Galerija
0001b9yf todotwilightsaga-robsten-en-el-after-party-19 todotwilightsaga-robsten-en-el-after-party-2 kuka1 00131-m2ts-standbild002 kmtvbs09-3 z1_0 1-1-kopia2-2 watermark_11

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Mēness gaisma. 14. nodaļa

14. DEGT ELLES UGUNĪ

Izbraukusi no Forksas, es apturēju auto ceļa malā, lai sakopotu domas. Pēdējās laikā biju piedzīvoju neaprakstāmas izjūtas, kas mijās ar prieku un stindzinošām bailēm. It kānebūtu gana ar visu, kas bija noticis sakot ar Ralfa nodarijumu, vecaku atgriešans un biedejošo paziņojumu, nu vēl arī Dāvids bija sagādājis man pārsteigumu. Un ne to labāko. Bet pie tā es pati biju vainīga un tagad atlika vien šaustīt pašai sevi. Tas viss vienlaicīgi. Biju pateicīga, ka Čārlija nebija mājās. Tas būtu par daudz prasīts pat no manis.

Dāvids nojauta. Viņam bija aizdomas un pamatotas – lai kā es centos piespiest sevi par to nedomāt, puiša sacītais atkal un atkal atbalsojās manā galvā, kurā viņš atzīstas, ka redzējis Ralfu un Džeikobu izlecam pa manas istabas logu.

Es sevi nolamāju, apsvērdama, vai darīju pareizi aiziedama neko nesacījusi? Vai man būtu vajadzējis to noliegt? Teikt Dāvidam, ka viņš ir pārskatījies un nekas no tā visa nebija īsts? Tā nu viņš man ticētu. Un jo vairāk es to noliegtu, jo lielākas aizdomas viņam rastos. Vienkārši aiziedama es neatstāju viņam iespēju pārliecināties par saviem pieņēmumiem. Un ko tālāk? Kas notiks, kad par to uzzinās pārējie?

Viņi neuzzinās, es piepeši izlēmu. Kaut arī biju zaudējusi Dāvidu kā draugu, es negrasījos viņu apdraudēt kā cilvēku, kurš bijis liecinieks neizskaidrojamajam. Kamēr vien tas nekļūs bīstami visiem, es slēpšu šo faktu. Turklāt pie tā biju vainīga vienīgi es un man pašai vajadzēs šo problēmu atrisināt. Šobrīd bija svarīgāk brīdināt manu ģimeni būt uzmanīgākiem kā jebkad. Un mammai nepatiks, ka Čārlijs varētu būt redzējis vampīru eksistences pierādījumu. Tāpat kā es vēlējos pasargāt Dāvidu, viņa vēlēsies pasargāt vectēvu un es viņai palīdzēšu cik spēšu.

Kad biju izlēmusi kā rīkoties, notikušais vairs nešķita tik šausminošs. Man paziņojot nepatīkamos jaunumus, neviens no manas ģimenes neizskatījās vairāk satraukts kā parasti. It kā viņi to jau būtu gaidījuši.

“Vai tu to redzēji?” es vaicāju Alisei, kas mierīgi stāvēja līdzās manai mātei.

“Es redzēju kā Ralfs ielidina mežā metāla gabalu un nojautu, ka no tādas sadursmes tajā vajadzētu palik pierādījumiem,” viņa atzinās.

“Mums neizdevās to savākt pirms policijas,” Emets paziņoja.

“Sems sacīja, ka Čārlijs to neesot pamanījis. Vismaz viņš tā domā,” paskaidroju.

“Ar Čārliju neko nevar zināt,” tēvs iebilda.

Mamma palūkojās uz Alisi. Viņa papurināja galvu.

Nebija grūti nojaust, par ko bija viņu bezvārdu saruna. Tātad Alise neredzēja, ka vectēvs būtu pamanījis ko dīvainu. Tikai mazliet vēlāk es pamanīju, ka aiz ģimenes ārejā miera slēpjas zināms satraukums. Arī tā iemesls man bija zināms. Noslēpums kļuva arvien apdraudētāks. Bez šaubām, ka viņi raizējās par mūsu visu drošību. Tā kļuva nestabila. Un es pie tā visa biju vienīgā vaininiece, lai gan mana ģimene un vilki par tādu uzskatīja Ralfu.

“Tu ne pie kā neesi vainīga, Nesij,” tēvs ierunājās, raudzīdamies grīdā.

Es nekavējoties liku šīm domām pagaist no mana prāta, lai nejauši neatklātu patieso iemeslu, piepildot to ar prātojumiem par tantes Alises satraukto dīdīšanos. Viņai pēkšņi uznāca vēlme sašķirot nevajadzīgās mantas, ko viņa bija nodomājusi atdot labdarībai. Tā kā nekā labāka darāma nebija, es piedāvājos palīdzēt. Alise savilka šaubīgu sejas izteiksmi. Mamma nostājās aiz manis un apņēmusi manus plecus, pastūma mani kāpņu virzienā.

“Nekā nebija. Tu dosies atpūsties,” mīļā, taču stingrā balsī viņa iebilda, stumdama mani to virzienā. Es dzirdēju kā man aiz muguras atskan maigi smiekli, ģimenei nolūkojoties mums nopakaļ.

“Es nemaz neesmu nogurusi,” iebildu, nepretodamās un paklausīgi iedama mātei pa priekšu.

Viņa pasmējās. “Tu jau neatzīsies, bet es zinu, ka tu neesi gulējusi kopš aizvakar nakts un miegs ir tieši tas, kas tev vajadzīgs,” un noskūpstīja manu pakausi.

