Galerija
kristen11 77 bc1eyjbgkkgrhqeh-dkequcepc1bk2m0nfw2q_3 kaki31 team-32 mq020 gordonvancouver14sep090 herd2 tiny

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Mēness gaisma. 24. nodaļa

RENEZME KĀRLIJA KALENA

NESIJA

PRIEKŠVĀRDS

Es zinu, ka tas ir sapnis, bet tas neko nemaina.

Es stāvu uz Kalenu mājas lieveņa. Iekšā nav dzirdama ne vismazākā skaņa un es dodos iekšā, lai paskatītos. Mājas iekšpusē izskatās tā, it kā tur neviens nebūtu dzīvojis. Tā ir tukša un pamesta. Es pārbaudu visu māju, ielūkojoties ik katrā istabā, bet nekā. Es esmu vienīgā dzīvā būtne šai namā.

Manu sirdi pārņem izmisums un bailes un es nokrītu ceļos, aptverot šausminošo patiesību. Viņu vairs nav. Mana ģimene ir zudusi uz visiem laikiem. Voltūri viņus ir nogalinājuši. Es esmu viena.

Īso šausmu sajūtu pārņem jauna, daudz spēcīgāka un man vēl līdz šim nepazīstama sajūta.

Naids.

Ne jau parasts naids.

Atriebības naids.

Tas aizmiglo manu skatienu, ļaujot galvā palikt tikai vieni domai. Kā lai atmaksāju Voltūriem par šo zaudējumu?

Pirms pagūstu izdomāt ko vairāk, es jau atrodos klajā laukā un man pretī raugās Āro smaidošā seja. Viņš pastiepj man pretī savu vienīgo roku, it kā vēlētos man palīdzēt piecelties, lai gan patiesībā viņš vēlas pavisam ko citu. Es lūkojos pāri klajumam pretī sarkanacainajam briesmonim, kuram man nezināmā veidā ir izdevies noslaktēt visu manu ģimeni un nu viņš vēlas, lai es viņam uzticos. Pievienojos viņam.

Neiedomājami!

Viņš nav viens. Kā gan citādi. Katrs savā pusē viņam stāv Džeina un Aleks. Arī viņi smaida, tikai viņu smaidi ir viltīgi un liekulīgi. Un Kaijus ar abām vampīrēm stāv aiz viņiem.

Es apjaušu, ka lūkodamās uz abām svešajām vampīrēm ienīstu viņas vairāk par Džeinu un Aleksu, kad viņas raugās man pretī nevainīgiem skatieniem. Viņas nesmaida un neizskatās priecīgas par manu neapskaužamo likteni. Ja viņas nepiederētu Voltūriem, es nespētu viņas uzskatīt par ļaunām, un tomēr kaut kas viņu sejās liek man justies slikti.

Vairāk par visu es šobrīd vēlos, kaut man piemistu viss pasaules spēks, lai es varētu iznīcināt savus ienaidniekus vienreiz par visām reizēm. Visus. Es esmu tik nikna, ka nevienu neatstātu dzīvu.

Bet man nepiemīt pat tik daudz spēka, lai liktu Voltūriem atkāpties, kad viņi sāk soļot man aizvien tuvāk un viss ko es spēju ir bēgt, bet es to nedaru, zinot, ka tam nebūs nozīmes. Es pieceļos kājās un metos bezjēdzīgā uzbrukumā…

24. TU ESI MANA MĒNESS GAISMA

To, ka Voltūru draudzība ir tikai viltība, saprast nebija grūti, taču pat ļaunākajos murgos nebūtu spējusi nosapņot Voltūru sadistiskos nodomus attiecībā uz manu ģimeni. Saka, ka to ko nevar iegūt ar varu, var panākt ar mīlestību. Tas bija tiesa. Voltūriem tas bija izdevies. Viņi ieradās kā draugi un aizies kā draugi, tikai Kalenu vairs nebūs. Tadag, kad visas pasaules vampīru uzmanība bija pievērsta mums, Voltūri neuzdrošināsies darīt neko, kas viņus atkal varētu padarīt par sliktajiem pārējo acīs, bet panākt, ka Kaleni paši izvēlas savu likteni; to viņi varēja. Un arī izdarīja.

Kaleni bija izcīnījuši tik daudzas cīņas ar Voltūriem, bet zaudējuši viltībai. Es vienlaikus plosījos dusmās un kritu izmisumā.

Pēdējo reizi mēs uzvarējām viņus tikai tādēļ, ka mūsu pusē bija ierocis, kāda nebija Voltūriem. Kaleniem bija mana māte un es, bet šoreiz visi ieroci piederēja Āro. Viņam bija Džanna. Šī nekaitīgā vampīre, par kādu es viņu visu laiku uzskatīju un vēl joprojām nespēju saskatīt viņā ļaunumu, jo atšķirībā no Džeinas, kas izrādīja savu nepatiku katrā sejas vaibstā, Džanna bija jauka. Un viņa bija atņēmusi iespēju manai ģimenei aizstāvēties.

