Galerija
22841_summerhouse_2_122_552lo_122_5 normala004w kaki17 29941886 xxxneclipse037 Bryce Dallas Howard 004 THE TWILIGHT SAGA: BREAKING DAWN-PART 1 3926819445_2e9cd220c9_b

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Mēness gaisma. 16. nodaļa

16. TU NEESI IELŪGTS

Es biju ceļā uz Lapušu, lai palīdzēt Emīlijai un Helēnai. Šodiena jau tāpat solījās būt gana satraucoša, lai viņas tiktu galā vienas. Un lai gan ar nokavēšanos, tomēr biju izpildījusi Emīlijai doto solījumu. Mana pikapa kravas kastē atradās pasūtītā prece no veikala. Vadīdama auto pa tik labi zināmo un ierasto ceļu uz rezervātu, mani nepameta laimes sajūta par to, kā viss bija atrisinājies. No saviļņojuma es nebiju spējusi iemigt arī pēc tam, kad Čārlijs bija devies prom un Džeikobs aizgājis. Visi bija apmierināti un es redzēju cik ļoti atvieglota ir mamma. Es spēju iedomāties, cik daudzas reizes viņa bija vēlējusies atklāt savam tēvam patiesību, bet nebija uzdrošinājusies. Nu tas bija noticis. Mamma teica, ka tagad viss būšot daudz vieglāk, kad Čārlijs zināšot. Mums nebūs jāizliekas. Tas, protams, bija ļoti labi, taču nebija vienīgais iemesls, kādēļ es tik ļoti priecājos. Džeiks bija paziņojis visai manai ģimenei, ka mēs esam pāris. Es nevarēju būt vēl laimīgāka.

Pēc tā visa iemigt bija grūti, bet kad man tas beidzot izdevās, es spēju sapņot tikai un vienīgi par Džeikobu. Viņš nepameta mani pat zemapziņā un tas bija kā pasakā. Es pat nepieļāvu domu, ka tā varētu beigties.

Šorīt Alise bija paziņojusi, ka sarūpējusi mums visiem tērpus šim vakaram. Tas nevienu nepārsteidza un arī nesajūsmināja. It īpaši manu mammu. Man pret to nebija iebildumu, jo biju jau pieradusi, ka tante mani pucēja kā tādu lelli, bet tas pievērsa lieku uzmanību un tādējādi iekļauties starp cilvēkiem bija vēl grūtāk. Par to Helēna mēdza mani vilkt uz zoba, sakot, ka neviens neievērotu zemestrīci, ja es būtu tuvumā. Bez šaubām, arī viņa pati neizskatījās sliktāk. Spāniskie sejas vaibsti, tumšie, lokainie mati un burvīgais smaids. Kurš gan spētu pretoties? Un lai gan Helēna centās ģērbties pēc iespējas neuzkrītošāk, tādu skaistumu nebija iespējams noslēpt. Emīlija smējās, ka mēs esot iemesls, kāpēc kafejnīcai esot tik daudz apmeklētāju.

Es pasmaidīju. Bija labi apzināties, ka esmu skaista, bet zināju, ka ne jau tas Džeikobam manī patika visvairāk.

Iedomājoties par viņu, man krutīs ietrīsējās sirds. Es ļoti vēlējos viņu satikt un vakars šķita tik bezgala tālu. Varbūt viņam atradīsies brīvs brīdis, lai iegrieztos kafejnīcā, es cerīgi nodomāju, kad pamanīju uz ceļa stāvam automašīnu. Tā daļēji atradās uz braucamās daļas un tad es to atpazinu. Lai gan vakardienas tikšanās ar draugu, ko biju atguvusi, likās visu atgriežam vecajās sliedēs, priekpilno satraukumu krutīs nomainīja gaidoša neziņu.

Apturēju pikapu ceļa malā tieši aiz pelēkā forda, kuram bija pacelts motora pārsegs. No tā iznira Dāvida galva, kad viņš izdzirda kādu apstājamies un iztaisnojās, lai paskatītos. Pamanījis mani puisis aplauka smaidā.

“Nu tā laikam ir lielākā sagadīšanās, kāda jeb kad var būt. Tu labprāt no manis izvairītos, bet tā nu sanāk, ka mēs jau atkal tiekamies. Necerēti. Un es zvēru, ka neizspiegoju tevi,” viņš smējās, nākdams man pretī.

Jutos pārsteigta, ka Dāvids tā saka, kārtējo reizi pārliecinādamās, cik daudz viņš spēj nojaust tikai no manas sejas izteikses, kaut gan viņa tuvumā esmu centusies būt uzmanīga. Tātad viņš saprata, ka viņa klātbūtne rada man neērtuma sajūtu un tadēļ es nokaunējos, jau atkal to mēģinādama slēpt. Veltīgi.

Es pasmaidīju par viņa joku. Ne tādēļ, ka gribētu viņam izpatiktu vai novērst aizdomas. Es tā vēlējos.

Dāvids apstājās ceļa vidū un nolūkojās manī. “Tu izskaties satriecoši. Vai dodies izklaidēties?” viņš šķita tāds kā mazliet samulsis un arī es apstājos.

