Galerija
todotwilightsaga-robsten-en-el-after-party-9 kevinfoord10 2a8gjsg mysuperlamepic_011582ff4a9d5289c44cb422173a5da5 anman14 8bozxu 05281-bella-decor-400 kristentaylorhov0621106 chaske3

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Mēness gaisma. 19. nodaļa

19. DZĪVĪBA PRET NEMIRSTĪBU

Mana galva pašāvās pa labi, kur stāvēja mamma, un tad pa kreisi, pret Džeikobu. Neviena sejā nebija ne mazākā satraukuma. Tēlots, vai patiess, bet tas bija miers, kas strāvoja no tām. Manēja gan šobrīd mieru pat ar uguni nesameklētu, taču es centos pielāgoties viņu neitrālajam skatienam, kas pārslīdēja pār telpu.

Vectēvs bija ceļā pie mums. Tik daudz jau nu es sapratu, un lai gan tagad viņš zināja par vampīru esamību, viņa sastapšanos ar Voltūriem, kas salīdzinājumā ar mums patiešām bija vampīri it visā, neviens no mums nevēlējās pieļaut.

“Džeikob? Nesij? Dodieties prom,” mamma nokomandēja un noskūpstīja manu pieri.

Es grasījos protestēt. Nebija prātīgi atstāt ģimeni vienu ar viesiem, kas izlikās par draugiem. Nu vismaz Āro.

“Tūlīt!” pēdējo rezi dzirdēju tēva balsī tik lielu uzstājību, kad atteicos doties medībās.

Džeiks pamāja maniem vecākiem un satvēris manu elkoni, vilka uz sētas durvju pusi. Neviens no mums nevēlējās iet garām abiem dvīņiem, kuri stāvēja pie galenajām izejas durvīm uz pagalmu. Mēs izšāvāmies no mājas kā tādas raķetes, ļaujot durvīm aiz sevis aizkrist ar lielu būkšķi un ielēcām Džeikoba mašīnā, kas bija tuvāk nekā manējā un devāmies pretī Čārlijam, pirms viņš bija sasniedzis māju un izteicis vēlēšanos sasveicināties ar Bellu.

Vai Alisei nevajadzēja Čārlija nodomu pamanīt jau ātrak? Nodomāju, kad pamanīju policijas auto iegriežamies Kalenu piebraucamajā ceļā. Laikam jau tantei šobīd bija tika daudz kas jāredz, ka bija taisni vai jābrīnās, par viņas spējām, redzēt vēl kaut ko citu.

Vectēvs bija tik priecīgs, ka palikšu kādu laiku pie viņa, ka neizrādīja nekādu interesi par to, kādēļ tik dedzīgi vēlamies braukt uz Forksu. Tikai pie Čārlija mājas atcerējos, ka neesmu paņēmusi mantas, ko biju jau sakravajusi tam laikam, ko naksies palikt vectēva majā. Džeikobs solīja tās vakarā atvest, lai gan es labprāt būtu gribējusi pēc tām atgriezties pati.

Mājā smaržoja pēc cepeša. Čārlijs jūsmoja par rītdienas makšķerēšanu un es varēšot doties līdzi, lai gan nekādu sajūsmu par to neizrādīju. Džeikobs visu laiku bija man blakus un Sjū mani sagaidīja ar platu smaidu, iznākdama no virtuves. Man nebija par ko sūdzēties un tomēr es neradu mieru, raizēdamās par ģimeni, kas palika kopā ar tiem, ko es nekādi nespēju uztvert par sabiedrotajiem, kur nu vēl par draugiem.

Džeikobs palika kopā ar mani manā istabā līdz iestājās tumsa. Kad kopā devāmies uz augšstāvu, Čārlijs bija nolūkojies mūsos, paraustīdams ūsas, bet neko nesacīdams.

“Čārlijs mums neuzticas,” es piezīmēju, apsezdamās uz gultas malas un novilkdama Džeikobu sev līdzās.

Džeikobs tikai pasmaidīja. “Nu varbūt viņš neuzticas tev, bet man gan,” viņš zobojās.

Es maigi iedunkāju viņu.

“Bet es neuzticos Voltūriem. Viņiem kaut kas ir aiz ādas.” Dīvainā sajūta atkal bija atgriezusies un no jauna lika domāt par to, ka Āro nācis atriebties.

“Par to nav ne mazāko šaubu.”

“Es ceru, ka mans tēvs un Alise to saprot – ka viņi to redz.”

“Kā citādi. Ar viņu spējām… Un Bella viņus nepielaidīs ne tuvu.”

Džeika vārdi bija mierinājums manam prātam, bet ne sirdij. Tā sāka sisties kā negudra, kad viņa plauksta piespiedās manām krūtīm un siltums no tās pamazām pārņēma manu augumu.

“Mums nevajadzētu… ” izdvesu un nepabeidzu. Sajūta bija neatkārtojama.

Džeikobs viegli pasmaidīja. “Un rīt tu dosies uz Sietlu kopā ar Dāvidu.”

Viņa sacīto es tik tikko spēju dzirdēt, nespēdama koncentrēties uz neko citu, kā vien viņa karstajām rokām… viņa tuvumu… viņu pašu… Arī viņa sirds dauzījās spēcīgā puksta līdzās manējai, iegūstot vienu ritmu.

“Protams,” izdvesu vārgu čukstu.

Karstas rokas… karsta elpa uz mana kakla… tas viss dedzināja manu augumu, kas šķita tik trausls viņa skavās…

“Ko?! Nē!” iesaucos, aptverdama Džeikoba nu pat sacīto un atsprāgu nost no viņa. “Nekur es nebraukšu! Ne rīt, ne kādu citu dienu!” Pati nesaprotu, kādēļ tik ļoti iedegos. Laikam jau atkal tas nolādētais dumpinieciskums guva virsroku, lai gan biju nosolījusies to apslāpēt un neļaut tam izlauzties.

Džeikobs palika sēžam uz gultas malas pat nesakustējies, kad atgrūdos no viņa krūtīm, un viltīgi smaidīja, vērdamies man acīs.

