Galerija
tumblr_mbte3xiv7m1qlrqlwo2_1280 FP_IMAGE_5175645/FP_SET_5175400 new44s 00332 sarahclarkeinstyle4 11a kristen-stewart-050310-3 Robert Pattinson, Kristen Stewart and Taylor Lautner dakota3

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Mēness gaisma. 20. nodaļa

20. KĀPĒC MAN BIJA JĀBŪT TĀDAM GĻĒVULIM?!

Nu, bagi forši!

Stulbo Kalenu dēļ man tagad šeit bija jātup kā tādam nīkulim un jāgaida, kad tie slepkavas aizvāksies no pilsētas. Un arī Nesija nenāca mani apciemot. Nu, ja. Tagad viņai bija tas stulbais suns, kura tuvumā viņa mēdza bieži uzturēties, un vēl cilvēks, kuru viņa uzskatīja par draugu. Mani viņa ignorēja. Nesaprotu kā viņa varēja būt draugos ar vilku un cilvēku? Mani taču pat salīdzināt nevarēja ar tiem abiem muļķiem. Es biju gan izskatīgāks, gan gudrāks, gan ātrāks un piedevām es viņu mīlēju. Bet viņa mūžīgi izvairījās un aizbildinājās ar to pasaciņu par likteņa iezīmētajiem. Kaut arī viņa mani noliedza, biju pārliecināts, ka viņa mani mīl, tikai baidījās no tā mežoņa. Citādi taču nemaz nevar būt. Kaut arī tikai daļēji, bet viņa bija vampīrs. Tāds pats vampīrs kā es un tāpēc bija pilnīgi stulbi, ka viņa piederēja vilkam nevis man.

Es biju tik nikns, ka varētu kaut ko salauzt, bet vienīgais, kas atradās manā tuvumā, bija akmens krāvums – mana ala, bet to es negribēju sabojāt, jo šī vieta bija mans vienīgais patvērums. Un tad vēl Marianna un Viljams, kas tēloja baigos vecākus. It kā es būtu kāds bēbis, kuram vajadzīga pieskatīšana. Lai viņi pieskata Helēnu, kas dauzās apkārt ar vilkiem. Viņa, redz, visu dara pareizi, bet ko līdz es pasperu soli sāņus, tā šie klūp man virsū. Un vēl uzdrošinās man stāstīt, kas ir labi un kas slikti, ļaujot Helēnai draudzēties ar ienaidniekiem.

“Vilki ir mūsu draugi,” es izmēdīju Mariannas reiz sacīto. No dusmām varētu vai uzsprāgt un piedevām man nebija ko darīt, lai izlādētos.

Sēdēdams uz plakanā akmens alas iekšpusē un raudzīdamies uz mazo, burbuļojošo strautiņu pie savām kājām, prātoju, vai neizpeldēt tam cauri vēlreiz. Tomēr tas nebija nekāds izaicinājums. Nekāda azarta. Biju to darījis jau neskaitāmas reizes. Apnicīgi. Vajadzēja izdomāt ko labāku. Kaut ko tādu, kas patiešām būtu iespaidīgi. Bet ko gan iespaidīgu lai te sadara, ja viss kam pieskaros, sabrūk?

Nu, protams! Tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs. Bija pēdējais laiks doties mazā ekskursijā pa ienaidnieka zemi.

Es ļauni patīksminājos, iedomājoties par nelielo izklaidi, ko man sagādās šis sirojums. Es notiekti noķeršu pāris zvēriņus vilku teritorijā, lai šie patrako. Šobrīd viņi noteikti būs viegli satracināmi, jo Voltūru parādīšanās būs likusi tiem piemesties trakumsērgai.

Ha, ha, ha!

Es smejoties iesitu ar dūri pa klinti un no tās izbirza dažas šķembas, kas iekrita strautā.

Manas kājas mani pašu nesa uz priekšu un tikai vienā – pareizajā virzienā. Garām slīdēja koku stumbri, sūnām apaugušas klintis, dažas mājas un lielceļš, kuru nācās šķērsot. Nolēmu izmest loku gar piekrasti, pārbaudīdams, vai kādu no tiem suņiem nesastapšu tur.

Nekā!

Kur viņi visi pazuduši, kad viņus vajag?!

Pārskēju pār klints virsotnēm, kas sniedzās okeanā un apstājos uz augstākās no tām. Es papletu rokas un paskatījos tumšajās debesīs.

“Eu! Takši?! Es esmu šeit! Nāciet man pakaļ!” Es locījos smieklos.

Neviens nenāca un es arī nejutu viņu klātbūtni.

Tas tracināja.

Kāds no tie suņiem vispār labums, ja pat tad, kad gribu tā kārtīgi izplūkties, viņi klusē kā nosprāguši. Pat smaka nebija jūtama, kurai varētu sekot.

