Galerija
62516039 img_0115_full 011 brunettep robertpattinsonvanityfair1 cess-kristen-stewart-cover-story-03-v afterpartijs_8 Judge using his gavel reaser01

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Mēness gaisma. 18. nodaļa

 18. VELNI SPĒLĒ DIEVUS

Skriedama cauri mežam pie Džeikoba, nespēju domāt ne par ko citu kā vienīgi par gaidāmo satikšanos ar Voltūriem. Āro ienīst Džeiku par zaudēto roku un manī nebija ne mazāko šaubu, ka viņš mēģinās atriebties manam draugam tiklīdz radīsies šāda izdevība. Vai man pietiks spēka viņu nosargāt?

Es mēģināšu. Viņš bija visas manas eksistences jēga.

Džeiku es atradu darbojamies savā garāžā ap kādu automašīnu, kas manās acīs izskatījās nesalabojama, taču Džeikobs bija ģēnijs. Es zināju, ka viņš to izdarīs.

Viņš dzirdēja manu tuvošanos un sagaidīja mani ar smaidu. Es neapstājoties ieskrēju garāžā un ielēcu viņa gaidošajās rokās, kas mani saņēma siltā, maigā skāvienā. Piekļāvies man pavisam klāt, viņš neredzēja manu satraukto un bažīgo sejas izteiksmi, taču dzirdēja manu sirdi sitamies krūtīs un zināja, ka tas nav no skrējiena.

Saraucis uzacis viņš pastūma mani tālāk no sevis, lai paskatītos man acīs, kas lūkojās grīdā.

“Kas lēcies, mazā? Vai kāds tev kaut ko ir nodarījis?” jautājumi izšāvās no viņa mutes un seja savilkās dusmu izteiksmē. Viņš apbrīnojami labi spēja uztvert manu noskaņojumu.

Drīz tā patiešām arī būs, es paspēju nodomāt, pirms atklāju nākšanas iemeslu un to, ka Kaleni ir nolēmuši uzņemt Voltūrus savā mājā. Runājot mana balss drebēja un rokas trīcēja. Es raizējos par mums visiem un Džeikobs raizējās par mani. Viņš tāpat kā es uzskatīja, ka Voltūru ierašanās ir viltība un Kaleni uzņemas pārāk lielu risku visu vardā.

Viņš atrāvās no manis un sagrāba pirmo, kas gadījās pa rokai. Es nepamanīju kas tas ir, pirms lauznis neietriecās garāžas sienā to sadrebinot un izlaužot tajā nelielu caurumu.

“Nolādēts! Vai tad mums šeit nav nekādas teikšanas?! Šī ir mūsu zeme un ja Kaleni ir nolēmuši uzņemt Voltūrus, tad vajadzēja vismaz brīdināt. Kārlailam nav tiesību šādus lēmumus pieņemt bez vilku ziņas, labi saprotot mūsu pienākumu sargāt cilvēkus,” viņš ārdījās staigādams pa garāžu manā priekšā.

“Kārlails uzskata, ka uzklausīt Āro ir labāk nekā viņu atraidīt.”

Džeiks pienāca un apskāva mani. Šoreiz sargājoši un privātīpašnieciski, kas skaidri norādīja, ka es viņam rūpu vairāk par visu tāpat kā viņš man.

“Neticami, ka viss ir nogājis šķērsām. Mēs taču to visu darījām tieši tādēļ, lai tā nenotiktu.”

Raudzīdamās viņa satrauktajā sejā, nespēju izdibināt tās nozīmi, taču kaut kas tajā mani darīja nemierīgu. “Tikai nedari muļķības, labi?”

Sakniebtām lūpām Džeiks paraudzījās pāri manai galvai, izvairoties no mana skatiena. “Ja runa būs par tavu drošību, es neko nesolu.”

“Džeikob? Kas tev padomā?” Man tas nemaz nepatika un nu es uztraucos vēl vairāk. Šoreiz viņam neizdevās izvairīties no mana skatiena, jo es satvēr viņa zodu un pagriezu pret sevi. “Džeik, lūdzu, nedari neko pāgalvīgu.”

“Neraizējies. Neesmu nodomājis neko pasākt, pirms neuzzināšu, kas tām dēlēm padomā. Katrā ziņā nekas labs tas nav.”

“Ko mēs darīsim?”

“Aprunāsimies ar baru,” viņš sacīja un satvēris manu vidukli veda prom no garāžas.

Būdama Džeikam tik tuvu, es spēju sajust spriedzi, kas izpaudās katrā viņa šūnā. Saspringtais ķermenis un nostieptie muskuļi zem T krekla, norādīja viņa satraukumu.

“Kur mēs ejam?” noprasīju, kad sākam iet meža virzienā.

“Tur, kur mūs neviens neredzēs vilku izskatā.”

“Vai bars patrulē?”

Džeikobs savilka mazliet aizkaitinātu sejas izteiksmi. “Negribam tikt pārsteigti nesagatavoti, kad Ralfs nodomās ierasties nākamreiz.”

Es iespurdzos. “Ralfs šobrīd nav mūsu lielākā problēma.”

“Tik un tā problēma. Un es nevēlos, ka viņš slaistās te apkārt. Tāpēc mēs te visu pieskatām un šorīt Pols, Ambrijs, Sets un Breidijs nomainīja mūs ar Leu, Džaredu un Kilu.”

Es vairāk neko neteicu. Iedama viņam cieši blakus arvien dziļāk mežā, uzmetu drauga sejai pāris zaglīgus skatienus. Tā bija nocietināta, neļaujot man nojaust, par ko viņš patiesībā domā. Džeikobs apstājas un palūkojies apkārt.

“Došos pārvērsties.” Viņš noskūpstīja manu pieri un strauji metās uz priekšu viena mirklī pārversdamies lēcienā par giganstisko dzīvnieku, ko es jau kopš bērnības pazinu kā sarkanbrūno vilku – savu aizstāvi.

Viņš atlieca galvu un atskanēja skaļš un spalgs kauciens un tad milzīgais, muskuļotais vilks rūkdams lēni nostājās man pretī. Lai varētu lūkoties viņam acīs man bija jāskatās uz augšu. Viņš bija ļoti liels. Pat būdams cilvēks, Džeiks salīdzinājumā ar mani bija milzīgs, bet būdams vilks, viņš bija gigants.

Tumši brūnās acis vērās manī daudz dziļāk un skaidrāk nekā cilvēka acis. Tās valdzināja un dedzināja vienlaikus. Tās lika man justies kā debesīs, kad kritu bezdibenī. Un tieši tāpēc es zināju, ka esmu izdarījusi pareizo izvēli.

