Galerija
02c Robert Pattinson nikija_sovs2 remember_me4 murm-11r-1 rob2 Kristīne Skota Tomasa kl_2 LA  CA.0406.eclipse.004.jpg

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Mēness gaisma. 23. nodaļa

23. TU LAIKAM JOKO!

Biju nikns. Biju noskaities. Biju dusmīgs uz visu pasauli un tāpēc tupēju mājās viens pats. Marianna un Viljams bija devušies medībās, no kurām es atkratījies sakot, ka esmu gana paēdis dzīvojot mežā, bet patiesībā negribēju būt viņu tuvumā. Manis žēlošana un līdzi jušana bija ļaunāka par Helēnas nicinājumu. Pat tas būtu bijis labāk par Mariannas mātišķajām rūpēm un Viljama bezgalīgajām pamācībām. Bet Helēnas nebija. Viņa laikam bija parvākusies uz rezervātu pavisam.

Fui! Pie tiek smirdīgajiem suņiem.

Es sēdēju uz galda, kas bija novietots pašā istabs vidū, sakrustojis kājas sev priekšā un vēros ārā pa logu kā līst. Nu, tad beidzot! Bija jau pēdējais laiks. Lai gan saules šeit tik un tā bija maz, man patika lietus. Tad viss bija drūms un tumšs un cilvēkiem tāds laiks negāja pie sirds, toties priekš manis bija tieši kā radīts. Tad es netraucēti varēju būt starp viņiem un iztēloties, ka tie visi ir mani potenciālie upuri, kaut arī nebiju domājis viņus nogaināt. Cilvēki steidzās, lai nokļūtu drošībā sausumā un nebija īpaši ziņkārīgi, tādēļ to droši varēju darīt es. Tas bija mans laiks.

Bet šobrīd es sēdēju uz galda un man nebija ne mazākā nodoma kaut kur iet. Vienīgā vieta, kur es vēlētos doties, bija pie Nesijas, bet viņa mani negribēja.

Ilgodamies pēc šīs meitenes, kas nelīdzinājās nevienai citai, ko reiz biju saticis ne starp vampīriem, ne cilvēkiem, jo viņa nebija neviena no tiem un vienlaikus bija abi, pat manam plašajam vampīra prātam bija grūti apjaust, ka Nesija ir īpaša arī starp savējiem.

Spēcīgāka par cilvēku, vājāka par vampīru un draugos ar vilkaci. Tāda spēja būt tikai viņa.

Kādā no sava prāta dziļākajiem nostūriem es tomēr sapratu, ka viņa nekad nebūs mana. Lai cik augstu es sevi vērtēju, bija jābūt godīgam – es nevarēju sacensties ar Džeikobu Bleku. Viņš bija meitenei līdzās jau kopš pirmā brīža un starp viņiem bija kaut kas vairāk par parastu mīlēstību, kaut arī es to nekad nesapratīšu. Bet tā nu tas bija un nekāda mana uzmācīgā mīlestība to nespēs mainīt. Un tomēr. Es nespēju izraut viņu no savas nedzīvās sirds un prāta, kurā bija gana daudz vietas, lai domātu par simtiem citu lietu, bet viņa vienmēr ieņēma tajā pirmo vietu.

Saprotot savu sakāvi ar prātu, nespēju piespiest atteikties sirdi, tāpēc izdzirdējis automašīnas tuvošanos, domāju, ka sapņoju. Ka šo skaņu manā galvā rada tikai mans prāts, lai mani maldinātu. Tik ļoti vēlējos, lai manas iedomas būtu īstenība, ka ieraudzījis pa šauro piebraucamo ceļu starp kokiem strauji līkumojam jocīgo dzelzs kastem, kas piederēja Nesijai, nespēju noticēt savām acīm. Tā tiešām bija viņa un viņa devās šurp.

Lecot no galda, apsvēru, vai nemesties ārā pa logu, lai ātrāk būtu pie viņas, bet tad iedomājos, ko par to visu sacītu Viljams un izskrēju pa durvīm, vienā lēcienā pārmezdamies pāri šaurajam lievenim. Automašīna apstājās vēl nesasniegusi māju, it kā Nesija nespētu sagaidīt, kad satiks mani tāpat kā es viņu un izlēkusi no tās, metās man pretī. Viņas apsarkušās acis un bailēs izkropļoto seju es pamanīju jau pusceļā un vienlaikus baidīdamies, ka noticis pats ļaunākais, tomēr nespēju nejusties laimīgs, kad viņa ieskrēja tieši manās rokās un apskāva mani. Meitenes daudz siltākais ķermenis piespiedās manam akmens cietajam un aukstajam augumam. Es aptvēru, ka šī ir pirmā reize, ka viņa man ir tik tuvu un varbūt arī pēdējā, tāpēc izbaudīju šo sajūtu, kas bija gan sveša, gan pazīstama.

Uz mirkli, kas bija īsāks par sekundi, es apjautu, kas bija licis Nesijai tā justies. Tātad cilvēks bija padarījis sev galu un viņai nebija izdevies to novērst. Un viņa nāca meklēt mierinājumu pie manis nevis pie tā kranča.

Oho! Kā man veicās!

Varbūt viss nemaz nebija tik bezcerīgi, kā man šķita, un viņa tomēr nebija izlēmusi, kā bija apgalvojusi?

Pirms es biju izbaudījis viņas tuvumu pilnībā, Nesija atrāvās no manis un centās nomierināties, lai varētu runāt. Es lūkojos meitenes sejā un centos būt pacietīgs un gaidīju, vēloties, kaut varētu aizdzīt viņas skumjas un likt viņai pasmadīt. Šāda Nesija darīja skumju arī mani un man tas nepatika. Biju gatavs samierināties ar visu, tikai ne ar to. Viņas garie, izlaiztie mati jau bija pamatīgi izmirkuš lietū, bet tas viņu neuztrauca un nevienam no mums neradīja nepatīkamas sajūtas.

Nesija norija vēl vienu šņukstu. “Tev bija… taisnība par Dāvidu… tāds patiešām… bija viņa plāns un man… neizdevās viņu pārliecināt…” viņa šļupstēja.