Nu paldies, Alise, samulsusi, sarkastiski nodomāju, palūkodamās uz savu maigi violeto blūzi ar kruzuļainu augšdaļu un ziliem svārkiem virs ceļa ar paplatinātu apakšmalu, kas man šobrīd bija mugurā. Pārāk krāšņi.

“Paldies par komplimentu, bet nē.” Nespēju kautrīgi nepasmaidīt, noliedzoši papurinādama galvu. “Tikai darbs kafejnīcā.”

Viņš domīgi sašķieba lūpas. Vai viņš man neticēja? Kāda tam nozīme.

“Kas kaiš tavai mašīnai?” es spēji ierunājos, mainīdama sarunas tematu.

Dāvids pagriezās pret to un noplātīdams rokas atgriezās pie auto. “Tā vienkārši apstājās un viss.”

Es gāju viņam līdzi. “Varbūt pietrūka degvielas?” es iesmējos.

Dāvids nostājās pie motora pārsega un palūkojās manī tēloti aizvainotu sejas izteiksmi. “Es atzīstu, ka no automašīnām neko nesaprotu, bet tik dumjš jau neesmu.”

“Klau, es zinu kādu mehāniķi. Viņš varētu tai uzmest aci. Tad tu zināsi, cik lielās nepatikšanās esi iekūlies,” es joprojām uzjautrinājos, jo tā bija vieglāk.

Dāvids izskatījās apmierināts. “Tas būtu lieliski. Varbūt viņam izdotos to salabot. Kur es varu viņu atrast?”

Es iekodu lūpā. “Lapušā.”

“Džeks no rezervāta,” Dāvids noteica, saprazdams, par ko es runāju.

“Džeks no rezervāta,” atkārtoju.

Dāvids sarosījās. “Labi, bet kā lai to dabūjam prom?” Viņš neizrādīja nekādu nepatiku pret to, ka nāksies tikties ar puisi, ko uzskatīja par konkurentu. Varbūt tāpēc, ka viņam bija nepieciešama palīdzība, lai gan man tā nelikās.

Es palūkojos apkārt, novērtēdama situāciju. “Vai tev ir tauva?”

Dāvids paraudzījās manī jautājošu skatienu. “Tauva? Ko tu grasies darīt?”

“Vilkt tevi,” es lepni paziņoju.

Dāvida seja izskatījās bažīga, kad viņš apgāja apkārt mašīnai līdz bagāžas nodalījumam, kur atradas prasītais un izņemdams to ārā, uzmeta man domīgu skatienu, it kā novērtētu mani.

“Vai tu kādreiz jau to esi darījusi?”

Es sakniebu lūpas, lai nesmietos. “Atzīstos, ka nedaru to katru dienu, bet tik dumja jau neesmu.”

Bez grūtībām mums izdevās salūzušo automobili nogādāt Džeika pagalmā un Dāvids smaidīdams apliecināja, ka es esot lielisks palīgs.

“Pateicos,” lepni un lielīgi atbildēju, uzjautrinādamās par dīvaino situāciju. Man jau šķita, ka pēc Dāvida atzīšanās par redzēto, mūsu attiecības būs saspīlētas un neērtas, bet izrādījās gluži pretēji. Mēs spējām izbaudīt viens otra klātbūtni tāpat kā mūsu draudzības sakumā. Un šodien viņš nebija pat ieminējies par savām aizdomām.

“Atzīsti, ka tu to darīji pirmo reizi!” viņš pieprasīja.

“Ak, tā?! Kā tev šķiet, kā tās visas šeit gadījās?” es tēlotā pārliecībā norādīju uz dažām automašīnām, kas atradās garāžas tuvumā un kalpoja rezerves daļām.

Tas Dāvidu pamatīgi uzjautrināja un pamanījis pēdējo Džeika ieguvumu – avārijā cietušo automašīnu – pārstāja smieties un norādīja uz to.

“Vai tā ir tā no avārijas uz šosejas?”

Tūlīt sapratu, ko viņš vēlas zināt un ar galvas mājienu apstiprināju.

“Ooo!” viņš iesaucās, pieiedams klāt, lai papētītu tuvāk. “Taisni vai brīnums, ka tā sieviete vēl ir dzīva.”

Es klusēju. Acu priekšā uzplaiksnīja notikuma īss atkārtojums, ko pārtrauca mājas durvju atvēršanās. Tajās parādījās Džeikobs un smaidīdams pa visu seju metās pie manis.

“Nesij! Tas tik ir pārsteigums! Ko tu šeit dari?” Piesteidzies, viņš apskāva mani, mazliet paceldams uz rokām un tad uzmeta neapmierinātu skatienu Dāvidam, viņu nopētīdams.

Dāvids jutās ne sava āda, atrazdamies tik tuvu līdzās Džeikobam. Viņu augumu atšķirības šķiet Dāvidu darīja mazāk nozīmīgu un tas, kā Džeiks mani sagaidīja, viņam šķita laupām jebkuru mēģinājumu man tuvoties. Acīm redzot, tieši to Džeiks centās panākt, jo piekļāva mani sev vēl ciešāk klāt un tā arī neatlaida.