“Tu… ” es uzšņācu. Viņš lika man aizmirsties lai piedabūtu mani braukt uz koncertu kopā ar Dāvidu. Nē, es nejutos nodota, jo tas, ko mēs jutām viens pret otru, bija pa īstam, bet tas, ka Džeiks bija lietojis tik zemisku paņēmienu, lai panāktu savu, lika manām dusmām uzšauties debesīs. “Ko tu no sevis iedomājies?! Ka atstāšu savu ģimeni kopā ar Voltūriem un pati skriešu uz kaut kādu koncertu? Tu esi jucis, ja tā domā.”

“Tur nevienam tāpat no tevis nav nekāda labuma. Tu nevari izdarīt neko tādu, ko nevar tava ģimene.” Džeikoba smaids bija nozudis, bet pārliecība tikai augusi.

“Kā nu ne. Es varu pastiprināt viņu spējas.”

“Šobrīd viņiem tas nav nepieciešams. Tu viņiem palīdzētu vairāk, ja vismaz uz vienu dienu nozustu no pilsētas un viņiem nebūtu par tevi jāraizējas.”

“Ar Dāvidu,” uzsvēru zēna vārdu, lai liktu Džeikobam saprast, ka būšu kopā ar kādu citu.

Džeiks paraustīja lecus. “Dāvidam nav ne vainas.”

“Oho! Jūs tagad esat baigie draugi, ko?”

Viņš atkal paraustīja plecus.

“Tik un tā nebraukšu!”

Džeks sāka celties kājās. “Brauksi gan.”

“Piespied mani,” izaicināju viņu.

Puiša seja savilkās dīvainā un biedējošā grimasē, vēstot ko nelāgu. “Nūū… es došos atpakaļ uz Kalenu namu… pēc tavām mantām” viņš stiepa vārdus, “ja es par šo ģeniālo plānu ieminētoš Edvardam un Bellai… varu saderēt, ka tava māte varētu piezvanīt Dāvidam un tavā vārdā… ”

Es pielēcu kājās. “Tu mani šantažē?!”

“Es jau tev sacīju, ka tavas drošības dēļ varu pastrādāt kādu muļķību.” Viņš pastiepa man pretī abas savas rokas, lai pieskartos manai sejai. Sakrustojusi savējās uz krūtīm, es atkāpos soli atpakaļ un savilku aizkaitinātu un vienlaikus nodotu skatienu, cenšoties viņu iežēlināt.

Tas nostrādāja vēl labāk nekā biju gaidījusi.

Viņš satvēra manus plecus un ievilka savā lāča skāvienā, čukstēdams man ausī, cik ļoti viņš nožēlo, ka nākas mani piespiest. Kaut arī es sīvi pretojos, mani centieni atbrīvoties bija nesekmīgi un tad es padevos. Ne jau tādēļ, ka būtu atmetusi cerības. Es vairs nevēlējos atbrīvoties no viņa rokām. Tur bija vismīļāk, visdrošāk, vislabāk.

Un man jau šķita, ka uzvara tik pat kā rokā.

“Labi. Es braukšu, ja tu tā vēlies. Bet katru mīļu brīdi uztraukšos par jums.”

“Lieki, mazā!” Džeiks lielīgi pacirta galvu uz augšu. “Mēs esam daudz stiprāki par Voltūriem.”

Es izmocīju vārgu smaidu. “Tu lieto neatļautus paņēmienus.”

“It kā tu pati tā nedarītu. Vai maz zini, cik smagi man ir skatīties uz tavu skumjo sejiņu?”

Pirms paguvu ko bilst, mēs izdzirdām Čārlija smagos soļus uz kāpnēm. Biju vairāk nekā pārliecināta, ka pirms došanās uz savu istabu viņš ienāks paskatīties, ko mēs darām.

“Paķeršu tavas mantas un tulīt būšu atpakaļ.” Džeiks žigli noskūpstīja mani un atvēra durvis, lai dotos prom brīdī, kad vectēva paceltā roka gatavojās pieklauvēt pie tām. “Ar labu nakti, Čārlij!” pielicis roku pie pieres militārā sveicienā, Džeikobs atvadījās un nolidoja lejā pa kāpnēm.

“Labu nakti arī tev, Džeikob,” Čārlijs norūca, noraudzīdamies puisim nopakaļ un tad palūkojies uz mani, mīļi uzsmaidīja. “Saldus sapņus, mīlulīt!”

“Ar labu nakti, vectēv!” sacīju un pie sevis mazliet ļauni pasmaidīju par to, ka vismaz viens labums no tā, ka nepalikšu Forksā man tomēr būs. Varēšu izmantot braucienu uz Sietlu kā atrunu, lai neapvainojot Čārliju, atteiktos no garlaicīgās makšķerēšanas.

* * *

“Tas tik bija forši! Superīgi!” Dāvids nebija no tiem, kas mēdza vienu un to pašu skandināt vēl un vēl, bet viņu tiešām koncerts bija paticis, jo pusceļu atpakaļ līdz Forksai viņš nebeidza par to jūsmot.

Savukārt manas domas nemitīgi klejoja pavisam kur citur un vienīgi mūzikas dārdoņa bija tik traucējoša, ka nebija ļāvusi skaidro domāt, tomēr jāatzīst, ka tā bija laba, tāpēc nevarēju nepiekrist, ka gluži zemē nosmests laiks tas nebija.

“Es ļoti nožēlotu, ja nebūtu aizbraucis,” vadīdams savu peleko fordu, viņš piebilda. “Man prieks, ka tu piekriti doties man līdzi. Es neatmetu cerības līdz pēdējam brīdim un redz. Tas atmaksājās.” Viņa balss manās ausīs pamazām pārvērtās fona dukoņā.

Tagad, kad bungas un ģitaras trokšņi vairs nesita ausīs, es atkal spēju sakarīgi domāt un visas mans domas bija Forksā pie manas ģimenes un vilkiem. Kas tur notiek? Vai Voltūri jau atklājuši savus patiesos nolūkus un Kaleni cenšas viņus patriekt? Vai notiek cīņa?