Es izmantoju izdevību un apskāvu viņas plecus, pievilkdams sev klāt. Tas sanāca neveikli un uzspēlēti, jo darīju to pirmo reizi, bet mani iedrošināja tas, ka Nesija nepretojās un ļāvās manam mierinājumam.

Nezināju, ko lai viņai saku, jo nespēju just viņas sāpes, tāpēc vienkārši klusēju un turēju viņu apskautu pie savām krūtīm. Šī bija mana izdevība, bet es nespēju to izbaudīt, jo Nesija jutās slikti un tas lika justies slikti arī man.

Kad viņai izdevās mazliet nomierināties, viņa mēgināja atbrīvoties no manām rokām. Vienu brīdi es apsvēru domu viņu neatlaist, bet zināju, ka Nesijai tas nepatiks un es negribēju darīt neko, kas viņu kaitinātu. It īpaši tagad, kad viņa pati pie manis bija atnākusi.

Es ļāvu viņai atkāpties un viņa paraudzījās manās acīs ar skatienu, ko vēl nekad nebiju viņā redzējis. Tajā jautās kaut kas noslēpumains, dīvains un lūdzošs.

Nesija palūkojās uz māju un tuvāko mežu ap to, it kā pārbaudīdama. “Vai tu esi viens?” Viņa zināja, ka neviena cita, izņemot mūs šeit nav, bet jautāja, lai pārbaudītu.

Kāpēc?

Piekrītoši pamāju ar galvu un izlikdamies, ka tas ir nejauši, satvēru viņas slapjo matu šķipsnu, kas nokarājās pār viņas seju un aizliku viņai aiz auss. Turpināju lūkoties meitenes brūnajās acīs, kas klejoja kaut kur tālumā, tā īsti nekur nerodot mieru, lai apstātos un pakavētos. Vai tad mana seja nebija pietiekami glīta, lai uz to varētu raudzīties mūžīgi? Bet es viņai piedodu, jo viņa bija pārāk satraukta, lai pamanītu manu skaistumu, kas bija neatvairāms.

“Pēc visa, kas noticis, nebūs taisnīgi, ja es tagad…” viņa iesāka runāt pavisam klusā un čerkstošā balsī, kas nemaz nesaderēja ar viņas skaisto seju un augumu un visu, kas viņai bija. Viņa apklusa.

Es gaidīju, bet Nesija tā arī neko neteica. Nolaidusi acis, viņa iekoda lūpā un turpināja klusēt.

“Tu vari būt droša, ka es būšu ar tevi, lai kas arī notiktu,” iedrošināju viņu.

Meitene pacēla acis un tajās bija tikai skumjas un vēl kaut kas, ko nespēju noteikt.

“Ak, Ralf!” viņa sacīja tajā pašā neskanīgajā balsī un negaidīti pacēla roku, lai pieskartos manai sejai. “Man tik ļoti žēl, ka man tas jādara.”

Es pāsteigumā sastingu un raudzīdamies Nesijas acīs spēju tikai just viņas silto, mīksto pieskārienu, kas slīdēja pār manu vaigu. Biju priecīgs, bet vēl vairāk apstulbis no šādas viņas rīcības un vairs neko nesapratu. Uzmanība, ko viņa man piepeši bija sākusi izrādīt, bija pārsteidzoša un mulsinoša. Visas sajūtas man bija jaunas un kad Nesija mani atraidīja pēdējo reizi, piespiedu sevi noticēt, ka viss ir zaudēts, bet nu… nezināju, ko lai domāju. Kā, lai viņu uztveru un vēl mazāk, kā lai saprotu tik strauju viņas jūtu maiņu? Viss bija sagriezies kājām gaisā.

Bet man nebija žēl, ka viņai tas jādara – jālūdz, lai kļūstu par viņas draugu tā vilka vietā. Tieši to taču viņa gribēja man sacīt, vai ne?

“Dari to!” es tik tikko spēju izdvest no saviļņojuma, kas plūda manās dzīslās un prātā un visur, kur vien spēju iedomāties. Manu sapņu piepildījums.

Nesija ievilka elpu.

Klusums.

Es gaidīju un jutu, kā manas rokas sažņaudzas un atlaižas, nespējot noticēt, ka tas notiek.

“Man nav tiesību tev neko lūgt, bet tu esi vienīgais, kurš man var dot to, ko es vēlos,” viņas balss bija tāda kā nedzīva.

Es jau zināju ko viņa lūgs. Zināju, cerēju un gaidīju. Vēl vairāk tādēļ, ka biju vienīgais, kurš spēja sniegt viņai vēlamo.

Bet kādēļ viņa izturējās tā, it kā kādam būtu jāmirst?

Tikai saki, ka mīli mani vairāk par to plušķaino suni un lieta darīta. Un es būšu laimīgs un saviļņots un spārnots un…

Pie velna, dzīve būs lieliska!

Nesija vēlreiz iekoda lūpā un nolaida acis. Viņa bija tik satraukta, ka nespēja izdvest ne skaņu. Viņa vairāks reizes mēģināja saņemties, bet nekas nesanāca.

“Lūdz man vienalga ko, Nesij, un es tev to došu.” Beidzot bija kaut kas, ko es varēju darīt viņas labā un es biju gatavs to darīt ar prieku.

Kad viņas acis atrada manējās, tajās vairs nebija ne baiļu, ne izmisuma. Tajās bija nolemtība. “Nē, nesoli,” viņa ierunājās ledainā balsī, kas bija pilnīgā pretstatā tai, kādā viņa bija runājusi pirms brīža. “Nesoli man neko.” Viņa norija kamolu kaklā. “Tev jāzina, ka tas, ko es tev lūgšu, būs kaut kas tāds, ko tev izdarīt būs grūti… Teju neiespējami.”

Kaut kas viņas balsī lika man apdomāt, vai tikai neesmu maldījies domājot, ka Nesija gatavojas atzīties man mīlestībā. Ko tad viņa vēl grib no manis?

Nopūtos un sakrustoju rokas. “Vai tas, ko tu vēlies man lūgt, būs bīstami?” Biju patiesi vīlies un nemaz nemēģināju to slēpt.