Nu, laibi. Es izdarīšu ko tādu, kas liks jums atnākt.

Noskrēju lejā pa klinti, pārlēkdams pāri platākajām un dziļākajām plaisām un šāvos uz rietumiem. Atspēros no zemes un ar visu spēku palēcos gaisā. Ar kājām atspiedos pret resna koka stumbru un izstiepos visā garumā uz priekšu pavērstām rokām, lai varētu iztēloties, ka esmu raķete un šaujos uz noteiktu mērķi. Šobrīd tas bija jauns izaicinājums, kas ļautu man kaut mazliet papriecāties. Es ietriecos kokā, kas atradās vairākus simtus metru tālāk un veikli piezemējos uz lokana zara. Tas viegli nolīgojās, kad notupos uz tā un iešūpojos, lai pārlēktu uz nākamo, bet tas stulbais zars nolūza. Man izdevās pieķerties pie kāda no augstāk esošajiem un veikli pārslīdēt uz nākamo koku.

Ak! Cik viss ir trausls, ka pat tik vien kā manu svaru nevar noturēt, es dusmojos, lūkodamies uz nolūzušo zaru zemē.

No okeāna puses nestais vējš iepūta man sejā saldu, patīkamu dzīvnieka smaržu un tā lika man mutē sariesties indei un ķermenim saspringt uzbrukumam. Kāju muskuļi nostiepās gatavojoties skrējienam un pirksti savilkās kā zvēra nagi, ieņemot plēsējam piedēvējamu veidolu, lai nogalinātu. Es noliecu galvu tuvāk krūtīm un ierūcos, atsedzot zobus.

Tas būs jautri. Vismaz kaut kāds prieciņš.

Es lēkāju no koka uz koku līdz sasniedzu noskatīto mērķa. Ja tas nebūtu plēsējs, smarža nebūtu mani tik ļoti iekārdinājusi, jo pirms pāris dienām jau biju medījis. Pacēlu galvu, lai paostītu gaisu, ko bija piepildījusi upura smarža.

Jā. Tas bija plēsējs.

Lācis!

Kā tas te gadījies?! Šeit viņu tik pat kā nebija. Ja nu vienīgi pa kādam kalnos, kur man nepatika medīt. Lāči mani nevilināja. Viņi bija lieli, pārāk spalvaini un rūcoši īgņas. Un vienmēr gribēja cīnīties pretī.

Stulbie radījumi! Kā gan viņi nesaprata, ka pret mani cīnīties ir bezjedzīgi. Esmu pārāks par viņiem.

Ak, pareizi! Viņi ir dzīvnieki. Tādi paši zvēri ka tie suņi, tikai garšīgi.

Bet vispār man nepatika, ka ēdiens mēģina mani nogalināt. Es parasti izvēlējos tos, kas bēg, kā piemēram, zālēdājus, lai gan viņu asinis nebija tik apetelīgas. Šoreiz bija citādi. Man gribējās izklaidēties un varbūt tādējādi piesaistīt vilku uzmanību.

Es nolēcu no koka, nevainojami piezemējoties uz kājām un pietupos, palikdams pie zemes, lai netikstu pamanīts. Lācis rūkdams netraucēti turpināja pārbaudīt kaut ko uz zemes. Šķiet, viņš bija atradis ko ēdamu un šobrīd bija tik pārņemts ar savu atradumu, ka manu klātbūtni nemaz nemanīja.

Tas būs pat pārāk viegli, es nodomāju un jau sabēdājos, ka nebūs nekādas jautrības, kad jauna vēja pūsma ļāva man sajust vēl kaut ko bez paša lāča. Tā bija jēlas gaļas smarža. Tieši tas bija mana upura atradums, ko viņš šobrīd ēda.

Kāda likteņa ironija. Lācis pat nenojauta, ka pats tulīt kļūs par medījumu.

Asinis no beigtā dzīvnieka jau bija iztecējušas, bet lācis par to nebēdāja. Viņam vajadzēja tikai gaļu, bet man, savukārt, tieši tās. Un tā kā viņš bija vienīgais, kuram bija tas, ko vajag man, tad lācim nebija nekādas iespējas palikt dzīvam.

Es pieslīdēju tuvāk, joprojām palikdams nepamanīts. Man iešāvās prātā pavisam traka doma, lai lāci satracinātu vēl vairāk nekā viņš būs, kad pamanīs mani. Es pielavījos no tās puses, kur atradās beigtais dzīvnieks, kas izrādījās stirna, un tad tik ātri, ka lācis nebūtu paspējis uz to reaģēt, paķēru aiz kājas viņa medījumu un vilkdams to līdzi, metos skriet. Es, protams, būtu varējis aizskriet tik ātri, ka lācis ne mūžam mani nepanāktu, bet es gribēju, lai viņš dzenas man pakaļ, tāpēc skrēju tikai tik ātri, lai dzīvnieks varētu man sekot. Lācis patiešām bija noskaities un nu rūca tik skaļi, ka šķita drebam viss mežs. Lielās ķepas un to garie nagi dziļi iespiedās mīkstajā zemē, kad viņš dzinās man pakaļ. Atņirdzis zobus, zvērs tā vien vēlējās iecirst tos manā miesā.

