Galerija
112 149020342AP00086_2012_Teen_ Taylor Lautner dbkissme arrives at the premiere of Summit Entertainment's kr4 tvogue022 008 robertpattinsonkristenstewartfilmingbdonstthomas7

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Mēness gaisma. 15. nodaļa

15. ROBEŽA STARP MĪTIEM UN ĪSTENĪBU IR ŠAURA

Man bija izdevies izrunāties ar Čārliju un viņš apgalvoja, ka nemaz nedusmojas par to reizi, kad aizskrēju no mājas neko nepaskaidrojot. Bet šķita, ka viņš nepasaka visu, ko domāja. Es arī neliku, lai viņš to dara, jo vectēvs runāja tad, kad bija tam gatavs. Par laimi Džeiks bija paguvis salabot caurumu sienā manā istabā, pirms to bija pamanījis Čārlijs, aiztaupot viņam liekus satraukumus.

Es ļoti daudz laika pavadīju Lapušā kopā ar vilkiem. Tur viss joprojām noritēja pilnā sparā kāzu gaidās, bet kā man rādījās, neviens rezervāta vīriešu kārtas pārstāvis par kāzu rīkošanu nebija sajūsmā, ja nu vienīgi Kils, jo tas nozīmēja verdzību Klērai. Turpretī meitenes bija kā septītajās debesīs. Nu ja, balts zīds, puķes, asaras… meiteņu sapnis.

Vai tas bija arī manējais? Es vēl nespēju to iedomāties, kaut gan priecājos, ka ar Džeikobu mūsu attiecības bija atguvušas visu, ko bijam zaudējuši nepatīkamā notikuma dēļ. Izjūtot vainas apziņu pret viņu, centos izvairīties no sastapšanās ar Ralfu un tāpēc uz Džoisu māju negāju. Helēnu es sastapu kafejnīcā, kur viņa bija ķērusies pie darba ar pilnu joni, lai nebūtu jāuzturas mājā, kur Mariannas un Viljama uzraudzībā dzīvojās Ralfs. Helēnas attieksme dēļ pret brāli, viņi neiebilda, ka meitene lielākoties pavada laiku Lapušā un Helēna tādēļ bija bezgala laimīga.

Pēcpusdienās kafejnīcā bija karstākais apmeklētāju laiks, bet šodien tā bija pārsteidzoši tukša. Tikai daži iebraucēji, kas sēdēja pie tālākajiem galdiņiem un tērzēja par laikapstākļiem un medībām. Pat es viena tiktu ar visu galā, bet Helēna nesteidzās doties mājās un redzēdama, ka viņas klātbūtne šeit nav nepieciešama, Emīlija nolēma aizbraukt līdz Forksai pēc iepirkumiem.

Kamēr Helēna kārtoja tīros traukus, es garlaikoti slaucīju leti.

“Visa šī jezga ap kāzām ir likusi man par daudz ko padomāt,” Helēna ierunājās, pātraukdama manas domas.

“Par ko tieši?” noprasīju, nepārtraukdama slaucīt.

“Nu… ” viņa novilka. “Piemēram, par dzīvi blakus mīļotajam cilvēkam… bērniem… ” draudzene pārstāja darboties ap traukiem un palūkojās uz mani. “Tu taču kādu dienu gribēsi savu ģimeni, vai ne?”

Es pārstāju slaucīt, taču nepalūkojos uz Helēnu. “Neesmu par to domājusi. Bet droši vien, ka jā.”

Helēna iespurdzās. “Droši vien, ka jā? Tu nu gan esi.” Viņa kļuva sapņaina. “Es būtu neizsakāmi laimīga, ja varētu būt Seta likteņa iezīmētā.”

Es atcerējos mūsu sarunu, kad Helēna bija atzinusies savā sāpē, kas viņu nomocīja. Tas, ka viņa nevarēja radīt bērnus, bija licis meitenei apsvērt iespēju Setu pamest. Šķita, ka šī saruna notikusi pirms veselas mūžības, bet mans prāts spēja atcerēties pat vissīkākās detaļas.

“Vai starp tevi un Setu kaut kas ir mainījies?” es pajautāju.

Viņa novērsās, sapratusi, ko es ar to domāju. “Mēs izrunājāmies, un lai gan viņš gan apgalvo, ka tas neesot būtiski, es domāju, ka tas tomēr varētu radīt problēmas. Kaut kad nākotnē.”

Nekad iepriekš nebiju par to aizdomājusies, ka zaudēta iespēja radīt pašai savus bērnus, sievietei var likt justies nepilnvērtīgai. Redzot Mariannas un Ezmes izmisīgo vēlmi pasargāt savas ģimenes, es prātoju, vai kādreiz spētu būt tāda kā viņas. Un arī Helēna vēlējās tāda būt. Kādu dienu būt māte.

“Man šķiet, ka es tevi saprotu,” klusi nosacīju un draudzene strauji pagrieza galvu uz manu pusi.

“Vai tu domā, ka arī tu nespētu but māte?”

Atbildot, es neskatījos uz Helēnu. “Arī es pa pusei esmu tāda pati kā tu. Un tas nozīmē…”

Viņa neļāva man pabeigt. “Tas neko nenozīmē! Tu tomēr esi cilvēks un man pat šķiet, ka vairāk nekā pati apzinies. Tas par kaut ko liecina un var nozīmēt tikai vienu – tu vari būt māte.”

“Kārlails nav pārliecināts – par mani viņš zina visai maz, – bet viņš pieļauj iespēju, ka es varētu nespēt… nu tu saproti,” man bija grūti izteikt to vārdos.

“Bet Kārlails var arī kļūdīties. Tu pati teici, ka viņš neko daudz nezina par tevi un tāpēc iespēja pastāv. Tev vēl paliek cerība, kādas diemžēl nav man.”

“Man ļoti žēl,” sacīju, raudzīdamas uz draudzeni, jo tas bija viss, ko spēju pateikt. Helēna pieskarās manai rokai un uzsmaidīja.

“Man arī. Un kaut nu tās būtu manas vienīgās raizes.” Viņa sāji pasmējās.

“Kas tad vēl?” Es redzēju, ka viņa vēlas man kaut ko izstāstīt, bet nezina kā.

“Lea,” Helēna atzinās.

“Lea?!” pārsteigta atsaucu, nespēdama iedomāties kādas raizes Seta māsa varētu darīt Helēnai.

“Lea mani ienīst,” Helēna pasūdzējās.

“Es nedomāju, ka tā ir. Varbūt viņai ir grūti samierināties, bet ienīst…” papurināju galvu, jo tiešām nedomāju, ka Lea gribētu Helēnu ienīst.

“Grūti samierināties? Nedomāju, ka tas vispār kaut kad notiks. Viņa ienīst vampīrus. Protams, tevi viņa dievina, bet mani pat nevēlas redzēt,” draudzene rūgti nosacīja, atsākdama darboties ap traukiem.

“Man gan šķiet, ka viņa vairāk sargā savu brāli.” Tas bija daudz pieņemamāks arguments par ienīšanu.

