

“Au!” klusi ievaidējos, tomēr aizkliboju līdz logam, lai atvērtu žalūzijas. Kāja dega no sāpēm, centos apspiest acīs saskrējušās asaras. Viena nobira pār manu vaigu, bet es ātri to notraucu. Nevar pieļaut, ka Edvards vai Džeikobs to redzētu!

“Bella, es mazliet aizkavējos, es tikai tagad došos makšķerēt. Atpakaļ būšu vēlu,” Čārlijs brīdināja, “Klau, vai tu raudi?” viņš izbrīnīts iesaucās un sarauca pieri. Neapšaubāmi, viņš nebija nekāds mierinātājs.

“Paklupu pār grāmatu,” vainīgi nomurmināju un pasmaidīju. Čārlijs līdzjūtīgi atsmaidīja, taču viņa acīs uz brīdi iemirgojās smieklu dzirkstelītes.

“Esi uzmanīga!” viņš noteica, “Un nekavē darbu, pēc piecpadsmit minūtēm Ņūtoni ver vaļā veikalu. Brokastīm būs jāizpaliek!” Čārlijs uzsauca un prom bija. Nopūtos un devos pie skapja. Draudzība ar Alisi man nepavisam nebija palīdzējusi. Mans skapis bija pilns ar drēbēm, pie tam ar kleitām un svārkiem, kurus Forksā vilkt tikpat kā nebija iespējams. Un tā kā pēdējās dienas es biju cīnījusies ar abiem puišiem, istabas sakārtošanai laika man nebija, tāpēc, tikko kā es atvēru skapi, no tā izkrita kaudze saņurcītu drēbju. Pastūmu tās malā, jo neizgludinātas tas vilkt nebūtu labi. Pamanīju savas pelēkās džinsenes un tumši zaļu džemperi. Tā kā laiks neizskatījās īpaši labs, karsti jau nu man nebūs. Ieskatījos pulkstenī. Ja es joprojām brauktu ar savu mašīnu, laikā es nepaspētu, taču zināju, kas mani sagaidīs, tāpēc paķēru tikai mājas atslēgas, furgona atstādama uz galda.

Aizslēdzu durvis un pagriezos – tieši tāpat ka katru dienu. Piegāju tuvāk sudrabainajam Volvo, bet no otras mašīnas izlēca Džeikobs.

“Bello!” viņš iesaucās un uzsmaidīja.

“Nē, Džeik, šodien ir Edvarda diena,” noskaldīju, apgāju apkārt sudrabainajam Volvo un iesēdos tajā. Varēja redzēt kā zēna tumšā seja sadrūma, taču tā vietā man uzsmaidīja Edvards.

“Sveika, Bella!” viņš smaidīdams sacīja. Es tikai drūmi pamāju ar galvu. Man bija apnicis katru dienu sāpināt kādu no diviem jaukajiem zēniem. Laikam jau es tiešām biju briesmone cilvēka ādā…

Turpinājums sekos

Lūgums

            Mēs lēnā solī devāmies uz Kalenu māju. Džeiks soļoja man blakus. Dzirdēju, kā viņa sirds strauji sitās. Es gribēju apstāties, viņu cieši apskaut un nelaist vaļā. Vēlējos, lai laiks apstājas un atstāj mums šo mirkli. Uz mūžiem.

            Aiz mums soļoja Aleks. Viņa seja bija drūma, acīs mirdzēja sāpes un neizpratne. Lea, Sets un Sāra gāja mums pa priekšu. Lea gribēja zināt visu par Sāru. Sāra samulsusi turējās pie Seta rokas un atbildēja uz Leas jautājumiem. Pēkšņi viss bija mainījies. Sārai bija ģimene, pēc kuras viņa bija tā ilgojusies.

            Es dziļi ieelpoju. Sajutu pazīstamu smaržu. Arī Džeiks un pārējie to bija sajutuši.

            – Viņi ir ieradušies.- Džeiks norūca. Es sakopoju visus savus spēkus, lai uzliktu vairogu saviem mīļajiem. Mans vairogs atdūrās pret Setu un Sāru. Sāras viegli zilais vairogs jau bija viņus apņēmis. Ap Leu iemirdzējās sārts mākonis, arī Aleks tika ietīts manā vairogā. Es negribēju, ka viņi zina, ka esam tuvu.

Es sadzirdēju balsis. Dzirdēju tēta balsi, Āro balsi. Tētis nevēlējās klausīties, kas Āro ir sakāms. Kāpēc es nesu nelaimi? Mana panika gandrīz sagrāva vairogu.

Pagriezos pret Džeiku un pieskāros viņa vaigam.

- Ņem Leu un Setu un ved viņus pie mammas un tēta…. Džeik, es tevi mīlu! – es domās viņam teicu. Pagriezos pret Aleku. Viņš zināja, kas jādara. Aleks piesteidzās pie Sāras un saņēma viņu aiz rokas. Mums bija jādodas nostāties Voltūru armijas pusē. Mana sirds sāpīgi pukstēja. Es vēlējos būt pretējā pusē. Es vēlējos būt pie saviem mīļajiem, pie savas ģimenes. Sāra un Sets pārmija ilgpilnus skatienus. Lea bija neizpratnē. Viņa vēlējās ko teikt, bet Sets lika viņai klusēt. Džeiks vērās manī ar sāpju izteiksmi sejā. Es pastiepos un noskūpstīju viņu uz vaiga.

Ja paliktu ilgāk, es nespētu aiziet.  Es lēni virzījos pa mežu uz balsu pusi.

- Edvard, uzklausi mūs tikai vienu minūti! Mēs tev visu izskaidrosim. – Āro lūdzās.

- Mēs neko negribam dzirdēt! Jūs solījāt neatgriezties! Pazūdiet! – mans tēvs kliedza.

Āro bija ieradies ar nelielu pavadītāju pulku. Markuss lepni stāvēja blakus brālim. Es izslējos un nostājos Āro aiz muguras. Mana tēva acis pārsteigumā iepletās, bet mana mamma apslāpēti iekliedzās.

- Tēti, lūdzu, uzklausi, kas Āro ir sakāms. – es lūdzos.

- Renezme… Tu visu šo laiku pavadīji pie Voltūriem? – viņš skarbi jautāja.

- Jā.

- Bet kāpēc? Kāpēc tu mums nedevi nevienu ziņu?

- Jūs būtu mani atraduši un to es nevarēju pieļaut.

Visa mana ģimene pārsteigta manī vērās. Es biju mainījusies. Ne tikai fiziskā, bet arī garīgā ziņā. Manas spējas bija spēcīgākas, es pati biju spēcīgāka. Viņi to redzēja. Viņu brīnišķīgi zeltainās acis bija ieurbušās manī.

- Tad stāsi tu, Renezme. Stāsti, kāpēc bēgi, kāpēc Voltūri ir šeit?- mamma čukstēja.

- Es parādīšu. – paspēru soli uz priekšu. Mamma viegli pamāja, bet pārējie ģimenes locekļi saspringa.

- Vai tiešām jūs domājat, ka es spētu jums ko nodarīt? – es jautāju. Ģimene nedaudz nomierinājās, bet vienalga jutu, ka viņi man neuzticas. Es droši piesoļoju pie mammas un pastiepu savu roku viņai pretī. Viņa pastiepa man pretī savu auksto plaukstu. Mūsu plaukstas saskārās un sekundes simtdaļā mana mamma izdzīvoja sešus mēnešus. Viņa noelsās un atrāva savu roku. Dzirdēju Džeikoba vieglos soļus. Viņš bija pārvērties par vilku. Arī Lea un Sets bija tur. Džeika acīs pamanīju nosodījumu un vilšanos. Viņa emocijas lika maniem ceļiem gandrīz saļimt. Dusmas, bailes, naids…

- Āro, tu solīji mūs netraucēt. Tagad tu esi lauzis solījumu. – tētis ierunājās. Mamma stāvēja viņam līdzās, joprojām izbrīnīta un satraukta. Es pagriezos un devos atpakaļ uz savu vietu ierindā.

