Galerija
robertpattinsononeclipseset09232-18 SPL125648_004 tsbd2017329r SPL127587_008 show33 robertpattinsonwallpapery nikki_kr_dz_04 kresla5 dakotajtellerphotoshoot012

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Tēmas Krēslas fanu darbi visi raksti

Mēness gaisma. 27. nodaļa. Noslēgums

Šī ir pēdējā “Mēness gaisma” nodaļa…. lai cik skumji tas nebūtu :( Vēlos savā vārdā pateikt neizmērojami lielu pateicību Tev, Gunita, ka dāvāji mums iespēju lasīt Tavu aizraujošo, emocionālo, dziļdomīgo un ļoti prasmīgi uzrakstīto darbiņu, un esmu pārliecināta, ka “paldies” teikšanā man pievienosies vesels pulks Tava talanta cienītāju!  Tava prāta un sirds bagātības, kuras Tu tik meistarīgi ietērp vārdu virtenēs, Taviem lasītājiem un nenovērtējams ieguvums. 

Lai Tev krāsaina un saulainu piedzīvojumu pilna atpūta šovasar! Tomēr bikli ceru Tevi sagaidīt rudenī ar kādu jaunu iesākumu literārā jomā… :)

Niive

27. MĒS BIJĀM BEZGALA LAIMĪGI

Es sēdēju pusmēness pludmales smiltīs un lūkojos kā noriet saule, paslēpdamās aiz apvāršņa. Vējš jauca viļņus un tie bangojot triecās pret krastu, sašķīzdami baltās putās un atkal ieslīdēdami līcī. Tas man atgādināja par notikumiem manā dzīve, kad briesmas nāca un zuda nebūtībā jau tik daudzas reizes.

Kad būs nākamā?

Ceru, ka nekad, bet drošs paliek drošs acis būs jātur vaļā. Lasīt tālāk »

Mēness gaisma. 26. nodaļa

26. NĀVE ATTAISNO VISUS GRĒKUS

Pirms es paspēju saprast kas notiek, Džeikobs lēcienā uz priekšu pārvērtās gigantiskā vilkā, liekot auduma strēmelēm pajukt uz visām pusēm un metās Voltūru virzienā, neizvēloties konkrētu uzbrukuma mērķi.

Izmisums un instinkts aizsargāt bija licis manam vilkam zaudēt savaldību un viņš metās uzbrukumā ienaidniekam, it kā viņa upuris spētu aizvietot mūs pārējos.

Aleks izšāvās pretim rūcošajam vilkacim, bet pirms notika sadursme, sarkanbrūnais vilks sāpēs saļima.

Mana saplosītajā sirdī iedūrās asmens. Vairāk par visu es vēlējos, kaut man piemistu viss pasaules spēks, lai es varētu iznīcināt mazo sīko riebekli, kas darīja sāpes Džeikobam, tomēr man nebija pat vampīra spēka, bet es tik un tā metos viņai virsū ne brīdi nevilcinoties. Nebiju gaidījusi, ka Dāvids man sekos, taču viņš tā darīja un vēl pirms manis, ietriecās Aleksam sānos, notriekdams vampīru zemē. Koncentrējusies uz vilku, Džeina nepamanīja, kā pārlidoju niecīgo attālumu, kas mus šķīra un sagrābju viņas mazo kaklu, ar otru roku mēģinādama noraut viņai galvu, kā biju iztēlojusies savā vīzijā. Pārsteigta un izsista no līdzsvara, Džeina atbrīvoja Džeiku no sāpēm. Es gaidīju, ka tās tūlīt skars mani, bet viņa nespēja koncentrēties uz tām, ja nācās cīnīties fiziski.

Ak, kā es priecājos, ka Emets bija man iemācījis dažus paņēmienus kā aizstāvēt sevi, jo pat būdama augumā mazāka un sīkāka par mani, Džeina bija vampīrs ar visām tam piemītošajām spējām, no kurām man jau atkal bija tikai puse.

