Galerija
kristena4 08 fixed-1 twilight_22_m 281fud5 3rdannualromeinternationalfilmfestival4qqgen_mflzl untitled14 Bryce Dallas Howard robert-pattinson-gq-4

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Mēness gaisma. 21. nodaļa

21. ES ARĪ VIŅU GRIBU!

Man ir garlaicīgi! Man ir garlaicīgi! Man ir garlaicīgi!

Es jau ilgi biju klaiņojis pa vilku teritoriju un viņi mani ignorēja, ka tas kļuva neinteresanti. Viņiem laikam apnika mani vajāt, jo nespēja mani notvert. Es biju ātrāks par vēju. Es biju neuzvarams. Tomēr bez upuriem iztikt nebija iespējams, jo man nācas paciest to briesmīgo smaku, kas bija teju vai iesūkusies sūnā un zālē uz to smirdīgo suņu zemes. Bet izradījās, ka tā ir vienīgā vieta, kur es varēju justies daudz maz droši no tiem Voltūru slekavniekiem, jo tur bija vilki un viņi cīnītos līdz nāvei, lai nosargātu savējos.

Tas bija tieši tas, kas man vajadzīgs. Tie suņi varēja sacīt ko grib, es tur vienkārši biju un viss.

Uz rezervāta pilsētu gan iet es neuzdrošinājos, jo vairāk par vilkiem es šobrīd nicināju Helēna, kas tur mūžīgi uzturējās.

Es kārtējo reizi pieskāros rētai uz kakla.

Tagad man uz visu mūžu būs atgādinājums no viņas. Cik pretīgi!

Fē! It kā kāds būtu mēģinājis man pārgrauzt kaklu. Kāds es tagad izskatos?! Viss man skaistums pagalam!

Par to domājot man uznāca nepārvarama vēlme Helēnu nožmiegt, bet lai aizdzītu šīs domas, es atcerējos par Nesiju, kuru nebiju sastapis jau vairākas dienas. Arī viņa laikam mani ignorēja. Visi bija pret mani. Neviens mani negribēja.

Lai jau! Man tāpat ir labi.

Bet Nesija tik un tā bija mans draugs. Viņa mani saprata un atbalstīja.

Draugs.

Tas bija labāk nekā nekas.

Es viņai pierādīšu, ka esmu pats labākais, kas vien var būt. Kādu laiku es taču varu izlikties labiņš un sniegt viņai to, ko viņa grib, ja vien tad viņa būs ar mani. Bet to es atstāšu tam brīdim, kad būšu kopā ar viņu. Tagad es būšu es pats. Ralfs, kurš grib papriecāties. Un es zināju kur tas būtu vislabāk izdarāms. Es devos uz Forksu.

Kad sasniedzu pirmās mājas un pametu koku aizsegu, vairs nevarēju skriet un man bija jāpārvietojas ejot lēnām. Tas bija stulbi un piedevām neērti. Tomēr veiksme bija manā pusē.

Kā allaž, kā allaž.

Es pasmaidīju viltīgu smaidu, jo tas, ko es meklēju pats mani atrada.

Izaicinājums.

No lielveikala iznāca divas cilvēciskas būtnes. Abas meitenes, kuras biju redzējis skolā. Viena bija Feliša – meitene, ar kuru mani iepazīstināja Nesija pirmajā dienā. Otru meiteni laikam sauca Keilija. Tā pļāpīgā.

Sarunādamas par kaut ko, kas mani galīgi neinteresēja, tā Feliša pamanīja mani un pievērsās otrai, smaidama pa visu ģīmi.

“Re, kur, Ralfs Džoiss!” viņa iebakstīja ar elkoni sānos tai pļāpai Keilijai, kas tik strauji sāka grozīt apkārt galvu, mani meklēdama, ka taisni vai jābrīnās, kā tā vēl palika uz pleciem.

“Kur?!” viņa iesaucās, joprojām nespēdama mani pamanīt.

Tas viss ilga tikai divas sekundes, bet pat tik īss laika sprīdis man šķita pārāk garš un nespēdams sagaidīt kad tā muļķe mani pamanīs, gāju klāt pats.

“Re, kur!” Feliša sagrāba viņas elkoni un pagrieza uz manu pusi. Pamanījusi mani, cilvēku meitenes seja kļuva tik pat smaidoša un priekpilna kā pirmās un nu smaidīja viņas abas.

