Galerija
kris_2 125 dzaspers robertpattinsonhqredcarpet9 m_zane-teikmane-foto-aiga-redmane-12 cosmogirl6 eg_3 Kellan Lutz bryce2

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Mēness gaisma. 27. nodaļa. Noslēgums

Šī ir pēdējā “Mēness gaisma” nodaļa…. lai cik skumji tas nebūtu :( Vēlos savā vārdā pateikt neizmērojami lielu pateicību Tev, Gunita, ka dāvāji mums iespēju lasīt Tavu aizraujošo, emocionālo, dziļdomīgo un ļoti prasmīgi uzrakstīto darbiņu, un esmu pārliecināta, ka “paldies” teikšanā man pievienosies vesels pulks Tava talanta cienītāju!  Tava prāta un sirds bagātības, kuras Tu tik meistarīgi ietērp vārdu virtenēs, Taviem lasītājiem un nenovērtējams ieguvums. 

Lai Tev krāsaina un saulainu piedzīvojumu pilna atpūta šovasar! Tomēr bikli ceru Tevi sagaidīt rudenī ar kādu jaunu iesākumu literārā jomā… :)

Niive

27. MĒS BIJĀM BEZGALA LAIMĪGI

Es sēdēju pusmēness pludmales smiltīs un lūkojos kā noriet saule, paslēpdamās aiz apvāršņa. Vējš jauca viļņus un tie bangojot triecās pret krastu, sašķīzdami baltās putās un atkal ieslīdēdami līcī. Tas man atgādināja par notikumiem manā dzīve, kad briesmas nāca un zuda nebūtībā jau tik daudzas reizes.

Kad būs nākamā?

Ceru, ka nekad, bet drošs paliek drošs acis būs jātur vaļā.

Sapratuši savas kļūdas, vampīri visā pasaulē bija nonākuši pie secinājuma, ka noslēpums ir jātur slepenībā par katru cenu. Šķiet Kalenu draudošā bojāeja bija likusi viņiem saprast, ka tas pats varēja notikt arī ar viņiem, ja Voltūri būtu uzvarējuši. Turklāt mēs pieļāvām domu, ka Voltūri paši bija radījuši baumas, lai situācija kļūtu nekontrolējama un būtu nepieciešama iejaukšanās. Taču Āro Kalenus ļoti labi pazina un zināja, ka Kārlails nebūs ar mieru kādu nogalināt, tāpēc tas agri vai vēl novestu pie tā, ka vampīri vērstos pret Kaleniem un tas būtu Voltūru laiks parādīties kā glābējiem, lai visu nokārtotu.

Un tā arī būtu noticis, ja vien es nebūtu pieļāvusi domu, ka varu viņus pārspēt viltībā. Pirmo reizi mūžā biju tā, kas glābj citu nevis esmu glābjamā, lai gan viena es nebūtu to spējusi izdarīt un tāpēc piedēvēt visus nopelnus sev, būtu zemiski. Bet es to nemaz nedarīju un tāpēc joprojām nespēju pierast, ka visi uz mani raudzījās kā uz brīnumu. Kā uz kaut ko pārdabisku pat vampīriem un vilkačiem.

Es biju tā pati Nesija, tikai daudz daudz gudrāka un pieaugusi. Tagad es tāda biju ne tikai sev, bet arī pārējiem – vecākiem, ģimenei, vilkiem… un Džeikobam. Galvenokārt jau viņam.

Es biju līdzvērtīga partnere.

Manas domas iztraucēja kustība mežā, kas atradās pāris simts metrus no pludmales un es paraudzījos tā virzienā. No meža aizsega iznāca Džeikobs un pamanījis mani, atplauka žilbinošā un apbrīnas pilnā smaidā. Straujiem, taču gracioziem soļiem viņš nāca pāri pludmale pie manis un zobgalīgi izbolīja acis, redzot, manu atbildes smaidu un droši vien arī dzirdot manas sirds mežonīgo dauzīšanos.