“Viņa labprāt gribētu, lai es būtu cilvēks un Seta likteņa iezīmētā vai kaut kā tā.”

Es novaikstījos. “Nedomāju, ka tas līdzētu. Pat ja tu būtu cilvēks, manuprāt, viņa pret tevi izturētos tāpat kā tagad.”

Izskatījās, ka tas Helēnu mazliet nomierina. “Tu tā domā?”

“Sets ir viņas mazais brālis. Skaidrs, ka viņa vēlas viņu pasargāt.”

“Man gan nešķiet, ka es būtu tas sliktākais variants pat būdama vampīrs.” Viņa viegli pasmaidīja.

“Nemaz ne.” Es smējos līdz ar viņu.

“Nu, un kādi ir tavi plāni attiecība uz Džeikobu?” viņa it kā starp citu pavaicāja.

Es samulsu. “Par kādiem plāniem tu runā?”

“Renezme Kārlija Kalena? Tikai nesaki man, savai labakajai draudzenei, ka nekad neesi pieļāvusi domu, ka varētu būt Bleka kundze,” pārspīlēti dramatiskā veidā viņa izskatījās ieinteresēta.

“Mūs jau saista viens liktenis. Vai ar to nepietiek?” Es biju bezgala sakautrējusies par tik tiešu jautājumu, kaut gan tas nebija nedz neērts, nedz uzbāzīgs. Tas bija neizbēgams.

Helēna tikai smaidīja. “Nu, jā, bet kādu dienu tu gribēsi arī baltu kleitu, altāri un saukties viņa uzvārdā.”

Es saraucu uzacis un domīgi palūkojos uz draudzeni. “Vai tas ir tas, ko gribi tu?”

“Neizvairies no atbildes, Nesij. Mēs šobrīd runājam par tevi. Un tātad, vai tu to vēlies?”

Un pēkšņi es sapratu visu šo Klēras mežonīgo plosīšanos ap kāzām un piekasīšanos sīkumiem. Es sapratu Emīlijas un Reičelas vēlmi viņai izdabāt un tajā visā piedalīties. Es sapratu kāpēc tas viņām ir tik svarīgi, jo tas nozīmēja piederēt kādam ne tikai garīgi, bet arī fiziski un visādi citādi būt saistītam ar kādu ko mīli uz mūžīgiem laikiem. Bez nožēlas, bez šaubīšanās, bez jebkādas iespējas atkāpties, jo viss, ko viņi vēlējās, bija būt kopā visos iespējamajos veidos. Tā bija nozīmīgākā diena mūžā, jo no tās sāksies viņu kopīgā dzīve, kurai nebūs līdzīgas nevienas.

Es piekrītosi pamāju ar galvu.

Jā, es to vēlējos.

Helēna izskatījās pašapmierināta. “Nu, redzi? Par to jau es runāju.”

“Pieņemu, ka arī tu to gribi.”

Viņa paraustīja uzacis un pievērsās ārdurvīm, pa kurām pilnām rokām nezdama iepirkumus ienāca Emīlija. Viņa uzsmaidīja mums, kad piesteidzāmies viņai palīgā, bet tad sievietes seja ieguva tādu kā dusmīgi izteiksmi.

“Nepietiek ar to, ka Klēra vēlas grandiozas kāzas, vēl arī viņas izlaidumam jābūt iespaidīgam pasākumam,” viņa gaudās, iedama mums pa priekšu uz virtuvi un atvērdama durvis, lai mēs varētu to visu ienest iekšā. “Labi, ka Kilam izdevās viņu no tā atrunāt atrunāt. Tā būs vienkarša pasēdēšana pie ugunskura.”

Klēras izlaidums. Biju to gandrīz aizmirsusi. Pēdejā laikā manas domas kaut kur klejoja.

Mēs ar Helēnu saskatījāmies un pasmaidījām. Man nejauši ienāca prātā, ka Klēra daudzējādā ziņā līdzinājās Ralfam. Viņi abi pārāk strauji un krasi mēdza mainīt domas.

“Kā lai to visu paspēju līdz rītdienai?” Emīlija turpināja žēloties, sākdama visu ņemt ārā un sašķirot pa plauktiem.

“Tāpēc tev esam mēs,” Helēna iedziedājās un piesteidzās palīgā.

Sieviete pasmaidīja. “Jūs pat nenojaušat, cik pateicīga es jums esmu, meitenes, bet tas vēl nav viss.” Viņa nopūtās un uzmeta man žēlu skatienu. “Es varēju paņemt tikai kafejnīcai domāto pasūtījumu. Kādam būs jabrauc atpakaļ pēc pārējā, kas paredzēts rītdienai, jo man ir jādodas pēc Levi un Leas. Viņiem droši vien jau ir beigušās stundas.”

“Es to izdarīšu un manā pikapā ir vairāk vietas,” es priecīgi piedāvājos, par ko Emīlija man pateicīgi uzsmaidīja.

“Un es parūpēšos par kafejnīcu un pirkumiem, tāpēc dodies pēc bērniem,” Helēna sacīja un uzmetusi zibenīgu skatienu apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens cits bez mums to neredzēs, sāka šaudīties pa virtuvi pārcilvēciskā ātrumā un jau pēc pāris sekundēm, viss bija sakārtots un izvietots tur, kur tam bija jābūt.

Emīlija iesmējās, paraustīdama plecus, “Jūs esat nepārspējamas.” Viņa jau devās prom. “Paldies un līdz vēlākam.”

“Nu, un ko tu vēl gaidi?” lūkodamās uz mani, Helēna jautāja. “Dodiet pēc pārējā. Es te tikmēr visu pieskatīšu.”

“Nepārcenties!” uzsaucu pār plecu, pasmiedamās par Helēnas dedzību visu kārtot.

Ceļā uz pilsētu man nācās domāt par nu pat notikušo sarunu sarp mani un Helēnu. Par to, kāda tad būtu mana dzīve kopā ar Džeiku? Ja izradītos, ka es tomēr nevaru kļūt par māti, vai tas kaut kādā veidā ietekmētu mūsu attiecības? Lai kā man gribējās domāt, ka nē, es nespēju izmest no prāta apziņu, ka tādējādi es liktu Džeikam ziedoties mani dēļ? Tādēļ es justos slikti, gluži tāpat kā šobīd Helēna. Viņa zināja, ka nekad nespēs dot Setam to, ko viņš vēlēsies un tādēļ gribēja izdarīt izvēli viņa vietā. Bet tā nedrīkstēja būt. Tam bija jābūt kopīgam lēmumam un tādēļ es zināju, ka pienās laiks, kad mums ar Džeiku nāksies par to runāt, taču līdz tam es vēlējos būt viņa draudzene un ļaut visam iet savu gaitu.