- Piedod, Edvard. Renezmes spējas mums likās kārdinošas. Viņa ir spēcīgāka nekā tu spēj iedomāties. Viņas vairogs gan nav tik spēcīgs kā Bellai, bet nav arī vājš. Un viņas cīņas prasmes ir apskaužamas. – Āro klāstīja. Dzirdēju kā Emets lepnumā iespurdzas.

- Un vai tā ir taisnība, ka Kaijus ir miris?- mamma jautāja. Alise un Ezme pārsteigtas ievaidējās. Āro pamāja. Viņa acis palika skumjas, bet seja neizrādīja sāpes un sēras.

- Nu, tad atstājiet Renezmi un dodieties prom.- Emets nodārdināja. Es dziļi ievilku elpu. Voltūri neļaus man palikt. Es esmu pārāk nozīmīga, pārāk interesanta. Pār plecu palūkojos uz Džeinu un Aleku. Džeina bija pārsteigta, cik īsā laikā Aleka acis bija kļuvušas zeltainas. Mūsu acis sastapās. Džeina ātri novērsās.

- Tas ir jāizlemj pašai Renezmei. – Āro pasmaidīja. iestājās klusums. Es dzirdēju savus un Sāras sirdspukstus. Viņa arī vēlējās palikt.

- Piedod, Āro, bet šeit ir mana vieta. Tavā pilī es nejutos kā mājās. Piedod. Vai tu izpildīsi manu pēdējo lūgumu? – es neskatīdamās uz Āro jautāju.

- Protams, mīļā.

- Atstāj Sāru šeit.

- Bet viņa bija gatava nogalināt tavu ģimeni! Tu vēlies viņai izrādīt šādu labvēlību?

- Tas viss bija pārpratums.

- Tavas vēlmes man ir likums, Renezme.

Sāra pieskrēja pie manis un cieši mani apskāva.

- Piedod par visu, Renezme! Man vajadzēja uzklausīt. – viņa šņukstēja.

- Viss jau sen ir aizmirsts. Ej pie Seta! – es pasmaidīju.

- Paldies tev, – Sāra paskrēja garām manai ģimenei un noglauda Seta biezo vilnu. Es jau gatavojos iet pie savas ģimenes, kad ierunājās Aleks.

- Āro, man arī tev ir lūgums. Lūdzu, ļauj man palikt šeit. Man nekad nav paticis nogalināt cilvēkus. Tagad man ir iemesls, lai aizietu. Lea. – Aleks klusi čukstēja. Visa mana ģimene jautājoši vērās Lea vilka acīs. Man aizsitās elpa. Jau nākamajā mirklī Džeiks bija man blakus. Mēs visi bijām pārsteigti. Džeina, Āro, Markus, mamma, tētis… Arī Lea un pats Aleks izskatījās pārsteigti.

Vai tas ir beigu sākums?

4. Nodaļa

(Apskaidrība)

  Pēc sestdienas rīta es vairs nebiju pārliecināta par to, kas ar mani īsti notika. Varbūt es tik tiešam lēnām juku prātā? Vienu brīdi sēžot tai mežmalā  likās, ka kāds stāv man aiz muguras, bet pagriežoties acīm pavērās vien koki un krūmi, vārdu sakot – tikai mežs. Man vairs nebija pat pilnīgi neloģiskā izskaidrojuma, pie kā pieturēties, kāpēc mans ķermenis tā uzvedās. Varbūt tā tiešam bija kāda vēl neatklāta gripa vai kaut kas tamlīdzīgs? Man bija jānoskaidro šis iemesls.

-Vai tu nemaz neklausies, ko Līberes kundze saka?-Tīna iebakstīja blakussēdētājai.

-Ko, ēmm, nē… es klausos! – Pata mazliet apjukusi nolūkojās uz gaišmataino meiteni sev līdzās, – Es tikai mazliet aizdomājos. Vai viņa paspēja pateikt ko svarīgu?

-Laikam jau nē, – Tīna konstatēja. Priekšējais sols, kur parasti sēdēja abi puiši, šodien bija tukšs.

-Nez’, vai viņi ir aizgulējušies, vai varbūt mašīna saplīsusi pa ceļam uz skolu? – Pata atkal iegrima pārdomās. Kad pienāca pārtraukums, kabineta durvis lēnām pavērās un pa tām iespraucās Kīts. Patrīcija uzreiz savā solā iztaisnojās, lai izskatītos drošāka, vai varbūt lielāka?

-Paklau, Patrīcij, man tagad jāskrien, – Tīna atkal viņu uzrunāja, – Vai tu man pēc tam iedosi nākošās lekcijas konspektu?

-Jā, protams, nekādu problēmu, – Pata uzsmaidīja meitenei.

-Nu, tad atā un paldies jau iepriekš!

-Jā, nav par ko, – meitene ar skatienu sekoja Tīnai, cenšoties neskatīties uz to pusi, kur pašreiz varētu atrasties Kīts.

-Labrīt, Pata! – viņas koncentrēšanos izjauca sveiciens. Pagriezusi galvu uz runātāja pusi, viņa apstulba.

-Jā, labrīt Kīt!

-Vai tu neiebilsti, ja es tev šodien sēdētu blakus? Vienkārši Fēlikss nebūs arī uz šo nodarbību un man kaut kā negribas sēdēt vienam.

-Nu, jā, labi, – viņa nezināja, ko  teikt, – A, kur….kur tad viņš ir?

-Gļēvuļo, tas ir, es gribēju teikt, slinko, – puiša seja savilkās ierastajā smīnā.

Viņa atrašanās tik nelielā attālumā manī neizraisīja nekādas izmaiņas, tikai atkal to muļķīgo apmulsumu, bet tas nebija nekas salīdzinājumā ar to, ko es mēdzu just pirms tam. Puiša tumšās acis nopētīja manu seju.

-Vai kas noticis? – viņš jautāja, – Tu izskaties tāda satraukta.

-Nē, es tikai jūtos sagurusi, tas arī viss, – viņa meloja.

-Bija elpu aizraujošas brīvdienas?

-Mjā, arī tā varētu teikt, – Pata nomurmināja.

-Vai tu nevēlies par to runāt? – Kīts nenovērsa skatienu.

-Ne jau tas, vienkārši, tur nav nekas, ko stāstīt. Manas brīvdienas nav diez ko aizraujošas.

-Ko tad tu mēdz darīt, ja neskaita skriešanu?

Pata pasmīnēja

-Nu, piemēram,  kalt atriebīgus plānus pret pārlieku ziņkārīgiem cilvēkiem.

-Uff! – Kīts iesmējās. – Vai arī es tikšu pieskaitīts šai kategorijā?

-Ja tu apņemsies neturpināt šo nopratināšanu, tad es apsvēršu iespēju tevi no turienes izsvītrot, -Pata pasmīkņāja un novērsa skatienu. Šī saruna nesagādāja nekādas grūtības. Nu jau viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka Kīts nav vainojams pie visa notiekošā. Tagad, kad nebija nekādas spriedzes starp viņu un blakus sēdošo, meitene varēja drošāk apskatīt puisi, kurš, šķiet, pirms pāris dienām vēl valdīja pār viņas ķermeni un prātu, bet tagad izraisīja tikai nelielu interesi. Viņa ādas krāsa bija identiska Fēliksa ādai un acis mirdzēja tikpat spoži un tumši kā viņa draugam. Varbūt viņi bija brāļi? Patrīciju pārņēma milzīgs atvieglojums, ka šī apsēstība nu ir beigusies.