“Es to tik drīz neaizmirsīšu, Emet, tādēļ tu velti pūlies,” es dzirdēju aiz muguras šņācam Edvardu.

Es paraudzījos pār plecu, lai redzētu, kas par lietu. Rozālija lūkojās uz Emetu ar “es tev teicu” skatienu, kamēr Alise tikai smīnēja.

“Tā rīkojoties, viņš noteikti domāja par mums visiem,” ierunājās Džaspers un pievērsās brālim, “Vai ne tā, Emet?”

“Katrā ziņā!” Emets pilnā pārliecībā iesaucās.

“Ja gribi, lai noticu, vismaz savās domās pacentis melot ticami,” Edvards aizrādīja.

“Ko tu gribi, lai es saku, ka man žēl? Mums ar Nesiju gāja jautri.”

Ak, tad redz par ko bija runa. Par mūsu lauzšanos, kamēr vecāki bija prom.

“Es nedusmojos,” mamma iesmējās, kad bijām sasniegušas augšstāvu.

“Bet tētis dusmojas.” Es, protams, zināju, ka tā būs, un biju nodomājusi tam sagatavoties, bet negaidīto notikumu virpulī biju par to aizmirsusi. Tagad nācās paļauties, ka mamma man palīdzēs.

Mēs iegājām manā istabā.

“Arī tētis nedusmojas. Viņš raizējas.”

Es smagi nopūtos, un iekritu gultā. Tas lika mammai pasmaidīt. Viņa apgūlās man blakus. Es sarāvos kamolā un piekļāvos viņai tuvāk. Bella sargājoši apskāva mani un palika tā guļam. Es atcerējos, ka tā viņa mēdza darīt, kad biju vēl maza un tādēļ arī šobrīd jutos līdzīgi. Bet viņas klātbūtne bija patīkama, mierinoša un mīļa, un es aizmirsu visu slikto, kas bija noticis pēdējo stundu laikā.

Pat nenojautu, cik ļoti nogurusi esmu, kad acis pašas aizvērās un es ieslīgu miegā. Pēdējais ko atcerējos, bija mammas maigie pirksti, kas viegli un ritmiski bužināja manus matus. Tas, kas notika pēc tam, vairs nebija tik patīkami. Es stāvēju uz mazās Forksas pilsētiņas centrālās ielas. Bija saulains rīts kādā no nedaudzajām siltajām vasaras dienām. Bija skaisti, ja vien pilsētiņa būtu tik pat kūsājoša un cilvēku pilna, kādu es to pazinu. Bet tur neviena nebija. It kā visi būtu devušies prom, atstādami šo skaisto vietu nolemtībā. Uz ceļa joprojām stāvēja auto, kas vēl darbojās. No blakus mājas pa atvērto logu plūda piedeguša ēdiena smarža. Kaut kur tālumā zvanīja tālrunis un vēl daudz citu smaržu un skaņu, kas sasniedza manu ožu un dzirdi, bet cilvēku klatbūtni es nejutu.

Tas bija dīvaini.

Es lēnām sāku iet uz priekšu tuvāk rūcošajai automašīnai, kurai bija pavērtas pasažieru puses durvis. Ar katru pasperto soli mans satraukums pieauga un to drīz vien nomainīja bailes un pat panika. Jo tuvāk es gāju, jo spēcīgākas tās kļuva un kad nonācu pietiekoši tuvu, lai varētu ieskatīties automašīnā, mani paralizēja šausminošs skats. Uz sēdekļa sakņupis gulēja Dāvids.

Miris.

Uz viņa kakla skaidri iezīmējās koduma pēdas.

Es teju neiekliedzos, aptverdama, ko tas nozīmē un steidzīgi novērsos, taču tajā pašā brīdī sastapos ar Čārlija mirušo augumu, kas atradās uz ielas.

Un tad piepeši līķi bija visur. Tie mētājās pa visu ielu, māju pagalmos, automašīnās… Kur vien skatījos, bija redzami līķi – pilsētiņas iedzīvotāji, kas bija krituši par upuriem.

Un tad es ieraudzīju viņu – slepkavu – un manas dusmas uzšāvas kā liesma, iekrāsojot manu skatienu sārtos toņos.

Uz ielas iznāca Ralfs.

Viņš to darīja lēni un cienīgi, lepodamies ar padarīto, un uzsmaidīja man. Viņa āda pret spožajiem saules stariem uzmirdzēja neiedomājamā krāsu daudzveidībā, bet daudz baisāku un satraucošāku viņa skatienu padarīja dzestri sarkanās acis, kas dedzīgi lūkojās man pretī bez jebkādas nožēlas.

Nedomājot metos viņam virsū. Sajutos tik stipra un varena, ka spētu viņu vienkārši sašķaidīt. Bet tad es sastingu, jo viņam līdzās nostājās Helēna. Tā bija viņas seja, taču to rotāja tas pats uzvarētājas smaids kas Ralfu un sārti kaistošās acis šķita piederam kādai citai ne manai draudzenei.

Es jutos nodota. Kā zaudējusi pamatu zem kājām es nācu abiem tuvāk, bet ne kā iepriekš, kad biju noskaņota kareivīgi, drīzāk apjukusi.

“Kāpēc, Hela?” es viņai jautāju gandrīz čukstus, lai gan gribējās dusmās un izmisumā kliegt.

Viņa paraustīja plecus. “Tā vajadzēja,” meitenes balss skanēja bez jebkādām emocijām.