Es veikli izlocījos, pašaudamās sāņus, kad Džeina atgrūda manu roku, kas atradās ap viņas kaklu, un pati mēģināja mani satvert. Ar acs kaktiņu manīju, kā atguvies no sāpēm, kājās pielec Džeikobs, bet viņam neizdevās turpināt iesākto, jo zemē notriektais Aleks jau bija paspējis pielēkt kājās un aizsviest Dāvidu vairākus metrus tālāk, kurš bija stiprs, bet neuzmanīgs. Viņu vadīja instinkti nevis stratēģija un tas bija slikti, jo Dāvids kļuva par vieglu mērķi un man par to bija jāraizējas.

Aleks atkal izmetās priekšā vilkacim, lai aizsargātu pārējos un galvenkārt Korinu, kura atradās vilkacim vistuvāk un bija viens no Voltūru pīlāriem, lai viņi uzvarētu. Es pat paspēju pamanīt, cik viņa ir satraukta un nobijusies, jo viņa, kā redzams, nebija nekāda cīnītāja. Tāpat kā Džanna, kas stāvēja Āro otrā pusē un drudžaini vērās apkārt. Lasīt tālāk »

Mēness gaisma. 25. nodaļa

25. DĒMONI NOSKATĀS, KĀ EŅĢEĻI ZIEDOJAS

“Sasodīts, Dāvid! Es nejokoju. Tūlīt pat nāc šurp!” vēl nebiju sasniegusi Ralfa alu, kad izdzirdu viņa saniknoto balsi, saprazdama, ka viņam ir radušās problēmas ar jauno draugu. “Pie velna! Es runāju pavisam nopietni! Ja tu tūlīt pat neagriezīsies es… ” Ralfs nepabeidza savus draudus, jo sajuta manu klātbūti un atplauka platā smaidā, bet pamanījis manu izmisušo skatienu, viņa acis pārsteigumā iepletās un ar pāris soļiem viņš jau atradās man līdzās. “Kas noticis, Nesij?! Kas atgadījies?!

“Voltūri… mana ģimene… ” satraukuma un izmisuma dēļ, kas plosījās manī, man bija grūti runāt, tāpēc dvesu saraustītus vārdus, īsti nezinādama, kā lai viņam to paskaidroju. Varbūt baidījos, ka izrunājot tos skaļi, es pārbīšos tik ļoti, ka nespēšu neko pasāk, bet šobrīd man bija jābūt stiprākai kā jebkad.

“Vai Voltūri uzbruka tavai ģimenei?!” Ralfa basī bija dzirdamas neviltotas bailes. Es mēģināju tajā saklausīt pašsaglabāšanās instinktu, kas būtu licis viņam baidīties par savu dzīvību, bet tāda nebija. Viņš tiešām satraucās par Kaleniem.

“Tas pat būtu bijis labāk nekā tas, ko viņi izdarīja. Viņi ar viltu aizmānīja manu ģimeni, lai piespiestu viņus sevi upurēt.”

“Neticami! Nolādēts, ko lai mēs darām?!” Lasīt tālāk »

Mēness gaisma. 24. nodaļa

RENEZME KĀRLIJA KALENA

NESIJA

PRIEKŠVĀRDS

Es zinu, ka tas ir sapnis, bet tas neko nemaina.

Es stāvu uz Kalenu mājas lieveņa. Iekšā nav dzirdama ne vismazākā skaņa un es dodos iekšā, lai paskatītos. Mājas iekšpusē izskatās tā, it kā tur neviens nebūtu dzīvojis. Tā ir tukša un pamesta. Es pārbaudu visu māju, ielūkojoties ik katrā istabā, bet nekā. Es esmu vienīgā dzīvā būtne šai namā.

Manu sirdi pārņem izmisums un bailes un es nokrītu ceļos, aptverot šausminošo patiesību. Viņu vairs nav. Mana ģimene ir zudusi uz visiem laikiem. Voltūri viņus ir nogalinājuši. Es esmu viena.

Īso šausmu sajūtu pārņem jauna, daudz spēcīgāka un man vēl līdz šim nepazīstama sajūta.