“Domāju, ka tiksimies tikai vakarā. Bet tas ir forši, ka esi te,” viņs sacīja, smaidam nenozūdot. Tumšās acis mani apbūra un noturēja spēcīgāk kā jebkuras rokas.

Kaut kur starp viņa karstajiem pieskārieniem uz mana auguma, pievelkošo acu skatienu un žilbinošo smaidu, es atcerējos savas ierašanās patieso mērķi un pievērsos draugam, kas stāvēja nedaudz nostāk un aizdomīgi pētīja manu puisi.

Pat manās domās šie vārdi skanēja neticami skaisti un sirds ietrīsējās spēcīgā pukstā.

“Šis ir Dāvids Hotons. Mans klasesbiedrs. Dāvid? Šis ir mans draugs Džeikobs Bleks,” es iepazīstināju. Nu it kā visam vajadzēja būt skaidram. Laikam jau.

Mirkli abi raudzījās viens otrā vērtējošu skatienu, līdz Džeiks viegli pamāja ar galvu, pastiepdams sveicienam roku. Dāvids to satvēra demonstratīvi un varbūt pat nedaudz izaicinoši.

Vai nu Džeiks centās parādīt savu pārākumu vai Dāvids varonību, bet rokas spiediens mazliet ieilga.

“Kaut kas atgadījās ar Dāvida automašīnu un es atvedu viņu pie tevis,” es ierunājos, pārtraukdama viņu šķietamo sāncensību.

Viņi atlaida rokas.

“Tā vienkārsi apstājās,” Dāvids skaidroja.

“Paskatīsimies,” Džeiks noteica, iedams uz automašīnas pusi un vezdams mani līdzi. Ar acs kaktiņi manīju kā ejot mums nopakaļ, Dāvids izloka labās rokas pirkstus, it kā tie sāpētu. Droši vien tā arī bija.

Džeikobs pienāca un atvēra motora pārsegu, atlaizdams tvērienu no mana vidukļa un pieliecās, lai kaut ko pārbaudītu. Mēs ar Dāvidu saskatījāmies.

Džeiks iztaisnojās. “Dzinējs pagalam,” viņš viennozīmīgi un pārliecinoši paziņoja, paraudzīdamies uz Dāvidu. “Vai tu nedzirdēji ne mazāko troksni?” viņš izskatījās pārsteigts.

“Tā visu laiku ir bijusi ļoti trokšņaina. Nekā neparasta.” Puisis vainīgi paraustīja plecus.

Džeikobs saknieba lūpas. “Te vajadzēs mazliet pastrādāt.”

“Un man jāsteidzās uz kafejnīcu,” es paziņoju.

Dāvids man uz atvadām uzsmaidīja, bet no Džeika es saņēmu negaidītu skūpstu uz lūpām, kas lika noreibt galvai.

“Tiksimies vakarā?” viņš jautāja, zobgalīgi smaidot, redzēdams manu apjukumu.

Es spēju vien izdvest vārgu: “Aha.”

Ieiedama kafejnīcā, es joprojām biju apskurbusi no negaidītā skūpsta. Džeikobs nekad nebija mani skūpstījis tik… Man trūka vārdu, lai to raksturotu. Man iešāvās prātā vārds – kaislīgi. Jā tieši tā. Kaislīgi. Viņa neatvairāmais smaids un tuvums lika manai sirdij dauzīties kā negudrai, bet skūpsts, ko viņš man šodien dāvāja, lika ļimt ceļiem un es biju kā eiforijā. Tas nebija parasts skūpsts kā līdz šim. Tas bija kaut kas cits.

Vakardienas paziņojums par to, ka mēs esam pāris, šķiet bija mainījis mūsu attiecību nozīmi. Tikai uz īsu mirkli man iešāvās prāta doma, ka Džeiks tā rīkojās tikai tādēļ, ka tur bija Dāvids. Es tūlīt aizgaiņāju šīs domas. Ja tā būtu, tad šis skūpsts neatšķirtos no citiem, ko viņš man bija sniedzis, bet tā nebija. Tas bija īsts skūpsts un tam bija nozīme.

Visu dienu es jutos tā, it kā dzīvotu sapnī, gaidīdama pēcpusdienu, kad atkal varēšu redzēt Džeiku. Helēnai nācās mani bīkstīt, atgriežot realitātē ik reizi, kad aizsapņojos un tas bija visai bieži. Viņa nekādi nekomentēja manu šodienas izklaidību. Viņa saprata.

Kad beidzot tas brīdis bija klāt un es ierados svinību vietā, par kuru bija izraudzīta tā pati kalna kore, uz kuras kileuti stāstīja savas leģendas, Džeikobs mani tur jau gaidīja. Viņš bija atbildīgs par ugunskura ierīkošanu un jau bija paguvis uzcelt piramīdas veida malkas grēdu. Izslējies pilnā augumā un sakrustojis rokas uz kailajām krūtīm, viņš izskatījās pēc grieķu dieva. Smaidam rotājot viņa seju un acīm metot mazas dzirkstelītes, kad viņš ieraudzīja mani, puisis piesteidzās pie auto un atvēra durvis pirms es biju izkāpusi. Satvēris abām rokām manu vidukli, viņš izcēla mani no auto un vairākas reizes apgrieza gaisā.