“Jā. Tas būs bīstami. Tas būs… sāpīgi… mums abiem.”

“Mums sāpēs?!” Tas man nepatika. Nemaz nepatika. Nu vairs nebija jautri. Kas Nesijai padomā? Ko viņa ir iecerējusi?

“Ļoti sāpes. Man jau nu noteikti.”

“Nesij? Tu sāc mani biedēt.”

“Tev vajadzētu baidīties.”

“Ko tu grasies darīt?!” Tagad es biju tas, kurš bija tuvu izmisumam.

Viņa vēlreiz norija kamolu kaklā. Lietus straumēm tecēja pār viņas seju un arī pār manējo, bet šobrīd neviens no mums to neievēroja. Viņai trīcēja rokas. Viņa bija tik nobijusies, ka viņai runājot ķērās balss.

“Kaut ko tādu, par ko maksāšu visu savu atlikušo eksistenci. Kaut ko tādu, par ko es būtu pelnījusi nāvi, tikai apsverot šādu domu vien. Tas liks man degt ellē.”

Tagad kamols kaklā bija man un es nezināju, kā lai no tā atbrīvojas. Nesijas sacītais mani nobiedēja pa īstam un es vēlējos, kaut viņa būtu tikai gribējusi mani izjokot. Bet viņas sejā es redzēju apņēmību. To dzirksti, kas lika viņai tā rīkoties un būt gatavai uz visu.

“Es nekad nevienam nelūgtu to, ko grasos lūgt tev, ja vien pati spētu to izdarīt, bet nespēju. Es sapratīšu, ja tu atteiksies, bet pirms tam ļauj man paskaidrot, kādēļ es to daru.”

“Varu iedomāties, kādēļ. Tu esi pārāk laba un augstsirdīga un tev pārāk rūp citi.” Es ļoti gribēju izdarīt kaut ko, kas liktu viņai paskatīties uz mani kā uz vīrieti nevis bezūpīgu gļēvuli, kādu mani līdz šim viņa pazina, bet jutu, ka Nesijas lūgums nebūs vienkārš. Bet es paslēju zodu un izriezu krūtis, lai izskatītos iespaidīgāk un ielūkojos meitenes acīs. “Ko tad tu gribi, lai es izdaru?”

Viņa ievilka dziļu elpu un atbildot lūkojās man tieši acīs. “Es vēlos… lai tu pārvērt Dāvidu.”

Man vienlaikus atkārās žoklis un es izbolīju acis, neticēdams, ka Nesija patiešām to pateica.

“Ko?! Tu laikam joko!” iesaucos skaļi un spalgi, kliedzienam atbalsojoties tālajā mežā un kalnos.

Iestājās pilnīgs klusums. Tik dziļš klusums vēl nebija dzirdēts. It kā laiks apstātos un zeme zem manām kājām atvērtos. Es kritu bezdibenī. Es vairs nespēju saskatīt Nesijas seju. Man šķita, ka viņa ir pāvērtusies par briesmoni, kas grib mani iznīcināt.

Kā viņa varēja lūgt man kaut ko tādu?! Vai viņa bija pilnīgi zaudējusi prātu?! Tie slepkavnieki bija izskalojuši viņai smadzenes tāpat kā visai viņas ģimenei. Viņa taču nerunāja nopietni. Kā viņa iedomājās, lai es to izdaru? Lai atrodu to cilvēku un iekožu viņam kaklā? Vai viņa domāja, ka es to spētu? Ja viņa lūgtu man nomirt, tas būtu vieglāk izdarāms nekā kādu pārvērst nenogalinot. Es taču nekad nebiju to darījis, turklāt cilvēku asinis, kaut arī es tos vairs nemedīju, izraisīja manī slāpju sajūtu. Un Nesija to zināja. Kaut vai iedomājoties par pilsetā satiktajām meitenēm, es sajutu veldzējošās asinis, kas riņķoja viņu ķermeņos. Kā gan Nesija iedomājās, lai es to izdaru? Nē, viņa tiešām bija zaudējusi prātu!

“Es zinu, ka prasu par daudz,” viņa sacīja, bet es viņai pretī kliedzu, savā galvā – Nē! Tu prasi neiespējamo! “Pati es to nespēju, jo neesmu indīga un nevienam citam lūgt to nevaru.”

To dzirdot, manī iezagās tik nevaldāmas un kaistošas dusmas. “Kāpēc tu nelūdz Helēnai?!!! Lūdz savai ģimenei!!! Ne jau man!!!”

“Mana ģimene vairs nespēj man palīdzēt, bet Helēnai lūgt pārkāpt likumu būtu nepreizi. Es negribu viņu pakļaut šādam riskam.”

Jutos aizvainots. “Bet ar mani riskēt tu vari! Tev es neko nenozīmēju!”

“Tu man nozīmē daudz vairāk nekā tu domā, bet tu jau esi iesaistīts tajā visā.”

“Ak, starpgadījums uz šosejas!” iesaucos. Tātad Nesija uzskatīja, ka tā kā es jau biju pārkāpis likumu, mani varēja upurēt. “Tas bija neaimes gadījums!” iekliedzos, neatraudams acis no meitenes sejas, kas mani uzskatīja par zudušu, jo tikai tā domājot, viņa spētu man lūgt ko tādu.

Nesija vairs neko neteica, tikai lūkojās man acīs un iekoda lūpā. “Kaut vienu reizi savā dzīvē izdari ko tādu, kas nav savtīgu iemeslu vadīts,” viņas balss bija klusa un skumja.

Mirkli, kas likās kā mūžība, mēs lūkojāmies viens otrā un izcīnījām katrs savu cīņu ar sevi. Viņa gribēja glābt kādu, kurš to nebija pelnījis, lai gan man bija jaatzīst, ka arī es būdams mirstīgā vietā, vēlētos iegūt neirstību. Taču es negatavojos būt tas, kurš varētu mēģināt to izdarīt un ne jau tādēļ, ka baidītos viņu nogalināt, kas noteikti notiks, bet gan tādēļ, ka par to uzzinot, Voltūri mani nogalinās. Tagad, kad baumas bija kļuvušas bīstamas un Voltūri bija šeit, lai šo kļūdu labotu, viņi nepieļautu, ka Forksas tuvumā skraida jaundzimis vampīrs. Vai tad Nesija nesaprata kādas tam būs sekas? Kaut vai viņas tik mīļo cilvēku drošība? Vai viņa neapjēdza, ka Voltūri meklēs to, kurš pārvērta jaundzimušo un tagad, kad Kaleni nespēja būt mūsu sabiedrotie, mēs nekavējoties tiktu sodīti?