Pienācis, Džeiks smagnēji nokrita smiltīs man līdzās ar dziļu nopūtu. Izstiepies pilnā augumā un izpletis rokas, viņš palūkojās uz mani. Pastiepis man pretī roku, viņš novilka mani sev līdzās, klusi iesmiedamies.

Mirkli raudzījies man acīs, puisis pavirzījās tuvāk. “Es nekad nespēšu sev piedot to, ko gatavojos tev nodarīt, tevi pametot. Es nedrīkstēju rīkoties tik savtīgi.”

Mēs par to bijām runājuši jau neskaitāmas reizes un tik pat daudzas reizes es biju apgalvojusi, ka tā nebija viņa vaina. Viņš sargāja savu cilti un mani – kā jau allaž – un visus citus. Tas bija viņa pienākums, bet viņš nerimās atkārtot, ka viņa pienākums bija arī palikt ar mani. Un tā mēs bijām iestrēguši kā apburtā lokā un nekādi mani paskaidrojumi un lūgumi to aizmirst, nespēja likt Džeikobam pārtraukt atvainoties un nožēlot.

“Vai tev neapnīk man to mūžīgi atkārtot? Es patiešām noskaitīšos un aiziešu.” Es centos jokot.

“Tu spētu mani pamest?” viņa balss bija tik skumja un raižpilna, ka mans mēģinājums pajokot, izklausījās nežēlīgs.

“Nekad. Tu taču zini, ka nekad.”

“Tad, lūdzu, nesaki man to pat jokojot. Jo pat brīžos, kad zinu kur tu esi, bet neesi pie manis, es jūku vai prātā, iedomājoties, ka varu tevi vairs nekad neredzēt.”

“Tik viegli tu no manis vaļā netiksi.” Tas bija vēl viens mēģinājums pajokot un man sirdī ielija patīkams siltums, kad Džeikobs pasmaidīja.

“Es ceru, ka tā.” Viņš vilcinājās un tad palūkojās kaut kur tālumā. “Tātad Ralfs pārvērta Dāvidu par vampīru. Pēc tam, kad tu to viņam biji lūgusi.”

Par šo tematu mēs nebijām līdz šim runājuši. Visas mūsu sarunas norisinājās ap Džeikoba un manas ģimenes nožēlu par izdarīto, lai gan tā nemaz nebija viņu vaina. Vēl vairāk par maniem vecākiem un Džeikobu pārdzīvoja tikai Kārlails, kurš uzskatīja, ka ir nodevis savas ģimenes uzticību. Protams, ka neviens no mums viņu nevainoja, bet arī nespējām likt pārstāt viņam sevi šaustīt.

Toreiz, kad atgriezāmies no izcirtuma, tēvs bija stāstījis kā viņi jutās, kad Džanna viņam, Bellai, Alisei un Džasperam bija atņēmuši spējas un Korina visiem iedvesa domas par upurēšanos kā vienīgo risinājumu un neviens no viņiem nedomāja citādi, līdz attapās klajumā, kur dega sārti. Pat tad viņi vēl tā īsti nebija spējuši aptvert, kas īsti bija noticis un kāpēc viņi bija gribējuši mirt.

Par to iedomājoties es ik reizi sarāvos, baidoties no bezspēcības, kuru es biju izjutusi ik reizi redzot, ko spēja visi citi mani pārdabiskās ģimenes locekļi tikai ne es un tas man lika saprast kā jutās mana ģimene Korinas un Džannas ietekmēti. Tas droši vien bija briesmīgi, bet Kaleni to pat neapzinājās līdz brīdim, kad abas Voltūru vampīres bija viņus atbrīvojušas.

“Man nebija izvēles.”

“Man gan bija. Un es izvēlējos nepareizi. Tagad es daudz ko nožēloju un viens no tiem ir izturēšanās pret Ralfu.”

Tas patiesi mani pārsteidza un es palūkojos uz puisi sev līdzās, nespēdama ticēt, ka to pateica viņš. Džeikobs Bleks.