“Tev ar mums jālepojas,” Ralfs lepni paziņoja.

“Es nesaprotu,” es izdvesu.

“Mēs nosargājām noslēpmumu.” Viņš norādīja uz līķiem visapkārt.

“Mēs labojām tavu kļūdu.” Draudzene smaidīja man pretī.

Man gribējās kliegt, gribējās nogalināt viņus abus, bet vairāk par visu mesties prom. Bēgt, cik tālu vien varu no vietas, kas bija pārvēsta par elli manās acīs un draugiem, kas bija mani ienaidnieki. Bet man netika dots tik daudz laika, lai izdarītu kaut vienu no vēlmēm, jo man aiz muguras atskanēja soļu troksnis un es apmetos uz papēža, lai palūkotos atpakaļ. Tur stāvēja visa mana vampīru ģimene. Es skrēju pie viņiem, lai glābtos no šausminošajām bailēm un sāpēm, kas mani pārņēma, taču brīdī, kad ielūkojos viņu acīs, tās bija tik pat sarkanas un asinis alkstošas.

Es iekliedzos…

Manas acis atsprāga vaļā un es apjautu, ka atrodos drošākajās rokās kādas vien eksistēja – mātes rokās. Viņa turēja mani cieši apskautu un piespiedusi pie savām krūtim, mierināja mani.

“Sapnis. Tas bija tikai sapnis, mīļā,” viņā čukstēja man ausī.

Man dauzījās sirds un krūtis cilājās smagā ritmā. Es sajutu arī tēva klātbūtni. Viņš sēdēja man līdzās uz gultas uz glāstīja manu muguru.

Mazliet atbrīvojos no mammas skavām, lai palūkotos uz viņiem abiem. Man laikam bija vajadzīgi pierādījumi, ka tas bijis tikai sapnis un nekas labāk par viņu abu zeltaino, maigo acu skatieniem nevarēja par to liecināt.

Bella par to viegli pasmaidīja un noskūpstīja manu pieri. “Tas nenotiks. Mēs to nepieļausim.”

Viņa bija redzējusi manu sapni tik pat skaidri kā es pati. Un kā izskatījās, tētis arī. Viņa seja bija drūma un noraizējusies. Kad viņš pamanīja, ka es skatos, tēvs pasmaidīja, bet es jau biju sapratusi to, ko viņš centās slēpt. Kaut kas tuvojās. Kaut kas liels. To nojauta viņi visi, tikai nevēlējās man teikt.

“Nav viegli atrasties starp trim pasaulēm. Katrā no tām ir lietas, no kurām jāatsakās,” tēvs sacīja un uzmeta skatienu Bellai, “un tāpēc mums tik ļoti ir žēl, ka tev ir jāupurējas.”

“Es neupurējos,” nevērīgi attraucu, cenzdamās, lai mana balss izklausās neitrāla. “Tikai dažreiz ir… ” Nopūtos un paraudzījusies uz vecākiem, uzsmaidīju. “Sarežģīti.” Cik spēdama, es centos izvairīties no domām, kas bija jāpatur pie sevis.

Ak, kā man gribējās viņiem visu izstāstīt, bet šis nebija ne piemērotākais laiks ne brīdis, tuklāt, viņi mani jau tāpat uzskatīja par sargājamu un trauslu būtni, kas mani par tādu arī padarītu, ja es atklātu noklusēto. Tāpēc labāk nē.

Es apskāvu un noskūpstīju abus vecākus, veikli izslīdēdama no gultas. “Un nu man ir jārunā ar Čārliju,” es viņiem lepni paziņoju. Tas vairs nebija atliekams. Man bija viņam japaskaidro savas pēkšņās aiziešanas iemesli tajā vakarā un kaut gan viņš zināja, ka mani vecāki ir atpakaļ un tāpēc esmu atgriezusies Kalenu namā, tas bija nepieklājīgi atstāt vectēvu neziņā.

“Tas var pagaidīt. Čārlijs sapratīs,” Edvards iebilda, nostādamies man līdzās. “Tagad mēs visi trīs dosimies medībās.”

Vai!

Medības.

Nē, nē, nē!

Es noskurinājos.

Tā bija viena no lietām, ko es biju nodomājusi vairs nedarīt. Nevis tādēļ, ka man tas nepatiktu, bet gan tādēļ, ka to nevēlējos.

“Es šorīt runāju ar vectēvu. Viņš zina, ka tu esi šeit un tu varēsi ar viņu aprunāties, kad atgriezīsimies,” pirms es biju paspējusi nepatikā saraukt degunu, Bella paskaidroja.

Pa galvu jaucās daudz citu domu, kas bija izraisījušas manu interesi un pārsteigumu, bet es pievērsos svarīgākajam. “Bet es tik steidzīgi tovakar biju aizskrējusi viņam neko nepaskaidrojot,” centos protestēt.

“Tev pietiks laika viņam visu paskaidrot, turklāt, vēl ir pārāk agrs.”

Tas lika man paraudzīties ārā pa logu. Bija gaišs. Mamma bija teikusi šorīt. Tas nozīmēja, ka biju gulējusi ilgāk nekā parasti.

Es pagriezos atpakaļ pret viņiem, lai turpinātu iebilst, bet tēvs pasteidzās.

“Tu centies izvairīties, lai nevajadzētu doties medībās.”

Māte uzmeta man jautājošu skatienu. “Kādēļ tu nevēlies doties medīt?”