Ienākot veikalā mani pārsteidza arī tur valdošais klusums un tukšums, kad, kā ierasts, šeit drūzmējās tūristi. Aiz letes stāvēja pats veikala īpašnieks, pamaza auguma vīrs pliku galvas vidu, un tā kā neviena cita nebija, viņš lūkojās tieši uz mani. Pienācu pie letes un paziņoju, ka esmu ieradusies pēc pasūtījuma. Šeit visi mani pazina un zināja, ka strādāju pie Emīlijas, tāpēc vecais vīrs neko nejautādams izvilka no letes apakšas nobružātu žurnalu un sāka pārskatīt sarakstu ar prasīto.

Es vēlreiz palūkojos apkārt nevajadzīgi pārliecinādamās, ka esmu vienīgā kliente.

“Te gan ir neierasti klusi,” ierunājos.

Veikala īpašnieks pacēla skatu no žurnāla un palūkojās manī nenosakāmu izteiksmi. “Laikam nobijušies no spoka.”

Pārsteigta raudzījos pretī vecajam vīram, neko nesaprazdama.

“Vai tad tu neesi dzirdējusi pēdējos jaunumus?” viņš jautāja un es spēju vien papurināt galvu, juzdamās kā tāda muļķe, jo pārsvarā manas dienas aizritēja Lapušā.

Vīrietis pārliecās pār leti man tuvāk. “Pa pilsētu klīst spoks. Šerifs esot brīdinājis tūristus, lai tie piesargājas un pat ieteicis Forksai mest līkumu. Viņš bija ienācis arī šeit un piekodināja ārpus pilsētas vieniem neklaiņot.” Viņš iztaisnojās un palūkojās apkārt un pakratīja galvu. “Biju spiests iedot pārdevējam bez algas brīvdienas, lai iztiktu bez zaudējumiem. Šerifu, acīm redzot, satraucis cietušās sievietes pazinojums, ka viņai uzbrucis spoks.”

Spoks. Baumas. Vietējo bailes.

Vienkārši blenzu pretī vīram otrpus letes, kad veikalā ienāca vēl kāds. Vēja radītā pūsma ļāva man sajust smaržu, ko es tūlīt atpazinu.

Dāvids.

Pārdevējs aiz letes sarosījās, šķiet neapmierināts par traucējumu, jo acīm redzot, vēlējās man pastāstīt vēl kaut ko. “Es sameklēšu vajadzīgo. Tas prasīs kādu laiku,” vecais vīrs noteic, nozuzdams tālākajā telpā.

Lieliski, es sarkastiski nodomāju. Tā tik man vēl trūka.

Biju gatava doties viņam palīgā, lai tikai nevajadzētu palikt divatā ar Dāvidu, kas piepeši darīja mani tramīgu. Cik savādi, ka agrāk šī zēna sabiedrība man bija nomierinoša. Šobrīd tai bija pilnīgi pretējs efekts un tas viss tikai tādēļ, ka viņš nojauta par manu noslēpumu, kas drīz vien varēja kļūt zināms visiem.

Palikdama pie letes viena, es neuzdrošinājos uzmest viņam skatienu. Pat zaglīgu ne. Savukārt, viņš, kā man šķita, vairs nejutās neērti vai kaunīgi. Paņēmis kaut ko no plaukta, viņš nostājās man pavisam tuvu blakus pie letes un atbalstījies ar elkoni pret to, lūkojas tieši man virsū.

“Sveika, Nesij!” pavisam ikdienišķi zēns sasveicinājās.

Apsvēru iespēju neatbildēt, taču tas būtu ļoti nepieklājīgi un viņš nebija pelnījis tādu attieksmi, lai arī kā viss būtu izvērties.

“Sveiks, Dāvid!” atņēmu sveicienu, paraudzīdamās uz viņu tikai pavisam īsu mirkli. Nekā savāda vai aizdomīga es viņā nesaskatīju. Viņš negaidīja, kad man izaugs ragi un aste, kā es biju iedomājusies.

“Forksā palicis diezgan klusi,” mirkli, kas man šķita pārāk ilgs, lai vienkārši klusētu, viņš ierunājās.

Es centos neizrādīt, cik ļoti tas mani ir satraucis. Pēkšņā Čārlija iejaukšanās tajā visā, vampīriem par labu nenāks. Dāvidam jau bija aizdomas un tagad tas teju vai vedināja domāt, ka tur kaut kas slēpjas.

Ļoti vēlējos, kaut manā vietā būtu braukusi Helēna un es nebūtu šeit iesprostota kopā ar Dāvidu. Mēģināju koncentrēties uz kaut ko, kas neliktu man izjust satraukumu, bet velti. Zēna klātbūne man līdzas bija neizdzēšama un man gribējās zināt, ko viņš šobrīd domā.

“Laikam tuvumā ir kāda labāka vieta par Forksu,” piespiedu sevi pasmaidīt. Biju dzirdējusi, ka joki līdzot jebkurā situācijā. Diemžēl mans joks bija tikai vājš tā mēģinājums.

“Tagad es saprotu, kāpēc tev labāk patīk viņi.” Pēkšņā temata maiņa lika man paskatīties uz puisi, kurš lūkojas man pretī un viņa seja bija pilna pārliecības, ko nebija iespējams sagraut.

Es sarāvos.

“Viņi ir stipri, ātri, drosmīgi. Un tev tādi patīk,” viņš sacīja. Nopietni, nosvērti, it kā runa būtu par kaut ko pavisam ikdienišķu nevis pārdabisku.

Man nevajadzētu atbildēt vai vismaz izlikties, ka nesaprotu par ko viņš runā, bet es nez kādēļ gribēju, lai viņš zina, ka viņa pieņēmums ir kļūdains.

“Tā gluži nav.”

“Un kā tad ir?” Pirmo reizi es Dāvida balsī saklausīju indīgu un neapmierinātu toni, kas viņa vienmēr tik nosvērto un mierpilno auru ap viņu darīja citādu.

“Es nevaru un ne jau tādēļ, ka negribētu. Es nevaru.”

“Nu, ja. Tu nevari. Tava dzīve ir viens liels noslēpums.”

“Tevis paša labā es ceru, ka tu nevienam to neteiksi.”

“Es pierādīšu, ka tu vari man uzticēties, gaidot, ka kādu dienu tu man atklāsi šo noslēpumu. Es ļoti gribētu tevi iepazīt. Pa īstam.” Viņš nolaida acis. “Es tev neuzbāzīšos ar savu klatbūtni un vari būt droša, ka no manas mutes neviens neko par redzēto nedzirdēs. Es tikai domāju… ” viņš apklusa un kad atkal ierunājās, viņa balss skanēja skumji, “ja es būtu tāds kā viņi, varbūt tad tu mani gribētu vairāk kā šobrīd.”

“Nesaki tā. Tu pat nenojaut, ko vēlies.”

“Bet tas ir tas, ko vēlies tu un nekas cits nav svarīgs.”

“Tu būtu gatavs atdot visu, kas tev ir, lai būtu kāds cits?” Es no tiesas gribēju zināt, saprast, kas notiek Dāvida galvā.

“Man nav nekā, ko atdot, bet es gribētu kaut būtu. Es to labprāt atdotu tev.”