Man par to visu nāca smiekli, iedomājoties vien, cik pārsteigts viņš būtu, kad satvertu manu akmens cieto ķermeni. Viņam droši vien salūztu visi zobi.

Lācis neatstājās mani vajāt veselu jūdzi un tas kļuva apnicīgi. Es apstājos un pagriezos pret dzīvnieku, kurš metās man virsū. Iemetu beigto zvēru krūmājā, lai būtu brīvas rokas. Lācis pacēlās pakaļkājās un vicinādams gaisā priekšķepas, nāca man virsū. Es no smiekliem tikko spēju valdīties un ieņēmu boksera pozu, grasīdamies pretinieku kārtīgi pārmācīt.

Ļāvu lācim vairāks reizes man iesist.

“Tas ir viss uz ko esi spējīgs?!” iesaucos un iezvēlu viņam ar labo āķi. Ne pārāk spēcīgi, lai cīņa tik ātri nebeigtos. Lācis apvēlās uz sāniem un nokrita zemē, bet tūlīt pat atkal sāka slieties kājās, lai turpinātu. Sitiens bija licis viņam sadusmoties vēl vairāk un nu dzīvnieks lēca man virsū ar visām četrām. Es pastiepu uz priekšu abas rokas un satvēris zvēru, turēju gaisā virs sevis. Lācis spārdījās un skrāpēja mani, mēģinot atbrīvoties, bet mans ķermenis to izjuta kā kutināšanu un tāpēc man tik ļoti nāca smiekli, ka bija grūti valdīties.

Tā kā man patiesībā bija bail no milzīgajiem vilkiem, lai gan es nekad nevienam tajā neatzīšos, un tomēr to noslēpt nebija nemaz tik viegli, es izmantoju lāci, lai daļēji remdētu savas bailes no tiem. Es iedomājos, ka lācis ir viens no vilkačiem, vislabāk Džeikobs Bleks, un sāku viņu purināt.

“Jūties baigi varens, ko?! Nu, ko tagad teiksi?! Paskaties kā es varu.” Un es spēcīgi sapurināju lāci virs savas galvas. Dzīvnieks nebeidza mežonīgi rūkt un spārdīties, bet atbrīvoties bija neiespējami. Mans dzelžainais tvēriens bija nesalaužams. Ne jau kaut kādam lācim. Protams, būtu citādi, ja tas patiešām būtu īsts vilkacis. Bet tādam es neietu pat tuvumā.

Brrr!

Es nodrebēju.

Lācis rūciena vietā izdvesa kaut ko līdzīgu gārdzienam.

Vai!

Es laikam biju saspiedis viņu par stipru un viņam sāpēja.

Atlaidu lāci, ļaudams tam nokrist zemē. Dzīvnieks palika sakņupis manā priekšā. Tad viņš iztaisnojās, kas norādīja, ka viņš nav nopietni savainots un bailīgi palūkojies manā virzienā, sāka atkāpties. Jau grasījos piebeigt nabaga zvēriņu, kad sajutu riebīgo smārdu, ko nebija iespējams sajaukt ne ar ko citu.

Izklaide ar lāci bija nostrādājusi, bet es vairs nejutos tik pašpārliecināts kā sākumā, kad uzsāku vilkaču meklējumus. Tagad es vēlējos, kaut šie tomēr nebūtu mani atraduši. Man būtu pieticis ar lāča piebeigšanu.

Brrr!

Es vēlreiz nodrebēju, aizmirsdams par lāci un visu uzmanību veltīdams briesmām. Tagad man vajadzēja izdomāt kā pieklājīgi un cienīgi – galvenokārt jau cienīgi – nozust drošībā savā alā tā, lai tie mani nespētu izsekot un atrast.

Vilki tuvojās ātri.

Par laimi viņi bija tikai divi, bet daudz jau tas man neko nedos, ja viņi mani šeit atradīs un mēģinās nogalināt. Es nespētu aizstāvēties pat pret vienu no tiem radījumiem, kur nu vēl pret veseliem diviem.

Nu kas tad man atlika?

Tas, ko pratu vislabāk.

Bēgt!

Cieņu es atstāšu kādai citai reizei. Šobrīd bija svarīgāk tikt prom ar veselu ādu.

Es atkal šāvos kā raķete, bet ne uz savu alu. Vispirms es skrēju uz austrumiem un tad spēji apcirtos uz dienvidiem.

Es jaucu pēdas.

