Galerija
kellanlutznewphotoshoot01 at the 2010 MTV Movie awards held at the Gibson Amphitheatre on June 6, 2010 in Universal City, California. 1-1-kopia-kopia-kopia-3 2 todotwilightsaga-robsten-en-el-after-party-9 edward 90909x4_welch_b-gr_02 robertpattinsonpressmq113 robertpattinsonbd2london05

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Mēness gaisma. 26. nodaļa

26. NĀVE ATTAISNO VISUS GRĒKUS

Pirms es paspēju saprast kas notiek, Džeikobs lēcienā uz priekšu pārvērtās gigantiskā vilkā, liekot auduma strēmelēm pajukt uz visām pusēm un metās Voltūru virzienā, neizvēloties konkrētu uzbrukuma mērķi.

Izmisums un instinkts aizsargāt bija licis manam vilkam zaudēt savaldību un viņš metās uzbrukumā ienaidniekam, it kā viņa upuris spētu aizvietot mūs pārējos.

Aleks izšāvās pretim rūcošajam vilkacim, bet pirms notika sadursme, sarkanbrūnais vilks sāpēs saļima.

Mana saplosītajā sirdī iedūrās asmens. Vairāk par visu es vēlējos, kaut man piemistu viss pasaules spēks, lai es varētu iznīcināt mazo sīko riebekli, kas darīja sāpes Džeikobam, tomēr man nebija pat vampīra spēka, bet es tik un tā metos viņai virsū ne brīdi nevilcinoties. Nebiju gaidījusi, ka Dāvids man sekos, taču viņš tā darīja un vēl pirms manis, ietriecās Aleksam sānos, notriekdams vampīru zemē. Koncentrējusies uz vilku, Džeina nepamanīja, kā pārlidoju niecīgo attālumu, kas mus šķīra un sagrābju viņas mazo kaklu, ar otru roku mēģinādama noraut viņai galvu, kā biju iztēlojusies savā vīzijā. Pārsteigta un izsista no līdzsvara, Džeina atbrīvoja Džeiku no sāpēm. Es gaidīju, ka tās tūlīt skars mani, bet viņa nespēja koncentrēties uz tām, ja nācās cīnīties fiziski.

Ak, kā es priecājos, ka Emets bija man iemācījis dažus paņēmienus kā aizstāvēt sevi, jo pat būdama augumā mazāka un sīkāka par mani, Džeina bija vampīrs ar visām tam piemītošajām spējām, no kurām man jau atkal bija tikai puse.

Es veikli izlocījos, pašaudamās sāņus, kad Džeina atgrūda manu roku, kas atradās ap viņas kaklu, un pati mēģināja mani satvert. Ar acs kaktiņu manīju, kā atguvies no sāpēm, kājās pielec Džeikobs, bet viņam neizdevās turpināt iesākto, jo zemē notriektais Aleks jau bija paspējis pielēkt kājās un aizsviest Dāvidu vairākus metrus tālāk, kurš bija stiprs, bet neuzmanīgs. Viņu vadīja instinkti nevis stratēģija un tas bija slikti, jo Dāvids kļuva par vieglu mērķi un man par to bija jāraizējas.

Aleks atkal izmetās priekšā vilkacim, lai aizsargātu pārējos un galvenkārt Korinu, kura atradās vilkacim vistuvāk un bija viens no Voltūru pīlāriem, lai viņi uzvarētu. Es pat paspēju pamanīt, cik viņa ir satraukta un nobijusies, jo viņa, kā redzams, nebija nekāda cīnītāja. Tāpat kā Džanna, kas stāvēja Āro otrā pusē un drudžaini vērās apkārt.

Džeiks nevilcinoties metās virsū dvīņu puikam un aizskāra viņa plecu, kas uz brīdi bija palicis neaizsargāts. Jāatzīst, ka arī Aleks un Džeina nebija nekādi pieredzes bagātie cīnītāji, jo viņiem bija spējas, kas viņus sargāja, tāpēc tas nāca par labu mums ar Džeiku. Kamēr dvīņi bija fiziski spiesti cīnīties, viņi nespēja koncentrēties uz saviem bīstamajiem ieročiem.

Pat redzēdami cīņu, neviens no manas ģimenes neiejaucās un es viņus par to nekādi nespēju vainot, jo neviens no viņiem nebija spējīgs aizstāvēt pat sevi, kur nu vēl mani, kad abas Voltūru vampīres darīja visu, lai viņi būtu rīcības nespējīgi.

Man ienāca prātā doma par to, ko Korina liek viņiem domāt, lai novērstu viņus no ainas, kas notika acu priekšā? Varbūt to, ka tas, kas notiek, ir normāli, pašsaprotami un nepieciešami? Mēs taču iejaucāmies liktenī.