Raudzīdamies meitenes acīs es sapratu, ka viņa nepārdomās un tāpēc ķēros klāt vēl kādai iespējai, kas bija tik acīm redzama, ka brīnījos, kā Nesija par to nebija iedomājusies jau iepriekš. Vai arī bija, tikai negribēja teikt man.

“Labi,” samierniecisi ierunājos. “Tu esi ar mieru riskēt ar visu un pakļaut sevi un mani nāves briesmām, bet vai tev nav ienācis prātā, ka šis Dāvids sakās padarīt sev galu tikai tādēļ, lai tevi piedabūtu viņu pārvērst?” norādīju uz acīm redzamo. Tas bija netaisni un negodīgi. Ne pret mani, ne Nesiju. Tas Dāvids bija visīstākais nelietis. Un es vēl viņu uzskatīju par muļķi. Patiesībā viņš bija visu gudri izplānojis.

“Tā nav.” Viņas skatiens liecināja, ka viņa tiešām tā domā. “Bet kaut tā būtu. Kaut es varētu teikt, ka vēlos pārvērst viņu tikai tādēļ, lai saglābtu viņa dzīvību, lai gan tā vairs nebūs īsta dzīve.” Būdama tuvu asarām, viņa sacīja.

Nu es vairs neko nesapratu.

“Kāds tad vēl varētu būt iemesls tam, lai tu tā riskētu ar mani?” Lai gan Nesija apgalvoja pretējo, man nemaz vairs nešķita, ka mana dzīvība viņai rūpētu.

Viņa novērsās, kad pār vaigu noritēja pirmā asara. “Es nemūžam tev neko tādu nelūgtu, ja vien spētu to izdarīt pati.” Viņa bija nobijusies.

Jā. Tam es ticēju un savā ziņā, man patika, ka varēju viņai piedāvāt kaut ko tādu, ko nespēja neviens cits, bet lai cik ļoti es mīlēju viņu, tas bija pārāk riskanti. Ja viņa tiks apdraudēta, visa viņas trakā ģimene metīsies viņu aizsargāt un vilki nekādā gadījumā nepaliks malā, bet manis dēļ neviens to nedarīs un tadēļ mana nāve jau bija garantēta.

“Tu taču saproti, ka es viņu nogalināšu.” Tieši par to taču viņa uztraucās un baiļojās, ka es viņas cilvēcisko draugu pataisīšu par gaļas gabalu.

Viņa vārgi pasmaidīja un palūkojās uz mani. Pār meitenes vaigiem joprojām ritēja asaras.

“Ralf? Es zinu, ka tu esi egoistisks, augstprātīgs, dažkāt pat uzmācīgs…”

Oho, kas par uzskaitījumu. Viņa šitai runai laika bija ilgi gatavojusies un tā neizklausījas daudzsološa.

“… un tā tālāk, bet tu neesi ļauns. Tu vienkārši nevēlies sev nevienu pielaist tik tuvu, lai kāds spētu tevi iepazīt un tas ir bēdīgi. Ja tu kaut mazliet papūlētos ieraudzīt citos kripatiņu labā, tu saprastu, cik šī dzīve patiesībā ir skaista, neskatoties uz to, ka nakotne nesolās būt laimīga. Tāpēc esmu gatava ziedot to, ko citkārt nekad nepieļautu.”

Stāvēju un raudzījos meitenes brūnajās acīs un redzēju tajās visas tās sāpes, ko viņa šobrīd nesa sevī. Es biju gatavs atdot viņai sevi pašu, ja viņa man to lūgtu. Bet viņa tikai vēlējās tādu mazu pakalpojumu kā pārvērst viņas cilvēcisko draugu par vampīru.

Kāda runa! Dod tik šurp! Tas nekas, ka es viņu nogalināšu. Es būšu vismaz mēģinājis viņas lūgumu izpildīt.

Jutu, ka pienācis mans laiks runāt un pateikt viņai to, kas bija tik ilgi krājies manī, bet nekad nebija radusies izdevība. Šobrīd šķita, ka ir gan īstais laiks, gan vieta… tikai es kaut kā kavējos un stomījos un… es nebiju no tiem, kuri macēja izkratīt sirdi, pateikt īstās lietas, jo man nebija galīgi nekādas pieredzes ar sievietēm un Nesija bija īpaša. Īpašāka kā jebkura cita, kas ar mani bija runājusi. Ar cilvēku sievietēm bija viegli. Atlika tikai pasmaidīt vai piemiegt ar aci un viņas vai kusa aiz laimes. Vārdi bija lieki. Vampīru sievietes mani lielākoties ignorēja vai uztvēra tikai kā kaut ko, ar kuru var pakavēt laiku, toties šī meitene bija likusi man paraudzīties uz manu paša dzīvi pavisam citādi un tāpēc sacīt vārdus, kurus nekad nevienai nebiju teicis, bija grūti.

Es viņu mīlēju. Bet to jau viņa zināja. Es viņu uzskatīju par savu draudzeni un arī to jau viņa zināja. Taču viņa nezināja, ka bez tā visa es viņu uzskatīju arī par taisnigāko, cēlāko, nesavtīgāko un labestīgāko būtni no visām, kas mita virs šīs dīvainās zemes.

Un to teicu es – savtīguma iemiesojums. Nudien smieklīgi!

“Nekad tev to neesmu teicis un varbūt no manis to dzirdēt būs nedaudz savādi, bet… es tevi apbrīnoju…”

“Ralf, nevajag. Ne tagad…” viņa protestēja.