Džeikoba izvēli.

Vilks manā priekšā pasmaidīja izkarot mēli. Tas bija tik smieklīgi, ka nespēju atturēties neuzjautrinādamās par to. Viņš palūkojās atpakaļ un tad apgāja man apkārt, lai nostātos blakus. Viņš bija sadzirdējis tuvojamies pārējos, protams, ātrāk par mani, tādēļ kad manas ausis sasniedza dzīvnieku smagā elpa un kāju dipoņa, starp koku stumbriem es pamanīju divus iespaidīgos vilkus, kas iznira no meža. Tie bija Pols un Breidijs. Viņi patrulēja austrumu pusē, tāpēc ieradās pirmie. No labās puses piesteidzās Sets un Ambrijs.

Vilki nostājās pāris metrus no mums. Viņi jau zināja to, ko Džeikobs vēlējas teikt, tāpēc izskatījās nikni un sašutusi, gluži tāpat kā pats Džeikobs, kad biju viņam paziņojusi Kalenu lēmumu.

Rūkdami un griezdami zobus viņi staigāja viens ap otru. Džeiks atrūca un palūkojās uz Lapušas pusi, no kurienes bija gaidāmi pārējie bara locekļi, kas, bez šaubām, bija sadzidējuši signālu. Viņi nāca visi kopā vilku izskatā. Tiklīdz viņi bija pārvērtušies, tā dzirdēja pārējo domas, tāpēc notikumu atstāstīšana nebija nepieciešama. Tas bija viens no vilkaču plusiem. Viņi zināja to pašu ko pārējie, piedevām ik katru sīkumu, it kā paši būtu bijuši klāt. Protams, tam bija arī savas ēnas puses, bet ne šobrīd.

Vilki nepiekrita Kārlaila lēmumam ielaist Voltūrus Forksā un es spēju to saprast. Šeit mita viņu cilts, viņu ļaudis un viņu likteņa iezīmētās. Viņi nevarēja tā riskēt. Arī Kārlails nedarītu neko, kas mums kaitētu, bet uzskatīja, ka šādi rīkoties ir pareizi.

Izcēlas strīds starp Semu, Ambriju, Setu un Kilu pret Džaredu, Leu, Džeikobu un Polu. Bija redzams, ka pēdējie ir pret Kalenu rīcību, kamēr pārējie nebija droši, kā būtu rīkoties pareizi, tāpēc nolēma nogaidīt. Pols nebija tik pacietīgs, un kad Džeikobs paziņoja, ka vispirms runās ar Kārlailu, pirms pieņems galīgo lēumu, viņš draudīgi rūkdams tuvojās Džeikam, liecinot, ka viņš vēlas piebeigt Voltūrus tiklīdz viņi ieradīsies. Pār Džeika lūpām nāca skaļš un dobjš rūciens, kas lika Polam atkāpties.

Kopš viņš bija kļuvis par Alfu un uzņēmies barveža lomu, viņš daudzas lietas apsvēra citādi. Pirmajā vietā vienmēr izvirzot cilts un arī manu drošību, tādēļ mani nepārsteidza, ka viņš apsver sliktāko iespēju, tomēr nesteidzās ar galēja lēmuma pieņemšanu.

Šobrīd vairāk kā jebkad agrāk apjautu, cik liela atbildība gulstas uz viņa pleciem. Visas cilts liktenis, un protams, neatņemamas bailes par mani. Vai vienai būtnei, lai cik stipra tā nebūtu, nebija uzlikts pārāk daudz pienākumu?

Džeikobs pagrieza galvu uz manu pusi un noņurdēja ar galvas mājienu likdams saprast, lai sekoju, un devās prom. Mirkli noraudzījos uz baru, kas ar acu skatieniem sekoja savam barvedim, bet palika kur bijuši un tad devos Džeikam līdzi atpakaļ uz Lapušu.

Nesasniedzis mežmalu viņš apstājās un palūkojās uz sevi. Viņš bija pārvērties steigā un drānas, kas bija viņam mugurā, nu bija zudušas uz visiem laikiem.

“Gaidi tepat!” uzsaucu, aizsteigdamās uz viņa māju, lai sagādātu jaunas. Džeikobs kaut ko noņurdēja man aiz muguras.

Kā par pārsteigumu, Bilijs bija mājās. Pēdējā laikā viņš tur uzturējās reti, taču šobrīd viņš sēdēja savā ratiņkrēslā pie virtuves galda un atņema manu sveicinu, kad pamāju ar galvu, ieskriedama mājā. Vecais vīrs neko nejautāja un arī neteica. Es grasījos paskaidrot, kādēļ esmu ieradusies, bet šķiet viņš saprata, jo tikai pamāja ar roku, lai eju tālāk. Iesteidzos Džeikoba istabā un palūkojos apkārt. Nekā daudz no man vajadzīgā tur nebija, ja neskaita nonēsātu džinsu pāri un vecu kreklu. Nebija laika meklēt ko labāku, tāpēc pagrābu abus apģērba gabalus un metos atpakaļ.

Atgriezusies mežā, pasniedzu Džeikobam atnesto. Vilks noņurdēja kaut ko līdzīgu pateicībai un paņēmis zobos drēbes, ielēca biezoknī. Es mazliet uzautrinājos par to visu. Bija smieklīgi, ka pēc pārvēršanās atpakaļ par cilvēkiem, vilkiem bija vajadzīgas drēbes, ja vien nevēlējās iet uz mājām kaili. Ne īpaši laba priekšrocība.

Neviļus ienāca prātā muķīga doma, par to, kā ir būt vilkam. Ne jau tas, ka viņi spēja dzirdēt viens otra domas vai arī tas, ka bija iesprostoti dzīvnieka ķermenī, kas tomēr bija stiprs un veikls. Tā drīzāk bija ziņkārība par to, kā ir tad, kad jākļūst par kaut ko citu. Vai tas neizjauc kaut kādu psihes līdzsvaru un vai tam ir viegli pielāgoties? Džeikobs reiz bija stāstījis par to, cik sākumā bija grūti parvērsties, bet ar laiku pie tā pieradis tik ļoti, ka tagad tas pat esot forši.

“Jamēģina atrunāt Kārlails no apsudās domas par Voltūru uzņemšanu Forksā,” iznirdams no krūmāja un strauji man tuvodamies, Džeikobs paziņoja.

“Tēvs jau to mēģināja. Kārlails uzskata, ka Āro uzklausīšana var palīdzēt.”