 Pēc lekcijām, Pata iekāpa savā vecajā, mazliet izbalējušajā mašīnā un devās mājup. Viņa nebija pamanījusi, ka degviela bija gandrīz beigusies, tāpēc jau pēc pāris kilometriem meitenes mašīna sāka niķoties un viņa piestāja ceļmalā. Neviena mašīna, protams, garām nebrauca un līdz tuvējai uzpildes stacijai arī bija vairākas jūdzes. Atvērusi bagāžnieku, Pata izņēma palielu, baltas krāsas kannu, aizslēdza mašīnu un sāka iet  pa ceļu uz priekšu.

-Man kā vienmēr veicas, – viņa skaļi noteica. Nogājusi jau vairākus kilometrus, viņa apstājās, lai mazliet atvilktu elpu. Laiks bija apmācies, bet silts. Apsēdusies uz kannas, meitene palūkojās uz pusi, no kuras bija nākusi. Savu mašīnu vairs nebija iespējams saskatīt. Līdz uzpildes stacijai vēl bija diezgan liels gabals, tāpēc vajadzēja doties tālāk. Pēc kāda brīža viņa izdzirdēja ko līdzīgu mašīnas rūkoņai un pagriezās, lai redzētu vai kāds nebrauc. Tālumā tiešām bija redzama mašīna un tā tuvojās. Pata sajuta nelielu cerību. Bet, kad sarkanais auto atradās jau tik tuvu, ka bija iespējams saskatīt numuru, viņa apsviedās apkārt un ievaidējās.

-Nē, tas sākas atkal, – viņa čukstot nodrebēja.

-Brauc tālāk, brauc tālāk, tikai, lūdzu, neapstājies, lai kas tu būtu, nekāp ārā no mašīnas! – viņa lūdzās. Taču pabraukusi meitenei garām, mašīna piestāja ceļmalā. Pata nekavējoties apstājās.

No mašīnas izkāpa gaišmatains puisis. Tas bija Fēlikss.

 -Tikai nezaudē galvu, esi mierīga! – Pata sevi domās centās sagatavot.

-Sveika, es redzēju tavu mašīnu kādu gabaliņu atpakaļ, vai, kas atgadījies? – Fēlikss paspēra dažus soļus tuvāk, taču apstājās pietiekamu gabalu atstatus no uzrunātās meitenes.

-Mašīnai nekas nekait, vienkārši es nepamanīju, ka degvielas ir par maz, lai tiktu līdz mājām.

-Es varu tevi aizvest līdz benzīntankam, – Fēlikss piedāvāja.

-Nē, nevajag, es varu aiziet, tas vairs nav tik tālu, – viņa noraidoši pamāja ar galvu. Mans mūžīgais glābējs…

-Tu laikam esi traks, ja domā, ka izturēšu kaut piecus metrus ar tevi vienā mašīnā, – Pata pie sevis nosprieda. Viņa nebija kļūdījusies secinot, ka pārbagāto emociju vaininieks ir bijis cilvēks, viņa tikai bija kļūdījusies ar personām. Ne jau Kīts bija tas, kurš lika viņas sirdij aulekšot, visa cēlonis bija Fēlikss, no pirmās dienas, kad abi puiši ienāca telpā, pie visa vainīgs bija tikai viņš. Kā gan es to varēju nepamanīt?! Iemesls droši vien bija mans apjukums par negaidīto triecienu.

-Es taču nevaru tevi te, ceļmalā, pamest, tas nebūtu pareizi, – Fēlikss neatkapās.

-Tiešām, tas nav nepieciešams, – Pata liedzās.

-Kāp mašīnā, Patrīcij! – puiša balsī bija dzirdams mazliet pavēlošs tonis.

Viņa beidzot padevās.

-Labi, bet tikai līdz uzpildes stacijai, atpakaļ es tikšu pati,- viņa noskaldīja.

-To mēs vēl redzēsim, – Fēlikss nodomāja.

Braucot mašīnā valdīja pilnīgs klusums un tas visu tikai pasliktināja. Patrīcijas rokas bija sažņaugtas dūrēs un ķermeni nemitīgi satricināja arvien jauni te karstuma, te aukstuma viļņi. Zem ādas plūstošā strāva uzņēma vēl nebijušus apgriezienus un meitene tikko valdīja uz āru lauzošos vaidus. Bija jāizbeidz šis klusums.

-Kāpēc tu šodien nebiji uz lekcijām? – Pata pēc iespējas mierīgākā balsī noprasīja.

Puiša seja nedaudz pagriezās uz meitenes pusi, taču acis nenovērsās no ceļa.

-Man bija šādas tādas darīšanas pilsētā.

-Kīts man teica, ka tu mājās slinkojot.

Fēlikss pasmīnēja.

- Viņam patīk izdomāt neesošus faktus. Es tavā vietā neklausītos, ko viņš runā.

-Nu nemaz tik nesakarīgs viņš nebija, – Pata iebilda.

-Viņš tikai izrādās, tas arī viss.

Pata nezināja kā turpināt iesākto sarunu. Viņa taču neko par šo puisi nezināja.

-Tā vien šķiet, ka tev man būs jārāda ceļš uz savām mājām, jo šis benzīntanks šodien nestrādā,-Fēlikss norādīja uz ceļmalas pusi.

Kā viņš spēja no tāda attāluma salasīt, ka šī uzpildes stacija ir slēgta?

-Tu esi pārliecināts, ka viņa nedarbojas?-meitene neticīgi vērās uz Fēliksu.

-Nu jā, paskaties, tur uz stikla ir uzlīmēts paziņojums.

Viņa nespēja salasīt, kas uz tā ir rakstīt, jo atradās pārāk tālu, pie tam braucošā mašīnā. Nekas cits neatlika kā ļaut sevi aizvest līdz mājām, jo ar kājām ejams gabals tomēr bija diezgan ievērojams. Nekas slikts taču nevarētu notikt.

-Bet, kas notiks ar manu mašīnu? – Pata satraukti jautāja.

-Par to tu nesatraucies, mēs ar Kītu to atgādāsim līdz tavām mājām.

-Nu labi. Pēc šī līkuma griezies pa kreisi, – meitene paskaidroja.

Jo ilgāk viņa atradās tik tuvu Fēliksam, jo vairāk aprada ar apkārt virmojošajām sajūtām. Neilgu brīdi viņa sajutās norimusi un šķita, ka pat sirdsdarbība nedaudz palēninās. Taču sastopoties ar ogļu melnajām acīm, sirds aritmija atjaunojās. Patrīcija deva vēl pāris norādījumus, kā nokļūt līdz viņas mājām, un Fēlikss tikai piekrītoši māja ar galvu.

-Redzi, tur tā nelielā māja starp tiem bērziem?- Pata jautāja. Viņš noteikti to redzēja, ņemot vērā fenomenāli aso redzi brītiņu iepriekš.

-Jā, es redzu, – Fēlikss apstiprināja. Iebraucis pagalmā, viņš noslāpēja mašīnu. Pata neuzdrošinājās uzlūkot puisi. Sajutusi viņa skatienu,  viņas vaigi piesarka un sirds apmeta kārtējo karuseli. Uzmanīgi pagriezusi galvu, abu skatieni sastapās. Tā bija kā auksta ūdens šalts karstā vasaras dienā, viņa spēja koncentrēties tikai uz Fēliksa hipnotizējošajām acīm, liekot visam pārējam saplūst neizteiksmīgā masā. Šī situācija likās jau zināma, tikai viņa nespēja atcerēties, kas bija tas, kas  šķita tik pazīstams un vienlaikus biedējošs.

Beidzot, beidzot!!!

Neskatoties uz manu bargo vērtēšanu, praktiski visi līdz šodienai iesūtītie darbi tagad piedzīvos savu publicēšanu, turklāt varēsiet priecāties par vienu jaunumu, kurš mani savaldzināja ar savu sirsnību un vienkāršo valodu. Savukārt daži no jau iesūtītajiem vēl gaida izvērtēšanu (ar nolūku neminu nosaukumus, gan autori sapratīs…) - kāds no tiem laika trūkuma dēļ, kāds zināmu šaubu dēļ. Bet tas nebūt nenozīmē, ka šos darbus te neieraudzīsim (Katrīna un Vilkate, sapratāt?)!