Es pacēlu roku, viņu apklusinādams. “Ne to es domāju. Es neteikšu tev to, ko tu jau zini un nevēlies no manis dzirdēt. Es vēlējos pateikt, ka tikai tagad tevi iepazīstu pa īstam. Tā, kā man to vajadzēja izdarīt jau pašā sākumā, ja vien es tik ļoti nebūtu bijis pārņemts ar sevi un tavas uzmanības iegūšanu. Tikai tagad es apjēdzu kādu upuri tu nesi manis dēļ, kad nostājies pret visu un visiem, lai mani aizstāvētu.”

“Es būtu gatava to darīt arī vēlreiz, Ralf.”

“Jā, es zinu. Tagad zinu.” Pasmaidīju. “Draugi taču palīdz viens otram.”

“Tieši tā.” Arī viņa pasmaidīja, taču ne tik mīļi, kā es būtu gribējis, bet tādēļ nebēdājos, jo šī situācija nebija gana piemērota jautrībai. Mēs abi bijām noraizējušies.

Šoreiz novērsos es un kad atkal ieskatījos meitenes acīs, sapratu, ka mans ceļš var vest tikai uz elli un ja tas būs kopā ar viņu, tad, pie velna, visu. Lai tā būtu!

“Tu zini, ka nevaru tev solīt neko vairāk, kā vien to, ka mēģināšu.”

Viņa norija kamolu, kas atkal bija iesprūdis viņai kaklā un viņas bailēs ieplestās acis bija pievērstas man, tā pierādot manu maldīšanos, ka mans liktenis viņai ir vienaldzīgs.

“Ralf… es… es nekad nespēšu tev to atlīdzināt… un vispār man šķiet… ”

“Tu nedrīkstēsi mani vainot, kad viss noies greizi.”

Tagad, kad biju piekritis nesavtīgai misijai par spīti bailēm, ka tas mani pazudinās, es nolēmu kaut vienu reizi nebūt gļēvulis, pat ja šitais nenostrādās, par ko es biju vairāk nekā drošs. Es pierādīšu visiem ka neesmu savtīgs, egoistisks, bezrūpīgs un galvenokārt gļēvs. Nesijas acīs es jau biju varonis, bet lai man pietiktu drosmes šo varonību arī nosargāt, man vajadzēja sagatavoties pārbaudījumam, kas gaidīja. Man vajadzēja medīt. Uzsūkt sevī tik daudz asiņu, cik spēju, lai šim Dāvidam būtu kaut niecīgākās cerības uz nemirstību nevis kapu.

* * *

Es dzirdēju kā nelielajā laukumiņā iekūņo un apstājas automašīna. No tās izkāpa Dāvids, kuru Nesija bija devusies sagaidīt. Es paliku koku aizsegā pie klints, negribēdams cilvēcisko būtni izbiedēt. Bija gana ļauni jau iedomāties, ka man nāksies viņam iekost. Protams, bija patīkami, ka Nesija mani uzskata par tik savaldīgu un uzticamu, taču es pats gan nejutos tik drošs, ka sajutis mutē cilvēka asins garšu, spēšu atturēties tās nedzert. Kaut arī biju medījis visu pēcpusdienu un manī bija tik daudz dzīvnieku asiņu, ka es varētu pārplīst, pat nespēju iedomāties, cik grūti būs savaldīties, kad sajutīšu cilvēka asinis.

Nu tas tik būs kaut kas. Nesija varēs vien vainot pati sevi, ja es to puisi izsūkšu sausu. Ne jau es izdomāju tik stulbu plānu.

Vieta, ko Nesija bija izraudzījusies šim brīdim, bija tālu pom no ceļiem un vietām, kur mēdza būt sastopami cilvēki. Nekas nedrīkstēja mūs iztraucēt un novērst uzmanību no mērķa. Nesija bija sacījusi, ka šajā vietā viņa bija izjutusi cilvēka asins smaržu un gandrīz nogalinājusi viņu.

Savādi, ka viņa vēlējās atgriezties šajā vieta, lai kaut ko līdzīgu darītu vēlreiz.

“Tu tomēr atbrauci,” es izdzirdēju Nesijas balsi, kas izklausījās pārsteigta, lai gan pati bija puisis šurp aicinājusi.

“Es izdarīju visu kā tu sacīji. Mantas ir mašīnā,” cilvēks sacīja. Viņš ņerkstēja ka mazs bērns. Man nāca smiekli.

“Es cerēju, ka tu būsi pārdomājis.”

“Kāpēc lai es to darītu, ja tas ir viss, ko es vēlos.”

“Vai tu tiešām būtu to darījis, ja es nebūtu piekritusi?”

“Kā tu nojauti, ka es… nu gribēju izdarīt pašnāvību?” neatbildējis uz meitenes jautājumu, viņš uzdeva savējo.

“Patiesībā tas bija Ralfs.”

Šķiet mana vārda pieminēšana viņam nepatika. Viņš vairs neko neteica.

Tikai pēc neilga klusuma brīža Dāvids ierunajās: “Un ko tālāk?”

“Vai tiešām uz šīs zemes nav nekā, kas tevi pārliecinatu, ka dzīvei ir jēga?”

“Manējai nav.”

“Un šobrīd tu esi gatavs atteikties no tās.”

Vai viņai nepielec, ka viņš grib mirt? Es nespēju vien sagaidīt savu uznācienu, tāpēc šitā spēlēšanās ar vārdiem mani sāka garlaikot. Es palūrēju starp koku zariem. Puisis piekrītoši pamāja ar galvu. Es saberzēju rokas.

Nu tad beidzot.

“Labi, bet man tevi jābrīdina. Es nezinu, ko īsti izjūt cilvēks pārvēršanas brīdī, bet esmu dzirdējusi, ka tas esot ļoti sāpīgi,” Nesija stāstīja.

Viņa laikam centās pierunāt puisi atteikties no šī nodoma, bet Dāvids izskatījās apņēmības pilns. Biju novērtējis viņu par zemu, domājot, ka viņš ir ņuņņa. Viņš bija drosmīgs, ja jau bija gatavs stāties pretī nezināmajam. Bet ja viņš zinātu, cik tas būs sāpīgi, varbūt pārdomātu. Jo tas būs ļoti, ļoti sapīgi. Pie velna, tas būs neizturami sāpīgi. Un bīstami. Tomēr par spīti visam ieguvums bija tā vērts. Kurš tad nevēlētos būt mūžīgi jauns un stiprs un ātrs un gudrs un veikls un skaists un visādi citādi labāks par cilvēku?

