Galerija
valentine3 8 2150obt 06c twilight3078 SPL135191_005 rp20 htun3-imgur m_zane-teikmane-foto-aiga-redmane-17

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Mēness gaisma. 13. nodaļa

13. ESMU PIEĻĀVUSI KĻŪDU

Es sēdēju uz gultas līdzās mammai savā istabā. Mēs labu brīdi vienkārši klusējām, saprazdamās bez vārdiem. Bella priecājās par atgriešanos un es par viņas klātbūtni. Viņas nedaudz vēsākie pirksti maigi un nomierinoši slīdēja pār manu ādu. Vienlaikus ar viņas tuvumu visas raizes šķita nenozīmīgas un mazsvarīgas. Ne Ralfa nodarījums ne notikumi Eiropā, lai kādi tie arī nebūtu, nelikās nekāds drauds, ja vien viņa bija ar mani. Pat Voltūri, kas varētu mēģināt atgūt zaudēto varu, šķita tikai ļaunie varoņi no pasakām, kurām vienmēr pienāca laimīgas beigas. Līdz šim tās vienmēr tādas bija bijušas.

“Man tevis ļoti, ļoti pietrūka,” mamma ierunājās. “Es vairs nekur bez tevis nedošos.”

Es pasmaidīju, palūkodamās viņā. “Man arī tevis ļoti, ļoti trūka. Tu pat nespēj iedomāties, cik ļoti tu man esi vajadzīga.”

Bella sarauca pieri. “Kas noticis?” Viņa jau atkal lieki satraucās, juzdama, ka ir kas tāds, ko neesmu viņai sacījusi.

“Nu… ” es iesāku. “Tu jau zini kādas ir manas jūtas pret Džeiku,” viņa pasmaidīja un saprotoši māja ar galvu. Protams, ka viņa zināja. Visu laiku to zināja un tas viņu nepārsteidza. “Bet nu kaut kas ir mainījies un mēs esam vairāk nekā tikai draugi… pēc šodienas gan laikam to teikt būtu nepareizi.” Sāku domāt, par to, kas mēs ar Džeiku esam tagad. Vai viņš atkal mani atraidīs?

Mani pārņēma skumjas un mamma to redzēja. Viņai sāpēja tik pat ļoti cik man un tādēļ es jutos vēl sliktāk. Viņa pievilka mani sev klāt un piekļāva krūtim, mierinoši noglāstīdama galvu. “Džeiks būtu ar tevi pat tad, ja tu pati to nevēlētos, tāpēc tev ne mazākajā mērā nebūtu jāsatraucas par to, ka viņš varētu tevi negribēt. Viņš vienkāši to nespēj. Jūs esat pārāk cieši saistīti.”

“Bet es viņu pamatīgi sāpināju.”

“Domāju, ka viņš saprot tavu draudzību ar Ralfu, bet ir jūtas, ko mēs nespējam kontrolēt, lai kā gribētu un viena no tām ir greizsirdība. Tev jābūt pacietīgai un neatlaidīgai.”

“Vai tu man tici, ka Ralfs nav sliktais?”

“Ja es tev neticētu, vai ļautu viņam slēpties alā?” viņa pasmaidīja un es nespēju noturēties nedarot to pašu, jo viņai bija pilnīga taisnība. Mamma bija nepāspējama it visā, ko darīja un es vēlējos būt tāda kā viņa. Viņa zināja kā ir pareizi un atbalstīja mani. Tas deva pārliecību arī man, ka rīkojos pareizi.

“Paldies, ka paslēpi manas domas no tēta.”

“Es nedomāju, ka viņš nodarītu Ralfam pāri,” viņa aizstāvēja Edvardu.

“Nu, laikam jau es mazliet raizējos, ka viņš varētu palīdzēt to izdarīt Džeikobam.”

“Vai tu neuzticies Džeikobam?”

Es novērsos no mammas zeltaino acu skatiena, kas redzēja vairāk nekā es vēlējos izrādīt. Šķiet, viņa ļoti labi mani saprata.

“Džeikobs vēlas mani pasargāt, bet dažkārt veids, kā viņš to dara ir nepareizs.”

“Tam, ka Džeiks izgrūda Ralfu pa tavas istabas logu bija iemesls. Un es varu iedomāties, kāds tas ir,” māte sacīja pārliecinošā balsī redzēdama to manā vīzijā, kad es par to iedomājos. “Un es nespēju noskatīties kā tu sevi vaino noziegumā, kuru neesi pastrādājusi. Tas man rada sāpes.”

“Tiešām!?” es iesaucos un izslīdēju no viņas apskāviena, kas bija neizsakāmi patīkams. “Piedod, es nezināju. Es negribu, lai tev sāpētu, bet es tur neko nevaru līdzēt, jo jūtos atbildīga ar notikušo.”

Mamma nopūtās. “Ak, Nesij, Nesij. Kaut es spētu tev palīdzēt saprast, ko tu jūti, bet diemžēl tas nav manos spēkos. Tev pašai būs jaizlemj kā rīkoties. Tu esi tik unikāla, ka es pat nespēju iedomāties, ko tu pārdzīvo. Bet tev jāsaprot, ka tu nevari vainot sevi tajā, ko pastrādājis Ralfs, jo mēs katrs esam atbildīgi par savu rīcību, lai kādu iemeslu dēļ tā būtu pastrādāta.”

“Bet ja es būtu Ralfu atgrūdusi jau pašā sākumā, varbūt tad viņš…

“Un tu domā, ka viņš būtu klausījis?” Mamma iesmējās. “Tik skaistai būtnei kā tev, neviens nespētu pretoties?”

“Par labu arī man tas nav nācis,” attraucu. “Paskat kas atgadījās. Un tas viss manis dēļ.”

Mamma atkal kļuva bēdīga. “Nē, mīļā. Tu nevari uzņemties vainu viņu vietā.”

“Bet ja Ralfs nejustu pret mani to, ko jūt, tad viņam nebūtu iemesla dusmoties uz Džeiku.” Kaut arī ar prātu spēju saprast, ka nevaru pieņemt lēmumus, kur nu vēl rīkoties viņu vietā, dažkārt šķita, ka mans skaistums un pievilcība nes nelaimi.

“Gan jau viņš tādu atrastu. Tāda ir Ralfa daba,” mamma pasmējas, atguvusi jautro noskaņojumu. Viņa apskāva mani.

