Galerija
90917m4_jones_b-gr_02 a8uc7kiceaasdkk1 the-twilight-saga-eclipse-los-angeles-premiere-hq-robert-pattinson-13301103-1793-2550 bdl41a 4_1 kris_tay_berlin_11 tsbd2-eleazar-front-jpg_060210 Christian Serratos gallery_enlarged-taylor-lautner-4-new-moon-premiere-red-carpet-photos-11162009-04

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Mēness gaisma. 22. nodaļa

22. MAN RIEBĀS BŪT LABIŅAM!

Biju sasniedzis policista māju, kad pamanīju Nesiju iznākam no tās un dodamies uz savu dampi, ar kuru viņa mēdza pārvietoties tēlojot cilvēku. Es zināju, ka viņa jūt manu klātbūtni, taču šķiet izlikās to nemanām un turpināja soļot, līdz sasniedza dzelzs kasti uz piebraucamā ceļa un atvēra tās durvis, lai iekāptu.

“Nesij?! Vai tu nemaz nevēlies ar mani sasveicināties?!” uzsaucu, pirms viņa bija nozudusi starp dzelžiem. Meitene sastinga, palikdama kur bijusi pusatvērtajās durvīs.

Pienācu viņai pavisam klāt un uzlicis roku uz automašīnas jumta, ielūkojos tajā. Tur nebija nekā forša. Kāds prieks tādā braukt? Kad mans skatiens atkal pievērās Nesijai, viņas sejas izteiksme bija drūma un savādi tukša.

“Sveiks, Ralf,” viņa bezkaislīgi nosacīja, neskatīdamās uz mani. “Es steidzos. Varbūt parunāsim vēlāk.”

Varēju iedomāties, ka bija tikai viena vieta, kurp viņa varēja steigties. Protams, pie tā plušķainā kranča.

“Varbūt varu doties tev līdzi?” Doma, ka nāksies atkal skatīties gailošajās Džeikoba Bleka acīs nebija patīkama, bet tā bija vienīgā vieta, kur varēju justies daudz maz droši un Nesijas klātbūtnē man patiešām nekādas briesmas nedraudēja. Viņa nebija tāda kā Helēna, kas atstātu mani saplosīšanai vilkiem.

Meitene palūkojās manī pārsteigtu skatienu. “Nedomāju, ka tu gribēsi doties uz rezervātu, jo tieši turp es grasos braukt.”

Nu, šī ir tā reize, kad man nāksies izskatīties pēc pavisam nevainīga radījuma, lai kā to negribētos. Un šķita, ka Bleks nebija paguvis viņai pastāstīt par mūsu sarunu, bet noteikti to darīs tiklīdz radīsies šāda izdevība. Tāpēc es gribēju būt klāt, kad tas notiks, lai varētu sevi aizstāvēt un pasacīt, ka tas viss ir tiesa, ka Nesija man nav vienaldzīga. Lai gan viņa to jau zina.

Savilku vainīgu sejas izteiksmi un atļāvos pasmaidīt. “Es apsolu uzvesties kā pieklājas. Es būšu labiņš.”

Viņa neticīgi papurināja galvu.

“Nu, Nes! Man ir garlaicīgi. Neatstāj mani te vienu. Es sajukšu prātā,” diedelēju, lai gan tas nebija manā garā un es to darīju tikai tādēļ, ka tā bija Nesija. Un varbūt arī tādēļ, ka rezervāts šobrīd bija drošākā vieta, kādu spēju sev iedomāties, tagad, kad uz Kalenu aizsardzību nebija ko gaidīt. Varbūt pat viņi paši būs vieni no tiem, kas metīsies mani nogalināt.

Viņa tikko uzmeta man nevērīgu skatienu un nopūtās. “Ai, Ralf! Man patiešām ir citas problēmas un es nevēlos tām pievienot klāt vēl kādu.”

“Tev manis nemaz nav žēl?!”

Viņa strauji pašāva galvu manā virzienā un viņai acīs iedegās dusmu ugunis. “Neesi tāds egoists, Ralf. Padomā reiz arī par citiem, ne tikai par sevi!”

Au! Tas bija ledaini auksti.

“Un kurš domās par mani?!” Nesija bija netaisna. Viņa nedrīkstēja likt, lai es aizmirstu par sevi, jo nevienam es nerūpēju. Kapēc lai man rūpētu citi?

“Ak, Ralf! Tu esi tik paštaisns! Vai tad tu neredzi, ka par tevi domā visi. Kāpēc tad mana ģimene nostājās tavā pusē? Lai tevi pasargātu. Un tagad cieš visi,” viņa man pārmeta.

Tas mani mazliet sadusmoja. “Jūtu līdzi, ka jums tā jāupurējas manis dēļ,” atcirtu un iekodu sev mēlē, nožēlodams, ka biju tik ass. Nesija nebija Helēna, kura mani nievāja. Nesija mani saprata. Tikai pēdējā laikā problēmas bija noskaņojušas viņu pret mani, bet tas pāries un mēs atkal būsim draugi. Kā vienmēr.

“Kļūsti beidzot pieaudzis, Ralf, un uzņemies atbildību par savu rīcību. Netēlo upuri, jo tu neesi upuris.”

Atminējos savu neseno solījumu būt labajam Ralfam, kādu Nesija gribēja mani redzēt un nolēmu, ka šis būtu īstais brīdis sākt.

“Nu, labi. Saki, ko tu gribi, lai es daru un es to izdaršu.”

Nesija pārbolīja acis, parādot, ko viņa domā par manu sacīto un gatavojās iekāpt. Es satvēru automašīnas durvis un neļāvu viņai tās aizvērt. Salīdzinājumā ar Helēnu, Nesija nebija tik spēcīga, bet es nekad viņai neuzbruktu, kur nu vēl mēģinātu ko nodarīt kā tai trakajai, kas man iekoda.