“Man jāatzīstas. Es jutos pārsteigts, kad tu vakar piezvanīji un sacīji, ka pieņem manu uzaicinājumu.”

Galvā virmoja nelāgas domas, kuras vēl spilgtākas padarīja manas spējas. Es mācēju savas domas parvērst skaidrā vīzijā un šobrīd tas nemaz nebija labi, jo tās mani biedēja.

Es ieeju mājā un tur neviena nav. Māja ir tukša un pamesta, it kā tur nekad neviens nebūtu dzīvojis.

Esmu izmisusi. Sirds krūtīs dauzās satraukumā un bailēs.

Es saucu viņu vārdus – savu tuvinieku vādus, bet tie tikai sadrebina mājas sienas un piepida nedzīvo telpu tāpat kā izmisums un šausmas manu prātu.

Viņi ir miruši. Viņu vairs nav. Voltūri ir paveikuši to, pēc kā nāca.

Pēc atriebības.

Es nokritu ceļos uz grīdas un pilnā balsī kliedzu, asarām ritot pār vaigiem, ka nelikšos mierā, kamēr dzīvs būs kaut viens no Voltūriem.

Atriebība.

Šī būs manējā.

Un tad es stāvu klajā laukā. Tur esmu tikai es… un VIŅI. Mani ienaidnieki. Viņi ir tik pat nikni uz mani kā es uz viņiem. Bet esmu viena un viņi ir seši. Džeina smaida. Aleks gaida. Savukārt Āro ir iespaidots par manu kaujinieciskumu, taču viņš labprātāk vēlētos, lai es pievienototos viņam.

Es ierūcos negantā balsī un metos uzbrukumā…

Uzbrukumā?!

Kā tad!

Pret Džeinu un Aleku bez mammas vairoga man nebūtu nekādu izredžu izdzīvot.

Es vēlējos, kaut man piemistu spējas, kas varētu iznīcināt viņus. Un šoreiz uz visiem laikiem. Bet es spēju vien rādīt vīzijas. Un protams, pieslēgties kāda spējām, lai padarītu tās stiprākas. Bet nebija neviena, kas varētu man palīdzēt.

“Nesij?! Vai tu vispār klausies?!” Dāvids iesaucās, atmodinot mani no murga.

Attapos un tik strauji samirkšķinaju acis, ka tas nebūtu pamanāms pat ja kāds mani cītīgi vērotu, bet šoreiz Dāvids nemaz mani nepētīja. Viņš bija pievērsies ceļam un izskatījās drūms.

“Piedod. Es aizdomājos.”

“Kā nu ne. Varu iedomāties. Par Džeikobu Bleku. Protams, tas ir tikai normāli.”

“Jā, bet tas nav tā, kā tu domā. Es raizējos par savu ģimeni un viņš, bez šaubām, pie tās pieder.” Man gribējās ar kādu parunāt, kas nenāca no manas ģimenes. Kādu, kurš nebija iesaistīts un varēja uz visu paskatīties no malas.

“Vai ar viņiem kas atgadījies?” Dāvids izrādīja patiesu interesi, lai mani saprastu nevis lišķīgas ziņkārības mudināts.

Pirms atbidēt, es noliecu galvu un palūkojos uz savām rokām, kas gulēja man klēpī. Man tiešām gribējās viņam pastāstīt. Pastāstīt tik daudz, lai viņš sapratu, ka draudzēties ar mani ir bīstami un tomēr es nevēlējos, lai viņš atteiktos no manas draudzības. Divi iznākumi, divas galējības un abas vienlīdz sāpīgas. Dažreiz es vēlējos, kaut man nebūtu tik karsti jāmīl, lai nevajadzētu tik sāpīgi ciests, bet atminoties savu nodzīvoto dzīvi, es neviļus nonācu pie Ralfa pārliecības, ar kādu viņš dzīvoja ik dienu. Labāk celties debesīs, lai atkal kristu ellē nekā mūžīgu dzīvošanu vienmuļā pelēcībā.

“Tā gluži nevarētu sacīt. Ir ieradušies viesi, ar kuriem manai ģimenei maigi sakot, nav diez ko labas attiecības.”

“Kāpēc tad viņi ir ieradušies?”

“Mums ir kopēja… kada lieta, kas jānokārto.”

Puisis pašķielēja uz mani un iespurdzās. “Un tāpēc vien jūs viņus paciešat?”

“Ko tad tu būtu mūsu vietā darījis?” inereses pēc pajautāju ar smaidu uz lūpām.

“Izmestu no majām!”

“Ļoti saprātīgi,” pasmējos kopā ar viņu, bet smaids izdzisa. “Taču tas nav tik viegli. Viss ir pārāk sarežģījies.”

“Vai viņi ir tādi kā sliktie?”

“Viņi ir… viņu klātbūtne mani satrauc.”

“To var manīt.”

“Tiešām?!” Biju pārsteigta, ka Dāvids tā saka, jo šķita, ka viņa klātbūtnē diezgan labi kontrolēju savas emocijas. Bet laikam jau viņš pārāk daudz spēja noajust, lai man izdotos piespiest savu ķermeni izturēties brīvi, ja iekšēji satraukums ne uz brīdi nedeva mieru.

Dāvids smaidīja. “Tu tik ļoti baidies, ka es varētu uzzināt ko tādu, kas man nebūtu jāzina un tomēr vēlies to pastāstīt.”

Un nu es biju pa īstam pārsteigta un raudzīdamas viņam pretī, apdomāju visu, ko zinu par Dāvidu. Vai tiešām viņš bija tikai cilvēks? Kā viņam izdevās tik ātri visu saprast? Vai arī viņš spēja lasīt domas?

“Ak, Renezme Kārlija Kalena. Kā lai tev pierādu, ka vari man uzticēties?

Sāji pasmaidīju par šādu jautājumu, apzinādamās, ka viņš patiešām ir uzticamākais draugs starp cilvēkiem.

“Nevarētu sacīt, ka arī tu būtu gluži atklāts pret mani. Arī tev ir noslēpumi,” sacīju, izmantodama trumpi, ko Alise man bija pasniegusi. Gribēju likt Dāvidam saprast, kādā situācijā viņš mani nostāda. Un tomēr, par spīti visam, viņa klātbūtnē es izjutu neizskaidrojamu mieru un rāmumu.