“Ak, Dievs! Viņš nāk šurp!” viņas abas gandrīz vienlaicīgi iesaucās un tad mēģināja piespiest viena otru uz mani neskatīties, jo tas redz esot nepieklājīgi, bet neviena nespēja noturēties, nepalūrējusi, domājot, ka es to neredzu.

Bet es visu redzēju un tas man sagādāja tik lielu uzjautrinājumu, ka bija jāsavaldās, lai nesāktu pilnā rīklē smieties par tām abām cilvēciki vājajām būtnēm, kas sevi bija iedomājušās par nez kādām skaistulēm.

Es nostājos pietiekami tuvu viņām, lai varētu sarunāties, bet ne pārāk tuvu. Cilvēka smarža joprojām lika manam ķermenim saspringt, un kad man nezināmu iemeslu dēļ cilvēku asinis viņu ķermeņos sāka riņķot straujāk, tas neapšaubāmi piesaistīja manu uzmanību. Bet līdz šim, kad biju kopā ar šīm radībām, man vienmēr līdzās bija atradusies Helēna vai Nesija. Šoreiz es biju viens un viņas smaržoja tik kārdinoši, ka man neviļus mutē sariesās inde. Tomēr es spēju savaldīties. Es sažņaudzu rokas dūrēs un centos nedomāt par to, kā viņu asinis spētu remdēt manas slāpes.

Es paklakšķināju ar mēli un piemiedzu ar aci abām meitenēm. Keilija no abām iesmējas visskaļāk un manām ausīm tas izklausījās kā spalgs kauciens. Feliša asi iecirta elkoni meitenes sānā, liekot viņai apklust un apveltīja mani ar mazliet kautrīgu, tomēr ziņkārīgu skatienu.

“Sveiks, Ralf!” viņa sasveicinājās.

“Tā tik ir negaidīta tikšanās. Nekad neesmu tevi redzējusi pilsētā. Vai tu esi ceļā uz lielveikalu? Mēs tieši nu pat no turienes nākam. Tur, kur tu dzīvoji iepriekš, droši vien bija daudz skaistāk un iespaidīgāk. Šeit viss ir pārāk drūms un garlaicīgs. Tādiem jauniem cilvēkiem kā mums šeit nav nekādu iespēju izklaidē…” Keilija aprāvās, kad Felišas elkonis vēlreiz ietriecās meitenes sanā.

To visu vērojot man paspruka neliels smiekliņš, ko viņas nedzirdēja. Abas tik ļoti bija pārņemtas ar manis nopētīšanu, ka neko citu nemaz neievēroja. Viņas apbrīnoja mani. Es vēlreiz ļāvu savā sejā iezagties smaidam un abas cilvēku meitenes nosarka un nolaida acis. Bija patiesi jautri vērot, kādu iespaidu uz viņām atstāja mana klātbūtne.

“Patiesi negaidīta tikšanās,” skaļi sacīju, klusi piebilsdams, ko viņas nespētu sadzirdēt, pat ja būtu klausījušas, par to, cik man ir paveicies šodien viņas satikt un izbaudīt šo mazo izklaidi. Lai gan izskatījās, ka arī viņas izbauda šo tikšanos, tikai citādi.

“Vai vēlies paieties kādu gabaliņu kopā ar mums?” Keilija piedāvāja, atkal ieķiķinādamās.

“Brīnišķīgi!” iesaucos un nosvilpos par tādu iespēju, palikt viņu tuvumā un vēl kaut mazliet pakavēt savu garlaicību. Viņas izskatījās vēl laimīgākas par mani.

Mēs sākām iet pa ielu prom no lielveikala. Ik pa laikam kāds, kurš pagāja mums garām, atskatījās un abas manas pavadones tas ļoti iepriecināja un spārnoja. Man pašam bija jautri vērot viņu sarkšanu un mazos koķetos smiekliņus, kas mijās ar šaudīgiem un reizē zaglīgiem skatieniem manā virzienā ik reizi, kad viņas domāja, ka es nesaktos.

“Kā tev patīk Forksa?” Feliša iejautājās, iedama tikai pāris metrus tālāk no manis bez mazākās intereses par manu atbildi. Vairāk par to viņai patika mana klātbūtne un tā kā cilvēki nespēja ilgu laiku pavadīt klusējot, viņai vajadzēja ar mani runāt. “To droši vien nevar salīdzināt ar Edmontonu, kur tu mācījies pirms tam.”

Edmontona?

Nekad tur nebiju bijis. Tas bija Mariannas un Viljama izdomats stastiņš, lai izskaidrotu manu pēkšņo uzrašanos šai vietā pašās semetra beigās.

