Galerija
0564 43383829-2ebe9c6ca00fe271380526ca51e91c2a_4b021657-full3 Robert Pattinson pattinson-d-0912-09 107_rob_album 6-copy1 vogue_ksbr_007 august2011 Robert Pattinson, Kristen Stewart, Stephenie Meyer, Taylor Lauter and Jimmy Kimmel

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Mēness gaisma. 25. nodaļa

25. DĒMONI NOSKATĀS, KĀ EŅĢEĻI ZIEDOJAS

“Sasodīts, Dāvid! Es nejokoju. Tūlīt pat nāc šurp!” vēl nebiju sasniegusi Ralfa alu, kad izdzirdu viņa saniknoto balsi, saprazdama, ka viņam ir radušās problēmas ar jauno draugu. “Pie velna! Es runāju pavisam nopietni! Ja tu tūlīt pat neagriezīsies es… ” Ralfs nepabeidza savus draudus, jo sajuta manu klātbūti un atplauka platā smaidā, bet pamanījis manu izmisušo skatienu, viņa acis pārsteigumā iepletās un ar pāris soļiem viņš jau atradās man līdzās. “Kas noticis, Nesij?! Kas atgadījies?!

“Voltūri… mana ģimene… ” satraukuma un izmisuma dēļ, kas plosījās manī, man bija grūti runāt, tāpēc dvesu saraustītus vārdus, īsti nezinādama, kā lai viņam to paskaidroju. Varbūt baidījos, ka izrunājot tos skaļi, es pārbīšos tik ļoti, ka nespēšu neko pasāk, bet šobrīd man bija jābūt stiprākai kā jebkad.

“Vai Voltūri uzbruka tavai ģimenei?!” Ralfa basī bija dzirdamas neviltotas bailes. Es mēģināju tajā saklausīt pašsaglabāšanās instinktu, kas būtu licis viņam baidīties par savu dzīvību, bet tāda nebija. Viņš tiešām satraucās par Kaleniem.

“Tas pat būtu bijis labāk nekā tas, ko viņi izdarīja. Viņi ar viltu aizmānīja manu ģimeni, lai piespiestu viņus sevi upurēt.”

“Neticami! Nolādēts, ko lai mēs darām?!”

“Es ierados pēc Dāvida. Kur viņš ir?” Nedrīkstēju šeit kavēties pārāk ilgi. Ja nevarēju vairs glābt savus mīļos, tad vismaz negribēju palaist vējā mēģinājumu atriebties. Jebkurā gadījumā es vēlējos mirt kopā ar savu ģimeni, jo bez viņiem es nespēju dzīvot un bez Džeikoba dzīva nevarēju būt es pati.

“Ar viņu ir īsts posts. Man šķiet, ka pat es nebiju tik traks un dumpiniecisks, kāds ir šis jaundzimušais. Viņš mani nemaz neklausa un dara, ko grib. Viņam nemaz nerūp mūsu noslēpuma glabāšana,” Ralfs sūdzējās.

“Kur viņš ir šobrīd?” Manas maņas bija pārāk notrulinātas, lai kaut ko sajustu.

“Droši vien kaut kur tepat skraida, lai mani pakaitinātu un liktu viņu meklēt, jo zina ka ir ātrāks un spēcīgāks par mani, tādēļ var aizbēgt!” Runājot Ralfs pameta neizteiksīgu skatienu apkārt, nemeklējot vainīgo, tikai norādot man, ka viņš ir kaut kur tuvumā. “Iespējams, ka viņš mūs pat vēro.”

“Dāvid?! Tā esmu es, Nesija. Tu man esi vajadzīgs. Lūdzu!” es saucu, drebošā balsī, lūkodamās visapkārt un kaut nedaudz mēģinādama sasprindzināt dzirdi un ožu, lai viņu sajustu. Ralfs viņu sadzirdēja pirmais un palūkojās pa kreisi pār savu plecu, sacirzdams zobus, kad jaundzimušais parādījās mūsu redzes lokā stap kokiem.

Izspūrušiem matiem, mazliet sapluinītām drēbēm, sarkani gailošām acīm un smaidu, kas spētu pavedināt jebkuru šīs pasaules sievieti, Dāvids pielidoja klāt un apstājās kā zemē iemiets soļa attālumā no manis. Tik strauji, ka nepaspēju protestēt, viņš satvēra manu vidukli un vairāks reizes apgrieza mani gaisā ap savu asi.

“Nu rimsties, taču. Āksts!” Ralfs norūca.

Tik pat strauji kā pacēlis, Dāvids nolika mani atpakaļ uz zemes un smaidam nenozūdot, it kā tas tur būtu iegravēts uz visiem laikiem, palūkojās manī.

“Tu teici, ka kļūstot par vampīru es zaudēšu savu cilvēcību. Pie velna, cilvēcību, ja man ir šitais!” viņš iesaucās paplezdams rokas un neiedomājamā ātrumā apskrēja mus ar Ralfu apkārt, atkal nostādamies manā priekšā. “Nesij, tu pat nenosauci pusi no ieguvumiem, kas pienākas kļūstot par šito. Paskat tik uz to ātrumu un veiklumu un visām pārējām lietām, ko es daru.” Viņš spēcīgi atspērās no vietas un ielēca tuvakajā eglē, ieķerdamies tās zarā un šūpodamies, karājoties aiz rokām. Dāvid bija kā bērns, kurš ieguvis tik ļoti kāroto dāvanu, vēlēdamies izbaudīt visas tās priekšrocības uzreiz.