Džeiks iespurdzās.

Pienākot pie savas automašīnas, kas atradās pagalmā, viņš atvēra durvis, aicinādams mani iekāpt. Tas kaut kadā veidā lika atmiņā ataust sarunai ar Dāvidu.

“Pie manis bija ieradies Dāvids, lai pateiktos par palīdzību uz ceļa,” iekāpdama, sacīju. Džeiks pasmīnēja un aizvēra durvis. “Viņš teica, ka tu esot labi pastrādājis,” es turpināju, kad viņš apsēdas pie stūres.

“Tāds nieks vien bija,” Džeikobs attrauca, taču zināms gandarījums viņam par to tomēr bija.

Es saminstinājos, nezinādama, vai vajadzētu to teikt, bet gribējās būt godīgai pret Džeiku. Viņš pamanīja manu zaglīgo skatienu, no kura man neizdevās izvairīties, tāpēc bija vien jāpasaka.

“Dāvids mani uzaicināja uz koncertu nedēļas nogalē.”

Džeikobs to uztvēra pilnīgi mierīgi. Pārsteidzoši, bet viņš pat pasmaidīja. “Tu droši vien piekriti.”

Es samulsu un izbrīnīta palūkojos viņā. “Protams, ka nē.”

“Kāpēc tu tā darīji?”

“Kā tu vari tā jautāt?”

Viņš iedabināja auto un sāka braut.

Savilcis uzacis, viņš paskatījās uz mani. “Tā nebūtu slikta ideja. Es neiebilstu, ka tu izklaidējies arī ar citiem draugiem.”

Es neizpratu pēkšņo Džeikoba attieksmes maiņu. Vai tā viņš centās man parādīt, ka neuzspiež savu draudzību?

“Vai tev šķiet, ka es varētu būt tik pat laimīga kopā ar kādu citu kā ar tevi?”

“Es dodu tev brīvu izvēles iespēju. Negribu tev neko uzstiep un likt to pieņemt kā vienīgo pareizo rīcību.”

“Es jau esmu izvēlējusies. Vai to ir tik grūti saprast?”

“Kā tu vari būt jau izvēlējusies, ja vēl neko neesi redzējusi?”

“Esmu redzējusi un sapratusi vienu. Bez tevis manai dzīvei nav jēgas. Es gribu būt kopā tikai ar tevi.”

Džeiks labpatikā pasmaidīja. “Tas, protams, mani priecē, jo nezinu, kā spētu bez tevis dzīvot. Bet es tik un tā uzskatu, ka tev būtu jāiziet cilvēkos un ar to es domāju īstus cilvēkus nevis vilkus un vampīrus. Tu pārāk daudz laika pavadi mūsu sabiedrībā, ka aizmirsīsi, kā ir būt starp savējiem.”

“Arī jūs esat savējie,” es aizrādīju.

“Tāpat kā cilvēki.”

Tas bija tiesa, bet man nemaz nepatika šāda Džeikoba uzupurēšanās.

“Tātad?” pēc pavisam īsa klusuma brīža Džeiks noprasīja.

Plati ieletu acis. “Kas, tātad?”

“Kur ir tas koncerts?”

“Āā… Sietlā.”

“Tev noteikti jābrauc. Jāizvēdina galva. Jezga šeit vēl kādu laiku nerimsies un būs labāk, ja tu būsi pēc iespējas tālāk no tās.”

Ak, tad lūk, kur slēpās āķis! Tā nebija nekāda uzupurēšanās. Džeikobs vienkārši bija atradis veidu, kā dabūt mani prom no briesmu zonas.

“Nekā nebija.”

“Nesij! Lūdzu! Neesi ietiepīga.” Viņa tumšās acis mani atkal dedzināja. Lūkojoties tajās es teju vai padevos.

“Es vēlos būt līdzās savai ģimenei, kamēr šeit būs Voltūri. Ir drošāk palikt kopā,” es neatkāpos.

“Tur tu nekā nevarēsi līdzēt, ja Kārlails nepārdomās, un es tikai uztraukšos.”

“Manu lēmumu tas nemainīs.”

Džeiks iestūrēja savu Dodge Kalenu mājas piebraucamajā ceļā. “Varu saderēt, ka šitais ierosinājums Edvardam un Bellai tīri labi patiks.”

“Tu viņiem neko neteiksi,” es burtiski pavēlēju nolamādama sevi par to, ka biju izstāstījusi viņam par Dāvida uzaicinājumu, ļaujot to pagriezt pavisam citā gaismā.

Džeikobs pasminēja. “Neteikšu ne vārdiņa, bet nevaru apsolīt, ka manās domās šī ideja neuzpeldēs.”

“Tas nav godīgi,” iesaucos, izlēkdama no automašīnas tiklīdz tā bija apstājusies. Džeiks nekavējoties sekoja un panācis mani, uzlika man uz pleca savu roku.

Ak, kā man gribējās to nopurināt, parādot, cik dusmīga esmu, bet kaut kā nespēju to izdarīt. Tā bija tik silta un maiga. Tās neesamība būtu teju vai sāpīga, tāpēc es izbaudīju mirkli.

Kā jau biju nojautusi, Džeikobam neizdevās Kārlailu pārliecināt. Vectēvs bija cieši apņēmies uzņemt viesus, uzskatīdams viņus par nekaitīgiem. Turklāt bija atteicies no Denali klana piedāvātas palīdzības un vēl dažu draugu atbalsta, kas bija ar mieru mums pievienoties. Kārlails uzskatīja, ka Kaleniem pašiem jātiek galā ar šo problēmu, ko paši bija radījuši. Turklāt viņš negribēja apdraudēt vēl kādu.

“Viņi baidās no mums. Alise to redzēja,” Kārlails paskaidroja savu nostāju Džeikobam.

“Un ja nu tā ir viltība?”

“Pat ja tā – mums jāuzklausa viņu nestā vēsts.”

“Labi!” Džeiks iesaucās, pielēkdams kājās no dīvāna, uz kura sēdēja līdzās Kārlailam, un sacirta zobus. “Tad man ir ierosinājums, ko jūs nedrīkstēsiet noraidīt.” Viņš lūkojās tieši uz manu tēvu un māti un es tūlīt sapratu, par ko būs runa.

Jau grasījos protestēt, kad Edvards piekrītoši pamāja ar galvu. “Mēs to nenoraidām. Tieši pretēji, Džeikob. Mēs ar Bellu būtu ļoti pateicīgi, ja jūs apsargātu viņus abus Forksā.”