“Nu, lūdzu, Nesij! Nedusmojies uz mani. Tāds nu reiz es esmu un nevaru tur neko labot, bet es mēģināšu. Tevis dēļ,” sacīju, cerēdams, ka mana pārliecinošā balss liks viņai noticēt.

Viņa pasmaidīja, taču tas nebija tas smaids, kādu viņa man veltīja parasti. Šis bija tikai tāds pieklājības smaids, bet es zināju, ka man ir piedots.

Atlaidu durvis. “Es būtu ļoti priecīgs, ja varētu pavadīt dienu kopā ar tevi.”

Nesijas seja atkal nomācās. “Apsoli, ka uzvedīsies pieklājīgi.”

“Baidies, ka es varētu ko nodarīt taviem vilciņiem?” zobojos.

Viņa palūkojas manī jau atkal neapmierinātu skatienu. “Es runāju nopietni, Ralf.”

Es pacēlu roku zvērestam. “Zvēru, ka būšu labiņš.”

“Kāp iekšā!” viņa uzsauca, norādīdama uz brīvo sēdekli sev blakus.

Es palūrēju uz to pa atvērtajām durvīm un novērtēju viņas pārvietošanās līdzekli. Nekādu sajūsmu tas manī neviesa un man jau tagad doma, ka būs tajā jasēž, šķita nepatīkama. Saviebos un uzmetu neapmierinātu skatienu Nesijai, cerot, ka viņa piedāvāsies skriet.

Sapratusi manu nepatiku pret pārvietošanos cilvēku transportlīdzeklī, viņa pasmīnēja, “Nu, tad skrien kājām!” un aizvēra mašīnas durvis.

Ko tik nedarīsi mīlestības vārdā!

Es grūtsirdīgi nopūtos un apgājis apkārt tam krāmam, atrāvu durvis, iekāpjot tās skaļi aizcirsdams, tā parādot, cik nepatīkami jūtos, ka man tajā jāsēž. Tās nodrebēja, sašūpojot kabīni. Brīnums, ka neizkrita. To vērojot, Nesijai nāca smiekli un viņa iedarbināja rucošo bleķa gabalu. Grabēdams un kratīdamies, tas sāka kustēties uz priekšu tik lēnu, ka man gribējās izlēkt ārā un to iestumt.

Ja man blakus nesēdētu viņa, es nemūžam nebūtu izturējis braucienu.

“Un kā tad slepkavnieki uzvedas? Esiet sadraudzējušies ar ienaidniekiem?” Kā var būt, ka Kārlails tā riskēja. Voltūri taču varētu mēģināt mani nogalināt par to sīko ķibeli uz šosejas, lai gan pie visa vainīgs bija Džeikobs Bleks. Ja viņš nebūtu man uzbrucis toreiz Nesijas istabā, nekas tāds nebūtu atgadījies. Vilkam jāmirst pirmajam.

Nesijas skatiens sadrūma. “Pat pārāk sadraudzējušies.”

Doma par to, ka Voltūri un Kaleni būtu sadziedājušies man arī diez ko nepatika. Galu galā mēs tak bijām ienaidnieki un es cīnījos pret viņiem. Bet no otras puses, varbūt tas liks viņiem ātrāk aizvākties un es varēšu laimīgi dzīvot tālāk.

“Kopš Voltūri ir apmetušies pie mums, mana ģimene ir kļuvusi pavisam savāda. Ar katru dienu, ko ierodos viņus apciemot, viņi uzskata Voltūrus gluži par savējiem.” Tas uztrauca Nesiju.

Domāju, ka Kaleni ir gudāki, bet draudzība ar ienaidnieku par to neliecināja. “Vai tagad viņi jau dalās medījumā?” es smējos.

“Ļaunāk.” Nesijas balss tonis lika maniem smiekliem izdzist un palūkojies uz meiteni redzēju, cik ļoti tas viņu satrauc. “Mani vecāki apgalvo, ka viss ir kārtībā, Alise gandrīz neredz nākotni un Džaspers nespēj viņus ietekmēt. It kā tas jau nebūtu gana ļauni, viņi arī nevēlas neko darīt un uzskata, ka Voltūri var palīdzēt. Pēdējo reizi, kad biju mājā, pieķēru sevi pie domas, ka man pašai tas pat šķiet pieņemami.” Viņa strauji palūkojās uz mani. “Spēj iedomāties?! Pieņemt Voltūrus kā sabiedrotos. Kaut kas neiedomājams!”

Saraucu uzacis, domājot, ka Nesijai patiešām ir iemesls satraukties, jo tas nebija normāli. “Ko par to saka Kārlails?” Viņš no visas ģimenes bija vissaprātīgākais, kaut arī ne gudrākais.

Viņa paraustīja plecus. “Viņš nesaka neko. Viņš uzticas savas ģimenes spējām.”

Tiešām ar viņiem kaut kas nebija kārtībā. “Bet tava ģimene var arī kļūdīties,” aizrādīju.

“Tā vēl nekad nav gadījies.”

“Voltūri jau nekad nav dzīvojuši pie jums.”

“Tas tiesa,” viņa atbildēja, palikdama domīga.

To, ka esam sasnieguši vilku teritoriju, skaidri norādīja viņu smaka, kas ieplūda pa automašīnas atvērto logu. Es saraucu degunu. Šajā bleķu kaudzē patiešām trūka gaisa, bet ne jau šeit es to domāju atrast.