Es neapzināti pieskāros puiša rokai izjuzdama to mieru, kas strāvoja no viņa. Jau biju domājusi, ka tas ir zudis uz visiem laikiem, bet tā nebija. Tas joprojām bija ar viņu, tikai es biju noslēgusi savu sirdi un neļāvu tam mani sasniegt.

“Tu pat neapzinies, kas tev pieder. Tas ir kaut kas tāds, par ko citi var tikai sapņot. Tev ir laba sirds,” es sacīju, priecādamās par atgūto mieru.

“Līdz šim tā man neko nav devusi. Tu dod priekšroku Ralfam un džekam no rezervāta.”

“Tas viss ir daudz sarežģītāk nekā tev var šķist. Ralfs man ir tikai draugs.” Es vilcinājos, nezinādama kā lai pasaku sekojošo. “Un Džeiks… nu…”

“Ļauj, es minēšu. Viņš ir tas īstais. Tavs izredzētais.” Dāvids dzēlīgi pabeidza manu sakāmo.

“Vispār jau es esmu viņa izredzētā, bet tā doma ir pareiza.”

“Tad jau man nebūtu izredžu pat tad, ja es būtu tāds kā viņi.”

Es papurināju galvu kā piekrišanu. Viņš saprata pareizi.

Dāvids pasmaidīja. “Tas nomierina.”

Brīdi mēs vienkārši lūkojāmies viens otrā un es izbaudīju viņa radīto mieru, apzinādamas, ka viņa paša drošības labad, man būs jāturās no viņa pa gabalu.

“Lai kas Ralfs un tas Džeiks nebūtu, un lai kas nebūtu tu, es negribu pazaudēt tavu draudzību,” viņš sacīja, lūdzošu skatienu vērdamies man pretī.

Ak, arī es to nevēlējos, bet būtu bijis gudrāk, ja es atteiktu.

“Es negribu likt tev ciest, un paliekot manā tuvumā, tev noteikti nāksies ar to saskarties,” brīdināju viņu.

“Nešaubos, ka būt tavam draugam ir to ciešanu vērts,” viņš nevērīgi attrauca, pasmaidot.

“Ai, Dāvid.”

“Tikai draugs,” Dāvids piebilda, lai nerastos pārpratumi.

Nu es varēju pat mazliet pasmaidīt, bet to nedarīju, jo nojautu, ka ar to viss nebeigsies, bet bija lieliski apzināties, ka neesmu zaudējusi Dāvida draudzību. Pagaidām tas bija labs sākums. Vai turpinājums. Vismaz ar Dāvidu sarunāties bija viegli. Ar Ralfu tas cauri neietu.

Iedomājusies par viņu, es pēkšņi kaut ko atcerējos un sastingu.

Kā es uzreiz to nesapratu?!

“Parunāsim vēlāk!” uzsaucu Dāvidam un pārdevējam tālākajā telpā, ka atbraukšu pēc pirkumiem vēlāk.

Izskrēju no veikala, ielēcu pikapā un uzspiedu uz gāzes pedāļa tik strauji un asi, ka uz asfalta palika melnas svītras. Troksnis piesaistīja garām gājēju uzmanību un vairākas galvas pašāvās manā virzienā, bet es to redzēju tikai daļēji, jo domas joņoja ap notikumiem, kas bija manā acu priekšā, bet es nebiju sapratusi to nozīmi. Traucos uz mājām cik ātri vien auto spēja mani nest un vēlēdamās, kaut varētu skriet, apdomāju visu, kas bija noticis. Ralfa plaukstas nospiedums uz auto atlūzas, par ko Ralfs bija tikai pasmējies, kad Helēna viņam izstāstīja un nu Čārlija brīdinājumi turēties tālāk no meža. Tam visam varēja būt tikai viens baiss izskaidrojums. Vectēvs zināja kaut ko tādu, ko viņam nevajadzēja zināt. Viņam bija izdevies to slēpt no manis un pat no Alises visu redzošās acs. Kas zina, ko viņš šobrīd pārdzīvoja un kā jutās? Man bija jābrīdina ģimene. Bija baisi apzināties, ka Čārlijs ir tuvāk mūsu noslēpumama ka jebkad. Tas varēja visu mainīt un tieši no tā mēs baidījāmies. Neviļus prātā iezagās doma, ka Čārlijs varētu mūs vairs negribēt, tagad, kad zina, kas mēs esam.

Ieejot mājā manam skatam pavērās ne tik ierastā aina. Viss šķita pārāk… cilvēcisks. Laikam tā to varēja nosaukt. Viesistabā uz dīvāna mētājās žurnāli, bija ieslēgts dators un vēl daudz dažādu sīkumu, kas norādīja uz cilvēku klātbūtni.

Viņi jau zināja par Čārliju. Tas labi. Vismaz mans paziņojums viņus nepārsteigs, es nodomāju iedama uz ēdamistabu, kur dzirdēju pulcējāmies ģimeni. Man ienākot, viņi nepārtrauca sarunu, kas drīzāk izklausījās pēc neliela strīda, tikai paskatījās uz mani.

“Čārlijs zina,” pat man pašai sava balss izklausījās nedzīva.

Neviens neizskatījās pārsteigts. Protams, ka viņi zināja. Viņiem taču bija Alise. Taču kādēļ viņa to nebija paredzējusi jau iepriekš?

“Sieviete pamodās un Čārlijs devās viņu iztaujāt. Viņa pastastīja, ka redzējusi uz šosejas cilvēku, kas tads nebijis, kura dēļ notikusi avārija. Forksas iedzīvotāji to jau paspējuši nodēvēt par spoku,” sacīja Kārlails un smagi nopūtās.

“Viņš tikai domā, ka zina un tāpēc mēs cenšamies pārliecināt tavu māti, lai viņa to noliedz. Mums jau tāpat pietiek satraukumu, lai ļautu policijas priekšniekam zināt, ka pilsētas tuvumā dzīvo vampīri,” man sacīja Roza.

“Čārlijs redzēja Ralfa plaukstas nospiedumu auto atlūzā, bet tā kā viņš nebija domājis par to runāt ar mums, es to neredzēju,” Alise paskaidroja.

“Vai tagad viņš vēlas par to runāt?” es jautāju un tante pamāja ar galvu.

“Mēs tiksim vainoti it visā, kas notiks,” Džaspers bija vienisprātis ar Rozāliju.

“Čārlijs tā nedarīs,” mamma nepiekrita.

“Varbūt tev izdosies vest viņu pie prāta,” noradīdama uz Bellu, Rozālija man sacīja.

Es palūkojos uz māti. “Es piekrītu mammai. Vectēvam ir tiesības zināt un viņš to spēs saprast. Patiesībā viņš jau to zina.”

“Tas ir tavs tēvs un tavs lēmums,” Kārlails nosacīja un palūkojās uz pārējiem.

“Bet tā ir mūsu dzīve,” Džaspers iebilda.

“Džas, viņš jau zina,” Edvards viņam aizrādīja. “Tas, ka Bella to tikai apstiprinās, neko nemainīs.”