“Tā laikam ir taisnīga cena par to, ko saņemsu pretī,” atbildot, puisim notrīsēja balss.

Ak, nē! Viņš tulīt sāks bimbāt.

“Taisnīga jā. Bet vai pareiza?” Nesija atkal iejautājās.

Nu vai viņa tiešām cenšas to puisi pierunāt pārdomāt? Ja tā tad izskatās, ka nekas nesanāks. Es ilgāk negaidīšu. Vienkārši iešu un piežmiegšu viņu.

“Es tev sacīju, ka manā pasaulē ir biesmas, kuras pārspēj ik vienus draudus cilvēku pasaulē. Vai tu esi gatavs stāties tām pretī?” kad puisis neko neteica, Nesija vaicāja.

“Un es domāju, ka būt cilvēkam ir bīstami,” viņš vārgi iesmējās, cenšoties pajokot.

Es smagi nopūtos, nespēdams nociesties. Nu lieliski. Tagad viņi apspriedīs vampīru pasaules briesmas.

Nesija izskatījās izmisusi. Acīm redzot, viņa domāja, ka izdosies Dāvidu nobiedēt un viņš ņems kājas pār pleciem.

Bet viņš tikai atbildēja: “Tu man esi tik daudz devusi, ka es būtu neizsakāmi laimīgs, ja varētu tev palīdzēt.”

Viņa neticīgi iespurdzās. “Es neesmu tev palīdzējusi. Gluži pretēji. Esmu ievedusi tevi nelaimē un nevaru tev solīt skaistas beigas.”

“Jebkuras citas beigas derēs labāk par tām, kurām esmu sevi nolēmis pats. Vai zini, ja tu nebūtu uzradusies… ”

Ak, nē! Lūdzu, tikai nesāc šitās pliekanās runas, es pie sevis lūdzos.

“… es jau sen būtu atvadījies no šīs nekam nederīgās cilvēka dzīves,” zēns turpināja tāda pašā garā.

“Tā nesaki,” Nesija žēli ierunājās.

Cik ilgi man vēl tajā būs jāklausās? Es tūlīt sākšu zaudēt pacietību, žēlojos. Protams, to neviens nedzirdēja, jo neviens manī nekad neklausījās. Kad runāja tāds nīkulis kā šis cilvēks, visi nez kādēļ gribēja zināt, kā viņš jūtas, ko domā un ko dara, bet par mani visiem bija nospļauties. Re, cilvēks gribēja padarīt sev galu! Ļaujiet cilvēkam padarīt sev galu! Bet nē! Nesija kā tāds eņģelis ierodas, lai šo glābtu, pārvēršot par nemirstīgo, protams liekot to izdarīt man, jo es taču esmu tā melnā avs. Gāziet vien visu man virsū. Es esmu tas, kurš pie visa vainīgs. Ja es pazustu, neviens par to nebēdātu. Jo neviens to nemanītu. Varbūt viņi pat priecātos.

Ha! Es nekur netaisos pazust.

Šādi domājot, Helēna mani droši vien uzskatītu par egoistu, bet viņa nav diez ko gudra. To pierāda kaut vai fakts, ka viņa draudzējas ar suni. Atšķirībā no manis, viņa nespēj saskatīt iespējas.

“Bet tā ir tiesa,” dzirdēju Dāvida atbildi.

Šitās salkanās runas bija nomācošākas par garlaicību.

Ilgāk es negaidīju. Es iznācu klajumā, kur puisis varēja mani ieraudzīt.

Pamanījis manu klātbūtni, viņš smieklīgi izbrīnītu skatienu palūkojās pār Nesijas plecu uz mani. Es pasmaidīju draudīgu smaidu ar kādu biju viņu apveltījis tajā pirmajā dienā skolā, kad apsēdos viņam blakus un tāpēc puisis bija aizbēdzis, pārvākdamies uz kāda cita skolnieka solu.

“Ko viņš te dara?” Dāvids bija pārsteigts un izbrīnīts. Viņa balsī es saklausīju tādu kā vilšanos.

Nesija uz mani nepaskatījās, jo juta manu tuvošanos. “Āāā… Viņš ir vienīgais, kurš tev var dot, to ko tu vēlies,” viņas balss bija pilna skumju un lai gan nespēju izprast to iemeslu, man tas nepatika. Nesaprotu kā viņa to panāca, bet man gribējās viņai izdabāt. Būt tādam, kādu viņa vēlējās mani redzēt, bet man tas nekādi neizdevās. Kad jau šķita, ka esmu iekarojis viņas uzmanību, kaut kas atgadījās un es biju turpat kur sākumā – viņa bija vīlusies manī.

Eh, kā man neveicās!

Bet šodien man veiksies. Es izdarīšu to, ko viņa no manis gaidīja. Pārvērtīšu to ņuņņu par kaut ko jēdzīgāku. Ja vien nenogalināšu. Tas Nesiju apbēdinātu un to es nevēlējos. Bet vismaz es būšu mēģinājis. To viņa man nevarēs pārmest.

Dāvids jutās apmulsi, taču neuzdeva vairāk jautājumu un sāka nākt uz manu pusi. Arī es sāku soļot viņa virzienā, kad negaidīti Nesija metās starp mums.

“David? Apdomā visu vēlreiz. Tev nav tas jādara. Ne manis, ne kāda cita dēļ. Tu vari dzīvot nesaistos ar briesmām, kādas neapšaubāmi tevi sagaida manā pasaulē.”

Es iespurdzos, lai gan Dāvids to nedzirdēja, taču Nesija gan. Bet viņa nepievērsa man uzmanību. Tā visa bija veltīta cilvēkam, kurš labprātīgi pieņēma savu likteni, bet šī par visām varītēm centās viņu no tā atrunāt.

Stulbums!