Mans prāts, turpretī nemaz nenesās uz rotaļām. “Dāvid…?” palūkojos uz augšu, uzrunādama viņu, bet tūlīt pat aprāvos. Viņš bija tik sajūsmināts un priecīgs un gribēja dzīvot, lai to izbaudītu. Kā es drīkstēju viņam lūgt, lai viņš mirst kopā ar mani?

“Nāc, Nesij. Tas būs jautri!” viņš aicināja un es kā tāda histēriķe iesmējos spalgus smieklus, kas lika Ralfam tā jocīgi paskatīties uz mani.

Es palūkojos viņam pretī. “Vai tev tas kādu neatgādina?”

Ralfs parādīja man zobus, paraudams uz augsu uzacis.

“Lūdzu, kāp lejā, Dāvid! Mums jārunā.”

“Kas tev padomā, Nesij? Es redzu, ka tev ir kāds plāns atteicībā uz Votūriem un godīgi sakot, tas mani mazliet biedē. Tie taču ir Voltūri. Ko tu viena pret viņim iespēsi?” Ralfs izskatījās noraizējies un šādu es viņu no tiesas redzēju pirmo reizi.

Iekodu lūpā. “Tāpēc esmu nolēmusi nedoties turp viena.”

Sapratis manu domu Ralfs izskatījās pārsteigts. “Tu domā ņemt līdzi Dāvidu?”

Mēs abi vienlaikus paraudzījāmies uz puisi, ka karājās kokā ar galvu uz leju un izskatījās, ka tūlīt nokritīs, bet tā nenotika un viņš šūpojās arvien ātrāk un ātrāk un sajusmināti smējās par savu varēšanu. No malas tas izskatījās ļoti jocīgi un ķerti.

Kad mēs ar Ralfu atkal saskatījāmies, viņš ar pirkstu norādīja uz Dāvidu. “Ceri, ka viņš sasmīdinās Voltūrus līdz nāvei?”

Es atkal iekodu lūpā, izskatīdamās šaubīga.

“Atzīsti. Pat es tev spētu noderēt vairāk nekā viņš.”

“Man ir kāda nojauta,” ierunājos un novērsos, jo apzinājos, cik neticami tas skanēs. “Reiz es runāju ar Elesaru… no Denali klana.” Norādīju to tikai tādēļ, ja nu Ralfs nebūtu ievērojis visus Kalenu draugus. “Viņš man stastīja par to, ka vampīriem, kuriem piemīt īpašas spējas, tās izpaužoties jau tad, kad viņi vēl esot cilvēki. Tā notika ar manu māti. Viņa spēja bloķēt tēva un Džeinas spējas, kad vēl bija cilvēks. Un tu pats esi bijis liecinieks tam, ko viņa spēj tagad.”

“Un tu domā, ka Dāvidam ir spējas.” Viņš man neticēja.

“Kad viņš bija cilvēks, bija kāda lieta, kas viņu ļoti fascinēja. Viņš bija kā apburts ar to un allaž turēja to tuvumā. Jā. Es domāju, ka tam ir saistība ar viņa spējām.”

“Pat ja tā,” Ralfs kļuva mazliet pielaidīgāks. “Viņš vēl ir tikko radies jaundzimušais un nespēj pat sekundi palikt mierā. Kā viņš zinās, kā spējas darbojas?”

“Es viņam palīdzēšu. Es zinu, kas jādara. Es to izdarīju ar mammu, kad mēs atradāmies tikai par mata tiesu no nāves. Es zinu, ka nokļūstot tādā situācijā, spēšu to izdarīt vēlreiz.”

“Man šķita, ka tu vari iedarboties tikai uz savu vecāku spējām. Vai tad ne?”

Par to es biju daudz domājusi un visvirāk šīs trīs dienas. Līdz šim man nekad nebija izdevies ietekmēt kādu citu, izņemot Bellu un Edvardu, bet kaut kas bija licis man to apšaubīt.

“Reiz Alise man sacīja, ka spējot skaidri redzēt manu nākotni, kad esmu kopā ar Dāvidu. Starp mums ir kaut kāda saikne, kas ir ļoti spēcīga. Man ir tāda nojauta, ka ja vien es atradīšu veidu kā viņam piekļūt… piekļūt viņa spējām… es varētu… saistīties ar viņu.” Izteikts skaļi, tas skanēja dīvaini, bet kaut kas tur bija. Es to jutu. Citādi mani ar Dāvidu nesaistītu tik spēcīga draudzība. Ralfu es tā neizjutu.

Ralfa sejā atgriezās skepse. “Nu nezinu gan…”

“Uzticies man.”

“Tev es uzticos. Es neticu, ka viņš kaut ko spēj.” Ralfs vēlreiz paskatījās uz jaundzimušo, kura smaids joprojām rotāja viņa seju un ķermenis viegli un eleganti izliecoties, piezemējās uz zemāk esošā zara.

“Pietiks, ja es ticu,” attraucu.

“Nu tad mēs iesim vai jūs tikai runāsies?” Dāvids iejautājās un graciozi piezemējās, nolēkdams no zara.