Starp Džeinas niknuma izķēmoto seju es pamanīju Āro smaidu. Viņam, tajā kas notika, bija aizraujoši lūkoties. Nevienlīdzīgā cīņā, kurā mēs tomēr spējām turēties pretī saviem ienaidniekiem. Āro bija apbrīnotājs. Viņam patika eksperimentēt un vērot, kā citi reaģē uz attiecīgām situācijām un notikumiem, dzīves pavērsieniem un emocijām. Šobrīd viņš vēroja un apbrīnoja mūs. Patiesībā mani un Dāvidu, jo vilkaci viņš ienīda. Viņa nāvi Āro alka tik pat ļoti kā Kaijus, kurš lūkodamies uz mežonīgo dzīvnieku, nodevīgi sarāvās, kad tas cīņas karstumā pietuvojās viņam. Arī to, kādēļ Āro un Kaijus neiesaistījās cīņā, es spēju saprast. Viņi abi savulaik bija pamatīgi cietuši no vilkačiem un šīs atmiņas vampīra prātam bija neizdzēšamas. Atšķirībā no Āro, Kaijus bija ticis cauri ar veselu ādu, bet tēvs bija sacījis, ka reiz viņš esot cīnījies ar kādu vilkaci un gandrīz zaudējis. Kopš tā laika viņš no tiem baidījās. Protams, Džanna un Korina necīnījas, jo visa viņu uzmanība bija veltīta savu spēju pielietošanai pet Kaleniem.

Kamēr Džeikobs locījās un ar ķepām centās aizķert Aleksa augumu, kas par spīti savai nedrošībai bija visai izmanīgs, es centos izvairīties no Džeinas tvēriena, kas par visām varītēm gribēja mani sagrābt un piebeigt. Tik ļoti viņa mani ienīda un es viņu ne mazāk. Sagatavodamās atvairīt viņas kārtējo uzbrukumu, kad vampīre lēc uz manu pusi, es pavirzījos vispirms uz priekšu un tad strauji atpakļ, lai viņu mulsinātu. Taču tas nebija pietiekami ātri, lai panāktu vajadzīgo efektu un Džeina uzlēca man tieši virsū, ar savu svaru notriekdama pie zemes. Es centos sagābt viņas rokas, lai neļautu viņai ar tām mani savainot, kas Džeinai izdotos pavisam viegli, bet man bija par maz spēka un viņa jau pavisam drīz salauza manu pretošanos.

“Es nu dien ilgi gaidīju šo brīdi!” tupēdama man virsū, viņa ieķērcās savā bērnišķīgi dziedošajā balsī un pasmaidīja, atsedzot baltus zobus. Starp mākoņiem uzspīdēja pilns mēness, ieskaujot klajumu un kad spožums sasniedza vampīres ādu, tā iegaismojās. It kā viņa būtu klāt ar dārgakmeņiem.

Es nevarēju noliegt, ka viņa ir skaista, kamēr uz manas ādas mēness gaisma izveidoja tikai pieticīgu atspīdumu, ko cilvēka acis pat nepamanītu.

Mēness gaisma. Tā Džeikobs bija mani nosaucis. Es biju viņa mēness gaisma. Bet drīz tam vairs nebūs nekādas nozīmes. Mēs abi vienkārši beigsim eksistēt…

“Nu tas biedzot ir klāt!” vampīres balss vairs nebija bērnišķīga, tā bija griezīga kā plīstošs stikls. “Iztiksim bez atvadām. Ka atkal mūs kāds neiztraucē.” Un viņa kā plēsoņa pacēla gaisā labo roku, lai atvēzētos un ar asu kustību trieca to pret manu galvu.

Es paspēju aizvērt acis. Caur smadzenēm izšāvās viena vienīga doma.

Ardievu, mani mīļie!

Kaut kas ciets un spēcīgs ietriecās man vaigā.

Mirkli apdomāju, vai tāda ir sajūta, kad norauj galvu?

Jau tāpēc vien, ka joprojām dzirdēju visas skaņas sev apkārt, galvas noraušana šķita neticama. Man vajadzēja saņemt drosmi, lai atvērtu acis, ja nu tā tiešām būtu atdalīta no mana ķermeņa, bet es kaut kādā neizskaidrojamā veidā tomēr spētu vēl just. Tas būtu briesmīgi.

Kaulus stindzinošs panisks izmisuma kauciens lika maniem plakstiem atsprāgt vaļā.

Virs manis cīnījās Džeikobs un Džeina.

Es atrados guļus starp abiem cīnītājiem, un tomēr tuvāk vilkacim, kurš kā redzams, mani sargāja, neļaudams sīkajai skuķei mani nogalināt. Es asi sajutu vaigu un sapratu, ka tas ir tikai noskrāpēts. Tātad Džeikobs bija iejaucies īstajā brīdī, pirms Džeina paguva kārtīgi paveikt savu darāmo.

Lieliski. Nu viņa bija tā parskaitusies, ka pat vilkača milzīgie apmēri nespēja viņu biedēt. Kura šī reize jau bija, kad viņai gar degunu aizslīd tāda izdevība?!

Īsti nezinu – šoka vai sajūsmas – apskurbusi, es gandrīz vai iesmējos.

Džeikobs atļāvās man uzmest tikai īsu acu skatu, lai pārliecinātos, ka ar mani viss ir kartībā. Es aši veltīju viņam mierinošu smaidu un pavēlos sāņus atbrīvodama vilkacim ceļu pie Džeinas. Šķiet skramba uz mana vaiga lika Džeikobam sadusmoties un vampīrei tikai pēdējā brīdī izdevās palēkt atpakaļ, pirms vilka ķetna ķēra viņas augšdelmu. Mēģināju atcerēties, ko biju darījusi toreiz, kad sadzija mans apdegums, bet nekas jēdzīgs nenāca prātā un šīs domas tūlīt aizēnoja pavisam citas. Ja Džeikobs bija glābis mani, kas tad notika ar Aleksu?