Tuvojoties Lapušai, Nesija aizdomīgi palūkojās uz mani, it kā gaidīdama, ka es kritīšu panikā vai vēlēšos izkāpt, bet es izlikos bezrūpīgs. Viņa paraustīja uzacis un turpināja braukt. Garām slīdēja būdas un nu pat mēs pabraucām garām vienīgajam lielveikalam šai miestā. Kad tas bija aiz muguras un mēs nogriezāmies uz pludmali, uz kuru veda mazliet līkumots un meža ieskauts ceļš, es sapratu, ka tas ir mūsu galamērķis.

Tas lika man nodrebēt. “Varbūt pazudīsim kopā un padarīt kaut ko aizraujošu?”

“Piedod, Ralf, bet man nav laika tādiem niekiem. Man jārunā ar Džeikobu un viņa brāļiem. Mums kaut kas ir jādara. Nevar pieļaut, ka Voltūri atgūst varu.” Viņa bija apņēmības pilna.

Man gribējās ierūkties un parādīt, cik dusmīgs uz to vilku esmu, bet savilku bēdīgu sejas izteiksmi un skumji paraudzījos uz meiteni.

“Nu, protams. Kāds es esmu egoists. Dosimies pie vilciņiem,” ļāvu ironijai izpausties katrā manā vārdā.

Viņa pārbolīja acis. “Nemaz nesāc, Ralf. Tev neizdosies mani iežēlināt. Šoreiz nē.”

“Pat ne mazliet?” ķircināju viņu. Tiklīdz automašīna apstājās nelielajā stāvlaukumā, es izlēcu ārā, lai nebūtu tajā jāpavada vēl kaut niecīgakā sekundes daļiņa.

Izkāpdama, Nesija uzmeta man aizdomīgu skatienu, paraudzīdamās uz smilšainu taciņu, kas veda uz pludmali. Skaidri bija sadzirdamas cilvēku balsis, kas tur bija sapulcējušās. Bez šaubām tie bija viņi – vilki – un viņi nebija vieni. Es skaidri spēju sajust arī cilvēku smaržu.

“Tu mani atvedi uz lielu saiešanu.” Es viņai nepārmetu, tikai biju izbrīnīts.

“Visi ir iesaistīti. Arī tu. Tas patiešām ir nopietni, Ralf. Voltūriem kaut kas ir padomā un tagad viņus atbalsta mana ģimene. Vai tu saproti, ko tas nozīmē?” viņa stāstīja, kad sākām iet.

“Kādēļ tu nelūdz palīdzību jūsu draugiem – citiem vampīriem, kas reiz jau nāca Kaleniem palīgā?”

“Tad arī viņi tiks pakļauti briesmām un to nedrīkst pieļaut. Kārlails to negribētu un es to nedarīšu.” Viņa ieturēja pauzi, pirms atsāka runāt. “Turklāt man šķiet, ka tieši to Voltūri grib, lai es daru. Tikai tā es izskaidroju to, ka viņi ir atstājuši mani ar skaidru prātu, jo esmu visvājākā no visiem Kaleniem un neesmu bīstama.”

Man kļuva baisi, saprotot, ka mana dzīvība karājas mata galā. Vai tiešām man bija jāsāk domāt par citu apmešanās vetu, jo Forksa kļuva nedroša? Varbūt viņi mani vajās un medīs pa visu pasauli. Tad jau man nebūs droši nekur. Kādas šausmas.

Čalas, ko izdzirdu ejot arvien tuvāk pludmalei grieza man ausīs. Sieviešu un vīriešu balsis, starp kurām es saklausīju arī Helēnas balsi, apsprieda lietas, kas mani neinteresēja un pat nesenie notikumi nelika viņiem aizmirst par savstarpējām attiecībām, kas valdīja starp viņiem. Un viņi izklausījās tik apmierināti un laimīgi, atšķirībā no manis. Tas tracināja. Es arī gribēju būt kaut kur iederīgs un justies laimīgs, bet nekur nebija vietas, kas būtu domāta man. It viss šķita radīts kādam citam un tādēļ es apskaudu vilkus un viņu likteņa iezīmētās, kas jutās apmierināti tur kur bija un ar to, kas viņiem piederēja, jo man nebija nekā.

Tas bija netaisnīgi! Vai tad arī es nebiju pelnījis savu daļu pasaules labuma, ja jau reiz tāds eksistēja? Kādēļ visi citi varēja dabūt to ko kāroja, kā piemēram, tas Džeikobs Bleks? Kāpēc viņš nevarēja atrast to likteņa mīlestību kādā citā meitenē? Kādā, kas bija cilvēks tā kā Klēra? Bet nē! Viņam vajadzēja tieši Nesiju, kuru gribēju es. Un kādēļ viņa nedeva priekšroku man, bet gan tam plušķainajam sunim? Tas bija negodīgi, nepareizi un galīgi nejēdzīgi. Velti izniekota nemirstība.

Kad sasniedzām vietu, no kuras varēju redzēt sanākušos, lielākā daļa puišu sēdējā smiltīs un viņu partneres bija viņiem līdzās. Daži stāvēja kājās un sievietes bija izklājušas uz zemes segu uz kuras bija novietotas dažādas lietas – galvenokārt ēdiens.

Pamanot mani, sarunas aprāvās un visi palūkojās uz mani kā uz briesmoni, kurš iztraucējis viņu burvīgo pasēdēšanu. Džeikobs Bleks pielēca kājās un metās mums pretī.

“Ak, tu viltīgā dēle!” viņš iesaucās, lieliem soļiem traukdamies pie mums.

Man gribējās aplikt roku ap meitenes vidukli un pievilkt sev klāt parādot, tam sunim, ka viņa nav mani atraidījusi, bet savaldījos. Tas nepatiktu Nesijai un tad viņa mani atgrūztu.