Mēs ar Ralfu pārsteigti palūkojāmies puiša sejā, kurā sajūsmināto smaidu bija nomainījusi kareivīga izteiksme, domādami, ka viņš neklausās, bet bijām maldījušies. Viņš bija klausījies katrā mūsu vārdā, tikai izlicies neieinteresēts.

“Vai tu atceries, ko es tev stāstīju par Voltūriem, Dāvid?” es piesardzīgi ierunājos. Kaut arī man viņš bija nepieciešams vairāk kā jebkad kāds būtu bijis vajadzīgs, raugoties puiša zēniskajā sejā, nespēju nemēģināt viņu atrunāt, jo viņš nebija pelnījis mirt. Vai tiešām es biju viņu izgābusi no nāves, lai tagad pati tajā iegrūstu? Un mani vēl uzskatīja par augstsirdīgu. Kāds kauns.

“Atceros katru tavu sacīto vārdu, it kā tu to būtu teikusi nu pat.”

“Mums var neizdoties.”

Dāvids viltīgi pasmaidīja. “Un es tev sacīju, ka tevis dēļ, es būtu gatavs iet kaut nāvē. Turklāt, viņi tik un tā pēc mums atnāks. Tā teica Ralfs.” Viņš palūkojās uz vampīru un Ralfs sāji pasmējās.

Mēs saskatījāmies.

Ralfs vainīgi paraustīja plecus. “Tā ir tiesa.”

“Ir gan,” nespēju nepiekrist.

“Tad ko mēs gaidām?!” Dāvids nespēja nociesties un sāka drudžaini mīņāties, vicinādams dūres, kas mums ar Ralfu lika samulst.

“Es iešu ar jums,” kad mēs ar Dāvidu gatavojāmies mesties skriet, Ralfs ierunājās.

Es spēji apstājos un pagriezos pret viņu. “Es negribu, ka tu ej, Ralf. Voltūri lieciniekus neatstaj. Dodies tālu projām. Atrodi vietu, kur varēsi kādu laiku būt drošībā. Tagad, kad Demetri vairs nav, viņi tevi tik ātri neatradīs.” Man nebija ne jausmas, vai Voltūru peddzinis bija atjaunojies pēc tam, kad mans tēvs bija sarāvis viņu gabalos, bet nesadedzinājis, un to mēs arī nekad neuzzināsim, taču pie Voltūriem viņš nebija atgriezies.

“Es vairs neslēpšos. Ja viņi mani grib, tad lai nāk šurp un paņem.”

“Mums līdzi tu arī nenāksi,” es attraucu. Man pietika ar Dāvida dzīvību, ko nāksies maksāt.

Mēs ar Dāvidu metāmies skriet uz vietu, kas mani biedēja, šausmināja un vienlaikus pievilka. Naids un atriebības kāre dzina mani uz priekšu. Dāvids nekādi neizrādīja ka būtu satraucies vai nobijies, bet tas bija saprotams, jo viņš nekad nebija saticis kādu no Voltūriem. Un viņš nebija redzējis nevienu vampīru mirstam, tāpēc tas viss bija piedodams. Turklāt viņš taču bija jaundzimis vampīrs, kura galva pildījās ar simtiem citu domu.

Kāda ironija, es nodomāju. Vēl pirms trim dienām viņš bija parasts, viegli ievainojams cilvēku zēns, bet nu viņš bija vienīgais, kurš varēja man palīdzēt, ja vispār to kāds varēja.

“Vai tu mediji?” Visā juceklī es tikai tagad par to atcerējos. Man vajadzēja par to pārliecināties jau iepriekš, taču manu loģisko domāšanu bija nomācis izmisums.

Dāvids skrēja tikai nepilna metra attālumā no manis un paškielēja. “Vai tā jūs saucat to dzīšanos pakaļ zveriem?”

Man vajadzēja domāt par daudz svarīgākām lietām, bet galvā iešāvās pavisam smieklīga doma – kāds Dāvids kļūtu, ja viņa skolotājs būtu Ralfs?

“Jā. To mēs saucam par medībām.”

“Nu, tad jau es esmu medījis.”

Tas bija labi. Tas bija ļoti labi, jo tad viņš spēs koncentrēties arī kaut kam citam, ne tikai slāpēm, kas droši vien tik un tā plosīja un dedzināja viņa rīkli.

Īsumā mēģināju viņam izskaidrot to padarīšanu ar spējām un to, kas viņam būs jāmeklē sevī un jācenšas izdarīt. Būdams tik pārsteigts par visu, ko spēja, Dāvids bija vēl neticīgāks, kad sacīju, ka viņam piemīt vēl kādas spējas, kas nav citiem.

“Mums būs jarīkojas ātri. Tik ātri, lai Voltūri nepaspēj saprast, kas mums padomā un nepavērš savas spējas pret mums.”

“Vai viņu spējas ir spēcīgākas par manējām?”

“Daudz spēcīgākas. Tu pat nevari iedomāties cik un viņi ir četri, kas spēj mums uzbrukt pat nepieskaroties.”

“Tad jau mums nav nekādu izredžu.” Neizklausījās, ka viņš padotos.

“Ja darbosimies ātri un gudri, pastāv izredzes…” apklusu pašai apjaušot, cik neticami tas izklausās.

Uzveikt Voltūrus ar jaundzimušu vampīru.

Es mānīju pati sevi.

“Kādas spējas tad man piemīt?” Lūk, tas viņu sajūsmināja.