Es vēl tupēdama uz zemes, bet jau celdamās kājās, palūkojos apkārt. Manas acis pārsteigumā iepletās redzot, ka Aleks cīnās ar Dāvidu. Kā izskatījās, mans draugs nebija ievainots un man pat nācās atzinīgi novērtēt viņa drosmi un centienus ik reiz izvairīties no notveršanas, kas jaundzimušajiem nepadevās. Ja vien Alekam būtu lielāka pieredze fiziskā cīņā Dāvids jau būtu pagalam. Un šī pat nebija viņa cīņa. Es tikai biju gribējusi, lai viņš izmanto savas spējas, kuras, kā es biju pārliecināta, viņam piemita, tikai Džannas apslāpētas, tās bija nesasniedzamas man. Un Korina droši vien centās viņam iedvest tās neizmatot.

Paga! Man piepeši iešāvās prātā kāda apjausma. Ja Korina spēja viņu pārliecināt neizmantot savas spējas, kāpēc viņa nebija likusi viņam arī necīnīties fiziski?

Izskidrojums nāca pats no sevis, kad es redzēju Korinu šaurām, pus pievērtām acīm lūkojamies uz Dāvidu un no piepūles drebam. Dāvids bija jaunulis, kura domas tik strauji šaudījās viņa prātā, ka tām bija grūti izsekot un iedvest uz kaut ko koncentrēties. Piedevām, viņai bija vēl veseli astoņi manas ģimenes locekļi, pret kuriem bija jāvēršas. Bija par daudz prasīts pat no viņas, lai vampīre spētu visu kontrolēt.

No šīm domam, kas ilga aptuveni sekundi mani izrāva vēl viens vilka kauciens. Šoreiz tas bija šausminoši baiss tāpat kā pirmais un es tūlīt sapratu, ka Džeinai uz mirkli ir izdevies likt lietā savas spējas un pakaļaut sāpēm Džeikobu. Taču par laimi man, viņas spējām bija arī viena slikta nianse. Viņa vienlaicīgi spēja radīt sāpju sajūtu tikai vienam, tāpēc kamēr viņa bija koncentrējusies uz vilkaci, es jau žņaudzu viņu, cik spēdama un tādējādi atbrīvodama Džeikobu. Kad mazā vampīre mani sagrāba kā tādu lupatu lelli un spēcīgi pameta gaisā, Džeiks atspērās no zemes, atstādams tajā pamatīgi dziļu vagu, un lēcienā satvēra Džeinu un vienu sekundes daļinu gaisā bijām mēs visi trīs vienlaicīgi. Brīdī, kad manas kājas skāra zeme, es lūkojos uz vampīri un vilkaci, tāpēc biju aculieciniece tam, kā ar spalgu bērna kliedzienu Džeinai pazūd gabals sāna. Tā bija liela ķermeņa daļa – no pleca līdz gurnam, tāpēc vampīre vispirms dīvaini sagriezusies pasteberēja soli uz priekšu, šokēta un vēl īsti nesaprazdama, kas noticis, un tikai tad ieraudzījusi sava ķermeņa deformāciju, iekliedzās kā vājpatīga.

Es nojautu, kas sekos un gasījos iekliegties, lai brīdinātu Džeikobu, bet kāds spēji ietriecās manī no aizmugures, aizcirzdams man elpu un sanāca tikai vārgs sauciens, kam nebija nekādas nozīmes, jo tieši tajā pašā brīdī pār Džeikoba lūpām atskanēja spalgs un sirdi plosoš sāpju kauciens, viņam atkal saļimstot. Lai nezaudētu līdzsvaru, man nācās palēkties soli uz priekšu. Apjautu, ka man virsū bija uzkritis Dāvids, ko Aleks bija aizmetis prom no sevis. Izmisums atgriezās ar dubultu spēku un es zaudēju dusmu aizsegu, kas atturēja izmisumu, jo redzot zemē guļošo vilku, kurš locījās sāpēs, vairs nespēju skaidri domāt. Un vēl pirms biju attapusies no šīs dramatiskās ainas, manā acu priekšā jau norisinājās nākamā. Aleks pielidoja un sagāba Dāvida augumu, kurš bija nokritis pie manām kājām, tādā tvērienā, lai norautu viņa rokas un galvu, pamazām saplosot viņu gabalos.

Man sāpēs sažņaudzās sirdz redzot, kā Džeikobs sakņupis guļ zemē un lokās sāpēs, cenšoties nekaukt, lai saudzētu manu veselo saprātu, kas jau sen kā bija mani atstājis. Un tikai divu soļu attalumā no manis Dāvids tūlīt zaudēs spēju aizstāvēties.

Teikt, ka es biju paniski pārbijusies, šokēta un izmisusi būtu tas pats, kas nepateikt neko, jo man abās pusēs notika divu man tuvu draugu bojāeja un kad viņu nebūs, pienāks arī mana kārta.