Pa logu pamanīju tēvu stāvam pie upes un devos, lai aprunātos. Viņam līdzās stāvēja Alise. Izklausījās, ka viņa mierina brāli. Es lēnām tuvojos, nevēlēdamās iztaucēt. Alise un Edvards jau kopš laika gala no visiem pārējiem ģimenes locekļiem sapratās vislabāk. Viņiem bija savs veids kā atbalstīt vienam otru grūtā brīdī, kad negribējās savas sāpes uzstiept citiem. Man šķiet, ka viņus saistīja spējas, kas viņiem ļāva sazināties bez vārdiem, tā, ka mums pārējiem bieži vien viņu sarunas daļa palika nepamanīta. Dažreiz viņi tā mēdza mūs kaitināt, bet savā ziņā tas bija jautri.

Tas, ka Alises vienmēr tik starojošā seja, šobrīd raizīgi vērās brālī, lika man satraukties. Zinādama, ka es nāku, viņa pasmaidīja un nāca man pretī jau atkal bezrūpīga un nesatricināma kā vienmēr.

Tante. Ha. Traukdamās man pretī viņa vairāk atgādināja manu jaunāko māsu.

“Es jau gaidīju, kad tu nāksi,” viņa trallināja.

“Protams, ka gaidīji.”

“Aprunājies ar tēvu. Varbūt tev izdosies mazināt viņa vainas sajūtu.”

Vainas sajūtu? Kāpēc lai tēvs justos vainīgs? Jutos apmulsusi.

Alise to redzot, pasmaidīja un strauji paraustīja plecus.

Es iekodu lūpā un pamāju ar galvu.

“Pagaidi!” tante iesaucās un samiedza acis, pielikdama pirkstus deniņiem un izlikdamās, ka koncentrējas kam ļoti svarīgam. Ar smaidu uz lūpām vēroju viņas izdarības, kas patiešām izskatījās jocīgas, kad viņa atkal atguva ierasto sejas izteiksmi – smaidu. “Tu tiki galā arī bez manis un kleita bija lieliska,” Alise slavēja un es atcerējos par Amberas rīkoto balli, kurai gatavošanās man bija radījusi zināmas galvassāpes.

Pārsteigumā iespurdzos. “Tu esi nepārspējama.”

“Es zinu,” tante lepni attrauca un aizšāvās mājas virzienā.

Tēvs mani sagaidīja tikko jaušami smaidīdams par Alises izdarībām. “Mums ir izdevīgi, kad tu esi tuvumā. Tad viņai ir kāds ar ko noņemties un viņa nekrīt mums uz nerviem.”

Es nebeidzu smaidīt un papurināju galvu. “Jā, viņa mēdz būt neatlaidīga.”

Viņš kļuva bēdīgs. “Man ļoti žēl, ka nebijām ar tevi. Mums vajadzēja būt šeit nevis Eiropā.”

Arī man kļuva skumji. “Izklausās, ka tur gāja karsti.”

“Šeit nav klājies labāk. Un tu biji viena.”

“Es nebiju viena…”

“Tu zini kā es to domāju,” viņš iebilda.

“Klau, ja tu vaino sevi tajā, kas notika uz šosejas, tad velti. Neviens nebūtu varējis to novērst. Tas bija nelaimes gadījums.” Es vairs nezināju, kā lai viņus pārliecinu par to.

“Man būtu vajadzējis to nojaust. Vajadzēja zināt. Es taču spēju lasīt domas, bet tobrīd Ralfs šķita nekaitīgs kā bērns, kurš tikai vēlas iepazīt pasauli.”

Es iespurdzos. Tas bija vistiešākais Ralfa apzīmējums. “Tāds viņš arī ir. Nekaitīgs.”

Viņš paskatījās uz mani. “Es būtu varējis neļaut viņam ierasties Forksā. Nepieļaut, ka tu tiec apdraudēta. Tas, no manas puses, ir nepiedodami.” Tēvs purināja galvu.

“Ralfs ir mans draugs. Viņš mani neapdraud.”

“Tu viņam uzticies.”

“Es viņu pazīstu. Kaut ārēji straujš un mazliet savtīgs, iekšēji viņš ir labs.”

Tēvs pasmaidīja. “Tu esi tāda pati kā Bella. Arī viņa reiz kādam ticēja, kuru es uzskatīju par savu ienaidnieku.”

“Vai tu runā par Džeikobu?” Biju dzirdējusi visus vecāku un Džeikoba stāstus par to kādas bija viņu attiecības sākumā, kad Bella vēl bija cilvēks. Bet tad viss mainījās un tagad viņi bija labākie draugi. Šī pasaule bija neparedzama, negaidītu parsteigumu pilna.

“Tieši par viņu. Manās acīs viņš bija sliktākais no visiem, bet ne tavas mātes.”

“Viņa nekļūdījās.”

Tēvs piekrītoši palocīja galvu.

“Vai tas nozīmē, ka tu uzticies Ralfam tāpat kā es?” gribēju saprast.

“Es neuzticos Ralfam. Es uzticos tev.”

Mani pārņēma lepns prieks un es pasmaidīju. “Paldies.” Pieliecos, lai viņu noskūpstītu uz vaiga, bet viņš pasteidzās pirmais.

“Un es vairs nevēlos dzirdēt, ka tu vainotu sevi. Tu taču nevēlies sāpināt mani un māti,” viņš noprasīja tēloti stingrā balsī. Es mazliet pasmaidīju. Nebiju domājusi, ka tas ir tik labi pamanāms, bet no tēva jau bija grūti ko noslēpt, ja mamma nepalīdzēja.

No Kalenu puses Ralfs bija drošībā. Nu atlika nomierināt vilkus… un salīgt mieru ar Džeikobu.

“Tavā vietā es ar to nesteigtos,” tēvs sacīja, pamanījis manu skatienu meža virzienā un nojauzdams, ko es domāju arī bez domu lasīšanas. “Viņš vēl ir diezgan uzvilkts par notikušo un tas tik drīz nepāries.”

“Vai tu pieskati viņa domas?”

“Sekoju tām līdzi tikai lai būtu drošs, ka viņš neiedomāsies uzmekēt Ralfu.”

Man pārsteigumā pavērās mute. Vai tētis sargāja Ralfu? Tas tik bija kaut kas! Un es domāju, ka viņš pats būtu gatavs viņu nožmiegt.

“Un tu iedomājies, ka es alkstu Ralfu nogalināt vairāk par Džeiku,” tēvs mani izzoboja, jau atkal nolasīdams domas no manas sejas izteiksmes. “Tādā gadījumā atļaušos atzīmēt, ka tu esi visai slikta vampīru eksperte.”

“Neesmu jau nekāda domu lasītāja, kurai viss skaidrs kā uz delnas.”

“Dažkārt, lai nolasītu tavas domas, man šķiet, ka izmežģīšu smadzenes,” viņš zobgalīgi smaidot, sūdzējās.

Es iesmējos. “Tur pie vainas mamma.” Tas bija vienīgais sargāšanas veids, pret kuru man nebija iebildumu.