“Tad kāda jēga viņam to sacīt? Lai viss paliek kā ir.”

Alise palūkojas uz puisi sev līdzās. “Čārlijs ieradīsies, lai dzirdētu patiesību. Viņš nesamierināsies ar vājiem paskaidrojumiem un izlocīšanās šoreiz nelīdzēs.”

“Ja zinās viens, tad zinās arī visi pārējie,” Rozālija protestēja.

“Bellas tēvs ir pierādījis, ka prot glabāt noslēpumus,” Kārlails aizstāveja Čārliju.

“Un kā būs ar baumām? Vai ļausim tām turpināties?”

“Šobrīd vienīgais ko varam darīt ir nogaidīt. Jebkāda mūsu rīcība, lai šo situāciju labotu, varētu novest pie pretējas reakcijas. Mums par labu nāk tas, ka sievietes stāstījumam neviens tā īsti nav noticējis. Neviens nepiemin cilvēku, tikai šo spoku.”

“Vai mēs uz to paļausimies?” Džaspers neapmierināti noprasīja.

Alise sarosījās, sasizdama plaukstas. “Viss ir sagatavots un es neredzu, ka būtu gaidāmi sarežģījumi.”

Ezme aizgāja uz virtuvi un Kārlails devās uz savu kabinetu. Pārējie palika kur bijuši.

Alise uzmeta visiem nepacietīgu skatienu. “Vēl tikai piecas minūtes. Kustieties! Visam jāizskatās ticami, lai padarītu Čārlijam to vieglāku,” viņa nokomandēja, aizšaudamās uz augšstāvu.

Rozālija izbolīja acis. Emets apskāva viņas plecus un piemiedzis man ar aci, aizveda viņu prom.

“Lūdzu, saproti mani Džasper,” mamma ierunājās, paraudzīdamās uz tēvoci. “Viņš ir mans tēvs un es vēlos, lai viņš būtu ar mani. Ja viņš ir spējis to izturēt tik ilgi, tad esmu droša, ka šo viņš spēs pārciest.”

Džaspers īsi pamāja ar galvu un devās pievienoties Alisei. Man nebija skaidrs, kā viņš to visu uztver, bet laikam jau viņš spēja saprast.

Mēs ēdamistabā palikam trijatā un tikai tagad es pamanīju, ka arī tur viss ir sagatavots, lai izskatītos, ka telpa tiek lietota tai paredzētajam mērķim. Es nojautu, ka šī būs mūsu svarīgākā un nozīmīgākā loma, kādu jebkad esam spēlējuši. Tāpēc, ka mums nebūs jāliek Čārlijam noticēt, ka esam cilvēki, bet gan jānotur viņš pie veselā saprāta, kad vectēvs sapratīs, ka pasaule ne tuvu nav tāda, kādu viņš to ir skatījis līdz šim.

Lai kā arī viņi centās to noslēpt, visi kļuva satraukti, kad izdzirda tuvojamies automašīnas troksni.

“Viņš ir klāt!” no augšstāva atskanēja tēloti rāma Alises balss un tad viņa izlēca pa logu un Džaspers viņai sekoja. Es biju izbrīnīta, taču man nebija tik daudz laika, lai apsvērtu viņas rīcību, jo vajadzēja gatavoties Čārlija sagaidīšanai.

“Ļaujiet man,” es uzsaucu vecākiem un devos pretī vectēvam.

Izkāpis no mašīnas, Čārlijs izskatās apņēmības pilns un tas darīja man raizes, bet es smaidīju, iznākdama no mājas un dodamās viņam pretī. Pienācu un apskāvu viņu.

“Sveika, mīļā!” viņš sasveicinājās, lūkodamies apkārt it kā kādu meklētu. Es jutu viņa saspringto augumu.

“Sveiks! Priecājos, ka ieradies mūs apciemot.”

“Aha,” viņš norūca, vienlaikus aizdomīgi pētīdams māju un nākdams man līdzi.

Es iegāju mājā pirmā un atvērusi durvis, pieturēju tās, ļaujot vectēvam ienākt. Pirms viņš to izdarīja, viņš mirkli vilcinājās uz lieveņa un vienu brīdi man pat šķita, ka Čārlijs neienāks. Mamma un tētis apskāvušies stāvēja viesistabas vidū un gaidīja. Zem smaida, kas rotāja viņu sejas ieraugot Čārliju, es redzēju cik apmulsuši un noraizējušies viņi ir. Tētim padevās visu apslēpt daudz labāk nekā mammai. Viņa bija tik slikta aktrise, ka šis tēlojums bija zem katras kritikas. Pat Čārlijs redzēja viņai cauri nemaz nepiepūloties.

Tēvs sasveicinoties palocīja galvu. “Čārlij?”

“Edvard? Bella?” vectēva sveiciens bija visai pieticīgs un viņš runāja ļoti klusi.

“Sveiks, tēt,” mammai trīcēja balss, bet diez vai Čārlijs to pamanīja. Viņš izskatījās tik pat nobijies kā pati Bella.

Es stāvēju blakus vectēvam un raudzījos uz saviem vecākiem, uzmezdama pa ašam skatienam Čārlijam, lai pārliecinātos, ka ar viņu viss ir kārtībā. Arī Edvads un Bella raudzījās viņā un neviens nerunāja.

“Vai neapsēdīsimies?” tēvs piedāvāja, noradīdams uz dīvānu, pret kuru bija ieslēgts televīzors, it kā to kāds skatītos, bet viesistabā bijām tikai mēs četri. Lai kur arī bija devusies Alise un Džaspers, šeit viņu nebija un Emets ar Rozāliju bija paslēpušies savā istabā. Es dzirdēju Kārlailu sēžam savā kabinetā pie rakstāmgalda, kamēr Ezme kaut ko gatavoja virtuvē.

Lēnām un piesardzīgi Čārlijs sāka virzīties norādītajā virzienā, vērodams mājas iekārtojumu. “Te ir jauki,” viņš sacīja, apsēzdamies dīvānā.

“Paldies. Tas viss ir Ezmes darbs. Viņa te visu uztur kartībā,” mamma atbildēja, kopā ar tēti iekārtodamās otrā dīvanā, kas atradās iepretīm.

Es apsēdos blakus vectēvam, lai viņam būtu vieglāk, jo kā izskatījās, biju vienīgā, ko viņš nepētīja ar aizdomīgu skatienu.

Atkal iestājās neveiks klusums.

Edvards nokremšļojās. “Kā jūtas cietusī sievietie?”

Čārlijs sarosījās. “Viņas stāvoklis ir stabils. Šodien viņa pamodās no pretsāpju līdzekļiem, ko viņai deva,” viņš norūca un tad piecēlās kājās, pārsteigdams mūs, un sāka soļot šurpu turpu mūsu priekšā. “Tieši par viņu es vēlos runāt.”

Tētis un mamma piespiedās tuvāk viens otram. Vectēvs izskatījās domīgs. Viņa skatiens, kad viņš palūkojās uz maniem vecākiem, bija reizē gaidošs un bijīgs. Policijas priekšnieku Svonu pārsteigt bija grūti, bet šobrīd viņš bija nedrošāks kā jebkad. Pirmo reizi viņš palūkojās uz savu meitu un znotu kā uz kaut ko, kas viņi nebija.