Skūpsts bija īsts un domāts tieši man. Tam nebija nekāda sakara ar Dāvida klātbūtni. Tagad es to zināju pilnīgi droši. Mēs bijām pāris visās iespējamajās tā nozīmēs.

“Oho!” smiedamās aiz sajūsmas un laimes, iesaucos, kad viņš bija nolicis mani atpakaļ uz zemes.

“Tev tikai to pašu labāko, mazā. Šorīt nepaguvu pateikt, cik satriecoši tu izskaties, bet tāda tu man šķieti visu laiku.”

Es tikai spēju smaidīt.

Mēs stāvējam, lūkodamies viens otrā un bija tik labi vienkārši klusēt. Mēs sapratāmies bez vārdiem. Tā bija mūsu saikne, kas ļāva man dzirdēt viņa domas un viņam manējās. Es nezinu, vai tā notika ar visiem likteņa iezīmētajiem pāriem, bet ar mums tā bija. Mana sirds dauzījās kā negudra. Likās, ka trūkst elpas un viņa tumšais acu skatiens mani teju vai iesūca sevī. Man atkal noreiba galva, lūkojoties viņā, kas lika Džeikobam iesmieties.

“Tavā klātbūtnē es zaudēju realitātes sajūtu,” sūdzējos.

“Jā, man uz to ir īpašs talants.”

“Tā šķiet.”

Viņš palūkojās kaut kur sāņus. “Drīz mēs vairs nebūsim vieni, tādēļ izmantojot izdevību, atzīšos, ka tevi nepratīgi mīlu.”

Mana sirds apmeta kārtējo kūleni. “Es tevi mīlu vēl vairāk.”

“Šaubos vai tas maz ir iespējams.”

“Tici man. Ir.” Es, protams, nezināju, kā viss notiekošais ietekmēja viņu, bet es lidoju.

Džeiks pasmaidīja un norādīja uz kastēm pikapā. “Mums vajadzētu to sākt izkraut, pirms nav uzradusies Klēra un mūs sabārusi par slinkumu.”

Man nāca smiekli. “Tu pārspīlē. Nav jau tik traki.”

“Ak, es pārspīlēju?” Džeikobs izbolīja acis, pienākdams un paņemdams vienu no lielākajām kastēm, kurā atradās pārtika. “Tev vajadzēja redzēt kādu drāmu viņa šorīt sarīkoja Kilam. Mums jau vienu brīdi šķita, ka ar to kāzas būs izsapņotas.” Viņš aiznesa un nolika kasti uz viena no četriem gariem koka galdiem, kas bija paredzēti ballītei.

“Tiešām tik ļauni?” Nespēju iedomāties, ka Klēra un Kils varētu izšķirties, lai cik strīds būtu bijis liels. Likteņa iezīmētie vienkārši nevarēja nebūt līdzās viens otram.

“Tu taču pazīsti Klēru. Viņa mēdz būt kaitinoša.”

Iespurdzos, jo tas atkal atsauca atmiņā salīdzinājumu ar Ralfu.

Es paņēmu vienu no kastēm, lai palīdzētu tās izkraut, bet Džeikobs to izņēma man no rokām un lika palikt malā. Nez kāpēc šoreiz es nemaz neiebildu un apsēdos uz viena no krēsliem.

“Kā sokas ar Dāvida mašīnu?” starp citu pavaicāju.

“Viss nokārtots,” viņš lepni attrauca.

“Tu to salaboji?”

“Es esmu profiņš,” viņš zobgalīgi smējās.

Es lepojos ar viņu un pasmaidīju pretī. “Esi gan.”

“Dāvids šķita tīri tā neko. Mēs mazliet papļāpājām, kamēr laboju autiņu. Viņš ir lādzīgs puisis.”

Tas mani pārsteidza, jo biju domājusi, ka Džeiks būs neapmierināts par manu draudzēšanos ar vēl kādu zēnu, bet izskatījās, ka viņam Dāvids ir šķitis labs draugs.

“Jā. Bet tas ir dīvaini. Mēs iedraudzējāmies tikai nesen. Līdz tam mēs bijām pārmijuši tikai pa vārdam.” Bija tik savādi viegli runāt par Dāvidu kā draugu, kad Džeiks neizjuta nepatiku. Viņš pat pasmaidīja.

Nolicis uz galda pēdējo no kastēm, viņš atbalstīja kāju pret krēslu, uz kura sēdēju un pieliecās man tuvāk. “Runājot par automašīnam, esmu bijis ļoti bezatbildīgs ļaujot tev braukt ar to lūzni,” viņš norādīja uz pikapu, “jo to drīz vien var piemeklēt tāds pats liktenis kā Dāvida auto.”

“Pikaps ir lielisks un manās acīs tam ir sentimentāla vertība, jo to man dāvināji tu. Turklāt tu sacīji, ka esi profiņš, tad jau to salabot tev būtu nieks. Tev arī izdevās aizlāpīt caurumu sienā,” paslavēju viņu.

Viņš paslēja zodu. “Es esmu ģēnijs.”

“Hei! Ģēnij!” Sets uzsauca, nākdams uz mūsu pusi un viņam blakus gāja Helēna. “Kādēļ nekas vēl nav sagatavots? Tulīt visi būs klāt!”