Nesija nostājās starp mani un vilku. “Nedusmojies, Džeik. Viņam ir tiesības zināt, kas notiek, jo tas attiecas arī uz viņu.”

“Tas nenozīmē, ka viņam šeit jāatrodas.”

“Nu, vispār es biju tā, kas viņu šurp atveda, tāpēc dusmojies uz mani.” Viņa uzņēmās upura lomu un tā nostrādāja. Bleks apskāva viņas plecus un noskūpstīja uz pieres, pievildams sev cieši klāt. Savukārt man viņš veltīja reizē brīdinošu un draudošu skatienu.

Ja viņa būtu mana meitene, es viņai sniegtu daudz kaislīgāku skūpstu nekā tas āksts, kurš iedomājās sevi par nez kādu varoni.

Vilkacis veda Nesiju sev līdzi pie pārējiem mežoņiem un es viņiem sekoju, lai gan prieka man par to visu nebija nekāda. Neviens mani tur negribēja un arī es nebiju sajūsmā, taču nekur citur es nevarēju justies droši, tādēļ izlikos labiņš, kā biju solījis Nesijai un klusēdams nolīdu malā. Helēna izlikās mani neredzam un sēdēdama pavisam tuvu savam vilkacim, ļāva viņam aplikt roku saviem pleciem un pievilkt tuvāk tāpat kā to darīja arī citi pāri. Man no tā visa gribējās vemt un ja vien es nebaidītos tikt patriekts no šīs sanāksmes, es nebūtu klusējis. Visādi citādi mani ignorēja un tas bija vēl nepatīkamāk kā naids, izsmiekls vai aprunāšana. Viņi izlikās, ka manis te nemaz nav un tāpēc man bija vēl nepatīkamāk, garlaicīgāk un neinteresantāk. Es viņiem biju kļuvis neredzams.

Vilki ātri vien iekarsa sīvā strīdā par to, ka Voltūri jāiznīcina nekavējoties, kad Nesija paziņoja, ka starp tiem ir divas vampīres, kuras uzskatīja par vainīgām visā, kas bija noticis pēc Voltūru ierašanās.

“Ilgāk gaidīt mēs nedrīkstam. Tas kļūst bīstami,” Pols iedegās.

“Bez Kaleniem mēs nespēsim stāties pretī Aleksam un Džeinai,” viņam atbildēja Sems.

Atskanēja rūcieni un nopūtas, kas viesa bezcerību. Izrādījās, ka vilciņi nemaz nav tik vareni, kā biju to iedomājies. Varbūt man bija jāpadomā par pāriešanu pretinieku pusē? Kā izskatījās, viņi bija daudz stiprāki par Kaleniem, kas bija kļuvuši galīgi nelietojumi un vilkači vieni nespēja būt tiem pienācīgi pretinieki. Man kļuva baisi iedomājoties, ka tagad nekas viņus nekavēja nākt mani meklēt un tāpēc varbūt būtu labāk ja es ietu pie viņiem pats. Ja es nostātos viņu pusē, viņi varētu man piedot visus manus grēkus un es būtu pasargāts no atriebības.

Taču Nesija man nekad nepiedotu šādu nodevību, tāpēc bija rūpīgi jāapdomā, ko es esmu gatavs ziedot – viņas draudzību vai savu dzīvību?

“Ko tu mums vari pastāstīt par svešajām vampīrēm?” Džeikobs pajautāja, vērodams Nesijas sejas izteksmi, kad viņa sarāvās.

Meitene palūkojās uz pārējiem un tad ieskatījās acīs vilkam. “Sākumā es viņas uzskatīju par pilnīgi nekaitīgām, vai vismaz par nekaitīgākajām no visiem Voltūriem, kas bija ieradušies, visu uzmanību veltīdama nejaukajiem dvīņiem. Šķiet, ka tāpat uzskatīja arī mana ģimene, citādi nebūtu iekrituši Āro un Kaijusa izliktajās lamatās.” Viņas balss bija skumja un neizteiksmīga. Tādu Nesiju redzēt man bija skumji. Gribējās būt līdzās un samīļot viņu, bet tur stāvēja tas suns un neko nedarīja. Tikai stulbi blenza viņā.

“Tagad es saprotu kādēļ Āro Džannu nosauca par dārgakmeni, kas visu laiku bijis ar viņu un viņš to pat nemanījis. Mani vecāki viņu bija pazinuši, kad viņa vēl bija cilvēks, kuru pēc kara Āro bija pievērsis sev. Izrādījās, ka viņai ir ļoti spēcīgas spējas,” Meitenei turpinot runāt, viņas balss kļuva arvien klusāka, līdz izdzisa pavisam.

“Citādi viņiem nebūtu izdevies apmānīt Kalenus,” ierunājās Helēna. “Iedomājoties Edvarda domu lasīšanu un Bellas vairogu, ir grūti noticēt, ka kāds ir ticis viņiem garām.”

“Nemaz nerunājot par Alises nākotnes redzēšanu,” Džeikobs piebilda.

“Tam tiešām ir grūti noticēt,” Sems pievienojās.

“Es teiktu – neiespējami.” Tas bija Sets. Viņš raižpilni palūkojās uz Helēnu un meitene atbildēja viņam tādu pašu skatienu.

Sasodīts, kā man tas riebās! Kā viņi varēja būt tādi, pat nebūdami no vienas sugas? Briesmas viņus satuvināja vēl vairāk, kā to būtu spējis jebkurš cits notikums. Man riebās būt liekam, neiederīgam, kāds es šobrīd šeit jutos, redzot visus šos pārīšus un visus tos maigos mīlestības un jūtu apliecinājumus, kas mani ieskāva un dedzināja kā uguns. Nebija neviena, kas mīlētu mani. Kaut vai nedaudz. Draudzība ar Nesiju neskaitījās, jo kad tuvumā bija tas vilka, viņa mani neredzēja. Un es kā tāds muļķis, tomēr cerēju.