Un Korina? Kopā ar Džannu viņa spēja piekļūt Kaleniem un likt tiem domāt to, ko viņa gribēja. Proti, to, ko gribēja Āro.

Biju visādi izprātojusi, kā Āro tas bija izdevies – mūs visus tā apmānīt – un biju nonākusi pie secinājuma, ka Āro un Kaijus bija ne tikai ļāvis Korinai un Džannai darboties vienām, bet pat ļāvuši viņu spējām pakļaut viņus pašus, jo ne kā citādi es nespēju izskaidrot to, ka nebija notikusi neviena sadursme sarp manu ģimeni un Voltūriem. Un tas patiešām bija dīvaini, ņemot vērā Džeinas un Kaijusa naidu pret manu ģimeni un Emeta un Edvarda dusmas uz viņiem.

Bet tas, ka es zināju, kā Voltūriem bija izdevies piemuļķot manu ģimeni neko nedeva, jo ļaunākais jau bija noticis – Kaleni bija nolēmuši upurēt sevi, lai saglabātu noslēpumu, jo tieši tāda bija cena, ko Voltūri pieprasīja. Un visļaunakais bija tas, ka vampīri viņus atbalstīja redzēdami, ka Kaleni negrasās izmantot savu spēku, lai iznīcinātu vainīgos. Karlails uzskatīja, ka tad jau labāk mirtu nekā nogalinātu un tieši to viņš arī gatavojās darīt, piekrītot Āro noteikumiem. Mana ģimene uzskatīja, ka upurēšanās ir vienīgais ceļš, lai atkal iestātos miers starp vampīriem.

Mēs to iesākām un mums tas jāpabeidz, Bella bija sacījusi, kad es ar asarām acīs biju lūgusi savu ģimeni to nedarīt. Bet lai kā es centos, man nebija izdevies nevienu pārliecināt. Viņi bija apsēsti ar upurēšanos un manī nemaz neklausījās. Viņi patiešām uzskatīja, ka mirs augstāka mērķa vārda, bet patiesībā tikai tādēļ, ka tā vēlējas Voltūri.

Āro šķita apburts, vērojot manus neveiksmīgos mēģinājumus likt Kaleniem attapties no apburtā loka. Kaijus bija nepacietīgs un nekur nespēja rast mieru. Viņam nepatika, ka tik ilgi jāgaida līdz pilnīgam triumfam. Bet Džeina priecājās par manām ciešanām un nespēja sagaidīt, kad beidzot piepildīsies viņas karstākā vēlēšanās – Kalenu gals. Aleksa skatiens bija nenosakāms, kamēr Džanna un Korina bija laipnas, taču vienaldzīgas. Varbūt tikai mazliet pārsteigtas, jo šādas emocijas, kas valdīja starp mani un manu ģimeni, viņām nebija saprotamas.

Es biju tik ļoti pārskaitusies, ka nedomājot metos virsū Āro, kurš stāvēja sava nelielā klana priekšā, gatava viņu saraut gabalos, ja vien man pietiktu spēka. Džeikobs mani apturēja, lai gan pats drebēja un bija tuvu tam, lai nepārvērstos par gigantisko vilku un nemestos uzbrukumā. To visu vērojot, Āro bija sajūsmināts. Pastiepis man pretī savu vienīgo roku, kas viņam bija un par to es ļoti priecājos, viņš man laipni uzsmaidīja.

“Mīļa, Renezme! Man ļoti žēl, ka man tas jādara, bet mums nav izvēles,” viņa balss dziedāja, uzkurinot manī tikai vēl lielākas dusmas.

Ak, viņiem nebija izvēles?! Slepkava!

Es gribēju izskrāpēt viņa gailošās acis, kas lūkojās man pretī pāri telpai, vai vēl labāk, noraut viņam galvu, lai nebūtu jāredz aiz glaimu maskas slēptais naids. Džeinas lūpas, vērojot manu izmisumu, savilkās smīnā un es zināju, ja vien spētu, viņa būtu nākamā, kas mirtu.

“Ved viņu prom, Džeik,” starp daudzām citām, dzirdēju tēva balsi, kurā jautās slēptas sāpes. Arī viņam un visai ģimenei bija smagi lūkoties manā izmisumā.

“Nē!” iekliedzos, neveikli mēģinādama izlocīties no Džeikoba tvēriena. “Es palikšu tepat!”

“Rīt, mīļā. Kad tu būsi nomierinājusies. Tagad brauc kopā ar Džeiku,” mamma ierunājās, balsij notrīcot. “Mēs aprunāsimies rīt.” Tas skanēja pārāk nepārliecinoši, lai es spētu kaut mazliet justies mierīga.

Un kā gan?! Man bija jāatstāj sava ģimene – dārgākais, kas man bija – kopā ar ienaidniekiem, kas gaidīja viņu nāvi.

“Es negribu nekur iet!” Vēlreiz mēģināju izlauzties no tvēriena, kas bija vienlaikus krātiņš un patvērums. Džeika siltais ķermenis bija mierinošs, bet nespēja dzēst manu izmisumu.