Edvards bezspēcīgi noplātīja rokas. “Tu slēpi savas domas no manis, baidoties, ka es būšu pret Ralfu,” viņš sacīja bez jebkādiem pārmetumiem. Man par to bija liels kauns un es novērsos. Viņš iešķībi pasmējās. “Es nemaz nedusmojos. Patiešām. Patiesībā es tevi apbrīnoju. Tas ar vairogu bija iespaidīgi.”

Es jutos lepna un pašķielēju, lai redzētu, vai viņš patiešām tā domā. Un viņš tā domāja. “Es tev uzticos.”

Tēvs smējās. “Viltniece.”

Mirkli prātodama par to, cik viss atkal šķiet labi, kad ģimene ir līdzās, man nācās domāt par Džeikobu, kurš klīst kaut kur mežā.

“Vai tu zini, kur tieši Džeikobs šobrīd ir?” Man vajadzēja saņemt viņa piedošanu. Tikai tad es spēšu justies mierīga.

“Tavs vilks atgriezās rezervātā, lai darītu zināmu mūsu nostāju baram.”

Es saraucu degunu. “Vai viņš ļoti dusmojas uz mani?”

Edvards savilka šauras acis. “Lai tik pamēģina,” viņš jokojoties piedraudēja.

Es pasmaidīju un piemiedzu viņam ar aci, nodomādama, ka tad jau redzēs, kā būs un devos atpakaļ uz māju, kur biju atstājusi savu mašīnu.

Tētis man uzticas. Vai tas nav lieliski?! Par to domājot jutos daudz pieaugušāka nekā visu šo laiku, kopš visi pret mani izturējas tik gādīgi un sargājoši. Es zināju, ko daru; es uzticējos savam instinktam un ne Helēnai, ne Džeikam nebija taisnība. Ralfs nebija sliktākais radījums uz šīs pasaules.

Manas domas atkal aizslīdēja pie Džeikoba – mana puiša. Vai pēc visa notikušā viņš nebūs pārdomājis? Vai viņš joprojām uzskatīs mani par savu meiteni? Viņš nevarēja dusmoties uz mani mūžīgi. Varbūt ja viņš zinātu iemeslus… nē, viņš pārprastu.

Es skaļi izelpoju, nomierinādama satraukto prātu, apjaušot, cik maz es uzticos Džeikobam – cilvēkam, ar kuru esmu saistīta uz mūžu. Tāda mīlestība nevarēja beigties nekad un kur nu vēl pēc tik niecīga incidenta kā Ralfa kļūda. Es taču nebiju neko noziegusies. Es tikai aizstāvēju draugu.

Mani pārņēma dīvaina sajūta kā toreiz, kad ierodoties Bleku mājā, vēlēdamās satikt Džeikobu, bet viņa tur nebija. Toreiz man bija šķitis, ka viņš mani negrib, jo nemīl. Šīs atmiņas lika krūtīs iezagties asām sāpēm, kas pamazām pārņēma ķermeni un prātu. Es nespēju pat domāt, ka Džeikobs varētu mani vairs nemīlēt. Vai tiešām aizstāvot Ralfu, es būtu viņu tik ļoti sāpinājusi?

Iebraucot Bleku pagalmā manam skatam paverās šausminoša aina. Pie garāžas stāvēja avārijā cietusī automašīna, kas bija tik ļoti samīcīta, ka nebija izšķirams tās apveids. Ap to pulcējās vilkači, kuri, kā izskatījās, bija iekarsuši sīvā strīdā kaut ko apspriežot. Izkāpu no pikapa un devos aplūkot tuvāk bleķu kaudzi, kura bija izraisījusi izbrīnu arī Semā, Polā, Džaredā, Setā, Kilā, Ambrijā un pat Leā. Man tuvojoties, sieviete uzmeta aizkaitinātu skatienu Džeikobam un nāca man pretī.

“Kā tu jūties?” viņa līdzjūtīgi apvaicājās.

Es par atbildi tikai paraustīju plecus, jo tas, kā Džeikobs uz mani lūkojās, lika paturēt savas domas pie sevis. Viņš izskatījās nokaitināts. Sems un pārējie man pamāja, kad nostājos viņiem līdzās. Džeiks uz mani neskatījās. Ar katru brīdi jutos arvien sliktāk.

“Čārlijs palūdza, lai mēs to savācam no šosejas,” Sets paskaidroja, redzēdams manu pārsteigumu, raugoties uz bleķu kaudzi.

“Metāllūžņi. Nekam citam tā vairs neder,” Pols paziņoja, iesperdams pa riepu, kas bija saliekusies un izvirzījusies uz āru.

Džeikobs izbolīja acis manā virzienā. Sāpes krūtīs pārtapa dedzinošā ugunī, kas gatavojās mani iznīcināt vēl dzīvai esot. Viņš mani ienīda un nicināja un tam bija pamatots iemesls. Es biju nostājusies Ralfa pusē tā vietā, lai būtu ar viņu un tagad biju pelnījusi, ka mani atgrūž.

“Tas droši vien bija iespaidīgs skats… nu avārija,” Sets bilda manā virzienā un visi pārējie pablenza uz viņu kā uz muļķi.

“Jā, bija,” es sausi un ātri nosacīju, uzmezdama zaglīgu skatienu Džeikobam.

“Tā nebija nekāda avārija,” lūkodamies tieši man virsū, lai gan sakāmais bija domāts Setam, Džeiks izgrūd starp zobiem.

Es klusēju, negribēdama ar viņu strīdēties. Biju ieradusies, lai izlīgtu, bet rādījās, ka tas tik drīz nenotiks, ja vien es nepiekāpšos.

“Bija tā vai nebija, ļaunums ir nodarīts,” Sems ierunājās un tas, kā viņš raudzījās manī, nozīmēja tikai vienu – tas būs ļoti svarīgi. Man. “Tev jāzina, ka barā ir trauksmes stāvoklis. Mēs patrulējam un pieskatām savu teritoriju. Tā kā Kaleni nolēma neko nedarīt ar Ralfu, tad uz viņu zemes viņam nekas nedraud…” viņš apklusa un nolaida skatienu.

Un es visu sapratu. Ja Ralfs parādīsies uz kileutu zemes, viņu nogalinās.

“Tā nevar!” iesaucos. Lea pievilka mani sev tuvāk, gribēdama mierināt. “Jūs taču zināt kāds ir Ralfs. Viņš neievēro teritorijas.”

“Nu tad pats vainīgs,” Pols norūca.

Tāpat kā pirms mirkļa Sems, uz mani lūkojās Džeikobs. “Tieši tāpēc, ka Ralfs ir tik juceklīgs, viņš ir divtik bīstams un mēs negrasāmies gaidīt, kad notiks vēl kāda nelaime.”