Bet vilki neatlaidīgi sekoja. Divas reizes viņi mēģināja mani ielenkt, bet viņiem nekas neizdevās, jo es izrādījos gudrāks. Un biju ātrāks. Kad kāds man dzinās pakaļ, kur nu vēl ar nodomu nogalināt, es spēju skriet gana ātri, lai visi citi paliktu aiz manis. Pat Helēna, lai kā viņa to apstrīdēja sakot, ka es blēdoties, nekad nespēja mani uzveikt.

Man vajadzēja kaut ko izdomāt, lai no viņiem atkratītos. Tie vilki mēdza būt tik kaitinoši… un stulbi.

Es devos uz rezervātu tā cerot viņus apmulsināt. Lai viņi domā, ka esmu jucis dodoties uz vietu, kur vai mudž no viņējiem. Un tas nostrādāja. Vilki atlaidās, palikdami tālu aiz muguras, ļaujot man pēdējā brīdī mainīt virzienu, pirms biju pietuvojies pārāk tuvu pilsētiņai. Līdz piepeši nez no kurienes uzradās vēl divi citi mežoņi un uzsāka manu vajāšanu no jauna. Un pirms es vēl biju paspējis apsvērt nu pat radušās briesmas, abi iepriekšējie vilkači atgriezās, lai pievienotos vajāšanai.

Ak, likteņa ironija?! Ko tu neteiksi. Lūk, šī ir īsta ķeza.

Sāka kļūt pavisam karsti, kad vilki izretinājās vēdekļa veidā, neļaujot man doties ne pa labi, ne pa kreisi, tikai taisni uz priekšu. Viņi dzina mani atpakaļ uz rezervātu. Izmantodams labajā malā skrienošā pelēkā vilka neuzmanību, pašāvos sāņus, bet ar to nepietika, lai spētu izrauties un tik tikko izvairījos no šokolādes brūnā vilka zobiem, kas sacirtās turpat pie manas pēcpuses, teju to neskardami.

Fūū! Tas bija tuvu. Ļoti tuvu.

Man neizdevās izbēgt. Ar katru soli es tuvojos rezervātam un tas man nemaz nepatika.

Ei! Uz šito es neparakstījos!

Mezdams bažīgus skatienus visapkārt, novērtēju situāciju, vai neradīsies iespēja aizšmaukt. Vilki bija izkārtojušies viens otram tik tuvu un darbojās tik saskaņoti, ka starp viņiem nepalika ne vismazākā spraudziņa, kas ļautu man izmukt. Kā tādiem bezsmadzeņu radījumiem var būt tik nevainojama sadarbība kaujas laukā? Man būs viņiem šis tas sakāms, kad sastapšu kādu, kurš stāvēs uz divām kājām.

Es izšāvos cauri pēdējam krūmu pudurim, kas šķīra mežu no nelielas pļaviņas ar retiem kokiem. Aiz tās bija vienīgā uzpildes stacija šajā miestā un pie tās stāvēja vesels bars tos utainos kraņču cilvēku izskatā.

Kaut arī atrados uz ienaidnieka zemes, jutos daudz drošāk zinot, ka tie četri šeit man nesekos, baidoties tikt pamanīti. Taču tie, kas šobrīd visvairāk līdzinājās cilvēkiem, kā šķita, mani jau gaidīja un sāka nākt manā virzienā. Mesties atpakaļ mežā es nevarēju. Tā būtu pašnāvība. Bet tie pieci, kas izskatījās pēc slepkavnieciskiem maniakiem, nedeva cerības uz ko labāku.

Paliku kur bijis. Lai cik izmisis un… nu labi, labi, sev melot jau nebija jēgas …nobijies es arī nebūtu, viņu klātbūtnē es to negrasījos izrādīt. Nostājos kareivīgā pozā, izriezu uz priekšu krūtīs un pacirtu uz augšu galvu, piespiežot sevi izlikties, ka man nav no viņiem bail.

Lai tik panāk šurp!

Tikai pēc kārtas.

Visiem pa priekšu nāca tas, kurš izskatījās vecāks par pārējiem. Laikam Sems. Viņa sarauktās uzacis skaidri norādīja par neapmierinātību, taču neizskatījās, ka viņš vēlētos manu nāvi. Pārējie četri, ka nāca aiz viņa bija vairāk uzjautrināti nekā nikni. Viņi ņirdza, nostādamies tikai pāris metus no manis un piebisktīja viens otram, lūkodamies uz mani kā uz niecību.

“Paskat, kas sadomājis mūs apciemot!” viens no viņiem iesaucās un visi smējās.

“Sen neesi bijis mūsu pusē,” otrs pazobojās un viņi atkal smējās.

Es vēl vairāk izslēju krūtis un pacirtu uz augšu zodu. Sakrustojis rokas uz krūtīm, lai izskatītos vēl iespaidīgāk, paspēru soli tuvāk bariņam smejošo mežoņu.

“Jūtaties baigi vareni?!”