“Es neesmu izslāpusi,” attraucu un pagriezos, lai dotos lejā pie pārējiem, kas mēģināja izlikties mūsu sarunu nedzirdam. Šeit nekāds privātums tāpat nebija iespējams, tādēļ nolēmu, ka viņi var būt šai sarunai arī aculiecinieki.

“Nekā nebija, mīļā,” tēvišķi stingri, un tomēr maigi, nākdams man līdzi, tēvs nosacīja. Arī mamma sekoja, tikai nepilna soļa attālumā. “Tev ir nepieciešamas arī asinis, lai kā tu centies to noliegt.”

“Nav gudri ignorēt vajadzību pēc tām. Tas ir bīstami,” mamma piebilda.

Bīstami. Man tik tikko izdevās iegrožot savas domas.

Lejas stāvā atradās tikai Kārlails, kurš kā izskatījās lasīja grāmatu. Jāpiebilst, ka ļoti ātri. Ezme atradās ēdamistabā un izmantoja tā lielo galdu, uz kura bija izklāts garš un plats auduma gabals. Šķiet, viņa no tā gatavoja aizkarus. Alises un Džaspera mājās nebija, bet Emets un Rozālija bija azgājuši līdz garāžai.

Kārlails uzmeta mums garām ejošu skatienu un atkal ieslīga grāmatas lapās. Ezme man līdzjutīgi uzsmaidīja un arī izlikās aizņemta ar savu darāmo. Es iegāju virtuvē un sāku virināt skapīšu durvis, meklēdama ko ēdamu, vairāk tādēļ, lai nomierinātu vecākus nekā izsalkuma mudināta. Tajā visā, stāvēdami virtuves durvīs, nolūkojas Edvards un Bella.

Tētis iespurdzās, vērodams, kā es cenšos pierādīt savu pārliecību, kamēr mamma nogaidīja.

“Tev nekas neizdosies. Šoreiz es nepiekāpšos,” viņs sacīja. “Mēs iesim medības, patīk tev tas vai nē.” Kaut arī viņš nevēlējās, lai viņa balss izkausītos valdonīga, tā tomēr man tāda šķita. Un pašai neizprotamā veidā tas mani sadusmoja. Ne tā, kā es dusmotos, ja patiešām būtu nokaitināta, bet tikai mazliet. Viņš gluži tāpat kā Džeikobs, izturējās pret mani kā pret zīdaini. Tas bija netaisni.

“Es nevēlos medīt,” pašai negribot, balss šķita pārāk asa. Viņi tikai vēlēja man labu. Tāpat kā Džeiks un visi pārējie. Bet kaut reizi, es gribēju pati būt noteicēja. Cilvēciskais vājums, kas lika spītēties pretī, vai pusaudža dumpinieciskums, padarīja dusmas nekontrolējamas. “Es vēlos būt tāda kā Karlails.” Es uzmetu skatienu vectēvam, kurš piepeši atrāva skatienu no grāmatas un plūkojās manī. “Nevēlos pārtikt no asinīm, lai kam tās piederētu. Un es to varu, ja vien atteikšos no tām.”

Kārlails grasījās, ko bilst, bet Edvards pasteidzās. “Atsakoties medīt, tu nekļūsi pret tām imūna. Tu tikai vēl vairāk pēc tām alksi,” vērsdamies pret mani ar visu pārliecību, tēvs sacīja.

Mamma žēli un tāpat kā pirmīt Ezme, līdzjūtīgi raudzījās manī. “Lūdzu, nemoki sevi, mīļā. Man ir grūti tajā nolūkoties.”

Es novērsos. Man bija smagi skatīties, ka mātei tādēļ ir skumji, bet es to vēlējos. Nemedīt. Pierādīt viņiem visiem, ka to varu.

“Tu neesi medījusi jau vairākus mēnešus. Tas ir neapdomīgi no tavas puses, Nesij. Vai tev tā nešķiet?” Edvarda balss kļuva stingrāka un šoreiz es zināju, ka tas bija apzināti.

Un es atkal nespēju savaldīt savu dumpinieciskumu. Tas kā sainknots zvērs plēsās uz āru, gribēdams protestēt pret visu, ko kāds sacītu, pat ja zināju, ka sacītais ir patiesība. Es tur neko nevarēju darīt un par to ienīdu sevi.

“Es zinu, ko daru un saku, ka nevēlos medīt!”

“Tas nav pieļaujams, Nesij,” Edvards uzstāja un redzēdams, ka grasos atkal protestēt, iedegās, “Vai vēlies sevi pakļaut riskam, kad slāpes būs tik neciešamas, ka būsi gatava mesties pie rīkles pirmajam cilvēkam, kas gadīsies tuvumā?”

Bella sarāvās, šķiet atcerēdamas manu sapni.

Bet pat tas nelika man rimties. Kaut būtu kāds, kurš man iespertu.

“Tā nenotiks!” es noskaldīju.

“Tu nevari to apsolīt.”

“Ar mani tā nenotiks!” es kā apsēsta iesaucos, acu priekšā skatīdama ainu ar līķiem piemētāto pilsētiņu un iegalvodama sev, ka to nepieļaušu.

Manī izbrīnīti raudzījās četri acu pāri. Mājā bija iestājies kapa klusums vistiešākajā nozīmē un jutu kā garāžā Emets un Roza reizē sastingst.

Es biju pelnījusi degt elles ugunī. Un es tur degšu. Katrā ziņā.