Nu, labi. Lai būtu Edmontona. Viņas pašas jau arī tur nekad nav bijušas, ja neko par to nezināja, es nospriedu un vēlreiz uzsmaidīju abām cilvēciskajām būtnēm, kas atbildēja ar spalgu ķiķināšanu.

“Jā. Tā ir liela pilsēta. Un tur ir daudz skaistu sieviešu.” Kaut nu tā būtu. Es varētu kādu dienu uz turieni aizskriet un paskatīties.

Meiteņu skatieni lika manīt, ka šī piezīme viņām nav patikusi.

“Tad jau tev bija daudz draudzeņu.” Pat manam plašajam vampīra prātam bija grūti saprast Felišas aizvainojumu balsī, kad viņa to pateica, it kā es būtu izdarījis kādu noziegumu.

Es vēlējos, kaut varētu atbildēt apstiprinoši, taču patiesībā neviena no vampīru kārtas sievietem man nebija pievērsusi tik lielu uzmanību, lai es spētu kādā iemīlēties. Cilvēku sievietes gan mani neinteresēja, bet kā izskatījās, viņas bija vienīgās, kas mani apbrīnoja. Kaut vai šīs abas, kas vai kusa aiz laimes mani redzēt un pietika tikai ar vienu manu skatienu, lai viņas man sekotu uz pasaules malu.

Cik vienkārši!

Bet man neptika nekas, ko bija viegli iegūt. Man patika azarts. Grūtības, kas bija jāpārvar, lai dabūtu kāroto. Kā piemēram, Nesija. Viņa piederēja vilkacim un tāpēc tas bija divtik patīkami mēģināt viņu iegūt sev. Atvilt tam sunim. Tā tik būtu cīņa, ja es patiešām būti tik drosmīgs, lai izaicinātu viņu uz divkauju. Viens pret vienu.

Ak! Kāpēc es nevarētu būt tāds kā tā trakā Helēna, kas metās man pie rīkles tikai par tādu nieku vien? Tad gan tam mežonim plāni klātos. Viņš bēgtu asti kājstarpē iežmiedzis.

Ha, ha, ha! Es sažņaudzu dūres, jau iztēlojoties, kā viņš metas bēgt.

Un tad sāpīgajā realitātē mani atgrieza abu cilvēcisko būtņu monotonā tarkšķēšana. Viņas gaidīja manu atbildi.

Nedrīkstēju likt dāmām vilties.

Es savilku seju intriģējošā smaidā un paraudzījies kaut kur tālumā, paraustīju plecus, izskatīdamies laimīgs. “Nu, bez šaubām viņas visas mani gribēja. Bet man jau kura katra nepatīk.”

Meitenes aši saskatījās un uzsmaidīja viena otrai. Palūkodamās uz mani ar gaidošiem skatieniem, viņas bija pārlaimīgas, it kā viņām būtu kāda cerība uz mani.

Ja nu vienīgi kā manam medījumam.

Feliša jau grasījās, ko jautāt, bet tika apsteigta. Keilija izrādījās manīgāka un viņas pļāpīgums gāja roku rokā ar degsmi, kas ielija katrā viņas vārdā. “Vai šeit tu esi atradis kādu, kas tev patīk?”

Felišas elkonis ielidoja Keilijas sānā ar tik lielu spēku, ka es spēju sadzirdēt pat šalkoņu, kad tas triecās pret mērķi.

“Au!” meitene sāpēs saviebās un atvirzījās tālāk no kausles, palūkodamās uz viņu pārmetošu un naidpilnu skatienu.

Sakostiem zobiem un izbolītām acīm Feliša lūrēja uz Keiliju, dodama slepenus mājienus, kas man lika smieties, bet es cieši sakniebu lūpas, lai neizlauztos ne spurdziens. Tomēr valdīties bija grūti, it īpaši tad, kad iedomājos, ka viņas varētu mesties viena otrai matos. Cilvēku sievietes bija impulsīvas un bieži vien histēriskas.

Es tiešām spēju atstāt spēcīgu iespaidu un šis pat vēl nebija mans labākais uznāciens. Kāpēc tas nekad neiedarbojās uz Nesiju?