“Atceries šķiltavas?” Es zināju kādas spējas Dāvidam var piemist. Ja viņam vispār bija spējas, tad tās varēja būt tikai tādas. Es tikai nezināju kā tās darbojas un arī neuzzināšu, līdz viņš tās nebūs licis lietā.

“Vai tu apsoli, ka azmirsīsi to negadījumu, ja es tev palīdzēšu cīnīties ar tiem slepkavniekiem?”

“Ne jau to es domāju.”

“Ā.” Viņš saprata.

Šoreiz es biju tā, kas pašķielēja uz viņa pusi un viltīgi pasmaidīju, piemiegdama ar aci.

Es mēģināju uz viņu paskatīties un atminoties viņu kā cilvēku, salīdzināt. Nekā citāda viņā nebija. Tā pati mīļā seja, tikai daudz izteiksmīgāka un tādēļ skaistāka, tas pats smaids, tikai pilnīgāks. Lai gan viņā vairs nebija cilvēciskuma, kas pirms tam mani bija saistījis šai zēnā, es nevarēju noliegt, ka viņš joprojām bija man mīļš un patīkams. Viņš bija mans draugs neskatoties, ka vairs nebija cilvēks.

Smaržu, kas mani vienlaikus saviļņoja un satracināja, es sajutu jau vairākus kilometrus pirms sasniedzām izcirtumu. Atmiņā atausa sapnis ar ainu no klājuma, kur metos uzbrukumā Voltūriem. Bet toreiz es biju viena. Tagad ar mani bija Dāvids.

Vai viņš spēs mūs glābt? Vai viņam būs lemts mirt kopā ar mani?

Visu laiku Dāvids bija skrējis man pa priekšu, bet sajutis citu vampīru smaržu, samazināja gaitu un nu skrēja man cieši līdzās.

Pēdējie kilometri līdz izcirtumam.

“Klau, Nes!” piepeši Dāvids ierunajās vairs ne tik apņēmīgā balsī, kā pirms tam. “Es novērtēju visu, ko tu manā labā esi darījusi un saprotu, kas tas nav bijis viegli, tāpēc ja mums nesanāks… es gribu, lai tu zini…”

Man gribējās viņu pārtraukt, apklusināt un neļaut pateikt to, ko viņš vēlējas, jo tas izklausījās pārāk bezcerīgi. Bet es to nespēju. Es ļāvu viņam runāt.

“… tu esi mans labākais un vienīgais draugs, kāds jebkad bijis. Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai tev palīdzētu, bet tev man jāpasaka, kas darāms, jo šobrīd manā galvā valda tāds juceklis, ka ir grūti koncentrēties uz kaut ko vienu.”

Es smagi nopūtos un vargi pasmaidīju. “Patiesībā es brīnos, ka tu esi tik savaldīgs. Cik zinu, tāda ir spējusi būt tikai man māte, jo viņa diezgan ilgu laiku pavadīja starp vampīriem pati būdama cilvēks, tāpēc viņai tas bija vienkāršāk, bet tu… tev tas ir citādi, tāpēc esmu pārsteigta, ka tu tomēr spēj uztver arī kaut ko vairāk par slāpēm, kaut arī zinu, ka tās droši vien ir neciešamas.”

Viņš paraustīja plecus. “Nav tik traki. Šobrīd mani vada izaicinājums. Vēlos beidzot sastapt tos tavus ienaidniekus, kurus tu tik ļoti ienīsti. Vai tiesa, ka viņi gatavojas nogalināt tavu ģimeni?”

Nodrebēju. “Ja jau nav to izdarījuši.”

Man vēl pietika laika, lai izstāstītu Dāvidam kas darāms un no kā mums būs jāizvairās. Dāvidam gan nebija īsti skaidrs, kā tas viss notiek, bet es biju droša, ka viņš darīs visu, kas viņa spēkos, lai man palīdzētu, un tādēļ es jutos slikti, ka man jāļauj viņam doties briesmās.

Vēl mirklis un mēs jau būsim sasniegusi izcirtumu. Vēl tikai pārsis simts metri.

Es biju gatava visam, bet tas, kas pavērās manā acu priekšā, izsita mani no līdzsvara. Es jau biju samierinājusies ar domu, ka neko vairs nevar glābt, tikai atriebties, taču klajumā nedega sārti, kādus savos iztēles murgos biju skatījusi un seši Voltūri nebija vienīgie, kas stāvēja izcirtuma vidū.

Mana sirds iepukstējās tā, it kā būtu pamirusi un nu pat redzētais lika tai apmest kūleni ar tādu spēku, ka sirds šķitas kļuvusi smaga kā akmens. Vai tad nevajadēja būt tieši pretēji? Vai tad tai nevajadzēja būt vieglai kā pūkai redzot, ka mana ģimene un mans Džeikobs ir dzīvi un man ir kaut vai teorētiska iespēja mēģināt viņus pārliecināt nedarīt to, ko viņi bija iecerējuši?

Dēmoni noskatās kā eņģeļi ziedojas – tā es varēju aprakstīt ainu, kas pavērās manam skatam, kad mēs ar Dāvidu izskrējām klajumā un piecpadsmit acu pāri vienlaicīgi pavērās mūsu virzienā kā iztrūcināti zvēri, jo to viņi nebija gaidījuši. Neviens no viņiem nevēlējās, lai klāt būtu es, kad tas notiks, bet te nu es stāvēju un lūkojos uz viņiem.