“Viss būs labi. Būs labi. Nomierinies, mazā,” viņa lūpas čukstēja man ausī un maigais tvēriens neatslāba, tikai sargājoši piespieda vēl ciešāk savām krūtīm.

Es biju tik izmisusi, nobijusies un sadusmota vienlaikus, ka zaudēju spēku pretoties. Ļāvu, lai viņš mani aizved un iesēdina savā automašīnā. Pirms aiziešanas uzmetu skatienu ģimenei. Viņi visi stāvēja un nolūkojās manī tik pat izmisušiem un ciešanu pilniem skatieniem, kāds bija redzams manā sejā, tikai divreiz spēcīgāks. Es ielūkojos katra ģimenes locekļa acīs, lai saprastu viņus. Mammas, tēta, Kārlaila, Ezmes, Alises, Džaspera, Rozālijas, Emeta. Visās bija lasāms viens un tas pats – mūžīga mīlestība un nožēla, ka viņi ir pieņēmuši lēmumu, kas liek mani pamest.

Kādēļ?!!! Man gribējas pilnā balsī kliegt, kaut gan atbildi es jau zināju. Žēlsirdība. Atbildība. Mīlestība… Tā dēļ Kaleni dzīvoja. Tā dēļ viņi gatvojās mirt. Tā dēļ sagrūs visa mana pasaule.

Kad viņi mani vairs neredzēja, es padevos vājumam un sakņupu automašīnas sēdeklī, nedomādama, kur Džeikobs mani ved. Man bija vienalga. Ja nu vienīgi…

“Es negribu doties pie Čārlija. Ne tagad.” vectēvs nedrīkstēja redzēt mani šādu – izmocītu gan fiziski, gan garīgi. Viņš tūlīt saprastu, ka kaut kas notiek un man vairs nepietika spēka paskaidrot, ka viņa meita – viņa vienīgā meita grasās sevu upurēt. Viņa sirds jau tik daudzas reizes lūza atvadoties, ka tas līdzinājās spīdzināšanai.

“Es tevi nevedīšu pie viņa. Mēs brauksim kaut kur citur,” viņš atbildēja klusā čukstā, lai drebošais ķermenis un balss neliktu man noprast, cik viņš pats ir tuvu tam, lai zaudētu savaldīšanos. Bet es tik un tā to jutu. Mēs bijam saistīti.

Es nemanīju garām slīdošos kokus vai ceļu, kas vijās caur mežu. Manā galvā bija tikai žēlumums, izmisums un sāpes. Es biju vāja un nespēju neko izdarīt, lai apturētu šo neprātu. Taču es negrasījos samierināties. Es vēl nezināju, kā varētu novērst pasaules galu, kāds man tas būs, kad mana ģimene nostāsies aci pret aci ar nāvi, bet es negrasījos tajā noskatīties nemēģinot pretoties.

Džeikobs klusēja un mēs visu ceļu nesarunājāmies. Pamanījusi mazo namiņu meža vidū ar skaisto dārzu, uz mirkli aizmirsu par visu citu un domīgi palūkojos uz viņu. Šo namiņu mani vecāki man bija pasnieguši kā dāvanu manā astoņpadsmitajā dzimšanas dienā, bet es to nekad nebiju izmantojusi, kopš biju maza un mēs tur dzīvojām visi trīs.

“Kapēc tu mani atvedi šurp?”

Džeikobs apturēja auto un izslēdza dzinēju. Pēc tam viņš paraudzījās manī tukšu skatienu. “Es nespēju iedomāties nevienu citu vietu kas būtu gana laba šim brīdim.”

Uz pasaules nebija nevienas vietas, kas būtu gana laba šim brīdim, bet namiņš man patika.

Es jutos tā, it kā mans ķermenis būtu bez kauliem un nebūtu nekā, kas to saturētu. Es biju izārdīda un izpostīta. Man nācās teju ar necilvēcisku spēku un fiziskām sāpēm piespiest satvert durvju rokturi un tās atvērt. To redzēdams, Džeiks izlēca no automašīnas un jau pēc mirkļa nostājās man blakus, lai mani uzķertu, kad es kā tāds kartupeļu maiss izvēlos un nespēdama nostāvēt, būtu saļimusi. Vīrieša spēcīgās rokas pavisam viegli uzķēra mani un noturēja. Viņš pieliecās, paceldams mani uz rokām un ienesa namiņā.

Ieejot, es redzēju ka tajā nekas nebija mainījies. Viss bija tāpat kā tad, kad mēs te dzīvojam, pirms pārvācāmies uz lielo māju pie pārējās ģimenes. Tikai tukšums dvesa no sienām, sāpīgi atbalsodamies manās krūtīs. Varbūt tas bija tādēļ, ka es jutos slikti. Taču ne tik slikti, lai nemanītu Džeikoba klātbūtni. Viņa siltums plūda no visurienes. Tas bija mierinošs un vienlaikus dīvaini mulsinošs. Biju atradusies viņam tik tuvu neskaitāmas reizes, bet nekad nejutusies tā, kā jutos šobrīd.