“Reiz es sacīju, ka nevēlos zināt, kas jūs esat un ko tas viss nozīmē. Es pieņēmu neizskaidrojamo, jo negribēju tevi zaudēt, mīļā.” Viņš raudzījās uz Bellu ar skumju un reizē norūpējušos skatienu. Tad vectēvs palūkojās uz mani un viņa sejā parādījās kaut kas līdzīgs smaidam. “Negribēju zaudēt Nesiju.” Viņš atkal pievērsās mammai. “Viņa ir brīnišķīga. Tāda pati kā tu reiz biji,” Čārlijam aizlūza balss.

Neviens no mums trim neelpoja, gaidīdami, kas sekos. Mana sirds krūtīs dauzījās kā negudra un satraukums plūda ne tikai no mums. Kā pārakmeņojies Kārlails sēdēja savā krēslā un nebija sakustējies kopš Čārlijs pārkāpa mājas slieksni un Ezme nerada mieru nevienā nodarbē virtuvē. Tik pat noraizējušies un satraukušies bija arī Emets un Rozālija, stāvēdami savas istabas vidū sadevušies rokās. Visi gaidīja nenovēršamo un Alises ar Džasperu joprojām nebija.

Uz Alisi vienmēr varēja paļauties un tādēļ pieņēmu, ka viņa zina, ko dara.

Vienu roku vectēvs turēja jakas kabatā, bet ar otru izbrauca caur matiem, kuros jau bija iezadzies sirmums, un mirkli stāvēja vienkārši blenzdams grīdā. Viņa uzacis savādi raustījās kaut ko apsverot.

“Viss, kas notika pēc jūsu kāzām bija savādi, bet es mēģināju izlikties, ka to nemanu. Tomēr pēdējā laikā ir noticis kas tāds, kas nedod man mieru, tādēļ es gribu zināt, kas, velns parāvis, te notiek? Man ir jāzina, ar ko man ir darīšana paša pilsētā,” visbeidzot viņš paziņoja un viņa balss tonis bija kļuvis asāks.

Mamma smagi izelpoja un lēnām piecēlās kājās. Tētis viņai pievienojās, bet abi palika kur bijuši.

“Vai esi drošs, ka vēlies zināt? Tas var visu mainīt,” māte ierunājās trīcošā balsī.

Čārlijs stāvēja viņas priekšā un raudzījās meitā, slēpdams savu satraukumu aiz dusmu maskas. Viņš nedusmojās pa īstam, tikai nezināja kā citādi, lai runā par to, ko nespēja izskaidrot un saprast. “Tas jau visu ir mainījis, Bella. Es zinu, ka jūs… ” Viņš nokremšļojās, “… neesat kā citi,” un nesaprotami izrunāja pēdējo teikumu, juzdamies neērti. “Un avārijas vietā es kaut ko redzēju, kas nekādi nav izskaidrojams. Es daudz par to domāju un sapratu, ka tam ir kaut kāda saistība ar jums. Es nevēlos jūs zaudēt, bet es vairs nevaru turpināt izlikties, ka nekas nenotiek. Man ir jāzina, vai jūs tajā esat iesaistīti?”

Bella palūkojās uz Edvardu. Viņš piekrītoši pamāja ar galvu, atbildēdams uz viņas domās izteikto jautājumu, ko māte, acīm redzot, bija viņam uzdevusi.

Bella nopūtās. “Tas atkarīgs no tā, vai tu spēsi pieņemt patiesību.”

“Pēc tā, ko esmu jau redzējis, jādomā, ka tas ir kas tāds, kas pat man šķitīs par daudz.”

Tētis un mamma vēlreiz saskatījās.

“Un pēc tā, kā jūs izskatāties un izturieties, pieņemu, ka man ir taisnība,” Čārlijs turpināja runāt.

Es piecēlos kājās un pienākusi vectēvam klāt, satvēru viņa plaukstu, paraudzīdamās uz vecākiem. Vectēvs to paspieda, sagatavodamies tam, kas sekos.

“Vai avārijai bija sakars ar jums?” viņš noprasīja.

“Netiešs, tomēr mēs bijām ar to saistīti,” viņam atbildēja Edvards.

Vectēvs centās izskatīties mierīgs un tikai pamāja ar galvu. “Vai man vajadzētu uztraukties par drošību pilsētā?”

“Nemaz,” atkal atbildēja Edvards. “Mēs visu kontrolējam.”

“Jūs visu kontrolējat,” Čārlijs norūca zem deguna. “Un tad mēs nonākam pie galvenā jautājuma.”

Iestājās klusums.

Vectēvs palūkojās uz mani un tad uz Edvardu un Bellu. “Kas jūs esat?”

Tas skanēja tik savādi, drūmi un neierasti. Uz šādu jautājumu neviens no Kaleniem vēl nekad nebija atbildējis.

“Vampīri,” mamma noteica tonī, kas nemaz neliecināja, ka runa būtu par kaut ko pārdabisku, mistisku vai neizskaidrojamu.

Čārlijs iepleta acis un viņa seja ieguva savādu bez emociju izteiksmi. Biju droša, ka viņš neko daudz nezina par vampīriem, bet šobrīd šķiet prātā mēģināja iztēloties, kādi tie varētu būt.

“Vampīri,” viņš atkārtoja, neticīgi smaidīdams. “Ko tu neteiksi. Nav labi mani tā muļķot tikai tāpēc, ka esmu vecs vīrs, Bella.” Vectēvs iesmējās.

Mamma apmulsusi palūkojās uz manu tēvu, kurš neko nesacīja un atkal pievērsās Čārlijam. “Tu apskāvi mani, kad atvadījāmies. Tu juti manu cieto ķermeni. Turklāt mēs nemaināmies, nekļūstam vecāki.” Pilna apņēmības Bella raudzījās savā tēvā, cenšoties pieradīt patiesību. “Vai tev šķiet, ka kāda no šīm īpašībām varētu piederēties cilvēkam?”

Kā izskatījās, tas notikums bija atstājis lielu iespaidu uz Čārliju, jo vectēva seja kļuva bāla. Acīm redzot, viņš bija par to domājis jau agrāk. Viņš apjauta, ka tas nav bijis joks.

Viņa lūpas kustējas, taču vārdi pār tām neplūda.

“Mums šķiet, ka esam radušies tāpat kā cilvēki,” Edvards sāka atbildēt uz Čārlija galvā uzdotajiem jautājumiem.

“Cik tādu kā jūs ir?” vectēvs izstomīja jautājumu, kas bija tikai viegls čuksts, bet mēs to dzirdējām.

“Pāris simti.”

“Vai tie… viņi… ” vectēvs nespēja atrast pareizo vārdu.

“Sakiet vien – vampīri.” Edvards smaidīja. Tā bija laba zīme.

“Nu, viņi ir bijuši arī šeit?”