Arī Bella pamāja ar galvu, to apliecinādama. Acīm redzot, vecāki par šo tematu jau bija runājuši.

“Nu, lieliski,” es ievaidējos, apjauzdama savu bezspecību. Pret viņiem visiem man nebija izredžu.

Mamma paspēra pāris soļus man pretī. “Tu kādu laiku padzīvosi pie Čārlija un Sjū. Tur Džeikobs tevi varēs pasargāt, kamēr šeit uzturēsies Votūri.”

“Mani nevajag sargāt.” Uzmetu draugam apsūdzošu skatienu, uz kuru viņš tikai nebēdnīgi paraustīja plecus, it kā sacītu, es uzvarēju.

“Neaizmirsīsim, ka tu vēl aizvien esi arī cilvēks un tevī plūst asinis. Voltūri nav veģetārieši un tava klātbūtne varētu būt bīstama. Turklāt Alise tavā tuvumā nespēj skaidri redzēt,” tēvs pavisam lietišķi paskaidroja.

Es redzēju kā Alise sarauc savu mazo degunu. Viņa par to jutās vainīga. Viņai nepatika, ka es būtu nevēlama viņas spēju dēļ.

“Viņa var palikt, kad ieradīsies Voltūri. Tā viņa būs drošībā mūsu redzes lokā. Pēc tam viņa var doties pie Čārlija kopā ar Džeikobu,” tante sacīja, palūkojusies uz Edvardu un Bellu.

Tas mani iepriecināja. Vismaz viņa neatstāja mani malā.

“Mums būs jāredz, kad viņi nāks,” Kārlails iejaucās, paraudzīdamies uz Alisi.

“Es redzēšu,” atbildēdama uz Kārlaila teikto, viņa pašķielēja uz manu pusi un pasmīnēja.

Es pasmaidīju pretī mazajai viltniecei.

Tas bija labi. Man nebūs jāpalaiž garām visa jautrība un es domāju, ka arī Džeikobs, būdams vilkaču barvedi, vēlējās pārliecināties par Voltūru godīgumu, ja tāds maz bija iespējams.

Alise redzēja viņus ierodamies pavisam drīz. Un kaut gan lēmums par Voltūru uzņemšanu savā namā bija pieņemts, ģimene joprojām nebija vienisprātis. Rozālija, Emets un mans tēvs vēl aizvien nebija droši, ka šī ir pareizā rīcība, kamēr Kārlails un Džaspers ticēja, ka tā ir vienīgā. Par to dusmīgi uz manu ģimeni bija Džoisi. Viņi bija pilni pāliecības, ka Voltūri nāk sodīt Ralfu un tas viņiem bija nepieņemami, ka Kaleni to nesaprot. Nelīdzēja pat Kārlaila apgalvojums, ka viņš to nepieļaus. Ralfs bija devies prom no mājām, lai slēptos un es pat pieļāvu iespēju, ka viņš ir pametis mūs, lai gan Helēna bija droša, ka viņš nekur prom nedosies, jo saprot, ka mēs esam vienīgie, kas var viņu pasargāt.

Šī bija pirmā reize, kad gaidot Voltūru ierašanos mēs negatavojāmies nekā īpaši. Mēs darījām tās pašas lietas, ko vienmēr. Nemiers nepagaisa, bet neviens necentās to padarīt par kaut ko sevišķu. Kad tas brīds pienāca, mēs sapulcējāmies Kalenu mājas dzīvojamajā istabā. Kārlails, Džaspers, Emets, Rozālija, Alise un Edvards devās sagaidīt viesus nelielajā pļavā aiz mājas, kamēr mēs pārējie palikām gaidīt. Man vienā pusē nostājās Bella, bet otrā Džeikobs. Ezme no mugurpuses uzlika rokas man uz pleciem, lai mani nomierinātu. Kā šķita, lielāks mierinājums bija vajadzīgs viņai pašai. Viņa bija ļoti satraukta.

Tas viss man nedaudz atgādinaja Malika ierašanos, kad mēs visi bijām tik noraizējušies un satraukti par jaunā vampīra klātbūtni, bet izrādījās, ka viņš bija labais. Tagad viņš bija viens no mums. Kādēļ tā nevarētu būt arī ar Voltūriem? Manās žiglajās smadzenēs pavīdēja jautājums. Tādēļ, ka viņi ir sliktie. Vienmēr tādi ir bijuši un to nekas nemainīs, skanēja atbilde.

Satvērusi mammas roku, sajutu viņas vairogu, tūlīt to arī ieraugot. Tas bija spilgts, spēcīgs, pulsējošs un dinamisks. Noskaņots aizsardzībai visās tā iespējamajās izpausmēs. Bella bija nodrošinājusies un ieskāvusi vairogā visu māju un arī ārpusē esošos ģimenes locekļus pļavā. Es nepazinu nevienu vampīru ar spējām, kurš varētu tikt tam cauri. Bet es tik un tā ļāvu savam spēkam pievienoties vairogam un tas iekrāsojās visās iespējamajās krāsās, kādas vien biju redzējusi un kļuva ciets. Tik ciets kā nesadragājama klints.

“Nē, Nesij,” māte iebilda, atvērdama savu plaukstu un ļaudama manai rokai izslīdēt no tās. “Es vēlos, lai viņi ieiet manā vairogā.”

Iepletu acis un paraudzījos uz mammu, kuras lūpas bija savilktas dīvainā smaidā.

“Es vēlos viņus sajust,” viņa paskaidroja.

“Esi piesardzīga, Bella,” Džeikobs satraucās.

“Alise apgalvo, ka viņi baidās no mums. Es vēlos to sajust.”

“Vai tu to vari? Zem vairoga viņi spēs mums kaitēt, ja tāds būs viņu nodoms.”

Es sagatavojos iejaukties, ja Džeikam izrādītos taisnība, bet mamma izskatījās pārliecināta par to, ko dara un apņēmības pilna. Viņas viltīgais smaids lika domāt, ka viņa visu kontrolē.

Un tad es sadzirdēju balsis. Bez sev tik mīļajām un labi zināmajām ģimenes locekļu balsīm es skaidri spēju izšķirt svešās, ne tik patīkamās Voltūru balsis. Patiesībā tikai vienu – Āro balsi. Runāja tikai viņš. Tajā vairs nebija nekādu tik ierasto glaimu, nekādas liekuļošanas. Viņa sacītais bija tiešs un atklāts pārākums.

Tāds Āro man šķita vēl mazāk patiess nekā lišķīgie meli, aiz kuriem slēpās slepkavnieciski nodomi. Taču, acīm redzot, tādu nebija, jo tos Alise spētu redzēt.