Naids.

Ne jau parasts naids.

Atriebības naids.

Tas aizmiglo manu skatienu, ļaujot galvā palikt tikai vieni domai. Kā lai atmaksāju Voltūriem par šo zaudējumu? Lasīt tālāk »

Mēness gaisma. 23. nodaļa

23. TU LAIKAM JOKO!

Biju nikns. Biju noskaities. Biju dusmīgs uz visu pasauli un tāpēc tupēju mājās viens pats. Marianna un Viljams bija devušies medībās, no kurām es atkratījies sakot, ka esmu gana paēdis dzīvojot mežā, bet patiesībā negribēju būt viņu tuvumā. Manis žēlošana un līdzi jušana bija ļaunāka par Helēnas nicinājumu. Pat tas būtu bijis labāk par Mariannas mātišķajām rūpēm un Viljama bezgalīgajām pamācībām. Bet Helēnas nebija. Viņa laikam bija parvākusies uz rezervātu pavisam.

Fui! Pie tiek smirdīgajiem suņiem.

Es sēdēju uz galda, kas bija novietots pašā istabs vidū, sakrustojis kājas sev priekšā un vēros ārā pa logu kā līst. Nu, tad beidzot! Bija jau pēdējais laiks. Lai gan saules šeit tik un tā bija maz, man patika lietus. Tad viss bija drūms un tumšs un cilvēkiem tāds laiks negāja pie sirds, toties priekš manis bija tieši kā radīts. Tad es netraucēti varēju būt starp viņiem un iztēloties, ka tie visi ir mani potenciālie upuri, kaut arī nebiju domājis viņus nogaināt. Cilvēki steidzās, lai nokļūtu drošībā sausumā un nebija īpaši ziņkārīgi, tādēļ to droši varēju darīt es. Tas bija mans laiks.

Bet šobrīd es sēdēju uz galda un man nebija ne mazākā nodoma kaut kur iet. Vienīgā vieta, kur es vēlētos doties, bija pie Nesijas, bet viņa mani negribēja. Lasīt tālāk »

Mēness gaisma. 22. nodaļa

22. MAN RIEBĀS BŪT LABIŅAM!

Biju sasniedzis policista māju, kad pamanīju Nesiju iznākam no tās un dodamies uz savu dampi, ar kuru viņa mēdza pārvietoties tēlojot cilvēku. Es zināju, ka viņa jūt manu klātbūtni, taču šķiet izlikās to nemanām un turpināja soļot, līdz sasniedza dzelzs kasti uz piebraucamā ceļa un atvēra tās durvis, lai iekāptu.

“Nesij?! Vai tu nemaz nevēlies ar mani sasveicināties?!” uzsaucu, pirms viņa bija nozudusi starp dzelžiem. Meitene sastinga, palikdama kur bijusi pusatvērtajās durvīs.

Pienācu viņai pavisam klāt un uzlicis roku uz automašīnas jumta, ielūkojos tajā. Tur nebija nekā forša. Kāds prieks tādā braukt? Kad mans skatiens atkal pievērās Nesijai, viņas sejas izteiksme bija drūma un savādi tukša.

“Sveiks, Ralf,” viņa bezkaislīgi nosacīja, neskatīdamās uz mani. “Es steidzos. Varbūt parunāsim vēlāk.”

Varēju iedomāties, ka bija tikai viena vieta, kurp viņa varēja steigties. Protams, pie tā plušķainā kranča.

“Varbūt varu doties tev līdzi?” Doma, ka nāksies atkal skatīties gailošajās Džeikoba Bleka acīs nebija patīkama, bet tā bija vienīgā vieta, kur varēju justies daudz maz droši un Nesijas klātbūtnē man patiešām nekādas briesmas nedraudēja. Viņa nebija tāda kā Helēna, kas atstātu mani saplosīšanai vilkiem.

Meitene palūkojās manī pārsteigtu skatienu. “Nedomāju, ka tu gribēsi doties uz rezervātu, jo tieši turp es grasos braukt.”