“Tiešām?! Kas lika tev nonākt pie tāda secinājuma?”

Džeikobs tīšuprāt izvairījās no mana skatiena. “Nu… es nekad nespētu iedomāties, ka viņš būtu uz ko tādu spējīgs… nu kādu pārvērst. Un vispār… kā tu viņu pierunāji uz ko tādu?” viņš pasmīnēja, likdams man iesmieties un tas bija patīkami salīdzinājumā ar tām drūmajām sarunām, kas vienmēr norisinājās starp mums.

“Es jau sacīju, ka Ralfs nav slikts. Viņš mēdz kļūdīties, bet tas nav tīšuprāt.” Mēģināju izdomāt, kā lai to viņam pasaka. “Varbūt tāpēc viņš ir mans draugs.”

“Viņš ir tavs draugs,” Džeiks atkārtoja. “Laikam jau tagad arī manējais.”

Tas mani pārsteidza no jauna, taču es pasmaidīju, to dzirdēdama.

“Vispār jau man būs viņam jāatvainojas, tikai šaubos, vai viņš spēs to pieņemt.”

“Tu jau atkal viņu nenovērtē,” aizrādīju.

Džeikobs palūkojās manī jautājošu skatienu. “Pēc tā visa, ko esmu viņam nodarījis?” viņš neticīgi noprasīja. “Nu nedomāju vis, ka tas būs tik viegli.”

“Viņš zina, ka tu tikai sargāji mani.”

Džeikobs sāka purināt galvu. “Ne tikai sargāju. Es aizstāvēju savas tiesības uz tevi, kuru man nemaz nebija. Es biju greizsirdīgs uz to vampīru, kurš man neizprotamā veidā bija iemantojis tavu draudzību un kaut arī zināju, ka tu mīli mani, jums bija kas kopīgs un tas lika man raizēties par savu vietu tev līdzās.”

“Es domāju, ka viņš tik un tā sapratīs.”

“Es sapratīšu, ja viņš man nepiedos.”

“Tu patiešām esi mainījies. Kļuvis saprotošs.”

“Nāves klātbūtne lika man daudz ko pārdomāt. Tur izcirtumā stāvēdams un redzēdms, ka tu riskē ar visu, kas tev ir, lai mūs glābtu, es sapratu, ka esmu bijis muļķis, nesaprazdams acīm redzamo. Nav bijis neviena brīža, kad tu nepiederētu man un es tev. Jau tad, kad tevis vēl nemaz nebija tu jau biji mana. Vai nav dīvaini?”

“Tici vai nē, bet pēc visa notikušā man vairs nekas nešķiet dīvains.”

Džeiks iesmējās. “Man vairs arī ne.” Mirkli lūkojies tālumā, viņš paraudzījās manī. “Tu esi nesavtīgākā un cēlākā būtne virs šīs zemes, tāpēc es saprotu, kāpēc tu nevaino mani tajā, ka gatavojos tevi pamets, lai mirtu, bet… ” viņš apklusa un atkal palūkojās kaut kur tālumā virs manas galvas.

“Bet?” jautāju, mudinādama viņu turpināt.

“Visu laiku vēlos tev to pavaicāt, bet nepietiek drosmes.”

“Ko pavaicāt?”

Džeikobs izskatījās nokaunējies un kad viņa zaglīgais skatiens pārslīdēja manai sejai, es jutu cik samulsis viņš bija.

“Tā pēdējā nakts namiņā,” viņš ierunājās un tūlīt pat steidzās piebilst: “Nu man šķita, ka tā ir pēdējā. Man tik ļoti žēl, ka pamostoties manis nebija tev līdzās.”

Nekad nebiju viņam to teikusi un nolēmu, ka šis ir īstais brīdis, lai atzītos. “Es jutos drausmīgi.”

“Es ilgi nespēju pieņemt lēmumu teikt tev vai neteikt par to, ka grasījos upurēties kopā ar Kaleniem. Visbeidzot tava plosīšanās uzbrūkot Āro lika man pieņemt lēmumu, ka tas nav iespējams. Tu mani nelaistu un ja citadi nevaretu, tu naktu man līdzi.”