Raudzīdamies man pretī viņš apdomāja manu sacīto un es manīju, ka viņš saprot, kā es to domāju. Tāpat kā es klusēju par savu noslēpumu, viņš nebija gatavs atklāt savējo.

Viņš samiernieciski pasmaidīja. “Tev taisnība. Nav godīgi prasīt atbildes no tevis, ja es pats tādas nesniedzu, vai ne?”

Es piekrītosi pamāju.

Auto sāka samazināt ātrumu, lai gan mēs vēl nebijam sasnieguši pilsētu. Jautājoši palūkjos uz zēnu sev blakus, bet viņš tikai viltīgi pasmaidīja.

“Vai neiebildīsi, ja apstāsimies uz brīdi? Es tik drīz nevēlos atgriezties mājās,” viņš sacīja un es neiebildu.

Auto apstājās ceļa malā. Mirkli vilcinājies, viņš izkāpa ārā un es paklausīgi sekoju. Dāvids apgāja apkārt automašīnai un nostājās pret mani, atspiedies pret motora pārsegu.

“Saka, ka dalīta bēda ir puse bēdas.” Viņš nosarka un novērsa acis no manis. “Un tas būs taisnīgi.”

Es nervozi sarosījos un dziļi ieelpoju.

Dāvids nokāra galvu un lēnām sāka iet prom no manis. “Mjā… ” viņš minstinājās. “Tu jau zini, ka man ar audžuvecākiem nav diez ko labas attiecības. Mēs bieži strīdamies. Nezinu, kādēļ tā. Vienkārši nespēju saprasties ar viņiem, bet tas nav galvenais.” Viņš apstājās un pagriezās pret mani. “Es neredzu savai dzīvei jēgu, Nesij. Man viss rādās pārāk drumās krāsās. Vienīgi draudzība ar tevi ir noturējusi mani šeit tik ilgi.”

“Vai tu grasījies doties prom no Forksas?”

Viņš salkani pasmējās, “Ne reizi vien,” un atkal sāka soļot prom. “Saviem audžuvecākiem es esmu traucēklis. Ja es pazustu, viņi mani nemeklētu. Viņi uzskatītu, ka no kakla novēlies slogs, kas nebija viņējais. Turklāt drīz viņiem būs kāds par ko rūpēties un es tikai maisīšos pa kājām.”

Nespēju neiedomāties, ka vēl kādai sievietei būs iespēja kļūt par māti, kādas man iespējams nebūs nekad.

“Tu kļūdies. Viņi noteikti raizētos par tevi. Ja viņi nebūtu tevi gribējuši, tad nebūtu pieņēmuši savā ģimenē. Nedomāju, ka tavi vecāki vēlētos, lai tu dodies prom.” Tas bija pirmais, kas iešāvās man prātā.

Dāvids noliedzoši papurināja galvu. “Varbūt pirms pāris gadiem es tam spētu noticēt, bet ne tagad. Pēdējā laikā mēs īpaši labi nesaprotamies. Patiesībā ar katru dienu kļūst arvien sliktāk.” Viņš atkal bija apstājies, bet nepagriezās pret mani.

“Vai tu esi par to domājis, kādēļ tas tā ir?”

“Man vienkārši nepatīk cilvēku sabiedrība un viss.” Jā. To jau viņš man bija teicis, bet tagad, dzirdot to vēlreiz, man šķita, ka tas ir pa īstam, ka tā nav tikai pusaudža dumpinieciskuma izpausme. “Es dievinu vientulību un pēdējā laikā tā arī dzīvoju. Viens. Tā ir tāda kā mana pasaule, kurā es esmu ielaidis tikai tevi.”

Tas lika man pasmaidīt.

“Varbūt tev vajadzētu mēģināt uzsākt sarunas arī ar citiem cilvēkiem, kā tu to izdarīji ar mani?” ierosināju, lai gan nebiju pārliecināta, ka tas varētu līdzēt.

Šoreiz pasmaidīja Dāvids. “Tur nekas nesanāks. Es nemāku komunicēt ar cilvēkiem. Es pat nezinu, kas man lika saņemties, lai uzsāktu sarunu ar tevi toreiz pie ugunskura, jo vispā esmu kautrīgs čalis. Līdz tam es nebiju pievērsis tev tādu uzmanību kā toreiz… kad viss mainījās. Toreiz tevi ieraugot, kad uguns liesmas vizuļoja uz tavas gaišās ādas, man bija sajūta, ka vēlos būt tev ļoti tuvu,” viņš sakautrējās un novērsa skatienu. “Būt tavā tuvumā vienkārši bija patīkami un brīvi. Man nevajadzēja vientulību, lai būtu savā pasaulē, kur neviens nevarēja man tikt klāt.”

Tas patiešām izkalusījās savādi, bet tā bija daļa no manas pasaules, tāpēc es nejutos īpaši pārsteigta, kādai man vajadzētu būt.

“Es nezinu, ko lai saku.” Tā bija tiesa. Man nebija ne jausmas, kas pāliecinātu Dāvidu, ka dzīve nav tik slikta kā viņam škiet, jo pašai savējā bija kļuvusi nedroša.

“Tev nekas nav jāsaka.” Dāvids pagriezās pret mani un gaidoši vērās pretī. “Man prieks, ka vismaz tava dzīve ir brīnišķīga.”

“Pēdējā laikā arī mana dzīve ir pavērsusies uz slikto pusi.”

“Vai tas saistīts ar viesiem, kas ieradušies pie jums?” viņš jautāja, mani no jauna pārsteigdams ar savu vērīgumu.

Un es atzinos. Nespēju viņam melot vai izlikties. Viņš bija atklājis savu noslēpumu un es būtu ļoti slikts draugs, ja nespētu atzīties pat tik daudz. Un patiesībā es gribēju ar kādu dalīties savās domās. Kādu, kurš visu varētu redzēt citā gaismā un varbūt pat pamanīt tās lietas, kuras esmu palaidusi garām.