Jau pieminētais jaunums ir Madaras darbiņš “Emeta stāsts”. Nezinu gan, vai sagaidāms turpinājums, to ceru izdzirdēt no pašas jaukās autores

Un Marcha lika pateikt bēdīgu vēsti – viņas “Saules atspīdumam” turpinājuma nebūs sakarā ar datora problēmām

Emeta stāsts

Dvēseļu izredzētie. 3. nodaļa

Ezmes atmiņas. 8. nodaļa

Laimes asaras. 22. daļa

Polārzvaigzne. 20. nodaļa

Sirds gaviles. 8. nodaļa

Sirds gaviles. 9. nodaļa

Sirds gaviles. 10. nodaļa

Zvaigžņu putekļi. Fragments “Dzīres mēra laikā”

Pie Grand Opera  darbinieku ieejas Renezmi gaidīja spoži melns limuzīns un daži uzticīgākie fani – izstīdzējušas, gludi sasukātas baleta akadēmijas audzēknes ar rokās sažņaugtām izrādes programmiņām un uzkrītoši izsmalcināti saposušies, nenosakāma  dzimuma, autogrāfu kāri baletomāni. Renezme, ignorēdama jūsmīgo pūlīti, veikli noslēpās aiz limuzīna tumši tonētajiem stikliem. Pašreiz nebija īstais brīdis aplaimot ar dāsniem autogrāfiem gaidošo publiku.

-Es zinu, ka mēs jau krietni kavējam, bet vai jūs nevarētu vienkārši izbraukt dažus liekus apļus pa pilsētu? Silvuple! – Renezme vāri uzsmaidīja šoferim un, ieritinājusies aizmugurējā sēdekļa stūrī, ciešāk  savilka ap sevi pūkaino kažokādas apmetni. Kaut gan laiks bija pavasarīgi silts, nepatīkami, vēsi drebuļi pārskrēja trauslajam augumam. Tikai ģimenes dēļ, Renezme pēdējiem spēkiem bija piespiedusi sevi braukt uz grezno pieņemšanu Krievijas vēstniecībā.

Gar logiem slīdēja Elizejas lauku spožās ugunis un nebeidzamā auto straume, kas pat šajā vēlajā nakts stundā nebija mazinājusies. Eifeļa  zilā neonā izgaismotā augstā smaile caurdūra naksnīgās debesis. Renezme izmisīgi centās koncentrēties aiz loga garām slīdošajai krāšņajai ainavai.

-Nedomāšu par to šodien, domāšu rīt!- meitene kā pēdējam salmiņam pieķērās šiem  Skārletas O’Haras maģiskajiem vārdiem, kurus kādreiz bija lasījusi mātes grāmatplauktā atrastā, nobružātā „Vējiem līdz” sējumā.  Limuzīns, apmetis slaidu loku ap Triumfa arku, beidzot devās vēstniecības virzienā.

 Zālē bija dzirdama skaļa un saviesīga balsu murdoņa. Publika jau bija krietni iesilusi, tik ilgi un pacietīgi gaidot šo svinību galveno vaininieci. Arī Renezmei neprātīgi sagribējās iedzert. Vēl priekštelpā pārtvērusi pārsteigtu oficiantu ar dzērienu paplāti, viņa vienu pēc otras iztukšoja divas šampanieša glāzes. Profesionāli uzlikusi žilbinošu smaidu, meitene ieslīdēja galvenajā zālē. Melnā, askētiskā Šaneles vakarkleita, papildināta ar 69 karātu briljantu rotām no Chopard, ideāli atbilda Renezmes pašreizējam noskaņojumam.

-Beidzot, mīļā! Mēs ar tēti jau sākām uztraukties un arī Alise neko konkrētu pateikt nevarēja – viņas vīzijas haotiski mainījās. Es pēdējiem spēkiem noturēju Edvardu, lai viņš neskrietu tevi meklēt, – Bella satraukti noglāstīja meitas vaigu.

-Viss ir kartībā, mamma!- Renezme nepārliecinoši apgalvoja un ar acīm meklēja vēl kādu oficiantu ar Moet paplāti.

-Es jau biju pilnīgi pārliecināts, ka tu vakariņām esi izvēlējusies kādu nesmalkjūtīgu žurnālistu vai treknāku paparacī un ar mums nemaz nepadalīsies!- Emeta dārdošie smiekli pievērsa apkārtējo uzmanību.

-Ну наконец то, дарагуша! Mēs jūs tā gaidījām!- Krievijas vēstnieks izskatījās patiesi priecīgs un atvieglots.

- Madam un misjē, atļausiet jums stādīt priekšā- наша неповтаримая и божественная  Renezme Kārlija Kalena!

Viesu apbrīnas un sajūsmas pilnie skatieni pievērsās prīmai un atskanēja atzinības aplausi.

Vakara turpinājums bija tik paredzams un ierasti garlaicīgs: jūsmīgas pateicības runas, nebeidzami tosti, līdz kāds pārlieku apskurbis viesis izdarīs ko nepieļaujami nepiedienīgu, lai nākamā dienā dzeltenajai presei būtu, par ko rakstīt, un parastiem mirstīgiem, par ko patrīt mēles.

Kalenu ģimene bija izklīdusi, kur kurais. Renē un Kārlails iegrimuši nopietnās debatēs ar Parīzes mēru mesjē Dilano par dizaina un modernās arhitektūras integrēšanu vēsturiskajā pilsētvidē. Alise, Džaspera pavadīta, kaismīgi diskutēja par jaunākajām modes tendencēm pēdējā pavasara- vasaras hot couture skatē un apsprieda modes pasaules lielā zaudējuma, Makvīna pēkšņās pašnāvības sīkākās detaļas ar kādu, ļoti slavena modes nama vadošo dizaineru. Roza ar Emetu, iespējams, kā vienmēr, nodarbojās ar savas īpašās kolekcijas papildināšanu, jo kādu laiku jau nebija manīti viesu vidū. Arī mammu ar tēti  pirms brīža Renezme bija pamanījusi uz vaļējās terases nepiedienīgi kaislīgi skūpstāmies Parīzes nakts aizsegā. Smalkjūtīgi atstājusi savus mūžīgi nepiesātināmos vecākus divvientulībā, Renezme garlaikoti vērās viesu pūli. Viņas skatienu piesaistīja vientuļš, ļoti izskatīgs, apmēram četrdesmit gadus vecs vīrietis, kurš stāvēja atspiedies pret bāra leti, runājot pa jaunākā modeļa Vertu Signature telefonu, kura zvana melodiju bija sacerējis kāds Renezmes paziņa, „Oskara” balvas ieguvējs, komponists Dario Marianelli, bet atskaņoja pasaulē slavens flautists Griminelli. Beidzis sarunu vīrietis strauji iztukšoja balti apsarmojušo vodkas glāzi. Abu tumšās acis nejauši sastapās. Pēkšņi samulsusi Renezme nosarka un kautrīgi novērsās.

 Traģiskais šī  vakara iesākums joprojām plosīja  meitenes dvēseli. Šeit bija ieradusies tikai viņas brīnumskaistā, ārējā čaula, bet sirds joprojām  asiņoja sabradātajās rozēs. Tikai pusvampīres spēcīgais raksturs un iedzimtais lepnums bija viņu atturējis pārgalvīgi mesties Parīzes naktī Roba meklējumos. Ar lieliskajām maņām un ātrumu tas nebūtu prasījis īpaši daudz laika. Tikai kāda tam tagad nozīme? Kaut pati būdama mītiskas pasaules daļa, Renezme tomēr nespēja cīnīties ar nereālu, mirušo valstības rēgu. Viņas sabiedrotie turpmāk būs vienīgi laiks un  klusa cerība. Renezme atcerējās reiz tēva stāstītu leģendu par kādu mākslinieku, kuram bija pasūtīta skulptūra „Sapņi un cerības”. Talantīgais skulptors izveidoja divus pilnīgi identiskus  tēlus, tikai materiāli atšķīrās.” Sapņi” tapa no trausla ģipša,  kas drīz vien sadrupa, bet „cerības” no izturīga un mūžīga marmora.