Lūkojos pretī Džeikam, cerībā, ka viņš mani neatgrūdīs. “Lūdzu, tikai nogaidiet. Tas ir viss, ko es prasu.”

Džeika sejas vaibsti neatmaiga. “Mūsu lēmumu nekas nemainīs.”

Manīju kā puiši uzmet viens otram zaglīgus skatienus un nojautu, ka man tiek kas noklusēts. Viņi to pamanīja un daži novērsās. Sems un Lea paraudzījās uz Džeikobu.

“Viņa tik un tā uzzinās,” Lea viņam sacīja.

“Ko uzzināšu?” Neziņa kļuva mokoša, bet nemiers par nezināmo biedējošs.

Džeiks pievērsās man. Viņš joprojām raudzījās uz mani ar tādu kā piesardzību. “Nevēlos sagraut tavas ilūzijas par Ralfa nevainību, bet mums ir pierādījumi.” Pirms paguvu pajautāt, kas tie par pierādījumiem, viņš izvilka no samīcīto lūžņu kaudzes un iespieda man rokās kaut kādu bleķa gabalu.

Neko nesaprazdama pagrozīju to pirkstos.

“Āāā…. !” es šausmās iesaucos, lūkodamās uz nevainojamu cilvēka plaukstas nospiedumu tajā. Atmiņā atausa automašīnas atlūza, kas bija paliksi Ralfam rokās un kuru viņš bija iemetis mežā. Tas bija tas pats metāla gabals. Salocīts un netīrs, bet tas bija tas pati.

Atlūza izslīdēja man no rokām un nokrita zemē pie manām kājām.

Neviens neko nesacīja. Tikai drūmi raudzījās manī. Džeiks saknieba lūpas. Es biju gaidījusi, ka viņš būs sajūsmā, lēkās aiz prieka, ka izdevis man pierādīt pretējo. Iemetīs man sejā to, ka esmu velti Ralfam ticējusi un cerējusi. Bet viņš tikai raudzījās manī caur biezajām skroptām un klusēja. Varbūt es tikai vēlējo kaut tā būtu, bet šķita, ka viņam ir sāpīgi redzēt mani tādu – izmisušu.

Arī man trūka vārdu, lai aprakstītu to, kā jutos. Un ko gan es būtu teikusi? Vārdi bija lieki. Pieradījumi gulēja man pie kājām…

“Jācer, ka izņemot mūs, to neviens nav redzējis,” klusumu pārtrauca Kils.

“Čārlijs,” es izdvesu. Man jau atkal bija sajūta, ka ir izkaltusi mute un tāpēc bija grūti runāt. “Ja viņš bija avārijas vietā… viņš varēja to pamanīt…”

“Mēs runājām ar viņu, kad vācām kopā atlūzas. Viņš neizrādīja nekādas satraukuma pazīmes, kas liecinātu par redzēto. Kaut ko tādu būtu grūti noslēpt,” Sems stāstīja, bet es to dzirdēju tikai tādēļ, ka spēju uztvert vairākas lietas vienlaicīgi. Savā vīzijā es jau skatīju ainas, kurās vectēvs atrod atlūzu un viņa acis pārsteigumā ieplešas, kad viņš uzlūko plaukstas nospiedumu tajā. Tāpat kā es, viņš izmet atlūzu no rokām un metas bēgt. Vai Čārlijs bēgtu? Nē. Viņš meklētu izskaidrojumu un tas būtu vēl ļaunāk nekā bēgt.

“Nesij!”

“Nesij!”

“Nesij!”

Lea un Džeiks vienbalsīgi jau trešo reizi sauca manu vārdu, bet es joprojām skatīju savu baiso vīziju.

“Kas viņai lēcies?!” Sets sauca kaut kur tālāk.

“Izskatās, ka viņai nav labi,” tā šķiet bija Kila balss.

“Viņa izskatās pārāk bāla pat priekš pus vampīres,” Pols komentēja.

“Nesij, mosties!” Džeiks uzsita knipi man pie pašas sejas.

Es sāku ātri un saraustīti elpot. Džeiks mēģināja iespraukties starp mani un Leu, kas visu laiku bija atradusies man blakus un apskaut mani. Savu vietu man līdzas viņa atdeva nelabprāt, bet kaut kas Džeikoba skatienā lika viņai atvirzīties atpakaļ.

“Tu nejūties labi, Nesij?!” Džeika balss skanēja saspringti. Viņš bija noraizējies. “Es tūlīt pat vedīšu tevi mājās,” viņš sacīja un gatavojās mani pacelt uz rokām.

Kaut arī tas man patiktu, es atguvu realitātes sajūtu un papurināju galvu. “Nē, ar mani viss ir labi. Es… aizdomājos… ” Izdzirdu spurdzienus un slāpētus smieklus.

Džeiks iztaisnojās un izpūta elpu caur degunu it kā šņāktu. Es neskatījos uz viņu, tādēļ nesapratu, vai tas bija atvieglojuma vai dusmu dēļ.

“Aizdomājusies,” viņš tikai atkārtoja, lūkodamies uz mani un es nevarēju nepaskatīties pretī. Viņa sejas izteiksme nebija nedz dusmīga, nedz arī naidīga. Tā drīzāk bija nogaidoša.

“Par Čārliju,” paskaidroju.

“Es jau domāju, ka tu redzi nākotnes vīziju tāpat kā Alise,” Sets smējās par mani.

Patiesībā tā jau arī bija vīzija, tikai tāda, ko radīju pati savā pratā. Es tikai iztēlojos, kā tas būtu, ja vectēvs ieraudzītu to, ko redzēju es, bet tas nebija noticis. Viņš joprojām neko nezināja un dzīvoja mierā. Un es lieki raizējos.

Iegalvot to sev bija vieglāk nekā panākt, lai tā būtu patiesība.

“Vai Kaleni zina par to… ” palūkojos uz zemē nomesto bleķa gabalu, ” …tur?”

“Vēl ne,” Džeiks attrauca, “Bet varbūt tu būtu tik laipna un viņiem to paziņotu?” Kaut arī viņš vairs nedusmojās uz mani – nu vismaz man tā šķita, ja vien tas viss nebija tikai tādēļ, ka kritu ģībonī – un atklāti neizrādīja, ka priecātos par pierādījumiem, viņš necentās izlikties, ka ir visu aizmirsis.

Iestājās neveikls klusums. Pārējie it kā izlikās iegrimuši savās domās. Sabāzis rokas kabatās un gaidošs, Džeikobs lūkojās man pretī paraustīdams plecus it kā sacītu, viss ir izrunāts, nu tu vari doties prom. Es viegli pamāju ar galvu kā zīmi, ka esmu sapratusi un pagriezos lai aizietu.