Pasaules gals.

Nē. Tikai manas pasaules gals.

Es varēju aizšauties līdz Džeinai un pārtraukt viņas uzbrukumu, bet pa to laiku Dāvids jau būs sarauts gabalos. Es varēju mesties virsū Aleksam un tādējādi ļaut Dāvidam sagatavoties jaunam uzbrukumam, bet Aleks droši vien bija labāks cīnītājs par savu niķīgo māsu un ar savu pus cilvēka spēku es viņam nebiju nekāda pretiniece.

Atlika tikai viena bezcerīga iespēja – darīt to, ko es spēju.

Mani no Dāvida šķira tikai divi soļi. Tos es pārvarēju pati to pat neapjauzdama un jau atrados puisim aiz muguras. Uzliku roku uz viņa pleca. Bija savādi stāvēt viņam tik tuvu, kad turpat bija Aleks ar nāvējošo skatienu sejā, kas tagad izbrīnīti pievērsās man. Es nodrebēju, bet paliku kur bijusi. Atkāpties bija pēdējais, ko es drīkstēju darīt.

Es nevarēju cīnīties pret Korinas spējām, bet kā izskatījās, arī viņa neko daudz nevarēja Dāvidu ietekmēt, bet Džanna gan to varēja un to arī darīja, neļaujot man savienoties ar Dāvida spējām, kuras viņa tīšuprāt vājināja, tāpēc es tās nespēju atrast, taču ar viņu es varēju cīnīties. Šī tiešām būs taisnīga cīņa, jo mums bija līdzīgas, tikai pretējas spējas. Džanna bija spēju ņēmēja, es devēja. Viņa nevarēja paņemt kāda spējas sev, bet varēja tās vājinat, savukārt es varēju tās pastiprināt, ja vien Dāvids man palīdzēs.

Un es redzēju, ka viņš to dara. Tieši tajā pašā brīdī, kad es pieskāros viņa plecam, zēns samiedza acis, atslēgdamies no slepkavas savā priekšā. Viņš turpināja lūkoties uz Aleksu, taču vars ne kā upuris, bet gan kā mednieks.

Es ieniru sevī, meklēdama Dāvida spējas. Es neskatījos ne uz vienu, pat lai redzēto, ko par to visu domā Āro vai Kaijus un kā uz to reaģē Džanna, kas šobrīd darīja visu, kas viņas spēkos, lai bloķētu mani.

Pirmo reizi sajutu kā viņa to dara. To bija grūti aprakstīt, bet bija tā, it kā kaut kas plūstu ārā no manis un es paliktu aizvien tukšāka.

Sakostiem zobiem un aizvērtām acīm es grūdu savu spēku Dāvidam, kurā nebija nekā, ko atrast.

Nekā, nekā… nekā…

Šķita, ka pagājis bezgalīgs laika sprīdis, lai gan patiesībā nebija pat sekundes simdaļas.

Oho! Uz pavisam nemanāmu mirkli es kaut ko sajutu, bet tas bija tik netverams un gaistošs, ka nepaspēju noreaģēt. Kā vējš, kas izslīd starp pirkstiem.

Tas arī viss.

Man neizdevās.

Es pat neatvēru acis.

Dobjš pārsteiguma un šausmu sajaukuma šņāciens starp puspavērtu muti atskanēja kaut kur man priekšā un es jutu kā atslābst Dāvida ķemeņa augšdaļa, kad tā tika palaista vaļā.

Es atvēru acis, lai palūkotos kas noticis. Aleks atsprāga atpakaļ no puiša, ko nu pat bija centies saplosīt un neko nesaprotošu skatienu vērās viņā pavērtu muti. Kaut kas bija viņu izbiedējis un nu viņš raudzījās uz mums kā uz pašu nelabo. Viņa skatiens man atgādināja to reizi, kad mēs ar māti kopējiem spēkiem bijām apturējušas viņa uzbrukumu, padarot vairogu par sienu, kas bija necaurejams pat fiziskajam spēkam. Skatoties pretinieka sejā, man bija sajūta, ka viņš atkal redz to pašu spēku, kas pulsēja mūsos.

Bet šoreiz taču tā nebija. Dāvids kā jaundzimušais bija visai vājš pretinieks un par mani vispār nebija ko runāt. Bez mammas spējām, mani varēja uzskatīt tik pat kā par neesošu.

Bet Aleks raudzījās mūsos baiļpilnu skatienu. Es atļāvos pamest skatu apkārt. Abi vecie vampīri jautājoši raudzījās uz savu izbiedēto klana locekli. Korina nepievērsa mums uzmanību, vairs nemēģinādama pakļaut Dāvida domas, jo tas viņai tāpat nepadevās, bet Džanna smagi elpoja tāpat kā es, krūtīm cilājoties uz augšu un leju, it kā mēs būtu skrējušas.

Tātad tā patiešām bija mūsu abu cīņa, tikai kura uzvarēja?

Es!

Es uzvarēju!

Mēs ar Dāvidu uzvarējām!