“Tu tūlīt jutīsies baigi slikti,” viens no viņiem, draudoši rūkdams, sāka nākt man klāt.

Tas, kurš bija Sems, pacēla roku un puisis apstājās kā zemē iemiets. “Lai paliek, Pol.”

“Klausi tēti.” Es pakratīju rūcošajam puisim ar pirkstu.

No vilkaču puses atskanēja vēl viens pavisam apdullinošs rūciens.

“Nekaitini mūs. Mēs varam aizmirst par cieņu pret Kaleniem un to, ka viņi tevi aizstāv,” Sems man uzšņāca.

“Viņu sen jau vajadzēja nogalināt. Viņa dēļ mēs esam spiesti pieļaut Voltūru klātbūtni,” tas, kurš tika nosaukts par Polu, iejaucās.

“Piebeigsim viņu tagad. Neviens ļaunu prātu uz mums par to neturēs,” vēl viens cits no bara piebilda.

Lai gan pilnīgi drošs par to tomēr nevarēju būt, jo šie briesmoņi mēdza būt neizdibināmi, es vairs neizjutu tādas bažas kā sākumā, redzēdmas, ka draudzību ar Kaleniem viņi vērtēja ļoti augstu. Bet tad visas manas bažas izgaisa pavisam, jo mēs vairs nebijām vieni. Klajumā parādījās Helēna un viņai līdzi kā jau paklausīgs šunelis tecēja Sets.

Tā vēl tik trūka, lai viņi sadotos rociņās. Es savilku riebuma pilnu sejas izteiksi, redzot, cik apmierināta un laimīga viņa bija, kad palūkojās uz to ķēmu. Un viņš uzmaidīja meitenei pretī, it kā viņa būtu pati skaistākā lieta, ko viņš jebkad būtu redzējis. Stulbums.

Vai man skauda?! Ka tik ne arī! Man riebās!

Nu, labi! man skauda!!!

Nu ne jau par vilkaci, bet par meiteni!

Viņam vismaz bija kāds ar ko dalīties savā priekā, bet mani negribēja neviens. Kas tādā utainā krancī tik labs, ja blakus biju es – īsts vīrietis? Es nepārvērtos par kaut kādu plušķainu un pinkainu suni, kurš tik vien māk kā ņerkstēt un smilkstēt.

“Kāpēc es nejūtos pārsteigta tevi šeit redzot?” pilna nicinājuma, nievājoši iejautājās Helēna. Nostājusies blakus pārējiem vīriešiem, viņa mēģināja izlikties, ka tur iederas.

Cik smieklīgi! Un pretīgi vienlaikus!

“Sveiks, Ralf!” Sets man uzsauca pieklājīgā tonī. Es nebiju domājis, ka viņš vēlēsies būt ar mani draugos, jo es negribēju būt viņa draugs.

Apveltīju viņu ar smīnu. Vai viņš ir iedomājies, ka mēs būsim baigie čomi? Idiots!

Pols ļauni un izsmējīgie iezviedzās, palūkodamies uz Helēnu. “Musējie viņu atrada uz savas zemes un atdzina šurp.”

Visi atkal smējās par mani, izņemot Setu. Viņš drīzāk izskatījās vienaldzīgs. Pat Helēna smējās. Viņa bija ļauna. Kā viņa varēja būt uz vienu roku ar ienaidniekiem?

Cik pazemojoši! Es jutos kā galma āksts.

“Smejieties vien, bet es šurp atnācu pats. Man apnika nīkt vienam un nolēmu izklaidēties.” Izlikos, ka mani ne mazākajā mērā nesatrauc viņu izsmiekls un sāku lēnām iet apkārt jautrajam bariņam.

“Tas, ka mēs tevi pieciešam, nenozīmē, ka nevaram tev šo to noraut, ja medīsi uz mūsu zemes,” kāds no puišiem, kura vārdu es nezināju, draudēja.

Aizvainojoši palūkojos uz Helēnu. “Tu ļausi, lai viņš ar mani tā runā?” Kaut kādam labumam no māsas taču vajadzēja būt.

Viņa izskatījas aizkaitināta. “Pats vainīgs, ka lien, kur nevajag,” viņa atcirta.

“Ak, pareizi!” nikni iesaucos. “Tu tak esi viņu draugs! Un kas tad esmu es?! Tev vajadzēja būt manā pusē!”

“Ha! Gaidi vien!”

“Tu esi nepateicīga māsa!”

“Bet tu esi nekam nederīgs brālis!”

Es biju tuvu tam, lai mestos viņai pie rīkles. Nepietika, ka par mani smejas tie suņi, vēl arī Helēna mani noniecināja viņu klātbūtnē. Tas nu bija par traku.

“Ja gribat plēsties, tad dariet to kaut kur citur. Mums tajā nav jāklausas,” ierunajās Sems, pārtraukdams mūsu strīdu.