Nu, šī ir tā reize, kad man nāksies izskatīties pēc pavisam nevainīga radījuma, lai kā to negribētos. Un šķita, ka Bleks nebija paguvis viņai pastāstīt par mūsu sarunu, bet noteikti to darīs tiklīdz radīsies šāda izdevība. Tāpēc es gribēju būt klāt, kad tas notiks, lai varētu sevi aizstāvēt un pasacīt, ka tas viss ir tiesa, ka Nesija man nav vienaldzīga. Lai gan viņa to jau zina. Lasīt tālāk »

Mēness gaisma. 21. nodaļa

21. ES ARĪ VIŅU GRIBU!

Man ir garlaicīgi! Man ir garlaicīgi! Man ir garlaicīgi!

Es jau ilgi biju klaiņojis pa vilku teritoriju un viņi mani ignorēja, ka tas kļuva neinteresanti. Viņiem laikam apnika mani vajāt, jo nespēja mani notvert. Es biju ātrāks par vēju. Es biju neuzvarams. Tomēr bez upuriem iztikt nebija iespējams, jo man nācas paciest to briesmīgo smaku, kas bija teju vai iesūkusies sūnā un zālē uz to smirdīgo suņu zemes. Bet izradījās, ka tā ir vienīgā vieta, kur es varēju justies daudz maz droši no tiem Voltūru slekavniekiem, jo tur bija vilki un viņi cīnītos līdz nāvei, lai nosargātu savējos.

Tas bija tieši tas, kas man vajadzīgs. Tie suņi varēja sacīt ko grib, es tur vienkārši biju un viss.

Uz rezervāta pilsētu gan iet es neuzdrošinājos, jo vairāk par vilkiem es šobrīd nicināju Helēna, kas tur mūžīgi uzturējās.

Es kārtējo reizi pieskāros rētai uz kakla.

Tagad man uz visu mūžu būs atgādinājums no viņas. Cik pretīgi!

Fē! It kā kāds būtu mēģinājis man pārgrauzt kaklu. Kāds es tagad izskatos?! Viss man skaistums pagalam!

Par to domājot man uznāca nepārvarama vēlme Helēnu nožmiegt, bet lai aizdzītu šīs domas, es atcerējos par Nesiju, kuru nebiju sastapis jau vairākas dienas. Arī viņa laikam mani ignorēja. Visi bija pret mani. Neviens mani negribēja.

Lai jau! Man tāpat ir labi.

Bet Nesija tik un tā bija mans draugs. Viņa mani saprata un atbalstīja.

Draugs. Lasīt tālāk »

Mēness gaisma. 20. nodaļa

20. KĀPĒC MAN BIJA JĀBŪT TĀDAM GĻĒVULIM?!

Nu, bagi forši!

Stulbo Kalenu dēļ man tagad šeit bija jātup kā tādam nīkulim un jāgaida, kad tie slepkavas aizvāksies no pilsētas. Un arī Nesija nenāca mani apciemot. Nu, ja. Tagad viņai bija tas stulbais suns, kura tuvumā viņa mēdza bieži uzturēties, un vēl cilvēks, kuru viņa uzskatīja par draugu. Mani viņa ignorēja. Nesaprotu kā viņa varēja būt draugos ar vilku un cilvēku? Mani taču pat salīdzināt nevarēja ar tiem abiem muļķiem. Es biju gan izskatīgāks, gan gudrāks, gan ātrāks un piedevām es viņu mīlēju. Bet viņa mūžīgi izvairījās un aizbildinājās ar to pasaciņu par likteņa iezīmētajiem. Kaut arī viņa mani noliedza, biju pārliecināts, ka viņa mani mīl, tikai baidījās no tā mežoņa. Citādi taču nemaz nevar būt. Kaut arī tikai daļēji, bet viņa bija vampīrs. Tāds pats vampīrs kā es un tāpēc bija pilnīgi stulbi, ka viņa piederēja vilkam nevis man.