Seši Voltūru pārstāvji ar Kaijusu un Āro priekšgalā stāvēja pretī manai deviņu cilvēku lielajai ģimenei un vēroja viņus kā maitas putni lūkojas uz ievainotu dzīvnieku. Viņi gaidīja iespaidīgo finālu, ar kādu bija jānoslēdzas Kalenu esamībai. Man nevajadzēja justies pārsteigtai, redzot klajumā arī Džeikobu, jo es taču nojautu, ka viņš bija devies pievienoties Kaleniem, bet nez kādēļ es tāda jutos.

Mans plāns pagaisa nebūtībā.

Dāvids man blakus jutās apstulbis.

Es pavēros katra sava ģimenes locekļa sejā. Tās bija skumjas, izmisušas, bēdīgas, satrauktas, apjukušas, nervozas, juceklīgas un nobijušās. Taču tās vairs nebija viņu sejas. Apmātas un bezpersoniskas, tās tikai lūkojās manī, attāli apjauzdamas manu klātesamību.

Ko Voltūri ar viņiem bija izdarījuši?

Kad manas acis atrada Džeikoba seju, viņa skatiens dūrās zemē. It kā viņš nespētu paskatīties uz mani. Bet viņa acis un prāts tomēr piedereja viņam pašam.

Es spēju saprast savu ģimeni, kas tika apmuļķota, bet Džeikobs šurp bija nācis pats, izzagdamies no mājas, lai es nemanītu. Droši vien viņš bija apmānījis arī savu baru, jo citādi viņi nebūtu ļāvuši Džeikam nākt šurp vienam.

Manī uzvirda dusmas par to, ka viņš nebija man pateicis par savu nodomu, bet tās tūlīt pat arī apsīka, jo es nespēju iedomāties kādas varētu būt mūsu atvadas, ja Džeiks būtu saņēmis drosmi, lai man pateiktu. Es nebūtu viņu laidusi.

Nekas virs nešķita pareizi. Mana ģimene, kas bija daļa manis, gatavojās mirt un atstāt mani vienu un it kā tas jau nebūtu pasaules gals man, arī Džeikobs grasījās mani pamest. Tik pat labi, es varēju nostāties viņam līdzās un mirt kopā ar viņiem.

Kad puiša acis lēni un negribīgi pavērās manā virzienā es noelsos, sastingdama kā akmens. To nedzīvā izteiksme un asaras, kas klāja viņa seju, padarīja mani mēmu.

Visi lūkojas uz mums.

Es nespējām parunāt, kaut arī vārdu, ko vēlējos viņam teikt bija daudz. Taču šobrīd tie visi bija kaut kur iestrēguši un es nespēju izdvest ne skaņu.

Sirreāla sajūta – stāvēt klajumā, ģimenes un ienaidnieku ielenkumā, bet nespēt viņus redzēt, jo manas acis spēja skatīt tikai Džeikobu. Cilvēku, kurš bija visa mana pasaule.

Vai tiešām šī Korina bija tik spēcīga, ka speja pakļaut savai gribai arī vilkačus?

Nē. Tad jau visi vilku būtu šeit un mirtu kopā.

Tajā pašā brīdī es apjautu to, ko jau zināju, tikai bailes to skaidri apzināties bija likušas par to nedomāt. Džeiks bija šeit, jo tā vēlējās Āro. Tā bija viņa atriebība vilkacim par zaudēto roku. Un Džeikobs bija spiests piekrist. Varbūt lai pasargātu mani. Varbūt lai pasargātu cilti.

Varbūt lai nosargātu mūs visus.

Tad es pirmo reizi, kopš biju ieskrējusi izcirtumā, palūkojos uz Voltūriem. Āro gailošās acis šaudījās starp manu un vilkača seju. Mūsu abu saziņa klusumā viņu intriģēja. Kaijus lūkojās uz Kaleniem kā kaķis uz slazdā iedzītu peli un dusmīgi paskatījās uz Āro, acīm redzot gaidīdams, ka viņš iebildīs pret manu klātbūtni. Arī Aleks lūkojās uz veco vampīru, nepacietīgi gaidīdams viņa rīkojumu, bet Džeina to visu izbaudīja neaprakstāmā triumfā. Viņa juta uzvaras garšu. Beidzot! Mazā, sīka vampīre smaidīja pa visu seju un to redzot, man gribējās viņu nogalināt. Saplosīt gabalos, kaut arī šāda iespēja praktiski bija neiespējama.

Džanna un Korina izskatījās tik nekaitīgas un maznozīmīgas, ka nezinātājam no malas nekad nebūtu ienācis prātā, ka tieši viņas bija tās, kas ļāva Dženai būt tik pašpārliecinātai. Viņas pat izskatījās neiederīgas Kaijusa ļauni glūnošā skatiena, Āro liekulīgo glaimu un dvīņu nicinošajā kompānijā, bet pateicoties tieši tam, viņas bija sasniegušas to, ko Voltūriem nebija izdevies panākt ar pārspēku.

“… par pazemojumu un zaudējumu, ko jūsu dēļ esam pārcietuši, mums ir tiesības saņemt savu daļu cieņas,” Kaijus iesāka runāt, it kā no vietas, kur būtu pārtraukts, pirms mēs ar Dāvidu izskrējām klajumā un iztraucējām viņa runu.

Kaleni klusēja un mēs ar Džeiku lūkojāmies viens otrā.