Es nezināju, kas man Dāvidā jāmeklē līdz to nesajutu. Tā bija tikai tāda niecīga vēja pūsmiņa starp maniem pirkstiem. Tā es to biju sajutusi, bet tieši tik daudz vajadzēja, lai es saprastu, kas man jāmeklē. Dāvida spējas nebija tādas kā manai mātei. Viņam nebija sienas, kas jānostiprina. Viņam bija liesma, kurai vajadzēja vēju, lai degtu stiprāk un karstāk.

Es biju vējš viņa liesmai.

Īss kunksts man aiz muguras lika atcerēties, kas jādara. Džeikobam bija vajadzīga mana palīdzība un es zināju, kā viņam to sniegt.

Redzēju viņu lokāmies sāpēs un Džeinu, kas viņam smaidīja tik vilinošu smaidu, savu ģimeni, kas jau kādu laiku vairs nebija sava prāta noteicēji un Voltūrus – Āro un Kaijusu, kuriem šī bija tik ilgi gaidītā un tik karsti kārotā atriebība, kas piedevām bija pārvērtusies negaidīti aizraujošā izrādē.

Pavadītā nakts kopā ar Džeiku bija mani padarījusi citādu kā cilvēku, bet šī cīņa bija padarījusi citādu manu vampīrisko pusi.

Manī nebija ne niknuma, ne dusmu, kas aizslaucīja izmisumu. Manī nebija pat tā. Manī nebija nekā, taču es nebiju tukša. Es biju pati pilnība. Es biju ideāla. Īpaša – sev, saviem vecākiem, savai plašajai vampīru un vilkaču ģimenei, pat Ralfam un Dāvidam, bet it sevišķi Džeikobam. Es visiem biju kaut kas tāds, kas vēl nekad nav bijis un nebūs.

“Domā par Džeinu!” es uzsaucu Dāvidam un tad ieniru sevī vēlreiz jau zinādama, kas jāmeklē un atradusi to, ko pirmīt tik tikko biju sajutusi, sniedzu viņa liesmai vēju.

Pēkšņais kliedziens iztrūcināja mūs abus un mēs vienlaicīgi sarāvāmies. Es zaudēju saikni ar Dāvida spējam, taču brīdī, kad palūkojos pār plecu, tam vairs nebija nozīmes. Iespiegdamās kā maza meitene, kas atbilda Džeinas bērnišķīgajai ārienei, vampīre palēcās atpakaļ un viņas sejā bija redzams tāds pats skatiens kā pirms brīža Aleksa, liecinot, ka kaut kas bija nobaidījis arī viņu. Džeina pat nepalūkojās uz vilku, kas atguvies piecēlās kājās. Dzīvojot stap Voltūriem viņa ar Aleku bija redzējuši ne tādas vien šausmas, bet kaut kas tāds ar viņiem pašiem notika pirmo reizi.

Mani pārņēma neizsakāms prieka vilnis redzot bailes un šausmas mazās, sīkās vampīres sejā. Ja situācija vēl joprojām nebūtu mums bīstama, es droši vien no prieka lēkātu. Taču es zināju, ka Dāvids spēj arī ko vairāk par to, ko viņš bija licis abiem dvīņiem just, tomēr vēl nebija gana spēcīgs.

Redzēdams savus labākos kareivjus šausmās lūkojamies uz mums ar Dāvidu, Kaijus lēnām sāka atkāpties uz meža malu, lai bēgtu. Aizmirsis par godu un cieņu, ko bija nācis atgūt, viņš tikai vēlējās tikt prom no klajuma dzīvs. Džeiks metās aizšķērsot ceļu bēglim, atstādams pārbiedēto Džeinu stāvam kā paralizētu. Pilnā ātrumā viņš strauji tuvojās vecajam vampīram, no sāniem. Kaijus nespēja izšķīrties, mesties skriet vai cīnīties. Viņš neuzdrošinājās pagriezt vilkacim muguru un viņa acīs es pirmo reizi lasīju bailes no uzbrukuma, kas sekos.

Pirms vampīrs paspēja izdomāt, ko darīt tālāk, vilks viņam uzklupa, iekozdamies plecā. Kaijusa ķermenis sāka metāties un raustīties, līdz roka kopā ar visu pleca daļu atdalījs no pārējā ķermeņa un tas nokrita zemē vilkam pie kājām. Džeiks aizmeta prom to, kas palika mutē un sagrāba pretinieku no jauna, lai turpinātu plosīt.

Bija savādi vērot, ka Kaijus nemēģināja cīnīties pretī, vai arī darīja to ļoti vāji. Turpretī Āro nebija pat pakustējies it kā viss notiekšais neattiektos uz viņu un viņš būtu tā visa nejaušs vērotājs no malas. Viņa skatiens bija vienaikus apbrīnas pilns un izmisis, taču neizskatījās, ka viņš vēlētos doties prom – bēgt, lai sevi glābtu. Džanna un Korina piepešo notikumu iespaidā, sastinga un šausmās ieplestām acīm noraudzījās notiekošajā. Viņu augumi drudžaini notrīsēja bailēs.

To redzēdams, Āro palūkojas pa labi un pa kreisi.

“Džanna!? Korina!?” viņš iekliedzās, vairs neizskatīdamies tik sajusmināts.

Stāvēdama klajā lauka vidū, kur man visapkārt norisinājās uzvara un nāve vienlaikus, es palūkojos uz Džannu.