Bet varbūt nespēja, jo šeit biju es? Es biju viņas melnais caurus, vājā vieta un Āro to izmanto.

To saprotot, es nodrebēju.

Ezme to sajuta un noglāstīja manu galvu. “Viss būs labi. Nebaidies.”

Ne jau par sevi es baidījos. Gribēdama būt tā, kas glābj citus, izrādīsies, ka esmu visus iegāzusi. Jau grasījos to izteikt skaļi, kad uz lieveņa atskanēja soļu troksins. Atvērās durvis.

Pirmie telpā ienāca Alise, Džaspers un Edvards. Viņiem sekoja Āro, kuram cieši piespiedušās līdzās, gāja divas man nepazīstamas vampīres. Abas bija slaidas, varētu pat teikt, ka tievas. Vienai no viņām bija lielas, un tāpat ka pārējiem, koši sarkanas acis. Abas bija ģērbušās šim klimatam visai neraksturīgās drēbēs – plānās kleitās. Lai gan bija vasara, Vašingtonas štatā tā nekad nebija pietiekoši silta, lai varētu staigāt tādās drānās. Āro bija tieši tāds pats kādu es viņu atcerējos no abām iepriekšējām reizēm, kad biju redzējusi – melnās drānās, melnā apmetnī, zem kura tikai zinātājām būtu iespēja nojaust, ka viņam trūkst kreisās rokas.

Aiz viņiem nāca Kārlails un Kaijus – saltu, stindzinošu un naidpilnu skatienu kā vienmēr. Viesu delegāciju noslēdza dvīņi. Viņu drudžaini satrauktie skatieni, kas šaudījās uz visam pusēm, darīja mani apmierinātu un gandarītu. Viņu acis vairs nebija kā gailošas ogles, pilnas uzvaras saldmes. Nu tās bija piesardzīgas un nogaidošas. Sakāve karā bija likusi zust visam Voltūru majestātiskumam un cēlumam. Viņi vairs nebija varenā karaliskā ģimene, par kādiem viņus reiz uzskatīja. Bija skaidri jūtams, ka viņi vairs nav saliedēti kā klans, bet gan karts par sevi.

Viņi no tiesas baidījās no mums un ienākšana namā radīja viņos kaut ko līdzīgu hlaustrofobiskai sajūtai. Tikai acu mirkli uzmetuši mājas iekārtojumam nesaprotošus un jautājošus skatienus, viņi pievērsās mums. It īpaši mums ar Bellu, uzlūkojot mūs kā savus nāvīgākos ienaidniekus, kuru teritorijā liktenis bija lēmis viņiem nonākt.

Manam un Džeinas skatienam sastopoties, es parādīju viņai zobus. Mazā vampīre jau grasījās šņākt pretī, bet apjautusi, ka neatrodas tādā situācijā, lai varētu to atļauties, tikai sacirta savējos.

Mana ģimene nostājās mums līdzās. Voltūri palika turpat netālu no izejas durvīm. Atrašanās neaizsargāto ādā, lika viņiem justies neierasti. Man tas viss sagādāja prieku un gandarījumu, apjaušot, cik stipra ir mana ģimene. Tā lika baidīties pat varenajiem Voltūriem. Tas bija iespaidīgi.

Un tomēr, ja Āro bija zaudējis savu liekulību, tad Kaijus nebija zaudējis neko. Viņa miglaini sarkanās acis joprojām mūs uzlūkoja ar nievājošu un nicinošu attieksmi.

Āro nesmaidīja. Viņš stāvēja istabas vidū, kur varēja paturēt Kalenus redzes lokā un viņam abās pusēs, bailīgi vērdamās apkārt, mīņājās abas vasaras kleitās tērptās vampīres. Ja pārējie Voltūri savas bažas mācēja daudz maz slēpt, tad viņām tas nemaz nepadevās. Viņas no visiem nācējiem izskatījās vistramīgākās.

Ar pašu acs kaktiņu es manīju, kā mamma, uzlūkodama uz vienu no abām vampīres, sarauc uzacis.

Vai viņa to pazina?

Āro sasveicinoties ar mums pārējiem, kuri nebija devušies viņus sagaidīt, tikko manāmi palocīja galvu. Viņa skatiens koncentrējās uz mani un māti. Un tad viņa duļķaini sārtās acis aizslīdēja pie Džeikoba sejas un vecais vampīrs tikko jaušami sarāvās, atcerēdamies cīņu, kurā zaudēja roku. Džeiks man balkus uzvaroši pasmaidīja.

Bez šaubām, Voltūri vairs nebija tie, kas agrāk. Kad viņu vārds iedvesa šausmas. Tagad, ja vien es nešaubītos par viņu godīgumu, man būtu viņu pat žēl. Muļķīgi, bet patiesi.

“Izabella. Tik pat skaista un stipra kā vienmēr,” Āro ierunājās medainā balsī, kas nekādi nesaderēja ar viņa sejas izteiksmi. Kaut arī viņš bija atmetis liekulību un glaimus, sajūsma redzot tik spēcīgus un apdāvinātus vampīrus kā manu māti, Āro nespēja atstāt vienaldzīgu.

Tas acīm redzami nepatika Kaijusam, jo viņš pašķielēja uz runātāju saltu un aizkaitinātu skatienu. It kā viņam riebtos šāda interese.

Bella pat nesakustējās un palika neitrālu sejas izteiksmi raugāmies pretī vecajam vampīram. Tikai esot mātei tik tuvu līdzās, spēju sajust viņas saspringumu. Tētis bija nostājies viņai otrā pusē un juta to pašu. Viņš uzmeta Bellai ašu skatienu, pārliecinādamies, ka viss kārtībā. Bella viņam uzsmaidīja. Mazliet tēloti un samāksloti, bet pietiekoši pārliecinoši, lai liktu nojaust, ka viņai Āro vienkārši nepatīk.

“Mazā, jaukā Renezme.” Āro asais skatiens pievērsās man. “Tu esi kļuvusi par skaistu, jaunu sievieti. Man tiešām prieks, ka tā.” Viņš sarauca uzacis un lūkojās manī gaidīdams, it kā kaut kam vajadzētu notikt.

“Pirmo reizi dzirdu, ka tu atzīsti savas kļūdas,” Edvards ierunājās, vērdamies pretī Āro ciešajam skatienam, kas neatkāpās no manas sejas. “Vai tev nešķiet, ka tas būtu liels grēks, ja jūs būtu nodarījuši viņai pāri?”