Cik stulbi!

“Vai tu zini, kādas spējas viņām piemīt?” Sems jautāja Nesijai.

Viņa paraudzījās pretī jautātājam. “Tēvs reiz man sacīja, ka Korina spējot kādam iedvest domas, ko viņa vēlas, lai otrs domā. Bet viņas spējas pret mammas vairogu bija nelietojamas, tāpēc tas man liek pieņemt, ka Džanna, par kuru Āro ir tik lielā sajusmā varētu spēt kaut ko līdzīgu tam, ko daru es, tikai atšķirībā no manis viņa ir tāda kā vampīru spēju vājinātāja.”

“Tad viņai ir jābūt ļoti spēcīgai,” Džeikobs piebilda.

“Šķiet, ka uz viņu neiedarbojas nekādas vampīru īpašās spējas un viņa tās it kā uzsūc sevī tiklīdz kāds no manas ģimenes tās lieto. Turklāt viņai bija desmit gadi, lai gatavotos šim brīdim, jo tieši tik ilgi viņa jau ir vampīrs.”

“Un tas nozīmē, ka Āro šurp nāca ar nodomu,” Helēna turpināja domu, kas bija radusies nevienam vien. “Viņš cerēja, ka kādu dienu vampīri varētu sacelties pret Kaleniem vai arī Kaleni kļūdīties, lai varētu rīkoties.”

“Bet kādēļ Alise šo Āro lēmumu neredzēja?” Nesija bija pārsteigta un tāda kā neapmierināta. “Ja tas bija ieplānots, tad viņa nevarēja to palaist garām.”

“Vienīgi tad, ja Āro un Kaijus ļāva viņai darboties uz savu roku.”

Nesija paskatījās uz Helēnu jautājošu skatienu. “Tu domā, ka viņi ļāva darboties abām jaunajām vampīrēm?”

“Nē. Es domāju tieši šo Džannu. Korina savu daļu darba varētu padarīt tikai tad, ja Džannai izdotos savējais, tāpēc man šķiet, ka Voltūri paļāvās uz veiksmi ne uz ko necerot.”

It kā kaut ko atcerējusies, Nesija piepeši pacēla skatienu pret pārējiem. “Tagad es saprotu, kādēļ Džeina bija tik neapmierināta, skatoties uz Džannu.” Visi izskatījās ieinteresēti. “Džeina bija greizsirdīga, jo bija zaudējusi Āro apbrīnu.”

“Neticami, ka mēs tā iekritām!” kāds no vilkačiem ņurdēja.

“Pēc visa tā, ko bijām darījuši lai viņus iznīcinātu,” kāds cits pievienojās. “Un tikai tādēļ, ka Kārlails izrādīja žēlsirdību.”

“Viņam nebija izvēles,” Nesija aizstāvēja sava klana galvu. “Baumas ir sasniegušas bīstamus apmērus Eiropā un Amerika nav izņēmums. Visi gaida, ka Kaleni rīkosies, bet Kārlails nemūžam nepieļautu cilvēku nogalināšanu tikai tādēļ, ka viņi zinātu par mums. Tad jau labāk viņš izvēlētos mirt pats.”

Tas bija tiesa. Kārlails Kalens labprātāk mirtu pats nekā pieļautu dažu trauslo cilvēkveidīgo būtņu iznīcināšanu. Man tas bija neizprotami. Es nesēju iedomāties, kas notika tā vampīra prātā, ja viņš spēja tos vērtēt augstāk par sevi. Cilvēku taču bija pietiekoši un Kaleniem, lai izdzīvotu tie pat nebija vajadzīgi. Kas tad bija dažu cilvēciņu nogalināšana?

“Un pazīstot Kārlailu, viņš nepieļautu arī vainīgo vampīru sodīšanu,” Sems piebilda.

Arī tā bija tiesa. Šis Kārlails patiešām bija savāds vampīrs, kuru man nekad nesaprast.

“Un ko tad lai mēs darām, ja nevaram Voltūrus pat iznīcināt?!” iesaucās kāds no vilkačiem.

Džeikobs paraudzījās uz satraukto meiteni sev līdzās un tad saskatījās ar Semu. “Mums jādara viss, lai Kaleni paliktu dzīvi.”

Lielisks plāns, es sarkastiski nodomāju. Lai jums veicas!

Ciešana klusu no manis prasīja lielu spēku, ko nācās pielietot, lai neizteiktos par visu, ko redzēju un dzirdēju. Bet es biju apsolījis Nesijai, ka savaldīšos un negribēju lauzt viņai doto solījumu.

Sasodīts, kā man riebās būt labiņam!

Necerēti man radās izdevība ieriebt Blekam par to, ka Nesija visu uzmanību bija veltījusi viņam nevis man, bet tas prasīja uzupurēšanos arī no manis. Kaut vai tikai lai pakaitinātu to draņķa kranci es biju ar mieru vēlreiz iekāpt tajā dzelzs kastē, kad Nesija piedāvājās mani aizvest atpakaļ uz Forksu. Blekam uz kakla izspiedās dzīslas un sacirtās zobi redzot, ar kādu prieku un patiku es piekritu braukt viņai līdzi. Nesija izskatījas neitrāla un noskumusi. Viņu nesatrauca mūsu īsā naidpilno skatienu apmaiņa.

“Vai viņš nevar skriet kājām?!” aizvainoti vilkacis norūca Nesijai pie pašas auss, kad apskāva viņu uz atvadām.