Es biju slikta meita, slikta draudzene un vēl sliktāks cilvēks. Es nodarīju pāri tiem, kurus mīlēju. Šāds grēks nebija piedodams. Bet tā vietā, lai mani nosodītu, mamma piesteidzās un apskāva mani, jau atkal sargājoši piespiezdama sev klāt. Tas salauza jebkuru manu dumpinieciskuma izpausmi un dusmas izgaisa nebūtībā.

Te nu bija pieaugušā izturēšanās. Es uzvedos kā ietiepīgs bērns.

Es izplūdu asarās, nožēlodama nodarīto, jo vairāk par rīcību sāpēja vārdi. Es to labi zināju.

“Mēs nespiedīsim tev darīt to, ko tu nevēlies. Bet tu nevari noliegt, ka savu vajadzību ignorēšana var būt bīstama,” māte sacīja un kaut arī es to neredzēju, viņa palūkojās uz Edvardu.

“Vai tas ir mana sapņa dēļ?” jautāju, paraudzīdamas uz tēvu caur mātes elkoni. Viņš lūkojās manī nenosakāmu skatienu. Kaut kas līdzīgs bija vērojams arī Kārlaila sejā. Ezmi es neredzēju.

“Man šķiet, ka sapnim ir cits iemesls,” tēvs sacīja un novērsās. Pat ja viņam bija aizdomas, ka tur iesaistīts cilvēks, viņš nelika to manīt un es aizslēdzu savu prātu kā vien mācēju. Es jau biju pierādījusi, ka esmu slikta meita un slikta draudzene. Es negribēju būt arī nodevēja.

Kaut arī visi apgalvoja, ka nedusmojas uz mani un saprot, kāpēc es tā uzvedos, es sev nespēju piedot. Kārlails minēja kaut ko par pusaudžu dumpinieciskumu, sakot, ka tā kā daļēji esmu arī cilvēks, tad manī izpaužas arī daļa cilvēka slikto īpašību. Un ja jau nespēju tikt galā ar cilvēciskajām, daudz vājākajām pusēm, kas mita manī, tad kādas izredzes man bija pret vampīra tieksmēm pēc asinīm? Pilnīgi nekādas. Tāpēc gribot negribot bija vien jāatzīst, ka vecākiem taisnība. Man bija jāmedī citādi pārvērtīšos par kādu no tiem asins kārajiem vampīriem no sava sapņa un pats ļaunākais būs tas, ka upuri būs mani draugi. Tas bija daudz sliktāk nekā ziedot dzīvnieka asinis.

Šis laikam bija mans upuris, kas jānes katram no mums dzīvojot tā, kā mēs bijām izvēlējušies – līdzās cilvēkiem.

Kad mēs trijatā šķērsojām pagalmu, lai dotos medībās, ejot garām garāžai Emets un Rozālija ieslīdēja tās dziļākajā un tumšākajā sturī, it kā lai paslēptos un kad paraudzījos uz tēvu, redzēju, ka viņš glūn uz abiem.

“Vai tu kaut kāda iemesla dēļ dusmojies uz tanti un tēvoci?” es noprasīju.

Tēvs saknieba lūpas. Kad palūkojos uz māti, viņa paraustīja uzacis, bezspēcībā nopūzdamās. Acīm redzot, tā bija, un viņai nešķita, ka tas būtu pareizi darīts.

Gluži manas domas. “Ko viņi izdarīja?” Es negrasījos tik viegli padoties.

Mēs vienlaikus pārlēcām pāri upei un ieskrējām mežā. Bija diezgan agrs un lielākā daļa plēsēju, kurus bija vērts medīt, pēc nakts aktivās dzīves uz rīta pusi bija noguruši, tādēļ medībām nevajadzētu aizņemt ilgu laiku, es skriedama prātuļoju, jo gribēju pēc iespējas ātrāk atgriezties mājās, lai varētu doties pie Čārlija.

Kad tēvs beidzot bija izlēmis atbildēt, viņš palūkojās uz mani un rudzīdamas viņam pretī, es redzēju, ka viņš ir rūpīgi apsvēris savu atbildi.

“Rozālija un Emets apsolīja, ka parūpēsies par tevi, bet viņi to neizdarīja.”

“Kā nu ne!” es iesaucos, lai gan nebiju nodomājusi atkal strīdēties. Vairs nekad. “Viņi bija lieliski.”

Edvards savilka šauras acis un uzmeta man nedaudz apsūdzošu skatienu. “Emeta cīņas stundas, iespēja nemedīt un vēl kaut kas, ko tu noklusē… ” Viņš novērsās un paraustīja plecus, palūkodamies tālumā. “Man nešķiet, ka tā izpaužas rūpes par tevi,” viņš nosodoši nosacīja.

Tas lika man saspringt, bet tikai iekšēji. Jau biju iemanījusies paslēpt to, kas nebija domāts viņam.

“Nu tad nākamreiz es palikšu pie Džeikoba!” es iesaucos, gribēdama pajokot, jo patiesībā cerēju, ka tāda nākamā reize nekad nepienāks, un ķiķinādama metos prom. “Nomedīsim kādu briesmoni un tīsimies prom no šejienes!” uzsaucu vecākiem, kas joprojām skrēja, taču lēnāk nekā pirms tam, jo tēvs klusi rūca par manu, viņaprāt, neveiksmīgo joku, bet mamma smējās.

Lēkādama no koka uz koku un lūkodamās, vai neatradīšu sev ko piemērotu, lai tādējadi veldzētu slāpes, kuras mani nemaz nemocīja, tikai lai pierādītu savai ģimenei, ka esmu atbildīga. Taču nekas, kas mani interesetu, tā arī neparādījās, kamēr Edvards un Bella jau bija nomedījuši vairākus briežus un mamma bija paguvusi pat izcīnīt nevienlīdzīgu cīņu ar kalnu lauvu. Tā, šķiet, šeit bija ieklīdusi pavisam nejauši un nesen, jo kamēr Forksā uzturējās Ralfs, tās tika gandrīz pilnībā izmedītas.