“Kur jūs paši tik ilgi vazājaties?! Vai mums vieniem ar visu jātiek galā?!” Džeiks atsauca pretī.

Mēs visi smējāmies un pienākot Sets mēģināja Džeiku iedunkāt. Puisis veikli izlocījās un pats centās sabužināt jaunākā brāļa, par kādiem viņi viens otru uzskatīja, matus. Setam tik veikli izlocīties neizdevās. Visi atkal smējās.

Un tad smiekli aprāvās. Es tikai nedaudz vēlāk kā pārējie, sajutu vampīra tuvošanos.

“Vai tie būtu Kaleni?” Sets iejautājās.

Nē, tā nebija mana ģimene. Nācējs bija viens un es atpazinu smaržu, tik līdz vējš to iepūta man sejā.

“Ralfs!” mēs visi vienlaicīgi noteicām, tikai katrs citādi. Es – šokēti par tādu uzdrīkstēšanos; Helēna – histēriski, bet Džeikobs naidpilni. Vienīgi Sets mierīgi un nosvērti, it kā tas jau būtu bijis gaidāms.

“Ko gan viņš no sevis iedomājas?! Kā viņš uzdrošinās šeit rādīties?!” Džeikobs rūca.

“Neiedomājami! Kā Viljams un Marianna to pieļauj?!” Helēna kliedza.

“Nedomāju, ka viņi par to zina,” tik pat mierīgi kā iepriekš, Sets noteica.

Es izlēmu savas domas paturēt pie sevis.

Cēli un varonīgi, Ralfs smaidīdams izsoļoja no meža un nostājās mūsu priekšā. Džeiks rūkdams metās uz priekšu.

“Es tevi brīdināju!” viņš iekliedzās.

Es satvēru Džeikoba augšdelmu, lai viņu noturētu, taču zināju, ka mani spēki būs par vājiem, ja viņš tiešām vēlēsies Ralfam ko nodarīt. Es negrasījos Ralfu aizstāvēt, jo viņš bija pārkāpis visas iespējamās robežas, bet arī saplosīšanai atstāt nevarēju. Atkal jau mana žēlsirdība guva virsroku.

Par pārsteigumu Džeiks palika man līdzās, un lai gan draudīgi rūca, lūkodamies uz vampīru, neuzbruka viņam.

“Jā, jā, jā. Tu kaut ko minēji par kādas kājas speršanu uz kāda zemes, bet tici man, es te nevēlos būt.” Ralfs ātri norunāja un uzsmaidīja man. “Sveika, Nesij!”

Es nesmaidīju un uz sveicienu neatbildēju, nevēlēdamās Ralfu iedrošināt.

“Tad ko tu, pie velna, šeit dari?!” Helēna iesaucās, pilna dusmu un aizkaitinājuma.

Ralfs īgni pasmaidīja. “Tu esi mana māsa un es nevaru pieļaut, ka tu atrodies starp šiem zvēriem.”

Helēna uzsprāga, dusmām pārmācot jebkuru veselo saprātu. “Tas nu ir smieklīgākas iegansts, kādu jebkad esmu dzirdējusi! Atradies brālis! Tevi neinteresē neviens cits izņemot sevi pašu un pēkšņi tu iedomājies, ka tev ir māsa. Ļauj man tev paskaidrot, brālīt, ka viņu tuvumā,” to sakot, viņa norādīja uz Setu un Džeikobu, “esmu lielākā drošībā nekā tavējā, tāpēc vari vien mierīgi doties prom.”

“Vēlams ātri,” Džeiks piebilda.

Ralfs bija sācis soļot mums apkārt, tuvodamies galdiem, uz kuriem bija sakrautas kastes.

“Vai jums šeit paredzēta ballīte?” izsmējīgā tonī vampīrs noprasīja.

“Tu neesi ielūgt!” Džeikobs noskaldīja, vērodams, kā Ralfs pienāk pie viena no galdiem.

“Jūtos aizvainots,” vampīrs ņirdza, ielūkodamies vienā no kastēm. “Vēe!” viņš saviebās, pamanījis tajā ēdienu un atsāka turpināt soļot apkārt galdiem.

Helēna no dusmām bija tik uzvilkta, ka varētu mesties Ralfam virsū ātrāk nekā Džeikobs. Sets visu vēroja ar mierpinu sejas izteiksmi, kas mani mazliet pārsteidza. Viņš it kā zaudēja interesi par notiekošo un pienāca pie sakrautā ugunskura, lai to aizdegtu. To iekūris, viņš pāris soļus atkāpās. Sākumā liesma bija neliela un koncentrējās sārta apakšā, bet tad negaidīti uzšāvās augšup, acu mirklī pārņemdama visu. Ralfs atlēca atpakaļ kā būtu saņēmis elektrības triecienu un ieplestām acīm noraudzījās sprēgājošajā piramīdā.

Sets iesmējās. “Nobijies?”

“Tu varētu tajā ielēkt, izdarot mums visiem milzīgu pakalpojumu,” Helēna indīgi nosacīja.

“Cepts vampīrs. Izklausās labi,” Džeiks smējās.