Viņš ienesa mani manā istabā un noguldīja platajā gultā, ko biju saņēmusi kopā ar dāvināto namiņu. Viņš palika stāvam un lūkojamies manī. Es negribēju, ka viņš aiziet un viņš neaizgāja. Viņš noslīga pie manas gultas, uzlikdams plaukstas manai sejai.

“Es nezinu, kā lai tevi mierinu. Kādi vārdi spētu remdēt tavas sāpes un kliedēt izmisumu, kas tevi plosa,” viņš aizžņaugti čukstēja, pieliekdamies man tik tuvu, ka mūsu pieres saskārās. “Man tik ļoti žēl, mīļā. Kaut es varētu… kaut es varētu piespiest viņus to nedarīt.” Mēs abi zinājām, ka tas nav iespējams. Ja manas asaras nespēja ģimeni pārliecināt, tad nekam citam nebija izredžu.

Džeikobam nebija jācieš kopā ar mani, bet es nevarēju ļaut, lai viņš aiziet, jo tad es salūztu un nezinu, vai jebkad spētu sevi atgūt. Viņš bija mans mierinājums, mana saprāta sargātājs, jo tikai viņa klātbūtne deva man cerību.

“Vienkārši esi ar mani,” manas lūpas veidoja vārdus, kurus pati nespēju sadzirdēt.

“Nebaidies. Es palikšu ar tevi.”

Džeika spēcīgās rokas maigi glāstīja manu seju un plecus, līdz es spēju atgūties no mokošā sloga, kas bija uzgūlis kā tumsa, apzinoties tuvojošos nelaimi. Mēs abi klusēdami lūkojāmies viens otrā. Vārdi bija lieki. Mēs apjautām, ka drīz viss mainīsies. Pasaule patiešām iegrims tumsā.

Džeikoba roka lēnām noslīdēja no mana vaiga un virzījās lejup pa kaklu arvien zemāk, atstājot uz manas ādas karstu taku, kas zem viņa plaukstas dega. Mani pašu pārsteidza tas, kā uz to reaģēja mans ķermenis. Tas nodrebēja un pār manām lūpām izlauzās neapzināta nopūta.

“Vai tas ir domāts kā uzmanības novēršana?” izdvesu, bet šoreiz ne tāpēc, ka manu balsi smacētu šņuksti. Tas drīzāk bija saviļņojums. Negaidīts, un tādēļ tik spēcīgs.

Džeikobs tikko jaušami pasmaidīja. “Vai tas līdz?”

Tas tiešām līdzēja, jo kaut arī izmisums nekur nepauda, tas mazliet mazināja sāpes. Džeiks bija manas zāles pret tām.

“Kādēļ dzīve ir tik sarežģīta? Kādēļ visam vienmēr pienāk beigas? Vai mēs neesam pelnījuši laimi, kas būtu ilgāka par pāris gadiem?” Tie bija jautājumi, uz kuriem nebija atbildes.

“Tu esi pelnījusi lielāko laimi, kāda vien atrodama un man žēl, ka nevaru tev to dot.” Viņa plauksta sasniedza manu skaustu un es atkal neapzināti nodrebēju. Jaunās sajūtas es vēl tikai mācījos iepazīt un tādēļ nevarēju pateikt, kā tās mani ietekmē.

“Tu man esi devis daudz vairāk nekā es esmu pelnījusi, Džeik. Esmu likusi tev ciest.”

Viņš saknieba lūpas un novērsa skatienu. “Tā nav tiesa,” viņš sacīja, bet man radās sajūt, ka patiesībā viņš gribēja teikt ko citu.

Kaut gan mēs ar Džeiku bijām likteņa iezīmētais pāris, kas bija zvaigznēs rakstīts, vai kā nu to varēja saukt, starp mums vienmēr bija tāda ka siena, kas kavēja. Vai nu tie bija cilvēki, vai apstākļi, kas iejaucās, bet mēs nekad nevarējām būt tikai viens otram. Visiem citiem likteņa iezīmētajiem pāriem rezervātā šādu problēmu nebija.

“Kādēļ mūsu attiecības ir tik sarežģītas? Kādēļ mēs nevaram būt laimīgi?”

Džeikobs pasmaidīja tikai ar pašiem mutes kaktiņiem. “Varbūt tādēļ, ka esam sarežģīts pāris.” Viņš mēģināja mani uzmundrināt un lai gan domāju, ka šobrīd neesmu uz to spējīga, apjautu, ka viegli pasmaidu.

“Mēs arī esam sarežģīts pāris. Es pa pusei esmu vampīrs un tu vilks. Jebkurā gadījuma mēs esam ienaidnieki, bet paskat tik. Izradās, ka kādam ir labpaticies mūs padarīt par mīļotajiem.”

“Es jau zināju, ka sapīties ar vampīriem ir slikta doma,” viņš jokoja.

“Pavisam slikta doma.”