Es joprojām nezināju ko vēlos un biju pārliecināta, ka darīšu to tikai viņu dēļ, bet ne sevis.

Vecāki bija izklīduši medījuma meklējumos un pietiekoši tālu, lai savās domās es varētu būt viena, tādēļ atļāvos aizdomāties, ka nelāgo sapni bija uzjundījusi Dāvida atzīšanās, par tovakar redzēto. Vai tiešām es kādu dienu varēju kļūt par tādu briesmoni, par kādiem biju redzējusi kļūstam savu ģimeni un draugus? Un tad vēl nejaukais atgadījums kalnos, kas bija novedis mani tik tuvu slepkavībai. Bet uz šosejas sievietes asinis man nebija radījušas nekādu vēlēšanos pāc tām. Kā tas varēja būt? Vai es būtu tikusi pāri vēlmei pēc tām, kad apjautu, ko būtu varējusi pastrādāt? Nešķita ticami, ka tik īsā laikā es varētu kļūt par tādu kā Kārlails, kurš šo spēku bija ieguvis ilgos un neatlaidīgos treniņos gadsimtu garumā.

Vai viss slēpās tajā, ka biju pa pusei cilvēks?

Lai nu būtu kā būdams, man vajadzēja kaut ko nomedīt. Bija gana dumji, ka darīšo to tikai par prieku savai ģimenei, un varbūt tikai mazliet sevis pašas mieram, bet pietiekoši svarīgi, lai apzinātos, ka tas neko nemainīs manā pārliecībā.

Nolēmu ilgāk nevilcināties. Jo ātrāk tas notiks, jo ātrāk es tikšu prom no šejienes. Ar šo domu es nolēcu no koka, uz kura zara stāvēju, un pagriezos pret vēju, ļaujos plaušām piepildīties ar gaisu un nāsīm sajust smaržu, ko tas nesa sev līdzi.

Tikai zālēdāji.

Nāksies samierināties.

Vēl vieglāk nekā atrast upuri, bija to notvert. Nabaga pārbiedētais dzīvnieciņš nebija spējīgs pretoties pat manam ne tik stiprajam spēkam ar kādu bija apveltīti vampīri un vilkači. Satvērusi stirnas galvu vienā rokā, bet ar otru piekļāvusi viņas krūtis savējām, piespiedu dzīvnieku pie zemes. Man nebija nekāda nodoma likt tam mocīties vēl ilgāk tādēļ biju nodomājusi to tūlīt noglināt. Bet kad manas lūpas tuvojās dzīvnieka kaklam, zem kura maigās spalvas plūda karstais un kārdinošais šķidrums, mans prāts atteicās pieņemt to kā vienīgo un neizbēgamo rīcību. Es nejutu slāpes, nejutu vēlmi nogalināt un tādēļ tas šķita nepareizi. Mans tvēriens atslāba un stirna izlēca no manām rokām, nozuzdama skatam. Es nekustīgi paliku sēžam uz zemes, mēģinot iztēloties kā dzīnieks jūtas pašreiz, kad teju izsprucis no nāves. Es šo sajūtu labi pazinu. Pirmo reizi tas bija tad, kad Voltūri bija nākuši mūs nogalināt, bet cīņa nenotika, jo Kaleniem izdevās viņus pārliecināt, ka mana eksistence nevienam no viņiem neradīs draudus. Tad es biju jutusies tik neizsakāmi laimīga, ka no prieka smējos, kad mamma dūdoja manu vārdu. Otro reizi viss bija daudz sliktāk, jo cīņa notika. Mēs zaudējām dažus labus draugus. Bet par spīti tam, uzvara bija salda un mani bija pārņēmis reibinošs prieka vilnis, apjaušot Kalenu spēku un varenību, kas stāvēja pāri visam.

Izglābties no nāves. Divreiz.

Cik reižu nāvei acīs bija skatījies mans nu pat notvertais dzīvnieks? es prātoju, lai gan tam nebija nozīmes.

“Renezme!” divas satrauktas balsis vielaicīgi izkliedza manu vārdu. Tieši tajā pašā mirklī abi nostājās manā priekšā.

Es apjautu, ka joprojām neesmu izkustējusies no vietas un manas tukšās plaukstas, kas tikai pirms neilga brīža savās skavās bija turējušas medījumu, nevērīgi gulēja man klepī.

“Kas noticis, Nesij?” mamma jautāja, pienākdama klāt un notupdamās man līdzās. Tad viņa paskatījās uz tēvu. “Viņa nav medījusi.”

It kā viņš tāpat nezinātu, ka neesmu nevienam pārkodusi rīkli.

Edvardam pierē parādījās divas izteiktas rievas. “Tu tiešām viņu nenogalināji,” viņš kusi sacīja, lasīdamas manas domas. “Tu neesi medījusi jau tik ilgi. Kā tu varēji… ?” Viņš norija indi, šķiet redzēdams, cik tuvu es biju dzīvnieka kaklam.

“Par ko tu runā?” neatraudama skatienu no manis, māte noprasīja tēvam.

“Viņa nenogalināja stirnu, kaut arī bija to notvērusi,” neizteiksmīgā un pat mazliet šokētā balsī viņš paskaidroja.