Kamēr manas acis redzēja tikai viņu, prātā uzrazdamās un izgaisdamas šaudījās simtiem domu, bet neviena no tām man nepalīdzēja rast risinājumu šai situācijai.

“Un šeit ir skaidri redzams, kāpēc jūs nedrīkstat palikt dzīvi, jo apdraudat mūs,” Kaijus turpināja griezīgā balsī, kāda man tā šobrīd likās un norādīja ar pirkstu uz jaundzimušo vampīru man līdzās, kurš iepleta acis un paraudzījās uz mani it kā jautājot, vai runa iet par viņu.

“Pagaidi, Kaijus,” mierīgā tonī Āro apsauca brāli.

Viņš visu laiku bija mūs vērojis, jau kopš brīža, kad iznācām izcirtumā. Viltīgi glūnot uz mums un smaidot, vecais vampīrs varētu šķist pat draudzīgs, ja vien es nezinātu, ka aiz šīs nodevīgās maskas slēpās nežēlīgs slepkava.

Viņš piešķieba galvu. “Es zinu, ka šo pārkāpumu neizdarīji tu, jo tu neesi indīga,” ja viņš gaidīja, ka es atklāšu, kurš pārvērta Dāvidu, tad viņš bija galīgs muļķis, es pie sevis domāju, kamēr vampīrs runāja, “taču esmu pārsteigts, ka tu atvedi viņu pie mums.”

Kaut kur dziļi sevī apzinājos, ka tā darīt bija dumji, bet kas padarīts, padarīts. Atpakaļ ceļa nebija.

Arī mana ģimene bija pievērsusi pastiprinātu uzmanību zēnam man līdzās, kas nervozi mīņājās uz vietas, nespēdams nostāvēt mierā. Nē, viņš nebij nobijies. Viņš vienkārši nespēja ilgu laiku palikt mierā, jo viņa instinkti lika viņam būt nemitīgā darbībā. Un kā gan citādi. Viņš nu pat bija ieguvis to, ko neapzināti bija kārojis jau ilgu laiku un tā vietā, lai to izbaudītu, es biju viņu piespiedusi būt šeit un lūkoties uz nāvi alkstošu slepkavnieku pulku, kas vienā mirklī varēja viņam to visu atņemt.

Mani pārņēma divtik liela vainas apziņa. Es nebiju viņam bijusi ne labs draugs, ne palīgs. Ja es tāda būtu bijusi, es būtu pārliecinājusi viņu dzīvot kā cilvēkam un nepieļaut viņa bojāeju tik daudzos veidos.

“Es pats atnācu Nesijai līdzi.” Mani pārsteidza Dāvida balss. Nebiju domājusi, ka viņš uzdrošināsies Voltūrus uzrunāt, bet kad palūkojos uz viņu, Dāvids izskatījās visai apņēmīgs.

“Tā ir ņirgāšanās…” Kaijus iešņācās, pasperdams soli manā virzienā, kas lika Dāvidam sarauties.

“Patiesībā, tā ir laba doma,” Āro vārdi brāli apklusināja, kurš jautājoši palūkojās runātājā.

Tas, kā Āro acis samiedzās, vērojot mūs ar Dāvidu, lika man saprast vēl kādu pavisam acīm redzamu lietu. Voltūriem nebija nodoma nogalināt mani, Džoisus vai vilkus, kad Kaleni un Džeikobs būs pagalam. Viņiem vajadzēja ticamus lieciniekus, kas apliecinātu, ka Kaleni netika nogalināti. Ka viņi labprātīgi izvēlējās upurēt sevi. Un to neviens nevarēja noliegt, tikai problēma bija tā, ka Voltūri bija izmantojuši spējas, lai manu ģimeni uz to piespiestu. Bet tas bija mazsvarīgi, jo kad izplatīsies ziņas par Kalenu upurēšanos, nevienu neinteresēs sīkumi, kad Voltūri būs ieviesuši mieru un atguvuši varu.

Tāds bija viņu plāns un man gribot, negribot bija vien jāatzīst, kas tas bija ģeniāls.

Es vairs nespēju noslēpt izmisumu aiz dusmu maskas redzot, ka nav manos spēkos lauzt šo burvestību, kas manu ģimeni bija padarījusi aklus. Atmiņās pavīdēja īsa aina no sapņa, kurā es metos pretī Voltūriem. Izmisums un sāpes neļāva skaidri domāt. Dusmas bija labākas, mazāk sāpīgas un lika man apzināties mērķi, taču biju zaudējusi veselo saprātu, lai apjaustu, ka tuvojas beigas.

Es lūkojos uz savu ģimeni, galvenokārt vecākiem un Džeikobu un gaidīju, ka viņi man kaut ko teiks, bet viņi klusēja.

Vai viņiem man nebija nekas sakāms?

Toties man bija.

“Lūdzu, nedariet to!” es iesaucos, neslēpdama emocijas, kas manī plosījās. “Neatsakieties no savas dzīvības! Kaut vai manis dēļ!”

Mans klieziens izšāvās klajumā kā asi durkļi un ietriecās manu mīļo krūtīs, liekot viņiem sarauties, bet nedzīvie acu skatieni tikai attāli lika apjaust, ka viņi saprot ko man nodara. Viņi raudāja bez asarām, ko nespēja darīt Džeikobs, tāpēc lielas, mirdzošas rasas pērles ritēja pār viņa vaigiem un krita lejup. Viņš bija vienīgais, kurš nespēja ieskaitīties man acīs. Viņam bija pārak sāpīgi redzēt mani un apzināties, ka tā ir pēdējā reize. Viņš jutās kā nodevējs, ka pamet mani brīdī, kad bija man visvairāk vajadzīgs.