“Ko var prasīt no mums, ja pat viņa paša māsa viņu nevar ciest,” kāds no suņiem sacīja un grasījās doties prom.

“Kurš gan spētu dzīvot kopā ar tik kaitinošu dēli?” viņam sekodams, Pols piebilda.

“Ha! It kā jūs paši būtu mīlīgi sunīši.” Es tik ļoti gribēju kādu no viņiem saraustīt gabalos, ka jau savā prātā sāku iztēloties, cik tas būtu aizraujoši. Ja vien man pietiktu drosmes kādam no viņiem stāties pretī.

Nu, kāpēc man bija jābūt tādam gļēvulim?!

Pols apcitās uz papēža un metās atpakaļ manā virzienā.

“Pol!” vairākās balsis vienlaicīgi iesaucās, bet visskaļākā bija Sema dobjā, pavēlošā balss.

Es patiešām nobijos, kad tas milzenis metās man virsū, kā tāds meža zvērs. Man izdevās pašauties garām pārējiem un paslēpties aiz Helēnas muguras, jo biju drošs, ka viņai tie suņi neuzbruks. Sets nostājās pretī Helēnai un lika Polam apstāties.

“Beidz, vecais! Viņš nav tā vērts. Mums būs problēmas ar Kaleniem un tu taču nevēlies sadusmot Nesiju,” viņš aizrādīja.

Sakostiem zobiem un rūkdams tik skaļi, ka pats drebēja, Pols lūkojās uz mani gar Helēnas plecu un viņa melnās acis mani burtiski aprija.

“Tikai gļēvuļi slēpjas aiz sievietes muguras!” Pols iesaucās.

“Es neesmu nekāds gļēvulis!” atsaucu pretī, lai gan mana nepārliecinošā balss norādīja par pretējo un par to man pašam bija kauns.

“Tad nāc un cīnies ar mani!”

Helēna pagriezās pret mani un pasmīnēja. “Uz priekšu varoni!”

Saviebos un izlikos garlaikots. “Varbūt kādu citu reizi. Šobrīd neesmu formā.”

“Turēšu pie vārda, gļēvuli,” Pols zobojās.

Ha! Ha! Ha!

Izsmiekls nerimās un es griezu zobus, ka nevaru viņiem nekādi atriebties par šo pazemojumu. Bet gan jau pienāks arī mana kārta un tad es šiem parādīšu.

Smiekli aprāvās brīdī, kad pa ceļu lielā ātrumā garām traucās viena no tām bleķu grabažām, ar kādām pārvietojās tie trauslie cilvēki. Automašīna skaļi un strauji apstājās ceļa malā un no tās izlēca meitene pārskaitušos sejas izteiksmi.

Visi apklusa un palūkojās viņas virzienā, atskanot neapmierinātiem ņurdieniem.

“Man šķita, ka Alises piedāvājums rīkot Klēras kāzas būs licis viņai rimties, bet izrādās ka ne. Viņa kļuvusi vēl īgnāka un kašķīgāka kā parasti,” Sets norūca un pēc tā, kā pārējie grūtsirdīgi nopūtās, es nojautu, ka šī jaunā sieviete viņus kaitināja gluži tāpat kā es.

Es par to mazliet pasmaidīju, jo nebiju vienīgais, kurš krita šiem uz nerviem.

“Līdz kāzām ir atlicis tikai nepilns mēnesis, bet Kils pat negrib domāt par uzvalka pirkšanu. Vai viņš ir iedomājies, ka varēs precēt mani tajos šortos, kuros parasti skraida apkārt?!” viņa vēl nebija tikusi pat pusceļā, kad jau skaļi klaigāja niknā un pat draudošā balsī. Nebija nekāds brīnums, ka tie pārējie viņu negribēja.

Man uznāca tik lieli un skaļi smiekli, ka nespēju valdīties un ļāvu tiem vaļu. Neviens no puišiem uz mani pat nepaskatījās un arī Helēna nepievērsa man nemazāko verību, bet meitene, kas tikko bija mūs sasniegusi, paglūnēja uz mani caur pieri un saviebās.

“Par ko tu ņirdz?!” viņa izspļāva vārdus kā lāstu.

Ak, kā man gribējās to raganu pakaitināt vēl vairāk.

Es pieskāros sava krekla apkaklītei, it kā to piekārtojot. “Tu vari precēt mani. Es izskatos daudz piedienīgāk nekā viņš.” Es vairs nemaz nenožēloju, ka biju ieradies. Šeit bija daudz interesantāk un aizraujošāk nekā tupēt manā alā.

“Idiots!”

Es nebiju vienīgais, kuru šī mazā vārdu pārmaiņa bija uzjautrinājusi. Visi locījās smieklos, izņemot Klēru, kura bija tik nikna, ka teju kādam neiezvēla.

“Kur ir Kils?!” viņas balss bija griezīga un spalga.