Mammas acis pārsteigumā iepletās un viņa apskāva mani. “Tiešām?! Kā?!”

“Man šķita, ka tas būs grūti, bet nebija,” paskatījusies uz viņu, es vienkārši noteicu. “Es jūtos vainīga. Tam taču vajadzēja būt grūti. Kārlailam bija. Arī jums bija. Kāpēc man nē?”

Mamma man uzsmaidīja, nejuzdamās par to pārsteigta. “Tā ir tava cilvēcība.”

“Katram vēlme pēc asinīm izpaužas citādi un tas, ka tu esi pa pusei cilvēks… tam katrā ziņā ir nozīme,” tētis sacīja, lepni un pacilāti raudīdamies uz mums abām.

Vismaz vienā ziņā biju pārspējusi citus. Mana cilvēciskā puse bija izrādījusies gana stipra, lai uzvarētu kāri nogalināt.

“Piedod, mīļā. Mums nebija taisnība. Tu esi stiprāka par mums visiem,” māte sacīja.

“Nebija gudri likt tev darīt to, ko tu nevēlies,” tētis piebilda un pasmaidīja. “Un mēs lepojamies ar tevi.”

Apzināties, ka esmu uzvarējusi. Sajust sevī spēku. Tas bija neticami reibinoši. Vecāku apbrīna un laimē starojošās sejas. Tas bija virāk nekā biju pelnījusi. Visu ceļu līdz mājām viņi apsprieda manu jaunatklājumu, kamēr es prātoju, vai tagad esmu tik pat imūna pret asinim kā Kārlails.

“Nu, to gan mēs vēl nezinām,” no mugurpuses sacīja Edvards, kurš bija nolasījis manas domas un sāka skaidrot Bellai, ka mana pēkšņā imunitāte pret asinīm varētu būt arī saistīta ar kaut ko citu.

Bella turpināja apgalvot, ka tas ir manas cilvēcības dēļ un es biju vienisprātis ar viņu, ka tieši tas bija galvenais iemesls manai gribai atteikties no nevajadzīgā. Nevarēju noliegt, ka lepojos ar sevi tik pat ļoti kā vecāki un bija bezgala patīkami dzirdēt, ka viņi atbalsta mani. Taču prieks un laime par paveikto izplēnēja kā dūmi vējā, kad atgriežoties mājās mani sagaidīja vēl viens nepatīkams pārsteigums.

Ralfs bija pametis slēptuvi un pirms atgriezties pie Mariannas un Viljama, paguvis paviesoties vilku teritorijā, bez šaubām, saceļot tur īstu haosu.

Nelietis!

Es biju tik nikna, ka varētu pati viņu nožmiegt. Labi, ka man bija laiks nomierinaties, kamer skrēju uz Džoisu māju. Neviens no manas ģimenes neiebilda pret to, tā pierādot, ka viņi patiešām man uzticas. Lieliski. Vismaz kaut kāds labums no visas šīs jezgas.

Mans nu pat iegūtais miers pagaisa brīdī, kad sastapos aci pret aci ar Ralfa smaidīgo un pašapmierināto seju, kad viņš izskrēja no mājas, lai mani sagaidītu. Es nesamazināju ātrumu un turpināju traukties tieši viņam virsū, līdz ietriecos viņa krūtīs no visa spēka. Trieciens lika Ralfam sarauties, taču viņš joprojām smējās.

“Kas par sagaidīšanu!” vampīrs jūsmoja.

“Es ceru, ka tev sāpēja,” glūnēdama uz viņu, izgrūdu starp zobiem.

Ralfs tēloja aizvainoto.”Kāpēc tad tā?”

“Vai tu maz saproti, ko esmu tevis dēļ izdarīju, idiot?” iesaucos, nikni raudzīdamās uz puisi, kurš izdzirdot manu nikno toni, kļuva domīgs. “Es nostājos pret ģimeni, lai tevi pasargātu un liku Džeikobam sevi ienīst, tevi aizstāvēdama, bet tu tikai spēlējies ar mums!”

Ralfs ierāva galvu plecos un savilka apjukušu sejas izteiksmi. “Bet es taču neko neizdarīju.”

Jutu ka caur manu ķermeni virmo dusmas un nemaz necentos tās apslāpēt. Ralfs jau atkal gribēja izlocīties, izliekoties par cietēju, bet šoreiz cietēja biju es, ļaujot viņam izsprukt sveikā. Varbūt neliels kāviens viņam nenāktu par ļaunu.

Ar dūrēm no visa spēka iebelzu pa puiša krūšu kurvi. Viņš pakāpās soli atpakaļ, taču zinu, ka viņam tas nebija ne tuvu tik sāpīgi kā es vēlētos.

“Kāpēc tu nepaliki slēptuvē? Kāpēc tu atgriezies? Kāpēc tu lūdzi, lai tev palīdzu, ja nebiji nodomājis tur uzkavēties? Vai tu saproti, ka esi mani nodevis?” Ar katru izteikto jautājumu es iedunkāju viņu no jauna, liekot Ralfam kāpties atpakaļ. Viņš tikai lūkojās manī apmulsis un pārsteigts par manu pēkšņo dusmu uzliesmojumu, šķiet negaidīdams, ka es varētu tā reaģēt.

Kad tas viss bija pateikts un es biju izlādējusies, paliku stāvam un raugāmies viņam acīs, no piepūles smagi elpojot, bet nejutos nogurusi. Es varētu tā turpināt, ja vien zinātu, ka tas līdzēs.