“Uzredzi!” pamādama, uzsaucu pārējiem un lēnām vilkos atpakaļ uz pikapu. Nebiju domājusi, ka Džeikoba ja ne gluži atraidījums, tad vienaldzība, kas sekoja pēc dusmu izvirduma, būs vēl sāpīgāka nekā naids.

Vienaldzība. Es viņu vairs neinteresēju. Tas bija absurdi. Galīgi nepareizi. Biju viņu pārāk dziļi aizvainojusi, lai saņemtu piedošanu. Varbūt būs jāpaiet laikam, bet es nerimšos.

Aiz muguras norisa kņada. Kāds šņāca, bet es nepagriezos, lai paskatītos. Kad sadzirdēju soļus, kas sekoja, sirds muļķīgu cerību spārnota iegavilējās neizskaidrojamā satraukumā. Es neapstājos un arī nepagriezos, lai paskatītos, taču zinaju, ka tas ir viņš, kas seko. Džeikobam vajadzēja tikai pāris soļus, lai mani panāktu, bet neviens no mums neapstājas līdz bijām nonākuši pie automašīnas. Šeit, kur mēs varējām būt divatā, es beidzot pagriezos pret viņu, sev piekodinādama ne uz ko necerēt. Veltīgi. Es nespēju solījumu izpildīt, jo visa mana būtība tiecās viņam pretī un pat ja vēlētos, nespētu to mainīt. Viņa dziļās tumšās acis mani iesūca sevī un neļāva novērsties pat tad, kad klusēšanas dēļ blenzšana jau kļuva nepieklājīga. Baidījos ko sacīt, lai nesabojātu mirkli, kas šķita mierpilni pasakains, kad neredzēju Džeikoba sejā rūgtumu, dusmas un vienaldzību. Man nācās domāt, ka arī viņš jūtas tāpat un mēs turpinājām klusēt.

Viņš saknieba lūpas un ar vienu roku atspiedās pret manas automašīnas sānu, tādējādi pieliekdamies man tuvāk. Mana sirds savādi ietrīsējās kā gaidot ko patīkamu. Nespēju noliegt, ka Džeika tuvums izraisīja manī emociju vētru, kas nerimās pat tad, kad viņš uz mani dusmojās. Bet šobrīd viņš raudzījās manī atklātu skatienu un nekas neliecināja, ka viņš varētu mani atgrūzt.

Džeikobs palūkojās pār manu plecu un kad atkal paraudzījas uz mani, viņa sejā bija skumjas. Man bija grūti saprat par ko viņš domā, kaut arī es to ļoti vēlējos.

Viņš ievilka dziļu elpu un tad tik pat dziļi izelpoja.

“Es redzu, ka tu joprojām dusmojies uz mani,” es visbeidzot ierunājos.

“Un kā, tavuprāt, man vajadzētu izturēties?” viņš pajautāja. “Pēc visa notikušā es uzskatīju, ka tu būsi pirmā, kas nosodīs Ralfa rīcību, tāpēc esmu patiešām pārsteigts, ka tu joprojām viņam tici.”

Džeiks nezināja to, ko zināju es. Un tādēļ bija netaisnīgi prasīt, lai viņš mani saprastu, bet es biju nolēmusi mēģināt.

“Tavās acī Ralfs ir slepkava, bet ko tu sacītu, ja Ralfa vietā būtu bijusi es?”

Sakniebis lūpas un apmulsis, Džeikobs lūkojās man pretī. Viņš klusēja. Uz šo jautājumu viņam nebija atbildes.

Es manīju kā drauga seja mainās no apmulsušas uz niknu. “Bet tu nebiji.”

“Bet varēju būt.”

“Tas nav iespējams.”

“Ir. Pat ļoti iespējams.”

Džeikobs paraudzījās manī piesardzīgu, pārsteigtu un neticīgu skatienu. “Es tam neticu. Tu tāda neesi.”

“Nav nozīmes tam, kas mēs esam vai neesam. Ja tu kaut mirkli spētu iejusties Ralfa ādā, tu saprastu, ka būt atšķirīgam ir grūti un vēl vairāk, ja tevi neviens neatbalsta.”

“Kā tad tu to vari zināt? Tu neesi Ralfa vietā un mēs visi tevi atbalstām.”

Es nolaidu acis. Pamanīju akmeni, kas gulēja zemē un ar zābaka purngalu pabakstīju to. Džeiks gaidīja manu atbildi ar kuru es tīšuprāt vilcinājos, negribēdama atzīties.

“Bet es esmu atšķirīga.”

Džeikobs pasmaidīja. “Tu esi īpaša.”

“Es neesmu ne tik ātra kā vampīri, ne tik izturīga kā jūs – vilki. Tas mani tracina. Es vēlos būt stipra.” Es aizspēru akmeni ļoti tālu. “Redzi?” noprasīju, pievērsdama tam Džeika uzmanību. “Ja es būtu tik stipra kā vampīri, es būtu to aizspērusi daudz tālāk.”

“Vai tas tiešām tevi tik ļoti uztrauc?” viņš neticīgi vaicāja.

Pašai neizskaidrojamu iemeslu dēļ tas mani aizkaitināja. “Vai tevi neuztrauktu, ka visa tava ģimene un draugi būtu daudz spēcīgāki, ātrāki un izveicīgāki, bet tu nekad tāds nebūtu? Ka tev no tā visa būtu tikai daļa?”

Džeiks pasmaidīja. “Ak, tad, lūk, kas tevi uztrauc!” viņš iesaucās.

Tagad es biju aizkaitināta pa īstam un tam bija iemesls. “Man prieks, ka tev tas šķiet uzjautrinoši,” norūcu un pagriezos, lai kāptu automašīnā un dotos prom. Nebija jēgas viņam to visu stāstīt. Viņš nesapratīs. Un kā lai viņš to saprastu, ja nekad nebija juties mazvertīgs, jo tieši tā es jutos. Mazvērtīga.

“Nu, nevajag tā, mazā,” viņš novaidējās, aizkavēdams manu roku, kas pasniedzās pēc durvju roktura. “Piedod! Lūdzu, piedod! Es negribēju tevi aizvainot. Tu man tik ļoti atgādini savu māti, ka tas mani… ” viņš nespēja atrast īsto vārdu, “… samulsināja. Arī viņa allaž vēlējas būt stiprāka nekā bija.”

Šādu salīdzinājumu es dzirdēju itin bieži un atbilstošā situācijā tas man glaimotu, bet ne šobrīd. Tagad man likās, ka Džeiks par mani smejas.