“Protams!” Pats par sevi saprotams, ka esvinu nelaistu un viņš nepiespiestu mani palikt malā.

Džeiks iespurdzās, tieši tādu komentāru gaidīdams. “Nu tāpēc es aizvedu tevi uz namiņu, bet to, kas tajā notika es nebiju paredzējis.” Viņš jutās neērti par to runājot, tāpēc izvairījās no mana skatiena.

“To nebija paredzējis neviens. Tas vienkārši notika.”

“Bez tam es nebiju domājis, ka tu visu tik ātri sapratīsi un tāpēc pamostoties viena, tu nodomāsi, ka esmu tevi piemānījis.”

Ak, tad, lūk, kādēļ viņš jutās neērti! Cik apsurdi domāt par manām aizvainotajām jūtām, kad viņš pats devās nāvē.

“Taču tu nenojauti, ka es izrādīšos gana attapīga, lai visu saprastu.”

“Jā, nu, ar tavu ģeniālo plānu jau arī neviens no mums nebija rēķinājies.”

Nevarētu gan sacīt, ka es būtu kalusi šo plānu nez cik ilgi, lai uzveiktu Voltūrus. Tā vienkārši notika tāpat kā namiņā. Situācija radīja apstākļus, kas noveda pie tiem.

“Zini, es neko nenožēloju.”

“Kāpēc lai tu nožēlotu. Tu un Dāvids uzveicāt Voltūrus.”

“Es runāju par to, kas notika namiņā.”

Tagad Džeikoba skatiens raudzījās man tieši pretī un tumšās acis iesūca sevī kā bezdibenī. “Tas bija kaut kas tāds, ko nebija mūsu spēkos kontrolēt. Mēs nespētu pret to cīnīties pat ja gribētu.”

“Un viss, ko es allaž esmu gribējusi, esi tu. Tā būs mūžīgi.”

“Un es vienmēr būšu tavā tuvumā, lai tevi sargātu.” Viņa roka pastiepās, lai noglāstītu manu seju.

Es ļāvu viņam ievilkt sevi viņa skavas un labu brīdi mēs vienkārši klusējām. Ap mums sabiezēja krēsla, nozagdama gaismu, bet tā vietā dāvādama citu. Daudz spožāku un mirdzošāku – mēness gaismu.

Džeikobs pievilka mani sev vēl tuvāk un es pieliecos. Mūsu lūpām saskaroties, maigais karstums ieplūda krūtīs un locekļos, līdz es degu. Taču tā ne tuvu nebija tāda degšana, kādu biju izjutusi Dāvida tuvumā. Šī bija patīkama un varbūt tikai mazliet mulsinoša.

Kad viņš atvirzījās, viņa lūpas rotāja uzjautrināts smaids redzot, cik man ir grūti koncentrēties uz realitāti, kad viņš mani skūpstīja.

“Ja tā padomā – mēs tomēr neesam vienīgais dīvainais pāri,” viņš ierunājās. “Helēna mīl Setu par spīti visam un grib būt viņam līdzās. Viņa prakstisi ir pārcēlusies uz dzīvi rezervātā,” viņš pasmējās.

“Jā. Viņu mīlestība ir stipra.”

“Vilkači māk būt pievilcīgi.”

Es iesmējos. “Ļoti pievilcīgi.”

“Džoisiem nevajazēja pamest Forksu. Viņi zaudēja vienu no sava klana. Bija taču acīm redzams, ka Helēna nepametīs Lapušu.”

“Kaut ko viņi zaudēja un kaut ko vinnēja.”

Džeikobs sarauca uzacis.

“Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Džoisi pārcēlās uz Eiropu, bija saistīts ar to, ka viņu klanam pievienojās Dāvids. Šeit palikt viņš nevarēja, ja nu kāds viņu pamanītu, tāpēc Viljams aizveda savu ģimeni tālu prom. Un Ralfam ilga palikšana vienā vietā nekad nav patikusi, tāpēc viņš bija priecīgs, ka varēja tikt prom.” Kaleni bija piedāvajuši Dāvidam palikt pie mums, bet Dāvids izvēlējās Džoisus, jo viņi bija ar mieru ceļot, kas bija Dāvida karstākā vēlēšanās vēl esot cilvēkam.

Džeiks iesmējās.

“Kas ir?”

“Nu, Ralfam tagad ir brālis.”

Arī man nācās par to pasmaidīt, lai gan patiesībā bija jāsaka, ka viņi sapratās tīri labi. Vai nu tādēļ, ka Ralfs bija mainījies, vai tādēļ, ka redzēja Dāvidā pats sevi, bet kaut kas bija licis viņam kļūt labākam.

Mirkli mēs raudzījāmies viens otrā un Džeiks vēlreiz pieliecās mani noskūpstīt uz lūpām. Es atkal aizmirsos.

“Nekad vairs nevēlos izdzīvot tās sajūtas, ko jutu klajumā,” viņš ierunājās klusā, piesmakušā balsī, kad mūsu lūpas atrāvās.

“Tev tās nekad vairs nebūs jāizdzīvo.”

“Tomēr es nekad nespēšu tās aizmirst. Redzēt tevi tur cīnāmies par mūsu visu dzīvībām… tas bija nepanesami. Un brīdī, kad Džeina grasījās tevi nogalināt, man šķita, ka miršu tajā pašā brīdī, kad viņa tevi saplosīs.”

“Bet tu viņu apturēji.”

“Pēdējā brīdī. Cik tur trūka un viņa būtu norāvusi tev galvu.”

“Tam nav nozīmes. Tu paspēji.”

“Ir gan nozīme. Es vairs nekad nevēlos, lai tu būtu briesmās.”

“Neviens no mums to nevēlas, bet mēs esam nolēmuši dzīvot gana ilgi, lai paspētu pieredzēt vēl daudz ko, tāpēc nākamreiz, kad nolemsi doties drošā nāvē, pajautā, ko es par to domāju.”

Neviens apzinoties, cik daudz mēs varējām zaudēt.

“Tātad tu gribi dzīvot ļoti, ļoti ilgi.”

“Vai tad tu ne?” jutos mazliet vīlusies, ka par to vispār būtu jārunā. “Ja reiz mums ir dota šāda iespēja, to nedrīkst izniekot.”

Džeika sejā parādījās nebēdnīgs smaids.

“Es tev pilnībā piekītu, tāpēc ir laiks doties uz viesībām,” pieceldamies kājās un uzraudams mani sev līdzi, viņš sacīja un es apstulbusi un pārsteigta vēros viņam pretī.

“Kādām viesībām?” Vienīgās viesības, kuras bija tik ilgi plānotas un beidzot arī laimīgi beigušās, bija Klēras un Kila kāzas. Alise nu dien bija labi pastrādājusi un pat mūždien neapmierinātajai Klērai nebija kur piekasīties. Viņa bija sajūsminājusies par krāšņo kleitu un arī viss cits bija nevainojams. Ko gan citu varēja gaidīt, ja ļāva vaļu Aisei? Tuklāt savu artavu tur bija pielikuši visi, pat Kaleni. Un es biju noķērusi līgavas pušķi tik veikli, it kā Klēra to tīšuprāt būtu iemetusi man rokās.

“Vai tad es tev nepateicu?” Džeiks tēloja pārsteigumu, lai gan zināja, ka nav man neko par to teicis.

“Nē.”

“Ā. Tas laikam bija pārsteigums.” Viņš zobgalīgi pasmējās un es viņu mazliet iedunkāju.