Pirms meitenes bija beigušas savu mazo skatienu cīņu, manu uzmanību piesaistīja kaut kas daudz interesantāks. Pa ielu savā dzelzs kastē garām pabauca neviens cits kā mans lielākais konkurents – pats Džeikobs Bleks. Viņš tik ļoti uz kaut ko bija koncentrējies, ka mani pat nepamanīja. Un labi vien bija. Neizpaliks pārsteiguma moments, kad sastapšu viņu. Bija pienacis laiks vīru sarunai. Es viņam pateikšu visu, ko domāju par to riebekli un to, ka… Nē. To es pataupīšu, kad būšu sastapis to šuneli.

Pametu abas cilvēciskās būtnes un devos virzienā, kādā bija aizbraucis vilkacis.

“Ralf?! Tu jau aizej?!” Feliša man uzsauca un es tikai ar pašu acs kaktiņu palūrēju atpakaļ, lai redzētu, kādus ģīmjus viņas abas rādīs redzēdamas, ka es tā vienkārši biju pagriezies un aizgājis.

Viņas lūkojās manī lielām acīm, vīlušās, ka ar to viss arī beidzies. Es pat nepapūlējos apveltīt viņas ar smaidu, jo viņas man bija ļuvušas neinteresantas. Šobrīd bija svarīgākas lietas darāmas, kas solīja daudz vairāk jautrības. Tas bija labi, ka satikšu Džeikobu šeit pilsētā, kur viņš nevarēs pārvērsties par to biedējošo briesmoni. Šeit viņam būs jāizturas kā cilvēkam un no tāda Džeikoba man tik ļoti nebija bail, kaut arī viņš spēja mani uzveikt pat nepārvērties.

“Kā tu varēji viņam kaut ko tādu jautāt?!” dzirdēju aiz muguras sašutušo un dusmīgo Felišas balsi, kas bija vērsta pret otru meiteni. “Tu viņu aizbiedēji!”

Man paspruka spurdziens dodoties uz Nesijas māju, kur viņa šobrīd bija apmetusies, un biju drošs, ka tieši turp devās Džeikobs.

Māju, kuru meklēju, es jau pazinu, jo biju tur jau bijis ne reizi vien, bet pat ja tā nebūtu, es būtu to atradis jo pie tas stāveja tā dzelzs kaste, ar kuru brauca vilkacis. Tieši tobrīd viņš izkāpa ārā un aizvēris durvis palūkojās apkārt. Ilgi jāgaida man nebija līdz viņš pamanīja mani un vilciņa seja savilkās drūmā maskā. Zem biezajām uzacīm tumšās acis teju vai šķēla zibeņus. Sažņaudzis dūres, kas lika viņa muskuļiem izskatīties vēl iespaidīgākiem, Bleks palika uz vietas un lūkojās man pretī, gaidīdams, kad pienākšu tuvāk. Kaut arī viņa izskats viesa manī piesardzību, biju nolēmis neatkāpties un iet līdz galam.

Man nākot ar vien tuvāk, viņš draudoši sakrustoja rokas uz krūtīm un nostājies līdzās savai dzelzs konstrukcijai, aplaizīja lūpas, it kā gatavojoties lielai runāšanai.

Ko tad viņš tādu man varētu pateikt, ko es vēl nezinātu? Ka arī viņam piemīt kaut kādas mistiskas spējas un viņš gatavojas mani pārvērst par krupi?

Ha!

“Ko tu te meklē? Vai tev nebija jāslējas zem kāda akmens, kamēr šeit ir Voltūri?” vilkača balss tonis nemaz nešķita tik draudošs kā viņa izskats. Tomēr viņš uzdrošinājās mani apvainot, tādēļ es negrasījos palikt atbildi parādā.

“Ha, ha! Cik smieklīgi! Jūs vilkus arī nevarētu nosaukt par miera iemiesojumiem. Skraidāt šurpu turpu kā aptrakuši.”

“Tas ir mūsu pienākums, sargāt tos, kuri paši to nespēj.”

“Arī Nesiju?” Man patiešām skauda. Šādas emocijas man bija jaunas, bet es zināju, ka tā ir skaudība, kas grauza mani. Viņam nebija vajadzīgi pat tik muļķīgi aizbildinājumi kā sargāšana un tamlīdzīgas blēņas, lai būtu līdzās šai daiļajai, draudzīgajai, piedodošajai… būtnei, kas pirmo reizi man lika paskatīties uz pasauli citādi. Ak, kā es gribētu būt tā vilka vietā, lai tikai varētu būt ar viņu. Ja tā notiktu, es neatkāptos no viņas ne soli, pat ja tāpēc mana klātbūtne kļūtu uzmācīga. Vabūt tādēļ es pat spētu samierināties ar dzīvi līdzās šīm mirstīgajām un smieklīgajām būtnēm mūžīgi.