“Un es viņu pilnībā saprotu, jo būt vājam nav nekas patīkams. Gribētu redzēt, cik tu labi justos, ja nespētu pārvērsties par vilkaci, kamēr to spētu visi citi tavi brāļi?”

Tas, šķiet, lika viņam aizdomāties. Viņš sarauca uzacis un mirkli pētīja mani.

“Nu, labi. Pieņemsim, ka es saprotu kā tu jūties, taču kā tas padara Ralfu mazāk vainīgu?”

“Viņš jūtas līdzīgi. Viņam ir grūtībi dzīvot sarp cilvēkiem, bet tāpat kā mēs, viņš ir spiest to darīt. Mūsu neiejūtība visu padara ļaunāku un tāpēc Ralfs bieži vien pārkāpj noteikumus, lai pievērstu sev uzmanību.”

“Tu nevari noliegt, ka viņš ir vainīgs pie visa, kas noticis.”

“Vai tu ļoti dusmojies uz mani par to, ka aizstāvēju viņu?” Man tas bija jāpajautā.

Džeiks paskatījās manī ar skatienu, ko sen jau biju gaidījusi ieraudzīt – smaidu. Mīļu un draudzīgu. To redzot, manā sirdī ielija patīkams un satraucošs siltums.

“Man vajadzēja tevi pazīt. Zināt, ka tu vēlēsies viņu pasagāt, jo tu esi tik līdzjūtīga.” Viņš nosarka un noversās, it kā viņam kļūtu neērti. “Ja es teiktu, ka esmu greisirdīgs uz to nelieti, tas nebūtu melots. Kaut arī būtu augstprātīgi domāt, ka tu varētu mīlēt tikai mani, es zinu, ka tā ir. Un tieši tāpēc ir tik smagi domāt, ka tu draudzējies ar vēl kādu, kurš lolo pret tevi tādas pašas jūtas kā es.”

Es atminējos sarunu ar Ešliju, kad meitene bija jūsmojusi par Džeikobu un mani bija pārņēmis greisirdības vilnis. Tieši to šobrīd juta Džeiks un tādēļ spēju viņu saprast.

Es iekodu lūpā. “Es esmu tava. Savā ziņā mēs piederam viens otram.”

Džeiks saknieba lūpas un nokāra galvu. “Nedrošība vienmēr paliks.” Viņš paspēra soli man tuvāk un pastiepa pretīm roku, kas uzgūla manam pecam. “Bet es vairs nedomāšu par Ralfu. Ja tu esi izlēmusi viņam ticēt, tad dari to, taču neliec to darīt man, jo es to nespēju.”

“Es tev to nemaz nelūgtu. Vienkārši uzticies man.”

“Es uzticos.” Džeikobs satvēra manus plecus un ievilka mani savās skavās. Tur bija tik silti un patīkami, bet šobrīd divtik, jo viņš vairs nedusmojās uz mani. Džeiks bija mani pieņēmis par spīti tam, ka izvēlējos palikt draugos ar Ralfu, kuru viņš uzskatīja par ienaidnieku.

Es piespiedos viņam cieši jo cieši un nevēlējos laist vaļā.

Džeiks pavilka mani atpakaļ, lai varētu skatīties man acīs un noskūpstīja uz pieres. Tas man lika justies vēl joprojām kā bērnam, bet es biju nolēmusi dot mums laiku un tagad tam bija vēl jo lielāka nozīme.

“Man tevis ļoti pietrūka, mazā,” viņš sacīja, pasmaidīdams apjaušot, ka man nepatīk, ka mani tā sauc. Es to ignorēju. Šobrīd tam nebija nozīmes. Es biju pārlaimīga.

“Man tevis pietrūka vairāk,” iebildu, būdama droša, ka tā ir.

Viņš strauji papurināja galvu. “Nedomāju vis.”

“Vai man ir piedots?” vaicāju pētīdama puiša seju.

Viņš pakaitināja mani, izlikdamies, ka vēl par to domā, lai gan lūpas bija savilktas smīnā, un tad samiedza acis. “Grūti teikt…”

Es viņu viegli iedunkāju.

“Nu taču, mazā!” Viņš atkal mani ieskāva ciešā tvērienā un piekļāva sev klāt. “Es pajokoju. Man tev nekas nav japiedod. Tu neko neizdarīji. Es esmu tas, kuram jālūdz piedošana, jo uzvedos kā stulbenis. Es nedrīkstēju uz tevi dusmoties par to, ka tu kādu aizstāvi. Pat tādu nelieti kā Ralfs.” Džeiks paraudzījās man acīs. “Man bija jāsaprot, ka tu tā rīkojies aiz savas pārliecības. Tu esi tik laba.”

Man gribējās dzirdēt viņa balsi vēl un vēl. Bija patīkami sajust viņa tuvumu un apjaust, ka viņš mani mīl, par spīti visam. Tieši tādēļ es izjutu gandrīz fiziskas sāpes, kad pienāca laiks atvadīties. Man bija jādoda pie ģimenes, lai viņiem paskaidrotu notikušo, bet Džeiks bija apņēmies turpināt patrulēt, kaut arī apsolījās Ralfu nemeklēt. Un es viņam ticēju.

Apbusēja uzticība – tas bija stabilu attiecību pamats.

Džeiks atvēra auto durvis un gaidīja kamēr es iekāpju. Un tad viņš mani noskūpstīja. Uz lūpā kā bija to izdarījis toreiz garāžā. Es no laimes teju neizkusu. Pirms vēl mans prāts paspēja noskaidroties, Džeiks iesmējās un aizvērdams durvis, pavadīja ar ilgpilnu skatienu, nolūkodamies kamēr aizbraucu. Saviļņojums nebija noslēpjams un es kūsāju aiz laimes. Mēs ar Džeiku atkal bijām draugi un kaut gan bija nepiedodami cerēt, ka notikušais neatstās pēdas mūsu attiecībās, es biju pārliecināta, ka tas ir labojams.

Tā kā biju tik labā noskaņojumā, nolēmu iegriezties pie Čārlija un paskaidrot par pēkšņo aiziešanu no mājas vētras laikā. Patiesībā es vēlējos uzzināt viņa domas par avārijā cietušo sievieti. Man bija jāzina, kā vectēvs jūtas un cik daudz viņš nojauš. Ja nu viņš būtu pamanījis plaukstas nospiedumu metāla atlūzā, tad droši vien gribēs dzirdēt paskaidroumu, bet vai es biju gatava tādu sniegt, par to es nebiju pārliecināta. Es nodrebinājos. Kaut nu viņš nebūtu to redzējis, es klusībā cerēju, iestūrēdama pikapu Čārlija mājas piebraucamajā ceļā.