-Ak, kam man mūžība bez Roba!- Renezme smagi nopūtusies pacēla acis.

Viņas priekšā stāvēja pie bāra letes ievērotais svešinieks. Ideāli  pieguļošais Armani smokings sedza spēcīgu, trenētu augumu, bet nelielais sirmums ogļu melnajos matos, piedeva kopējam tēlam nopietnību  un stabilitāti.

- Atvainojiet, madmoasel! Es jūs jau kādu laiku vēroju un man liekas, ka jums šovakar steidzami ir nepieciešama kāda glāzīte vodkas, – viņa mazliet zobgalīgais, bet tomēr tik siltais un atklātais skatiens mirklī atbruņoja Renezmi. Tas patiešām bija tas, kas viņai šobrīd bija vajadzīgs, kaut  tā bija ne tikai vodka …

Zaudēt vairs nebija ko un, paņēmusi piedāvāto glāzi, Renezme to iztukšoja vienā paņēmienā.

 Kas notiek, kad vienā organismā sajaucās divas indes, Kārlails vēl nebija izpētījis. Renezmes izmisušajai pārgalvībai sekas bija neizdibināmas. Visi pārējie Kaleni, lai neizceltos ar klaju atturību citu viesu vidū, baudīja savu īpašo „Bloody Mary” kokteili, kura krāsa praktiski neatšķīrās no oriģināla. Vienīgi garšas īpatnības bija ļoti specifiskas. Kārlails ticamības labad, visiem redzot, mēdza pievienot nedaudz piparus un tabasco mērci, bet Ezme vēl iesprauda citrona šķēlīti glāzes malā. Ģimene šo konspirācijas variantu daudzajos saviesīgajos pasākumos bija izkopusi līdz smalkākajām niansēm.

- Atļaujiet stādīties priekšā – Aleksejs, bet jums varu būt vienkārši Alex.

Renezme jau ievilka elpu, lai nosauktu savu vārdu, kad Aleksejs saņēmis viņas trauslo delnu, to maigi piespieda  savām lūpām.

-Nepūlieties mana dārgā, šeit jūs neatradīsiet nevienu, kas nezinātu, kas  jūs esat.

-Nu, ko … Alex, ļoti patīkami! Ar ko  Parīze ir piesaistījusi jūsu uzmanību?- Renezme centās sakoncentrēt izplūdušās domas un būt neatvairāmi šarmanta. Ar uzdevuma otro daļu viņai veicās daudz labāk.

- Parīze vienmēr ir bijusi krievu inteliģences patvērums un iedvesmas avots. Bet ja nopietni – jūs neticēsiet! Atlidoju tikai uz šo vakaru no Sanktpēterburgas, lai baudītu jūsu priekšnesumu. Es nebūšu oriģināls, bet tas patiešām bija satriecoši. Esmu fanātisks jūsu talanta apjūsmotājs.

-Un ar ko, jūs, Alex, vēl nodarbojaties, izņemot mana talanta pielūgšanu?

 Ieinteresētības izrādīšanai Renezmei nācās pielietot savas lieliskās aktrises dotības.

-Mana dzīve ir tik garlaicīga un neinteresanta, ka par to pat nav vērts runāt, it īpaši ar tik daiļu sievieti, bet nevēlos būt nepieklājīgs un apmierināšu jūsu ziņkāri- investīcijas, metalurģija, zelta ieguve … esmu kāda Krievijas koncerna direktoru padomes priekšsēdētājs.

Renezmes mākslinieces dvēselei šī sfēra bija absolūti vienaldzīga, tomēr viņa novērtēja, kādu pasakainu ienākumu un sabiedriskā stāvokļa cilvēks atrodas viņas priekšā.

- Jūs izskatāties mazliet izsalkusi! Vai varu jums piedāvāt klāt pie vodkas nobaudīt arī sterlet sudrabaini melnos ikrus?  Tikai  nepadomājiet, tas nebūs no kristāla bļodām ar zupas karotēm- es neesmu tipisks jauno krievu sugas pārstāvis. Mani senči nāk no senas krievu, Pēterburgā dzīvojušas, aristokrātu ģimenes. Liekas, esmu pat grāfs … tikai nesakiet to nevienam! Tas būs mūsu noslēpums.- Alex zīmīgi piemiedza vienu aci un eleganti piedāvāja Renezmei savu elkoni.

Jautrība banketā sita augstu vilni. Šampanietis tika piedāvāts tikai kā welcome drinks, bet visu pārējo vakaru lija neizsīkstošas vodkas upes.

Renezme ar Alexu bija iegrimuši sarunā par iespējām noorganizēt viesizrādes Krievijā, kad pie viņu galdiņa pienāca čigānu ansambļa vijolnieks  un, noslīdzis Renezmes priekšā uz viena ceļa, uzsāka spēlēt smeldzīgu krievu romanci. Kolorītais virtuozs izvilināja no sava instrumenta tik sirdi plosošas melodijas, ka daudzu acis piepildījās ar valgu spožumu, un biznesa pasaules haizivis kopā ar garlaikotiem aristokrātiskiem snobiem kā mazi, neaizsargāti bērni, raudāja līdzi čigāna vijolei.

А напоследок я скажу:
Прощай, любить не обязуйся.
С ума схожу. Иль восхожу
К высокой степени безумства.

Как ты любил?
Ты пригубил
Погибели. Не в этом дело.
Как ты любил? Ты погубил,
Но погубил так неумело.

И напоследок я скажу…
Работу малую висок еще вершит.
Но пали руки, и стайкою, наискосок,
Уходят запахи и звуки.

А напоследок я скажу:
Прощай! Любить не обязуйся.
С ума схожу. Иль восхожу
К высокой степени безумства.

Так напоследок я скажу…

-С извольте! Aplaimojiet mūs ar savu mākslu, Renezme! Просим!

Alex kā veikls burvju mākslinieks uzsedza meitenes trauslajiem, ziloņkaula toņa pleciem, nezin no kurienes pēkšņi uzradušos, satriecoši skaistu, bārkstainu čigānu lakatu un galanti pasniedza vīrišķīgu roku. Renezme samulsusi  vēl vilcinājās, bet melodija bija tik valdzinoša un romances vārdi tik zīmīgi, ka viss apkārtējais pagaisa un viņa pilnībā atdevās savas būtības spēcīgākajai stihijai – dejai.

Мохнатый шмель — на душистый хмель,
Цапля серая — в камыши,
А цыганская дочь – за любимым в ночь,
По родству бродяжьей души.

Так вперед — за цыганской звездой кочевой
На закат, где дрожат паруса,
И глаза глядят с бесприютной тоской
В багровеющие небеса.

И вдвоем по тропе — навстречу судьбе,
Не гадая, в ад или в рай.
Так и надо идти, не страшась пути,
Хоть на край земли, хоть за край.

  Čigānu ansamblim pievienojās daudzbalsīgs viesu koris un zāle pārvērtās raibā, trakojošā krāsainu svārku, īstu briljantu, puķotu lakatu, smalku kažokādu un vibrējošu ģitāras stīgu jūklī.

  Alex kā noburts, nenolaida tumšās acis no Renezmes, kura savu  fascinējošo deju beidza, noslīgstot viņa priekšā ceļos un atliecot muguru tālu atpakaļ. Grīdu klāja bārkstainais lakats viņas slaidajās rokās un pāri visam – vara spožumā mirdzošs, mežonīgu cirtu vēdeklis. Visas pieviltas un atraidītas sievietes sāpes, visa kaisle un svelošais niknums no pašiem dvēseles dziļumiem caurvija neprātīgo deju. Viesu pūli pāršalca aplausu vētra, ovācijas un sajūsmas saucieni. Čigānu ansamblis turpināja savu trakulīgo uzstāšanos, bet Alex ar Renezmi, raibajā cilvēku burzmā neviena nemanīti, pameta vēstniecību.