Visu ceļu līdz Emīlijas kafejnīcai, pie kuras biju atstājusi savu pikapu, es tincināju viņu par viesībām, bet Džeikobs neatzinās un atteicās man jebko stāstīt aizbildinoties, ka Alise viņu nositīšot. Protams, visa vaininiece bija Alise. Neviens cits bez iemesla nerīkotu viesības. Cerams, ka tās nebija par godu man, jo tad gan es jutīšos nelāgi. Nebija jau tā, ka man nepatiktu, bet pēdējā laikā es pārāk bieži biju uzmanības centrā.

Kad mēs sasniedzām automašīnu, Džeikobs atvēra man pasažieru puses durvis un ar elegantu rokas mājienu, aicināja iekāpt. Es iesmējos.

“Kam par godu tu piesakies sēdēt pie stūres?” iekāpu atomašīnā, nespēdama pretoties tik izsmalcinātam žestam.

Džeiks iespurdzās. “Es nedrīkstētu ļaut tev braukt ar tādu graustu. Tas ir apkaunojums.”

“Man patīk šī mašīna,” es protestēju.

Viņš apsēdās man līdzās un iedarbināja to. “Es taču zinu, ka tu to paciet tikai tādēļ, ka tā ir mana dāvana. Ja vien es drīkstētu, es tev nopirktu jaunu jau tūlīt pat…”

“Kā to saprast, ja drīkstētu,” pārtaucu viņu, nespēdama iedomāties, kas varētu viņam to liegt.

Džeikobs nošķobījās. “Drīz uzzināsi.”

Atkal jau noslēpumi.

Džeikobs visu laiku smaidīja likdams noprast, ka tas viss ir kaut kā saistīts. Es nomierinājos un paliku rāmi sēžam viņam līdzās, kamēr automašīna šūpodamās izbrauca cauri Lapušai… un kad mēs iebraucām Kalenu mājas pagalmā, tur mūs sagaidīja ne tikai mana ģimene, bet visi mūsu draugi. Tur bija cilvēki no rezervāta, vilki, Čārlijs un Sjū, un protams, mani vecāki smaidot sveicināja mūs, kad Džeiks jau atkal atvēr man durvis un uz rokām izcēla mani no automašīnas.

“Ko tas nozīmē?” es jautāju, bet neviens uz to neatbildēja. Visi priecīgi smējās un sarunājās un mums ierodoties sasveicinājās. Pūlī es redzēju vecāku priekpilnās sejas un pārējo ģimeni, kā arī Čārlija smaidu par visu. Kas te notiek? Puiši no rezervāta smaidīja un uzsauca man uzmundrinošus saukļus. Klēra, Reičela, Emīlija, Kima un protams, visa šī pasākuma vaininiece Alise sajūsminājās nepacietībā kaut ko gaidīdamas. Bet es stāvēju apstulbusi un apmulsusi un lūkojos uz visiem nezinādama, kam pēc viņu domām šobrīd būtu jānotiek.

Un tad tas notika.

Džeikoba roka, ko viņš nebija atlaidis kopš izkāpšanas no automašīnas, joprojām silta gulēja manā plaustā un tagad viņš to saspieda stiprāk, palūkodamies uz mani.

“Tavi vecāki neļāva man tev pirkt jaunu automašīnu, jo tā būšot viņu dāvana tev, bet šo te viņi man atļāva tev pasniegt.” Viņš izvilka kaut ko no kabatas un aizvietoja savu silto plaukstu manā rokā ar mazu samta kastīti.

“Bet man šodien nav dzimšanas diena,” es ierunājos neko nesapradama un kad atskanēja smieklu šalc no sanākušo puses, es palūkojos apkārt.

“Vienkārši atver,” Džeikobs uzstāja, apveltīdams mani ar uzjautrinātu un reizē valdzinošu smaidu.

Es paraudzījos uz kastīti plaukstā.

Vai tas ir kaut kāds joks ar automašīnu pirms un pēc, kā tas bija manai mātei, kad tēvs bija nopircis viņai divas automašīnas – vienu tam laikam, kad viņa vēl bija cilvēks un otru tad, kad viņa kļuva par vampīru. Taču apjautu, ka kastīte ir pārāk maza, lai tajā ieliktu atslēgu.