Es negribēju novērst skatu no ģimenes, taču sakustēšanās Voltūru rindās lika man ar acs kaktiņu paraudzīties viņu virzienā, lai redzētu, kas notiek. Kopš manas un Dāvida ierašanās izcirtumā bija pagājis pavisam īss brīdis, bet man šķita, ka esam te jau krietnu laiku un kaut kad tam tiks pielikts punkts. Voltūri neizcēlās ar lielu pacietību un tas vien, ka viņiem Forksā ir bijis jāuzturas tik ilgi, prasīja no viņiem gana daudz pacietības un izlikšanās, lai beidzot varētu nomest maskas un atgriezties pie iepriekšējās dzīves, kāda viņiem bija pirms kara.

Tas, kā Voltūri izkārtojās, lika manām acīm ieplesties un nu visa mana nedalīta uzmanība bija pievērsta viņiem. Āro un Kaijus, stāvēdami nelielā attālumā viens no otra vienā līnijā, palika nekustīgi. Kustība notika ap viņiem. Graciozi slīdēdama, it kā lidotu, mazā vampīre izšāvās priekšā pārējiem. Vēl iespaidīgāks skats par viņas straujo kustību bija tikai viņas smaids, kas bija viss, ko es redzēju savā acu priekšā apjaušot, kas notiks. Aleks nesmaidīja. Viņa lūpas bija cieši sakniebtas un acis tikai garāmejoši pavērās manī. Viņš nostājās pēdas attālumā no māsas, nedaudz aiz viņas. Korina ieņēma kreiso pusi aiz dvīņiem un Džanna labo.

Cilvēkam viņu kustības nebūtu pamanāms, cik ātri viss notika un vēl pirms mirkļa esošā miermīlīgā situācija bija pārvērtusies par draudošu.

Es nebiju tik tālredzīga, lai saprastu, ka Kaleni paši nevarēja sevi nonāvēt. Pat ja viņi iekurtu sārtu, kurā ieiet, praktiski bija neiespējami, ka tajā kāds varētu palikt, kamēr sadegtu dzīvs. Instinkts liktu pretoties. Taču ja Džeina un Aleks viņus pakļaus savām spējām, viņiem pat nebūs iespējas pretoties.

Vai tāda bija noruna?

Vai tā mana ģimene gatavojās zaudēt dzīvību?

Bez cīņas, bez iespējas aizstāvēties. Tas bija netaisni. Negodīgi pret viņiem, pret mani, pret visu pasauli.

Un visļaunāk bija tāpēc, ka Džeikobs visu apzinājās. Viņa prātu nebija aizmiglojusi Voltūru viltība un viņš gribēja dzīvot. Tik pat ļoti kā es.

Vairāk kā jebkad es zināju, kas šis ir brīdis, kad pasaule vai nu atvērsies, vai arī sagrūs pār mums.

Es redzēju, ka mana ģimene ir padevusies. Viss, ko viņi vēlējās, bija lai es dotos prom un neredzētu viņus mirstam.

Bet kā gan es varēju aiziet?

Nekādi.

Visu citu, kas vēl bija palicis manī, aizstāja nevaldāms naids mijoties ar šoku. Līdz šim es biju kā pamirusi, bet nu redzot, ka tūlīt viss izšķirsies, manī kaut kas atdzīvojās un ķermenis sāka savādi kūsāt dzīvības un degsmes pārpilns, it kā to kāds būtu uzlādējis.

Manas acis samiedzās un pašai neapzinoties, es uzšņācu Voltūriem, atsedzot zobus. Viņiem bija paveicies, ka man nepiemita kādas jaudīgas spējas, jo citādi, viņi jau būtu miruši. Kā izšauta bulta, es metos starp savu ģimeni un slepkavām, nemaz neapjauzdama, ka rauju Dāvidu sev līdzi. Puisis nepretojoties ļāvās man un mēs sasniedzām vietu, kas atradās starp abām vampīru grupām.

Es stāvēju pret Voltūriem un neatskatījos, lai redzētu savus mīļo sejas, jo zināju ko tajās ieraudzīšu. Nevarēju pieļaut, ka izmisums aizdzītu dusmas, kas vienīgās ļāva sakarīgi domāt. Taču Dāvids gan palūrēja pār plecu. Nezinu, kas tajā visā viņu uzjautrināja, bet puisis izskatījās priecīgi satraukts tā vietā, lai baidītos.

“Ej prom, Nesij!” tā bija kā pavēle, kas nāca no Džeikoba mutes, bet es uz to nereaģēju. Paliku kur bijusi un lūkojos pretī ienaidniekiem.

Nu, protams, no visām sejām, Džeinas seja izcēlās. Viņa alka manas nāve kā izslāpušais pēc ūdens, tāpēc šāds pavērsiens viņai patika vēl vairāk nekā tikai iespēja atriebties manai mātei. Džeina jau tik daudzas reizes bija gribējusi mani nogalināt un toreiz pie klints viņai bija tik laba izdevība, bet kāda neraža; viņu iztraucēja vilku tuvošanās. Un tajā reizē, kad viņi ar Aleksu mums bija uzbrukuši tandēmā, viņa jau atkal bija alkusi pēc manis, bet atkal nekā. Mans un mātes radītais vairogs bija apturējis jebkuru pret mums vērstu uzbrukumu, atstājot Džeinu zaudētājos jau kuro reizi.