“Lai tev rastos izdevība mani nogalināt?” es atrūcu tikai tāpēc, lai Nesija nepārdomātu, jo zināju, ka vilki mani neaiztiktu.

Nesija neko nesacīja. Viņa bija skumja.

“Neraizējies. Mēs par visu parūpēsimies un lūdzu neej uz Kalenu māju. Vismaz ne viena.” Sargājoši sagrābis meiteni nesalaužamā tvērienā, Bleks čukstēja viņai ausī.

It kā tāda sargāšana viņai būtu nepieciešama. Bet ja jau reiz tā, tad es biju vēl labāks aizstāvis par to plušķi.

“Neiešu,” viņa apsolīja.

Iekāpdams Nesijai līdzās automašīnā, es piemiedzu vilciņam ar aci, kā zīmi, ka nu viņa laiks ir beidzies un pienākusi mana kārta būt šīs jaukās meitenes tuvumā. Bleks grieza zobus un draudoši rūca. Viņš šobrīd labprāt gribētu sajust manu miesu starp saviem zobiem. Es to redzēju viņa acīs. Un tomēr man arī šķiet, ka viņš vēlējās būt manā vietā, lai varētu būt Nesijas tuvumā.

Dzelzs kaste lēni kā gliemezis grabēdama vilkās cauri smirdīgajam vilkaču ciematam. Pie tam Nesija nepūlējās aizvērt logu. Viņa bija iegrimusi savās domās, nemaz nemanīdama manu klātbūtni. Acīm redzot, Blekam nebija izdevies viņu nomierināt.

“Viss būs labi.” Es nebiju nekāds mierinātājs, jo man nekad nebija nācies piedzīvot situāciju, kurā būtu par kādu jāraizējas, un tomēr es nebiju bezjūtīgs neietis, lai spētu noskatīties viņas ciešanās.

Viņa neko nesacīja.

“Vai tu neesi mēģinājusi runāt ar savu ģimeni? Pārliecināt viņus, ka Voltūri ir sliktie?” mirkli klusējis, es vaicāju.

“Tam nav jēgas. Viņi manī neklausās. Lai gan viss ir kā parasti un viņi cenšas, lai tā arī būtu, nekas nav tā kā vajag,” mani pārsteidza viņas piepešā dedzība balsī, ņemot vērā, ka pirms tam viņa vienkārši klusēja. “Turklāt, man nepatīk uzturēties mājā, jo tur ir Džeina, kas tā vien vēlas man atriebties par visiem pāri darījumiem, bet izliekas par draudzeni. Tas mani padara vai traku!” Viņa bija nikna un tādu Nesiju es patiešām redzēju pirmo reizi. Man šķita, ka viņa varētu to vampīri pārmācīt, ja vien viņas ģimene neuzskatītu viņu par draugu. Tāda Nesija man patika. Tur nu nebija nekā sargājama. Ja kāds šeit bija jāsarga, tad tā bija tā sliktā vampīre, kuru Nesija ienīda. “Kā gan mani vecāki nesaprot, ka tā ir viltība?” Viņa dusmojās, bet neizskatījās, ka dusmas būtu vērstas uz kādu konkrēti. It kā viņa dusots pati uz sevi, ka nav spējīga neko pasākt, lai kaut ko mainītu.

Bet tā taču nebija viņas vaina, ka Voltūriem bija izdevies apmuļķot viņas ģimeni pat ņemt vēra, ka tiem bija tik unikālas spējas. Patiesībā tieši viņi bija vainīgie pie savām nelaimēm un tādēļ man bija žēl Nesijas, kurai bija jacieš. Es vēlējos kaut varētu darīt kaut ko, kas ļautu viņai aizmirst par problēmam, tāpēc piedāvājos pavadīt atlikušo dienas daļu kopā ar viņu. Tā viņa varētu man piederēt daudz ilgāk nekā tikai šo braucienu, kas solījās būt garš, bet ne pietiekami.

Nesija šo domu kategoriski noraidīja.

“Vai tas ir viņa dēļ?” mana balss skanēja mazliet paskarbi, taču apziņa, ka viņa tam vilkam bija tik uzticīga, mani sadusmoja. “Vai viņš tev aizliedz pavadīt laiku kopā ar mani?” Tas man uzdzina dusmas. Patiesas dusmas. Varbūt pat lielākas nekā Nesija juta par to Džeinu. Savtīgais nelietis bija savācis Nesiju tikai sev.

“Tu neko nesaproti, Ralf!” viņa iesaucās, iesisdama ar plauktu pa stūres ratu. “Kad tev pielēks, ka es mīlu Džeikobu un nekas to nemainīs, lai kā tu uztveru mūsu draudzību?” Nesija atkal dusmojās un šoreiz uz mani.

“Un kad tu sapratīsi, ka man ir tiesības cīnīties par tevi tāpat kā viņam?”

Meitene spēji ietrieca kāju automašīnas grīdā un dampis apstājās kā zemē iemiets turpat uz ceļa. Ja man nebūtu tik strauja reakcija, es būtu ietriecies priekšējā stiklā.

Viņa lēni pagrieza galvu uz manu pusi un viņas acīs es varēju izlasīt vienaldzību, kas mani mazliet aizvainoja. Vai tiešām es viņu neinteresēju pat ne mazdrusciņ? Ja tomēr tā bija, viņa vismaz varēja izlikties, ka tā nav. Arī man bija jūtas.

“Ralf?! Ja reiz tāda cīņa ir bijusi, par ko es ļoti šaubos, tad tā jau sen ir beigusies. Samierinies. Tu zaudēji. Vismaz proties to saprast.”