“Ja vien es varetu tev kā palīdzēt.”

Es papurināju galvu un pasmaidīju. “Tu nevari man palīdzēt.”

“Bet ja varētu, es to darītu.” Viņš bija tik nesavtīgs.

“Pat ja tas maksātu tev dzīvību?” man paspruka un bija jau daudz par vēlu iekost mēle, bet zēna izturēšanās mani pārsteidza.

Viņa smiekli bija iedvesmojoši. “Tas būtu tā vērts.”

Es iespurdzos. “Kāpēc?”

“Tāpēc ka tas būtu daudz interesantāk par manu paša dzīvi.” Puisis pagriezās un lēnām sāka iet prom no manis. “Saki, vai rezervāta puiši visi ir tādi, nu… ?” viņš it kā nevērīgi iejautājās nepabeigdams jautāumu.

“Kleuti?” es pārjautāju, nesaprazdama, ko viņš ar to domā.

Viņš norija siekalas. “Nu, jā. Es nevarēju nepamanīt, ka Džeiks ir citādāks nekā Ralfs. Kad salūza mana mašīna un tu aizvedi man pie Džeikoba Bleka, man sanāca krietnu laiku pavadīt viņa sabiedrībā un man bija iespēja viņu pavērot. Viņš ir pilnīgs pretstats Ralfam. Bez tam vēlāk garāžā iegriezās arī viņa draugi un viņi bija tādi paši kā Džeikobs. Savādi cilvēki tie kileutu puiši,” Dāvids turpināja runāt, bet es vairs neklausījos. Manā galvā joņoja domas, kas nespēja palikt uz vietas. Ar katru mirkli Dāvids pietuvojās arvien tuvāk noslēpumam un likās, ka nekas to neapturēs. Vai tiešām tam bija lemts notikt? Es atminējos Alises sacīto, ka man ar Dāvidu esot saikne un viņam manā dzīvē būs liela nozīme. Kā tas bija jāsaprot?

Es mirkli vilcinājos. Dāvids pagriezās pret mani un viņa seja sadrūma.

“Tu man neuzticies.”

“Es tev uzticos.”

Iestājās neveikls klusums.

Dāvids atgriezās un nostājās man pretī. “Es vēlos tevi saprast, Nesij. Vēlos tev palīdzēt, tā kā spēju.”

Nezinu kāpēc patiesības atklāšana Dāvidam likās pareiza. Es zināju, ka viņš spētu mani saprast.

“Kileuti ir citādi nekā es un mana ģimene,” es nedroši ierunājos.

“Un Helēna ar Ralfu” viņš piezīmēja, jo zināja, ka tā ir.

Es piekrītoši pamāju ar galvu.

Dāvids pasmaidīja un nopūtās. “Skanēs smieklīgi, bet es apskaužu Ralfu un Džeikobu. Viņi spēj būt brīvi.”

“Kāpēc tu tā saki?”

Dāvids izvilka šķiltavas un virinādams to vāciņu, lika liesmai parādīties un atkal pazust. Tas liecināja par viņa satraukumu. Laikam tā viņš to mazināja, kad varēja likt kut ko darīt rokām, lai nebūtu vienkārši jāstāv un jarunā, ka saruna ievirzījās neveiklās sliedēs. Turklāt, viņa skatiens kocentrējās uz mazo liesmiņu viņa plaukstā, tādējādi ļaujot neskatīties uz mani, kad viņš atbildēja uz jautājumu.

“Redzot viņu spēku un ātrumu, lai kas arī viņi būtu, es jūtu viņos pulsējam dzīvību, kas rada brīvību – jo tas ir tieši tas, ko vēlo es – būt brīvam. Būt noteicējam pār savu dzīvi. Esmu teju vai miris. Iesprostots tur, kur nevēlos būt. Un tieši tādēļ es tik ļoti kāroju būt līdzīgs viņiem.”

“Vēl jau tikai viens gads un tad tu būsi pilngadīgs un brīvs. Varēsi doties, kurp acis rāda.”

“Nē, Nesij. Es nekad nebūšu tik brīvs kā gribētu, jo esmu cilvēks. Cilvēki nekad nevar būt patiesi brīvi, jo viņus pārāk daudz kas ierobežo.” Viņš ar asu klikšķi aizcirta šķiltavu vāciņu.

“Arī mums nākas no daudz kā atteikties un vēl vairāk ziedot.”

“Pat ja tā, tā tomēr ir dzīve, nevis trula eksistēšana ar nejēdzīgu galu.”

“Par to kas esam, mums visiem ir bijis jāmaksā augsta cena.”

“Cik augsta?”

“Dzīvība,” es godīgi atbildēja. Dzīvība pret nemirstību – tieši tik augsta bija maksa par to, lai piederētu pārdabiskajai pasaulei un es nevēlējos, ka Dāvidam nāktos to maksāt. It īpaši tagad, kad mums draudēja lielas briesmas.

“Es būtu ar mieru atdot pat vairāk, lai tikai būtu brīvs. Pa īstam brīvs.”

“Tu pat nezini, ko tas nozīmē!”

“Tad pasaki man!” viņš dusmīgi un nepacietīgi iesaucās.

Es klusēju.

“Protams, ka tu neteksi. Tas ir noslēpums,” Dāvids to pateica nesaudzīgi indīgā tonī.

Palūkojos uz puisi vainīgu skatienu. “Noslēpums ir viss, kas mums šobrīd ir atlicis. Neliec man to pārkāpt.”

“Nebaidies! Nelikšu!” Ar strauju kustību viņš uzšķīla liesmu, kas vieglajā vējiņā mazliet trīsuļoja un apsviedās uz papēža, lai dotos atpakaļ uz vadītāja vietu.

Man iedzēla vainas apziņa un es panācu viņu un satvērusi aiz rokas, pavilku atpakaļ. “Lūdzu, nedusmojies uz mani.”