“Lielākā daļa.”

“Lieliski,” Čārlijs klusi un neapmierināti norūca. Nebija skaidrs, vai vectēvs dusmojas par to, ka Forksā ir bijuši vampīri vai par to, ka viņu ir bijis tik daudz? “Un kā jūs…?”

“Lielāko daļu no mūsu ģimenes ir pārmainījis Kārlails,” tētis tīšuprāt izvēlējās šo vārdu. “Un es pārmainīju Bellu.” Viņš uzsmaidīja mammai, un lai gan joprojām satraukta, viņa atplauka atbildes smaidā.

“Kāpēc tu to darīji?” vectēva balsī bija dzirdams pārmetums.

Tētis izskatījās vienlaikus vainīgs un arī laimīgs. “Lai viņu glābtu.”

Čārlijs sarāvās.

“Tēt? Jau kopš brīža kad uzzināju, kas ir Edvards, es vēlējos būt tāda kā viņš,” mamma sāka stāstīt, pārsteigdama vectēvu no jauna. “Bet Edvards uzskatīja, ka tādiem kā viņš un viņa ģimene nav dvēseles un atteicas mani pārvērst.” Bella paskatījās uz mani. “Līdz pienāca brīdis, kad viņam nebija izvēles.”

“Brīdis, no kura tik ļoti baidījos un vienlaikus tik ļoti gaidīju. Brīdis, kad tu būsi kopā ar mani uz mūžu,” tētis turpināja stastīt, smaidīdams ar pašiem lūpu kaktiņiem un raudzīdamies uz mammu svētlaimīgu skatienu.

Čārlijs skaļi norija siekalas un palūkojās uz mani. “Vai arī Nesija ir… ?” viņš nespēja pabeigt.

Māte pasmaidīja, nostādamās man aiz muguras un uzlikdama man uz pleciem savas rokas. “Nesija ir ļoti īpaša. Viņai piemīt mūsu nemirstība un tava cilvēcība, jo pirms viņas piedzimšanas es vēl biju cilvēks.”

Vectēvs atlaida manu plaukstu, ko bija visu šo laiku turējis, un aizgāja nostāties pie loga. Vērdamies kaut kur mežā, viņa uzacis pacēlās un tad savilkās domīgā izteiksmē, mēģinot aptvert visu dzirdēto.

Mamma pienāca viņam tuvāk. “Mēs joprojām varēsim būt kopā, ja vien tu spēsi pieņemt to, kas mēs esam un klusēt.”

Es iekodu lūpā, gaidīdama vectēva atbildi. Lai kāda tā būtu, es tik un tā viņu mīlēšu. Pat, ja viņš vairs nevēlēsies mani redzēt un vairīsies no mums.

Negaidīti vectēvs sagrāba Bellas roku un ievilka viņu savās skavās. “Man vienalga, kas tu esi, mīļā. Tu vienmēr būsi mana meita,” viņš čukstēja aizsmakušā balsī, valdīdams asaras.

“Es tevi ļoti mīlu, tēt,” mamma atbildēja, starodama aiz laimes.

Es smaidīju pa visu seju un Edvards tāpat.

Robeža starp mītiem un īstenību ir šaura, es nodomāju. Un nu tā bija pārkāpta. Neatgriezeniski.

Tiklīdz vectēvs bija atbrīvojis no savām skavām mammu, viņš vēlējās apskaut un sajust manu klātbūtni. Es ļoti priecājos, ka Čārlijs mūs neatgrūž, un ka viņam mēs nešķietam briesmoņi no kuriem būtu jāturas pa gabalu. Mēs ar mammu vērojām kā Čārlijs sarokojas ar Edvardu. Tas bija tik aizkustinoši un mīļi. Muma abām nācās pabrīnīties par to, cik ātri un viegli Čārlijs bija pieņemis patiesību, taču visu apdomājot sapratu, ka vectēvam bija gana daudz laika, lai pieņemtu un pierastu pie tā, ka Kaleni un pati Bella nav gluži cilvēki. Viņam bija aizdomas, zināmi pierādījumi un spēcīga nojauta. Laikam jau bija pašsaprotami, ka kādu dienu tas notiks. Nu tā diena bija pienākusi. Un es par to priecājos. Beidzot skatoties vectēvam acīs es varēju neizlikties un būt es pati.

Es dzirdēju piebraucam auto un tad atvērās durvis un viesistabā ienāca Alise, nesdama iepirkuma maisus. Viņai pa pēdām sekoja Džaspers ar tādiem pašiem iepirkumu maisiem.

“Sveiks, Čārlij!” viņa iedziedājās. Džaspers sasveicinoties tikai pasmaidīja, pamādams ar galvu.

Čārlijs atņēma sveicienu.

“Tā kā lielu daļu nevajadzīgo mantu es aizvedu atdot labdarībai, māja izskatās patukša. Bet to es tulīt mainīšu. Esmu šo un to sarūpējusi,” demonstratīvi pacēlusi savu nešļavu, Alise notrallināja un devās uz augšstāvu atbrīvoties no tās. Bezspēcīgi paraustīdams plecus, Džaspers viņai sekoja.

No virtuves smaidīdama iznāca Ezme ar paplāti rokās, uz kuras atradās ēdiens. It kā nu pat nebūtu noticis nekas ārkārtējs, viņa vienkārši sasveicinājās ar Čārliju kā to nu pat bija izdarījusi Alise un Džaspers.

“Ceru, ka esi izsalcis,” viņa sacīja, piedāvādama viesim ēdienu un tad nolika paplāti uz istabas vidū stāvošā galda.

Viss izskatījās pavisam ikdienišķi un ierasti. Pavisam tipiska ģimenes sanākšanas aina. Un tad es sapratu, kadēļ bija nepieciešams viss šis teātris. Tas bija līdzsvars, lai Čārlijam butu vieglak pieņemt, ka Kaleni un viņa paša meita kā arī mazmeita ir mistiskas būtnes par kurām raksta gramatās un veido filmas, nenojaušot, ka viņi ir tik pat īsti kā cilvēki. Alise vēlējās atvieglot Čārlijam atrašanos starp mums, zinādama, kas viņam nepieciešams. Realitātes sajūta, lai nesajuktu prātā.

Līdz ar Alises un Džaspera atgriezšanos, ieradās arī Kārlails un sasveicinājies ar viesi, iekārtojās dīvānā, lai skatītos televīziju. Kādu mirkli Čārlijs visus savādi pētīja, bet tad apsēdās viņam līdzās un abi sāka runāt par avāriju. Viņi apsprieda cietušās sievietes veselības stāvokli un ko sacīt cilvēkiem, lai viņus nomierinātu, ja spoka versija radītu paniku vietējos iedzīvotājos. Mēs tajā nolūkojamies ar patiesu prieku un zināmu izbrīnu. Kaut arī visi centās rādīt ikdienišķas un neitrālas sejas, kad uz viņiem skatījās Čārlijs, tikai tagad viņi patiesi spēja nomierināties. Visbeidzot lejā nonāca arī Emets un Rozālija. Arī viņu sejās varēja vērot atvieglojumu un prieku. Bet vislaimīgākie par to visu bija mani vecāki, un protams, es.