Neapšaubami, ka runa bija par mani.

Āro viegli pamāja ar galvu. “Tiesa, Edvard. Tas būtu grēks.” Viņa duļķaino acu skatiens tikai uz īsu mirkli pārslīdēja pie Edvarda, lai atkal atgrieztos pie manis. Vai Āro man uzsmaidīja? Jā. Tas bija smaids, bet vai tam bija slēpts iemesls, to es nezināju.

Kaijus to visu vēroja ar riebuma izteiksmi sejā. Tas, ka Āro atzina kļūdu, lika viņam vēl vairāk noskaņoties negatīvi.

Džeina un Aleks stāvēja pie pašām durvīm, it kā varētu mesties bēgt, bet to nedarīja. Viņi stāvēja kā divas statujas un pat neelpoja. Abas satrauktās vampīres neatslāba. Viņu augumi viļņveidā šūpojās, uztverot noskanojumu telpā. Izskatījās, ka viņas izvērtē esošo situāciju, gaidīdamas, vai neradīsies vajadzība mukt.

Mana ģimene izsturējās neitrāli. Neviens neizrādīja agresivitāti un neizdarīja straujas kustības. Mēs vienkārši stāvējām un lūkojāmies uz viesiem, par kādiem šobrīd uzskatījām Voltūrus. Pagaidām. Un viņi darīja tāpat.

“Tāds pats grēks, kādu esat pieļāvuši jūs,” Āro turpināja tik pat rāmā balsī, it kā runa būtu par kaut ko pavisam ikdienišķu. Bet tas piederējās Āro.

Kārlails nopūtās. “Un mēs atzīstam savu nekompetenci, taču neuzskatām, nāvi par vienīgo iespējamo iznākumu.”

Āro izvilka no apmetņa roku. To, kas viņam vēl bija, un pacēla gaisā, kā mēdza to darīt, kad viņam vēl bija abas. “Tieši tāpēc jūs esat tur, kur esat. Kruscelēs.”

“Vai nav ironiski?” ierunājās Kaijus, pārtraukdams mierīgo sarunu. Viņa tonis bija ass un pat skarbs. “Jūs iznīcinājāt mūs. Nogalinājāt mūsu brāli un kļuvāt par visu vampīru aizstāvjiem, bet kad lietas kļuva sarežģītas, pagājāt sāņus un uzgrūdāt visu mums.”

“Mēs neesam jūs saukuši!” Emets nodārdināja.

Kārlails brīdinoši palūkojās uz dēlu.

“Mums ļoti žēl par Markusu, bet nevarētu sacīt, ka jūs paši pārāk pārdzīvotu viņa bojāeju,” Edvards aizrādīja. “Viss, kas jūs vienoja nu ir zudis. Bez Čelsijas jūs nespējat būt vienoti un tāda vienotība nav nekā vērta.”

“Kas tev devis tiesības spriest par to, kas ir vērts un kas ne? Jūs nespējāt pat nosargāt to mazumiņu, ko ieguvāt, iznīcinādami tik daudzus no mūsējiem,” Kaijus skarbais tonis nebija mainījies.

“Pietiks, Edvard!” Kārlails viņu apsauca. “Tā mēs ne pie kā nenonāksim, ja turpināsim vainot viens otru. Jūs ieradāties, lai piedāvātu savu risinājumu. Tad nu mēs klausāmies.”

“Mēs nācām kā pārstāvji no to vampīru puses, kas uzskata, ka mums – Voltūriem – jāpārņem vara,” Āro stastīja.

“Kā tad! Tā vien gaidījam, kad jūs – pasaules glābēji – ieradīsieties visu nokārtot!” Džeikobs draudoši iesaucās.

“Ak, vilks! Tu jūties varens, par to ko izdarīji,” Āro pieskāras vietai, kur vajadzēja atrasties viņa labajai rokai. Viņa sejas izteiksme bija neizdibināma, taču nevarētu sacīt, ka viņš dusmotos. “Bet es neturu ļaunu prātu.”

Džeiks uz to atbildēja ar augstprātīgu spurdzienu, kurā bija jūtams lepnums.

Āro lūpas savilkā pašpārliecinātā smaidā. Varbūt tādēļ, lai neliktu Džeikobam nojaust, cik patiesībā slikti viņš tādēļ jūtas. “Bet vai zini, mēs vampīri spēsim paslēpties pat uz vairākie gadu desmitiem, ja tas būs nepieciešams, bet kā būs ar jums, kas raduši mitināties vienu viet un dzīvot tik tuvu cilvēkiem?” Āro noprasīja augstprātīgā balsī, kas mazliet atgādināja viņa ierasto dūdošanu.

Tomēr tas lika par to padomāt ne tikai Džeikobam, bet arī mums Kaleniem. Tas, ko viņš sacīja patiešām bija tiesa. Vampīri spēja slēpties un izvairīties no cilvēkiem gadiem ilgi, iznākot atklātībā tikai lai medītu, taču ar vilkiem bija pavisam citādi. Viņu likteņa iezīmētās bija cilvēki un atrašanās starp tiem bija neizbēgama. Turklāt es nespēju iedomāties, ka Džeiks varētu dzīvot kaut kur citur.

“Ļaujiet par to uztraukties mums pašiem” Džeikobs atcirta.

“Kopš jūs pieļāvāt, ka baumas kļut nekontrolējamas, tā ir kļuvusi par visu vampīru darīšanu. Uz iznīcības robežas ir nostādīta visa mūsu suga. Un kā lai mēs uzticamies tādiem, kas ir pieļāvuši baumu izplatīšanos tik tuvu savai mītnes vietai? Kārlail?” uzrunājot vectēvu, Āro acis iedegās. “Vai tevi tas ne mazākajā mērā nesatrauc?”

“Šīs baumas mūs neapdraud. Mēs tās kontrolējam,” Kārails paskaidroja savā ierastajā mierā.

Kaijus nievājoši iespurdzās. “Un tā mēs nonākam pie viena vienīga secinājuma. Jūs nespējat nosargāt noslēpumu, tāpēc jums nekas cits neatliks, kā vien uzticēt šo darbiņu mums. Jūs paņēmāt to, kas bija mūsu, ar varu, aizmirsdami par pienākumu. Lūk, te nu tas ir! Pienākums, kurš jāpilda.”