Dāvids aši pagrūda roku, cenšoties atbrīvoties no mana tvēriena. No šķiltavām, ko viņš turēja rokā, nāca liesma, kas nelielās sadursmes brīdī aizdedzināja manas drēbes. Uguns uzšāvās manā acu priekšā, pārņemdamas arvien lielāku laukumu uz apģērba. To ieraudzījis, Dāvids atlēca soli atpakļ. Kaut arī viņš kavējās tikai dažas sekundes, pirms palīdzēja man novilkt vējjaku, tas bija pietiekoši ilgs laiks man, lai saprastu, ka neesmu nedz nobijusies, nedz pārsteigta. Es vēroju kā liesma, kas atradās visai tuvu manai sejai, aprija drēbes. Un lai cik smieklīgi tas nešķistu esošajā situācijā, es iedomājos, ka karstā liesma tomēr nespēj sacensties ar Džeikoba radīto karstumu, kad viņš man bija tik tuvu.

Dāvids nometa degošo apģērbu zemē un vairāks reizes uzspēra tam ar kāju, līdz liesmas bija apdzēstas. Tad lielām, izbiedētām acīm viņš paraudzījās uz manu roku, kurai es uzmanību pievērsu tikai tagad, jo neko nejutu. Uz tās bija liels sārts pleķis. Viegls apdegums, es konstatēju, taču neko nejutu. Nebija nekādu sāpju. Pat ne sūrstošas sajūtas, kas bija mazākais, ko man vajadzēja just. Taču es nejutu neko. It kā uz manas ādas nekā nebūtu. Dāvida trīcošās rokas un nespēja parunāt, liecināja, ka tā nav kārtējā no manām vīzijām. Tas patiešām bija īsts apdegums.

Grīļīģi Dāvids aizsteberēja līdz pasažieru puses durvīm un neveikli atrāva tās vaļā. “Ā… ēē… kāp iekšā… Mums tūlīt pat jādodas uz slimnīcu… ” Viņam trīcēja ne tikai rokas, bet arī balss.

“Labāk aizved mani mājās. Mans vectēvs ir ķirurgs. Viņš zinās, kas jādara.” Uz slimnīcu es nebrauktu arī tad, ja brūce sāpētu. Es taču nebiju cilvēks un nevarēju iet pie ārsta.

Dāvids nesaprotoši sarauca uzacis.

“Kārlails,” paskaidroju, nojautusi, ka viņš nesaprot, par kādu vectēvu es runāju, jo Kārlailu neviens no maniem klasesbiedriem nekad nebija redzējis, un lai gan viņi zināja, ka tāds eksistē, viņi pat iedomāties nespēja, ka viņš ir ķirurgs. Pie tam pats labākais pasaulē.

Zēns tikai viegli pamāja un izskatījās atvieglots, ka nebūs jābrauc uz slimncu. Stāvēdams atvērtajās durvīs, tās pieturēdams un gaidīdams, kad varēsim braukt, lika man kāpt iekšā un es jau grasījos to darīt, kad kaut kas viegli kņudinošs un pulsējošs piesaistīja manu uzmanību un lika pasktīties uz ievainojumu. Apdegums lēnām sāka izdzist, pieņemot dabiskas un veselas ādas izskatu.

Es stāvēju kā sastingusi un lūkojos uz to, nespēdama ticēt redzētajam. Līdz šim nekad nebiju savainojusies, lai zinātu kā mans savādais ķermenis reaģē uz to un tā kā šī bija pirma reize, viss, kas notika bija pārsteidzoši.

Fascinējoši!

Apdeguma radītais savainojums pārklājās ar jaunu ādu, it kā tā izaugtu un ieguva manu ierasto, mazliet bālo toni.

Viss notikušais bija vairāk nekā neticami. Taču ja tas tā spēja pārsteigt, ka uz brīdi pat es biju zaudējusi valodu, tad pat nespēju iedomāties, kādu iespaidu tas atstāja uz manu draugu cilvēku, kurš stāvēja tieši man pretī un vērās uz manu roku, uz kuras vairs nebija ne vēsts no nelāgā atgadījuma. Nebija pat rētas.

Viņš neskatījās uz mani. Visa viņa uzmanība bija koncentrējusies uz manu roku, ko es joprojām nebiju nolaidusi.

Palūkojos uz zēnu un apjautu, ka nu viņš ir mana noslēpuma liecinieks un man atlika vien divas pavisam nepatīkamas iespējas – vai nu izstāstīt viņam patiesību, vai nogalināt viņu. Tā kā pēdējo es nekādi nebiju spējīga īstenot, atlika vien pirmā, kas biedēja tik pat ļoti kā otrā.

Kaut arī es uzticējos Dāvidam – viņš man to bija pierādījis ne reizi vien – bija grūti kādam stāstīt kaut ko tādu, kas neeksistēja. Vismaz viņa pasaulē nē. Un viss notikušais lika domāt, vai viņš maz vēlēsies kaut ko par mani zināt tagad, kad redzēja, kāda es esmu?

“Kas tas bija?” puiša stīvās lūpas veidoja vārdus.

“Laikam jau vienas no manām īpašajām spējām,” es piesardzīgi ierunājos. Vampīru ķermeņi, ja tie tika atdalīti, spēja saausties atpakaļ. Vilkaču – sadziedēties. Arī cilvēku brūces sadzija, lai gan tam bija nepieciešams ilgāks laiks, bet stipri bojātas ķermeņa daļas tā arī nekad netika atgūtas, bet es spēju to visu. Es spēju sevi dziedēt un likt savam ķermenim atgūt iepriekšējo veidolu.

“Tev ir īpašas spējas?” viņam bija aizsmakusi balss un skatiens joprojām neatrāvās no manas rokas, ko biju nolaidusi gar sāniem.

“Ir.” Tas bija tikai čuksts, tāpēc nebiju pārliecināta, vai Dāvids to dzirdēja, lai gan stāvēja pavisam tuvu.

“Super! Vai tādiem kā jūs, visiem ir spējas?” Mani pārsteidza viņa degsme, kas pavīdēja viņa balsī, nomainot aizsmakumu un puisis pacēla acis pret mani. Gaidīju tajās ieraudzīt bailes, varbūt riebumu vai pat šoku, bet tā vietā tur bija tikai sajūsma un ziņkārība.