Varbūt.

Bleka melnās acis iedegās. “It īpaši Nesiju. Viņa ir mana draudzene, mana mīļotā meitene.”

Es biju pienācis automašīnai no otras puses, kur stāvēja vilkacis un lūkojos viņam pretī pāri kravas kastei, kurā mētājās dažādas dzelzs gabalu atlūzas un neviena no tām nešķita kaut kam derīga. Diez kādēļ viņš tās staipa sev līdzi? Nevar bez tam dzīvot? Es uzliku labās rokas rādītājpirkstu uz kravas kastes malas un iedams gar to, novilku pār to ar pirkstu.

“Es tavā vietā nebūtu tik drošs.” Ļāvu, lai manā balsī ieskanas noslēpumaina nots un noraudzījos labpatikā kā Džeikobs Bleks sakož zobus un sakniebis lūpas, cenšas izlikties, ka tas viņu nesatrauc un ne mazākajā mēra nerada greizsirdību. Bet patiesībā viņš vai plīsa aiz dusmām, ka varētu mani saraut gabalos tepat uz līdzenas vietas, ja vien tam nebūtu aculiecinieku un viņš spētu pārvērsties. Redzēju kā viņš ieķeras automašīnas sānā, lai drebēšana nekļūtu redzama un pasmaidīju par to.

“Neizaicini mani, dēle. Tu to nožēlosi,” viņš šņāca caur zobiem kā tāds krātiņā iespundēts lauva, kas lika man pasmaidīt pa īstam un es ļāvu smiekliem plūst, padarot vilkača drebēšanu daudz manāmāku.

Izslējos pilnā augumā, parādot, ka neesmu nedz gļēvulis, nedz vārgulis un viņa draudi mani nemaz nebiedē. Lai to pierādītu, es gribēju viņu pakaitināt vēl vairāk, kaut arī visi mani iekšējie instinkti, kas bija pasargājuši ne reizi vien, lika klusēt. Un tomēr es nespēju savaldīties nepasakot to, kādēļ biju nācis.

Es savilku pavisam nopietnu sejas izteiksmi. Tas, ko vēlējos teikt, patiešām bija nopietni un gribēju lai šis Džeikobs Bleks to tā arī uztver.

“Tu varbūt domā, ka Nesija man ir tikai tāda aizraušanās, bet tā nav. Tādēļ man tev jāsaka…” Uz brīdi apklusu, lai saņemtu drosmi, jo vilkača melnās acis urbās manējās kā gatavotos mani sadedzināt dzīvu. “Es arī viņu gribu!” iesaucos daudz skaļāk nekā vajadzētu, lai šim stulbenim tas būtu saprotams.

Vilkacis izsmējīgi atieza zobus pret mani. “Tas tik ir joks! Ko tu neteiksi! Vai tev šķiet, ka Nesija ir kāda lieta?! Ja neesi pamanījis, tad viņa ir dzīva būtne un pati pieņem lēmumus!” viņš kliedza pāri automašīnas kravas kastei un man jau šķita, ka tūlīt pārmetīsies tai pāri, lai ķertos man pie rīkles. Tieši tobrīd, kā par nelaimi, neviens negadījās uz ielas, lai mazinātu manas bažas, ka vilkacis tomēr varētu man uzbrukt. Kāda neveiksme!

Man gribējās samelot, ka arī Nesija mani grib, lai gan es nezinu, vai viņš būtu tam noticējis. Tam jau arī nebija nozīmes, jo efekts tik un tā būtu tā vērts, bet viņš bija tik pārskaities, ka teju nesamīcīja automašīnas sānus, kuros bija ieķēries ar abām rokām, lai paliktu uz vietas. Pat tas nespēja apturēt viņa drebēšanu un spēcīgais rūciens, kas lauzās ārā no krūtīm, bija baiss.

Šoreiz es paklausīju saviem instinktiem un paslīdēju soli sāņus aiz automašīnas kabīnes, ja nu Bleks patiešām nenovaldītos un uzbruktu.

“Bēdz! Kamēr es vēl esmu es pats!” viņš man uzšņāca un es sapratu, ka laiks mest drosmi pie malas un ņemt kājas pār pleciem, jo tas mežonis patiešām kļuva nekontrolējams. Līdz ar viņu drebēja visa tā dzelzs grabaža un tās kravas kastes sāni savādi un dobji nokrakšķēja, kad viņa rokas samiedzās ap to.