“Atbrīvo manu ģimeni!” es viņai pavēlēju.

“Ja es to darīšu, viņi mani noglinās,” viņas atbilde skanēja drudžainā satraukumā.

“Tu mirsi tā vai citādi. Tikai jautājums – kā!” Manī zvēroja neizsakāmas dusmas, tāpēc nespēju just ne mazāko želsirdību pret viņu, kaut arī viņas izskats varēja tādu radīt. Bet ne šobrīd. Pastiepu viņai pretī savu roku. “Vai gribi redzēt?” Es vēlējos viņai parādīt tūkstošiem dažādu veidu kā viņa varēja nomirt šajā pašā klajumā un ja vien viņa ļautu man sev pieskarties, es viņai tos arī parādītu. Bet vampīre bija pārāk nobijusies, lai to pieļautu.

Āro smaids jau sen kā bija pagaisis un viņš nespēja noticēt redzētajam, kamēr Džanna un Korina nespēja izšķirties, paklausīt viņam vai begt, acīm zibenīgi šaudoties uz visām pusēm.

Kad mans skatiens sasniedza Kalenus, es redzēju ka viņi atgūstas no Korinas un Džannas spēju ietekmes, kā atmosdamies no slikta sapņa. Viņi vēroja mūs visus kā redzēdami pirmo reizi. Viņu sejās nekas nebija lasāms un es nezināju, vai viņi maz saprot, kas te notiek.

Mani pārņēma tik dziļš žēlums pret savu ģimeni, kurai tā bija nodarīts pāri, ka palūkojoties uz vēl dzīvi esošajiem Voltūriem, mani pārņēma tik pat liels naids. Es gribēju, lai viņi visi mirts. Visi. Nevienu neatstāt dzīvu. Jebkāda augstsirdību, kas manī jebkad mita, bija zudusi un viss, ko es spēju just bija klajs naids un nicinājums. Kamēr kaut viens no Voltūriem būs dzīvs, mums miera nebūs nekad. Tāpēc šoreiz visam bija jābeidzās. Te un tūlīt.

Es nosargāšu to, kas man dots pat tad, ja nekam citam vairs nepietiks spēka, es nodomāju un salēcos vienlaicīgi ar Dāvidu, uz kura pleca joprojām atradās mana roka, kad sajutu karstu, dedzinošu uguni.

Tā nāca no zēna man līdzās.

Tik spēcīga un karsta un baisa…

Atmiņā atausa apdegums uz rokas, kad Dāvids bija aizdedzinājis manas drēbes. Šoreiz uguns bija daudz, daudz lielāka un spēcīgāka un karstāka, it kā degtu viņš pats. Bet Dāvids nedega. Viņš stāvēja aizturējis elpu un iepletis acis, nespēja noticēt notiekošajam tāpat kā es.

Nespēju nesalīdzināt Dāvida radīto liesmu ar Džeikoba karstumu. Pēdējais bija maigs un mierinošs, savukārt Dāvida tik specīga un baisa, ka man gribējās atrauties no tās.

“Ooo! Paskat tik, ko es varu!” smejoties, Dāvids iesaucās pilns izbrīna un sajūsmas. “Vai tu to redzi, Nesij?!”

Tajā pašā brīdī, kad viņš izteica jautājumu, es ne tikai sajutu, bet arī ieraudzīju liesmas, kas laistījās manu acu priekšā, bet biju pārliecināta, ka neviens cits gan tās neredz. Un arī es neredzētu, ja nebūtu saistīta ar Dāvidu.

Uguns mēles…

Neciešama svelme…

Liesmas uzšāvās ar dubultu spēku.

Un tad Āro melnās drānas aizdegās it kā būtu izmērcētas benzīnā un aizdedzinātas. Smagi noelsdamies, vampīrs saļima. Šausminoši kliedzieni, kad viņam sekoja Džanna, Korina un Alekss, kas aizdegās kā lāpas, kas novietotas klajuma vidū un visbeidzot mans skatiens sasniedza Džeinu. Mana senā ienaidniece, kuru es spēju iztēloties tikai ar viltīgo un ļaunu vēstošo smaidu, palūkojās man pretī ar sirdi plosošu, lūdzošu skatienu.

“Nēēē… !!!” viņa paspēja iekliegties, pirms liesmas ieskāva viņas slaiko augumu, uzšaudamās debesīs ar skaļu sprakšķi un aprīdamas viņas kliedzienu.

Džeiks palēcās, atsperdamies no zemes ar visu spēku, kad liesmas uzdzirkstīja arī ap Kaijusa saplosītajām miesām, kuras tagad mētājās vairāku metru rādiusā ap vietu, kur vilks bija stāvējis.

Bez meness gaismas, kas joprojām piepildīja klajumu, dega uguns, izplatīdama gaisā kodīgu smaku. Un liesmu sprakšķi bija vienīgās skaņas izcirtumā.

Patiesi, nāve attaisno visus grēkus un tāpēc Voltūri bija attaisnoti par visiem saviem nodarījumiem.