“Un palaist garām pašu labāko?” Dāvids iesaucās tēloti priecīgā balsī, bet es redzēju, kā viņam dreb rokas. Viņš pagāja garām meitenei, ļaudams viņai sastingt un palikt nolūkojamies.

Nu tad beidzot! Nesija likās miera un ļāva viņam pienākt man pavisam tuvu.

“Nu? Kā tas notiek?” viņš jautāja drebošā balsī, bet izlikās visai bravūrīgs un drošs. “Tu liksi man dzert tavas asinis vai kaut ko tāda garā?”

Es gandrīz iesmējos tik skaļi, kas neapšaubāmi puisi pārbiedētu un Nesija sadusmotos, tādēļ tā nedarīju.

Tikai pasmīnēju. “Tu tik ļoti alksti atvadīties no šīs dzīves.” Es patiešām nebiju domājis mēģināt viņu pārliecināt atteikties no sava nodoma, pietika ar Nesijas centieniem, bet sajutis cilvēka asiņu smaržu tik tuvu sev un iedomājoties kā tās varētu garšot, jau tagad izjutu neizsakāmu baudu. Jau pavisam drīz man būs par tām ne tikai jādoma, bet jāsajūt pa īstam, tādēļ sāku šaubīties, vai Nesijas plāns izdosies.

Varbūt bija pareizi viņu atrunāt?

“Man nav nekā, kādēļ būtu vērts dzīvot,” viņš atbildēja. Dāvidam nepatika runāt, jo balss nodevīgi notrīsēja ik reizi veidojot vārdus. Viņš negribēja, ka Nesija to dzirdot, pārdomātu.

“Es vēl neesmu atmetis cerības Nesiju iekarot,” pačukstēju puisim.

“Tad ļauj man tev paziņot, ka viņa jau ir izvēlējusies, bet laimīgā loze nav kritusi nevienam no mums. ”

“Bet cerēt taču drīkst,” es uzjautrinājos.

“Tev ir laimējies, ka tev ir cerība. Man nav pat tās. Tu vari mani pārvērst, un vari to arī nedarīt. Tavās rokās ir mans liktenis. Tai jābūt labai sajūtai.”

Uz ko tas puisis velk? Es nespēju saprat. Viņš patiešām vēlējās tikt nogalināts?

“Man nebūs viegli valdīt pār sevi, kad jutīšu tavas asinis. Bet tev nebūs vieglāk.”

“Man tikai sāpēs.” Viņam nodrebēja lūpas.

“Ne tikai sāpēs. Tu mirsi.”

Dāvids norija kamolu. “Esmu gatavs.”

Nevar būt, ka pēc tā visa viņš tik viegli atsakās dzīvot. Es laikam nekad cilvēkus nesapratīšu, lai cik ilgu laiku viņu tuvumā pavadītu. Man būtu bail mirt.

Es palūkojos uz Nesiju un redzēju, ka viss jau ir izlemts. Viņa man uzticējās. Dāvids man uzticējās. Un es… es mēģināšu.

Nesija paraudzījās uz zēnu. “Ardievu, Dāvid. Tiksimies tajā pasaulē, kuru es saucu par savējo.” Viņai pār vaigiem ritēja asaras.

“Tiksimies, kad būšu ātrāks, stiprāks, veiklāks.” Dāvids pasmējās tēlotus smieklus, kamēr rokas nodevīgi nodrebēja un lūpas noraustījās, lūkojoties Nesijas asarās.

Līdz šim nekad nebiju sapratis, kas tur tik sevišķs? Cilvēks beidz eksistēt kā trausla būtne un kļūst par neiedomājamu spēku. Savukārt Kaleni cilvēka dzīvi uzskatīja par labāko, kas bijusi un vampīra veidols viņiem nedeva to prieku, ko citiem mums līdzīgajiem. Likās muļķīgi ilgoties pēc kaut kā tik maznozīmīga un bezvērtīga kā cilvēka ķermenis, ja varēja iegūt nemirstību un pasaule gulēja tev pie kājām. Taču lūkodamies mazajās, spožajās rasas perlītēs, kas mirdzēja uz meitenes vaiga, ritēdamas lejup un izkusdamas drēbēs, es spēju iedomāties, ka viņa jūt sāpes par vēl vienas dvēseles, kas viņai šķita mītam katrā cilvēciskā būtnē, zaudēšanu. Tas laikam bija skaistums, ko bija grūti saprast tādam kā man, kuram cilvēcība neko nenozīmēja.

Viņai sāpēja. Tik ļoti kā sāpēs Dāvidam, kad būšu izdarījis to, kādēļ Nesija mani šurp bija atvedusi.

Un pirms viņš saprata, kas notiek, mani zobi caurdūra viņa kakla ādu kā skavotājs papīru. Nesija šausmās ieelsās un atlēca soli atpakaļ. To visu es tik tikko manīju, pārņemts ar asinīm, kas uzvirda man mutē. Siltas, tīras cilvēka asinis nevis tā susla, no kuras biju spiests pārtikt medījot zvērus. Šo baudu nevarēja aizmirst nekad. Tā bija tik prātu reibinoša, ka nekam citam nebija nozīmes. Es aizmirsu kur atrodos un kādēļ to daru. Aizmirsu, ka neesmu viens un tas bija pakalpojums nevis ēdienreize. Bet kārdinājums bija pārāk liels, lai mestu mieru.

“Ralf! Tu viņu nogalini!” Pavisam niecīgs pieskariens uz mana pleca, ko es varēju viegli ignorēt, lika atcerēties. Un ne tikai atcerēties.

Es sapratu savas kļudas. Savus neveiksmīgos mēģinājumus tuvoties Nesijai. Helēnas naidu pret mani un vilku dusmas. Es pats pie tā biju vainīgs. Cenšoties parādīt, ka esmu spēcīgākais, labākais, gudrākais un vienmēr visur pirmais, nespēju iedomāties, ka lai dzīvotu laimē un mīlestībā ir jābūt sapratnei un uzticībai. Vai tad tieši tā Kaleni nebija pārvarējuši visas grūtības un izcīnījuši savas kaujas, būdami ģimene? Vienoti pret visu un visiem kā viens veselums. Nesijas dēļ es biju apsolījis, ka mainīšos, bet nekādi šo solījumu nespēju pildīt. Tagad zinu, kādēļ tā. Es pieņēmu, ka mans šarms un dumpinieciskums nostrādās un viņa pati pie manis atnāks. Es taču bija vampīrs. Bet viņa izvēlējās vilku un lai kas tur būtu ar visām tām likteņu iezīmēto lietām, viņa pat nemēģināja man tuvoties.