Viņa roka atgriezās pie manas sejas. “Un tomēr… tu esi skaistāka būtne, kādu jebkad esmu redzējis… Pie velna, es pat spēju saprast Ralfu un arī visus citus puišus – vienalga – cilvēkus vai vampīrus. Tevi nemīlēt vienkārši nav iespējams. Tu esi kā sapnis. Tik netverams un gaistošs…” Viņš aši pasmaidīja un atkal kļuva nopietns. Viņa īkšķis pārslīdēja pār manu zodu, it kā tīšuprāt izvairoties pieskarties lūpām, taču jutu, ka viņš to vēlējās. “Dažbrīd tas man liek domāt, vai esmu tevi pelnījis…”

“Ko…?!”

Viņam radās izdevība pieskarties manām lūpam, kad viņš pielika pie tām savu pirkstu, lai mani apklusinātu. “Kuššš. Ļauj runāt man. Man tik daudz kas tev jāpasaka.”

Es vēlreiz mēģināju runāt, jo viņa vārdi mani darīja nemierīgu, bet viņš piespieda pirkstu vēl tuvāk manām lūpām, neļaujot man neko pateikt.

“Tavā tuvuma es jūtos citāds. It kā man būtu augstāks mērķis, kādēļ vajadzētu eksistēt. Tu dod man spēku un enerģiju katrai dienai, katrai sekundei, ko dzīvoju. Tu atbalsojies katrā manā sirds pukstā, katrā elpas vilcienā un katrā manā šūnā.”

Es nespēju izprast Džeikoba sacīto, kas bija tik mulsinošs un vienlaikus patīkams. Visi šie mīļie vārdi lika man viņu iemīlēt vēl vairāk un karstāk, lai gan šaubījos, vai bija kāds, kurš spēja mīlēt dziļāk un dedzīgāk kā es mīlēju Džeikobu.

“Kad starp mums vilkačiem sākās tā visa padarīšana ar likteņa iezīmētajiem… ” viņš samulsa un palūkojās uz savām plaukstam, kas bija pie manas sejas. “… kad tas notika ar Semu, šķita, ka piepildījusies viena no leģendām, bet tad arī Džareds un vēl arī Kils ar Polu atrada savas likteņa iezīmētās un nu tā teikt tā visa padarīšana izgāja no rāmjiem un…” puiša skatiens lēnām atgriezās pie manis, nespēdams ilgi noturēties to neredzējis. Viņa lūpas pavērās, bet vārdi nenāca pār tām un viņš vienkārši lūkojās man acīs. “Es domāju, ka ar mani tā nekad nenotiks. Nevarētu sacīt, ka es to negribētu, jo redzot, cik laimīgi jutās mani brāļi, kad bija kopā ar savām otrajām pusītēm, arī man ik pa laikam radās vēlēšanās kādai piederēt. Bet kad es beidzot kādai piederēju…” Viņš viltīgi pasamidīja. “Es nespēju pat iedomāties, cik spēcīgas būs šīs saites, kas noturēs mani pie tevis.”

“Tu mānies,” es ierunājos un šoreiz viņš mani neapklusināja. “Es toreiz biju vēl zīdainis.” Džeiks man bija stāstījis par to, kāda es viņam toreiz izskatījos, bet nekad nebija teicis, kādas emocijas tas viņā raisīja, apzinoties mani, kā savu likteņa iezīmēto.

Šoreiz viņa smaids bija platāks un pauda patiesu uzjautrinājumu. “Es nedomāju tik tālu pagātni. Es gribēju sacīt, tad, kad tu pirmo reizi sajuti mani.”

Mēģināju atcerēties, kad es būtu viņu nejutusi. Tāda brīža nebija. Viņš vienmēr bija manā prātā un sajūtās. Kad biju maza, viņš bija mans labākais draugs un mans lielais brālis. Patiesībā viņš bija viss, ko vien es vēlējos – mans rotaļu biedrs, mans aizstāvis un kāds, uz kuru vienmēr varēju paļauties.

“Vai tu domā to reizi pludmalē?” iejautājos, atcerēdamās, ka tā bija pirmā reize, kad manas sajūtas attiecībā uz viņu bija citādas nekā līdz tam un es biju vēlējusies, kaut viņš būtu bijis man vēl tuvāk, kaut gan atradās cieši līdzās. Es bieži biju domājusi par viņu kā par savu puisi, bet nezināju, kā tam jānotiek. Kādām bija jābūt manām jūtām pret viņu, lai mēs būtu kas vairāk par vienkārši draugiem? Toreiz es beidzot biju to sajutusi – Džeikobu kā vīrieti, kas bija radīts man.

Viņš atkal pasmaidīja. “Un tu domāji, ka esi vienīgā, kurai bija modušās jaunas jūtas.”

Es tiešām tā domāju. Džeikobs bija izskatījies un izturējies tik mierīgi un neitrāli, ka man ne uz brīdi nebija radušās aizdomas, ka arī viņš jūt to pašu. Bet viņš bija ļāvis man pašai izdarīt vajadzīgos secinājumus un pieņemt lēmumu, vai es to vēlos.