Raudzīdamās liesmās, es nespēju vairs dusmoties un ienīst, nedz arī priecāties. Tur varējām sadegt arī mēs, ja viss būtu iegrozījies citadi un par to man bija jāpateicas Dāvidam. Zēnam, kurš bija satvēris savā plaukstā manējo un tik stipri to saspiedis, ka es sāku just sāpes. Taču es neko neteicu. Liesmas manā acu priekšā bija izplēnējušas un izzudušas līdz ar dedzinošo svelmi, taču no Dāvida joprojām nāca kaut kas kūsājošs un gailošs.

Es sapratu, ka vairs nekad nespēšu paraudzīties uz viņu kā iepriekš un ne jau tādēļ, ka viņš tagad bija vampīrs.

Piesardzīgi uzlūkodams liesmas, kas joprojām nerimās degt, mums pietuvojās Džeikobs, taču tad viņa skatiens pavērās puisī man līdzās, jaušoties nedrošībai.

“Viss kārtībā, Džeik,” sapratusi vilka raizes, es mierināju viņu. “Man viņš pāri nedarīs.”

Mans sacītais pievērsa Dāvida uzmanību vilkacim.

“Vai viņš domā, ka es varētu tevi sadedzināt?!” viņš sašutis iesaucās.

“Viņš tikai raizējas. Pēc visa kas nu pat notika…” es nepaguvu pabeigt sakāmo, kad mūsu visu uzmanību piesaistīja kustība aiz muguras, kur stāvēja mana ģimene.

Mēs visi trīs vienlaicīgi pagriezāmies pret viņiem. Kaleni stāvēja kur bijuši, tikai viņu izbiedētie, neko nesaprotošie un jautājošie skatieni lūkojās cits uz citu un uz mums. Taču tie vairs nebija neko neredzošie un tukšie sejas vaibsti. Man pretī raudzījās man tik mīļās sejas un saviļņojums krūtīs lika izlauzties prieka asarām.

“Nesij?!”

“Nesij?!

“Džeikob?!”

“Nesij?!”

“Džeikob?!”

Tam sekoja nebeidzamu jautājumu vilnis, uz kuru es nespēju atbildēt, jo atrados vēl šoka stāvoklī. Mana ģimene bija viņi paši. Neviens vairs nekontrolēja viņu domas un nepiespieda darīt to, ko viņi patiesībā nekad nedarītu – neatteiktos no dzīvības bez cīņas.

Džeikoba rūciens pārtrauca kņadu.

“Viņš lūdz uzdot jautājumus pa vienam,” mans tēvs paziņoja vilka domas un iestājās kusums.

Izplēnēja pēdējās uguns paliekas no sešiem sārtiem, par kādiem tie bija pārvērtušies. Mēs noraudzījāmies kā tā pazūd pavisam, atstājot zemē izdeguma vietas, līdz vienīgais spožums klajumā palika mēness gaisma.

Es atlaidu Dāvida plaukstu un iemetos mammas gaidošajās rokās, redzēdama, ka ilgāk viņa nespēs notturēties mani nesajutusi pie sevis drošībā. Un tad jau ap mani bija visa mana ģimene un visi centās man pieskarties, lai pārliecinātos, ka es patiešām esmu sveika un vesela.

Nu labi. Ne glužu vesela.

“Tu esi ievainota!” mamma iesaucas, ielūkodamās man sejā un tikai tagad es atcerējos par vaigu, kurā jau labu brīdi vairs nebiju jūtusi sāpes.

Man līdzās nostājās Džeikobs un ar mēli nolaizīja asinis no tā, atsedzot skatam vietu, kur vajadzēja būt rētam, bet es zināju, ka tur nekā tāda nav. Vairs nav.

Dažiem pārsteigumā aizcirtās elpa. Kāds atviegloti nopūtās.

“Nesija spēj sevi dziedēt tāpat kā Džeikobs,” Edvards paskaidroja, nolasījis manas domas, kurās es vairījos atcerēties kā biju guvusi apdegumu, tikai to, kā tas bija pagaisis.

Izbrīnītiem un jautājošiem skatieniem mana ģimene raudzījās uz mani un Džeikobu.

Pirmais atguvās Kārlails. “Tā kā viņa pa pusei ir gan cilvēks, gan vampīrs un tādēļ tik līdzīga Džeikobam, tas ir pašsaprotami, ka viņai piemīt arī šada veida dziedināšana.”

Neviens nemēģināja iedziļināties šai tematā, jo bija skaidrs, ka pat vampīra prātam tas ir neizprotami.

Es nejutos kā varone, bet ģimene darīja visu, lai es tā justos, kad tēvs sāka tulkot Džeikoba sacīto, neizlaizdams ne vissīkāko momentu no notikumiem izcirtumā kopš brīža, kad mēs ar Dāvidu parādījāmies klajumā. Kad stāsts nonāca tieši pie viņa, visi palūkojās uz jaundzimušo vienlaikus ar interesi un izbrīnu.

“Kā Dāvids kļuva ar vampīru?” Edvards pajautāja, lūkodamies uz zēnu, bet jautājums bija domāts man.

“Es palūdzu Ralfu viņu pārvērst,” mana atbilde skanēja pārāk vienkārši, lai apzīmētu to kā tas bija noticis patiesībā.

Izņemot Dāvidu, visu skatieni pavērās manī.

“Ralfs pārvērta Dāvidu?!” mammas balss neticībā gandrīz vai spiedzās.