Ak, es nelga! Un es tā cerēju. Taisni vai jāsmejas.

Turpretī šis cilvēks, kura asinis man tik ļoti dedzināja rīkli, bija panācis, ka viņa dēļ viņa lēja asaras. Viņa dēļ viņa bija gatava pārkāpt noteikumus un stāties pretī pat pašiem Voltūriem, kur es izvēlētos bēgt. Šī nieka cilveka dēļ viņa bija gatava mirt.

Cik spēcīgai jābūt viņas mīlestībai pret dzīvību, lai liktu pasaulei apstāties?

Es atliecos, atbrīvodams Dāvida kaklu un maigi noguldīju viņu uz zemes, un kad paraudzījos uz meiteni, viņa man uzsmaidīja.

“Es zināju, ka tev izdosies,” viņa čukstēja.

“Es gan par sevi nebiju tik drošs, bet ar tavu ticību pietika mums abiem.”

Viņa apskāva mani un noskūpstīja manu vaigu. Lai gan skūpsts bija neizsakāmi patīkams, bija jāatzīst, ka asins garša tomēr bija labāka.

Es izbrīnīti vēros viņā. “Vai asinis tev nemaz neliek vēlēties remdēt slāpes?”

“Ne viņa asinis,” viņa atbildēja un tad izskatījās pārsteigta. “Tu biji satriecošs. Tu spēji apstāties.”

Es noriju indi, kas nemitīgi sariesās mute kopš brīža, kad biju nogaršojis asinis. Ar to bija sāpīgi cīnīties. “Bija grūti. Patiešām grūti. Bet tad man izdevās paskatīties uz sevi no malas. It kā ar viņa acīm,” sacīju, palūkodamies uz puisi sev pie kājām. “Un man nepatika tas, ko redzēju.”

“Tas tik un tā bija kaut kas satriecošs. Tu biji nepārspējams. Es lepojos ar tevi.”

Viņa lepojas ar mani. Tas bija to vērts. “Bet tu zināji, ka es to spēšu.”

Viņa iekoda lupā.

Pār mani nāca apjausma. Tāpat kā es, viņa tikai cerēja, ka es Dāvidu nenogalināšu.

“Tas bija bezatbildīgi, Nesij!” sadusmojos. “Es varēju viņu nogalināt. Es būtu viņu nogalinājis.”

“Kas tad nu?!” viņa pārsteigti iesaucās. “Kopš kura laika tev rūp, kas ir pareizi un kas nav?”

Es sarāvos, apjaušot ka viņai ir taisnība. Es tiešām neizklausījos pēc sevis. Kas man lēcies? Vai Dāvida asinis bija ne tā iedarojušās uz manām smadzenēm? Nē. Es joprojām biju tas pats Ralfs, tikai mazliet apjucis.

“Man tikai šķiet, ka nebija prāta darbs izaicināt veksmi,” iebildu.

“Līdzēja taču, vai ne?”

“Kur mēs viņu liksim līdz brīdim, kad tas viss būs beidzies?” vaicāju, norādīdams uz Dāvidu, kurš locījās sāpēs un tas bija tikai sākums. Grūtākais vēl tikai sekos un es nebiju drošs, ka šeit tam bija īstā vieta.

“Būs labāk, ja tu viņu aizvedīsi uz vietu, ko es nezināšu. Kaut gan šaubos, vai mans tēvs šobrd pievērš tik daudz uzmanības manām domām, vai Alise manai nākotnei, bet drošs paliek drošs, man labāk nezināt.”

“Kur lai es viņu lieku?!” iebrēcos. Man patiešām nebija ne jausmas ko lai iesāku ar sāpēs kliedzošu cilvēku, kurš šobrīd izskatījās atbaidošs pat man. Viņa kaklu klāja asinis, kas joprojām kairināja manas nāsis un dedzināja rīkli, tāpēc mutē nepārtraukti bija indes garša, bet nu jau kļuva vieglāk, jo ar katru sirds pukstu, inde izplatījās viņa ķermenī, to pārņemdama un asiņu smarža tika nomākta. Sirds puksti bija smagnēji, it kā tiktu piespiesti pukstēt. Inde bija daudz smagāka par asinīm. Kad tie apklusīs pavisam inde būs sasniegusi savu mērķi. Dāvids būs vampīrs. Tieši tā kā viņš gribēja.

“Izdomā!” Nesija iesaucās un sāka kāpties atpakļ. “Un parūpējies par automašīnu. Nekādu pēdu. Neviens nedrīkst nojaust ka Dāvids ir miris. Visiem ir jādomā, ka viņš devās prom.”

“Vai tā viņš visiem sacīja?”

“Tieši tā visi domā un tā tam arī jābūt.”

“Es piekritu pārvērst Dāvidu, nevis kļūt par pierādījumu safabricētāju,” mazliet pazobojos, jautrības pēc. Vecos paradumus bija grūti aizmirst pat tad, kad prāts visu saprata citādi.

Viņa pasmaidīja. “Biju domājusi, ka tev tas varētu patikt. Sadragāt automašīnu mazās, sīkās atlūzās. Iemest okeānā un noslīcināt kaut kur dziļi, dziļi dzelmē. Padarbojies ar fantāziju,” Nesija pamācīja.

Vecajam Ralfam tas varētu patikt un patiks arī jaunajam, es nospriedu, kad Nesija bija devusies atpakaļ pie savas jukušās ģimenes. Vispirms jāaizvāc Dāvids un tad es padarbošos ar fantāziju, nolēmu un pacēlu puiša ķermeni no zemes, lai nestu uz vienīgo vietu, kuru spēju iedomāties par gana labu patvērumu.

Savu alu.

4 komentāri

Komentēt

(Spamcheck Enabled)