“Jūs uzskatāt mūs par ļaunajiem, jo daudzo gadsimtu gaitā, ko esam dzīvojuši un veikuši savus pienākumus, esam nogalinājuši daudzus likumpārkāpējus, tā rūpējoties par drošu savas sugas eksistēšanu, kas ir ļāvis netraucēti dzīvot tādiem kā jūs. Vai jums šķiet, ka mēs tā rīkojāmies, jo mums sagādāja prieku nogalināt?” Āro noplātīja roku. “Nu jūs redzat, ka tas ir bijis nepieciešams.”

Manās acīs tas viss izskatījās pēc labi iestudēta teātra, kur velni spēlē dievus. Āro un Kaijus lieliski prata iejusties lomās, kurās viņi uzdevās par miera un taisnības nesējiem, padarot Kalenus par ļaundariem. Kopš kara beigām ar Voltūriem, kad visi bija apskurbuši no negaidītās uzvaras pret tik lielu spēku, noskaņojums vampīru pasaulē bija krasi mainījies. Tagad viņi uzskatīja, ka Voltūru iznicināšana bija kļūda, kas maksās viņu eksistenci. Vai tiešām tā varēja būt tiesa? Klausoties Āro sacītajā, tas aizvien kļuva īstāks un biedējošāks.

“To var panākt arī ar ne tik vadarbisākām metodēm,” aizrādīja Kārlails.

Kaijus iesmējās. “Jā. Mēs redzam kā jūs to esat panākuši. Apdraudējuši visu vampīru pasauli.”

“Mēs nevienu brīdi neesam piekrituši ieņemt jūsu vietu un tāpēc neesam vainojami tajā, ka kāds nav spējis uzņemties atbildību par saviem jaunradītajiem vampīriem,” Edvards iedegās, lūkodamies Kaijusam acīs.

“Redz, kas notiek, ja nav soģu,” Kaijus kliedza pretī. “Un pie tā visa esat vainīgi tikai un vienīgi jūs – Kaleni. Tie muļķi, kas nostājās jūsu pusē, nu to rūgti nožēlo, un tam ir pamats. Tikai daudz par vēlu.” Pēdējais teikums skanēja kā ļauns pareģojums.

Edvardam krūtīs brieda rūciens, kas grasījās izlauzties uz āru. Kārlails palūkojās viņa virzienā mierinošu un reizē brīdinošu skatienu. Mamma paspieda tēva plaukstu. Viņš nomierinajās, ļaujot rūcienam apsīkt, līdz tas izzuda pavisam.

“Mieru, brāl, mieru,” piepeši iedūdojās Āro, apsaukdams Kaijusu, balsī, kādu es pazinu. Liekulības balsi. “Varbūt pārstāsim meklēt vainīgos un atzīsim, ka kļūdījušies esam visi.” Runādams glaimojošā balsī, viņš žestikulēja ar veselo roku un smaidīja, pievērsdamies katram no mums. “Varbūt tiesa, ka mēs pāršāvām pār strīpu, tik stingri ievērojot likumu,” Kaijus lielām acīm neapmierināti pavērās uz Āro un jau grasījās protestēt, bet Āro brīdinoši pacēla roku, nepārtraukdams runāt, “taču jums jāsaprot, ka nosargāt visdārgāko, kas mums dots – iespēju dzīvot uz šīs zemes līdzās cilvēciskajām būtnēm – ir grūti, ja neviens nebaidīsies soda. Ja mēs kaut reizi ļausimies būt vāji, mūs ignorēs. Tikai būdami tie, kas mēs esam – soģi – mēs esam nodrošinājuši disciplīnu pat jaundzimušo armiju sadursmēs dienvidos.” To sakot, vecā vampīra skatiens bija pievērsts tieši Džasperam, kurš pats tajā visā bija iesaistīts. Nosvērtu skatienu tēvocis raudzījās Āro sejā, neteikdams ne vārda. “Soģi nevienam nepatīk, bet kādam jau jādara arī melnais darbs.”

Kārlails nokremšļojās. “Ko tu iesaki?”

“Iznīcināt vainīgos!” iesaucās Kaijus.

Āro pasmaidīja. “Ne tik strauji, manu dārgo brāl. Mēs vēl neesam dzirdējuši visu stāstu.”

“Āro grib zināt par auto avāriju,” paskaidroja Edvards.

Vecais vampīrs par to pasmaidīja. “Paldies, Edvard.”

“Tas bija pārpratums. Tas nebija tīšuprāt, tāpēc tas neattiecas uz notikumiem Spānijā, kad noziegums tika pastrādāts apzināti.”

“Un tomēr tas ir drauds mums!” Kaijus atkal iesaucās.

“Būsim saprātīgi un padomāsim, kā lai novēršam radušos situāciju, kas apmierinātu mūs visus, vai ne tā, Kārlail?” Āro dūdoja tik saldi, ka es spētu viņam pat noticēt, ja vien nezinātu, ka zem šīs eņģeļa maskas slēpjas dēmons.

Kārlails piekrītoši pamāja ar galvu, drīzāk aiz laipnības, kā piekrišanas, jo tas nebija iespējams. Pat es to zināju. Kā lai vienlaikus pabaro vilku un nosargā kazu? Tas izdevās ļoti reti un šis nebija viens no tie gadījumiem. Ar Voltūriem kompromiss vienkārsi nebija iespējams.

“Esmu pieņēmis lēmumu,” viņš sacīja un norādīja uz Edvardu, it kā aicinātu viņu turpināt savā vietā.

Mans tēvs pieversās ģimenei. “Āro vēlas uzzināt, kas mūsu dzīves veidā ir tāds, kas licis daudziem tam pievērsties.”

Mēs uz to raudzījāmies skeptiski un vairāk negatīvi kā pozitīvi, jo tas nozīmēja, ka Voltūri tik drīz negrasās doties projām. Savukārt Kārlails atzina šādu Āro lēmumu. Kaijusam un vēl mazāk Aleksam un Džeinai tas nepatika, taču viņu vienīgais protests bija riebumā savilktās sejas izteiksmes, kuras nu parādīja arī dvīņi.

“Pārlieciniet mūs, ka jūsu izvēlētais dzīves veids ir tā vērts, lai noslēpumu nosargātu. Galu galā droša eksistence jums ir daudz svarīgāka nekā tiem, kas nedzīvo kopā ar mirstīgajiem,” glūnēdams uz manu ģimeni, Kaijus norūca.

Es būtu gribējusi iebilst. Man bija daudz iebildumu, bet tie visi palika pie manis, jo zināmais pamiers, kas nu pat bija iegūts starp Voltūriem un Kaleniem bija ļoti trausms.