Es paspēru atpakaļ vēl pāris nedrošus soļus, baidīdamies uzgriezt viņam muguru, ja nu tā būtu viltība un viņš grasītos man uzbrukt no aizmugures, bet tad apcirtos uz papēža un mazliet grēkodams un skriedams ātrāk nekā cilvēkam vajadzētu, iemetos mežā aiz mājas.

Tie vilkači laikam nav psihiski veseli. Kā var apvainoties par tādu nieku? Nu un tad, ja arī es mīlēju Nesiju? Kurš gan viņu nemīlētu?! Viņa taču nav viņa privātīpašums. Katrs var mīlēt to, kuru grib. Un es gribu Nesiju, pat ja viņa negrib mani. Nu, labi. Es nevaru viņu piespiest mani mīlēt, bet viņa jau vēl nemaz nezina, cik ļoti es viņu vēlos. Tagad, kad biju viņu iepazinis, nespēju iedomāties dzīvi pirms tam, kad viņu nepazinu? Kāda bija mana dzīves jēga, kad nebija līdzās viņas?

Tas tiešām bija smieklīgi, ka tādam vīrietim kā man bija vajadzīga sieviete, lai izdzīvotu, bet tā nu bija sanācis, ka Nesija bija īpaša. Un viņa tikai pa pusei bija vampīre. Otra viņas puse pārstāvēja radījumus – cilvēkus, kas man riebās. Viņu vājums, trauslums un nepatstāvība bija kaitinoši apnicīga un līdz pretīgumam salkana. Kā gan varēja vienlaikus būt tik stipras un skaistas būtnes kā mēs un tādas niecības kā viņi?

Bet ja tā padomāja, tad ļaunāki pa cilvēkiem tomēr bija vilkači, jo viņi īsti nebija ne cilvēki, ne zvēri. Kas tad viņi bija?

Laikam jau kaut kas no abiem tāpat kā Nesija. Lūk, arī nāca atbilde, ko biju meklējis kopš brīža, kad Nesija man paskaidroja par tiem likteņu iezīmētajiem. Viņu ar Džeikobu Bleku saistīja kaut kas tāds, kas piemita tikai viņiem.

Pie vena! Viņi bija daudz līdzīgāki nekā man šķita.

Bet es tik un tā neatmetīšu cerības, jo diez vai viņa visu mūžu gribēs būt līdzās kādam, kas smird?

Es pavadīju ilgu laiku skraidot Forksas tuvumā, cerībā sastapt Nesiju, bet viņa tā arī mājās neatgriezās. Pieņēmu, ka viņa palikusi Kalenu namā, taču mājās nepārnāca neviens no tās iemītniekiem, tādēļ tas lika domāt, ka kaut kas notiek, bet es par to neko nezināju. Nu, ja. Kā gan es kaut ko varētu zināt, ja dzīvoju mežā. Bija pēdējais laiks doties mājās, tikai negribējās sastapt Helēnu. Bet man jau nebija citur kur iet un tā bija vienīgā vieta, kur es vēl varēju rast patvērumu, ja negribēju visu laiku pavadīt smirdīgo un neciešamo vilku teritorijā kā tāds zaķpastala. Taču ja tā padomāja, tur vismaz bija droši, jo tur nebija Helēnas. Viņa bija pilnīgi traka. Tad jau vilkači šķita tīri pieklājīgi čaļi. Līdz šim neviens no viņiem mani nebija pat savainojis. Pat Džeikobs Bleks, lai cik pārskaities viņš šodien bija, man neuzbruka, ļaudams doties prom. Es šaubījos, vai spētu būt tik savaldīgs, ja būtu bijis viņa vietā.

Kas par atklāsmi! Es laikam pārāk ilgi esmu sabijis viņu teritorijā un saelpojies vilku smārdu, ja spēju viņus tā uztvert.

Biju neizsakāmi priecīgs, ka Helēnas mājās nebija. Miers un klusums. Ne Viljams, ne Marianna, acīm redzot, nezināja par mūsu saķeršanos, jo neviens no viņiem uz mani nedusmojās. Patiesībā viņi bija laimīgi mani redzot. Tikai Marianna mazliet dusmojās, ka tik ilgi nebiju rādījies un licis viņai uztraukties. Viņa no tiesas bija daudz līdzīgāka gādīgai mātei nekā es domāju. Bija dīvaini viņu un Viljamu uztvert kā vecākus, jo savus cilvēku vecākus es jau biju aizmirsis. Cilvēku atmiņas kļūstot par vampīru izgaisa un ja tās tīšuprāt neasauca atmiņā, tad ar laiku tās spēja izdzist pavisam.