Es atvēru vāciņu.

Gredzens.

Man aizcirtās elpa.

Tik skaistu lietu es vēl nekad nebiju redzējusi. Tam ietvarā bija apaļa bumbiņa, kas atmirdzēja mēnesnīcā, mezdama zeltainu gaismu uz manas sejas.

Džeikobs dziļi ieelpoja.

Es nespēju atraut acis no skaistās, mirguļojošās lietas, bet palūkojos, lai redzētu viņa seju.

“Tajā pēdējā naktī es tev pateicu visu, ko vēlējos, lai tu zini, bet neuzdevu svarīgāko jautājumu, jo domāju, ka rītu nepiedzīvošu. Tagad, kad zinu, ka mums priekšā ir mūžība, es tev jautāju – Renezme Kārlija Kalena, vai tu precēsi mani?”

Jautājums bija tik vienkāršs un banāls vienlaikus, bet balss, kas teica šos vārdus bija man tik tuva un dievišķa, ka tas mainīja šī tik parastā jautājuma nozīmi.

Raudzīdamās uz vīrieti sev pretī un viņa tumšo acu skatiena apburta, atplauku smaidā. “Es jau domāju, ka nekad nejautāsi.” Pastiepos pirkstgalos un viņš pieliecās mani noskūpstīt. Kaislīgi, alkaini un uzvaroši.

Mana sirds gavilējot lidoja, cenzdamās izlauzties no krūtīm.

Mums visapkārt atskanēja applausi un sajūsmas pilni saucieni.

“Nu tad beidzot,” es dzirdēju tēva nopūtu un mammas zvārgulīšu smieklus.

Kāds protestēja pret ilgo skūpstu un visi smējās. Džeikobs atbrīvoja manas lūpas un neveikli uzvilka man pirkstā skaito gredzenu. Un tad mūs ieskāva smaidošas sejas un mīļas rokas.

Mēs bijām bezgala laimīgi.

BEIGAS

PATEICĪBA

Vēlos pateikties visiem, kas lasīja un izteica komentārus par manu darbiņu, kā arī par visām uzslavām. Man bija prieks sagādāt Jums patīkamas emocijas, jo tādas pašas es saņēmu arī no Jums lasot komentārus. Mīļš, PALDIES!

Sirsnīgu un tik pat mīļu PALDIES saku arī Niivei, kas šo darbiņu publicēja. Bez viņas tas nebūtu sasniedzis plašāku publikas loku un tā arī paliktu tikai mans personīgais brīnums.

Ceru, ka šī mājas lapa pastāvēs arī pēc tam, kad pēdējā “Krēslas” sāgas filma būs sasniegusi mūs, kā atgādinājums par šo skaisto Stefanijas Meieres darbu un tās varoņiem, kas mūs tik ļoti uzrunāja.

Lai mūžība nekad nebeidzas

13 komentāri

  • LIVA teica:

    WOW!
    Zini? Vaig vēl vienu daļu- ar Džeika un Renezmes kāzām- bērniņu un visu pārējo :D - kā Bellai tikai ne tik extremāli (devil)
    Vispārīgi- labs darbiņš :)
    Ja drīkstu jautāt- Cik veca (jauna :D ) tu esi, Gunit?

  • GUNITA teica:

    Paldies, LIVA. :) Man ir 26.
    Neesmu plānojusi rakstīt šim darbiņam vēl kādu nodaļu un par Džeika un Renezmes kāzām, bērniņu un visu pārējo atstāšu katra paša fantāzijas ziņā.

  • Raina teica:

    Protams atkal uzslavas. Akd tu esi tik superīga rakstniece. nu man nav vārdu. Manas emocijas pašlaik nevar izteikt vārdos. Es drusku raudu, bet tās ir laimes asaras. ja tu spēj mani saraudināt nu tad es nezinu. ĀĀĀHH viss. nevar raudāt. :D
    Super. gaidu nākamo stāstu.