“Tas bija rupji,” Ralfs aizrādīja.

“Es tūlīt apraudāšos,” Džeiks mēdījās, atdarinot raudāšanu.

“Ralf? Lūdzu, dodies prom. Drīz ieradīsies mana ģimene un tic man, viņi nebūs priecīgi tevi šeit sastapt,” es sacīju, cerībā, ka šādi draudi līdzēs.

Tas lika Ralfam pievērst uzmanību man. “Nu, labi. Bet tikai tādēļ, ka tu lūdz.” Tad viņš padomāja un kļuva uzjautrināts. “Lai gan varbūt arī tādēļ, ka smakas dēļ nespēju elpot.”

“Kas tevi vēl kavē?” Helēna nostājās blakus Setam, demonstratīvi satverdama viņa plaukstu. Ralfs to redzot saviebās un piemiedzis man ar aci, nozuda mežā tāpat kā parādījies. “Stulbenis!”

Džeiku uztrauca pavisam kas cits. “Nesaprotu, kā viņš šeit nokļuva? Vai tad neviens no mūsējiem nepatrulē?”

“Šodien ir svētki,” viņam atbildēja Sets. “Turklāt mēs nevaram nepārtraukti būt trauksmes stāvoklī, ja ienaidnieks pastavīgi atrodas līdzās.”

Es centos pārliecināt Džeiku atslābt un neuztvert Ralfu kā ienaidnieku. Viņš bija pārgalvīgs, taču ne bīstams. Protams, Džeiks manī neklausījās, kā pierādījumu minēdams avāriju, ko es nevarēju noliegt, bet manā pusē bija fakts, ka tas nebija darīts apzināti un ka tā vairs nenotiks.

Sāka ierasties pārējie. Visi bija pārsteigti par Ralfa uzdrošināsanos uzrasties rezervātā, taču ja ta padomāja, tas bija viņa garā. Izaicināt veiksmi. Un viņam vienmēr veicās palikt dzīvam.

Visapkārt skanēja smiekli un čalas. Visi izskatījās laimīgi un apmierināti. Vampīri un vilkači – iespaidīgi, taču ne pārsteidzoši. Pēdējo gadu laikā viņi bija ļoti satuvinājušies un pat niecīgās domstarpības, kas pastāvēja, netraucēja kopā pavadīt laiku. Kad ieradās Čārlijs un Sjū, viesības ritēja pilnā sparā. No malas mēs patiešām izskatījāmies kā liela laimīga ģimene un tā arī bija. Draudošās briesmas bija saliedējušas trīs, pavisam dažādas sugas, kas tagad dzīvoja lielākā saskaņā kā jebkad.

Sarunām ievirzoties tematā, kas daļai sanākušo radīja ne mazums galvassāpju, atsākās kurnēšana par tik ļoti gaidītajām Klēras un Kila kāzām. To redzot, Alise iejaucās, paziņodama, ka labprāt tās sarīkotu, ja vien Klēra un Kils būs ar mieru. Tajā brīdī atskanēja vēl nedzirdēta daudzbalsīga nopūta, kas lika man iesmieties.

Laimīgajam pārim tas patiešām patika. Kā izskatījās, visvairāk Kilam. Savukārt Klēra par to visu bija stāvā sajūsmā. Viņa tūlīt metās klāt mazajai vampīrei un paziņoja, ka kāzām jābūt vērienīgām, greznām un vēl neredzēti krāšņām.

“Tās būs iespaidīgākās vilkaču kāzas, kādas jebkad redzētas. Un nevienam ne par ko nav jāsatraucas. Es uzņemos pilnu atbildību par tām un ticiet man – jūs nebūsiet vīlušies,” Alise lepni paziņoja.

Protams, ka neviens nebūs vīlies, jo tā taču bija Alise, bet vairāk par to visi jutās bezgala pateicīgi, ka varēja uzvelt kāzu atbildibu kādam citam un šis prieks bija lielāks par visu pārējo.

Visu atlikušo vakaru Klēra jūsmoja, ka beidzot ir kāds, kurš zina, kas viņai vajadzīgs un Alise taču esot izdaudzināta svinību rīkošanā. Kā pierādījumu tam visi minēja manu vecāku kāzas. Šķiet, ka tās patiešām ir bijušas iespaidīgas.

Vakara gaitā es pamanīju Leas nedraudzīgi vēso skatienu, ar kādu viņa apveltīja Helēnu, kad meitene apsēdās blakus Setam un viņš apvija roku viņas viduklim, lai pieviktu tuvāk. Atminēdamās sarunu ar draudzeni, kad viņa sacīja, ka Lea viņu ienīst, es sāku domāt, ka patiesībā Lea jūtas greizsirdīga. Kaut arī Helēna nebija Seta likteņa iezīmētā tāpat kā Lea un Ambrijs, starp viņiem valdīja daudz spēcīgākas jūtas. Lea un Ambrijs piederēja vienai sugai un tomēr nejutās kā viens vesels, turpretī Helēnas un Seta attiecības bija gandrīz vai ideālas. Vismaz no ārpuses tā izskatījās, lai gan es zināju, ka Helēna raizējas par dažām lietām, kas viņu kavēja, bet citādi viņi sapratās ļoti labi. Mani pārsteidza, ka viņi spēja saprasties pat tad, kad Sets bija vilka ādā. Ambrijam un Leai tas, protams, bija pašsaprotami, bet Helēna un Sets – dzimuši ienaidnieki – tas bija kaut kas vēl neredzēts. Un tieši tādēļ man šķita, ka Lea nedusmojas uz Helēnu, bet gan ir greizsirdīga, ka vampīre spēja būt līdzās viņas brālim, pat nebūdama viņa likteņa iezīmētā.