Jautājums, vai es to vēlējos, bija apsurds, jo savā ziņā es visu laiku biju vēlējusies viņu. Atšķirība bija tikai tajā, kā es viņu biju vēlējusies.

Kā piekrišanas zīmi es aizvēru un atvēru acis, kas lika Džeikam no jauna iesmieties.

“Ak, tu mazā, muļķīte! Tu pat nenojaut, cik ļoti es toreiz vēlējos tevi noskūpstīt, bet neuzdrošinājos. Patiesībā tā pa īstam neesmu to izdarījis pat līdz šim, jo gribēju būt drošs, ka tas ir tas, ko tu vēlies. Ņemot vērā, ka tā likteņu iezīmēto būšana nav atkarīga no mums un tādēļ to varētu uzskatīt par uzspiestu…” viņš apklusa.

Šoreiz iesmieties nācās man. “Es jau tev sacīju, ka nejūtos tā, it kā būtu uz kaut ko piespiesta.”

“Bet padomā. Ja tu dzīvotu kaut kur tālu tālu prom no Forksas un tev būtu pavisam cita dzīve un draugi. Tu nepazītu mani un kā jebkura tava vecuma meitene iemīlētos puisī, kas nebūtu pus cilvēks pus vilks un tu viņu mīlētu un justos laimīga… ” viņa balss pašam negribot kļuva arvien klusāka līdz pārvērtās čukstā un izdzisa pavisam.

Caur manu ķermeni izšāvās asa sāpe un es automātiski pieskāros Džeikam, pārliecinādamās, ka viņš tiešām ir manā priekšā un tā nav tikai mana vīzija.

“Tādu dzīvi es negribētu. Vai zini kādēļ?” es uzdevu jautājumu, bet negaidīju atbildi. “Ne jau tādēļ, ka tā būtu parasta un garlaicīga dzīve, bet gan tādēļ, ka tādā dzīvē es nekad nebūtu piedzīvojusi patiesu laimi, kas ceļ spārnos, izcietusi mokas, kas līdzinās ellei un vienlaikus piedzīvojusi tik spēcīgas emocijas, kādas neviens mirstīgais vēl nav izjutis.” Es piespiedu abas savas plaukstas puišas sejai un ielūkojos viņa acīs. “Es, Džeikob! Es pati. Es mīlu tevi. Un šai mīlestībai nav nekāda sakara ar vilkaču mistiskajām saitēm un visām likteņa iezīmēto lietām. Es esmu tā, kas mīl tevi, bez jebkādas iejaukšanās no malas.”

Iestājās dziļš klusums, kad raudzīdamies puiša tumšajās acīs es jutu, ka tās mani iesūc sevī un mana sirds iegavilējās. Uz viņa vaiga iemirdzējas sīka lāsīte un noritēja lejup pār zodu.

Es paliecos tuvāk…

Viņš paliecās pretī…

Mani pārsteidza mans pašas ķermenis. Mana roka neapzināti ievijās viņa matos. Viņš pielieca galvu un viņa karstā elpa apdedzināja manas lūpas.

Tās saskārās.

Karsta, dedzinoša svelme izšāvās caur manu ķermeni kā elektrības radīta dzirksts. Mans augums notrīsēja un tur kur viņš pieskārās, āda kaisa. Galvā izzuda ikviena doma, paliekot tikai viņam un pat ja tā nebūtu, es nespētu domāt par kaut ko, kas nebūtu viņš. Laikam vairs nebija nozīmes un pasaule izgaisa, it kā tās nekad nebūtu bijis.

Man bija grūti atrast apzīmējumu tam, kā jutos, bet nekam vairs nebija vietas manī, jo visur bija viņš. Viņš bija manā galvā, manā sirdī… visur.

Tikai attāli apzinājos, ka viņš paceļ mani uz rokām un pavirza tālāk, lai varētu apgulties man līdzās. Viņa rokas palika uz manis un glastīja manu muguru, pavirzīdamas augšup manu blūzi. Mana labā roka joprojām bija viņa matos, bet kreisā noslīdēja pie viņa kakla un pleciem.

Mēs lidojām…

Kopā.

Viņa lūpas atrāvās no manējām, bet turpināja slīdēt pār manu kaklu, virzīdamās augstāk pie auss. Es varēju brīvi piekļūt gaisam, bet sirds tik mežonīgi trakoja, ka spēju tikai saraustīti ievilkt seklu elpu. Džeikobs lēni atliecās, lai varētu paraudzīties uz mani un tiklīdz tumšās acis mani uzlūkoja, tās atkal iesūca sevī un es biju eforijā. Tas nebija pareizais apzīmējums, bet nekā citādi es nespēju to nosaukt. Viņš bija mans un es biju viņa. Mēs izjutām viens otru kā vēl nekad.

“Nesij?” viņš izrunāja manu vārdu tā kā ticīgie lūdz Dievu. “Tu esi mana mēness gaisma, kas rāda man ceļu tumsā,” kluss kā čuksts un maigs kā glāsts, vārdi izplūda sarp mums.