Manējās bija tik pat kā izdzisušas, jo šo laika posmu es nevēlējos atcerēties ne par ko. Tā bija manas dzīves visnepatīkamāka daļā, tāpēc kļūšana par vampīru man bija kā atpestīšana. Es nemūžam neiemainītu kādu citu cilvēka dzīvi, lai cik laba tā nebūtu, pret vampīra nemirstību, spēku un visu, ko tā deva. Manās acīs tai nebija līdzvērtīgas dāvanas, ko man pasniedza dēmoniskais vampīrs vietā, kur es ne mūžam nebūtu spējis iedomāties, ka pastāv arī labāka dzīve pat esot sliktajam.

Jā, es biju sliktais un to nenoliedzu, kā tie, kas uzdevās par eņģeļiem, lai gan viņu darbi liecināja par pretējo. Man patika būt tādam kāds biju par spīti tam, ko sacīja citi. Viņiem šķita, ka esmu egoists un savtīgs nelietis, kuram rūp tikai paša labums. Pie velna! Tā arī bija! Man rūpēja tikai un vienīgi es pats, jo nevienam citam es nerūpēju. Pat būdams cilvēks, es dzīvoju kā mācēju un ar to, kas man bija dots. Kaut arī es biju vienīgis bērns ģimenē, manai mātei tik un tā neatlika laika priekš manis. Tēvu es redzēju pavisam reti, jo viņš dzīvoja pie citas ģimenes un nebija nekāds labais tēvs arī tai. Es biju viens un meklēju sabiedrību uz ielas, kur to arī atradu. Lai izdzīvotu, es kļuvu par zagli. Par sasodīti labu zagli! Man šī lieta padevās, bet kad vienīgo reizi no visām gribēju būt godīgs, mani padarīja par noziedznieku. Es negribēju nonākt cietumā par to, ko patiešām nebiju izdarījis, tāpēc darīju to, ko pratu vislabāk. Bēgt!

Man nācās slēpties pilsētu pretīgākajās un tumšākajās vietās, kur kādā no tām es sastapu īstu briesmoni. Viņš mielojās ar cilvēku asinīm, vesdams viņus uz savu midzeni. Viņu sauca Alvils un viņš apsolīja, ka nenogalinās mani, ja es viņam piegadāšu svaigu barību. Es redzēju viņa spēku un ātrumu un sapratu, ka no viņa paslēpties es nespēšu, tāpēc piekritu darīt to, ko viņš lika.

Es meloju, liekuļoju, tēloju un upurēju. Es darīju visu, ko Alvils man sacīja un ar katru mirkli, ko pavadīju viņa tuvumā, kļuvu viņam arvien līdzīgāks. Es aizmirsu, ko nozīmē žēlsirdība, mīlestība, cieņa un viss labais, kas man kādreiz kaut nedaudz piemita. To redzēdams, briesmonis man piedāvāja nemirstību un es to pieņēmu. Alvils man neko neliedza, ļaudams medīt, kad un kur vien es to vēlējos. Pirmo reizi es biju pats sev noteicējs. Bet drīz vien mums uzradās konkurenti, kas gribēja medīt mūsu teritorijā. Alvils nolēma stāties viņiem pretī un mēs gatavojāmies cīnīties, taču pēdējā un izšķirošajā brīdī es parādīju gļēvuļa cienīgu rīcību un pametu savu kompanjonu cīņas laukā vienu. Es izvēlējos bēgt, kā allaž biju to darījis. Es nejutos vainīgs par to, ka nepaliku, lai noskatītos, cik daudzos gabalos tie briesmoņi mani varētu saraustīt. Es gribēju dzīvot pēc tam, kad biju ieguvis nemirstību, ko nevar dabūt uz katra stūra. Man bija viss, ko vien tāds puisis kā es varētu vēlēties. Biju skaists, gudrs, attapīgs un neviens nevarēja no manis prasīt, lai atdodu galus muļķīga lepnuma dēļ, ja varēju izbēgt un dzīvot mūžīgi. Un man bija taisnība. Paskat! Ja būtu cīnījies un gājis bojā – un tā noteikti būtu, – tad nebūtu saticis Nesiju un iemīlējis viņu.