-Es tevi šonakt nozogu un, piedod, ja nejautāju, vai tu to vēlies!- viņš viegli kā pūku iecēla Renezmi savā Mazerrati kabrioletā un pats piesēdās pie stūres.- Šo saullēktu mēs sagaidīsim visskaistākajā pilsētā Ņevas krastos. Tad Alex bijīgi saņēma plaukstās Renezmes skaisto seju un, vērīgi ieskatījies brūno acu bezgalīgajās dzīlēs, saudzīgām, maigām lūpām sāka lēni skūpstīt savu šīs nakts nenovērtējami dārgo laupījumu. Meitene aizvēra smagos, kaistošos plakstus. Viņa atkal bija savā teātra grimētavā, atkal pār viņu noliecās mīļotā seja, bet tad notikumi, kā paātrinātā filmā sāka nekontrolējami sekot viens otram. Dedzinoša asara noritēja pār vaigu un Renezme spēji atrāvās no Alexa siltās mutes.

- Atvaino … šonakt visa ir bijis pārāk daudz.

Parīzes spožās ugunis palika tālu aiz muguras. Mežonīgā ātrumā traucoties, viņi tuvojās Šarla de Golla lidostai. Gar autostrādes malām kā mēms, skaudrs atgādinājums Renezmes acīs un sirdī nežēlīgi dūrās milzīgi melnbalti kino reklāmas plakāti ar asins sarkaniem uzrakstiem „Remember me”.

-Jā … jā, es atceros tevi …now and forever!- bezcerīgi raugoties tālajās, aukstajās zvaigznēs, caur sakostiem zobiem  izgrūda meitene..

Alex, ja  kaut ko dīvainu arī nojauta, tad viņa dzīves pieredze un sirdsgudrība lika smalkjūtīgi klusēt.

 VIP zonā, gatavas izlidošanai, viena otrai līdzās stāvēja divas privātās lidmašīnas. Kāpjot pa trapu, Renezme instinktīvi atskatījās – arī pie otrās lidmašīnas pustumsā bija samanāmi divi pasažieri. Spēja vēja brāzma apreibināja jau tā apskurbušo prātu.

 TĀ SMARŽA  …

 Renezme visiem spēkiem centās neko nejust un atslēgt savu apziņu, lai neizplūstu histēriskās asarās un nesajuktu prātā. Spītējot savai  mīlestībā asiņojošai sirdij, spītējot nesaudzīgajam liktenim un, galvenais, Robam, viņa, par sekām nedomājot, izmisīgi metās galvu reibinošā piedzīvojumā.

Divi gaisa kuģi aiztraucās pretējos virzienos – Losandželosa un Sanktpēterburga – divas nesavienojamas pasaules.

10. nodaļa

O-o!

 Pēc nedēļas

 Pa monopola laukumu ripoja metamie kauliņi. Sets bija panācis savu, tikai septiņas dienas vēlāk. Nespēju pretoties viņa suņa acīm tiešā nozīmē.

„Viens, divi, trīs četri, pieci! Lūdzu, divsimt dolārus, Pol!” Džeikobs dzēlīgi iesmējās. Es un viņš bijām viens kauliņš.

„Tagad mana kārta, kropli!” Pols atbildēja un pasvieda manam mīļotajam banknotes. Džeikobs tās saņēma ar spēles prieku acīs. Viņš man iečukstēja:

„Es jūtu uzvaras garšu, mīļā! Ja tā turpināsim, noteikti uzvarēsim!” Sets izdzirdējis Džeika čukstu piebilda:

„Jā, no otra gala uzvarēsiet!” pasmējos par viņa joku. Sets tiešām bija īsts jokdaris.

„Ha! Laipni lūdzu viesnīcā Leai klāsies plāni. Jūsu apmeklējums maksās tikai tūkstoš dolārus. Paldies!” ļauni mēdījās Ambrijs. Lea nošņācās:

„Saņem savu smirdīgo naudu! Es eju medīt!” bankrotējusi un auksti pacēlusi degunu Lea izgāja pa durvīm.

„Nu tā! Kurš būs nākamais?” Ambrijs laipni meta acis uz Kila pusi.

„Tu pats! Tu esi gaidīts viesis pie mums, Ņujorkā!” Džeikobs strupi izmeta.

„Vai tiešām? Laikam tas būs jāatliek uz vēlāku laiku, jo man pašlaik jābūvē jaunas ēkas, lai jūs izputinātu!” Ambrijs prata atbildēt.

„Ak tā! Nekas, gan jau atradīsies kādi divi tūkstoši dolāru… Klau, tēt, vai mums ir vēl kartupeļu plāksnītes?” Džeikobs vienmēr bija izsalcis. Šovakar vien viņš bija apēdis kādas piecas čipsu pakas. Vai varbūt sešas?

„Piedod, dēls, bet vairs nav. Toties mums ir šokolādes saldējums! Vai kāds vēlas?” Billijs nīgrā balsī atteica. Viņam nepatīk, ka visi izēd viņa ēdienu, bet, kad es esmu šeit, viņš cenšas būt laipnāks.

„Es!” atskanēja balsu koris. Es gan negribēju. Biju pārēdusies tā, ka man jau sāpēja vēders.

„Tad nāciet pakaļ!” Billijs izsmejoši iesaucās.

„Aiiiii! Es kaut kā vairs negribu… Nemaz negribas tik ļoti ēst… Gan jau pacietīšos…” ņurdieni nočabēja viens pēc otra.

„Es jau eju!” vienīgi Sets nebija tāds sliņķis, tāpēc atgriezās ar bļodu, kas ar kaudzi bija piekrauta ar brūnu saldējumu ar šokolādes gabaliņiem. Istabā bija ļoti sutīgs. Pēkšņi man sareiba galva no gaisa trūkuma. Sagrīļojos. Džeiks satraukts pieturēja mani:

„Kas ar tevi?”

„Es iziešu ieelpot svaigu gaisu,” atbildēju viņam.

„Es nākšu ar tevi!” mans mīļotais uzstāja.

„Nē, paliec vien. Es tūlīt būšu atpakaļ.”

„Esi droša?” viņš vēl pārliecinājās.

„Pilnīgi. Gaidi šeit, es būšu pēc dažām minūtēm.” Aizstreipuļoju līdz durvīm un izgāju ārā. Bija vēls vakars. Gaiss bija dzestrs. Es to ieelpoju caur muti. Tik patīkami sajust, kā svaigs gaiss piepilda tavas plaušas. Pēkšņi izdzirdēju lapu čaboņu. Tad atkal, tikai jau tuvāk man. Mani pārņēma šausminoša doma, ka tas man kaut ko nodarīs. Sāku lūgties:

„Lūdzu, nevajag! Apžēlojaties! Nē! Lūdzu!” Tam bija vienalga. Piepeši atskārtu, ka viss notiek tieši tāpat, kā manos murgos. Tad tas, lai kas tas arī būtu, zibens ātrumā ar milzīgu spēku iedūra kaut ko garu un asu man vēderā. Es nevarēju pakliegt, jo manas sāpes bija pārāk lielas, tās bija nepanesamas. Tas bija vampīrs. Viņš gribēja mani mocīt. Tas vilka garo priekšmetu ārā no manis lēnām, lēnām un lēnām. Tas ļauni iesmējās. Vampīrs pieliecās, un iekodās man kaklā. Tad tas sakustējās, it kā kaut ko sadzirdējis un aizskrēja prom, atstādams mani ārā. Durvis bija simt metru attālumā. Klupdama krizdama aizskrēju līdz tām. Piespiedu roku smeldzošajai brūcei. No tās tecēja asinis. Ar vieglu spērienu attaisīju durvis. Džeiks smējās par kādu joku. Kad viņš palūkojās uz mani, vienīgais ko spēju pateikt, kad viņš ieraudzīja asiņu straumi no mana vēdera, bija:

„O-o!”