Es spēlējos ar Reičelas, Kimas un Emīlijas bērniem, kad pienāca Džeikobs. Viņš sagrāba mazo Biliju un pacēlis gaisā, ļāva bērnam spiegt aiz sajūsmas. Pie viņa piesteidzās Levi un Efraims. Bērni smējās un lēkāja ap viņu, vēlēdamies, lai arī viņus paceļ gaisā.

Zēniem izdevās Džeiku pierunāt un viņš turēja Levi un Efraimu katru uz savas rokas, augstu paceltus gaisā virs savas galvas, kamēr bērni aiz priekpilni spiedza, imitējot lidošanu.

“Vēl!”

“Vēl!”

“Vēl!”

Viņi nespēja rimties un gribēja pabūt gaisā pēc iespējas ilgāk. Džeikobs nespēja atteikt. Viņam patika bērni un kopā būšana ar viņiem nesagādāja tik daudz galvassāpju, par kādām allaž sūdzējās viņu vecāki. Es pacēlu rokās Kimas jaunāko meitu, lai viņa varētu visu labi redzēt un kad visu bērnu vēlmes tika apmierinātas un viņi aizskrēja dalīties savā priekā ar pieaugušajiem, mēs ar Džeikobu palikām divatā un saskatījāmies.

“Tu ļoti labi ar viņiem saproties,” sacīju, norādīdama uz prom skrejošajiem bērniem.

Džeiks tikai smīnēja, paraustīdams plecus. “Dabas dots talants.”

Mēs sākām iet prom no svinību vietas dziļāk tumsā.

“Kādu dienu es noteikti vēlētos būt tēvs,” viņš turpināja, liekot šiem vārdiem iegulsnēties manās smadzenēs kā aukstai ūdens šaltij, apzinoties, ka kopā ar mani šī vēlēšanās varētu arī nepiepildīties.

Atmiņā ataustot Helēnas vārdiem par viņas un Seta attiecībām, kuras meitene gribēja pārtraukt tieši šī iemesla dēļ, es nespēju vairs uz to skatīties tik vienaldzīgi. Saprotams, ka Džeiks vēlējās bērnus. Viņš bija lielas ģimenes daļa un tāpēc bērni bija pašsarotama viņa nākotnes vīzija, bet es nebiju droša, ka spēšu viņam dot to, ko viņš būtu pelnījis. Arī es vēlējos savu ģimeni. Kādu dienu. Bet vai man tas bija lemts? Es nespēšu sev piedot, ja manis dēļ Džeikobam būs jācieš, tāpēc šķita, ka būtu pareizi to viņam pateikt.

“Vai es pateicu kaut ko nepareizi?” pamanījis manu domīgo skatienu, Džeiks iejautāja.

“Nē, nē. Es tikai domāju… ” Man kaklā iesprūda kamols un es ieklepojos. “… ka tev būtu jāzina… ” es tā arī nepabeidzu.

Joprojām iedami dziļāk mežā, mēs uz mirkli klusējām abi.

“Ko tu vēlies man sacīt?” to jautājot, viņš neskatījās uz mani.

“Es domāju, ka tā kā mēs esam pāris un mums ir kopīga nākotne, būtu tikai taisnīgi, ka tu tiktu brīdināts.” Es iekodu lūpā.

“Brīdināts par ko?”

“Ka es varētu nekad nebūt māte.” To izteikt nemaz nebija tik grūti, kā bija licies. Es viņam uzticējos. Biju saistīta ar viņu un viss, kas notika ar mani, notika arī ar viņu.

Džeikobs zibenīgi palūkojās manī lielām acīm. “Vai tā teica Kārlails?! Cik droši tas ir zināms?!”

“Neviens to nezina droši. Bet Kārlails šādu iespēju pieļauj.”

“Ja tas nav droši zināms tev nevajadzētu to pieņemt kā negrozāmu.”

“Vai tevi tas uztrauktu? Nu tas, ka es nevarētu būt māte?”

Viņš aplaizīja lūpas. “Manu mīlestību pret tevi tas nemazinās. Par to tu vari būt pilnīgi pārliecināta. Tik ātri tu no manis vaļā netiksi.” Viņš smējās, taču zem šīs nebēdnīgās maskas slēpās kaut kas, ko viņš nevēlējās man atklāt, tāpēc jutos slikti, bet neizrādīju to.

Tas radīs problēmas.

Mēs izgājām no meža, kas šķīra kalna pakāji no pusmēness pludmales un vērojām, kā viļņi triecas pret krastu, veidojot baltas putas, kas drīz vien pazuda atpakaļ okeānā. Lēnām iedami gar krastu, mēs neveikli klusējām, līdz Džeikobs ierunājās, mainīdams sarunas drūmo tematu.