Es sakniebu lūpas un sāku māt ar galvu, bet ne jau tādēļ, ka piekristu viņas sacītajam. “Tātad tu esi izvēlējusies. Tu izvēlējies viņu.” Es tiešām biju nikns un ne tik daudz uz to vilkaci vai Nesiju, par to, ka viņa ir mani atraidījusi, kā par to, ka biju tādš muļķis un domāju, ka viņa varētu pārdomāt. Bet kālab, lai viņa to darītu? Es taču biju niecība. Tikai kaut kāds vampīriņš, kurš lielākajai daļai pat no manas sugas krīt uz nerviem un tracina. Līdz šim manu uzmanību nebija pievērsusi neviena vampīru kārtas pārstāve, kas gribētu saistīties ar mani un Nesija bija vienīgā, kas deva man iespēju sevi pierādīt. Bet iedomāties, ka viņa varētu būt mana meitene… Uh! Tas nu būtu pārāk daudz prasīts. Man bija jābūt laimīgam, ka viņa vēlējās būt mana draudzene, kamēr es viņai uzmācos ar savu nebeidzamo mīlestību.

Bet kur lai es to lieku? Kā lai ierobežoju savas domas un jūtas? Vai uz šīs stulbās pasaules bija arī kāda priekš manis? Vai arī man mūžīgi būs jāsamierinās ar dzīvi vientulībā?

“Tu zini, ka tā ir,” viņa vienaldzīgi nosacīja un atsāka braukt.

Kādu mirkli mēs abi vienkārši klusējām. Viņa tādēļ, ka dusmojās uz mani, bet es tādēļ, ka želoju sevi. Nebija viegli samierināties, ka vienīgā meitene, kura man patika, mani negribēja.

Pie velna! Ar to es nesamierināšos nekad, kaut arī viņai to neteikšu.

“Piedod, ka biju tik asa. Esmu satraukta. Zinu, ka tā ir muļķīga atruna, bet citas man nav.”

Es pasmaidīju. “Vai zināji, ka tu esi vienīgā, kas man jebkad ir atvainojusies?” Parasti nevienam nerūpēja tas, kā es jutos. Kaut vai Helēnai. Viņa man neatvainojās un neizskatījās, ka to kādreiz ir nodomājusi darīt pie tam, kad bija mani savainojusi, bet Nesija tikai paskarbi uzšņākusi. It kā kads tā nedarītu itin bieži.

Arī viņa pasmaidīja un šoreiz smaids bija mīļš un patiess. Es jutos labi, zinot, ka šis ir domāts man nevis tam sunim. Taču tas nebija tik ilgs, cik es gribētu un Nesija atkal bija nomākta. Es mēģināju izdomāt, kā lai viņu atkal padara laimīgu.

Meitene palūrēja uz mani. “Piedod. Vēlreiz. Šobrīd esmu pārāk norūpējusies par daudzām lietām, kas man nedod mieru.”

“Varu iedomāties.” Patiesībā nevarēju vis. Man bija neizprotama tāda dzīve, kurā bija jādomā par citiem. Varbūt tādēļ man patika būt vienam, jo tad varēju visu uzmanību veltīt tikai sev. “Bet tu nevari visu laiku domāt tikai par viņiem. Tev ir jāpadomā arī par sevi.” Viņa tiešām bija pārāk nesavtīga. Kad viņa beidzot sapratīs, ka eksiste arī viņa?

“Šoreiz es domāju par Dāvidu. Viņš sacīja, ka dosies prom no Forksas. Man ir skumji, ka būs jāšķiras no viņa. Viņš ir jauks.”

“Kas ir Dāvids?” zināju, ka esmu šo vārdu kaut kur dzirdējis, bet nebiju pievērsis tam tik lielu uzmanību, lai zinātu, kas viņš ir.

Nesija palūkojās uz mani kā uz muļķi, kāds es šobrīd arī jutos. “Dāvids Hotons! Viņš ir mūsu klasesbiedrs.”

Ak, pareizi! Tas ņuņņa, kuru es aizbiedēju no sava sola jau pirmajā skolas dienā un pēc tam pamatīgi iztrenkāju sporta nodarbībās.

Eu! Viņa bija teikusi, ka viņš ir jauks.

Es griezu zobus, ka ir vēl kāds bez vilka, kuram šī meitene ir izrādījusi uzmanību. Nepelnīti. Šeit es biju vienīgais, kuram bija tiesības uz viņu. Tam bija daudz iemeslu. Es biju vislīdzīgākais viņai, visglītākais, visforšākais un visādi citādi pats labākais.

Ha! Kāda tad tur varbūt runa par izvēli. Tā tak ir acīm redzama. Bet Nesija skaidri un gaiši bija pateikusi, ka grib vilku.

Nu, labi. Vismaz tam nīkulim uz viņu nebija nekādu cerību. Toties man viss vēl priekšā.

“Kas tur liels?” nespēju saprast. “Lai viņš brauc kurp vēlas. Tev arī bez viņa klāsies labi. Šeit taču esmu es.”

Viņa ignorēja manu piezīmi un grūtsirdīgi nopūtās. “Kad mēs atvadījāmies, mani pārņēma tāda dīvaina sajūta, ka redzu viņu pēdējo reizi un tā mani nepamet ne uz brīdi.”

Es iespurdzos.

“Viņš man lūdza ko tādu, ko es viņam nevarēju dot un tādēļ es raizējos, ka viņš varētu mani ienīst,” viņa sacīja skumjā balsī, toties man patika, ka viņa cilvēkam bija atteikusi, jo bija vairāk nekā skaidrs, ka viņš bija vēlējies viņas mīlestību. “Manuprāt, tieši tādēļ viņš sacīja, ka dosies tālu projām un nekad vairs neatgriezīsies.”