“Viņš šobrīd patrulē kopā ar Breidiju, Metjū un Leriju,” viņai atbildēja Sems.

Tātad šis Kils bija viens no tiem četriem vilkiem, kurš mani vajāja, es nodomāju. Varbūt pat tas, kuram gandrīz izdevās man iekost. Nelietis.

“Kad viņš ieradīsies, lai tūlīt pat dodas pie manis,” meitene nokomandēja un pablenza uz mani ar naidpilnu skatienu. “Manas kāzās būt ideālas.”

Izskatījās, ka tas bija domāts man, tāpēc es iespurdzos un savilku uzjautrinātu sejas izteiksmi. Nespēju laist garām izdevību viņu pakaitināt vēlreiz.

“Ja Kaleniem neizdosies atrisināt situāciju ar Voltūriem, tad tev nekādu kāzu nebūs vispār!”

Trakais skuķis pārgrieza acis un iekliegusies, metās man virsū kā zaudējusi prātu. Sems sagrāba viņas roku un pagrieza viņu prom no manis, lai vestu atpakaļ uz atstāto automašīnu. Visi pārējie, izņemot Helēnu un Setu, smējās par šo izrādi un arī man pašam tas šķita jautri. Spēju iedomāties kā meitene metas man virsū un mēģina mani piežmiegt. Gribētu redzēt, ko viņa iespētu pret manu granīta cieto ādu un neuzveicamo spēku?

Tas patiešām bija netaisnīgi, ka tiem suņiem tika pievērsta tik liela meiteņu uzmanība. Un kas tad biju es? Vai es nebiju skaistākais puisis visā pasaulē? Bet viņas skatījās tikai uz tādiem nīkuļiem un muļķiem kā tas Sets, kurš šobrīd stāvēja blakus Helēnai un jau atkal blenza uz viņu.

Nu, jā. Viņa bija skaista. Ļoti skaista. Tā Klēra nespēja līdzināties viņas skaistumam, turklāt, cilvēki mani neinteresēja. Un man atkal nācās domāt par Nesiju.

“Tinies prom, smirdīgā dēle!” Pols man uzšņāca.

“Semam var neizdoties Klēru noturēt un tādam gļēvulim kā tu pat viņa spētu iesist,” kāds no pārējiem piemetināja un izsmieklam nebeidzot rimties, vilki devās prom.

Helēna pieliecas, lai iečukstētu Setam ausī atvadu vārdus, kas lika man saviebties, un tad pienāca un pabikstīja mani.

“Ejam! Šeit tev vairs nekas nav darāms.”

“Ko tu mani rausti?! Es vēl neesmu visu paticis,” pretojos viņas komandēšanai.

“Ja tev sava dzīvība dārga, un izskatījās ka tā ir, tad esi gan,” viņa atcirta.

Nu, labi. Es varēju arī paklusēt un doties prom no tiem smirdīgajiem mežoņiem, bet ar to viss nebeigsies.

Mēs bijām krietni dziļi mežā, kur neviens mūs nevarēja redzēt un dzirdēt, un es sāku iet daudz lēnāk nekā iepriekš. Un lai gan Helēna, tiklīdz pārliecinājās, ka es nedošos atpakaļ uz rezervātu, bija palielinājusi attālumu starp mums – es laikam viņai ļoti kritu uz nerviem tāpat kā viņa man – arī sāka iet lēnāk.

“Vai, zini, Hela? Tu esi nodevēja,” apsūdzēju viņu.

Vampīre palūrēja uz mani naidīgu skatienu.

“Kā tu varēji nostāties viņu pusē un ļaut, lai tie utainie blusu maisi par mani tā ņirgājas?”

Helēna spēji apstājās un veltīja man aizvainotu skatienu. “Kādēļ tu tik naidīgi izturies pret viņiem? Viņi nav to pelnījuši.” Biju gaidījis, ka viņas balss būs nikna un asa, bet tā bija drīzāk vīlusies.

“Pret zvēriem jāizturas kā pret zvēriem,” atcirtu.

“Bet tu izturies tā, it kā viņi būtu tev kaut ko nozaguši, lai gan patiesībā Sets izglāba tavu nekam nederīgo dzīvību,” Helēna aizvainoti turpināja un viņas balss joprojām nebija nikna.

Brr! Es nodrebēju, iedmājoties par to briesmīgo atgadījumu kaujas laukā, kad mani gandrīz nogalināja viens no Voltūru sekotājiem. Tas suns uzradās īstajā brīdī un izglāba mani, bet tas jau nav japiemin. Kurš tad grib atzīt, ka nekam nav derīgs. Un vispār! Kas to suni sauca?! Es pats būtu ticis galā. Kaut kā. Vai man tagad būtu jājūtas tam vilkacim pateicīgam?