“Man kļuva garlaicīgi. Es tur sāku jukt prātā,” viņš gaudās, lūkodamies manī vientiesīgu un pavisam nevainīgu skatienu.

Ralfa atbilde uz visiem maniem jautājumiem bija tik vienkārša un bezrūpīga, ka man atlika vien bezspēcībā nopūsties. Tipiski Ralfam. Ko gan citu es no viņa biju gaidījusi? Ka viņš uzņemsies atbildību un atzīs izdarīto? Ka būs gatavs samierināties ar sekām? Tas nebūtu Ralfs, ko pazinu. Bet ja jau viņš tik ļoti mani kaitināja, tad kādēļ, par spīti visam, es nespēju viņu ienīst? Ak, pareizi! Žēlsirdība. Kaut es spētu to uz brīdi izslēgt.

No mājas iznāca Helēna, Viljams un Marianna, kas bija tā visa aculiecinieki. Būdami mīloši vecāki, Viljams un Marianna priecājās par dēla atgriešanos, ko nevarēja sasacīt par māsu.

“Tu proti visu sabojāt,” Helēnai indīgi norūca Ralfa virzienā. Viljams apsauca meitu, uz ko viņa nereaģēja.

Ralfs pat nepaskatījas uz māsu. Viņš lūkojās manī gaidīdams, ko sacīšu.

Kaut arī es vairs nebiju tik nikna, dusmas nebija pagaisušas. “Kāpēc uzreiz nedevies mājās? Kāpēc šķērsoji vilku teritoriju? Vai tev apnicis dzīvot?”

Šie jautājumi nez kāpēc lika Ralfam iesmieties. “Tas bija jautri,” viņš attrauca un tad zaglīgi palūkojās pār plecu, it kā negribētu, ka sacīto dzird pārējie. “Tu uztraucies par mani?”

Neiedomājami! Es iekšēji ārdījos. Viņš ir tāds nekauņa.

“Nemaz!” asi atcirtu un atkāpos, nostādamās līdzās Helēnai, kuras seju rotāja uzvarētājas smaids, kas bija vērsts pret Ralfu. Tas droši vien bija manas pašeizējās izturēšanās dēļ, jo es vairs neaizstāvēju puisi.

Nez no kurienes uzradās Džeikobs. Es nemanīju viņa tuvošanos, līdz viņš neparādījās gar mājas stūri. Strauji soļodams ar akmens cietu skatienu, viņš tuvojās Ralfam, kurš tāpat kā es tikai tagad pamanīja vilka klātbūtni. Vampīra sejā pazuda smaids un tā vietā parādījās baiļpilns, teju izmisis skatiens. Pirms Džeiks nonāca Ralfam tik tuvu, lai varētu kaut ko nodarīt, par ko liecināja viņa skatiens, viņam ceļu aizšķērsoja Viljams.

“Tikai mieru, Džeikob,” viņa balss skanēja rāmi un nosvērti. “Ralfs ir atgriezies pie mums. Mēs par viņu parūpēsimies. Viņš vairs nevienam nesagādās problēmas. Es apsolu.” Kamēr Viljams runāja, Ralfs bija pamanījies paslīdēt atpakaļ, tālāk no draudošajām briesmām, un Marianna, kā jau gādīga māte, nostājās viņam līdzās, gatava aizstāvēt.

Džeikobs uzmeta Ralfam caururbjošu skatienu. “Piesargies, gļēvuli, ja vēlreiz spersi kāju uz manas zemes.”

Ralfs parādīja zobus.

“Visu laiku tu nevarēsi slēpties aiz kāda muguras. Pienāks diena, kad tev nāksies stāties man pretī.” Džeiks turpināja draudēja.

“Viņš izvēlēsies bēgt,” Helēna pavīpsnāja.

Ralfs uzmeta viņai nicinošu skatienu un tad pievērsās Džeikobam, izaicinoši ieplesdams rokas. “Jebkurā vietā, jebkurā laikā!” viņš uzsauca.

“Pietiek, Ralf!” pavisam pikti viņu apsauca Marianna.

“Varbūt tūlīt?!” Džeiks sāka nākt tuvāk.

Viljams aizlika priekšā roku. “Lūdzu, nevajag, Džeikob.”

Vilkacis mirkli noraudzījās sāncensī, kurš vairs nemaz neizskatījās tik bravūrīgs, kā nu pat bija runājis un palūkojās uz mani. Es pienācu viņam klāt, lai vestu viņu prom, jo bija skaidrs, ka te nekas vairs nav līdzams. Ralfs bija ieradies, lai paliktu.

“Uz drīzu tikšanos, Nesij!” mums aiz muguras atskanēja Ralfa uzjautrinātā balss un Džeikobs spēji apstājās, sakozdams zobus. Viņš apcirtās uz papēža un devās atpakaļ. Es sagrābu viņa elkoni un parāvu uz savu pusi.

“Kur tu iesi?!” iebrēcos.

“Izdauzīt to tizlo smīnu no viņa ģīmja,” Džeiks nošņācās, taču apstājās un palika tā stāvam un nolūkojamies, kā Marianna un Viljams gandrīz ar varu iestūmj Ralfu mājā.

Helēna raudzījās kaut kur sāņus ar vīlušos skatienu par nenotikušo cīņu. Viņa, acīm redzot, būtu gribējusi, lai Ralfu saplosa.

Nežēlīgi.

Es vēlreiz pavilku Džeikobu savā virzienā. “Nu, nāc taču. Ejam.”

2 komentāri

Komentēt

(Spamcheck Enabled)