“Ne gluži.”

“Bet dažiem ir.”

“Dažiem ir,” atbildēju, īsti nezinādama kā man vajadzētu reaģēt. Būt tik pat sajūsminātai kāds bija viņš, vai izturēties neitrāli.

“Vai tās ir tik pat iespaidīgas kā tavējās?” viņš nerimās, balsij ar katru izteikto jautājumu kļūstot ar vien dedzīgākai.

“Pat vēl iesapidīgākas.”

“Oho! Nevar būt! Super! Tas ir neticami! Kaut kas vienreizējs! Un tu mēgini man iestāstīt, ka būt tādam kā tu ir grūti. Es būtu gatavs ziedot jebko, lai spētu kaut vai tikai izlēkt pa otrā stāva logu, sev kaut ko nesalaužot, nemaz nerunājot par šo te.”

“Būt citādam nav viegli.”

“Man tu to vari nestāstīt. Es tāds esmu visu laiku. Atstumtais. Nevēlamais. Tev ir ģimene, kas tevi grib tādu, kāda tu esi un tas ir daudz vairāk nekā ir dots man, pat ja tu saki, ka tā nav. Tu teici, ka man ir laba sirds. Vai tādēļ es nevaru būt tāds kā tu? Ja tā, tad es varu mainīties. Varu būt arī sliktais.”

“Nē. Tev nav jābūt sliktajam, lai būtu tāds kā mēs.”

“Tad kur ir problēma? Es nesaprotu.”

Es padomāju un atbildēju: “Man tu patīc tāds kāds esi. Cilvēks. Ar miesu un asinīm… un dzīvs.”

“Vai tad, kad es kļūtu par vienu no jums, es to zaudētu?”

Tas bija pārāk tieši un ļoti tuvu patiesībai, taču bija jau daudz par vēlu melot vai to noliegt. Šobrīd es biju tā, kas spēlējas ar uguni.

Dziļi ieelpoju. “Tu būtu ciets un auksts kā akmens, ātrs kā vējš un stiprs kā klints. Tu būtu nemirstīgs, jo nomirtu brīdī, kad pārvērstos.”

Dāvids lūkojās manī nenosakāmu skatienu, taču tajā nebija šoka, kādu varētu gaidīt no cilvēka. Tajā nebija arī baiļu, kas būtu tīri loģiskas. Patiesībā tajā nebija nekā. Tukšums.

Es gaidīju.

“Jūs esat vampīri,” puiša nedzīvā balss un ieplestās acis vērās manī it ka no tālienes, taču viņš nebija nedz šokēts, nedz pārsteigts. Viņš bija iespaidots. Dāvids pats bija visu salicis pa paluktiņiem un nonācis pie pareiza secinājuma, kas mani biedēja. “Bet tu tāda neesi. Tu esi cilvēciska,” viņš turpināja pavisam mierīgā tonī, kas mani pārsteidza.

“Tikai tādēļ, ka pa pusei esmu cilvēks, jo mana māte tāda bija. Tētis viņu pārvērta, kad es piedzimu. Tādiem kā mums nevar būt bērnu.” To bija sāpīgi pateikt, kur nu vēl apzināties.

“Vai puiši no rezervāta arī ir tikai pa pusei cilvēki?”

Viņš gribēja zināt visu, nodomāju. Droši vien arī es vēlētos.

“Jā. Arī viņi tikai pa pusei ir cilvēki, bet nav… vampīri.”

“Tā jau man likās. Viņi neizskatās kā Ralfs vai Helēna. Viņi ir… nu kaut kas pretējs… ”

“Tu no tiesas esi ļoti vērīgs. Man pat šķiet, ka tu ar laiku pats varētu to visu uzminēt.”

Tas Dāvidu darīja lepnu. “Un kas tad ir otra puse?”

“Vilki.” Es sacīju un nogaidīju, kā Dāvids uz to reaģēs, bet puisis jau atkal neizskatījās īpaši pārsteigts. “Nu laikam jau jāsaka vilkači.”

“Tas tik ir kaut kas! Viņiem doši vien arī ir kādas spējas, kas padara dzīvi foršāku nekā cilvēkiem?”

“Viņi ir ļoti stipri. Viņiem ir spēcīgi zobi un nagi kā jau vilkiem… un viņi ir mūsu dabiskie ienaidnieki.”

“Ienaidnieki?!” tas Dāvidu pārsteidza vairāk nekā viss līdz šim sacītais. “Man gan neizskatījās, ka jūs būtu ienaidnieki,” viņš pasmīnēja.

“Jo neesam. Mēs esam draugi. Pat vairāk nekā draugi. Ģimene. Bet vispār mums būtu jābūt ienaidniekiem.”

“Tā tik ir pasaule!” Dāvids jūsmoja. “Ienaidnieki vilki, kas patiesībā nav ienaidnieki un spējas… Kāpēc tu nevēlies, lai arī es tāds būtu?”

“Es jau tev sacīju, ka tu man patīts tāds kāds esi.”

“Kā nu ne! Vārgs, nekam nederīgs cilvēciņš, kurš salīdzinājumā ar tiem tur, ir smilšu grauds,” to sakot, viņš nekonkrēti norādīja meža virzienā. ” Tev patīk vārguļi. Tāpēc tu draudzējies ar vilkaci un piederi pārdabiski apveltītai ģimenei.” Salta ironija. “Tikai nevajag man melot tagad, kad esi atklājusi patiesību. Es saprotu, ka tev jau tāpat pietiek rūpju, lai vēl kaut kāds uzbāzīgs cilvēks jauktos pa vidu un prasītu, lai šo pārvērš par vienu no savējiem.” Viņš pasmaidīja sakniebtām lūpām un aicināja mani beidzot doties prom.

Es iekāpu automašīnā, kuras durvis Dāvids joprojām turēja atvērtas.

“Nav tā, ka es tevi negribētu. Es tikai nevēlos, ka tev nāktos atteikties no iespējas būt cilvēkam, jo tici man, starp manējiem ir tādi, kas labprāt vēlētos būt tavā vietā,” aizsprādzēdama drošības jostu sacīju, domādama par tanti Rozāliju, kas bija gatava atdot visu, lai būtu cilvēks, pirms Dāvids bija aizvēris durvis.