Es biju tik nikns, ka varētu kaut ko salauzt, bet vienīgais, kas atradās manā tuvumā, bija akmens krāvums – mana ala, bet to es negribēju sabojāt, jo šī vieta bija mans vienīgais patvērums. Un tad vēl Marianna un Viljams, kas tēloja baigos vecākus. It kā es būtu kāds bēbis, kuram vajadzīga pieskatīšana. Lai viņi pieskata Helēnu, kas dauzās apkārt ar vilkiem. Viņa, redz, visu dara pareizi, bet ko līdz es pasperu soli sāņus, tā šie klūp man virsū. Un vēl uzdrošinās man stāstīt, kas ir labi un kas slikti, ļaujot Helēnai draudzēties ar ienaidniekiem. Lasīt tālāk »

Mēness gaisma. 19. nodaļa

19. DZĪVĪBA PRET NEMIRSTĪBU

Mana galva pašāvās pa labi, kur stāvēja mamma, un tad pa kreisi, pret Džeikobu. Neviena sejā nebija ne mazākā satraukuma. Tēlots, vai patiess, bet tas bija miers, kas strāvoja no tām. Manēja gan šobrīd mieru pat ar uguni nesameklētu, taču es centos pielāgoties viņu neitrālajam skatienam, kas pārslīdēja pār telpu.

Vectēvs bija ceļā pie mums. Tik daudz jau nu es sapratu, un lai gan tagad viņš zināja par vampīru esamību, viņa sastapšanos ar Voltūriem, kas salīdzinājumā ar mums patiešām bija vampīri it visā, neviens no mums nevēlējās pieļaut.

“Džeikob? Nesij? Dodieties prom,” mamma nokomandēja un noskūpstīja manu pieri.

Es grasījos protestēt. Nebija prātīgi atstāt ģimeni vienu ar viesiem, kas izlikās par draugiem. Nu vismaz Āro.

“Tūlīt!” pēdējo rezi dzirdēju tēva balsī tik lielu uzstājību, kad atteicos doties medībās.

Džeiks pamāja maniem vecākiem un satvēris manu elkoni, vilka uz sētas durvju pusi. Neviens no mums nevēlējās iet garām abiem dvīņiem, kuri stāvēja pie galenajām izejas durvīm uz pagalmu. Mēs izšāvāmies no mājas kā tādas raķetes, ļaujot durvīm aiz sevis aizkrist ar lielu būkšķi un ielēcām Džeikoba mašīnā, kas bija tuvāk nekā manējā un devāmies pretī Čārlijam, pirms viņš bija sasniedzis māju un izteicis vēlēšanos sasveicināties ar Bellu. Lasīt tālāk »

Mēness gaisma. 18. nodaļa

 18. VELNI SPĒLĒ DIEVUS

Skriedama cauri mežam pie Džeikoba, nespēju domāt ne par ko citu kā vienīgi par gaidāmo satikšanos ar Voltūriem. Āro ienīst Džeiku par zaudēto roku un manī nebija ne mazāko šaubu, ka viņš mēģinās atriebties manam draugam tiklīdz radīsies šāda izdevība. Vai man pietiks spēka viņu nosargāt?

Es mēģināšu. Viņš bija visas manas eksistences jēga.

Džeiku es atradu darbojamies savā garāžā ap kādu automašīnu, kas manās acīs izskatījās nesalabojama, taču Džeikobs bija ģēnijs. Es zināju, ka viņš to izdarīs.

Viņš dzirdēja manu tuvošanos un sagaidīja mani ar smaidu. Es neapstājoties ieskrēju garāžā un ielēcu viņa gaidošajās rokās, kas mani saņēma siltā, maigā skāvienā. Piekļāvies man pavisam klāt, viņš neredzēja manu satraukto un bažīgo sejas izteiksmi, taču dzirdēja manu sirdi sitamies krūtīs un zināja, ka tas nav no skrējiena.

Saraucis uzacis viņš pastūma mani tālāk no sevis, lai paskatītos man acīs, kas lūkojās grīdā. Lasīt tālāk »