“Neticami, vai ne?” atļāvos pat pasmaidīt. “Viņam izdevās.”

Alises samiegtās acis mani nopētīja un tad pievērsās Dāvidam. “Tā jau man šķita, ka tur kaut kas ir.”

“Ko tu ar to gribi teikt, Alis?” jautāja Kārlails un visi tagad raudzījās uz Alisi.

“Es ļoti skaidri redzēju Nesijas nākotni, kad viņa bija kopā ar šo zēnu, viņam vēl esot cilvēkam, bet nu… ” Viņa samiedza acis gandrīz tās aizvērdamas un šķībi pasmaidīja. “Viņu saikne ir citāda, bet joprojām tik pat spēcīga.”

“Vai tas nozīmē, ka Nesija spēj pastiprināt jebkura spējas, ne tikai Edvarda un Bellas?” gribēja zināt Džaspers.

“Nē. Dāvids ir izņēmums.”

“Kaut viens no mums varētu sacīt to pašu,” ierunājās tēvs, grūtsirdīgi nopūzdamies un visi saprata, par ko viņš runā.

“Tiesa. Mēs pieļāvām, ka Voltūri mūs apmāna,” Emets dusmojās savā ierastajā veidā – žņaugdms dūres. Vēl lielākas dusmas par ienaidnieku viltību viņu plosīja tikai apziņa, ka bija zaudēta iespēja ar viņiem izkauties. Šis gods bija ticis man.

“Tā bija mana kļūda. Ja es nebūtu uzstājis, ka Voltūri jāuzņem kā draugi, tas nebūtu noticis. Es gandrīz zaudēju savu ģimeni,” Kārlails iesāka un pienācis pie manis, uzlika rokas maniem pleciem. “Un tikai pateicoties tev, Nesij, mēs esam dzīvi. Tavai drosmei, apņēmībai un viltībai.” Viņš pasmējās un palūkojās uz Dāvidu. “Un, protams, tev Dāvid. Mēs esam tev neizsakāmu un nenovērtējamu pateicību parādā par to, ko tu izdarīji mūsu labā. To mēs nekad nespēsim tev atdarīt, bet mēs centīsimies.”

Dāvids drudžaini mīņājās uz vietas. Satraukumam un bailēm pagaistot, viņš atkal nespēja palikt mierā, mezdams ašus saktienus visapkārt.

“Vai es drīkstu vēl kaut ko sadedzināt?! Tas taču bija vienreizēji, vai ne?!” viņš sajūsminājās.

Tas izraisīja smieklus visapkārt.

“Nē, Dāvid. Šobrīd tu nedrīksti nevienu dedzināt, bet tas patiesi bija vienreizēji,” sacīja Edvards. “Es nekad neko tādu nebiju redzējis.”

“Kā tad ar Bendžaminu?” vaicāja Emets. “Viņš arī spēj kaut ko līdzīgu.”

“Taču tas nav tas pats, ko izdarīja Dāvids. Šī uguns bija tāda, it kā kāds to uzšķiltu, nevis radītu. Dāvids pats ir kā liesma.”

Tā bija tiesa un es to biju izjutusi uz savas ādas, kad viņš dega tik karsts un man tik tuvu, ka gribējās atrauties.

“Kā tu zināji, ka Dāvidam ir spējas?” mamma jautāja.

Jau atkal centos nedomāt par notikumu ar šķiltavām. “Man bija nojauta.”

“Nu vispār es viņu apdedzinaju,” Dāvids vainīgi atzinās, uzmezdams žiglu skatienu pārējiem un novērtēdams savu vārdu iedarību uz viņiem.

Neviens neko neteica, tikai lūkojas uz mums abiem.

“Tieši tad es nojautu, ka Dāvidam varētu būt šādas spējas,” paskaidroju.

“Manas spējas būtu nulles vertībā, ja tu nezinātu, ko ar tām iesāks,” Dāvids sāka runāt un visu sejās bija lasāma piekrišana. “Pat līdz pēdējam brīdim, kad parādījās tās liesmas, es nezināju ko tu vispār dari un kas bija nobaidījis tos abus, kas lūkojas uz mums kā uz briesmoņiem, lai gan vienīgais briesmonis šeit bija vilks.” Viņš palūkojās uz Džeikobu un zobgalīgi pasmējās.

Vilkacis piešķieba galvu un izkāra mēli.

Māte paraudzījās manī pārlaimīgu skatienu. “Es jau sen esmu sapratusi, ka Nesija ir brīnums. Attiecībā uz viņu es vairs ne par ko neesmu pārsteigta.”

“Bet es nekad nebūšu tik stipra kā jus,” žēlojos, lai gan pamata tam nebija, jo lai cik augstprātīgi tas neskanētu, biju izglābusi savu pasauli no bojāejas. Protams, ne bez palīdzības. Bet tas bija mans plāns. Un tas nostrādāja.

“Un tomēr tevī ir kaut kas tāds, kas spēja pasargāt mūs visus.” Viņa pienāca un noskūpstīja manu pieri.

“Jau otreiz,” tētis piebilda un apskāva mūs abas.

11 komentāri

Komentēt

(Spamcheck Enabled)