Visi apklusa un Džeiks pieskrēja man klāt. Viņš bija… izbijies.

„Kas ar tevi noticis? Kas tev to izdarīja?!” viņš šausmās nočukstēja. Gribēju kaut ko teikt, bet manu vēderu sarāva milzīgas sāpes, it kā tas degtu. Iebļāvos:

„ĀAAA! Lūdzu, palīdziet! Ak, Džeik! Es nevaru izturēt!” Mans kauciens bija sāpju pilns un smeldzošs.

„Ko lai dara?” Džeiks izbijies iesaucās.

„Jāved viņa pie Kaleniem! Ātrāk!” Sems atbildēja. Džeiks paņēma mani uz rokām un zibens ātrumā skrēja uz mašīnu.

„Viss būs labi! Viss būs labi! Mēs pēc desmit minūtēm būsim klāt! Viņi zinās ko darīt! Pacieties vēl tikai mazliet!” viņš mani mierināja. Jutu, ka viņš ar šiem vārdiem mierina arī sevi. Straujā pagriezienā bijām ārā no garāžas. Džeiks uzspieda uz gāzes pedāļa. Ātruma rādītājs pacēlās virs simt kilometriem stundā. Gribēju nomirt, kaut gan labi zināju, ka to nespēju. Šāds ievainojums var likt tikai ļoti sāpēt, bet ne mirt.

„Viņa nemirs. Tu nemirsi. Mēs tūlīt būsim klāt,” Džeiks nervozi atkārtoja.

„Es nemaz nevaru nomirt, Džeik! Man nav noticis nekas dzīvībai bīstams. Ļaunāk būtu, ja man būtu iekodis vampīrs…” un tad es atsaucu atmiņā ainas, kad šis nezināmais vampīrs bija mani savainojis. Tas iedūra manī kaut ko, tad tas to izvilka, tad tas man iekoda…

„Vai dieniņ, vai dieniņ, vai dieniņ! Džeik, ir pavisam slikti! Man iekoda!” pēdējiem spēkiem iespiedzos. Vilkaci inde nogalina. Pusvmpīru inde ļoti stipri savaino. Var gadīties, ka iznākums ir letāls. Džeiks aiz panikas neatbildēja. Viņš tikai piespieda stiprāk gāzes pedāli. Es ievaidējos uz aizmugurējā sēdekļa, jo uznāca jauns sāpju vilnis. Tad mēs strauji apstājāmies. Likās, ka braucām stundām. Jutu, kā mani paņem stipras rokas. Tas laikam bija tētis. Dzirdēju balsis, bet skaidri visu nesapratu, jo nebiju pie pilnas sajēgas. Jutu, kā Džeiks tur manu roku. Tad vēlreiz iekliedzos, jo brūce atkal sāka smelgt, tikai daudz stiprāk. Pēkšņi biju pie pilnas apziņas un sāku kliegt:

„Lūdzu, ātrāk! Man briesmīgi sāp!”

„Ko darīsim, Kārlail!” vectēvam bažīgi jautāja tētis.

„Tas viņai ir iekodis. Mēs varam sašūt brūci, bet vispirms no tās ir jāizņem netīrumi un paliekas. Tad atliek vienīgi gaidīt – vai nu viņa nomirs, jo ievainojumi ir ļoti smagi, vai arī izdzīvos. Tas atkarīgs no gēniem. Mūsu vienīgā cerība, ka vampīriskā viņā ir vairāk nekā cilvēcīgā.”

„Kāpēc? Kas būs, ja viņā vairāk ir cilvēciskā?” Džeikobs iečukstējās ļoti klusu šūpodams manu roku.

„Ja viņā vairāk ir cilvēcīgā, tad vampīra inde viņu nogalinās. Tas ir ļoti sarežģīti. Inde vispirms nogalinās cilvēcīgo, jo, ja viņa būtu tikai cilvēks, inde viņu pārvērstu, bet tagad viņa ir pusvampīrs, un vampīriskais un cilvēcīgais ir sajaucies kopā. Tad viņa būs pārāk vāja, lai pretotos indei un nomirs. Ja viņā ir vairāk vampīriskā, Renezme uzveiks indi un būs tāda pati, kā iepriekš, tikai inde ļoti stipri palēninās atveseļošanos.” Kārlails bija ļoti nobažījies. Es arī biju nobijusies.

„Lai ko jūs darītu, dariet to ātrāk,” izspiedu. Kārlails bija ievadījis morfiju, bet sāpes vienalga bija milzīgas, jo morfijs vēl nebija paspējis iedarboties. Nākamās stundas es biju narkozes varā. Tad ieslīgu komā. Pēdējais, ko dzirdēju, bija no Kārlaila:

„Tagad viņa būs komā nezināmu laiku. Dienas, varbūt pat nedēļas. Mums atliek vienīgi gaidīt…” Es cīnījos ar kaut ko. Man likās, ka tā ir nāve. Redzēju, ka tālu priekšā ir gaisma. Tā laikam bija dzīvība. Es uz to skrēju, bet tuvāk nenonācu. Mani kaut kas vilka atpakaļ. Es skrēju un skrēju, bet visu laiku paliku turpat…

9.nodaļa

Renezme. Nostāja

„Ko jūs par to domājat?” es jautāju stāvot kā iemieta zemē. Biju uztraukusies par vecāku viedokli, bet manas domas tas tāpat nemainīs. Viegli paspiedu Džeikoba roku.

„Nu,” tētis pasmaidīja mammai tik ļoti mīļo smaidu ar samulsuma piejaukumu, „mēs neiebilstam. Ja tas būs labāk tev… Tā ir tava dzīve un tava izvēle. Es varu iebilst, bet tu esi pieaugusi un vari pati lemt par sevi.” Vai tas bija viss? Vai viņiem nav iebildumu? Pagaidiet, jāpārbauda. Varbūt tas viss ir viens ļauns joks.

„Tiešām? Jums nav pretenziju? Stop, man viss jāaptver…,” es biju priecīga, ka varēšu padzīvot kopā ar Džeiku. Galu galā – es taču esmu precējusies!

„Patiesībā, tev nevajadzētu lūgt mūsu atļauju – jūs ar Džeikobu esat precējušies,” mamma veltīja šķību skatienu manam vīram, „un es būšu tikai priecīgāka, ja tu būsi laimīga. Turklāt, mums ar Edvardu vairs nevajadzēs skriet tevi naktī modināt.” Visi iesmējās izņemot mani. Man murgošana bija personīga lieta.

„Ak, atvaino, saulīt,” mamma, aptverdama kā es jūtos, iekoda lūpā, „es negribēju tevi aizskart!” Uzreiz nonācu viņas apskāvienā.

„Tas nekas. Labi, mēs braucam jau šodien. Mīļais, pēc pusstundas esi gatavs.” Pabrīnījos par savu dedzību, jo bija nedaudz skumji atstāt vecākus. Varēja redzēt, ka arī viņu acīs iezogas skumja nots. Tas lika iedurties nelielai adatiņai manā sirdī, bet es adatiņu ignorēju. „Man ir jāatkopjas, man ir jāatpūšas” sev iegalvoju.

                                                                      ***

„Atpūties, mīļā!” mamma sauca mums nopakaļ.

„Mēs gaidīsim tevi atpakaļ,” tētis mīļi teica. Es iekāpu Džeika mašīnā un mēs aizbraucām. Manas bērnības mājas attālinājās. Beidzot tās vispār nebija redzamas.

„Tagad mēs būsim divi vien,” Džeiks noglaudīja manu roku.

„Vēl taču Billijs un pārējie vilkači…” es domīgi novilku.