Izkāpusi, uzmetu lieku skatienu pagalmam, lai gan tāpat redzēju, ka policijas auto pie mājas nebija. Es palūkojos atpakaļ uz ielu un pamanīju pelēko fordu, kas piederēja Dāvidam Hotonam. Tas stāvēja pretējā ielas pusē mazliet tālāk no mājas un tajā sēdēja ne viens cits kā pats Dāvids. Viņš kādu gaidīja. Mani.

Pamanījis, ka raugos viņam pretī, puisis nolaida acis. Izskatījās, ka viņam ir neērti, ka ticis pieķerts. Es sāku lēnām tuvoties pelēkajai automašīnai. Jo tuvāk nācu, jo nedrošāks puisis kļuva un sāka satraukti knosīties sēdeklī. Man pat izsatījās, ka viņš grasās doties prom mani nesagaidījis, tomēr palika. Pirms biju gandrīz sasniegusi auto, puisis piesardzīgi atvēra durvis un neveikli sāka kāpt ārā. Es nostājos pāris soļus no viņa un raudzījos kā Dāvids, slēpdams savu skatienu un tādēļ juzdamies pavisam neērti, mīņājas uz vietas un sabāž rokas jakas kabatās.

Atminēdamās mūsu varakdienas neveiklo atvadīšanos biju droša, ka viņam ierašanās ir prasījusi ne mazums drosmes, tādēļ puiša izturēšanās nemaz nelikās dīvaina. Patiesībā es biju pārsteigta, ka viņš vispār bija ieradies, lai runātu ar mani pēc tam, kad biju viņu atraidījusi. Es to biju darījusi tik maigi, cik vien spēju, bet tas nekad nav bijis pietiekoši saudzīgi, tāpēc biju pārliecinata, ka Dāvids nevēlēsies mani vairs redzēt. Bet te nu viņš stāvēja, juzdamies pagalam neērti, un tomēr bija ieradies. Es spēju tikai pabrīnīties, un lai kaut nedaudz padarītu mūsu atkal redzēšanos vieglāku, pasmaidīju, cik mīļi spēdama.

“Sveiks! Vai tu gaidi mani?”

Dāvids izskatījās neizlēmīgs. It kā kuru katru brīdi varētu mesties prom. Tas man nepatika un izskatījās, ka arī mans smaids neko nelīdz, jo Dāvids nesmaidīja nemaz un bija nervozs. Pat tāds kā nobijies.

Viņš skaļi norija siekalas un tikko jaušami pamāja ar galvu.

Arī es pārstāju smaidīt. “Tu noteikti vēlies runāt pa vakardienu,” neveikli iesāku un jutos tik pat neērti kā viņš. Kaut nu mums par to nevajadzētu runāt, jo tas varēja sabojātu mūsu draudzību. “Āaa,” novilku, nebūdama droša, ko lai saku. Kā lai paskaidroju, ka mēs varam būt tikai draugi, jo es mīlu kādu citu, kas ir mans likteņa iezīmētais?

“Nesij?” viņš mani uzrunāja, pārtraukdams manu smadzeņu lauzīšanu.

“Jā,” es pārāk ātri atbildēju.

Dāvids vilcinājās. “Es gribēju pajautāt.” Viņš atkal novērsās. Es manīju kā viņš žņaudz kabatā sabāztās dūres. “Stulbi sanāc… nu vakar…”

“Viss ir labi,” es jau atkal pārāk ātri ierunājos. “Tā ir mana vaina. Man vajadzēja tev pateikt, ka … neesmu brīva.” Sasodīts, tas skanēja kaut kā jocīgi.

Viņš neveikli iesmējās joprojām neskatīdamies uz mani. “Nu es jau nemaz nedomāju, ka tāda meitene kā tu.. nu ka varētu būt brīva.”

Es papurināju galvu, kaut arī viņš to neredzēja. “Tas nav tā. To ir… grūti paskaidrot.” Neiespējami paskaidrot. “Mēs esam kopā jau sen.” Ļoti sen. Kopš vien spēju sevi atcerēties.”

“Mjā, skaidrs. Es saprotu.” Dāvids paskatījās uz mani ar daudz priecīgāku, taču joprojām piesardzīgu skatienu. Būtu muļķīgi no manas puses iedomāties, ka viņu nekādi nav ietekmējis mans sacītais, bet tā man izskatījas un tādēļ es jutos daudz labāk, lai gan tas bija nepareizi. “Klau,” viņš piepeši ierunājās, vēstot, ka maina sarunas tematu, taču tad atkal kļuva tāds kā nervozs un satraucies. Man bija grūti izprast viņa izturēšanos. Sāku jau prātot, vai tas nav manas vainas dēļ, jo šādu es Dāvidu nekad vēl nebiju redzējusi. Nobijušos.

“Vai kaut kas atgadījies?” Stulbs jautājums. “Vai tu vēlies man ko sacīt?”

“Vispār, jā. Tieši tādēļ arī ierados,” viņš ātri norunāja.

Un ne tādēļ, ka gribēji runāt par mums? Es sev jautāju un dumji blenzu viņam pretī, gaidīdama, kad viņš turpinās. Tā vietā Dāvids vienkārši raudzījās manī mazliet tādu kā izbrīnītu skatienu un man kļuva gluži nesaprotama viņa šodienas izturēšanās. Viņš bija savāds un es mēģināju iedomāties, kas būtu varējis notikt, lai viņš tā izturētos, bet kopš vakardienas mēs nebijām tikušies. Vienīgais, kas ienāca prātā, bija iespējamās problēmas ar audžuģimeni, tāpēc, kad es par to pajautāju, viņš izskatījās pārsteigts.

“Nē. Man nav problēmu ar audžuvecākiem. Kādēļ tu tā prasi?”

“Nu, tu visai savādi šobrīd izturies.”

Dāvids sarauca uzacis. “Jauka ballīte, vai ne?” Viņš it kā starp citu ieminējās.

Galīgi jocīgs, es nodomāju, piekrītoši pamādama ar galvu. “Jā. Tas bija jauki.” Ja jau viņš tā gribēja, es varēju spēlēt līdzi.

“Mjā. Klau, man tagad jādodas. Varbūt parunāsim citreiz,” puisis ātri norunāja un grasījās doties prom.

“Tu tā arī nepasacīji to, kādēļ ieradies,” es aizkavēju viņu. Tas lika Dāvidam sastingt un mirkli palikt tā stāvam. Nekustīgam. Viņš jau atkal svārstījās starp došanos prom un runāšanu, visbeidzot izlemdams par labu pēdējam.

Kad viņš pagriezās pret mani, puiša sejā jau atkal bija lasāms tas pats satraukumus un nervozitāte.

“Dāvid? Saki taču beidzot, kas noticis?” es nenocietos.