Dzīve patiešām bija pārsteigumu pilna. Vēl tikai nesen viņi bija mūsu ienaidnieki, bet nu viņi stāvēja mūsu dzīvojamajā istabā un tika uzņemti kā draugi.

Neticami.

Vai pasaule bija sajukusi prātā, vai tāda biju tikai es?

Visu šo laiku Džeina un Aleks bija stāvējuši neierasti klusi. Nedrošība mūsu klātbūtnē bija likusi viņiem būt piesardzīgiem. Arī abas svešās vampīres nebija bildušas ne vārdiņa, taču nemitīgi mīņājās un šaudīja acis uz visām pusēm, meklēdamas briesmas. Viņu tramīgums nerimās pat tad, kad Kārlails un Āro, kā šķita, bija nonākuši pie zināma kopsaucēja, lai gan Kaijus ar to nebija miera. Izskatījās, ka viņš labprātāk būtu meties cīņā, kaut arī nevienlīdzīgā. Viņu nebaidīja mūsu spēks un pārākums, ko bijām pierādījuši ne reizi vien. Kaijus bez šaubām bija cīnītājs un piekāpšanās bija zem viņa goda, taču mana nojauta sacīja, ka arī Āro nav padevies un šķietamais kompromisa piedāvājums ir tikai iegansts.

Pēc tā, kā izturējs Edvards, Bella un Alise, nekas neliecināja par briesmām, ko Volūri varētu mums radīt, tomēr droša es par to nevarēju būt. Varbūt viņi tikai izlikās, lai neļautu ienaidniekam nojaust, ka zina par viņa plāniem. Es jau varēju cerēt, ka tā nav un tās ir tikai manas iedomas, bet realitāti tas nemainīs.

Mans tēvs pasmaidīja, maigi un mierinoši noglāstīdams manu muguru. “Kā redzu, gluži bez klana tu neesi palicis, Āro. Korinai izdevās izdzīvot karā. Tas ir pārsteidzoši.”

Āro pasmaidīja, palūkodamies uz vienu no svešajām vampīrēm vasaras kleitā. Viņa bija garāka par otru sievieti un raudzījās tikai uz savu kungu.

“Kā arī esi papildinājis savu klanu,” Edvards turpināja.

Āro paraudzījās uz otru sievieti un atplauka daudzsološā smaidā. “Džanna ir mans prieks un acuraugs.” Viņš svētlaimīgi nopūtās. “Es pat nenojautu, ka manā acu priekšā slēpjas tāds dārgums. Vai nav vienreizēji?” Āro jūsmoja.

Uz to Džeina reaģēja visai savādi. It kā viņa būtu greizsirdīga un ienīstu šo sava klana locekli.

“Jā. To es redzu,” tēvs piekrita un palūkojās uz mammu. “Āro pārvērta Džannu par vampīru tik līdz atgriezās no kara, lai atjaunotu klanu.”

Tas veco vampīru uzjautrināja. Šķiet, viņam patika vērot, kā Edvards skaļi izsaka viņa galvā esošās domas.

Viņš pamāja ar galvu. “Tiesa. Džanna bija mums labi kalpojusi būdama cilvēks, tāpēc tika par to atalgota.”

Biju izbrīnīta. Džanna vēl būdama cilvēks, dzīvoja starp Voltūriem? Un viņi vēl apsūdz mūs! Smieklīgi!

“Es gan to nesauktu par atalgojumu. Drīzāk par lāstu.”

Āro sāji pasmējās. “Tā to sauc tu, bet citiem tā ir augstākā balva, kādu pasniedz tikai izredzētajiem.”

Sev visāpkārt izdzirdu spurdzienus, kas nāca no manas ģimenes un neapšaubāmi, ka starp vainīgajiem bija arī Džeikobs.

Kaijus saviebās. Viņam atrašanās starp ienaidniekiem un šī mierīgā, varētu pat teikt, ka draudzīgā, pļāpāšana acīm redzami krita uz nerviem.

“Mjā. Nu šai jautājumā mūsu viedokļi dalās,” Edvards nosacīja.

“Zinu tavu attieksmi pret dvēseli, bet vai ir vērts satraukties par tik nenozīmīgu lietu, ko neviens nav redzējis, ja var iegūt visu citu?” Āro bija cieši apņēmies aizstāvēt savu pārliecību un sāka apspriest dvēseles esamību. Vienīgi Edvards un Kārlails iesaistījās šai diskusijā, kas no malas izklausījās smieklīga, jo esošā situācija to padarīja komisku. Senie ienaidnieki diskutēja par to, vai viņiem var būt dvēsele?

Kaijus ar katru mirkli, ko nācās pavadīt namā, kļuva arvien nīgrāks un nepacietīgāks. Viņš viebās un neapmierināti lūrēja uz mums, izradīdams, cik ļoti viņam šeit nepatīk. Dvīņi joprojām nebija pakustējušes un turpināja stāvēt kā tādas no marmora veidotas skulptūras, par kādām viņus nezinātājs varētu arī noturēt. Ja vien es tik ļoti uz viņiem nedusmotos, tādēļ nevērotu, viņu klātbūtne būtu nemanāma. Abas parējās vampīres, kuru vārdus nu es zināju, nekas nespēja likt palikt mierā. Viņas bija sasprigušas līdz pēdējam un nezaudēja modrību ne uz brīdi. Vienu mirkli pat pieķēru sevi pie domas, ka man viņu ir žēl. Viņas izkatījās un neapšaubāmi tā arī jutās kā sprostā iedzīti zvēri.

Lai cik daudz manas līdzjūtības viņas bija pelnījušas, nevienam nepatika atrasties situācijā, kurā nespēj neko ietekmēt. Un viņas to nesēja, jo, lai kāds būtu sarunu iznākums, Voltūru vidū nepastāvēja demokrātija. Visu noteica Āro un Kaijus. Patiesībā es brīnījos, ka redzot, ar kādu neslēptu naidu un nepatiku Kaijus uz mums lūkojās, viņš bija nācis līdzi Āro, lai runātu ar mums. Vai viņš tik ļoti uzticējās Kārlaila mierpilnajai dabai, lai nebaidītos, ka Kaleni varētu uzbrukt?

Mani nepameta sajūta, ka tas ir tikai teātris, kā labais un sliktais policists. Kamēr mēs koncentrējāmies uz to, kas notika mūsu acu priekšā, mēs neredzējām kopainu, kas liktu nojaust par briesmām.

“Čārlijs,” mums – Kaleniem – un Džeikobam kā brīdinošs kiedziens, atskanēja Alises čuksts.

3 komentāri

Komentēt

(Spamcheck Enabled)