No saviļņojuma man aizcirtās elpa un izlauzās slāpēts šņukts. Es nejutu asaras, kas plūda pār vaigiem, līdz Džeikobs pieliecās un noskūpstīja tos.

Tas, kas notika pēc tam vairs nebija atkarīgs no mums. Mēs vairs nejutām savus ķermenus. Tie vairs nepiederēja mums. Mēs bijām viens otra sirds puksts. Bez laika, bez telpas un bez robežām, tikai atklāts visums. Nebija gravitācijas, kas turētu mūs uz vietas.

Un tāpēc mēs lidojām…

* * *

Pamostoties, viss šķita citāds. It kā kaut kas būtu mainījies.

Bet mainījusies biju tikai es.

Es biju citāda.

Man bija sajūta, ka esmu bijusi debesīs un tikai nu pat nolaidusies uz zemes. Tas, kas notika, šķita kā sapnis un man negribējās pamosies relitātē, tāpēc paliku guļam neatvērdama acis un ļāvu prātam noskaidroties. Kaut kas tumšs un baiss kūņojas pašos tā dziļumos, piespiežot mani pamosties pa īstam. Bet vēl asāk par to es izjutu neizskaidrojamu tukšumu ap sevi.

Atvēru acis un meklēju savus sirds pukstus, kas šķiet, vairs nebija ar mani. Gulta man abās pusēs bija tukša. Es sasprindzināju dzirdi un ožu, lai varētu noteikt, vai Džeikobs ir tuvumā.

Nekā.

Kāpēc viņš bija aizgājis? Kāpēc atstājis mani vienu? Kādēļ viņš nebija mani pamodinājis? Kā bungu rībieni manā galvā dārdēja jautājumi, kurus aizvien vairāk sāka nomākt izmisuma mākonis, kas ar katru sekundi izpletās pa visu manu plašo prātu, kļūdams par vienīgo domu tajā.

Paķēru drēbes, kas mētājās uz grīdas un izskēju no namiņa pat neapzinoties, ka durvis bija aizvērtas. Nu vairs nebija. Tas, kas lika man apstāties un palikt uz vietas, bija pilnmenēss apspīdētā Džeikoba automašīna, kas joprojām stāvēja turpat, kur viņš to vakar bija atstājis, kad mēs atbraucām. Palūkojos debesīs, kurās starp spožo mēnesi bija redzami arī mākoņi un aptvēru, ka vēl ir nakts.

Džeikoba nekur nebija, bet es sajutu viņa smaržu, kas bija vēl pavisam svaiga, un tā veda atpakaļ uz lielo māju.

Šausmas! Tās bija visā manā prātā un kā no pārpildīta trauka vēlās pāri malām, par spīti tam, ka mēģināju tās iegrožot.

Tieši tāpēc, ka negribēju, lai tā būtu īstenība, noliedzu to, ko mans prāts jau bija paspējis apjaust. Džeikobs mani pameta, jo notika kaut kas tāds, kas bija licis viņam aiziet man nezinot un tas varēja būt vienīgi kaut kas slikts. Ļauns. Biedējošs. Manā pasaulē kaut kam tādam bija vārds.

Voltūri.

Es tik spēcīgi atspēros no zemes, lai varētu skriet tik ātri, kā vēl nekad nebiju skrējusi, ka zemē palika dziļas iedobes no manām pēdām, kur tās nu pat bija stāvējušas. Nemanīju kokus un nejutu vēju. Neapzinājos neko, kas notika ap mani vien mērķi, kas šķita tālāk kā jebkas līdz šim esošais.

Kalenu nams. Manas mājas. Mana ģimene.

Negribēju domāt pa to, kas notiek, to skaidri apjauzdama, bet cerēdama, ka tad, ja nedomāšu par to, tas nebūs pa īstam. Taču no īstenības nevarēja noslēpties. To varēja ignorēt un atgrūst, bet padarīt neesošu – nekad.

Izšāvos cauri upei un tikai attāli apzinājos ūdens stabu, kas pacēlās aiz manis, kad biju to savandījusi ar spēku, kas varēja līdzināties orkānam. Tas pat neapšļakstīja mani, jo vēl pirms ūdens atgriezās upē, es jau atrados uz mājas lieveņa un atrāvu durvis.

Tukš!!!

Visās šī vārda iespējamajās nozīmēs.

Tukšums bija arī manī un es nezināju, kur tas ir lielāks. Mājā, kurā izskatījās, ka neviens nekad nebūtu mitis, vai manā sirdī, it kā tā nekad nebūtu pukstējusi?

Dzīvojamajā istabā nebija nevienas mēbeles – ne galda, ne dīvana… pat tēva flīģeļa, kuru dažkārt mēs abi mēdzām spēlēt. Pie logiem nebija Ezmes darināto aizkaru, kuri viņai tik ļoti bija patikuši. Kailās sienas atsauca atmiņā Alises strīdus ar Rozāliju par to, kurā no daudzajām istabām gleznām, kuras Alise bija nopirkusi krāmu tirgū, būtu īstā vieta, jo Rozai šķita, ka tās ir bezgaumīgas un neizteiksmīgas, toties Alise, kā jau gaišreģe, apgalvoja, ka nākotnē šiem mākslas darbiem būšot liela vērtība. Gleznas tiešām bija īsti ķēpājumi, bet ko gan es sapratu no makslas.