Ja Nesija neskatītos, es paberzētu rokas priekā. “Nu, kas tad tur tik liels? Lai jau! Ja man būtu kurp doties, arī es pamestu šo nolādēto vietu un dotos kaut kur citur. Es to visu paciešu galvenokārt tevis dēļ. Šaubos vai es šeit ilgi būtu palicis, ja nebūtu sastapis tevi.”

Nesija pārsteigta iespurdzās. “Patiešām dīvaini. Kaut ko līdzīgu man sacīja arī Dāvids. Vai nav jokaini?”

Man iešāvās pratā, ko es darītu, ja būtu tāda mirstīga cilvēka vietā, kurš bija tik niecīgs visas plašās pasaules priekšā, ja tāda meitene kā Nesija būtu mani atraidījusi.

“Tas tiešām ir jokaini. Vai zini kāpēc? Jo es tā Dāvida vietā droši vien padarītu sev galu. Cilvēkiem tak tas ir viegli.”

“Kādēļ tu tā saki?” Jutu kā viņas straujā sirds sāk sities vēl ātrāk un asinis vēnās mutuļoja. Viņa sažņaudza dūres ap automašīnas stūri.

“Nu, tu viņu atraidīji un tagad viņš nolēmis doties kaut kur tālu projām… Vai zini, cik sāpīgi vīrieši uztver tādu atraidījumu. Es to zinu, jo savāz ziņā arī es esmu vīrietis.” Gribēju, lai viņa zina ka man ir jūtas, kuras mani atraidot, viņa ir aizskārusi un tādēļ es esmu vīlies. “Vai zini, man ir arī cilvēciskā puse. Tā kura jūt tāpat ka justu jebkurš cilvēks…” es runāju un kad paskatījos uz meiteni sev līdzās, redzēju, ka viņa manī nemaz neklausās. Viņa lūkojās ārā pa priekšējo stiklu tik ļoti koncentrējusies uz kaut ko, kas nebija ceļš un iekoda sev apakšlūpā tik stipri, ka man šķita, tā tūlīt asiņos un tad es nespēšu noturēties… un tad notiks katastrofa.. un tad…

“Ak, mans Dievs!” viņa ieliedzās un dzelzs kaste apstājās tik pat strauji kā iepriekšējā reizē, tikai šoreiz es pārāk biju koncentrējies uz drausmīgo ainu, ka nepaspēju noreaģēt un tikai pēdējā brīdī ieķēros priekšējā panelī, lai neietriektos stikā.

Kopš kura laika viņa spēja lasīt domas?

“Es neko neizdarīju!” atkliedzu pretī.

Nesijas pārbiedētais skatiens raudzījās man pretī, likdams man nodrebēt. “Viņš nedrīkst to darīt! Man viņš jāaptur!”

Sapratis, ka runa nav par mani, es atviegloti nopūtos, vienlaikus apjauzdams, ko domā viņa. Dāvids grasījās izdarīt pašnāvību.

Lai jau! Cilvēki tāpat kaut kad mirst. Nu, šis nomirs ātrāk. Nekā šausminoša es tur nesaskatīju.

Nesija gan!

Nepaspēju attapties, kad jau stāvēju uz ceļa un nolūkojos lielā ātrumā aizbraucošajā automašīnā, cik nu ātri tā spēja viņu nest.

Nu, forši! Lieliski! Vienreizēji! Es ārdījos. Viņa deva priekšroku šim Dāvidam, izmezdama mani no tās dzelzs kastes kā tādu atkritumu maisu. Nevarētu sacīt, ka es nebūtu priecīgs no tās tikt āra, bet izrīkoties ar mani šitā. Tas nu bija par daudz.

Nē, es nedusmojos uz Nesiju. Es dusmojos uz šo Dāvidu, jo tā bija tikai viņa vaina. Viņa dēļ Nesija tā pārdzīvoja un bija metusie viņu glābt. Kāda, velna pēc, viņai bija tas jādara? Ja viņš gribēja mirt, tad lai mirst vesels un liek mums mieru.

Stulbais, Dāvids!

Un ko man bija devis labiņā Ralfa tēls?! Viss velti! Un es tā nopūlējos. Šodien nevienu pat nebiju apvainojis, ja nu vienīgi savās domās, bet tas neskaitījās.

Ar labiņo Ralfu ir cauri. Es būsu es pats. Es būšu sliktais.

4 komentāri

  • Raina teica:

    Ah kā es dievinu ieraudzīt jaunu nodaļu no tavas puses.
    KĀ ES NEVARU CIEST RALFU. VIŅŠ IR TIK EGOISTISKS. PASAULES NABA. ES VIENMĒR NOPŪŠOS, KAD IERAUGU KA MAN BŪS JĀLASA NO VIŅA SKATPUNKTA.
    Bet tā visā visumā stāsts ir labs.tākā nu jā… Turpini.

  • Gunita teica:

    Hi, hi, hi! :-) Tāds nu Ralfs ir, bet man viņš patīk. Viņš ir interesants.

  • Raina teica:

    Protams, bet es pati neesmu tāds cilvēks un nemāku ar tādiem kopā. Kur nu vēl pa vampiru. :D
    Es domāju, ka tu pati esi visai interesanta persona. Lasot stāstu es domāju ko rakstnieks domā tajā momentā.
    Un pēc tā ko es spriežu, tu esi visai inteliģenta un interesanta personība.

    Un es tev novēlu priecīgu Līgošanu! .Un visiem pārējiem divtik;)

  • Gunita teica:

    Paldies, Raina! Lustīgu līgošanu arī Tev un, protams, visiem TT!

Komentēt

(Spamcheck Enabled)