“Kā tad?! Mainīt nemirstību pret mirstīgā dzīvi! Tas tik ir joks!” zēns iesaucās un aizvēra durvis.

“Tas nav joks. Tev to ir grūti sapast, jo tu uztver mūsu nemirstību kā lielāko balvu, bet ja tu zinātu, cik daudz tas no mums ir prasījis, tu tā vairs nedomātu,” aizrādīju, kad viņš bija apsēdies man līdzās.

“Varbūt ļauj man par to spriest pašam. Es esmu izvēlējies. Es to gribu. Neko tik ļoti neesmu vēlējies kā būt tāds kā jūs.”

“Tu tikai nu pat par tu uzzināji. Tev vajadzētu visu labi apdomāt. Piemēram to, ka tad tev nāktos atteikties no cilvēkiem, kurus esi pazinis, tajā skaitā no audžuvecākiem.”

“Tas viss ir nieks. Nav neviena, ko es vēlētos vēl kādreiz satikt.”

“Tam es neticu. Nevar būt, ka tavi audžuvecāki ir tik slikti, lai tu viņus tā ienīstu.”

“Es viņus neienīstu. Vienkārši man viņi nav nepieciešami.”

“Un kas tad tev ir svarīgs?”

“Dzīve. Es vēlos to izjust. Vēlos ceļot, izbaudīt pasauli, redzēt vietas un izbaudīt lietas, kuras man kā cilvēkam nekad nebūs iespējamas, vai saproti?”

Es savilka domīgu seju. “Ne gluži. Šeit ir viss, kas man vajadzīgs – ģimene un draugi, kuri man rūp. Pasaule mani nevilina, jo tajā nav nekā tāda, kas atsvērtu to, kas man jau ir.”

“Tieši tāpēc tu mani nesapratīsi, jo viss ko es tikai vēlos, tev jau pieder. Tev neviena priekšā nav jātaisnojas un nevienam jāpakļaujas. Tu esi stipra, ātra un gudra. Tev nevienu nevajag, lai darītu to, ko vēlies.”

“Tā domājot, tu pamatīgi kļūdies, jo vara uzliek arī pienākumus un ir noteikumi, kas jāievēro pat man. Turklāt mani vecāki, kā ik viens no vecākiem, raizējas par mani. Bet tas viss ir nieks salīdzinājuma ar to, ka atšķirībā no savas ģimenes un draugiem, man pieder tikai puse no visa tā, kas ir viņiem, tāpēc es ļoti labi tevi saprotu. Zinu, kā ir tad, kad visi citi spēj daudz vairāk un tu vēlies, kaut vienu reizi būtu tas, kurš izglābj pārējos nevis mūžīgi būt glābjamais.”

“Pie manis tavs noslēpums ir drošībā,” mirkli klusējis, Dāvids ierunājās.

“Mūsu noslēpums,” es izlaboju un Dāvids pasmaidīja.

“Es to paņemšu sev līdzi, kad došos prom.”

“Uz kurieni?”

“Tālu. Un neesmu domājis kaut kad atgriezties.”

“Vai šeit ir tik slikti?”

“Šeit ir brīnišķīgi. Kaut vai tevis dēļ. Bet tam vairs nav nozīmes.”

“Vai pirms aizbaukšanas tu atvadīsies no manis?”

“Es nespētu aizbraukt, tevi pēdējo reizi neredzējis. Tu esi cilvēciskākā no cilvēkiem, kādus jebkad esmu saticis, Nesij.”

Izkāpjot no Dāvida automašīnas pie Čārlija mājas, mani pārņēma sajūta, ka redzu viņu pēdējo reizi. Lai gan puisis smaidīja, šķita, ka viņš ir nelaimīgs. Viņš atvadīsies, pirms aizbrauks pavisam, mierināju sevi, uzsmaidīdama pretī un žēli noraudzījos, kā pelēkais fords aizšūpojas prom pa manu ielu.

10 komentāri

  • Biruta teica:

    Ļoti labs stāsts! :) :) )

    Es gribēju pajautāt tev, Gunita, vai ir arī citi turpinājumi aiz Mēness gaismas? Trešā tava grāmata?

  • GUNITA teica:

    Paldies, Biruta!
    Trešā grāmata ir tikai idejas līmenī. Par tās tapšanu vēl neesmu pārliecināta.

  • Elizabete teica:

    Te prasās tikai turpinājumu.Īstenībā par daudz cilvēku sāk uzzināt par vampīriem…

  • Biruta teica:

    Tev noteikti ir jāraksta trešā grāmata, jo tev vienkāršī izcili sanāk rakstī grāmatas! Tu esi ĻOTI laba rakstniece! :)

  • Gunita teica:

    Vai, PALDIES! Jūtos pagodināta:-) Tad jau būs jāraksta.

  • Mazā teica:

    Super Gunit :) kur var lasīt tavas grāmatas 1 daļu??

  • Gunita teica:

    Mazā, manas “grāmatas” pirmo daļu var lasīt šajā pašā mājas lapā pie fanu darbiem ar nosaukumu “Dienas vidus”.

  • Līva teica:

    Gunita, es piekrītu Birutai! Tu esi vienkāŗši izcila rakstniece un ceru nākotnē sagaidīt arī citus tavus darbus! :)

  • laura teica:

    vienkarši debešķigi GUNITIņ superīgi talantīga tu esi tā tik turpini ļoti aizraujosi tu būsi izcila rakstniece man ļoti patīk lasīt tavus darbus malacis veiksmi tev visā

  • Gunita teica:

    Milzīgs, PALDIES, Jums visām par atbalstu:-)! Jūtos tiešām pagodināta lasot šos komentārus. Tas morāli uzlādē un liek noticēt, varbūt kaut kad spēšu uzrakstīt arī pati savu grāmatu vai vismaz stāstu, kas būs mans orģināldarbs:-). Tāpēc vēlreiz saku Jums visiem, paldies!

Komentēt

(Spamcheck Enabled)