Nu vai tad šoreiz viņai nepalaimēsies? Cik tad reizes veiksme var iet gar degunu?

Es biju par visiem simts procentiem pārliecināta, ka šis duelis nekad nebeigsies kamēr viena no mums nekritīs.

Un kadēļ lai tas nenotiktu šoreiz?

“Mazā,” aižņaugti man aiz muguras ierunājās lūdzoša Džeikoba balss. Man nācās krietni savaldīties, lai nepagrieztos pret viņu, kad viņš tā runāja. “Lūdzu, paklausi. Tikai šo vienu reizīti.” Tikai viens mazs, sīciņš lūgums kā pēdējais, kam nevarēju ļaut izsist sevi no līdzsvara.

Man bija tik daudz ko teikt viņam pretī un ne viss bija tik glaimojošs, bet es nespēju parunāt un tam arī vairs nebija nozīmes, ja viņš gatavojās mani pamest.

Es biju ļoti pateicīga, ka mamma neko nesacīja. Viņas balss būtu salauzusi manu pretošanos uzmest skatienu ģimenei un tad es diez vai spētu savaldīties, lai neizplūstu asarās un zaudētu kareivīgo noskaņojumu, kāds manī valdīja šobrīd.

“Mēs patiešām nevēlamies tavu nāvi, Renezme Kalena,” Āro balss nodūdoja manā virzienā.

Džeina izbolīja acis skaidri norādot, ka viņa gan to vēlas.

Nu tad lai tā notiek. Es noskaitos un sagatavojos mirt cīņā par to, kas man patiešām piederēja – mana ģimene, mani vecāki. Mans Džeikobs. Tas viss bija mans un es to neatdošu nemēģinājusi aizsargāt. Kaleni nevarēja cīnīties par sevi, jo viņi bija noburti, savukārt Džeikobs bija samierinājies saprotot, ka tā izglābs mani un savu cilti, bet es nevienam neko nebiju solījusi. Es biju es pati – Renezme Kārlija Kalena. Nesija. Pus cilvēks, pus vampīrs. Vāja un vienlaikus arī pietiekami stipra, lai pārvērstu savu māti par neuzvaramu ieroci.

Palūkojos uz zēnu sev līdzās un sagrābu viņa plaukstu cieši saspiezdama savējā.

Es pārvērtīšu par ieroci arī viņu.

Dāvids paraudzījās man pretī.

“Vai esi gatavs?!” jautāju, apņēmības pilna un mēģināju iedvest drosmi arī viņam.

Zēns aši pamāja ar galvu, lai gan šaubīgi samiedza acis, nezinādams, kam tad īsti tagad ir janotiek.

Godīgi sakot, pat es to nezināju. Tikai nojautu.

“Kas man jadara?”

“Domā par liesmām… un koncentrējies uz tām,” tik vien varēju viņam pasacīt un tad jau es pati ieniru savu spēju labirintā meklēdama iespēju piekļūt viņējām.

Pirmo reizi, kad tas notika, es nezinu ko mēs ar mammu izdarījām, lai es spētu viņas vairogu padarīt par fiziski necaurejamu sienu. Pēc tam man vajadzēja ne mazums daudz laika un puliņu, lai to atkārtotu un iemācītos pielietot, nepaļaujoties tikai uz veiksmi. Es sapratu, ka man pašai jāatrod spējas un jāsaistās ar tām. Tagad, pēc tik daudziem nebeidzamiem treniņiem to izdarīt bija tīrais nieks un vēl jo tadēļ, ka es zināju, kas jāmeklē. Bet ar Dāvidu bija citādi. Es nezināju kā lai sajūtu viņa spējas, ja vien nebiju maldījusies un viņam vispār tādas bija. Turklāt Dāvida kā jaundzimušā nespēja noturēt uzmanību vienam mērķim, traucēja.

Man gribējās viņam iesist, kad puisis meta skatu visos iespējamajos virzienos, aizmirsdams par to, kas darāms. Tomēr nespēju viņu par to vainot, jo jebkurš šādā situācijā nebūtu savā ādā un Dāvids bija tikko kļuvis par vampīru. Jau tas vien, ka viņš nebija meties bēgt, bija sasniegums.

Es neko nespēju atrast. Varbūt tādēļ, ka viņam nekādu spēju nebija vispār. Varbūt tādēļ, ka nevarēju pastiprināt neviena cita kā vien vecāku spējas… Iemeslu bija daudz.

“Neatkarīgi no tā, vai tu šeit būsi vai nebūsi, Renezme, mēs izpildīsim savu pienākumu,” balss, kas nāca no Voltūru vidus man bija labi zināma. Taču tā neizklausījās tā, it kā vēlētos, lai eju prom pavisam, tikai novācos no ceļa. Āro patika skatītāji. Turklāt viņam vajadzēja aculieciniekus savam stāstam par Kalenu pašnāvniecisko gājienu.

Es palūrēju uz Voltūriem caur pieri, lai viņi nespētu nolasīt sakāvi manā sejā.

2 komentāri

Komentēt

(Spamcheck Enabled)