  • ieva teica:

    Es tūlīt sākšu raudāt ;) . Sirds aizkustinoša teiksim tā jaunā grāmata tagad. Es nevaru vairs valdīt asaras, tev ir jāparāda visai pasaulei savs talants, Gunit!!! :) iespējams ka pasaulē var parādīties Krēslas Sāga Mēness gaisma… Man prieks par tevi!

  • ilka teica:

    Paldies ! Bija ļoti aizraujoši un interesanti!

  • Lelde teica:

    Sveika, Gunita!
    Man ļoti patika šīs divas grāmatas, kuras tu esi sarakstījusi.
    Ceru, ka tu turpināsi rakstīt grāmatas un attīstīt savu talantu.
    Man tev ir jautajums. Vai esi lasījusi grāmatas Vējiem līdzi nākamās daļas kuras ir sarakstījuši citi rakstnieki? Man radās ideja, ka tu varētu tā pat izdarīt arī ar savām grāmatām turpinot stāstu.;)Nu protams turpinot Krēslas sēriju ar šim divām brīnišķīgajām grāmatām.
    Vēl man ir tev pāris ieteikumi, lai darbiņi būtu vieglāk lasāmi citiem cilvēkiem un faniem. Tu pirms publicēšanas vai pārsūtīšana varētu palūgt kadam radiniekam vai draugam, lai pārlasa tekstu un pamana tās kļūdiņas.;)
    Man tiešam ļoti patika šīs grāmatas lasīt un ceru ka tu kļūsi par atpazīstam un izcilu rakstnieci.:)

  • sniedze teica:

    turpinājumu!!!!!!!!!!!

  • gunita teica:

    Lelde, paldies, par ieteikumiem un atbalstu! Diemžēl neesmu lasījusi “Vējiem līdzi” nākamās daļas, ko sarakstījuši citi rakstnieki, bet Tu mani ieinteresēji. Būs jāpainteresējas par šo tēmu.
    Paldies!

  • laura teica:

    cik skaisti mīļi un romantiski lasot krita asaras cik ļoti esmu iemīļojusi sos varoņus ka savus ģimenes locekļus vienreizeji GUNITIņ tu esi tadaa pati kā stefanija meijere krēslas autore vsi pat labaka vienreuizeji paldies kad sniedzi mums tadu baudu paldies no visas sirds.

  • laura teica:

    lai tev veicas GUNITIņ velu lelu lielu veiksi tava radošaja dzīvē tu esi superīga talanyīga jauna rakstniece lai tev veicas un vis izdodas mēs tevi mīlam paldies tev par skaistajiem darbiem paldies

  • Lelde teica:

    Gunita man tev ir jautājumiņš. Vai tu man varētu izpalīdzēt?
    es ļoti gribētu ar tevi sazināties personīgi un parunāt par manu stāstiņu un lūgt tev palīdzību tev to izlasot un man sniedzot kādu padomiņu par uzrakstīto :)
    Es ļoti ceru ka mēs varēsim sazināties un ar to parunāt personīgi nevis rakstot komentārus internetā:D

  • Gunita teica:

    Protams, Lelde mēs varam sazināties personiski un ja vien spēšu, labprāt palīdzēšu. Mans e-pasts ir gunitaprole@inbox.lv. Raksti un es mēģināšu palīdzēt ar stāstiņu vai arī ja vienkārši vēlies papļāpāt:-)

  • Vivita teica:

    Uh! Kautkas traks! Dēļ šī stāsta uz vairākām dienām visa dzīve bija apstājusies – darbi netika darīti, bērni neēduši:) Kaut man kādu laiciņu jau pāri 30, es kā padsmitgadniece biju kā paralizēta lasot abas daļas. Tā ievilka, ka ārā nevarēju tikt.
    Es teiktu tā – tagad atliek tikai viens, jāsazinās ar Meieri un filmu režisoriem, un jātaisa tik filma augšā.
    Paldies Gunitiņ, tas bija vienreizēji!

Komentēt

(Spamcheck Enabled)