Šī izglābšanās bija paildzinājusi manu dzīvi līdz šim brīdim, jo šobrīd mana eksistence vairs nešķita tik droša. Mariannas un Viljama sacītais lika man patiešam uztraukties un mazliet dusmoties uz Kaleniem, kuru vainas dēļ es biju apdraudēts. Viņus bija apciemojusi Nesija un pavēstījusi nepatīkamus jaunumus.

“Nesija ir nobažījusies par savu ģimeni. Kaleni ir pārāk sadraudzējušies ar Voltūriem un tas ir dīvaini. It kā tie būtu Kalenus nobūruši,” Marianna bija noraizējusies.

“Man šķiet, ka draudzība ar Voltūriem ir lieliska. Viņi mums neuzbruks,” nebija vienisprātis ar Mariannu.

“Tu nesaproti, Ralf. Voltūriem ir kaut kas slikts padomā un nu viņu pusē ir Kaleni. Tur kaut kas notiek un Nesija mums piekodināja turp neiet.”

Kaut kas traks! Tagad redz, izrādās, ka viss ir vēl sliktāk nekā sākumā. Un tas viss to stulbo Kalenu dēļ. Voltūrus vajadzēja piebeigt jau tad, kad viņi šeit ieradās. Bet nē! Kaleni gribēja tēlot labos samariešus un uzņemt tos kā viesus. Lūk, pie kā tas noveda! Visas tās runas par Kalenu spējām un to, ka viņi ir spēcīgākais klans, kāds jebkad redzēts ir pilnīgas muļķības! Tukša plātīšanās! Es nopūtos, nodomādams, ka Kaleni to ir pelnījuši savas augstprātības dēļ. Man bija žēl Nesijas, kurai nācās piederēt pie šīs ģimenes un ciest līdz ar šiem. Es vēlējos viņu satikt. Vienmēr to vēlējos. Man vajadzēja viņu redzēt, lai zinātu, ka viss ir kārtībā, lai gan patiesībā es biju nobažījies par savu drošību. Ja nebūtu šīs meitenes, es noteikti būtu bēdzis, kā biju radis to darīt līdz šim, bet viņas klātbūtne neizdibināmā veidā viesa manī uzticību viņai un deva drošības sajūtu, ka viss nokārtosies. Ne velti es vēl biju dzīvs tikai tādēļ, ka šeit bija viņa. Man neizdotos tik ilgi palikt ar veselu ādu, ja Nesija nebūtu nostājusies manā pusē. Kaut vai pēc tam, kad biju izraisījis negadījumu uz šosejas un vilki gribēja manu nāvi, par Kaleniem nemaz nerunājot.

Uzvilku tīras drēbes. Vecās bija galīgi beigtas tik ilgi dzīvojot mežā. Es vēlējos būt glīts, kad atkal satikšu meiteni, kas manī izraisīja tik interesantas emocijas, kuras nebiju pazinis līdz šim. Man bija nepieciešams nosegt savainojumu uz kakla, tādēļ izvēlējos kreklu, kuram bija augsta apkaklīte. Negribēju taču lai visi redz, ka man kāds mēģinājis noraut galvu. Šeit nebija spoguļa, bet es tik un tā zināju, ka izskatos satriecoši. Es paraustīju krekla priekšu, to sakārtodams un biju gatavs randiņam. Vismaz es to tā uztveršu, ja man izdosies Nesiju sastapt. Labi, ka viņa tagad bija apmetusies Forksā. Man nevajadzēs tuvoties Kalenu mājai un bažīties, ka varētu uzskriet virsū kādam no tiem Voltūru slepkavniekiem.

“Uz kurieni tad tu esi sataisījies?!” Marianna iesaucās, kad nolidoju lejā pa kapnēm un jau biju pusceļā uz durvīm. “Tu tikai nu pat ieradies. Neteiksi taču, ka atkal atgriezīsies mežā?” Viņa izskatījās noraizējusies. Mana prombūtne patiešām šķiet šai sievietei bija sāpīga, lai gan to bija grūti saprast. Mēs taču nebijām pat attāli radinieki.

“Es došos satikt Nesiju. Turklāt šeit ir garlaicīgi.”

“Neiekulies nepatikšanās. Mums jau pietiek par ko raizēties.”

Šīs rūpes es laikam nekad nespēšu saprast tāpat kā nesapratu daudzas citas lietas, kas dažus no mums padarīja daudz līdzīgākus cilvēkiem nekā tam vajadzēja būt.

2 komentāri

Komentēt

(Spamcheck Enabled)