„Nu ja! Viņa tiešām būs traucēklis… Nekas, es par to parūpēšos,” Džeikobs noskaldīja.

„Neuztraucies, ar viņiem būs jautri! Nespēju sagaidīt, kad atkal izdzirdēšu Kila dārdošos smieklus!” pati iesmējos. Man tie zēni bija labi draugi.

„Ja tu tā vēlies… Ko šodien darīsim?” viņa balsī bija zināma interese.

„Varbūt pastaigāsimies pa Lapušas rezervātu?” Es tiešām gribēju ieelpot svaigu gaisu.

„Super! ” atskanēja Džeika smiekli. Es tos mīlēju.

„Pa ceļam varbūt ieiesim Maķītī?” Džeikobs piemetināja. Es nesapratu viņa vilkaču žargonu. Sašķobījos. Džeiks to ieraudzīja un izlaboja:

„Tas ir Mc Donaldā. Man ellīgi gribas ēst.” Par apstiprinājumu skaļi ieburkšķējās viņa vēders. Atbildei ar skaļu burkšķi ierunājās arī manējais. Abi iesmējāmies.

„Mēs esam līdzīgi pat šajā ziņā!” Džeiks spurdza. Bijām jau Lapušā. Pēkšņi mašīnā ielēca kaut kas ļoti smags. Tas bija Sets.

„Ak, lūdzu, atšujies, Set! Tu te esi pilnīgi nevietā!” Džeiks ievaidējās. Atskanēja mani šķindošie smiekli, kas sabalsojās ar Seta izbrīnītajiem smiekliem.

„Ha! Ha! Ha! Ha! Nu beidz, vecais! Mēs taču esam čomi! Klau, dzirdēju, ka Nesija pārvācās pie mums! Oki doki! Ko šovakar sadarīsim?” tas bija Sets. Viņš bija kā liels bērns.

„Vispār mēs bijām iecerējuši vakaru pavadīt divatā!” Džeikobs īpaši uzsvēra vārdu bijām. Sets draiski ierūcās.

„Lūdzu! Lūdzu, lūdzu, lūdzu! Nesij, uzspēlēsim monopolu! Man būs mašīnīte!” Džeikobs ierūcās. Pieturēju viņu.

„Nu… Ja jau es te esmu uz ilgāku laiku, mēs varētu…” nepaspēju pabeigt, kad atskanēja Pola prieka saucieni:

„Jēēēēē!!! Tad jau viss čikiniekā!” Sets kopā ar mani sāka locīties smieklos.

„No kurienes tad tu uzradies?!” Džeiks nikni ierūcās.

„Ņu kā, draugi taču jāsveic mājās! Šovakar būs tuss par godu jums!” Pols atkal sāka zviegt.

„Viss!” Džeikobs uzsprāga, „man pietiek! Šī ir mana sieva, mūsu atpūta un mums nav vajadzīgi nekādi tusiņi! Ļaujiet taču mums kādreiz arī pabūt vieniem!!!” Pols un Sets salēcās no pēkšņā Džeikoba uzliesmojuma. Katrs vēl paspurdza, tomēr izkāpa no mašīnas. Mēs iebraucām Džeika garāžā, kas bija speciāli iekārtota mūsu Ferrari automašīnai. Ja kāds šai mašīnai piedurtu kaut pirkstu nepareizā vietā, Džeikobs viņam apgrieztu sprandu. Pirms kāpu ārā, nedaudz aizdomājos par savu ģimeni, kas palika mums aiz muguras… ceru, ka viņi neskumst! Manas durvis atvērās. Tas bija Džeikobs. Ar vienu rāvienu es biju ārā no mašīnas. Un tad mans mīļais vīrs izdarīja kaut ko negaidītu. Viņš pacēla mani uz rokām tā, it kā es būtu viegla kā pūciņa. Tas man patika.

„Ooo!” es iesaucos. Vairs neko nepaspēju pateikt, jo mana mute bija aizņemta. Kad tā atkal bija brīva, sekoja vēl viens „Ooo!”. Tas bija no Seta puses.

„Āaaaa! Jūs vēl esat šeit?!” Džeikobs nikni ieņurdējās. Sets un Pols spurgdami aizlavījās prom.

„Nu, pie kā mēs palikām?” sekoja vēl viens skūpsts.

„Khe, khem,” Lea nokremšļojās stāvēdama garāžas durvīs.

„Sveicināta mājās!” Lea iesaucās. Metos viņas apskāvienos.

„Redzu, jūs te labi pavadāt laiku…” nezin kāpēc, viņa nesaviebās sāpēs kā parasti. Tūlīt arī nāca atbilde. Stalts vīrietis piegāja pie Leas un apkampa viņu. Vīrietim bija ogļu melni mati un milzīgi muskuļi. Varēja redzēt, ka tas ir vilkacis. Viņa mati bija rupji un īsi apgriezti.

„Sveika, Renezme. Mani sauc Endrjū,” svešais pieklājīgā balsī teica. Endrjū paspieda manu roku.

„Sveiki,” samulsusi atbildēju. Džeikobs bija aplicis roku ap manu vidukli.

„Tad jau vakarā tiksimies!” viņš vēl uzsauca un kopā ar Leu aizgāja.

„Tad ejam pastaigāties?” Džeikobs draiskulīgā balsī ieteica.

„Labi, bet gar jūras krastu,” es piemetināju.

„Tiks izdarīts!” Džeikobs smējās. Ak, kā es viņu mīlu! Un viņš tikpat stipri mīl mani. Katra sekunde, ko pavadu viņa sabiedrībā, man ir kā gaiss, ko elpoju. Katrs mīļotā pieskāriens man liek justies labāk. Es nemūžam nešķiršos no Džeika. Mūsu mīlestība būs mūžīga. Roku rokā izgājām no garāžas. Devāmies uz priekšu jūras virzienā.

„Ko darīsim rīt?” ar patiesu interesi jautāju.

„Nezinu… Varbūt romantisks vakars teltī kādā skaistā vietā?” Viņš bija brīnišķīgs!

„Tu mani pārāk lutini,” pa jokam nosodīju Džeiku.

„Vai tiešām?” saņēmu prettrieciena bučiņu.

„Labi, jau labi! Tu uzvarēji!” smiedamās spiedzu, kad viņš sāka mani kutināt.

„Ak, kā es tevi mīlu!” Džeiks pēkšņi iesaucās.

„Es tevi arī!” uzdāvināju viņam skūpstu.

„Klausies, man ir tāda doma. Es gribētu izmēģināt mācīties augstskolā. Protams, ja tu negribi, mēs to varam nedarīt.” Nezināju, vai Džeikam patiks šāda doma. Tomēr viņš ir brīvības gars.

„Ja tu tā vēlies. Kuru universitāti tu izvēlies? Bet man ir tikai viens nosacījums- lai tā nebūtu Hārvarda vai Dārtmūta. Man nepatiktu sēdēt tādās lielās zubrīšu skolās. Tad jau labāk kādu vietējo augstskolu.”

„Tu nopietni? Tas būtu brīnišķīgi! Es tevi mīlu!” ielēcu sava lāča apskāvienos. Tālāk viņš mani nesa uz rokām.

„Kādā fakultātē tu gribētu mācīties?” jautāju.

„Vēl neesmu izdomājis. Ko tu domā?”

„Es gribu kļūt par ārstu,” pārliecināti atbildēju. Beidzot bija redzama jūra. Vakars, saule riet.

„Džeik, tas ir tik skaisti!” nespēju pateikt neko vairāk. Biju ļoti jūtīga un nobirdināju kādu asariņu.

„Euu, mazā, kas noticis?” viņš uzreiz satraucās.

„Nekas, tikai saulriets ir tik skaists, ka man uznāca raudiens. Es vienkārši aizdomājos par mūsu mīlestību…” tālāk vairs neko pateikt nevarēju, jo Džeiks mani sāka dedzīgi skūpstīt.