“Tu nodomāsi, ka esmu galīgi ķerts.”

“Zini, tu tiešām tā arī izturies.”

“Tas tāpēc, ka es nezinu, kā lai tev to pajautā, lai tu nepadomātu ka emu kļuvis vajprātīgs, bet esmu pamanījis… ko patiešām dīvainu, kas salīdzinājumā ar manu izturēšanos nav izskaidrojams.” Man nebija ne jausmas par ko Dāvids runā, bet es ļoti gribēju to zināt. Viņa savādi noslēpumainais skatiens, kad viņš lūkojās man pretī, lika noprast, ka tas ir kas nozīmīgs, tāpēc nespēju sagaidīt, kad viņš beidzot pateiks.

Es turpināju nepacietīgi gaidīt, bet viņš klusēja.

Es joprojam gaidīju un Dāvids joprojām klusēja. Tas jau kļuva smieklīgi.

“Vai tu man neuzticies?” noprasīju, tikko valdīdamās, lai nesāktu lamāties.

“Es… nezinu…” viņš izstomīja.

Izbolīju acis un nopētīju viņu. “Nu ja neteiksi, tad tā arī pasaki,” izspļāvu vārdus un tikai tad aptvēru, ka tas nebija gudri darīts. Tas, kā Dāvids izskatījās, lika man nolamāt pašai sevi par tādu neapdomību. Puisis raudzījās manī tā, it kā es būtu ieradusies no svešas planētas un joprojam klusēja.

Es nekādi nespēju saprast viņa šodienas izturēsanos tāpēc nolēmu, ka nekāda lielā saruna mums nesanāks, jo kā Dāvids pats nu pat atzinās, viņš nav drošs, vai var man uzticēties. Nu, labi. Varbūt kādu citu dienu viņš saņems drosmi, lai izstastītu man to, ko vēlējās teikt.

“Tiksimies vēlāk. Kad tu neizturēsies tik savādi,” uzsaucu un pagriezos promiešanai.

Dāvids paspēra soli, lai man sekotu, taču tad apstājās.

“Es viņus redzēju,” viņš nočukstēja un es sastingu uz līdzenas vietas, taču nepagriezos pret viņu. “Vakar. Kad atvedu tevi mājās. Es neaizbraucu. Es paliku. Un redzēju kā Ralfs un tas puisis izlec pa tavas istabas logu.”

Es joprojām biju sastingusi. Mana sirds krūtīs sitās tik skaļi, ka es tikko spēju Dāvidu dzirdēt.

“It kā nekas savāds, ja neņem vērā, ka tu pieņem ciemiņus, kas labprāt izvēlas netradicionālu iespēju pamest māju, bet nolēkt no otrā stāva un piezemēties tā, kā to izdarīja viņi un tad aizskriet tik ātri, ka nespēju viņus pat lāga saskatīt… lūk, tas tiešām bija savādi,” puisis turpināja runāt, bet es tik tikko viņu dzirdēju, jo aptveru, ka esmu pieļāvusi kļūdu, pielaizdama Dāvidu sev tik tuvu, ļaujot viņam pamanīt to, ko nedrīkstēja. Tas bija bīstami mums visiem.

Turēties no cilvēkiem pa gabalu, to man bija teikuši daudzi, bet visskaļāk un pārliecinošāk Ralfs. Viņš slēpās aiz nicinājuma pret tiem, lai nenāktos būt ar viņiem. Par to es biju dusmojusies uz Ralfu, bet tagad zināju, ka viņam bija taisnība. Viņiem visiem. Ik vienu brīdi atrodoties cilvēku tuvumā, mēs riskējām ar noslēpumu. Un vai šobrīd es biju labāk pa Ralfu, kurš bija izraisījis neapzinātu nelaimes gadījumu uz ceļa, kad pati sev tik tuvu biju pielaidusi cilvēku, kurš bija spējis vērot un izdarīt pareizus secinājumus? Ka mēs neesam cilvēki. Varbūt viņš nezināja visu patiesību, bet viņam bija aizdomas un tas bija vairāk nekā mēs drīkstējām pieļaut šobrīd, kad mūsu eksistence bija apdraudēta. Tas varēja izrādīties mūsu nāves spriedums.

Šādā situācijā Kaleni noteikti pārvāktos. Mainītu dzīve vietu un sāktu visu no jauna. Un manis dēļ viņi to darīs. Bet es negribu nekur doties. Neviena vieta uz pasaules man nebūs tik svarīga un vajadzīga kā šī un tas nozīmēja tikai vienu.

Manā acu piekšā parādījās aina, kurā es nogalinu Dāvidu. Nevēlams liecinieks. Tā to dēvēja mūsu pasaulē. Bet vai tiešām es to spētu – tā vienkārši nogalināt savu draugu? Sajūtot asins smaržu, kā pie klints, tas bija šķitis vienkārši, pavisam dabiski, neizbēgami, pat nepieciešami, bet šobrīd es nespēju iedomāties, ka to patiešām spētu.

Es nodrebēju, apjaušot, cik tālu savās sadistiskajās fantāzijās esmu nonākusi, kaut vai tikai apsverot domu par slepkavību. Es sev ne mūžam nepiedotu, ja manis dēļ Dāvidam nāktos ciest.

Vienlaikus pārsteigta un apmulsusi, nobijusies un satraukta, bet vairāk par visu šokēta, stāvēju un domāju par vienīgo cilvēku starp draugiem, kurš man tiešām kaut ko nozīmēja, nespēdama izlemt, kā uz to reaģēt.

Nu, kapēc es viņam uzplijos, piespiezdama runāt? Kapēc es nevarēju ļaut viņam vienkārši doties prom?

Nepagriezusies un neatskatījusies es aizsoļoju, izlikdamās, it kā neko nebūtu dzirdējusi.

4 komentāri

  • Līva teica:

    Diez, ko viņi izdarīs ar Dāidu?… Un tekstā ir viena kļūda – Nesija nerunāja ar Ešliju par Džeikobu :)

  • GUNITA teica:

    Tekstā patiešām ir kļūda. Ešlijas vārdā vietā ir jābūt Felišai. Kā redzu, savas neuzmanības dēļ esmu pieļāvusi šādas tādas kļūdiņas, bet ceru, ka tas netraucēs baudīt stāstu.
    Paldies, Līva :)

  • Mazā teica:

    ļoti labs :) gaidu turpinājumu gribu zināt kas tālāk notiks :)

  • Bārbala teica:

    Vai tad Krēslai ir vēl viena daļa- Mēness gaisma. Stefanija Meiere taču teica, ka varāk nerakstīs jo Pusnakts saule nopludināta internetā.

Komentēt

(Spamcheck Enabled)