“Es sacīju, ka būšu iecietīgs, un domāju, ka esmu to pierādījis, bet tu nevari noliegt, ka Ralfs ir pelnījis, lai viņu piebeidz.”

To es tiešām nevarēju noliegt. “Tici man, es biju tik pat pārsteigta kā tu, kad ieraudzīju viņu iznākam no meža. Nekad nebūtu domājusi, ka viņš ir tāds muļķis, lai spertu kāju rezervātā.”

Džeikobs nopūtās. “Es daudz esmu par to domājis un sākumā man tas pat nebija ienācis prātā, bet tagad es saprotu kādēļ tu draudzējies ar viņu.”

Tas mani pārsteidza. Protams, runa bija par Ralfu, taču nebiju pārliecināta, ka Džeiks kādreiz sapratīs.

“Kas lika tev pārdomāt?”

“Tu.”

“Kāda veidā?”

“Nu tā visa likteņu iezīmēto padarīšana un tadā gara. Man sāk šķist, ka esmu tevi tā kā piespiedis uz to, vai saproti?”

“Nē,” atzinos.

Viņš pasmaidīja. “Redzi, mēs esam tāds dīvains pāris, ja salīdzina ar pārējiem maniem brāļiem.”

Jā. To es biju pamanījusi, bet joprojām nesapratu, ko Džeiks ar to domā.

“Un man ir tāda sajūta… ” Viņš sarauca pieri un tad it kā pieņēmis lēmumu, sāka runāt ātri. “Nu, labi. Līdz šim es vienmēr par mums domāju kā par kaut ko nedalāmu. Taču redzot tavu draudzību ar Dāvidu un to, kā tu aizstāvēji Ralfu pēc avārijas, man nācās domāt par to, kāda varētu būt tava dzīve, ja nebūtu šo mistisko saišu, kas liek mums būt kopā? Vai pastāvētu iespēja, ka tu varētu iemīlēties kādā no viņiem?”

Pavērtu muti es raudzījos pretī draugam un nespēju noticēt, ka viņš ir domājis par to, ka mēs varētu nebūt kopā. Man bija sev jāatzīstas, ka arī pašai reiz bija ienākusi prātā šāda doma, bet es nekad nebūtu pieļāvusi iespēju, ka varētu to izteikt skaļi, kā šobrīd Džeikobs. Bija vai nebija nozīme tam, ka liktenis bija lēmis mums būt kopā uz mūžu, es mīlēju viņu.

“Vai tam, ko tu tagad saki ir kāda saistība ar manu paziņojumu?” es neapdomīgi iebrēcos.

Džeikobs palūkojās manī kā gražīgā bērnā.

“Nekā tamlīdzīga,” viņš protestēja. “Es tikai domāju… ”

“Tu tikai domāji, ka es varētu tev nebūt īstā vai tā?” es viņu pārtraucu. Gluži tāpat kā toreiz, kad biju iebildusi vecākiem pret medībam, pēkšņās dusmas izlauzās pašas no sevis un es nezināju, kā lai tās savalda. Biju pārliecināta, ka viņš saka patiesību, bet nespēju iegrožot savas emocijas.

“Kas tev lēcies, Nesij? Tu zini, ka es tā nedomāju. Turklāt tu pati teici, ka Kārlails par to nav drošs, tadēļ pastāv liela iespēja, ka tā nav tiesa, bet tas, ka es iedomājos tevi izdzīvojam dzīvi līdzās cilvēkam vai vampīram, jo tevī ir abas šīs daļas, nav nekas neprātīgs. Es tevi pārāk stipri mīlu, lai gribētu ierobežot un piespiest izdarīt lēmumu, kas vēlāk tev liks mani ienīst.” Jutu, ka viņš ir neapmierināts par manu dumjo izlēcienu, kas man lika nokaunēties par tādu rīcību. Tā nebija pieaugušas sievietes cienīga.

“Piedod. Es nevēlējos tevi apvainot.”

Viņš satvēra manu vidukli un pievilka sev klāt. Ielūkojies man acīs, viņš iesmējās. “Ir jau aizmirsts. Vai tā Nesija, ko es pazīstu, ir jau atpakaļ?”

Es pasmaidīju pretī. “Ir, jau ir.”

“Tas labi. Sāku jau bažīties, ka neatgūšu tevi.”

“Tik viegli tu no manis vaļā netiksi,” aizrādīj un pieķēru sevi pie domas, ka tā atkārtodamās biju runājusi arī ar Ralfu un Dāvidu. Vai tiešām Džeikobam varēja būt taisnība un man bija iespējama cita dzīve līdzās kādam no viņiem? Nespēju iedomāties, ka Džeiks vēlētos, lai es būtu blakus tādam kā Ralfs. Viņš taču vampīram neuzticējās. Bet kā bija ar Dāvidu? Par viņu Džeiks bija izteicies labi.

Es iekšēji noskurinājos, izmezdama tādas domas no galvas. Nozīme bija tikai šim mirklim un to es pavadīju kopā ar Džeikobu – savu puisi.

2 komentāri

Komentēt

(Spamcheck Enabled)