“Ber vien sāli manās brūcēs!” uzrūcu Helēnai. Viņai patika uzskatīt sevi par drosminieci, jo viņa bija pamatīgi cietusi, sargādama savu kranci. Tā viņai arī vajag.

“Kaut viena no tām tev būtu bijusi. Varbūt tad tu nebūtu tāds idiots. No visiem jaundzimušajiem, kas bija ieradušies cīnīties kopā ar Kaleniem, tieši tev vajadzēja kļūt par manu brāli,” viņa izmēdīja pēdējo vārdu.

“Es esmu vampīrs. Ko tu no manis gribi?”

“Arī vampīri spēj būt iejūtīgi. Tu ne.”

“Nu tu pati arī neesi nekāda Dieva dāvana mums pārējiem.”

“Ko tu ar to gribi sacīt?”

“Neko,” strupi atcirta. Viņa tāpat bija muļķe.

“Ja sāki, tad pabeidz.”

“Tu tiešām gribi dzirdēt visu kas man par tevi sakāms?”

“Nespēju sagaidīt.”

“Nu tad klausies uzmanīgi, māsiņ.” Es sāka iet Helēnai arvien tuvāk, lai viņai būtu pilnīgi skaidrs, ka es to domāju nopietni. “Tu par visām varītēm centies izlikties par to, kas neesi. TU NEESI CILVĒKS un nekad tāda nebūsi. Nekad. Un lai cik ļoti tu viņus mīlēsi, viņi nekad nemīlēs tevi. Ja vien viņi zinātu, kas tu esi, viņi gribētu, kaut tu būtu mirusi.” Ar pirkstu iebakstīju sev deniņos. “Apjēdz taču reiz to un pamosties no sapņa, kurā dzīvo. Ja tu domā, ka tava cilvēcības izpausme liks vilkacim tevi mīlēt, tad padomā vēlreiz. Tu neesi viņa likteņa iezīmētā un nebūsi. Bet pienāks diena, kad viņš tādu sastaps un tu viņam būsi tukša vieta,” runādams biju pienācis Helēnai pavisam tuvu un iespļāvu vārdus viņai tieši sejā, liekot apjēgt, cik bezvērtīga viņa tam krancim ir.

Vampīre saliecās uz piekšu, it kā gatavotos uzbrukt un atieza zobus manā virzienā. Es nebiju gaidījis, ka Helēna tiešām spētu tā rīkoties, bet viņa metās man virsū un ietriecās man krūtīs ar milzīgu spēku. Mēs abi nokritām zemē. Viņa mēģināja mani sagrābs, taču man izdevās izslīdēt no viņas rokām. Es pavēlos sāņus.

“Ak, cik mēs esam jūtīgi!” Nespēju savaldīties viņu nepakaitinot, jo viņa to bija pelnījusi par savu nejauko attieksmi pret mani. Kā viņa uzdršinājās man uzbrukt par to, ka atklāju šai patiesību. Ko tad man vajadzēja darīt? Melot? Teikt, ka kādu dienu tas suns apprecēs viņu?

Ha, ha, ha! Par to iedomājoties man nāca smiekli un vienlaikus gribējās riebumā saviebties.

Helēna bija tik pārskaitusies, ka zeltainais acu skatiens bija kļuvis naidpilns. Viņas zobi sacirtās, izlaužoties no krūtīm tik drausmīgam rūcienam, ka tas izbiedēja zvērus vismaz jūdzes attālumā. Vampīre tik strauji uzlēca man virsū no gaisa, ka man nepietika laika pat attapties, kad mēs jau vēlāmies pa zemi un tad viņas žiletes asie zobi ietriecās manā kaklā ar tādu spēku, ka teju nenorāva man galvu.

Āāāāā!

Mēs vienlaicīgi pielēcām kājās. Es pieskāros savam kaklam, kur tā trakā bija man iekodusi. Zem pirkstiem sajutu viegli izliektu rētu.

Tagad es zināju, kādēļ viņa draudzējās ar tiem suņiem. Viņa bija tāda pati mežone.

Lūkodamās uz mani ar tramīgu un pārsteigtu skatienu, Helēna vairs neizskatījās tik nikna, drīzāk izmisusi.

Viņa cieta. Man tas patika.

“Nu? Vai tagad esi apmierināta?!”

“Es tevi ienīstu!” Niknuma un sāpju pārņemta viņa iemetās mežā.

Es piešāvu pie krūtīm roku, “Ak, vai! Tu aizskāri manas dziļākās jūtas,” un skaļi smējos.

Kaut kas neiedomājas! Es šņācu, sajutis dedzinošo brūci uz sava kakla. Tā stulbene uzdrošinājās man iekost.

Nu man tiešam bija viena pamatīga rēta, tikai žēl, ka nevarēju to uzskatīt par cīņā iegūtu. Tā nu es atzīšos, ka mani uzveikusi meitene.

Komentēt

(Spamcheck Enabled)