Neapzināti sāku iet uz kāpnēm un uzšāvos augšup, lai palūkotos guļamistabās. Es gāju no vienas istabas uz nākamo pa gaiteni un tikai atrāvu durvis, lai ieskatītos iekšā un ar katru nākamo tukšo istabu, kas pavērās man pretī, izmisums bija viss, ko es jutu. Bez skaņas plūda asaras un es nespēju pakliegt, pat ja tam būtu jēga.

Ieskrienot atpakaļ dzīvojamajā istabā tikai uz pavisam īsu mirkli manā prātā pazibēja doma, ka tas ir sapnis. Tā nav īstenība. Ka patiesībā šī ir tikai viena no manām daudzajām vīzijām, kas spēja būt visai spilgtas un teju īstas. Drīz es pamodīšos sava gultā, Čārlija mājā vai varbūt pat šajā pašā majā un viss būs labi. Mamma un tētis būs ar mani. Un Džeikobs būs man līdzās. Visa mana ģimene darīs ierastās lietas un viss būs kā parasti…

Bet es nepamodos. Es nesapņoju. Tukšums ap mani un manī bija īstāks par īstu.

Kā lavīna izmisums un bailes apraka tukšumu un es bezspēcīgi nokritu uz ceļiem, aptverot šausminošo patiesību.

It kā manā sirdī iedurtos ass, nokaitēts duncis, es apjautu, ka mana ģimene un Džeikobs bija devušies mirt. Upurēt sevi, lai pasargātu citus. Pār mani nāca vēl viena spēja apjausma. Tātad pagājušā nakts kopā ar Džeikobu bija atvadas. Viņš pateica man ardievas tā, kā to spēja. Mana ģimene to nebija spējusi, tāpēc izvēlējās vienkārši aiziet. Varbūt tā pat bija labāk, jo neviens no mums nebūtu spējīgs tās pārciest. Es nebūtu ļāvusi viņiem doties nāvē un Bella ar Edvardu to zināja, tāpēc rīkojās tā kā uzskatīja par pareizu.

Piepeši mans notrulinātais prāts atcerējās reiz redzētu sapni, kurā biju šo ainu jau izdzīvojusi. Atminējos klajo lauku un man pretī smaidošo Āro seju…

Manī radās jauna, daudz spēcīgāka un man vēl līdz šim nepazīstamu sajūtu.

Naids.

Ne jau parasts naids.

Atriebības naids.

Tas aizmigloja manu skatienu, ļaujot galvā palikt tikai vieni domai. Kā lai atmaksāju Voltūriem par šo zaudējumu?

Izšāvos no mājas un saodu smaržu, ko meklēju.

Tā jau domāju. Viņi visi bija devušies uz izcirtumu. Tur bija mani vecāki, mana ģimene, Džeikobs un… Voltūri. Pat ja es varētu ierasties, lai viņus aizkavētu, viena es nespētu stāties viņiem pretī un mana ģimene bija rīcības nespējīga. Es būtu pagalam tāpat kā viņi un tad nebūtu neviena, kas varētu Voltūriem atriebties.

Es biju to jau redzējusi. Savā sapnī. Es biju metusies uzbrukumā Voltūriem un droši vien zaudējusi.

Tacu viss bija pa īstam un es aptvēru to, ka šoreiz nebūšu viena. Kaut arī tas būs tikai vājš mēģinājums pretoties, es nespēju to neizmantot.

Skriedama uz vietu, kur bija tas, kas man šobrīd vajadzīgs, es nolādēju sevi. Kā es varēju būt tik savtīga neliete? Kā es varēju pakļaut savus draugus tādām mokām un nolemt viņus nāvei?! Es nebiju pelnījusi nevienu no tiem labajiem un cēlajiem vārdiem, kādus viņi man bija veltījuši. Ja vien viņi zinātu ko esmu izdarījusi un ko vēl tikai grasos darīt, viņi mani nicinātu. Es biju zaudējusi visu labo, kas manī mita, bet pat tas nespēja likt man apstāties. Biju apņēmusies iet līdz galam, lai ko tas maksātu un tas man maksās dārgi.

Vēl divas dzīvības.

2 komentāri

  • Raina teica:

    Jau atkal super!
    Tikai šoreiz šīs stāsts lika man raudāt. Knapi spēju palasīt. Viss bija miglā. Goda Vārds! Sen nebiju lasījusi tik labu stāstu! Tas ir ideāls! Ne ko pielikt, ne. Atņemt. Ja nu vienīgi varēja būt garāks! Pārāk ātri izlasīju! :D D
    Tu esi super! Un tavi darbi ir super! Malacīte!

  • Gunita teica:

    Mīļš, paldies, Raina :-)

Komentēt

(Spamcheck Enabled)