Ar katru mirkli atmosfēra kļuva arvien brīvāka un pēc stundu vectēvs jau bija tik tālu iejuties, ka apsprieda ar Emetu un Džasperu pēdējās notikušās futbola spēles rezultātus un strīdējās par to, kurš no spēlētājiem bijis vainīgs pie tā, ka vietējā komanda bija zaudējusi.

Mēs ar vectēvu bijām paguvuši notiesāt milzīgu gabalu ceptas vistas ar kartupeļiem, jo neviens cits jau neēda, kad pēc otrās porcijas Čārlijs bija kategoriski atteicies no vēl kaut kā, paziņojot, ka esot pārēdies, bet tad Ezme, priekpilni smaidīdama, atnesa siera kūku, no kuras vectēvs tomēr nespēja atteikt. To dzirdot, Ezmes smaids kļuva platāks un viņa mudināja mūs ēst vēl.

Pārsteigdams mūs visus, mājā ar joni iebrāzās Džeikobs. Mēs tik ļoti bijām koncentrējušies uz notikumiem sev apkārt, ka nedzirdējām viņu tuvojamies. Pamanījis mūs jautri tērzējam un starp mums Čārliju, kurš šeit iederējās, viņš izskatījās izbrīnīts. Varēju tikai iedomāties, ka pamanījis policijas automašīnu, Džeiks bija nodomājis to sliktāko, tādēļ izskatījās tik satraucies, taču redzēdams, ka viss ir kārtībā, viņa sejā parādījās priecīga un apmierināta izteksme.

“Ko atkal esmu palaidis garām?” nākdams pie manis, viņš jautāja.

“Tikai maltīti,” Edvards nosacīja un pasmīnēja.

“O! Ēdiens! Super!” Iedams garām galdam Džeiks pagrāba no paplātes gabalu kūkas un pamājis pārējiem, apsēdās man blakus uz krēsla atzveltnes, stūķēdams to mutē.

Čārlijs atkal sarauca uzacis, pievērsdamies puisim. “Un kā tajā visā iederies tu?” viņš jautāja.

Džeikobs domīgi palūkojās viņam pretī.

Es paraudzījos uz draugu un lai iztiktu bez garas skaidrošanas, pieskāros viņa rokai un parādīju vīziju ar vectēva ierašanos un to, kā viņš uzzina patiesību par mums. Tas, kā es to izdarīju, Džeiku nesatrauca, bet redzētais gan. Viņš vēlreiz palūkojās uz Čārliju, it kā pārliecinoties, ka tas patiešām ir izdevies un tad pasmaidīja.

“Biju domājis, ka tas būs citādi,” Džeiks iesāka runāt un palūkojās uz visiem, “bet šai ziņā es nemāku būt smalkjūtīgs, tāpēc vienkārši izmantošu gadījumu, ka šeit ir sapulcējusies visa ģimene, lai darītu zināmu… ” tagad viņš skatījās tieši man acīs un smaidīja pašapmierinātu un mīļu smaidu, kas lika manai sirdij sisties straujāk. Ar acs kaktiņu manīju, ka tētis cenšas noslēpt smaidu. “… ka mēs ar Nesiju esam pāris,” Džeikobs pabeidza sakāmo un to izdzirdot mana sirds pacēlās spārnos.

Puiša karstās rokas piekļāvās manam viduklim un viņš pieliecās mani noskūpstīt. Es dzirdēju ķiķināšanu un smieklus, prieka saucienus un spurdzienus.

“Ko tu neteiksi,” Čārlijs norūca. “Ko vēl lai saka! Apsveicu!”

“Tas ir jānosvin!” Emets iesaucās un atnesa vairākas alus skārdenes.

“Lūk, to es saprotu!” vectēvs iesaucās, paņemdams pasniegto skārdeni un visi atkal smējās.

“Runājot par svinēšanu,” Džeiks ierunājās, pārtraukdams smieklus. “Esmu ieradies Klēras uzdevumā, pildot tādu kā ziņneša pienākumu. Nu, vārdu sakot, jūs visi tiekat ielūgtu uz viņas izlaiduma svinībām rītvakar rezervātā.”

12 komentāri

  • Līva teica:

    Ļoti labas beigas! Nevaru sagaidīt turpinājumu! :)

  • sofīte teica:

    OHO… es pati nemūžam nevarētu uzrakstīt neko tamlīdzigu- man trūkst vārdu.
    Nesen izlasīju visus Gunitas stāstus… Mani pārsteidz viņas iejušanās Renezmes tēlā.
    Šajā daļā tādu pavērsienu nebiju gaidījusi. Aizvakar sāku rakstīt pati(uz lapām :) ), taču neko tāāāadu nspēšu. Brīnišķīgas sajūtas rodas lasot.Burvīgs stāsts! Paldies TEV, Gunita! :*

  • sofīte teica:

    Gribu jautāt niive- kā iespējams ievietot/aizsūtīt savu darbiņu? Esmu ļoti ieinteresēta…:)

  • Gunita teica:

    Paldies, Sofīt, par labajiem vārdiem. Prieks censties!
    Novēlu veiksmi Tev sava darbiņa rakstīšanā! Varbūt man būs tas gods palasīt kaut ko Tavu radītu.

  • Elma teica:

    Es ļoti gribētu izlasīt visas šī darba daļas, bet, tā kā esmu samērā aizņemta man nav laika ilgi sēdēt pie datora. Tāpēc būtu ļoti jauki, ja Tu niive varētu man atsūtīt darbu uz e-pastu. Es dodu goda vārdu, ka darbs tālāk nekur netiks publicēts.

    • niive teica:

      Elma, es neesmu Gunitas darba autore, tādēļ man nav tiesību to Tev nosūtīt, lai cik godavārdus Tu dotu. Labāk mēģināsim tā: Gunita, vai Tu esi ar mieru sazināties ar Elmu, lai vienotos ar viņu, nosūtīt darbiņu vai to nedarīt?

  • Gunita teica:

    Esmu ar mieru sazināties ar Elmu.

  • Biruta teica:

    Gunit, vai tu varēu man arī atsūtīt, jo pie datora es bieži netieku un tad, kad varu tikt man nav laika. Ja vari, tad atsūti uz manu e-pastu biruta1122@inbox.lv

  • Alise teica:

    Ļoti labs stāstiņš. Esmu Tava stāstiņa fane. Nevaru vien sagaidīt kad būs turpinājums!!!!

    P.S Tavu pirmo stāstu arī izlasīju un man patika!!!! :) :)

  • sofīte teica:

    Paldies, niive, Gunita! Niive, vai drīkst rakstīt par Krēslas tēmu, tikai it kā no mana skatu punkta(ja es būtu vampīrs)? Vai tamlīdzīgi. Ja nevar- sapratīšu : )

  • Mazā teica:

    nenormāli forš :)

Komentēt

(Spamcheck Enabled)